Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Trīs nakšu epizode Slovēnijā: pirmais vakars

    Lidojums bija tik neierasti vēlā pēcpusdienā, ka no rīta gandrīz paspēju sarunāt ar draugiem vakarā iet uz bāru – nu, kad dienas darbi būs apdarīti… Un tad atjēdzos, ka mans dienas darbs taču ir lidot uz Ļubļanu.

    To, ka uz Ļubļanu vajadzēs braukt, ar kolēģi uzzinājām vēlu, kad biļetes jau maksāja krietnu summu. Dažādos interneta kaktos sakasīt nesavienotu lidojumu caur Vīni izrādījās būtiski lētāk nekā jebkas savienots. Nu, cerēsim, ka pirmais lidojums nekavēsies, citādi būs labs iemesls pastrīdēties ar darba vietu, ja ne par ko citu, tad vismaz par to, vai ceļojumu apdrošināšana ir attiecināmie izdevumi. Braucām bez nododamās bagāžas, turklāt turpcieļā arī katrs savā laikā – airBaltic mājaslapā neuzkrītoši, taču nepārtraukti mainījās pieejamo biļešu skaiti, un brīdī, kad es pirku biļeti uz reisu, man tieši pirms pogas “maksāt” nospiešanas šo biļeti atņēma. Dusmu par aviobiļešu čakari mazliet kompensēja tas, ka institūts, kas mūs uzņēma, noorganizēja visu nepieciešamo Ļubļanā – viesnīcu, transportu no lidostas un pretīmnākošu attieksmi.

    Desmit gadu laikā tā arī neesmu vīžojusi noskaidrot, cik termināļu ir Rīgas lidostai, jo es vienmēr lidoju no viena un tā paša. Diena bija auksta un skaidra, un terminālis bija pārsteidzoši laba vieta, kur vērot noeejošo sauli – logi taču lieli. Lidosta balta, balta, un kad busiņš veda mūs uz lidmašīnu, pa ceļam bija redzamas milzīgas sniega kaudzes, kur sagrūsts lidostas sniegs.

    Nolaišanās Vīnē piķa melnā tumšā, taču laiks vēl jo projām skaidrs. Nemācēju aptvert mērogu un saprast, kā tas tā iznāk, ka tuvojoties Vīnei visapkārt ir daudzas, mazas gaismu saliņas – vai tās būtu desmitu desmitiem mazas pilsētiņas? Vīnes priekšpilsētas, kas izstiepušās tālu uz āru un izretojušās? Ciemi? Loģistikas centri? Viss juku jukām? Kad Vīne jau vienā pusē stiepās kā blīva gaismiņu sega, varēja redzēt arī vienu panorāmas ratu. Nezinu gan, vai tas bija tas Vīnes slavenais vai kāds mazāks un necilāks.

    Vīnes lidojums nekavējās un par spīti visām bailēm, uz Ļubļanas lidojumu paspēju. Patiesībā man pat bija laiks pastaigāt pa vārtiem tuvākajiem viekaliem. Nevienā, nevienā no tiem neatradu smukos Paperblanks blociņus, ko pirmo reizi ievērojusi biju tieši Vīnē. Tā bija drusku vilšanās. Vienā krēmīgi rozā saldumu veikalā (nopietni, tur rozīgs bija viss – mēbeles, iesaiņojums visiem produktiem) pirku praņņikus, bet nopirku sirsniņveida vafeles šokolādē. Apelsīnu. Nebija ne vainas, un man gribējas kaut ko uzkost.

    Nolaižoties Ļubļanā nekādu īpaši smuko skatu nebija. Tumšs un viss. Slovēnija iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīga Latvijai, taču galvaspilsēta (un lidosta) ir daudz mazāka. Paši slovēņi man mazo galvaspilsētu raksturoja kā labu lietu – praktiski visur varot izstaigāt kājām.

    Lidostā mani gaidīja, kā solīts, onkulis ar plāksnīti ar viesnīcas nosaukumu, taču, kad jautāju, vai viņš ir tas, ko sūtījis tāds un tāds institūts, viņš neizrādīja izpratni. Piesardzīgi sekoju, apsvērdama iespējas, kā labāk pārliecināties, vai viņš ir muļķis vai krāpnieks. Labi, uz busiņa tiešām bija vēstulē apsolītais firmas nosaukums… manas šaubas izgaisināja busiņā esošā kompānija. “So, you are from Vienna, right?*” jautāja pavecāks kungs. Kad izskaidroju, ka no Vīnes ir tikai mans lidojums, pati esmu no Rīgas, saruna brīvi aizpeldēja dažādās zinātnieku tēmās – ceļojumu stāsti, jocīgi atgadījumi, tas un šis… un, protams, Tramps. Tas pats kungs pus pa jokam pus nopietni teica, ka mēs nedrīkstam jokot par Trampu, jo autobusā ir viena amerikāniete, kas to ļoti pārdzīvošot… Un tūlīt pēc šo pats ieteikumu pārkāpa. Kā vēlāk uzzināju, tas ir kāds cienījams vācu profesors, pieminētā amerikāniete ir viņa sieva, arī zinātniece mūsu jomā, un tas ir viņu ikdienas jokošanās veids.

    Mūs aizveda līdz pašai viesnīcai. Tur es ātri izmetu no somas rezerves zeķes un lādētājus (ja nododamās bagāžas nav, tad reizēm gadās, ka lidostā velkot no somas ārā pasi vai iekāpšanas atļauju, līdzi nāk apakšbikses) un devos ar kolēģi ēst burgerus, ko viņš netālu bija atklājis. Jauki, sulīgi burgeri ar rozā vidiņu, tikai sīpolu gredzeni pārāk trekni. Pie alus dod zemesriekstus (grauzdētus, bet lobāmus) un to čaumalas izmanto grīdas rotāšanai vakaros (pa dienu neesot bijis, teica kolēģis).

    Atpakaļceļā izmetām mazu līkumiņu gar upi (vārds viegli iegaumējams – Ļubļaņica) – redzējām pāris baznīcas, kolonnotu promenādi un trīsdaļīgo tiltiņu – tā kā tiltiņš, tikai trīs tiltiņi blakus – viens lielāks pa vidu, divi mazāki katrs savā malā. Daudzviet staigājot var redzēt Ļubļanas pili/cietoksni, kas ir sasodīti augsta paugura galā un naktīs tiek izgaismots spilgti zaļš. Ā, un gabaliņu tālāk pa upi uz leju ir Pūķu (Pūķa?) tilts – tilts kura galus rotā čūskām līdzīgi tilti. Tas gan pretstatā trīsdaļīgajam tiltam ir arī autobraucējiem paredzēts.

    Viesnīcā iepriecājos par to, ka viena siena pilnībā noklāta ar milzīgu, melnbaltu fototapeti, kas attēloja kādu no Ļubļaņicas tiltiem. Ilgstoši dzīvojot, varbūt kristu uz nerviem, uz pāris naktīm ir patīkami, ja viesnīca mēģina iekrist atmiņā ar kādu dizainisku dīvainību.

    _________________________________
    *) Tā, Tu esi no Vīnes, ja?

  • Atpakaļceļš caur Parīzi

    Pēdējā diena Francijā gandrīz pilnībā pagāja, ceļojot atpakaļ. No rīta bija vilciens – izbraucām pusastoņos un apmēram vienpadsmitos bijām Parīzē. Taisni vai pārsteidzošā kārtā šoreiz visu izdevās atrast ar pirmo reizi – vilciens stāvēja pie A perona, kas bija pats priekšējais, mums bija jākāpj iekšā vagonā, kas bija tikai vienu vagonu no tā, kas bija tieši pretīm ieejai, viss bija vienkārši. Arī nogulēt gandrīz visu ceļu līdz Parīzei bija vienkārši – kārtīgi pamodis tikai tad, kad daudzo Parīzes tuneļu dēļ vairākkārt aizkrita ausis, tā īsti neatkritušas vaļā.

    Monparnasa stacijā nolikām bagāžu (entuziastiski iegādātās alkohola pudeles* bija padarījušas to neērti smagu) un devāmies uzbraukt Monparnasa tornī. Tornī ir divas skatu platformas – viena 54. stāvā – liela iekštelpa ar kafejnīcām un logiem visās pusēs un otra pašā augšā, uz jumta. Pretēji prognozētajam, no zemākās skatu platformas skats ir daudz labāks, jo augstā skatu platforma ir mazāka, tāpēc skatu uz ēkām, kas atrodas tieši pie torņa aizsedz pats tornis.

    M. ātri vien devās augšā medīt labākus fotokadrus ar mazākiem atspīdumiem, kamēr mēs ar J. lēnām apstaigājām pirmo platformu, mēģinos saprast, vai atpazīstam kādu objektu – tas bija mazliet vieglāk izdarāms arī, pateicories plakātiem un ekrāniem, kas skaidroja, kur kas ir atrodams. Visglītākais skats pavērās pret Eifeļa torni, kam aizmugurē izkārtojies dažādu stiklainu debesskrāpju pudurītis. Ļoti ilgi meklējām, kamēr atradām triumfa arku – pelēcīgajā dienā tās pelēcīgais stāvs saplūda ar citām tik pat pelēcīgām ēkām. “Nez, kas ir tas, tāds liels izskatās…” es teicu par garu ēku kompleksu, un tad izlasīju, ka tā ir Luvra. Kopumā Parīze vizuāli izskatījās mazliet mazāka platībā par Stambulu. Vai arī vienkārši tornis augstāks. Monparnasa kapsētu un staciju bija īpaši viegli atpazīt un pamanīt, jo tās ir pavisam blakus. Stacijai pa vidu ir jocīgs zaļš parks, kuru gribējām atrast un aplūkot, kad pirms probraukšanas atgriezāmies stacijā. Diemžēl, to, ka tas ir jumta dārzs uz kuru ved, lūk, šīs te mazās trepītes/liftiņš stacijas ārpusē es sapratu, tikai jau steidzoties uz lidostas autobusu.

    Vienā apakšējās skatu zāles malā bija vairāki krustā salikti spoguļi, kas ļāva taisīt sireālistiskus selfijus ar 3 vai 4 personas instancēm un vēl Parīzes jumtiem fonā. Uz jumta savukārt vienā stūrī bija salikti jocīgi plastmasas klubkrēsli. Un lifts starp 0. un 54. stāvu gāja mazāk par minūti.

    Pēc torņa pašķīrāmies. Mēs ar J. gājām ēst, M. gāja skatīties triumfa arku. Par labu pusdienām nosvērāmies, jo šķita, ka laika katakombu apskatei vairs nav pietiekami, bet līdz ielidošanai pusnaktī Rīgā nākamās iespējas paēst būs tikai lidmašīnās vai lidostās. Mēs, meklējot, kur labāk ēst, nejauši uzgājām kādu ielu ar teltīm, kurās bija mākslinieku gada tirgus. Viena tante uz mani sadusmojās, ka es fotogrāfēju viņas stendu**, bet citādi bija tīri interesanti. Kā jau parasti ar mākslu – burvīgi un aizraujoši elementi mijās ar galīgi garlaicīgiem.

    Pusdienas atradām turpat tuvumā. Nosecināju, ka, lai vai kā baltā miltu mērce būtu izlavēts franču ēdiens, es to tomēr esmu bērnībā par daudz atēdusies, lai viduvējs izpildījums mani spētu pārāk sajūsmināt. Vēl es atsaldēju zobus ar profitroļiem, kas bija pildīti ar garšīgu vaniļas saldējumu un dzēru Vīnes kafiju.

    Pēc pusdienām jau arī bija jāiet uz autobusu un jābrauc uz lidostu. Braucot turp, spriedām, ka ātrvilciens tomēr ir baigā lieta, jo Larošelas vilciens mūs no Parīzes aglomerācijas robežām pa tuneļiem līdz Monparasam aizrāva dažās minūtēs, kamēr autobuss uz Golla lidostu brauca stundu.

    Golla lidostā saskāros ar interesantu arhitektonisko organizāciju – cilindriska ēka ar iekšpagalmu vidū un pārēju starp stāviem nodrošina slīdošie celiņi, kas salikti stikla trubās šķērsām pāri iekšpagalmam. Lidostas lieluma / organizācijas dēļ tajā ir nevis vienota drošības kontrole, bet katram vārtu blokam sava, tāpēc, ierodoties lidostā ir jāmeklē nevis zīmes par drošības kontroli, bet norādes un konkrētiem vārtiem.

    Drošības kontrole mani sakaitināja ar kārtējām drošības problēmām. “May I check your laptop?” – “How?” – “Answer yes or no.” – “I can’t answer, if I don’t know what you are going to do!” – “May I check your laptop, answer yes or no.”*** Pēc vairākām pilnīgi neizteiksmīgām iterācijām man galvā nenāca vairs nekas cits kā vien austrumu spēka vārdi, es atļāvu nomācošajam darbiniekam “check laptop” (viņš pārbrauca ar kaut kādu dīvainu birstīti laptopa vākam), jo es gribēju ātrāk prom un mājās. No vienas puses es saprotu, ka problēma gan jau ir tajā, kā neietekmēt manu atbildi, bet nu, bļ…., es nevaru piekrist lietai par kuru, man nav ne jausmas, ko taisās darīt. Labi, varbūt nevar paļauties, ka drošības darbinieks pareizi izstāstīs… nu tad sagatavot bukletu, kur tas ir izskaidrots, taču var. Šādā izpildījumā tas ir ekvivalents jautājumam, vai drīkstu nocirst Jūsu galvu un izbarot savam sunim, kas uzdots adresātam nesaprotamā valodā.

