Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Kuldīgas atskaņas

    Braucot ar autobusu pa Kurzemi, ir mazliet pauguraināks nekā esmu pieradusi. Pļavās zied mazliet savādākas puķes – piemēram, vienā pļavas stūrī redzēju sarkanu magoņu pleķīti. Lauksaimniecības dzīvnieki ir mazliet savādāki un varbūt to ir arī mazliet vairāk – viena brauciena laikā redzēju gan gaiši bēšu govju ganāmpulku ceļa malā atpūšamies, gan zirgu pāri, kas spriņģoja kā pilnīgi kumeļa prātā.

    Izrādījās, ka tas, vai autobuss brauc caur Jūrmalu vai pa apvadceļu, ceļu garumā izmaina par nulle, komats, štrunts kilometriem, izmaksās par pieciem centiem un laikā – par krietnu pusstundu.

    Ventas rumba uz tausti šķiet salikta no lieliem akmens blokiem ar gludi nolīdzinātiem stūrīšiem un malām – visticamāk dolomīts. J. teica, ka kaut kur esot redzējis akmeni, kas atgādina ar aļģēm apaugušu videokameru.

  • Īsās brīvdienas Kuldīgā

    Prologs

    Pavasara pusē biju saplānojusi burvīgu ceļojumu uz Oslo, pieķerot klāt maziet Bergenu un gleznainākās fjordu vietas, taču izmaksas kādas reizes desmit pārsniedza jebkādas saprāta robežas. Nu ko, tā vietā aizbraucām tā vienkārši ar autobusu uz Kuldīgu.

    I

    Autobuss pa ceļam uz Kuldīgu izlīkumoja caur Kandavu, Sabili un Rendu, tādejādi liekot aizdomāties, ka šo pusi izbraukāt ar auto arī varētu būt interesanti un atalgojoši. Kuldīgā apmetāmies viesnīcā “2 baloži” vienkārša un nepraktiska iemesla dēļ – man patika Booking.com publicētās bildes (labi, funkcionālo aprakstu, protams, izlasīju, tur nekā šausmīga nebija). Neliela, no ārpuses stipri noskrandusi koka ēka trīs soļus no rātslaukuma, kas iekšpusē rūpīgi un, es pat teiktu, gaumīgi atjaunota/izremontēta. Baltas sienas, rupjas masīvkoka kāpnes un koka elementi, kas bijuši sen krāsoti, bet tagad krāsa ir atskrāpēta nost. Numuru ir tik maz, ka tiem katram ir savs vārds – pasta balodis, meža balodis, raibais balodis, zelta balodis, kaut kā tā. Māja ir tieši pie Alekšupītes – pagalmā ir neliels arkveida caurums, kas ļauj izlīst līdz upītei un pamērcēt tajā kāju pirkstus. Vakarā, kad sēdēju pie datora, rakstot šīs piezīmes, aiz pavērtā loga kādu brīdi dūdoja vesela orda baložu, jo blakus māja pāri upītei, šķiet, ir pamesta. Un par logiem runājot – viesnīca nav vienīgā vieta Kuldīgā, kur ievēroju, ka lai sabalansētu praktisko ar vēsturisko, vecie logi ar sīkajām rūtiņām tiek nevis pilnībā aizvietoti ar pakešlogiem, bet gan daļēji – iekšējā loga vietā ir liela pakešloga rūts, savukārt tam priekšā apmēram sprīža attālumā ir glīti nokrāsots un restaurēts vēsturiskais logs ar trim, sešām vai sazincik rūtīm.

    Sākumā mazliet pamaldījāmies, meklējot, kur tieši ir viesnīcas reģistratūra – lai gan Booking.com bija nepārprotami uzrakstīta adrese, es to atradusi samulsu un nenoticēju. Kā beigu galā izrādījās – jā, tiešām, interesēties par viesnīcu bija jāiet rātslaukuma restorānā Goldinger room – šķiet, tā ir ģimenes lieta – viss kopā, restorāns un viesnīca. Brokastis arī Goldingerā. Goldinger, starp citu, nav nekāds Klīvers, tas ir Kuldīgas senais nosaukums. Un tajā restorānā ir diezgan garšīgi. Mans līdzbraucējs izskatījās visnotaļ uzjautrināts, ievērojot, ka ēdot pavlovu, esmu nosmērējusi visu degunu ar īstu, autentisku putkrējumu. Un vēl viņš priecājās, ka lēni sutinātais teļa vaigs ir tik mīksts, ka jūk ārā, tiklīdz to pabaksta ar dakšiņu.

    Pēc vēlo pusdienu paēšanas Goldingerā pablandījāmies pa pilsētu. Kuldīga ir ideālā skatu kartīšu pilsēta – skaties, kur gribi, kārniņu jumti, mežģīņotas koka mājiņas un mazi, mīlīgi tiltiņi pār Alekšupīti. Rūpīgi izstaigājām Liepājas ielas gājēju posmu, vairākkārt tīši vai netīši atgriezāmies Rātslaukumā. Dienas vidū, kad bija silts un saulains, Rātslaukuma strūklakā spēlējās pusducis bērnu. Mans draugs teica, ka pateicoties šādām ainām viņš vairs nespēj Kuldīgu uztvert nopietni – pārāk idilliska tā šķiet. Apmēram blakus viesnīcai ir, visticamāk, visvecākā koka ēka Kuldīgā – 1670.gads laikam. Priekšējās fasādes vienā pusē tai bija pieslietas celtniecības stalažas, uzkurām divi puiši un viena meitene pabeidza mājas priekšējās fasādes krāsošanu zaļganīgā krāsā. Spīdēja saule, meitene dziedāja “gaidu tevi ielas saulainajā pusē”, un idilles sajūta tikai pastiprinājās.

    Aizklīdām līdz vecajam tiltam, kurš izskatās jauns un skaists – tas ir restaurēts mazāk kā 10 gadus atpakaļ. Lielo iešanu pāri Ventas rumbai un Vecajam tiltam atlikām uz nākamo dienu (pavēls), bet apskatījām Pilsētas parku, redzējām ieeju Pils vīna pagrabā un Kuldīgas muzeju – no ārpuses. Muzejs, starp citu, ir ierīkots skaistā, vēsturiskā ēkā, kas savulaik piederējusi bagātai kuldīdznieku ģimenei. Izstaigājām Ventas malā sabūvētās terases un skatu laukumiņus – Venta šobrīd ir pasausa un zālēm pieaugusi, bet rumba ir dekoratīvs skats šā vai tā. Pilsētas parkā ir puķudobes, nesen atjaunoti celiņi, strūklaka un vēl vesela čupa tiltiņu – jauka pastaigas vietiņa, kas tikai vēl vairāk pastiprina idillisko sajūtu. Parkā ir arī apkopotas Līvijas Rezevskas skulptūru izstāde. Tēmas visdažādākās – sākot no abstrakta dziesmu svētku sievieštēla līdz pat dzīvai un ticamai vectantiņai. Redzējām arī augsto (4m – Latvijā augstākais) Alekšupītes udenskritumu. Interesanti, ka tas veido nevis vienlaidu ūdens gāzmu, bet trīs pakāpienus – augšējie zemāki, apakšējais – ritīgi augsts. Blakus papīrfabrikas (?) ēka gan izskatījās skumja savā ilgstošajā pamestībā. Cik jauki būtu tajā iestiklot visas rūtis un iekārtot, piemēram, izstādi par 17.gs. papīra ražošanas procesu!

    Tajā pašā dienā mēs redzējām arī pilnīgi cita veida skulptūru izstādi. Liepājas ielas promenādē kaut kur apmēram pa vidu caur metāla vārtiem var iziet tūrisma skolas pagalmā, kas amatu apvienošanas kārtā ir arī pareizticīgo baznīcas pagalms. Tajā bija izstādīti kokgriezumi no kaut kāda 14. gada tēlniecības pasākuma. Šķiet, vislabāk man patika lielais zābaks, kura priekšpusē bija ievēra kārtīga aukla vismaz pirksta reznumā. Uz zābaka purngala sēdēja gruntīga žurka, jo tas bija “Vecais zābaciņš”. Tomēr ne vainas nebija arī soliņam, kuru rotāja izgriests pārītis un uzraksts par to, ka zeme griežas ap mīlestību.

    Pēc Pilsētas parka izstaigāšanas nogājām gar sinagogu/bibliotēku un secinājām, ka jāatnāk, kad būs vaļā – runā, ka iekšā esot smukas mozaikas, bet no ārpuses nav traki izcila. Vakarā aprakstot, pārdomāju par sinagogas izskatu, un vairs netieku vaļā no salīdzinājuma, ko no ārpuses tā atgādina Spāņu sinagogas Prāgā vienkāršotu variantu.