    Protams, pēc tam izrādījās, ka aiz drošības kontroles ir tikai pavisam pāris veikali, kuros nekā pārāk daudz nav. Civilizētas lidostas pirms šādām vienvirziena ejām uzliek brīdinājumu par ierobežotām iepirkšanās iespējām, grr.

    J. nopirka man dažus franču mandeļu cepumiņus garstāvokļa uzlabošanai.

    Lidojām caur Frankfurti, kur mani pirmo reizi vismaz 5 Fraport apmeklējumu laikā piemeklēja veiksme nolaisties un izlidot no tuvu esošiem vārtiem – starp tiem bija jānoiet 200 m nevis kilometrs. Fraportā es arī nopirku mazliet alkohola mājas bāriņam, jo atsevišķām markām bija atlaides. Atkal varēšu taisīt šokolādes kūku ar apelsīnu liķieri 🙂 Un šoreiz mēs bezmaksas kafijas mašīnītes atradām praktiski momentāni.

    Lidojums no Frankfurtes uz Rīgu sakrita ar saulrietu, kā rezultātā pa logu varēja vērot krāšņas krāsu kaskādes un mākoņus, kas no vienas puses deg, bet no otras neuzkrītoši saplūst ar Baltijas jūru. Ielidojot Rīgā, stipri lija, man sāpēja galva un nedēļu krātais nogurums mani pārrullēja kā ceļarullis – kādā brīdī piefiksēju, ka cilvēki man apkārt runā tuvākās nedēļas nogales plāniem, bet sajūta tāda, it kā viņi runātu vismaz Tolkīna elfu valodā. Bet nebija jau arī svarīgi – es biju mājās un man vairs nebija jāuzmanās nepazust kādā svešā pasaules galā.

    _____________________________________
    *) Man bija tikai viena vīna pudele, bet M. un J. bija savākušies alu un ko tik vēl ne. Un manā somā bija caurumaini akmeņi un gažādi gliemežvāki.
    **) Ja Google Glass stila tehnoloģijas ienāks ikdienā, tad kopā ar daudzajiem riskiem un problēmām, ko tās atnesīs, varbūt tomēr atnāks arī apziņa, ka tikai lietas, kas nav publiski izstādītas, var cilvēkiem noslēpt, lai tie neredz, neskatās un neiemūžina virtuālā vai bioloģiskā atmiņā.
    ***) Vai varu pārbaudīt jūsu datoru? – Kā? – Atbildiet ar jā vai nē. – Es nevaru atbildēt, ja nezinu ko taisaties darīt! – Vai varu pārbaudīt jūsu datoru, atbildiet ar jā vai nē.

  • Sestā diena Larošelā: velobrauciens uz Rē

    Sestdien mēģinājām piecelties agri, lai līdz ar Green Bikes velosiopēdu nomas atvēršanos dabūtu divriteņus un brauktu uz Rē salu (Île de Ré). Velosipēdu nomai uz durvīm bija rakstīts, ka parasti tā strādā no 10:30, bet vasarā (no 1.jūnija) – no 9:00. Raibi pavadot nedēļu, katru rītu gulta kļūst ar vien valdzinošāka un valdzinošāka, tāpēc to, ka velonoma vēl ir ciet, ieraudzījām tikai 9:30. Acīmredzot jūnija sākums vēl bija pārāk tuvu, lai ieviestu darba laika maiņu.

    Turpat blakus pie panorāmas rata pamazām krāmējās ārā krāmu tirgoņi, tāpēc kavējot laiku līdz velo veikala atvēršanai un N. atnākšanai (viņa mazliet kavēja), aplūkojām vecas kafijas dzirnaviņas, dažādus traukus, sarūsējušas monētas un pāris mīlīgus krēslus. Krēsli, pārsienot virsaudumu, būtu lielisks mana interjera papildinājums (vai ja ne mana, tad kāda cita pazīstama cilvēka), bet, hmm, tie nebija savietojami ar maniem aviobagāžas ierobežojumiem 😀 Apskatījāmies arī blakus esošo pilsētas divriteņu nomu Yello – cena apmēram tā pati, ir jau atvērušies… bet virsū rakstīts, ka lietot varot tikai pilsētas robežās. Un tādiem muļķiem kā man īpaši norādīts, ka tas nozīmē, ka uz Rē salu ar viņiem braukt nevar. Nu labi, apskatām vēl dažas reizes krāmu tirgu, un tad ap pusvienpadsmitiem zaļie velo arī ir vaļā.

    Velosipēdu nomā strādā puisis ar maniem zemajiem standartiem izcilu angļu valodu. N. viņam pakomplimentē brīdī, kad viņš atvainojas, ka sen nav lietojis, un viņš atzīst, ka kopš bērnības ir mācījies, tāpēc viņam tas nešķietot tik grūti kā citiem francūžiem. Turklāt daudzi vārdi un struktūras arī esot līdzīgas. Paiet minūtes divdesmit, kamēr tiek saformēti papīri, es dabūju sev aizmugurē uzspraužamu grozu savai somai, un mums iedod gaisa baloniņu riepām. Pa to laiku ir uzradies arī M. un mēs esam gatavi doties.

    Ripeņojot cauri pilsētai, es konstatēju, ka esmu pagalam tizla – iet lēni, grūti un smagi, turklāt es sistemātiski jaucu ātruma pārslēgšanas ritentiņa virzienus, kā rezultātē beigu galā ķēde ir nost. Pakliedzu N. un M., lai viņi brauc un neuztraucās, ka mēs atpaliksim, un tādejādi iegūstu zināmu sirdsmieru vismaz šajā jautājumā. J. pārsteidzoši ātri uzliek man ķēdi atpakaļ*, pataisnojam aizmugurējo dubļusargu, lai nestrīķējas gar riepu, un mēs turpinām. Pēc kāda brīža es kārtējo reizi pakomentēju, ka kas tā, velns, par dīvainu skaņu (kaut kur kaut kas strīķējas) un J. ierosina pamainīties ar velo. Pamainamies. Viņa velo ir daudz nodrāztākas aizmugurējās bremzes, jāuzmanās ar lidošanu.

    Braucam.

    J. grib apstāties un paskatīties, kas tur strīķējas. Un vai es nevarot paņemt groziņu ar somu atpakaļ. Varu, protams. Pabraucam vēl gabaliņu. Gabalu pirms Rē tilta (ap lidostu) sākas jūtami uzkalniņi. J. saka, ka nav labi. Apstājamies, skatamies rūpīgāk.

    Situācija principā ir aprakstāma tikai ar austrumu spēka vārdiem: aizmugurējā ass ir šķība, viss aizmugurējais ritenis stāv vairāk kā grāda leņķī pret velosipēda centrālo asi un riepa ar lielu spēku beržas pret vienu no rāmja stieņiem. Tas ir, kad iepriekš skatījāmies un šķita, ka dubļusargs šķībs, patiesībā šķībs bija rats.

    Ņemot vērā, ka ieplānotais maršruts bija ap 50 km (es gribēju tikt līdz salas vidienei, kur varētu būt sāls ieguves vannas), velo nav braucams. Turklāt mēs esam jau gandrīz pirms lielā tilta uz Rē – kādi kilometri 8 no pilsētas centra. J. kā īsts džentlmenis nolemj, ka man jābrauc uz salu, bet viņš brauks atpakaļ uz centru mainīt velo un pievinosies vēlāk. Īsti pareizi man tas nešķiet, bet zinot manu vājo sagatavotību velosipēdisma jautājumos, es pievienot vēl nejaušus 16-20 km savam dienas maršrutam ar nevaru – J. var nobraukt dienā 80 km un nākamajā dienā atzīt, ka ir tikai nedaudz noguris, kamēr es parasti jau pēc 30-40 esmu beigta. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp.

    Beigu galā notiek tā kā J. ir izlēmis un es pēc neilga laika sasniedzu tiltu uz Rē. Gan šeit, gan arī vēlāk salā nevarēju vien beigt priecāties par lielisko veloceliņu tīklu – fantastisks lielākoties izolētu veloceliņu tīkls, visur ir zīmes ar norādēm, kur jābrauc, lai nokļūtu nākamajā pilsētiņā vai ievērības cienīgajā punktā, celiņi piekārtoti gleznainiem skatiem, utt.

    Tilts uz Rē ir vietējais arhitektūras šedevrs – ap 3km garš uz kolonnām balstīts pārvads, kura izbūve pabeigta 80 gadu beigās. Tilta vidus ir stipri izliekts uz augšu, lai cauri kolonām var izbraukt arī stipri lieli kuģi, jo blakus ir Larošelas jaunā (lielā) osta. Viena tilta mala ir atvēlēta gājējiem, otra velosipēdistiem un abos galos ir labi sakārtota celiņu infrastruktūra, lai šīs cilvēku grupas tiešām nonāktu katra savā pusē.

    Protams, manām kuslajām kājelēm ir viedoklis par braukšanu puskilometru garā “uzkalniņā” – nometu divritenim ātrumu uz minimumu, elšu, pūšu un cīnos augšā. Tilta sākumā bija ceļazīme blakus braucošajiem auto par to, ka 3 km no šīs vietas nedrīkst stāvēt. Kad liekas, ka esmu jau divreiz nomirusi, parādās zīme, ka vēl 2 km nedrīkst stāvēt – tātad, ja pieņem, ka tilta maksimālais augstums ir vidū, esmu nospēkojusi labi ja divas trešdaļas. Uz tilta pūš spirgts, pēc sāls smaržojošs vējš – vismaz karsti nav, toties izrādās, ka ar laiku tas sapūš acīs sāli, sāk kost un vēl pēc kāda laika ir jāapstājas izslaucīt acis, kas mežonīgi mēģina asarot.

    Tilta otrā galā veloceliņš turpinās gar labo krastu garām kaitbordistu pludmalei un cauri Rīvdūplažas (Rivedoux-Plage) pilsētiņai. Mazas, baltas mājiņas ar sarkaniem jumtiem, daudzkrāsaini puķukrūmi, nelieli restorāni vienā pusē, otrā – plaša, smilšaina sēre, kurā kā rotaļietas mētājas pusapgāzušies kuģīši. Arī pilsētas mazītiņajā ostā visi 5 vai 7 kuģīši ir uzsēdināti uz smiltīm. Acīmredzot šobrīd ir vairāk bēgums nekā paisums. Kad otrdienas ekskursijas gide teica, ka “this ir the wet dock” (šis ir slapjais doks/osta), visi smējās. Tagad es biju ieraudzījusi, kā izskatās, kad, kad kāda osta nav slapja 😀

    Lēnām ripinos cauri, fotogrāfēju… Pasēžu uz ostas mola… Un domāju, ko nez man tagad darīt. Nomā esmu aizmirsusi paņemt ķēdi, tāpēc pieslēgt velo un iet ēst nevaru. Kad būs J. ticis pie velo, arī nezinu – viņš žēlojas, ka velonoma ir ciet, jo pusdienlaiks. Apdomājot, kā es varētu to aprakstīt blogā, es beidzot esmu spiesta nonākt līdz neizbēgamajai matemātikai – (1) pēc Gūgles izskatījās, ka līdz sāls ieguves vietām ir 25 km no Larošelas centra; (2) es jau tā raizējos, vai paspēšu izbraukt līdz sāls vietām un atgriezties Larošelā pirms velonomas slēgšanās pusseptiņos; (3) J. sanāca kādi lieki 20 km… Visu saskaitot kopā, sanāk, ka ja es gribu redzēt tās sālsvannas, tad ir jābrauc tagad un J. jāsatiek atpakaļceļā.

    Veloceliņš aizved nost no krasta uz kādu laiku – braucu cauri puķaini zaļām norādēm. Ievērojama daļa maršruta ir izlikta pa ceļiem, kur ar auto nemaz nedrīkst braukt, segums normāls – laime pilnīga. Drusku vēsi – brīžiem velku jaku. Krustojumā norādes rāda, ka var braukt uz “Phare”, Lafloti (La Flotte) un Senmartēnderē (Saint-Martin-de-Ré) vienā virzienā, vai uz Sentmarīderē (Sainte-Marie-de-Ré) otrā. Pēc zināmas prātuļošanas par kilometriem un cīņas ar kabatas GPS, nosecinu, ka “Phare” visticamāk ir salas tālākajā galā esošā bāka, uz kuru braucot būtu jābrauc garām sāls vannām, tātad labs ceļa mērķis. Sentmarīderē sanāk vienkārši salas otrā malā, tātad šobrīd nav vajadzīga.

    Veloceliņš mani ieved Laflotes galvenajā laukumā, kur vecu māju ielokā atrodas čupa restorānu, suvenīru veikalu un… osta. Saulainais skats izskatās kā no skatu kartes izkāpis. Arī šeit visās malās aug garās puķes ar taurīšveida ziediem, kas visticamāk ir kāršrozes. Tās plaši tiek stādītās kā kolonas abpus nelielu mājiņu ieejas durvīm, no kurienes tās izplatās tālāk un saaug, piemēram, asfalta caurumos.

    Laflotes centrā dabūju mazliet pameklēt, kur veloceliņš turpinās, taču dullais minējums “kaut kur tur braukšu” mani pie uzticamām ceļa zīmēm izveda ļoti ātri. Tās ceļazīmes vispār ir baigās kārdinātājas – sala nav liela (garākajā virzienā, tas ir, attālums starp tiltu un bāku ir kādi 30 km), apdzīvotās vietas ir vien pāris kilometru attālumā un zīmes motivējoši rāda, kā ar katru pagriezienu samazinās attālums līdz bākai, radot sajūtu, ka viss ir ar roku sasniedzams.

    No Laflotes tālāk uz Senmartēnderē, kur es atkal pazaudēju veloceliņu – tur bija izvēle starp braukšanu uz ostu un “villa artisan” vai “village artisan”, bet nekādas norādes par bāku. Izvēlējos ostu, jo tas šķita saprotamāk (un pie jūras).

    Viduslaicīgā osta, ja pareizi sapratu, ir lielākā salā. Blakus atkal viena vēsturiska pilsētiņa – mazliet lielāka par Lafloti. Un nekādu zīmju par to, kur ir ceļš uz bāku. Mēģinot tikt no ostas puslīdz gar krastu uz priekšu, nokļuvu kaut kādos vecos nocietinājumos – ēku nav, bet grāvju un mūru pa pilnam. Galīgi ne ērta vieta velosipēdam. Turklāt ir jau labs dienas vidus – sāku raizēties, ka pamazām jāgriežas atpakaļ, lai paspētu aizbraukt uz Larošelu laikā. Kad esmu jau kārtīgi izdusmojusies uz sasodītajiem nocietinājumiem, nolemju paieties vēl te mazliet taisni un ap šito stūri… Un, voilà, lūk arī veloceliņš.

    Celiņš mani ātri izved garām vairākiem vīnogulāju laukiem, apkārt pāris namiņiem, kuros ir nelielas sālsvanniņas privātām vajadzībām, un tad turpinās gar jūru. Kaut kur ap to laiku zvana J., kas beidzot ir ticis pie jauna velo, ķēdēm (arī viņš bija aizmirsis sākumā paņemt saslēdzēju) un materālas kompensācijas 7 eiro apmērā. Viņš prasa, vai ir vērts vispār vēl uz salu braukt. Padomājam un sarunājam tikties Laflotes centrālajā laukumā – tobrīd man šķiet, ka tā varētu būt viegli atrodama vieta apmēram pa vidu starp mums.

    Es tomēr tūdaļ pat atpakaļ negriežos, jo mani turpina vajāt tā doma par sālsvannām. Veloceliņš tālāk ved starp jūru un plašām teritorijām, kas visās kartēs atzīmētas kā slapjas, taču dzīvē ir gandrīz pilnīgi sausas un aizaugušas ar visādiem jocīgiem augiem, kas īsti neatgādina ne Bolderājas niedres, ne pļavu zāli. Vienā vietā atradu nelielus vārtus, kas ļauj kontrolēt ūdens ieplūdi šajās “zemajās pļavās”.

    Vikipēdija raksta, ka romiešu laikos šeit ir bijusi nevis viena sala, bet trīs salu arhipelāgs, kas ar saimniecisko darbību, visvairāk ar sāls vannu izbūvēšanu un paplašināšanu ir pakāpeniski saaudzis vienā salā. Tātad vismaz kādreiz šajas zemajās pļavās sāls ir tikusi iegūta, pat ja tagad te ir aizaudzis. Pēc kāda gabala nospriedu, ka nu ir, ir pienācis laiks atgriezties, citādi J., kas brauc par mani daudz ātrāk, Laflotē nokļūs pārāk stipri pirms manis. Bet skats bija pa rubli – vienā pusē dzidra, dzidra jūra, tik dzidra kā nekur citur Larošelas apkaimē nebiju redzējusi, otrā plašas mitrās pļavas ar krāsainām zālēm, mazām peļķītēm un izkaltušiem, režģu rakstā saplaisājušiem dubļu ielāpiem. Saulains, ar ideālu atvēsinošu vēju, ne par karstu, ne par aukstu.

    Atpakaļ braucot zīmes bija nepārprotamākas – veloceliņš ļauj salīdzinoši viegli apbraukt lielāko Senmartēnderē daļu, tikai tur, kur es nezināju, ko izvēlēties, bija jāņem “artisan” ceļš. Tā arī nesapratu gan, ko tas nosaukums nozīmēja – varbūt vecās koka vējdzirnavas, ko redzēju pa ceļam?

    Laflotes centrālajā laukumā ierados pirms J. Apkārt visādi veikaliņi, varētu paskatīties, kas tur iekšā, bet nav velosipēdam saslēdzēja. Vienam no restorāniem bija tieši pie terases nolikta milzīga saldējuma vitrīna. Man palika iespaids, ka šajā reģionā, ja pārdod saldējumu, tad bez 10-15 veidiem vispār nesāk. Larošelas centrā bija pat viens saldējuma veikals kur bija vairāk kā 30 veidi. Nopirku divas bumbiņas un apsēdos pie ostas. Garšīgs rumrozīņu saldējums, garšīgāks kā parasti. Mazliet iesmēju pār kārtējiem valodu viltus draugiem – angliski “glacier” ir ledājs, bet franciski “glacière” raksta virsū visām saldējuma bodēm.

    J. ieradās gandrīz tūlīt un paziņoja, ka arī gribot saldējumu. Tā nu mēs kādu laiku sēdējām Laflotes ostmalā, ēdām saldējumu un apspriedām dienas notikumus. J., kad bija sagaidījis nomas atvēršanos pēc pusdienām, bija braucis pa taisnāko ceļu uz Rē un tikai jau salā atklājis, ka Laflotes nav pirmā pilsētiņa tūlīt pie tilta, bet gan krietnu gabaliņu tālāk. Bet arī viņš atzina, ka braukāšana pa salu ir bauda.

    Tā kā mums beidzot bija ķēdes, tad pieslēdzām riteņus un pastaigājām pa pilsētas centra veikaliem. J. dabūja pāris alkoholiskus dzērienus suvenīriem, un pēc tam mēs pieēdāmies bulkas vienā bulanžērijā. Visām bulciņu vietām, ko šeit aplūkoju, piemīt viens trūkums – tajās nav kafijas, tikai bulciņas līdzi ņemšanai.

    Atpakaļ braucot mēs nevienu reizi neapmaldījāmies, tikai braucām un priecājāmies par smuko dabu un jūru. Kad nokļuvām Rīvdūplažā, ūdens līmenis bija pacēlies par vairākiem metriem un sajūta, stāstot J., ka no rīta te viss bija sauss, bija tāda, it kā es nekaunīgi melotu.

    Tilts šoreiz šķita kaut kā vieglāk pieveicams, bet atlikušie 9km līdz Larošelas centram gan bija vesela mūžība. Abi spriedām, ka gan tagad, gan arī no rīta, pilsēta kaut kā šķita daudz grūtāk braucama nekā daudzie salas kilometri. Kad es sagurusi un apnikusi apstājos nofotogrāfēt kādu baznīcu, J. sāka aizrādīt, ka ja mēs nepasteigsimies, aizvērs velonomu. Tas nu mūsu plānā galīgi nebija pieļaujams, jo nākamajā dienā vilciens ir vairāk kā stundu pirms nomas atvēršanās.

    Tomēr nomu kaut kā sasniedzām, divriteņus nodevām un pat paspējām pilsētā nopirkt vēl dažus suvenīrus – Matildes šokolādes veikalā rumbābas un gadatirgū vienu pītu rokassprādzi dūmakaini zaļās krāsās. Pēc tam, lai atvieglotu mokošo vakariņu izvēli, paziņoju, ka šovakar mums jāēd krepes, nu, tās pašas franču pankūkas. Pirmajā brīdī J. samulsa – kur es Tev te pankūkas dabūšu?! Bet mēs tuvāko crêperie atradām mazāk kā 10 minūšu laikā – tās te ir visnotaļ bieži. Izrādās, ka īstā crêperie dod arī sāļās pankūkas. Šeit tās bija plānas, viegli kraukšķīgas griķu pankūkas ar dažādiem pildījumiem un lielu salātlapu ar sinepju mērcīti blakus. Manējā bija ar kamambēru un šķiņķi un man patika labāk nekā J. laša un loku variants – lasis ir jauki, bet nafig tik daudz loku vai kas nu tie bija. Tā kā šajā reģionā iegūst jūras sāli, tad karameļu mērci ar sāli šeit marketē kā reģionālo lepnumu. Kopā ar deserta pankūku garšoja tieši tik labi, lai es sāktu domāt, ka jāmēģina mājās ko tādu savārīt. J. teica, ka es esot perversa izvirtule. Nu a ko darīt, ja man ir vesels kilograms suvenīru sāls?! (Jo puskilograms bija tikai par vienu centu lētāks.)

    Kafejnīcās ar lielajām ārā terasēm viesmīļi ir mazliet ar iekšārāvēju funkcijām. Tā bija arī šajā crêperie – vēl pirms tikām apsēdināti, paspējām pārmīt dažas frāzes angliski. Ēdienkarte, protams, bija franciski un, kad atnāca viesmīle, gribējām kaut ko pajautāt. Prasu viņai sakramentālo jautājumu “Do you speak English?!” – “No.” Kamēr es apdomāju, ko darīt tālāk, atnāk iepriekšējais viesmīlis, maigi pabīda meiteni malā un pārmij ar viņu pāris vārdus franciski. Droši vien kaut kas no sērijas “Nesatraucies, es tikšu ar šitiem īpašo vajadzību cilvēkiem galā!”. Kad atnesa desertu, meitene jautāja, vai gribam kafiju. Es pamāju ar galvu – jā. Angliski runājošais viesmīlis viņu pabaksta un pamāca, lai viņa paprasa – espresso** vai americano***. Es papriecājos par to, cik jauki, ka par mums padomā, bet padomāju, ka, ak, es tak esmu Francijā, dzīvosim pa franču modei, un teicu – espresso. Tas noveda pie maza kultūrmikšļa, kurā es dabūju mazo tasīti, bet kopā ar desertu, nevis pēc tā, kā biju iedomājusies.**** Nonācu pie secinājuma, ka tas īsti nestrādā – espresso pie pankūkas nav garšīgs, bet pēc pankūkas tas jau ir auksts. T.i. katrā kafijas dzeršanas metodē ir sava loģika.

    Vēl es atkal pagaršoju vietējo sidru. Salds, vājš (ap diviem grādiem), dzirkstošs, garšo pēc ābolu sulas un ož drusku pēc puvušiem āboliem. Nav slikta manta, tikai nu ostīt gan nevajag.

    Pēc vakariņām lēnītēm vilkāmies uz viesnīcu, spriezdami par to, ka nu, ko, tā beidzās mūsu Larošelas vizīte. Tuvojoties vecajai zvejas ostai, es atcerējos, ka, sasodīts, gribēju izbraukt ar blakus esošo ratu, bet, kad nodevām velo, biju par to pavisam piemirsusi. Un, vai, tavu brīnumu! rats pārsteidzošā kārtā vēl bija vaļā. Varbūt tāpēc ka bija sestdiena. Vai tāpēc, ka tā darbības laiki tiešām ir galīgi mistiski. Vai vienkārši, lai mani iepriecinātu. Tā nu vizīti Larošelā noslēdzām ar braucienu pilsētas centrālajā panorāmas ratā. Lai gan tas maksāja sasodītus 5 eiro, tomēr mūs apripināja apkārt veselas 3 reizes, nevis 2 kā Rīgā. Tā nu es varēju pirmo riņķi pavadīt, baidoties no augstuma, un abus nākamos – fotogrāfējot iezīmīgākos pilsētas skatus. J. savukārt atzīmēja, ka stacija, izrādās ir viesnīcai daudz tuvāk, nekā atbraucot šķita.

    Viesnīcā mani sagaidīja sājš atgādinājums, ka vēss vējiņš un samērīga gaisa temperatūra nav pretrunā ar saulē apdegušu ādu. Pretapdegumu krēms būtu mans labākais draugs, ja vien es atcerētos to lietot –  seja, kur es to uzsmērēju pat divreiz, bija tīri labi tikusi galā, bet, izrādās, man bija kājās atsegtas zandales… Apdegušas bija arī plaukstu virspuses, it īpaši labajai rokai, gan kādi 10 cm pa roku uz augšu (jo man bija tikai gandrīz garās piedurknes) – kāds nebija iedomājies, ka, lai brauktu ar velosipēdu visu dienu, ir jālieto rokas!

    _______________________________________
    *)
    – Kā tad tu domā, ko es daru, ja no rīta uz darbu braucot nokrīt ķēde?!
    – Nav ne jausmas. Manam pelēkajam velosipēdam ķēde ir nokritusi 1 vai 2 reizes visā lietošanas laikā.
    **) Angļu valodā cilvēki baigi cepās, ka pareizi ir jāraksta ar “s” pēc pirmā “e”, nevis “x”, kā pēc izrunas reizēm skan. Franči neko necepās un raksta ar “x” ļoti sistemātiski.
    ***) Lai piedod man kafijas snobi, bet universālais, vienkāršais skaidrojums ir šāds: Americano ir “garā kafija” – liela krūze. Espresso ir mazā, koncentrētā kafija – piņģerotiņš. Parasti americano taisa, espresso atšķaidot ar karstu ūdeni, bet vēlāk pētot ēdienkarti es ieraudzīju, ka šajā restorānā par americano ir nosaukts vienkārši dubultais espresso 😀
    ****) Šajā gadījumā sāls kafijas dzeršanas tradīciju atšķirībās. Kā jau iepriekš minēju, Francijā pamatā sastapos ar tradīciju, kurā maza, stipra kafija tiek beigās uzdzerta maltītei virsū, taču angliski runājošais viesmīlis bija vismaz daļēji informēts, ka citur (Eiropas ziemeļi, ASV) cilvēki mēdz dzert garu, garu kafiju lēnām klāt savam desertam.