    Lai gan it kā pat nebija vēls (ap astoņiem), drauga plāns pavakariņot kādā beķerejā vai konditorejā pilnīgi izgāzās – izrādījās, ka tās visas (un Liepājas ielā to ir ne mazums!) ir ciet! Aizvērušās jau ap pussešiem-sešiem! Tā nu mēs nokļuvām Stendera bārā, kas, kā izrādījās, nav Stendera picērija. Paņēmām katrs pa uzkodiņai, un es, juzdamās badīga, arī pankūkas ar saldējumu. Pankukas izrādījās tik svētlaimīgi liela porcija (ar divām bumbiņām saldējuma!), ka es pusi atdevu J. un vienalga jutos paēdusi.

    Stenderā sēžot, ilgi un filozofiski vēroju pretējo jumtu sūnām un ķērpjiem noaugušos kārniņus, līdz vienā brīdī man ienāca prātā, ka, ja Prāgā jumtu kārniņi ir spilgti sarkani un nesadrupuši, tad tas nozīmē to, ka kāds viņus salīdzinoši nesen ir mainījis… praktiski visās vecpilsētas daļās… Diezin vai tas varētu būt ekonomiski vai fiziski vienkārši.

    II

    Nākamajā rītā viesnīcas nodrošinātās brokastis arī jāiet meklēt Goldinger Room. Kad atnācām uz restorānu, es kautrīgi sāku teikt oficiantei, ka mēs no viesnīcas uz brokastīm, tā un tā… un viņa pārsteidzoši laimīgi nopūtās un pajautāja, vai mēs gribam omleti. Drošvien īsi pirms tam viņai bija bijusi kāda nesaprašanās ar citiem klientiem, varbūt valodas nezināšana ar vāciešiem vai kas tāds. Katrā ziņā J. praktiski iemīlējās restorāna kruasānos, kas izteikti garšoja pēc sviesta.

    Pēc brokastīm es rūpīgi sasēju bikšu galus, un mēs devāmies uz informācijas centru izīrēt velosipēdus, lai brauktu uz Riežupes alām. Izrādījās, ka pieejamie velosipēdi ir atpūtnieciska paskata fiksīši bez rokas bremzēm. Pirmos piecsimt metrus veicām, gandrīz delīrijā ķiķinādami par to, kādi hipsteri un atpūtnieki esam. Kuldīgai piemīt savi velobraucējiem draudzīgie un mazāk draudzīgie aspekti. Labā lieta – pilsētas centrā (un vispār visā ceļā uz Riežupes alām) ir ļoti maz mašīnu, un tās pašas brauc lēni un uzmanīgi, jo uz ielām spēlējas bērni un pa tām brauc idioti tūristi, kas stresa brīžos neatcerās, ka fiksītim jābremzē ar pedāli uz atpakaļ (t.i. es). Mazāk labā lieta – bruģis. Lielākoties tas ir plakano, noskaldīto akmentiņu bruģis, nevis tāds, kā Rīgā uz Gaisa tilta, bet tomēr mana pakaļa tika rūpīgi izmasēta. Vismazāk labā lieta bija tā, ka ceļa pēdējas kilometrs vai divi – aiz pilsētas robežām – bija nevis asfaltēts, bet klāts ar granti un miljons brīvi kustīgām dolomīta šķembām, pa kurām nežēlīgi labi sanesa pie mazākās neapdomīgās kustības. Ceļa gabals bija tieši tik garš/īss, lai būtu negodīgi teikt, ka to nevar izdarīt, bet tikpat negodīgi būtu arī teikt ka svētdienas braucējam tas ir viegli. Atpakaļ ceļā sanāca mazliet vairāk pret kalnu, tāpēc asfaltētā ceļa sākumu J. sveica ar gavilēm un aleluja saucieniem. (Ak, nu, patiesībā izsmiekls ne kalns, bet dotajos apstākļos jebkurš sīkums šķita esam pasaules ļaunums.)

    Pie Riežupes alām velosipēdus kā lētticīgo tūristu paraugs atstājām pie kafejnīcas tantes pieskatīšanā un paši cauri nelielam mežiņam devāmies uz alām. Šķiet, tūrisma sezona ir pilnbriedā, jo ātri vien salasījās krietna kompānija, un varējām doties alās iekšā. Pie ieejas mums iedeva svecītes – pa vienai uz diviem vai trijiem – lai neizdedzinam visu gaisu alās. Pa alām staigājot, aizdomājos, ka esmu te bijusi skolas ekskursijā kaut kad sākumskolā, un toreiz mums lika ņemt līdzi pašiem savas kabatas baterijas, sveču nebija. Es ļoti labi atcerējos, ka alu tuneļi nebija nekādi plašie. Tomēr toreiz man nekādi nebija iespēju novērtēt, ka daudzviet ir zemu jāliecās vai jāiet pa klaustrofobiski šauriem tuneļiem, kur izpildīt alas īpašnieku lūgumu neskarties pie sienām šķiet praktiski nereāli.

    Alu stāsts īsumā – cilvēka radīts veidojums 3 paaudžu garumā – kvarca smiltis tika raktas stikla ražošanai. Tā kā pēdējo divu paaudžu laikā stiklu Latvijā vairs neražo, tad jaunas alas nerok, bet izrāda esošās tūristiem. Vasarā. Jo ziemā te guļ simtiem sikspārņu (8 no 15 Latvijā sastopamajām sugām) un tos ir nolemts netraucēt. Tur bija arī mazliet romantisma stāstiņu par mīlestības, ticības un cerību zālēm, taču man būtu gribējies mazliet vairāk uzzināt, kādiem paņēmieniem tās alas ir izraktas, kā tās smiltis transportēja utt. Taisni žēl, ka es par to visu iedomājos tikai pēc iziešanas no alām, kad gida vairs pie rokas nebija.

    Pēc atgriešanās es aktīvi noraidīju ierosinājumu vēl mazliet pabraukāties pa pilsētu – akmeņi lieli, akmeņi mazi, akmeņi krata dibenu, nu cik tad var tos akmeņus?! Tā vietā mēs pavadījām svētlaimīgu pusstundu (vismaz) pastaigājoties pa Liepājas ielu un izvēloties VISLABĀKO konditoreju, kurā uzkost launagu. Jo mums ir atvaļinājums, brauciena mērķis ir atpūsties un būt laimīgiem. Un mēs to varam atļauties. Beigu galā izvēlējāmies Makkabi. Izvēle tajā nebija visplašākā, toties piedāvātie gardumi šķita interesanti. Es pārlaimīgi iecukurojos ar visādām lieliskām lietām, no kurām interesantākās laikam bija marcipāna kūka ar kaut kādām ogām un īpaši lipīgs un šokolādīgs keksiņš ar oreo krēmu virsū. Sedējām uz terases un cīnījāmies ar vēju, kas lidināja pa gaisu salvetes, keksiņu papīrīšus un citus sīkumus. Liepājas iela un stiprs vējš, nez, vai tur ir kāda saistība. Starp citu, Makkabi ir fantastiskas grīdas flīzes, varbūt man tādas vajadzētu savās mājās koridorā? Katra flīze (~30x30cm) izskatās, kā salikta no mazītiņiem dažādu lielumu austrumu paklājiem, turklāt dažādo zīmējumu variantu ir krietni daudz un tie izlikti haotiski, tāpēc viegli parskatāmais grīdas laukums nekur neatkārtojas kā tāda dabiski veidojusies puķu pļava.

    Pēc launaga aizgājām uz viesnīcu, es uzvilku šortiņus, un mēs devāmies pāriet Ventas rumbu. Pa ceļam uz viesnīcu mēs iegājām katoļu Trīsvienības baznīcā, kas lepojas ar krāšņiem altāriem, krustu ar vienu nolūzušu zaru un nepārprotamu restaurācijas finansējuma trūkumu. (Labi, ar pēdējajiem droši vien nelepojas, tos izcieš.) Interjers atstāja iespaidu, ka sākot no grīdas kādu pusotru metru uz augšu sienu krāsojumus ir bezmaz vai nospridzināts, bet dīvainā kārtā tālāk sienu krāsojums šķita gluži vai jauns. Vai vismaz ne tuvu ne tik noplucis…

    Pēc viesnīcas un pārģērbšanās, pa ceļam uz Ventu iegājām Katrīnas baznīcā, kas ir pilsētas aizgādnei veltīts arhitektūras lepnums. Askētiska balta ēka ar vienkāršām, taisnām sienām un tikpat vienkāršām logu rūtīm bez vitrāžām. Ieslīpi skatoties, varēja ievērot, ka dažas no rūtīm ir pavisam parastas, kā jau mūsdienu stikli, bet dažas gaismu atstaro nevienmērīgi, tā it kā stikls būtu ar ne tik gludu virsmu vai ne tik vienādu biezumu. Pieņemu, ka mirguļojošās rūtis ir daudz vecākas.