  • Piektā diena Larošelā: garneļotā sadzīve

    Kā jau teicu, skolas pusdienas ar katru dienu paliek labākas – piektdien bija jauks, silts (!!) risoto ar garnelēm, mīdijām un kalmāra gredzeniem, kā arī vistas kājas un vjetnamiešu rullīši. Garšīgi, tikai nu pie velna tās garneļu galvas, kājas un ūsas! Kāpēc mēs nevarētu vienoties, ka mērcēs, zupās un risoto ir jāliek jau izlobītas garneles, lai nav visas rokas netīras… Jāatzīst gan, ka es nebiju tas cilvēks, kuru kaut kādas garneļu ūsas kavētu tikt pie garšīgas ēdmaņas.

    Staigājot apkārt esmu krietni ievērojusi ne tikai dažādas puķes, bet arī to, ka šeit nav obligātas prasības braucošam auto ieslēgt gaismas. Pirmajās pāris dienās tā šķita elle – paskaties apkārt un ir sajūta, ka tev lido virsū ļaunprātīgi apburts, atdzīvojies stāvošs auto. Ar laiku daļēji pieradu, bet neomulīguma sajūta pilnībā pārgājusi nav.

    Dzīvošana tuvu okeānam negatīvi ietekmē logu stiklu tīrību. Kad ieradāmies, viesnīcas logs, šķiet, bija svaigi mazgāts. Pēc 5 dienam, kurās regulāri nolīņā, tā tīrības līmenis tikai nedaudz atpaliek no auto stikla tajā reizē, kad uz viņa pagulēja alnis (Latvijā). Droši vien, kad ir saulaina vasara, ir labāk, tomēr šķiet, ka vismaz daļēji cilvēki ir arī padevušies un necenšās tik ļoti visu to sāli nokasīt. Dažu māju stikla fasādes gan ir pārsteidzoši tīras.

    Larošelai ir pašai sava universitāte. Tā ir salīdzinoši jauna – 1992. gadā pilsētas mērs bija palūdzis caurbraucošajam Helmutam Kolam ielikt universitātes pamatakmeni. Tagad šim mēram pie ostas ir piemineklis – gan jau ne mazumu pateicoties trakajai idejai par universitāti. Pēc visa spriežot, rajons, kurā dzīvoju un mācos, ir izbūvēts (pārbūvēts?) tieši universitāti plānojot: te ir daudz universitātes ēku – tehnocentri, humanitāro zinātņu fakultāte, bibliotēka – un ielas nosauktas tādu cilvēku vārdos, kas parasti tiek saistāmi ar jaunu zināšanu iegūšanu – Einšteina, Vespuči, Fermi, Ņutona, biologa Fleminga ielas vai avēnijas, Ruso tiltiņš u.c.

    Ja uzskata, ka alus sākas no 0,5l, tad Francijā vīnu dzert ir ievērojajami lētāk: vīna glāze ir 3-4 eiro, mazais alus (tas šeit ir 0,25l) – no trīs, lielais – virs seši. Tajā reizē, kad J. nenospecificēja, kādu alu grib un dabūja pa franču nacionālo lepnumu pa 9 eiro, īsta sajūsma nevaldīja.

    Par spīti tam, ka skolas pēdējā diena beidzās vēlāk, paspējām izmest pa pilsētu kādu līkumu un mazliet paskatīties vecpilsētas jocīgos veikalus. Ar gudru draugu palīdzību ieguvu apjēgu par aptuvenajiem paisuma/bēguma laikiem un šovakar redzēju, šķiet, zemāko ūdens līmeni, kādu esmu te redzējusi. Kādu stundu ātrāk gan būtu vajadzējis būt vēl mazāk Pa abiem ar J. novērtējām, ka svārstības vecajā ostā varētu būt kādi metri 8 vai pat 10. Pieņemu, ka cilvēkiem, kas visu mūžu ir dzīvojuši okeāna krastā tā nav nekāda eksotika, bet man nudien ir interesanti.

    Staigājām pa veikalu ielām, kamēr veikali sāka vērties ciet – tas notiek ātri, 19:00-19:15, mums nebija vairāk par stundu. Ēdām bulkas. Kāds pārsteigums, šejienes bulku kārtainā mīkla ir garšīgāka par Latvijas lielveikalu 😛 Pēc tam iebirām kaut kādā restorānā, kur dabūju garneles un īstu franču krēmu brulē. Krēms – kā jau daždien brulē, tikai cepumu drupačas klāt. Garneļu ziņā dzīve iet uz augšu – nelobītas, tās šoreiz bija smuki sadurtas uz iesmiem un ūsas mērcē nemērcās. Kamēr es, lobot savas garneles, noķēzīju katrai rokai vairākus pirkstus un piedzinu nagus ar pipariem, pie blakus galdiņa kāda dāma to darīja ar nazi un dakšiņu, viegli un eleganti, rokas vispār nesasmērējot. Es arī tā gribu iemācīties.

    Mazu papildsmiekliņu mums sagādāja restorāna ēdienkarte (“list” teica viesmīlis*), kas bija ar roku sarakstīta uz vismaz A3 lieluma tāfelēm, ko viesmīlis gādīgi atstutēja uz krēsla vai pret sienu (ja galdiņš pie sienas). Šķiet, tās, kad vajag, pārraksta.

    Ēdiena dārdzība ir Francijā ir sarežģīts jautājums. No vienas puses, jā, dārgi, no otras puses, tās ritīgi lielās garneles Rīgā es māku atrast tikai Ribs’n’Rock un viņas tur nu galīgi nav lētākas. Ja cilvēks samierinās ar to, ka dzīvo kā resns, rijīgs buržujs, tad nekā traka nav. Lūk, ja gribas atrast kaut ko vienkāršu un lētu, tad gan ir d… vajadzīgas prasmes, kādu man šobrīd nav.

    Mājupceļā izmēģinājām jaunu maršrutu un neplānoti iznācām pret Laternu torni. Tuvumā skatoties, tam ir vairākas mīlīgas cakas un rotājumi, kā arī vismaz viena garguja. No šī torņa uz Nikolā torni ved neliela veclaicīga ieliņa gar mūra augšmalu. Otrā pusē mūrim ir pārmēru mūsdienīga autostāvvieta, tāpēc visā garumā gar augšmalu ir būvniecības režģi, kam priekšā pielikts kaut kas līdzīgs garam niedru paklājam.

    Vakarā J. izdomāja, ka vajag izdzert to Normandijas ābolu sidru, ko es it kā biju nopirkusi vešanai mājās. Tā nebija slikta doma – viņš bija ļoti salds, manai mammai tāpat būtu licies par saldu. Tagad gan nāksies izlemt, vai pirkt jaunu sidru. Vīnu vest šķiet kaut kā stulbi – te no tās vīnu pārbagātības tāpat nevar saprast, ko izvēlēties, neizejot vīnziņu kursus pirms tam. J. iesmēja, ka skaidrs ir tikai tas, ka gruzīnu vīnu te nevar dabūt. Savukārt konjaku nepraktiskās, taču ļoti skaistās pudelēs gan mēs redzējām. Triks ir tāds: pudeles vienā malā ir neliela iedobe, kas tālāk ir izpūsta par diezgan detalizētu vīnogu ķekaru, buru kuģi vai citu dekoratīvu lietu – tas viss pudeles iekšpusē. Kad pudeli pielej ar dzidru, dzeltenu konjaku, skats ir burvīgs. Ja tas nemaksātu pāri piedesmit eiro, vestu mājās diži nešauboties par to, vai to kāds arī dzers 😀 Bet paskatoties uz cenu, es kaut kā pārāk labi atceros, ka lidmašīnu koferos pudeles mēdz arī sasist. Diez vai manas netīrās zeķes mācētu novērtēt konjaka burvību.

    J. brīžiem pukst, ka es eksplutēju viņu komunikācijai ar angliski nerunājošiem franču viesmīļiem. Lieta tāda, ka franciski nemākam mēs abi, taču viņš kaut kā labāk uztver kaut ko, es pat nezinu ko. Piemēram, viesmīlis nober minūti garu penteri, un J. ir secinājis, ka “formula”** pa 12 eiro ir dabūjama tikai pa dienas vidu, jo tas ir pusdienu piedāvājums, un tagad jāēd kas cits. Vai arī – atnāk viesmīlis, nober tikai mazliet īsāku penteri, kur es pat vārdus “creme brulle” neesmu spējusi saklausīt, bet J. ir secinājis, ka viesmīlis jautā, vai es esmu gatava, ka man tagad nesīs krēmu brulē. Ja viņi pa visiem vēl dotu man vairāk laika padomāt, tad tur kaut kas varbūt arī sanāktu. Vismaz divreiz vairāk laika. Bet vismaz es piektdien iemācījos, ka saucot “Misjē, misjē!” vīrieškārtas vismīli var pie sevis dabūt daudz ātrāk nekā sakot jebkuru citu tekstu. Žēl, ka šīs apjausmas nāk tik vēlu un tik drīz jābrauc prom.

    J. gan saka, ka viņam esot nogurums un griboties mājās. Nu jā, viņš paspēj pa pilsētu pastaigāt arī tad, kad es esmu skolā.

    Saņēmām vienas konferences rakstu recenzēšanas rezultātus. Man un vienai meitenei no Lietuvas abām ir pieņemti raksti – tas nozīmē, ka tiksimies arī šajā konferncē. Uz šādas nots tad arī atvadījāmies. Ieteicām N. organizēties uz Baltijas valstu apceļojumu, jo viņa gan jau pazīst pa vismaz vienam cilvēkam katrā lielākajā Baltijas pilsētā, katram būtu ko viņai parādīt vismaz pāris dienas.

    __________________________________

    *) Vispārējais novērojums: šeit, vismaz tūristu apgabalos, strādāt par viesmīli laikam ir prestižāk kā Latvijā, jo šeit par tādiem mēdz strādāt īsi, resni, veci un visādi citādi īsti, dzīvi, parasti cilvēki, ne tikai pēc viena vizuālā tēla atlasītas jaunietes, kas pie pirmās izdevības ies darīt ko labāk apmaksātu un mazāk nogurdinošu.
    **) Te visādus speciālos un apvienotos piedāvājumus tipiski sauc par formulām.

  • Ceturtā diena Larošelā: laivas, sala un velo

    Ceturtdienā mācības bija ieplānotas īsākas, lai var paķert pusdienas līdzi un doties ekskursijā. Ar pusdienām īsti tā nesanāca, jo ēdināšanas iestādei bija beigušās izturīgās kastes, un ēdiens bija sapakots tādās pagalam mīkstās kastēs. Turklāt tajā zālē, kur ēdām iepriekšējās trīs dienas, šodien bija aizņemts, tāpēc ēdiena kastītes bija izvietotas pa grupu darba kabinetiem (vismaz sešiem). Tas, kā viegli sagaidāms, noveda pie tā, ka vieglāk atrodamajās telpās ēdiens drīz beidzās un tad es un vēl viena meitene, kas bijām aizkavējušās, mulsi staigājām apkārt pa otro stāvu, līdz satikām organizātoru un uzprasījām “where is food?!”* Organizators nebija dumjš un jau ar pirmo minējumu iedomājās, kura tad būs tā grūti atrodamā telpa, kurā ēdiens vēl ir 😀

    Pēc pusdienām mēs devāmies uz laivām, lai brauktu uz laivām. Sevišķi labi tas izklausījās angliski un vairākkārt atkārtots, jo cilvēki ik pa brīdim pārjautāja detaļas. Leminimas promenādē ir neliela kuģīšu piestātne, kur kursē tāds mazu kuģīšu sabiedriskais transports, kas pārved cilvēkus gabaliņu tālāk, aiztaupot nepieciešamību desot apkārt vecajai zvejas ostai un vēl pāris ūdens iedobēm. Izkāpuši no mazajiem kuģīšiem mēs sakāpām lielākā kuģī un braucām Ēksas salu (Île d’Aix). Maršruts vismaz šajā kuģī īpaši izstrādāts tūristiem – pa ceļam mazliet pastāsta par Larošelu, par Leminimas ostu – tur ir 3500 vai 5000 jahtu – par torņiem – Laternu tornis kādreiz ir kalpojis par bāku -, kā arī apved apkārt Boujāra fortam un pastāsta par to.

    Boujāra forts ir viena akmens māja uz sēkļa pa vidu starp divām salām – Oleronu un Ēksu. Ideja par to, ka šeit vajadzīgs cietoksnis, bija vajājusi dažādus Francijas gudros vīrus jau kopš 17. gadsimta, taču tikai Napoleons bija tik traks, lai tiešām piespiestu cilvēkus jūras vidū ko tādu uzcelt – pēc kartes izskatās vismaz 2 km no tuvākā krasta, un visus iepriekšējos valdniekus no šīs idejas atrunāja, pamatojoties būvniecības grūtībās. Cietoksnis nav sevišķi liels – puse futbola laukuma, ovāls, dzeltens, ar maziem lodziņiem. Vienā pusē ir pievienota moderna piestātne, bet tūristus tur nelaiž. Tiesa gan, tur esot filmēts televīzijas šovs, kas vēlāk kalpojis par idejisko priekšteic Baiļu faktoram (Fear Factor). Mazu brīdi pēc tam, kad to pārstāja lietot kā cietoksni, to izmantoja arī kā cietumu. Šķiet, tā lietojums gan nebija tik ilgstošs un nopietns kā Alkatrazai.