    Arī interjers baznīcai ir gaišs un askētisks. Lai gan vienkāršāks kā katoļu baznīcai, tomēr ir labi samanāms, ka tas ir daudz labāk uzturēts. No stūros paslēptiem skaļrunīšiem kanēja maiga, instrumentālā fona mūzika – kā J. atzīmēja, netipiska, taču ļoti patīkama parādība. Par nelielu ziedojumu ieguvām iespēju uzkāpt baznīcas tornī, kas cita starpā nozīmēja arī nokļūšanu kora balkonā un paskatīšanos uz ērģelēm. Norādot mums ceļu, vecs onkulītis pieteica, lai aizveram durvis uz torni, lai viņam nav caurvējš. Kāpnītes tornī bija pamatīgas, taču šauras un ārkārtīgi stāvas, tāpēc kāpu, mežonīgi koncentrējoties un stipri baidoties. Augšā pa četriem lodziņiem var aplūkot daudzos sarkano kārniņu jumtus, Ventu un zaļumus, kā arī četrus zvanus. Ar J. visādi izgudrojāmies par to, vai lielākais zvans tiek lietots vai nē – āmuriņš bija novietots stipri zemu, turklāt zvana malās pretī āmuram ir robi, tāpēc īsti skaidrs nekļuva, vai āmurītis aizsniedz zvanu vai nē. Tornī pa vidu bija redzams tradicionālais skapis ar tikšķošu pulksteņa mehānismu – J. no sirds sajūsminājās par to, ka tas strādā un ik pa brīdim (laikam 15 minūtēm) izraisa zvanu darbošanos.

    Kad pēc mazliet stindzinošā kāpiena tornī nokļuvu atpakaļ kora balkonā, veltīju kādu brīdi meditatīvai fotosesijai. Kādā brīdī atpazinu, ka tumbiņās skan Džona Lenona Imagine melodija. Ja Dievs eksistē, viņam noteikti ir humora izjūta. Un ir patīkami, ka ne visas baznīcas/draudzes ir sastingušas kādā pagātnes punktā.

    No Katrīnas baznīcas līdz Rumbai galīgi nav tālu. Venta vasaras vidū ir salīdzinoši zema – pārbridām nesamērcējot kājas augstāk par ceļiem. Pārsteidzošā kārtā (un pateicoties J. veiklībai) pat mana tehnika nesamirka. Akmeņi gan mazliet slideni, gājām un turējāmies viens pie otra. Un centāmies nespert soli reizē, lai nepaslīdētu abi reizē. Pirmajā pieskārienā ūdens šķita vēss, tomēr tikuši vairāk uz vidu nospriedām, ka, ņemot vērā vēso dienu un to, ka ūdens ir tekošs, ūdens ir pārsteidzoši silts un patīkams. Ventas otrā krastā aizgājām līdz pludmalei Mārtiņsalā, kas tā pa īstam nav nekāda sala. Kurzemes hercogistes laikā (laikam tam pašam Jēkabam) bija lielais plāns padarīt Ventu kuģojamu, kam ļoti traucē rumba. Mēģināja spridzināt rumbu. Pie pirmā sprādziena hercoga pils sienā parādījās plaisas, tika secināts, ka tā ir slikta ideja, un tālāka spridzināšana atmesta. Padomāja, ka varētu rakt apkārtkanālu. Vienā krastā neizdevās, jo traucēja dolomīts, sāka rakt otrā krastā, bet kaut kādu tur to iemeslu dēļ nepabeidza. Kad Kurzemes hercogiste nonāca Krievijas impērijas rokās, apvadkanāla projekts atkal tika atsākts. Beigās nolēma, ka nevajag viņu, bet krietnu gabalu tāpat izraka, jo vajadzēja ar ko nodarbināt turku karagūstekņus. Tā nu tur tāds aizaudzis grāvis ir – dziļa grava, bet ūdens praktiski necik – tik iels, ka OpenStreetMaps ir iezīmēts, bet Gūgles kartē pat nav.

    Mārtiņsalā ir glābšanas tornītis un neliela pludmale ar divām koka laipām. Gurduma pārņemta atmetu domu par peldēšanos, kādu laiku nosēdēju uz laipas mērcējot kājas ūdenī. No peldētāju laipas paveras smuks skats uz Pilsētas parku, pilssarga namiņu un Kuldīgas muzeju Bangerta villā, kā arī, protams, uz veco tiltu.

    Atpakaļ nācām pa veco tiltu – pastaigas solītī un fotogrāfējot, jo no rīta tam pāri ar velosipēdiem bijām pārripojuši tādā ātrumā, ka neko nepaspējām ieraudzīt. Atpakaļceļā pils parkā iegājām Bangertā, kas nebija sevišķi lēti, bet bija ļoti skaisti – gan tiešajā, gan abstraktajā nozīmē – man patika interjers (balti koka baļķi pārmaiņus ar veciem lakotiem baļķiem, veclaicīgi krēsli un lilliju ziedi), un man patika ēdiens (pasta ar siera mērcīti, kas gatavota, izmantojot kokospienu, ir jocīgs taizemiešu un itāļu ēdiena sajaukums, kas pārsteidzoši labi garšoja), un vispār bija labi. Sarunājām ar J. ka nākamajā dienā gan noteikti jāaiziet uz Pagrabiņu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā – bijušajā cietumā.

    Mājupceļā aizgājām paskatīties, kas īsti ir pilsētas laukums – liela vieta Liepājas ielas promenādes otrā galā, kas nemaz neizskatās veclaicīgi – un pēc tam kādu laiku nosēdējām Rātslaukumā, vērojot strūklaku, kas ar daudzveidīgu laistīšanos, šļakstināšanu un plakšķināšanu izklaidēja mūs vismaz minūtes divdesmit. Struklaka sastāv no granīta plākšņu pamatnes un 15 ūdens avotiem – 7 vertikāli uz augšu un 8 mazliet ieslīpi. Ūdens avoti ūdeni izpļauj ar augstu spiedienu un tad kādā brīdī ļoti pēkšņi apraujas, tāpēc slīpie avoti raisa paraboliskas lentes, kas kādā brīdī apraujas, bet nekrīt lejā. Savukārt vertikālie avoti taisa skaļus pļakšķus, kad krietns daudzums ūdens ļoti īsā laika sprīdī tiek uzsviests augstu gaisā, strūklotājs izlsēdzas, un tad pēc acumirklīgas pakarāšanās gaisā tas spainis ūdens krīt zemē un pret granītu triecas ar kārtīgu troksni. Lielāki pļakšķi, mazāki pļakšķi un daudzveidīgas īsāku un garāku līniju spēles rada rakstu, kas ilgi neatkārtojas un pirmajā brīdī šķiet gluži vai fizikāli neiespējams, lai gan, rūpīgāk padomājot, protams, nākas secināt, ka nekā savādāk būt nevar.

    Pēc atgriešanās viesnīcā es rakstīju piezīmes, J. lasīja grāmatas un vārīja tēju. Tējas sakarā tika secināts, ka žēl gan, ka pie gultas nav plauktiņa, kur to tēju nolikt, jo šajā stipri mīkstajā gultā krūzīti likt noteikti nevar. J. šo problēmu atrisināja, apgriežot kājām gaisā nelietoto tualetes papīrgrozu. Kad pabeidzu piezīmes, bija jau pusdivpadsmit un gluži tumšs, tāpēc ierosināju aiziet paskatīties strūklaku vēlreiz – pa dienu varēja samanīt, ka slīpie ūdens avoti ir papildināti ar krāsainām lampiņām, taču dienas gaisma traucēja to aptvert pilnā krāšņumā. Diemžēl izrādījās, ka naktī strūklaka ir izslēgta.

    Kā suvenīru no brauciena būšu dabūjusi Tuves Jansones Mazos troļus un lielos plūdus – kad iegājām bibliotēkā, lai palūkotu, kā izskatās no iekšpuses (vienkāršas baltas sienas, ne miņas no vēstures), ieraudzīju to atdodamo grāmatu plauktā.

    III

    Pēdējā dienā pamodos rīta agrumā ar ciešu pārliecību, ka esmu dzirdējusi, ka mūsu viesnīcas istabiņā man tieši pie auss kāds kādam māca izteikt kādu latviešu valodas vārdu… “Saki ar ē! Saki ē!” Atvēru acis, izblisinājos apkārt, tā arī nesapratu, kas par lietu. Gaitenī kluss, ārā aiz atvērtā loga ir tikai Alekšupīte un tā pati – pusotru stāvu zemāk.