    Izbraucot no Larošelas kuģis brauca lēni lēnītiņām, taču attālinoties no pilsētas tas ievērojami uzņēma ātrumu un kārtīgi izšūpoja mūs. Larošela lepojas, ka apkārtējās salas pasargā pilsētas ostas no pārmērīgas okeāna ietekmes, taču kuģojot viļņus un vēju jūt ļoti labi. Kuģītis bija divstāvīgs, ar vējam brīvi pieejamu augšējo stāvu (ja neskaita nelielu nojumi priekšā, kas pasargā no vislielākajām brāzmām), un mūsu skolinieku grupa kuģa pakaļgalu atzina par ideālu fotogrāfēšanās platformu. Tika sataisīts, droši vien, melnais miljons bilžu, no kurām lielākā daļa varētu būt zināma izgāšanās visu to plīvojošo matu dēļ – parasti tiek pieņemts, ka labā bildē nav tā, ka cilvēku mati juku jukām aizsedz gan īpašnieku, gan visu citu sejas, bet šeit no tā izvairīties nebija iespējams. Salā ieradāmies kā izpūsti ezīši.

    Pati Ēksas sala ir kā dzīva pastkarte, kurā tūristi (un ne tikai) labprāt brauc pastaigāt vai pariteņot. Salā ir viens cietoksnis, pavisam nedaudzi iedzīvotāji, dažas viesnīciņas un suvenīru veikali un nekādas autosatiksmes. Jā, un vairāki velosipēdu īres punkti. Izīrējamie velosipēdi bija pavisam vienkārši atpūtnieku velosipēdi ar fiksētiem ātrumiem un divām rokas bremzēm. Palūdzot varēja dabūt arī groziņu. Lai gan salā mums bija iespēja pavadīt tikai nedaudz vairāk kā pāris stundas (lai nenokavētu pēdējo kuģi vakarā atpakaļ**), tas tomēr deva iespēju diezgan kārtīgi izbraukāt salu, jo tā nav liela. Fortā iekšā negājām, jo par to prasīja naudu, kur atlikt velosipēdu īsti nebija un romantiskajam garstāvoklim arī neatbilda. Pie mājām te ir smuki kopti dārziņi ar krāsainiem puķu krūmiem un īpaši kuplām zarainām priedēm (šajos platuma grādos aug priedes? vai arī tie ir kādi citi skuju koki?), starp mājām ir lielas pļavas ar augstu, gandrīz krūmainu zāli un daudz krāsainām puķēm. Te zied mazas violetas puķītes un liela, dzeltena krūmveida zāle, kā arī savvaļas magones un citas puķes, kas pirmajā brīdī šķiet nemanāmas, bet tomēr piedalās kopējā krāšņumā. Salas nelielā izmēra un pusmēnesformas dēļ gandrīz visi ceļi ved uz jūru vai gar to – brauc un priecājies – pārmaiņus “dziļi meži”, skati uz jūru pār kraujām, zemas pludmales, palienes un jau minētās pļavas. Vienā no zemajām pludmalēm es atradu ne tikai gliemežvākus, bet arī dažas krabju čaulas – lielākoties pārāk trauslas, lai kaut kur pārvestu. Vēl es nopirku pāris pastkartes, kas atgādināja mazas glezniņas. Vienā no tām bija sazīmētas arī garās puķes ar taurīšveida ziediem. Tās izaug pat cilvēka augumā, ziedi ir spilgti rozā, violeti un citās krāsās, un, šķiet, ka tas ir kaut kāds īpaši iemīļots māju rotāšanas paņēmiens – salā to bija sevišķi daudz, taču ievērojusi viņas biju jau Larošelā.

    Kamēr es pludmalē meklēju, kur man tikko izkrita tā mazā, īpaši glītā krabju čauliņa (neatradu), garām pabrauca divas meitenes, kas ar mežonīgu entuziasmu dziedāja pārveidotu “Let it go” versiju, kas ietvēra “I’m one with the wind and sky” (vai “sea”, neatceros)***. Jā, salai ir zināma atbrīvojoša un nomierinoša ietekme.

    Pēc atgriešanās Larošelā skolas cilvēki grupējās lielākās un mazākās grupās, mēģinot saprast, kas ko tagad plāno darīt. Mēs atbirām, jo gribējām tikt uz viesnīcu pirms citu piedzīvojumu sākšanās – es ļoti gribēju tīras drēbes un J. vienkārši bija nosalis. Viesnīcā secināju, ka (1) tas tā nestrādā, ka saules aizsagkrēmu uzliek sejai no rīta, bet pa dabu tusē pēcpusdienā, (2) Francijas saule aiz visiem draņķa mākoņiem ir kodīga pēc suņa, un mans purniņš ir vēl sarkanāks kā iepriekš. J. savukārt bija ieguvis mākslinieciski veidotu jūras eža frizūru – man šķita gluži jauki, bet viņš nepiekrita un ļoti pūlējās to noguldināt.

    Vislabākais veids, kā izvairīties no frī kartupeļiem ar maltu vai nemaltu kotleti, ir iet ēst jūras veltes – tā nobalsojuši mēs devāmies kārtējā kulinārajā piedzīvojumā. Satikām virspirms mulsinošu divminūšu lietiņu un pēc tam – kārtējo entuziasma pārpilno franču viesmīli (tā tie stereotipi dzimst un stiprinās), kurš šoreiz spēja mums piedāvāt pat ēdienkartes ar angļu tulkojumu. Tas tulkojums gan brīžiem vairāk atgādināja sliktus dzejas parindeņus nekā saprotamu informāciju, bet es bez liekām izvēles mokām tiku pie kaut kā, kas nosaukts par garneļu plati. Un J. izglāba mani no papildus grūtībām, manā vietā pasūtot man kaut kādu vīnu.Garneļu plate izrādījās esam burvīgs risoto ar kaut kādu maģisku baltvīna mērci, garnelēm un mīdijām. J. dabūja ko līdzīgu, bet ar intensīvāku mērci un garneļu vietā kāds lops, kas angliski bija nosaukts par “squid”. Tā arī netikām gudri, kas tas par lopu – baltie, diezgan lieli kubiciņi šķita nesavietojami ar saprātīga izmēra kalmāra anatomiju un vai tad astoņkājim nepiemīt kāda krāsa!? Šā vai tā, ja tas bija kalmārs, tad tas bija mīkstākais un jaukākais kalmārs, ko esam ēduši. Un mīdijas arī bija ievērības cienīgas – ja parasti tas man šķiet vienkārši ēdamas, tad šoreiz tās bija tiešām baudāmas. Lieliskajai maltītei bija tikai viens trūkums – ne tikai mīdijas bija vākos, bet arī garneles bija nelobītas, ar visām galvām un ūsām. Tādejādi es ne pa jokam noķēzījos, mēģinot tās izcīnīt no čaulām un izzvejot no mērces visus garneļu ūsu gabalus. Ggarnelēm, izrādās ir ļoooti garas ūsas – garākas par pašu garneli, un šīs bija lielas garneles. Šokolādes entuziasts J. arī izteica augstu atzinību desertam – šokolādes putām. Man bija drusku žēl, ka nebija brulē, bet nu varbūt rīt. Bet galu galā, nu kuru spēj uztraukt neesošs brulē, ja var sēdēt ostas malā, dzert vīnu**** un skatīties uz bākām, staigājošiem mākoņiem, viduslaiku torņiem un sapņot.

    Pēc vakariņām mēs dabūjām vēl vienu mazo kafijiņu mazmazītiņajā krūzītē. Ja ar kafiju parasto vēl ir tā, kā nu kuro reizi, tad espreso katrā vietā garšo savādāk. Tā vienkārši ir. Šķiet, espreso dzeršana izveidosies par vēl vienu manu “ceļojumu tradīciju” – Latvijā man parastā kafija garšo daudz labāk, bet Spānijā un Francijā (minu, ka Itālijā arī, bet pati neesmu pārbaudījusi) espresso ir tas, ko dabū paprasot “coffee” bez papildus prasībām. Un tā kā tās ir valstis, kur angļu valoda ir reti lietota, tad vienkāršāk ir dzert to, ko dod, nevis likt nabaga viesmīlim dabūt kaut ko tādu, ko viņš varbūt uzskata par sātana izdzimumu. Turklāt vides un paradumu maiņa ir viena no lietām, ko cilvēki bieži min kā ceļojumu romantiku.

    __________________________
    *) Kur ir ēdiens?!
    **) Iespējams, ka kuģu braukšanas laikus arī ietekmē paisumi un bēgumi. Lai gan ostā laipas ceļas ūdenim līdzi, tomēr neesmu droša, vai vienmēr ir pietiekami daudz ūdens, lai tur iebrauktu vispār.
    ***) “Esmu vienot ar vēju un debesīm (jūru)”, oriģinālajā tekstā ir par sniegu, bet šeit sniega nav.
    ****) Un ūdeni. Visos franču restorānos, kur sanācis būt, dod katrai maltītei līdzi ūdeni – bez maksas un neierobežotā daudzumā.

  • Trešā diena Larošelā un sadzīves sīkumi

    Trešdienā, iespējams, lielākais piedzīvojums bija tas, ka es vakariņās ēdu franču plānās pankūkas (krepes) un aizpļāpājos līdz vēlai naktij, mēģinot saprast kā tiešām, tiešām strādā paisumi un bēgumi. Vēl es beidzot ēdu īstus franču eklērus – kamēr es mācos, tikmēr J. pastaigājas pa pilsētu un reizēm atrod visādas jaukas lietas. Šoreiz tie bija eklēri.

    Vakarā abi ar J. izmetām mazu līkumiņu, meklējot siltas pusdienas. Bija jau pārāk vēls, lai meklētu suvenīrus vecpilsētā, bet mazliet ēdiena gan varēja atrast. Atradām kaut kādu vēsturiskā stilā noformētu bāru, kur bija apvienotais piedāvājums pa 18 eiro – otrais, krepe ar divām piedevām un kafija. Buroties pa ēdienkarti un ar Google Translate palīdzību mēģinot izpīpēt, kas ir kas, es atcerējos RMF, kas teica, ka ir ļoti ērti prast franču valodu tik daudz, lai spētu izlasīt ēdienkarti. Jā, es piekrītu, būtu gan ērti! Šā vai tā, atkal tikām pie gaļas gabala ar salātlapām un kartupeļiem, šoreiz – frī kartupeļi un gaļa lielā, jaukā, lai gan mazliet pasausā kotletē, nevis vienā gabalā. Liellops liellopa galā. Galīgi nav sliktākā lieta, ko dabūt, kad tu neko lāga nesaproti no ēdienkartes, bet sāk mazliet apnikt. Labi, ka vismaz oficiālajās vakariņās es biju attapusies izvēlēties zivi. J. saka, ka piektdien jāiet pie ostas ēst jūras mošķus. Pankūka bija mīlīga. Varbūt tā ir emocionālā ilūzija, bet man radās sajūta, ka franču plānās pankūkas Francijā tiešām ir garšīgākas nekā tas, kas uzdodas par franču pankūku Latvijā. Franču pankūka Latvijā ir vienkārši neizdevusies latviešu pankūka, bet te tas ir kaut kā savādāk. Un karameļu mērcei bija jauka, medaina piegarša. Es pārēdos putukrējumu, jo uz pankūkas tā bija milzumdaudz. Tas, ka šeit kafija parasti ir “mazais piņģerotiņš, ko uzdzert, kad esi pārēdies” (tāpat, kā es ar to iepazinos Spānijā), pēkšņi šķita gluži vai dievišķi.

    Pirmajā dienā mani vajāja interneta problēmas – visur internets ir pieejams caur web-login lapām, kas čakarējas ar maniem 100 atvērtajiem pārlūka tabiem. Internets negāja un negāja 3 vai pat 5 reizes, es zem deguna nosvētīju to ar vienu spēcīgu krievu vārdu… Un tad beidzot aizdomājos, ka varbūt tas nav tas labākais ko darīt, sēžot blakus vienīgajam cilvēkam, kurš nu garantēti zina krievu valodu. Viņa gan pēcāk teica, ka nebija dzirdējusi.

    Vienudien dzirdēju meitenes runājam, ka Zviedrija ir daudz piemērotāka valsts strādājošai mātei nekā Vācija, jo pirmajā ir garantēts bērnu dārzs un vēl kaut kas tur, bet Vācija nav. Citudien cīnījos ar nost krītošajām biksēm un komentēju, ka latviski reizēm saka, ka, ja bikses krīt uz leju, tad dzīve iet uz augšu. Lietuviešu meitene teica, ka viņa ir dzirdējusi, ka, ja bikses krīt uz leju, tad džeki paliek lētāki. Vienojāmies, ka izvēloties ļooti specifisku skatu punktu, tas ir viens un tas pats. N. bija nepārprotami pārsteigta par šādu dzīves un bikšu korelēšanu.

    Es esmu salasījusi tik daudz gliemežvāku, ka J. sāk apšaubīt manu veselo saprātu. Bet vismaz man būs kāds nieks, ko iedot katram gribētājām. Pietiekami ilgi pētot gliemežvākus secināju, ka tie lielie laikam dzīvo kolonijās un savus vākus būvē viens otram virsū.

    Gaiss ož pēc sāls. Slapjas smiltis ož pēc sāls. Slapjas bikses ož pēc sāls. Smiltis kabatās, kur bija gliemežvāki ož pēc sāls vēl vairāk. J. nepatīk, bet es ļoti ātri pieradu, iespējams, pat par daudz.