    Brokastīs ieradāmies pavisam dažas minūtītes vēlāk kā iepriekšējā dienā, bet kaut kā pamanījāmies palikt bez omletēm. Bet kruasāni bija burvīgi un mocarellas salāti arī. Mēģinājām izdomāt plānu, ko sadarīt līdz autobusam pusdienlaikā, bet vismaz man domāšana vedās pagalam slikti, jo mežonīgi nāca miegs. It kā gulēts taču bija diezgan daudz, īsti loģiski tas nešķita, bet nu varbūt labi pavadītais laiks mani bija nogurdinājis – miegs tā pa īstam visu dienu tā arī neatstājās. Badīju ar degunu kafijas krūzītē un ne sevišķi konstruktīvi centos ar J. izstrīdēties par to, vai jābrauc ar pēdējo autobusu sešos, vai priekšpēdējo – pustrijos. Vienojāmies, ka žēl, ka nav neviena pa vidu, un ka braukšana pustrijos liks ēst nepieklājīgi laicīgi pusdienas. J. gribēja ātrāk mājās, man savukārt šķita, ka es tikpat labi varētu te sēdēt mūžīgi – dzert kafiju un pārmaiņus vērot rātslaukumu aiz loga vai ar zeltītiem taurenīšiem apzīmēto sienu tepat restorānā iekšā – un ka es nekad mūžā vairs negribēšu steigties, kur nu vēl uz kaut ko tādu, kā autobusu tūlīt pēc pusdienām. Beigās ar domu, ka vienmēr taču var nokavēt es piekritu J. plānam braukt pusdienlaikā.

    Laiku līdz pusdienām aizpildījām, aizejot uz 19./20.gs. mijā celto Annas baznīcu. Baznīca ir milzīga sarkanu ķieģeļu ēka ar spilgti zaļiem jumta elementiem. Iekšā dziļš un bezgalīgs klusums, šoreiz nekādas mūzikas. Interjers nav pārspīlēti izcakots, taču nav arī askētisks. Baznīca ir labā tehniskā kārtībā, viss smuki restaurēts, nekur nekas nelobās, nedrūp un nekrīt. Acu priecēšanai bez dziļām vēstures un mākslas zināšanām ši visticamāk ir visskaistākā Kuldīgas baznīca.

    Baznīcas sānu logi ir vienkārši, taču trijos logos aiz altāra ir vitrāžas. Tās man ļoti patika, droši vien tāpēc, ka tajās bija daudz dzeltenās krāsas un tās atstāja gaišu un saulainu iespaidu. Skatījos un domāju, ka manam prātam ir ļoti saprotami nolikt Jēzu uz tāda saulaina fona, taisni vai brīnums, ka tik maz vitrāžās esmu tādu risinājumu redzējusi.

    Apkārt ir jauki iekopts pagalms/dārzs. Lieli koki, zālājs, puķu dobes ar tādām man mīļām un pazīstamām puķēm – flokšiem, funkijām, pojenēm, krūmrozēm. Ne tā kā Rīgā, kur es praktiski nevienu puķi neatpazīstu, izņemot kāpostus pie Ministru kabineta. Starp citu, Kuldīgā vispār ir ļoti daudz funkiju un flokšu.

    Pakavējušies kādu laiku pie Annas baznīcas, atcerējāmies, ka gribējām nopirkt sklanduraušus. Mazā sānieliņā pie Liepājas ielas promenādes ir Daigas beķereja, kurā pa 20 centiem pārdod mazus, stipri saldus sklandurausīšus ar daudz, daudz burkāniem. Nopirkām veselu kasti (15) ar domu mājās pacienāt draugus, bet tas īsti neizdevās – neviens no rausīšiem nesagaidīja nākamo dienu pēc atgriešanās mājās.

    Pusdienās aizgājām beidzot izpētīt Pagrabiņu – restorānu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā, kur agrāk bijis cietums. Izstaigājām restorāna iekštelpas un paķiķinājām, ka mūsdienu versija šis pagrabs ir pārāk omulīgs priekš cietuma. Tomēr, aizdomājoties par vairākām ailēm, kurās ērti ievietojās viens galds ar dažiem krēsliem un nekas vairāk, palika mazliet salti ap sirdi – tādi aizgaņģi nekas cits kā cietumnieku celles laikam nevarētu būt bijuši. Bija grūti izvēlēties – sēdēt pagrabā pie pavisam autentiski rupjās akmens sienas vai iet ārā uz Alekšupītei pāri pārbūvētās terases un vērot straujo ūdensplūsmu. Beigās palikām ārā, jo iekšā bija silti. Es pamēģināju buļļa pautus. J. jautājā, kā ir. Es nemācēdama izdomāt, kā izskaidrot, teicu, ka garšo mazliet pēc sirds. Saņēmu savā virzienā vērstu aizdomu pilnu skatienu un – pēc gabaliņa pagaršošanas – apstiprinājumu, ka tiešām kaut kas līdzīgs ir. Desertā mielojos ar maskarpones un ogu krēmu, kas uzkombinēts virsū zefīriem – vienkārši un jauki – iedvesma kādreiz mājās ko līdzīgu atkārtot. Pavlovas radinieks latviešu gaumē.

    Pēc tam jau arī bija jāiet uz autoostu. Otro reizi aplūkojot pie autoostas esošo Zvaigznes grāmatnīcu, es pēkšņi attapu, ka tā būvēta visnotaļ intersantā veidā. Spriežot pēc izskata, tur veikta kādas vecas koka mājas (ar vairākiem krusteniski kombinētiem divslīpu jumtiem) paplašināšana virzienā uz augšu – visas sākotnējās ēkas fasādes saglabātas pilnā apjomā, un tur kur tās beidzās, tālāk uz augšu iet stikla kosntrukcija, kas veido vēl pusotru stāvu. Burvīga ideja, kā sapludināt veco ar jauno, ļaujot domām spēlēties par to, vai puscaurspīdīgā augšdaļa simbolizē ledu, gaismu, nākotni, vai ko. Vienīgi pilnīgi horizontālais jumts un pelēkais beznianšu fasādes krāsojums man kaut kā nepatika – šķita, ka tas padara būvi kopā ļoti klucīgu.

    Epilogs

    Kuldīgā es redzēju sirmu onkulīti, kas brauca ar velosipēdu, pie stūres pieturot spieķi, kā arī divas kundzītes, kam visticamāk bija krietni pāri 70, dzīvi izvēlamies caffee Latte un vislabāko kūciņu vienā no Liepājas ielas konditorejām, laikam Makkabi. Tas dod man cerību, ka arī man varētu būt dzīve, arī pēc 50, 60 un 70.

  • Hamburgas bildes

    Hamburgas brauciena bildes ir laimīgi nokļuvušas tīmeklī – ar saullēktu uz lidmašīnas spārna, vūkiju sludinājumiem un citām lieliskām lietām.

  • Gotiņas

    Vēl viens – visticamāk pēdējais – pēdējais stāsts no šī Prāgas brauciena: par gotiņām.

    Aizvedu N. kastīti ar Skrīveru gotiņām – kā ciemkukuli. Viņa skatās – Ui, karovki! Is it karovki?* Es saku, ka ir un ka tā tā kā skaitās latviešu lieta.

    Pēc dienas vai divām viņa man stāsta, kā ar tām gotiņām gājis. Vispirms viņa aiznesusi pacienāt savus kolēģus zinātniekus. Tie atpazinuši, ka tās esot poļu un krievu konfektes. Vakarā viņa tās paņēmusi līdzi, ejot uz bērnu dārzu pakaļ bērniem, un tur viena māmiņa vai vecmāmiņa teikusi, ka tās taču esot baltkrievu konfektes! Ja pareizi atceros, arī apgalvojums, ka tās esot slovāku konfektes, esot kādā brīdī bijis, tā ka līdzīga rakstura konfektes šajā reģionā mīl plaši un pamatīgi.

    Vakarā esot bijusi palikusi vēl puskastīte konfekšu, bet tad tā bija kaut kā tā pilnīgi netīšām mazliet pazudusi no N. redzes loka. No rīta N. bija atradusi kastīti ar papīriem, jo tajā neredzamības brīdī gotiņām bija gadījies satikties ar N. bērniem.

    __________________________
    *) Ui, gotiņas! Vai tās ir gotiņas? (jautājums angliski, konfekšu nosaukums krieviski)

  • Tornis, tornis, mājupceļš

    Pēdējā dienā skola beidzās ātrāk – ap pusdienlaiku – un līdz prombraukšanai palika mazliet brīva laika, kuru nolēmām notērēt vēl mazliet paskatoties pilsētu. Mēģinājām ieiet blakus esošajā Nikolaja baznīcā, nesanāca – ieeja par maksu. Dīvaini, man likās, ka es tur iepriekš esmu bijusi un bez maksas. Nudien, jocīgi.

    Bijām nolēmušas uzkāpt kādā tornī – es ierosināju kādu no Kārļa tilta galu toņiem, bet, taisoties iet tajā virzienā, atklājām, ka Nikolaja baznīcas zvanu tornī ir iespējams uzkāpt pa cik tur tām kronām. Un šis tornis ir ievērojami augstāks. Tornis ir būvēts baznīcai kaut kad viduslaikos, bet jau kopš uzcelšanas brīža baznīcai un pilsētas pārvaldei ir bijusi vienošanās, ka pilsēta var lietot torni arī naktsardzei un pilsētnieku apziņošanai. Padomju laikos torni izmantoja KGB, lai novērotu kustību uz apkārt esošajām rietumvalstu vēstniecībām.

    Pašā agstākajā līmenī ir tikai četri mazi lodziņi, un tas augstuma līmenī krietni pārsniedz baznīcas centrālo kupolu. Pieņemu, ka no šejienes notika KGB novērošana. Baznīcas kupola līmenī ap torni ir platforma apkārt tornim – diezgan šaura, izmainīties nevar. Jāiet visiem vienā virzienā. Pateicoties tur izliktajām informācijas plāksnītēm uzzināju, muzejs, kam katru dienu gājām garām ir čehu mūzikas muzejs. Lai gan diena bija apmākusies, gaiss bija salīdzinoši dzidrs – kolēģe rādīja, ka uz Žižikovas televīzijas torņa varot saskatīt tādas kā pumpiņas, iespējams, ka tie esot torņa bēbīši.

    Kad kolēģe sasprūda kāpnēs vietā, kas man likās mazāk briesmīga kā iepriekš pārvētās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka bailēm no augstuma vārds ir vienāds, bet implementācijas īstos, dzīvos cilvēkos – tik dažādas. Problēma mums abām saucās vienādi, bet trigeri ir ļoti dažādi – ir lietas, no kurām baidos tikai es, ir – no kurām viņa.

    Pats TV tornis atgādina stilizētu raķeti, tāda savdabīga forma ar trim paralēlām kājām un tādiem kā balkoniem – tāda nav nevienam citam TV tornim, ko esmu redzējusi. Bet TV torņiem parasti ir unikālas formas. Nosacīti nesen (ap 2000. gadu) torni izrotāja ar bēbīšu skulptūrām, kas “rāpjas” augšup.

    Aizgājām uz medovinas muzejveikalu, nopirkām mazliet medovinas, nu, pāris pudeles katra. Labi, es nopirku arī trešo pudeli un iedevu to kolēģei, lai viņa ved autobusā – ja divas lidostas čemodānā sasitīs, tad būs trešā autobusā dzīva. Ja vienu autobusā sasitīs, būs divas lidmašīnā dzīves.

    Kolēģei gribējās arī vēlreiz iemest Desigual veikalā pie Vacslava laukuma. Pēc smagas kartes un attālumu izpētes izsecinājām, ka maršruts Viesnīca-Medovina-Desigual-Viesnīca-Metro ir ārkārtīgi nepraktisks (gan ilgi, gan tālu), tāpēc jāpaņem no viesnīcas čemodāni, tad jāiet pēc medovinas un tad uz metro pie Vacslava laukuma sanāk pats labākais risinājums. Bet kā mes grabējām! Prāgā pa gandrīz visu centru ir tāds jauks, krāsainu akmentiņu bruģītis, pa kuru ripinoties ar čemodānu, brīžiem rodas pārdomas, vai tā nevar dzirdi satraumēt.

    Pa ceļam uz Vacslava laukumu redzējām pāris jaukas mājiņas, kas šķietami uzbūvētas nelielu laukumu vidū. Apsvērām, vai tā varētu būt korupcija, piemēram, 18.gs. gaumē.

    Braucot vienatnē uz lidostu (kolēģe brauca ar autobusu), skatījos pa autobusa logu un melanholijojos par to, ka jābrauc prom. Skolas lekcijas bija interesantas un vērtīgas un man tiešām nebija sanācis noskrieties pa Prāgu līdz pēdējam spēku izsīkumam, lai ar laimīgu piepildītības sajūtu atgrieztos mājās. Un tas, ka mūsu kopīgajās pastaigās kolēģe itin bieži bija cildinājusi Prāgas noskaņas un skaistumu, manu sentimentālo melanholiju pa šīm dienām bija uzbarojis vēl lielāku.

    Ienākot lidostā, smadzenēs pēkšņi kaut kas saklikšķēja, un radās sajūta, ka es vairs neesmu Prāgā. Laikam tāpēc, ka pēdējā mēneša laikā jau otrais ceļojums ar lidojumiem ar pārsēšanos (un pēdējo gadu laikā vispār sazinkurais), lidostas kļuvušas par sinonīmu strikti un rūpīgi paveicamam uzdevumam, kas ir nesaistīts ar notikumiem un sajūtām, kas gaida ārpusē.

    Frankfurtē paveicās – lidmašīna no Prāgas piebrauca pie “vārtiem” A sektorā, pavisam netālu no tiem vārtiem, no kuriem paredzēta izlidošana uz Rīgu – izpalika staigāšana pusstundas garumā cauri trešajai lielākajai Eiropas lidostai. Nē, nav jau tā, ka iet cauri lidostai man briesmīgi nepatiktu, bet ejot cauri lidostai veselu pusstundu, ja iekāpšana ir pēc 35 minūtēm, ir pilnīgi pietiekami daudz laika, lai paspētu sākt baidīties par nokavēšanu.

    Lidmašīnā uz Rīgu man uzbruka vecais triks ar valodām pēc ārzemēs pavadītas nedēļas – lidmašīna bija pilna ar cilvēkiem, viņi visi sajusmināti murmulēja savas piektdienas vakara sarunas, un darīja to gandrīz tikai un vienīgi latviski un krieviski. Un es pēkšņi sapratu viņus visus un visas viņu sarunas par alu, vīramātēm, bērniem, sievietēm, piektdienas ballītēm, šnabi, sliktiem kolēģiem, apšaubāmiem piedzīvojum stāstiem un miljons citām lietām, kuras mani ne tikai neinteresēja, bet kuras es pat ļoti, ļoti negribēju dzirdēt. Klausīties. Šķita, ka uztveramās informācijas plūsma ir pieaugusi tiktāl, ka es varbūt dzirdu viņu visu domas, un nekādi nespēju tās izslēgt vai vismaz pagriest klusāk. Paldies, smadzene, paldies. Tomēr jāatzīst godīgi, ka šāds efekts ir novērots ne reizi vien, kad sanāk pāriet no komunikācijas “grūtā” (mazāk zināmā) valodā uz komunikāciju “vieglā” valodā -piemēram, dzimtajā.

    Nolaišanās Rīgā bija skaista – bija vēls, pusnakts, visas Rīgas gaismas ieslēgtas, skaisti varēja redzēt gan saules akmeni, gan Zemkopības ministriju un televīzijas torni. Turklāt to visu papildināja hotiski izvietoti miglas mutautiņi, kas sireāli kompakti karājās citādi ārkārtīgi dzidrajā gaisā – redzamība tālumā bija ļoti laba, mākoņi bija augstu (vai nebija vispār, neatceros), un Rīgu varēja apskatīt lieliski. Nakts nolaišanās notikumiem ir vēl viens papildus sirealitātes aspekts – tumsā ir grūti atšķirt meža masīvus no jūras un citiem lielajiem ūdens masīviem. Tas arī zināmai pilsētai piešķir zināmu mītiskum, savukārt nolaižoties Frankfurtē, kuras ūdens un mežu masīvu izvietojumu es nepārzinu, sajūta vispār ir maģiska.

    Rīgā uzzināju, ka mans čemodāns aizkavējies. Lidostas darbiniece man metās centīgi stāstīt, ka tas nav pazudis, ka tas ir Frankfurtē. Es paraustīju plecus un teicu “Nu jā, diezgan loģiska vieta, es arī tur biju.” Čemodānu atveda nākamajā dienā un medovina saplīsusi nebija. Līdz brīdim, kad čemodāns ieradās, tā vien kā biju paspējusi labi izgulēties.

  • Seifs ar zelta atmiņām, WiFi un ventilāciju

    Šodien mūs aizveda parādīt Malostranskas laikuma ēkas pagrabā zelta seifus. Izrādās, kad notika pāreja no Austroungārijas naudas uz pašiem savu bankošanu un naudu, šeit, tieši šeit tika glabātas valsts zelta rezerves. Kā arī, visticamāk, dokumenti, jo telpās ir bijusi ierīkota kārtīga ventilācija, kas gan tagad ir pārstājusi darboties, tāpēc nācies ierīkot moderno kondicionēšanas sistēmu. Tagad tur ir bibliotekas daļa. Mēs redzējām vecus diplomdarbus, bet mums stāstīja, ka vispār Universitātei esot tīri interesanta kolekcija, it īpaši par padomju laikiem – ārzemju grāmatas nedrīkstēja iegādāties, taču tās reizēm kaut kā gadījās iemainīt pret Universitātes izdevniecībā izdotajām.