    Ir studentu brīvdienas un visas universitātes ēdnīcas ir ciet. Tas noved pie tā, ka pirmajā kafijas pauzē pirmajā dienā bija cepumi un želejkonfektes, un nebija piena. Nākamajās divās kafijas pauzēs jaukais organizatoru puisis atnesa mazo (125ml) pieniņu. Pēc tam viņš saprata, ka tas nav pietiekami un sāka nest lielo pienu – litru. Katru dienu ir divas kafijas pauzes un vienas pusdienas. No pirmās kafijas pauzes sanāk ļoti labas brokastis, jo, lai vismaz kopš otrās dienas mums dod ļoti jaukas kārtainās mīklas bulciņas un kruasānus. Izvēle vienmēr gan ir tā pati, bet tas nav liels trūkums, jo lai nu ar ko, bet kruasāniem franči māk tikt galā. Tāpat arī ar rozīņu, šokolādes un ābolu maizītēm. Par želejkonfektēm ne viens vien ir atzinis, ka atgādina bērnību. Kuram tā ir pēcpadomju bērnība un mammas sagādātais neizmērojamais lepnums, kuram kaut kas, ko ēd bērni, bet saistība ar bērnību ir.

    Pusdienas mums dod kaut kāds ārējs serviss, kas ar katru dienu ietrenējas dot labāku ēdienu – pirmajās dienās bija tā puslīdz, ceturtdien jau bija ritīgi garšīgi. Diemžēl, viņiem nav pazīstama siltu pusdienu koncepcija, par ko pirmajās dienās cilvēki, kas nebija pieraduši pie vēsuma, viņiem veltīja īpaši sājus vārdus.

  • Otrā diena Larošelā: apskatām pilsētu

    Otrdienā centrālais notikums bija organizētā pilsētas tūre. Pa dienu vairākkārt nepatīkami līņāja un es mazliet samirku ejot pusdienās, tāpēc nākamajā dienā ieraugot spogulī sarkanīgu, pārmēru iedegušu ģīmīti es jutos pārsteigta. Bet jā, vakars bija skaists un saule nudien daiļi rotāja viduslaicīgos kultūras pieminekļus. Dzeltenīgoranžā vakara saules gaisma labi piestāv dzeltenīgajam kaļķainajam smilšakmenim, kas te tiek lietots, lai būvētu visu, sākot no dzīvojamajām mājām un beidzot ar nocietinājumiem un baznīcām.

    Mūsu gide bija vecāka kundze, kuras angļu valodā franču akcents bija jūtams tieši tik daudz, lai būtu īpatnēji, bet ne nesaprotami. Par to es aizdomājos vakarā, kad viena beļģu lingviste filozofēja par dzirdamo intereferenci un jautāja, vai man kā franču valodas nepratējai tas netraucēja. Tad mēs abas ar N. atcerējāmies kādu franču doktorantu no mūsu pirmās tikšanās reizes Rumānijā un vienojāmies, ka, lūk, tā bija traucējoša interference. Mani mazliet pārsteidza, ka arī N. atcerās šo 9 gadus veco notikumu.

    Izstaigājām gar vecajām ostām, uzzinājām, ka bēguma laikā ostas paliktu pavisam bez ūdens un kuģi nokristu zemē, ja nebūtu speciālu vārtu, kas ūdeni notur. Pilsētas centrā ir divas tādas vietas – ja pareizi sapratu, tad Leminimas osta nav starp tām. Īsti nezinu, vai tas nozīmē, ka tur mazliet ūdens tomēr paliek, vai ka visām tām jahtām vienkārši atļauj kā nebūt sakrist čupā. Pēdējais īsti loģiski nešķiet, bet tūrisma brošūrā tā daļa par paisumiem un bēgumiem, diemžēl, ir tikai franciski, tāpēc es vēl neesmu sapratusi, kad man būtu jāatnāk, lai redzētu, kā ir tad, kad ir vismazāk ūdens.

    Staigājot pa pilsētu, iezīmējās tīri interesanta aina par šīs līdz šim man nezināmās vietas vēsturi. Viduslaikos šeit ir bijis varens nocietinājums ar rūpīgi sargātu ostu. Tagad no nocietinājumiem palikusi tikai viena siena. Šķiet, hugenotu kara laikā šeit ir bijis svarīgs protestantu centrs, ko tā brīža Francijas karalis centies visiem spēkiem atkarot. Labi nocietināto pilsētu citādi nav izdevies iekarot kā vien ielencot no visām pusēm, jūrā uzceļot dambjus un tad gaidot, kamēr pilsēta izmirst badā. Ja pareizi saklausīju, tad iedzīvotāju skaits nokritās no 25 vai 27 tūkstošiem uz 5 tūkstošiem pa šo laiku. Pēc tam karalis pavēlēja nojaukt visus pilsētas nocietinājumus, lai, diespas, tā nespētu vēlreiz atkārtot šo gājienu. Nezinkādas laimīgas sagadīšanās dēļ viens mūra fragments ir palicis, ar kuru tad arī pilsētnieki lepojas. Šim karalim, starp citu, bija galvenais padomdevējs, kuru sauca par kardinālu Rišeljē, un šis stāsts vismaz daļēji esot samanāms arī Dimā Trīs musketieros.

    Vēlāk pilsēta kļuvusi par nozīmīgu punktu lielajā vergu tirdzniecības trijstūrī. Gide nopūtās, ka par ētisku šādas darbības uzskatāmas nu galīgi nebūtu, bet bagātību tas pilsētai atnesa mežonīgu. Skaistā ēka, kur iepriekšējā dienā redzējām “bērnu tiesu” ir bijusi pirmā tirgotāju ģildes (biržas?) ēka pilsētā – to nu jau gluži bagāti kļuvušie tirgotāji paši uzcēluši par savu naudu, lai ir vieta, kur darīt lietas. Ap šo pašu laiku pilsētā kā sēnes pēc lietus saaugušas vienota tipa savrupmājas – lielas U veida ēkas ar 2,5 stāviem un krāšņi koptiem iekšpagalmiem – katrai sevi cienošai aristokrātu ģimenei tādu vajadzēja. Pēdējais stāvs ir ar tādiem maziem lodziņiem un zemākiem griestiem – kalpiem.

    Pie vienas no šādām ēkām sanāca aizkavēties ilgāk. Kamēr gide stāsta par aristokrātiem, pagalmiem un tādām lietām, otrā ēkā, pret kuru esam atspieduši muguru, mēģina tikt iekšā kāds onkulis ar velosipēdu. Ā, šī esot tūristu grupa… Vai mēs gribot ienākt paskatīties, kādi sajā ēkā iekšpagalmā ir interesanti vēsturiski satīri? Parasti pagalms ir pieejams tikai iedzīvotājiem, bet viņam šķietot nepareizi to turēt pie sevis un nevienam citam nerādīt. Nū…. labi… Starp citām mājām iespiestajam smilšakmens klucim vidū, izrādās ir neliels, bet ļoti bagātīgi aizstādīts iekšpagalms ar dažām kompakti saspiestām palmām un milzīgām, baltām hortenzijām. Un gar sienām, rindā virs pirmā stāva logiem, ir noteiktos attālumos izstādītas renesances stilā izkaltas akmens galvas – šķiet, puse grieķu panteona. Turklāt tās bija ļoti labi saglabājušās – onkulis stāstīja, ka kopš kura tur tā viduslaiku gadsimta viņas tā arī īsti nav vajadzējis nekā īpaši restaurēt.

    Larošela lepojas ar salīdzinoši maziem postījumiem vēstures gaitā – neesot nedz lielu ugunsgrēku, nedz plašu bombardēšanu, kuru dēļ nāktos pilsētu celt par jaunu, pazaudējot visu veco. Tāpēc Larošelā esot vienas no garākajām arku/kolonnu galerijām plašā apkaimē. Pat Otrais pasaules karu arhitektūras pieminekļi pārlaiduši pārsteidzoši labi – sabiedrotie gan bombardēja Larošelas nacistu zemūdeņu bāzi, bet tā atradās vairākus kilometrus nost no pilsētas, tāpēc pilsētā neko nesagrāva. Uz kapitulāciju esot bijis pavēlēts Larošelu sagraut, bet… nu tas netika izdarīts.

    Gide mūs vairākkārt izveda arī cauri pilnīgi neiedomājami šaurām ieliņām, kas brīžiem nebija atšķiramas no pārmēru garām vārturūmēm, un parādīja centrālo baznīcu, kuru bija piemeklējušas dīvainas pārvērtības to pašu ticības karu laikā. Kad pilsētā varu pārņema protestanti, bija skaidrs, ka labi nebūs un vajadzēs aizsargāties, tāpēc baznīcas lielākā daļa tika nojaukta, lai akmeņus izmantotu nocietinājumos. Torni atstāja, jo tāds augsts tornis karā parasti noder. Kad pilsēta padevās, pēc zināmas cīnīšanās ar naudas trūkumu baznīca tika uzcelta par jaunu.

    Larošelai raksturīgi vēl vismaz divi īpatnēji sīkumi. Pirmkārt, šeit dzīvojamajām mājām ir gargoili, daudz un bieži, kamēr citās pilsētās tie visbiežāk ir rezervēti baznīcām. Otrkārt, arī šeit mēdza būvēt tipiskās viduslaiku mājas, kur sienas pildījumu satur kopā koka režģis, taču sāļā okeāna gaisa dēļ koks ir sargājoši noklāts ar melnu akmens plāksnīšu rindu tā, ka neviens koka gabals vispār nav redzams.

    Vēl mēs uzzinājām, kas tā par mistēriju, ka pilsētas vidū starp mājām ir divas bākas. Iebraukšana vecajā ostā starp torņiem ir stipri sekla, tāpēc ir ļoti svarīgi braukt taisni pa ļoti precīzi iezīmētu maršrutu. Tāpēc pirms braukšanas iekšā ostā katram kuģim noteiktā punktā jānostājas tā, ka tālākā pilsētā esošā bāka (garākā) ir redzama precīzi aiz tuvākās (īsākās) – tad var zināt, ka iebrauks pareizi un neiesprūdīs seklajā kanālā.

    Vēl mēs uzzinājām, ka krietnu laiku Larošela ir bijis reģiona zvejniecības centrs. Kad zvejas osta pārcelta ārpus pilsētas, zvejas ostas rajons kļuvis par restorānu virkni.

    Pēc ekskursijas mums bija oficiālās vakariņas. Ēdienam nebija ne vainas, taču skats pa logu bija vienkārši nepārspējams – restorāns atradās vecās zvejas ostas krastā, mēs sēdējām otrā stāvā un pa logu varēja redzēt gan ostu un dažas jahtas, gan arī krāsainās debesis un ikoniskos nocietinājuma torņus. Mūsu galds bija pašā galā, pie paša loga, ar vislabāko skatu. Tas ieveda mūsu viesmīli bezgalīgā atvainošanās ciklā, jo tika sajauktas ēdienu izvēles. Pirms vakariņām mums katram katru ēdienu lika izvēlēties no divām alternatīvām. Vakariņu gaitā, nesot ēdienu, tika pārjautāts, kuram bija kurš variants, taču ne visi cilvēki atcerējās un reizēm paņēma nepareizo ēdienu. Tā kā mūsu galds bija pēdējais, tad mēs dabūjām to ēdienu, kas bija palicis pāri. Pirmo reizi tas nesakrita ar izvēlēto, kad J. dabūja salātu vietā pavasara rullīšus. Tad viesmīlis atvainojās, atvainojās un mēs teicām, nekas, nekas, būs jau labi. Viegli iedomāties, kā jutās viesmīlis, kad izrādījās, ka deserti pie mūsu galda ir sajaukti trīs reizes (tikai 2 cilvēki dabūja to desertu, ko bija pasūtījuši). Man ir tāda sajūta, ka viesmīlis to mēģināja kompensēt, uzaicinot N. ciemos uz Larošelu vēlreiz un atnesot mums mežonīgi daudz vīna. Kā arī, protams, mežonīgi atvainojoties.

    Pēc vakariņām mēs izdomājām vēl mazliet pastaigāt pa promenādi un noiet vēlreiz pa molu. Mols bija jauki un droši izgaismots, bet to pašu nevar teikt par kaut kādu pilnīgi muļķīgu zāles pleķīti, kam mēs gājām pāri pa ceļam. Nezinkā atradu nelielu bedrīti, no kuras bija izrakta neliela puķe, iekāpjot mazliet sagriezās potīte un eleganti noliku uz aci. Piecēlos, nopriecājos, ka potīte nav paliekoši sagriezta un ka šoreiz ir izdevies atcerēties nelamāties astrumu spēkavārdiem, lai N. ausis nenovīst, un devos tālāk. Nākamajā rītā atklāju, ka manām vienīgajām džinsām uz ceļa ir milzīgs zaļš pleķis. Un laiks vēl jo projām nav tik silts, lai es vilktu līdz paņemto kleitu. Nav jau gan tā, ka tas zaļais pleķis kolēģus zinātniekus baigi satrauktu.

  • Pirmā diena Larošelā: lietus un telefons

    No rīta pamēģinājām viesnīcas reģistratūrā parunāties par brokastīm.
    – “Bonjour!”
    – “Hi! I wanted to ask…”
    – “Sorry, I don’t speak English! My coleague.”*

    Par brokastīm uzzinājām, ka tā kā iepriekš par tām maksāt nebiju pieteikusies, tad tagad ir čakars viņas dabūt. Tā nu nolēmām izmest līkumu apkārt.