    Kolēģe aptaustīja plauktus tīri netīšām, un konstatēja, ka tikai izskatās pēc krāsota saplākšņa, patiesība biezs, auksts metāls. Ja sāk analizēt, tad gana loģiski – saplāksnis pat manas grāmatas netur, kur tad vēl valsts zelta rezerves.

    Seifu durvis ir apmēram divu sprīžu biezumā nepārspīlējot – biezākās durvis, ko esmu redzējusi. Lielākajā seifā ir ierīkots bezvadu interneta pieejas punkts, jo tur reizēm biblioteka notur semināru, vienā no mazākajiem – šobrīd nelietotās datortehnikas noliktava. Pēdējā seifa druvju restēs (biezās durvis ir vaļā, bet aiz tām ir vēl restes) mazs jociņš – pilnizmēra papjēmašē skelets.

    Pusdienlaikā pļāpājām par jocīgajām pārmaiņām, kas notiek ar cilvēku vārdiem, kad tos mēģina izlasīt cilvēki, kas nezina valodu, pēc kuras tradīcijām vārds likts. Piemēram, slavenais čehu valodnieks Jans Hajičs, ja to lasa briti, bieži transformējas par Haidžaku, bet visi skandināvu Joakimi – par Džoakimiem. Savukārt meitenei no Šrilankas, kas studē Dānijā, ir tieši pretējā problēma – dāņi J, ar ko sākas viņas vārds, vienmēr izrunā kā J nevis Dž, kā viņa ir pieradusi. Ar to pašu Šrilankas meiteni varējām arī kopā apsmiet pasaules veidlapu sistēmas, kas tipiski pieņem, ka cilvēku vārdi taču nav tik gari! Man pašai jau ir gadījies, bet viņai tā ir ikdienas realitāte. Šrilankā vispār gan vārdi, gan uzvārdi tipiski esot ļoti gari. Savukārt, kad Natālija stādās priekšā amerikāņiem ar sava vārda krievisko izrunu, tad to aizmirst un pārprasa simtiem reižu. Bet, tiklīdz viņa pielabo izrunu uz amerikānisko Natalie, tie paši cilvēki momentāni to iegaumē, lai gan fonētiskā atšķirība ir patiesībā gluži maza.

    Vakarā bijām mazliet iepikties un apēdām pa lieliskai picai. Mani sevišķi iepriecināja/parsteidza tas, cik sulīgs un maigs bija ceptais lasis uz manas picas. Tiesa gan, izrādījās, ka kolēģei ne sevišķi garšo Cēzara mērce, bet vismaz nekas nebija iesālījies. Es sapirku vairākas kastes vafeļu, pāris jocīgus sierus, ko mājās pagaršot (nu, N. teica, ka tie ir čehu nacionālie sieri!!!) un mazu čehu pavārgrāmatiņu angļu valodā. Tā kā pati gatavojot ar sāli gan jau tikšu galā, tā varētu būt lieliska lieta, ar ko kliedēt savu nostaļģiju brīžos, kad nav naudas vai iespēju braukt uz mazo, mirguļojošo brīnumu Prāgu*.

    Sasodīts, kāpēc jau rīt jābrauc prom**. Pat čemodāns nav sakrāmēts.

    Pa vidu visam vēl rakstu publikāciju nākamajai konferencei. Brīžiem iet gluži labi, brīžiem viss liekas drausmīgi. Būšu pārsteigta, ja to pieņems, bet, ja neuzrakstīšu, tad taču toč nepieņems, tā nu tomēr ņemos.

    ______________________________________
    *) Prāga nav maza, tā iedzīvotāju skaita ziņā Rīgu pārsniedz divas reizes. Bet Prāgas bagātīgais vēsturiskais centrs ir tieši tik kompakts, lai varētu pa to staigāt un staigāt, skatīties pilis un I-don’t-know-churches un atklāt kaut ko jaunu dienām ilgi, tā arī neattālinoties no viesnīcas vairāk par pusstundas gājienu kājām.
    **) Tāpēc, ka dienu vēlāk bija daudz, daudz dārgākas biļetes.

  • Sadzīves ainiņas un medovinas meklēšana

    Kaut kā šoreiz neveicas tik ļoti ar čehu ēdienu. Citādi man ietu gluži labi, bet pārāk bieži uztrāpu uz pārāk sāļa. It kāvisi pavāri būtu iemīlējušies. Savukārt viesnīcā ir ļoti patīkama gulta – it kā mīksta, kā klientiem patīk, bet ar tādu tīkamu stingrumiņu, lai es arī nejustos galīgi līkumā salocījusies. Un spilveni ir arī nav augsti. Parasti es viesnīcas spilvenus izmetu no gultas katru nakti no jauna, bet šoreiz es viņus tiešām lietoju. Un cilvēkiem, kas uzskata, ka labs spilvens ir augsts spilvens, skapī ir vēl divi. Ērti, kad gribu sēdēt gultā. Plus, man ir karalienes gulta ar mežonīgi lielo segu, kuru es pagriežu pa 90 grādiem attiecībā pret to, kā viesnīcas apkopēji parasti viņu uzklāj – tā sanāk garāka. Un.. Un… Te ir oranžas sienas un stilizētu ķieģeļu grīda. It kā nekas jau tāds, viesnīca kā viesnīca, bet subjektīvais omulīguma līmenis, salīdzinot ar Hamburgas viesnīcām ir +1000000.

    Vakar bijām Slavijā ar N., manu Latvijas kolēģi un citiem biedriem no ziemasskolas. N. bērni bija šokā, ka angļu valoda ir kaut kas tāds, ko lieto arī īsti, dzīvi cilvēki, ne tikai multeņi. Kolēģei šokolāde ar absintu šķita pārāk salda, pārāk rūgta un pārāk daudz, tāpēc es tiku pie pusotras krūzītes. Pēc tām man likās, ka mājās es velšos. Iečekoju fazānu, kuram nebija ne vainas, tikai risoto bija pārsālījies. Nopietni, arī Slāvijā? Kas notiek?!

    Kā es novērtēju to, ka Latvijā kafejnīcās nesmēķē! Prāgā visās kafejnīcās ir nesmēķētāju zonas, bet, pirmkārt, ja tu īpaši neprasi, Tevi ved uz smēķētāju zonu, otrkārt, gaisa kvalitāte mēdz atšķirties.

    Pirms iešanas uz Slaviju tikties ar pārējiem, izmetām līkumiņu uz medovinas muzeju. Es biju prasījusi N., kur to var dabūt, un viņa ieteica painteresēties tur. Ne pārāk tālu no Slavijas, tāpēc nolēmām palūkot – pēc mājas lapas izskatās vairāk pēc veikala, kas nosaukts par muzeju, bet kāpēc gan ne. Es jau pirkt gribēju. Aizejam tur, zīmītes ieved mūs bomžpagalmiņā ar miskastēm. Abas ar kolēģi drosmīgi saskatāmies un es pirmā saņemos iet iekšā – bija tak teikts, ka ieeja caur tējnīcu. Jācer, ka nebūs agresīvu narkomānu midzenis.

    Pēc pirmā mulsuma – jā, ir, tikai īpašnieks šobrīd galda spēļu vakaru uzrīkojis. Neliela telpiņa, entuziasma pārpilns onkulis, kurš, šķiet, par savu mērķi uzstādījis savākt un piedāvāt pārdošanā visus iespējamos pasaules medus vīnus, ko vien var savākt un puslīdz regulāri piedāvāt. Viņi regulāri taisot medus un medovinu degustācijas. Norēķini gan tikai skaidrā naudā – būs jāiet vēlreiz, lai tiktu tiešām pie pirkšanas. Tur ir savāktas arī dažas receptes un gatavošanas apraksti, diemžēl, čehiski, tāpēc mēs netikām skaidrībā, vai tā viena viduslaiku recepte ir latviešu vai lietuviešu? Katrā ziņā onkulis man iedeva vizītkarti un teica, ka, ja Latvijā, kas taisot vīnu no medus, viņš labprāt par to uzzinātu. Es savukārt uzzināju, ka pamatrecepte ir raudzēt medus ūdeni laikam kādu mēnesi vai tā un tad gadu nostādināt, bet vispār medovinai mēdz likt klāt arī izspiestu augļu sulu (pirms raudzēšanas), it īpaši upeņu.

    Vakarā gribēju laicīgi iet gulēt, bet sākām ar kolēģi apdomāt latviešu valodas ideomas, frazeoloģismus un vairākvārdu vienības, kā to mums bija uzdevuši mājas darbā skolas organizatori. Un skat, ir vēl vēlāks nekā parsti. Jūs spējat iztēloties, cik komplicēts uzdevums ir kādam izskaidrot, kas tas ir – “izkūkot prātu”… vai “neteikt ne četri”?!

  • Ui, te netīšām atradās viena tāda zāle… ar vēsturiskām freskām…

    Šodien kafijas pauzē mums pēkšņi jautā, kuri no mums gribot paskatīties to zāli ar gleznām… Tie, kas gribot, lai pabeidzot pusdienas 15 minūtes ātrāk un nākot tikties pirmajā stāvā pie liftiem. Nu īsti skaidrs nav, kas tā par to zāli, bet gan jau nesitīs, aizies.

    Ap 2005. gadu šajā ēkā (Kārļa Universitātes viena no fizmatu nodaļām – Malostranskas laukumā) taisīta restaurācija, un juridiko arhīvu telpā kādam ienācis prātā papētīt, kas atrodas aiz skapjiem un zem esošā sienas klājuma (mums teica “some pictures”, nezinu, vai tapetes vai gleznas), un pašiem par lielu pārsteigumu atraduši 17. gadsimta sienu gleznojumus. Turklāt nevis vienā mazā kaktiņā, bet pa visiem griestiem un ievērojamām sienu daļām. Papētot izrādījies, ka te ir bijusi jezuītiem pusdienu zāle. Varbūt tas izskaidro to, ka griestu gleznojumos Jēzus ir paēdis, omulīgs un kārtīgi apaļīgs.

    Telpā diemžēl notika gatavošanās kaut kādam rītdienas pasākumam, par ko mūsu organizatori nezināja, tāpēc mums neļāva tur kārtīgi iztaigāt, ilgi skatīties un fotogrāfēt. Zāle nav mežonīgi liela, bet pietiekami, lai tur organizētu koncertus un šādas tādas pieņemšanas.

    Ārā ejot, es pārprasīju, kurā gadā atklāja zāli, jo es nebiju noticējusi. Jā, 2005. Pirms tam nevienam neesot bijis ne jausmas, ka tur tāda ir. Un pagrabā esot maza, apaļa baznīciņa, ļoti lieliska un ļoti vēsturiska, bet tajā šobrīd mūs nevarot ielaist, jo tur notiekot arheoloģiskie darbi. Baznīciņa – 9.gadsimta*. Pilnīgi droša neesmu, bet ja jau šobrīd tur darbojas arheologi, tad visticamāk, ka tajā pašā restaurācijā atklājuši.

    Nopietni?!…

    _______________
    * Pierakstot samulsu un sašaubījos, bet kolēģe ir dzirdējusi to pašu.

  • Vilcienu restorāns un vēstures krikumi

    Šodien mēģinājām saorganizēties ar Prāgas draudzeni N. kaut kur aiziet – viņas vīrs bija piekritis pieskatīt vakarā bērnus, lai viņa var tikties ar mums. Apsvērām iet uz Slaviju, viņa jautāja arī citiem skolas cilvēkiem, vai tie negrib nākt līdzi, kāds izmeta, ka vajagot iet uz Vilcienu krogu. Kāds cits papildināja, ka noteikti jāiet uz Vilcienu krogu, ja vien tur var tikt iekšā. Nē, neesot tūrisma sezona, gan jau varēšot. Nu labi, man nav ne jausmas, kas tas ir, bet kāpēc ne? Sarunājām tikties septiņos pie Vacslava zirga, un visi, kam nav jāsteidzās, var pirms tam lēnām iet cauri Prāgas centram ar N.

    Pa ceļam apskatījām Betlemes kapelu, kurā savlaik par mācītāju kalpoja reformators Jans Huss. Tās pagalmā notika kaut kāda blakus esošās arhitektu biedrības ballīte. Abām ēkām ir kopīgs pagalms. Tālāk redzējām vienu vecu, vecu katoļu baznīcu, kas celta no rupjiem akmeņiem un visa ir kā resns tornis. Iekšā iet nevarējām, tur pa durvju lūciņu varēja redzēt, ka ir dievkalpojums. Neliels – mazāk kā 10 cilvēku. Redzējām arī vēl dažas I don’t know* tipa baznīcas. Tas izvērsās par kompānijas jociņu – “Šī ir Bētlemes kapela, šī laikam Prāgas vecākā katoļu baznīca, un šī ir… es-nezinu-baznīca”. Angliski turklāt to var pateikt diezgan īsi – I-don’t-know-church.

    Vēl N. stāstīja stāstu par padomju bombardēšanu – padomju armijai bijis uzdevums bombardēt parlamentu, bet neviens tā īsti nav zinājis, kur tas parlaments ir… apskatījušies apkārt, atraduši kaut ko, kas izskatās pēc parlamenta un bombardējuši – sambombardējuši Nacionālo muzeju Vacslava laukumā. Vēlāk runājām arī par to, ka visi lielie protesti un akcijas vienmēr notiek Vacslava laukumā, jo tur, kur ir parlaments (netālu no pils) nekam lielam nav vietas.

    Vilcienu krogs ir Vacslava laukumā, pavisam neuzkrītoši ierīkots ēkā bez izkārtnēm, otrajā stāvā virs KFC. Krogs ievērojams ar to, ka visapkārt ierīkots funkcionējošs modeļdzelzceļš, kas piegādā pasūtītos dzērienus. Ir tiltiņi, darbojošamies pārmiju sistēma, šādas tādas drupas un tā. Uz katra galda ir sliežu ceļa tupiks, un, ja kāds pasūta alu, tad pēc kāda laika vilcieniņš atbrauc, pastāv tupikā un brauc atpakaļ. Ja paspēj, tajā var ielikt tukšās glāzes apmaiņā pret pilnajām. Pagaršoju tur aļņa gaļu kopā ar jocīgu knēdeli, kas izskatījās salipināts no maizes piciņām. Pajautāju N. – jā, šāds knēdelis patiesībā ir autentiskāks nekā viendabīgie maizes knēdeļi. Garšīgāks arī. Alnis vietums bija pasauss (superplāna šķēle, lai nav sīksts), bet interesants. Un sēņu mērce bija dievīga. Vēl es pagaršoju superšokolādes pudiņu ar skābā krējuma mērcīti. Laba ideja, jo tas skābums atsver intensīvo šokolādi.

    Cīnoties ar ēdienu izvēli, palūdzu kolēģei, lai viņa tālāk pajautā blakus esošajai franču meitenei divus vārdus ēdienkartē. Franču meitene stipri samulsa, jo ēdienkarte bija čehiski, angliski un krieviski, un sāka teikt, ka nē, nē, viņa nav čehiete, bet ieskatījusies sajūsmināti atzina, ka, vai, tā frāze tak franciski! Tie divi vārdi nozīmēja, ka alnis tiek nevis uzglabāts sasaldēts, bet vakūmiesaiņojumā, lai būtu ilgāk pieejams. Nopriecājos, ka pareizi uzminēju, ka nesaprotams teksts ēdienkartē nozīmē franču valodu.

    Dzērām alu, runājāmies, daudz smējāmies par loģiskām un neloģiskām lietām dzīvē, dzīvē un dzīvē. Jo zinātne jau arī tā pati dzīve vien ir. Franču meitene bija, nezinot, cik liels klasiķis un labs pedagogs ir Nivre, viņam teikusi, ka viņa labprāt pie viņa rakstītu disertāciju, bet tikai sarunās, ka parsētājus gan viņa nerakstīs. Tas bija noticis vismaz pusgadu atpakaļ, un tagad viņa par to ļoti uzjautrinājās. Starp citu, Nivre bija piekritis.

    Pēc vakariņām izgājām vēl mazliet caur pilsētu. N. nodeva gidošanas stafeti savam kolēģim, kurš Prāgā dzīvo daudz ilgāk. Viņš izstāstīja, ka agrāk Rātsnamā bija pilsētas Rāte (nu, loģiski) un ka divas reizes prādznieki bijuši tik neapmierināti ar politiķiem, ka ielauzušies Rātē un izmetuši politiķus pa torņa logu. Pirmajā reizē apakšā gaidījis pūlis ar šķēpiem un to nepārdzīvoja arī tie, kas nenositās krītot. Otrajā reizē tas ir bijis mierīgāk, un apakšā bija salmu kaudze – visi izdzīvojuši.

    Kaut kur starp citām sarunām uzzināju stāstu par Mostas pilsētu. Čehu pilsēta, vēsturiska bijusi un tā. Zem tās padomju laikos atrastas akmeņogles, kuras iegūt traucējusi virsū esošā apbūve. Pilsēta pilnībā nolīdzināta, atstājot vienu nelielu ielas stūrīti un blakus uzcelts betona dzīvokļu māju brīnums. Baznīca kā vēsturiska ēka brīnumainā kārtā izglābusies – uzlikta uz sliedēm un aizvesta gabalu tālāk. Kaut kur izskanēja vārdi, ka lai gan padomju laiki Čehijā nav bijuši tik īsti un tik ilgi kā citur, tomēr bijis vairāk nekā pietiekami un vairāk neko tādu atpakaļ viņi negrib.