    Piecu minūšu laikā atradām saulainu bāru, kas piedāvāja brokastu piedāvājumu pa 4,5 vai 6,5 eiro. Pārdevēja atzina, ka angliski runā mazliet, kas reāli nozīmēja, ka viņa centās un mūs neienīda par to, ka mēs franciski nemākam (vēl nav gadījies, ka kāds mūs ienīstu), bet sevišķi produktīvi tas nebija. Mēs kādu brīdi aplūkojām tāfelīti ar brokastu piedāvājumu. Secinājām, ka vienīgā atšķirība ir kaut kas ar šķiņķi, kas vienā vietā ir, otrā nav. Pārējie 4 elementi ir vienādi. Viens no tiem ir augļu sula, pārējais – ta sazin. Labi, tad ņemsim to ar šķiņķi, šķiņķis gan jau ir labi. Un vēl divas kafijas, melnu un baltu.

    Nezināmie elementi izrādījās bagete, ievārījums un sviests, savukārt tas kaut kas pie šķiņķa bija vēršacs. Un baltajai kafijai pat bija putu cepurīte. Vienvārdsakot, mīlīgi.

    Meklējot vietu, kur notiek skola, pamanījos apmaldīties ne nu gluži trijās priedēs, bet trijos zāles stiebros gan. Nezinkāpēc iedomājos, ka tā ēka jāmeklē ielas otrā pusē nekā tā patiesībā atrodas. Bet šajā otrajā pusē ir tikai liela, pamatā nepļauta pļava. Apejot pļavai apkārt, protams, arī nekā laba nav, jo meklētā māja taču bija pļavas pirmajā pusē 😀 Kad vajadzīgo ēku atradu, tad līdzīgu triku pamanījos izstrādāt ēkas iekšpusē – nepamanīju tūlīt blakus durvīm nelielo telpu, kurā notika skolas darbinieku reģistrēšanu un aizpēros izpētīt iekšpagalmu.

    Kad beidzot nokļuvu reģistrācijas telpā, uzzināju, ka (1) visi salst, jo Larošelā ir 20 grādi ir sen nepiedzīvots aukstums, (2) esmu aizmirsusi samaksāt 120 eiro par kaut ko tur, un (3) salst arī mana senā draudzene N. no Prāgas. Sasveicinājāmies, sapriecājāmies un devāmies meklēt lietas – viņa zeķes, es bankomātu. Atradām abus gandrīz blakus. Prāgā esot 30 grādi, Belgradā (vai Bukarestē?!) esot karstuma rekords un velkot uz 40… Nu jā, samulsuši, nepietiekami apģērbti cilvēki te bija bieža parādība. Kad beidzot dabūju naudu un piereģistrējos, dabūju tūristu gidu angļu valodā. Aiz sajūsmas pēc brīža savācu vēl vienu, lai ir ko iedot arī J. Kā vēlāk atklājām, tad plūdmaiņu tabulas, uz kurām esot jāskatās visiem peldēt un burāt gribētājiem, gan bija ieliktas arī angļu izdevumā franciski.

    Pēcpusdienā nolasījāmies krietns bariņš un gājām uz netālo jauniešu hosteli vakariņās, jo tur neesot dārgi. Aizgājām tur, konstatējām, ka vakara piedāvājums vēl nav iestājies, jo ir par agrs. Nu tad iesiem uz pludmali. Pa ceļam ierēcām par to, ka pludmale franciski ir “plage” un mēris angliski ir “plague” – gandrīz tas pats. Līdzīga problēma ir ar “tour”, kas vienā gadījumā nozīmē torni, bet otrā tūri.

    Larošelā, ja tic tūrisma gidam, ir trīs nelielas pieejamas, smilšainas, peldēšanai paredzētas pludmales – viena centrā, blakus vienam no vēsturiskajiem torņiem, viena blakus Leminimas (Les Minimes) jahtu un izklaides laivu ostai un, kur ir trešā, tā arī neatradām kartē. Citur pludmaļu nav, tāpēc ka krastu veido stāva klints, kas paisuma laikā ir līdz ausīm ūdenī, bet bēguma laikā, ja arī atklājas kāds līdzenāks pleķītis, tad tas ir pilns ar dūņām. Gājām uz pludmali pie ostas, jo tā ir vistuvāk hostelim, kur dzīvo N. un kur mēs plānojām vakariņot.

    Pludmame ir pavisam neliela, un tajā bija uzmaisījies necaurspīdīgs ūdens. Citreiz esot dzirdāks. Kaut kur pa vidu ir plaša josla ar milzīgu daudzumu jūras nogludinātu kaļķainu akmeņu un glimežvāku. Kad tam pārbrien pāri, tad izrādās, ka ūdens ir gandrīz tik pat silts kā gaiss, un ja par gaisu domājot, tas ir maz, tad par ūdeni domājot tas bija teju neticami silts. Uzrotījām bikses un bradājāmies kādu laiku.

    Salasīju jūrmalā krietnu riekšu ar milzīgiem, milzīgiem gliemežvākiem – vēl nekad tik lielus nebiju redzējusi vienkārši mētājamies apkārt. Turklāt tie visi bija tikai salauzti gabali – pilnie vāki tātad ir vēl lielāki. Interesentākais veidojums, ko es atradu, bija plakans, pelēks akmens, uz kā divi lieli gliemežvāki bija uzbūvēti virsū kā tādas ausis.

    Uz kraujas pludmales galā ir atrodams teju vai neticami kopts parks. Vispār, liela daļa manas Francijas pieredzes grozās ap apaļiem, cirptiem krūmiem, spurainiem ziedošiem krūmiem, zemiem, ziedošiem krūmājiem, garām dekoratīvām tūjām, mazām, spurainām palmām, krāsainām, blīvām puķudobēm… Šķiet, franču dārzniecības tradīcijas nepieļauj atstāt pārāk lielus, brīvus zālājus, visur, kur var (arī uz balkoniem) ir jāsabāž kaut kas apaļš un pufīgs vai apaļš un spurains. Vienā stūrī starp apaļajiem krūmiem pat bija paslēpts klintī izcirsts pagrabs ar divviru durvīm.

    Pastaigājām pa parku, pazaudējām pusi bariņa, atradām pusi bariņa, aizgājām vakariņās (dienas piedāvājums bija steika vārdā nosaukts gaļas gabals ar ceptiem kartupeļiem ar mizām). Ēdām lēni, lēni, lai beidz līt pēkšņi uznākušais lietus, jo vakarā gribējās pastaigāties.

    Kad lietus it kā beidzās, gājām pastaigāties – pārējie atbira, palikām mēs trijatā ar N. Izstaigājām Leminimas promenādi, aplūkojām melno miljonu lielāku un sīkāku jahtu un motorlaivu. Pažēlojāmies par līņājošo miglu – īsti līst nelīst, bet nāk no gaisa kaut kāds mitrs vļē. Nav tik traki, lai tūlīt ietu mājās, bet īsti labi arī nav. Lietussargu arī nav. Redzējām smuku dzeltenu akmeņu pieminekli, kas attēloja jūras vilni. Safotogrāfējām Larošelas vecās ostas torņus. Vecā osta ir neliels izbūvēts “līcītis” pilsētas centrā, kas viduslaikos atradās nocietinājumu iekšpusē. Abās pusēs iebraukšanai tajā ir pa masīvam tornim. Un tad mēs uz promenādes soliņa atradām telefonu ar kredītkarti.

    Ir pats pilsētas centrs, varētu atdot kādam apkārt staigājošam policistam, citādi stulbi, ka viņš tur tā lietū stāv. Izslēdzies, piezvanīt īpašnieka mammai nevar. Un mums arī būtu slinkums zvanīt franču mammām. Paraugamies apkārt, ātrumā nevienu policistu neredz. Pajautāsim kādam, N. būs iespēja savu franču valodu patrenēt…

    Pēc vismaz pusstundu garas pastaigas mēs esam izgājuši cauri ievērojamai Larošelas centra daļai un beidzot atradušas policiju – gan ne apkārt staigājošos kārtības sargus, bet lielu ēku, kam priekšā tusē bars policistu. Uz ēkas ir plāksnīte “hotel police”**. Lai vai ko tas nozīmētu. N., smaidīda savu klasisko smaidu no vienas auss līdz otrai, devās pie policistiem tikt vaļā no telefona. Policija angliski nerunāja, līdz ar to N. radās iespēja visu peripētiju klāstīt franciski. Viņa pēc tam priecājās, ka policists bijis ļoti laipns, bet mazliet apjucis, it īpaši, kad viņai esot aizmirsies vārds “soliņš” franciski, un viņa teikusi, ka telefons atrasts promenādē, tur kur sēž. Kopā ar telefonu esot bijusi ne tikai karte, bet arī personu apliecinošs dokuments, līdz ar to, kaut kur viņš pat beigās nokļūs. Policists beigās bija jautājis, vai viņa vēlās pateikt savu vārdu, bet teicis, ka tas neesot obligāti.

    Pa to laiku bija beidzis līt un bija sācis krēslot. Atpakaļ nākot ar interesi pētījām dzeltenīgbalto akmeņu fasādes un lielās kolonnu rindas gar ielu malām. Pa ceļam redzējām vienu ēku, kas īpaši izcēlās ar plāksni, uz kuras esošo uzrakstu mēs izptulkojām kā bērnu tiesu – tai aiz režģotiem vārtiem varēja redzēt skaisti apzaļumotu iekšpagalmu.

    Larošelas populārākais skats ir divi viduslaiku torņi abpus ieejai vecajā ostā. Tiem man sanāk iet garām katru reizi, kad eju no viesnīcas uz vecpilsētu. Tāpat tos var redzēt arī gandrīz visur, kur esmu staigājusi pa Leminimas promenādi un pludmali. Kad pēc gājiena uz policiju atgriezāmies, atkal sanāca iet garām torņiem – nopriecājāmies, ka taisni nesen ir ieslēgtas torņus rotājošās gaismas. Kā nākamajā dienā uzzināju, vienu no torņiem sauc par Svētā Nikolā torni pilsētas aizgādņa vārdā, bet otru – par Ķēžu torni, jo starp abiem torņiem ostas aizsardzībai viduslaikos vilka ķēdes.

    Fotogrāfējām un staigājām, staigājām un fotogrāfējām, līdz atkal nonācām līdz jahtu ostas tuvākajai malai. Tur ir vispirms neliels tilts ar metāla margām un tad tīri garš mols, kas apņem ostu no vienas puses un aizsargā to pret visādām lietām, kas nāk no okeāna – lieliem viļņiem, smiltīm, dūņām, akmeņiem. Pa ceļam safotogrāfējām arī, kā gaismas iedegas trešajā nocietinājumu tornī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šis tornis (Laternu tornis) ir īpatnējs ar to, ka sākotnēji gluži klasiskā cilindriskā forma ir vēlāk papildināta ar augstu, rakstainu konusveida turpinājumu tā, ka izskatās pēc baznīcas.

    Drēbes pa šo laiku bija izžuvušas, tāpēc par spīti sagurušajām kājām pie mola uznāca spontāns entuziasms, un mēs gājām skatīties molu. Tumsa šeit nekādi netraucēja, jo uz mola ir plata, labiekārtota promenāde ar soliņiem, paaugstinātām malām (lai nejauši neiekrīt) un zīmēm, ka te lekt ūdenī aizliegts. Gan tilts, gan mols ir izgaismots ar zilām gaismiņām, un mola galā ir neliela bāka. Vispār šeit ir daudz bāku – vismaz 3 redzēju tālāk jūrā, ap jahtu ostu arī ir vairākas un divas es pat redzēju pilsētā.

    Kamēr izstaigājām pilsētu bija jau krietni tumšs. Es mazliet iesmēju, ka tumšas, izgaismotas pilsētas man visas atsauc atmiņā pirmo tumšo, izgaismoto pilsētu, kurai pievērsu daudz uzmanības – Prāgu.

    Vēlāk, kad jautāju Ventam par Les Minimes nosaukšanu latviski, viņš man pastāstīja, ka šis nosaukums ir nācis no katoļu mūku ordeņa – minimītiem jeb vismazākajiem brāļiem. Un ka plašāk zināmie franciskāņi esot saukti arī par mazākajiem brāļiem, salīdzinājumā ar kuriem šie ir vismazākie.

    ______________________________
    *) – Labrīt! (fr.)
    – Sveiki! Es gribēju…
    – Atvainojiet, es nerunāju angliski! Mana kolēģe.

    **) Angliski tā būtu policijas viesnīca vai viesnīca “policija”, bet franciski…

  • Jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāk loģikas

    Kādu brīdi šķita, ka pēc veiksmīgas iekļūšanas Larošelas viesnīcā mēs vienkārši kritīsim un gulēsim, un nekustēsimies. Gandrīz tā arī izdevās.

    Vispār tā diena sākās ar to, ka pusčetros no rīta es nonācu pie slēdziena, ka celšanās uz lidmašīnu pusseptiņos nav graujoši brīnišķīga lieta. Pēc Jāņu priekiem organisms manam mēģinājumam aiziet gulēt pirms pusnakts skaļi uzšņāca, turklāt pa šīm dažām stundām vakarā palaistā datu rezerves kopiju taisīšana nebija paspējusi noslēgties. Šā vai tā, puskafiju un vienu kārpīšanās/krāmēšanās sesiju vēlāk es jau ārā meklēju, kur palicis mans taksometrs. Šoreiz arī tomātiem bija gadījies šoferis, kas nespēja atrast manu murgaino adresi.

    Lidostā krietns bariņš bērnu krāsainās cepurītēs lido uz Bostonu, pūlītis visdažādāko vecumu atpūtas meklētāju stāv divās garās rindās uz WizzAir reģistrēšanos. Īsi sakot, dzīvība kūsā. Kafejnīcas gan ciet, praktiski visas, kurās es kaut ko varētu gribēt. Savukārt mūsu jautrās trijotnes biedrs M. pa to laiku drošības kontroles zonā aizmirsa mūsu plakātus. Tomēr viņš tos ātri atguva.

    Lidojums bija ar pārsēšanos Frankfurtē, kur mēs izmērījām, ka ejamais attālums starp vārtiem mums bija diezgan precīzi kilometrs. Pēc tam mēs rūpīgi izstaigājām vienu viesnīcas spārnu, meklējot Lufthansas leģendāros bezmaksas kafijas automātus. Šķiet, arī Frankfurtes lidostā rīts vēl bija agrs un miegains, jo vispirms mēs atradām kādus tuvu pie 10 kafijas automātus, kas nedarbojās, pirms beidzot ieraudzījām pāris, kas mums spēja iedot kafiju.

    Parīze šķita gluži vai auksta pēc Rīgas 30 grādiem – tikai ap 20! Lidostā gaidot autobusu uz centru, es pat paspēju nosalt. Šā vai tā, pēc stundu gara brauciena (17 eiro), mēs bijam Parīzē pie Monparnsa stacijas. Lai nebūtu jāstaigā ar čemodāniem pa pilsētu, gājām stacijā meklēt bagāžas glabātuvi. Un tualeti, jo es biju nupat jau biju kārtīgi nosalusi (kondicionieris autobusā + pārāk vasarīga kleita + gandrīz negulēta nakts). Stacijā ievēroju, ka kaut kur ir tīri ciešama zīme par bagāžas glabātuvi un devos meklēt tualeti. Grr, 80 centi par tualeti. Bet lai nu būtu. Vēlāk izrādījās, ka Larošelā, universitātē kafija no automāta maksā 40 centus.

    Laimīgi pārģērbusies uzzinu, ka džeki nevar atrast bagāžas glabātuvi. Kā nav, tikko tak redzējām zīmi?! Nu, bet tālāk nākamo zīmju neesot. Es pabrīnos un eju pētīt. Izrādās, kaut kur augšā M. bija redzējis zīmi “Luggage lockers” (Bagāžas skapīši/seifi), bet stāvu zemāk ir tikai zīme, kas norādot par pazudušu bagāžu – “Left luggage”. Jā, jā. Pastāstīju, kā mēs savulaik ar šo pašu uzrakstu apmuļķojāmies Barselonā un tik stūrēju turp. Bagāžas glabātuvē drošības kontrole ir tikai mazliet vājāka kā lidostā. Skapīšiem mazākais īres laiks, diemžēl, ir 24 studas, lai gan mums Parīzē ir ne vairāk kā 6. Toties, ņemot lielo skapīti, mēs varam visi salikt savus čemodānus vienā un tad tie 9,5 par skapīša īri vairs tik briesmīgi nebija.

    Monparnasa stacija vismaz no tās puses, kurā mēs bijām, ir liels stikla klucis – nemaz, nemaz nav līdzīgi vēsturiskajai vilciena avārijas bildei. Kad es par to stāstīju M., viņam nezkāpēc likās, ka es maitājot viņa entuzisasmu braukt. Hm.

    Līdz 3 km attālajam Eifeilim aizgājām pārsteidzoši ātri – pavisam dažas ielas ar mīlīgām daudzstāvu ēkām ar kaltiem balkoniem. Pie Eifeļa ir kaut kāda nesaprotama drošības kontrole, kas atņem M. ūdens pudeli un J. vispār neielaiž termokrūzes dēļ. Turklāt, kad ar M. paejamies tālāk, secinām, ka nebija nekāda dižā prieka tikt te iekšā – viss parks līdz tornim ir pilns ar cilvēkiem un, skatuvēm un kaut kādām sasodītām fubola teltīm. Ejam vien ārā atpakaļ pie J. Spriežam, ka, ja agrāk mums futbols bija vienaldzīgs, tad tagad tas iegūst negatīvu nokrāsu.

    M. grib apiet parkam apkārt un pieiet tornim no Sēnas puses, lai sataisītu bildes. Kādu laiku ejam kopā, bet tad mani pārņem ēstgriba un riebums pret trokšņaino apkaimi un mēs pašķiramies – M. iet meklēt smukākas bildes ar Eifeli, savukārt mēs ar J. pagriežamies prom, prom no parka, trokšņa un torņa. Pārsteidzošā kārtā futbola trakums ir telpā ļoti ierobežots un jau kvartālu tālāk iestājas svētlaimīgs klusums.

    Pārskatām apkārtnē esošās pārtikas vietas. Tik tuvu Eifelim cenas ir sājas – otrie ēdieni velk uz 20 eiro, bet, ja aiziesim pārāk tālu prom no Monparnasa, tad vairs nebūs laika mierīgi paēst. Restorāns, kurā galu galā palikām, mūs iepriecināja ar stereotipiski pārviesmīlīgu franču viesmīli, kurš, protams, nerunāja ne vārda angliski, bet ļoti uzrtraucās, lai mēs vienalga būtu laimīgi. Palasot ēdienkarti, secinājām, ka steiki maksā tāpat kā Rīgā… un ka tie ir vieni no lētākajiem ēdieniem – 16-17 eiro. Piemēram, burgeri bija dārgāki. Jāatzīst, ka tas steiks bija mazliet pasīksts, bet tas tomēr bija diezgan garšīgs, paliels gaļas gabals ar apceptiem kartupeļiem. Un kafija bija gluži jauka, par spīti tam, ka es nezināju, vai tā būs vienkārši ar pienu, vai latte.

    Kad stacijā satikāmies ar M. uzzinājām, ka viņām ir izdevies apiet apkārt tornim un iegūt tuvāku saskarsmi ar to, un rindas arī neesot bijušas sevišķi lielas – ka atpakaļbraucot esot jāiet uzbraukt tornī. Es gan tā visticamāk nedarīšu, tas tornis nav tik briesmīgi interesants.

    Gaidot vilcienu uz Larošellu skatījāmies, kā vienu no iepriekšējiem vilcieniem atceļ par 10 minūtēm (“retard 10 min”), tad par 20, 30 un 40, līdz pazūd pavisam. Kaut kā neienāca prātā, ka tā varētu notikt arī ar mūsu vilcienu tobrīd, bet tā kā tas nenotika, tad bija jau arī labi. Stacijā uz ziņojumu dēļiem bija brīdinājumi, ka uz vilcienu jāierodas 20 minūtes iepriekš, savukārt uz manas elektroniskās biļetes bija tikai 2 minūtes iepriekš. Kad atnāca vilciens, sasmējos par tām 2 minūtēm – tā pilnīgi noteikti ir kļūda, jo lai aizstaigātu līdz manam 15. vagonam, vajadzēja daudz, daudz vairāka laika kā 2 minūtes. Vagonu numerācija mūs pamanījās mazliet pārsteigt: vispirms mēs samulsām, ka ir vairāki pirmie vagoni, tad restorānvagons un tad otrie vagoni. Šie skaitļi izrādījās nevis vagonu numuri, bet komforta klase, kas ir norādīta daudz lielākām zīmēm nekā patiesais vagona numurs. Vagona numurs bija norādīts vienā vagona galā blakus durvīm nelielā zaļā ekrānā. To ieraudzījuši, sajutāmies laimīgi un, atstājuši M. pie 5. vagona, naigi vālējām tālāk. 6., 7., 8., 9… sasodīts, cik ilgi jāiet, tā taču vēl aizbrauks bez mums… 10., pag, ko, lokomotīve?! Divas lokomatīves, ar deguniem sakabinātas kopā! Un vilciens turpinās… ar 20. vagonu. Es jau gandrīz kritu panikā, bet J. mierinoši teica, ka beigas droši vien ir numurētas otrādi. Jā, 20., 19., 18… Kad tikām līdz 15., šķita, ka esam nogājuši veselu pārgājienu.

    Vilciens no stacijas izkustējās teju nemanāmi – nekādas klaboņas, nekādas ritmiskas dauzīšanas, tikai viegla dūkoņa un praktiski nemanāma kustība. Āpus Parīzes kādu brīdi braucām paralēli šosejai (vai varbūt autobānim), un tad varēja redzēt kā mašīnas diezgan ātri diezgan jūtami atpaliek. No tā es novērtēju, ka vilciens brauc ar vismaz 150 km/h. Nākamajā dienā no čehiem uzzināju, ka vienam no viņiem ir bijis GPS un ar to esot samērīti 300km/h ātrākajās vietās. Bija gan vietas, kur vilciens ievērojami piebremzēja – piemēram, pilsētās. Acīmredzot, arī vilcieniem ir ātruma ierobežojumi drošības apsvērumu dēļ. Es ļoti drīz aizmigu un pamodos īsi pirms iebraukšanas Puatjē. Blisinājos un nesapratu, vai guļu, vai nē – vispirms logam garām paslīdēja apjomīga viduslaiku kapsēta ar kapu pieminekļiem, kas cits par citu zaraināki un eksotiskāki, bet pēc tam – vesela rinda māju, kas piebūvētas ar muguru cieši pieguļot stāvai klints sienai. Interesanti, vai tad, ja tev ir šāda māja un tu vēlies sev papildus pieliekamo kambarīti, tu vienkārši izkal iedobi sienā?

    Vēl pa ceļam es redzēju daudz labības lauku (šķiet, veldre te ir šad un tad sastopama problēma), dažus vēja ģeneratorus, bet pilnīgi nevienu lavandas lauku. Varbūt es to nogulēju.

    Larošelā iebraucām pēc trīsarpus stundām, pusdeviņos – kā jā solīts vilcienu sarakstā. Saulains, ap divdesmit grādiem – pirmo iespaidu par sevi Larošela atstāj draudzīgu. Stacijas ēka ir celta no lieliem dzeltenīgu klinšu blokiem un to rotā divi vai trīs cakaini torņi. Man jau sāk patikt. Stacijā samulstu, kad mani gara auguma, skaista sieviete mani draudzīgi sveicina, nepārprotami zinot manu vārdu un braukšanas iemeslu. Izrādās, mani atpazīst no iepriekšējās skolas.

    Pēc īsas pastaigas GPS mani aizved uz pareizo ielu, taču galīgi nepareizo numuru. M. no mums atšķīrās jau pāris kvartālus atpakaļ, jo dzīvo citā viesnīcā. Mēs ar J. sadalamies un apstaigājam tuvāko kvartālu no visām pusēm, kamēr atrodam vajadzīgo viesnīcu. Veiksmīgā kārtā tā tomēr neatrodas tajā sarūsējušajā angārā, kuram pēc visas loģikas būtu jābūt numurētam ar meklēto numuru.

    Esam ieradušies jau pēc viesnīcas uzņemšanas stundu beigām, taču tas nav pārsteigums – par šo problēmu biju rakstījusi viesnīcai jau vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kamēr braucām vilcienā, mani sazvanīja viesnīcas darbiniece un pēc 2 pārtrūkušām sarunām un 2 automātiskajiem atbildētājiem, es esmu dabūjusi ciešamu hipotēzi par kodiem durvīm un seifam, kur glabājas aploksne ar numuriņa atslēgu un instrukcijām. Protams, tie E burti (“as in Emilie”) patiesībā bija A burti, bet viss gāja pārsteidzoši labi, visas durvis izdevās atvērt ar pirmo reizi un aploksne, skat, man jau rokā.

    Aploksnē ir atslēga un pāris lapas ar instrukcijām – viena apraksta, kur ir mans numuriņš, vēl viena – vispārējās lietas par viesnīcu un ārkārtas gadījumu telefonumurus. Cilvēki nudien centušies, tikai viss sarakstīts internacionālajā franču valodā brīvā tekstā un, hmm, jāa…. Ne es, ne J. franciski nemākam ne bū, ne bē. Pēc vairāku minūšu izmisīgas blenšanas papīros izvirzu secinājumu, ka “étage” varētu būt rada krievu “этаж” un tad mēs dzīvojam 1a stāvā. Lai vai kas būtu a stāvs. Trīsciparu skaitlis varētu būt numurs un “bátiment C” būs kaut kāds korpuss. Hipotēze šķiet ciešama, tagad tā jāliek lietā. Vestibilā redzama zīme ar bultu un uzrakstu “Bat. B, C, D.”, taču sekojot bultai atrodas tikai “Bat. B”. Patvaļīgi izmēģinu paskatīties, kas ir augšā pa pirmajām kāpnēm, bet tur durvju numuri sākas ar burtu A. Rūpīgāk pārbaudot izrādas, ka Bat. C ir atrodams, drosmīgi izejot cauri Bat. B. un paejot garām dažām durvīm, kas haotiski atzīmētas ar D. numuriem. Papildus tam, vismaz šajā viesnībā ir arī 0. stāvs, tāpēc lai nokļūtu 1a. stāvā ir jāpabrauc mazliet uz augšu. Laimīgā kārtā noskaidrot, ko nozīmē “a”, tā arī nesavajadzējās. Ievēlāmies viesnīcas numuriņā, mazliet iesmējām par palielo, taču tukšo vannasistabu ar stipri mazo dušu, un devāmies čučēt miroņu miegu, pirms tam vien atzīmējot, ka vispār ir ļoti laimīgi, ka nekas no šis dienas sarežģītās galā nokļūšanas procedūras nesagāja sviestā.

  • Islandes (un Oslo) bildes

    Pēc vismaz divkārtējas aizmirsānas un pazaudēšanas, Islandes brauciena bildes ir nokļuvušas līdz internetam. Sadalīju divās daļās atbildtoši valstij:

    1. laiks, ko pavadīju Islandē;
    2. pēcpusdiena Oslo.