    Savukārt par Kārļa tiltu es uzzināju, ka, pirmkārt, tas ir vecākais tilts, kas ir saglabājies. Valdnieks Kārlis kurais tur, kad plūdi aiznesuši kārtējo koka tiltu, nolēmis, ka jāceļ kaut kas paliekošāks. Otrkārt, statujas uz Kārļa tilta lielākoties esot replikas, īstās glabājoties Višehradā. Piedzērušies tūristi mēdzot kāpt uz tilta statujām un salauzt viņas. Tā šad un tad gadoties, tāpēc labāk uz tilta turēt dublikātus.

    Savukārt Nacionālo teātri cēluši par tautas ziedojumiem Austroungārijas impērijas laikā. Tad viss labais, kulturālais un cēlais, ieskaitot teātrus, bijis vācu un vāciski. Čehiem gribējies savu, čehu teātri. Drīz pēc teātra pabeigšanas tas nodedzis, atklājusies kaut kāda nelāga shēma ar apdrošināšanu, un nācies tautas ziedojumus vākt vēlreiz, lai to atjaunotu.

    Laiks šobrīd ir silts, visu laiku turās mazliet virs nules. Ideāli piemērots tūrismam – nesalstam, nesamirkstam. Vakaros gaiss ir pārsteidzoši skaidrs, redzēt var tālu, tālu. Šovakar, ejot pār Kārļa tiltu pat salīdzinoši tālāko Višehradas pili varēja redzēt atpazīstami skaidri. Gaismiņu, lampiņu un akmens arku valdzinājums manu kolēģi ir pārņēmis tik tāl, ka viņa nopietni apsver iespēju te atgriezties kādā atpūtas ceļojumā, savukārt, man atliek vien pabrīnīties, kā man neapnīk, es varu atkal un atkal staigāt pat pa tām pašām vietām un priecāties.

    Starp citu, N. teica, ka arī viņa nekad nav redzējusi darbojamis gotisko Franča Jozefa laika strūklaku Vltavas krastā.

    ________________
    * Es nezinu.

  • Naksnīgā pastaiga

    Vakarā gājām ar kolēģi pastaigāt pa pilsētu. Viņa bija ieradusies Prāgā dienu ātrāk un veltījusi to pils un tā Vltavas krasta apskatei. Plānojām iet uz Slāviju vakariņās, bet šķita kaut kā nepareizi tā uzreiz pāri tiltam un ēst. Ierosināju pastaigāt pa otru Vltavas krastu – Vecpilsētas laukumu paskatīties un tā…

    Pārgājām pāri Kārļa tiltam un tuvākās stundas, pavadījām haotiski un diezgan neplānoti virzoties pa vecpilsētu. Lai gan pa Staremestu es esmu daudz staigājusi, navigēt tajā ir sarežģiti – viduslaiku ieliņu režģis gadsimtu gaitā ir kļuvis tikai sarežģītāks un sarežģītāks, Vecrīga salīdzinājumā ar to ir pārskatāmības kalnagals. Staremestā tīri plata un uzticama iela, kas ved precīzi tur, kur vajadzīgs, var pusceļā strauji izlemt mesties 90 grādu leņķī (jā, blakus ēkas veido leņķi, nevis plūdeni līku pāreju), tad mazliet palīkumot, un tad saplūst ar divām ielām, kas abas sazinkā iet tikai atpakaļ. Tomēr, ja neaizraujas ar maršruta plānošanu un tikai aptuveni pēc GPS pieskata, kurā virzienā ir nākamais objekts, tad pastaiga ir burvīga. Staremestas laukumā nokļuvām bez desmit septiņos – Dievmātes baznīca bija ciet, bet mēs redzējām slavenā pulksteņa apustuļu parādi.

    Kādu brīdi izbakstījos pa GPS, bet tā arī nespēju atrast/attcerēties, kur ir Pulvertornis un kā to īsti sauca. Padevos, teicu kolēģei, ka mums vai nu atliek atrast viņu netīšām, vai arī nebūs. Pagājāmies mazliet pa Parižskas ieliņu, apskatījām Staronovas sinagogu (no ārpuses), novedu kolēģi arī gar vecās ebreju kapsētas sienu – tur, protams, ciet, bet tā kapliča vai kas nu tur blakus ir – ar apaļo, mazam cietoksnim līdzīgo torni – pati par sevi ir skats. Izbridām līdz Čeča tiltam, kur pāri upei varēja redzēt mazām gaismiņām pilnus mežus. Pēc rūpīgas skatīšanās pat izdevās tumsā sazīmēt un kolēģei parādīt lielo metronomu, lai gan tas bija izslēgts un neapgaismots.

    Atpakaļ nākot redzējām no spoguļkubiņiem veidotu sievietes statuju gandrīz nepiedienīgā pozā, kā arī pilnīgi netīšām atradām Spāņu sinagogu. Staigājām un kolēģe komentēja, cik ļoti izteiksmīgi un neatvairāmi viduslaicīga un savdabīga Prāga ir. Kolēģe atzīmēja, ka brīžiem uzvirmojot vecu pilsētu aizvēsturiskās kanalizācijas aromāts, līdzīgs esot arī Itālijā. Es konstatēju, ka man prātā nebūtu nācis pilsētu vēsturi mērīt kanalizācijas smakā.

    Pilnīgi netīšām atradām Pulvertorni, kas patiesībā ir Pulvera vārti. Tāpēc man arī GPS neizdevās atrast – es meklēju Vež (tornis), bet čehiski ir Prašná brána. Tā bija necerēta veiksme. Par to priecājoties, netīšām izgājām Vacslava laukumā, lai gan es pati to neuzskatīju par tik interesantu vietu, lai kolēģei noteikti noteikti būtu tā jāredz. Tomēr taisni vai jāsaka, ka Vacslava laukums smukāks palicis – Nacionālā muzejam ir noņemti visi remonta paltraki un tas ir patiesi iespaidīgi izgaismots. Aizgājām līdz Vacslava statujai muzeja priekšā. Kaut kā šķita, ka pie piemiņas zīmes studentiem, kas sadedzinājās, šoreiz ir ievērojami vairāk svecīšu.

    Relaksēti ejot apkārt Vacslavam, konstatējām, ka, pirmkārt, viņa zirgam astē ir iesieta bantīte. Otrkārt, Vacslavs ir zirgu aizgādnis un īsts vīrs un tāpēc jāj nevis ar kaut kādu zirģeli, bet ar kārtīgu ērzeli un to no apakšas var ļoti labi redzēt. Labāk kā daudz ko citu.

    No muzejā tālākā Vacslava laukuma galā bija Desigual veikals, kurš pretstatā pilsētas baznīcām bija vaļā. Kolēģe ierosināja, ka vajagot ieiet paskatīties, nē, neko nepirkt, tikai mazliet pasiekaloties. Es aizrādīju, ka tur šobrīd ir atlaides, uz ko kolēģe teica, ka tad iekšā iet nedrīkstot, bet mēs jau bijām iekšā. Beidzās tas ar to, ka es dabīju to rudens/ziemas jaciņu, ap kuru siekalojos Rīgā, bet kurai nebija mana izmēra, turklāt, nu, pa vienkārši normālas jakas cenu, nevis oriģinālo, kas arī šeit ir zvērīga. Kaut kā man noveicās, un tieši šim modelim bija 70% atlaide. Īsti ideāli uz krūtīm nestāv, bet viņa ir puķaina!!!! Ar puķēm! un vēl puķēm! Drusku palika sajūta, ka uz Latviju no šeit esošajiem modeļiem ved tikai nesmukākos (izņemot, protams, to vienu jaku). Droši vien mana gaume atkal nesakrīt ar vairākumu.

    Papusdienojām Virvju vijēja sievas krogā. Mana veselā ceptā, mandelēs apvārtītā forele bija lieliska, bet kolēģe bija vīlusies par skābajiem kāpostiem un knēdeļiem. Uzklausīju viņas sāpi un nolēmām, ka laikam knēdeļi nav viņas stihija.pluumju deserts kļuvis mazliet parastāks kā toreiz, kad ēdu to pirmo reizi.

    Atpakaļceļā mēs izgājām vēl mazliet vairāk uz Višehradas pusi, jo es gribēju mūs izvest pie upes uz Dejotāju māju, un kolēģe vēl neteica, ka tūlīt kājas nokritīs. GPS man īsti neklausīja, bet Dejotāju māju atradām un pa ceļam redzējām vēl pāris baznīcas vai teātrus, vai ko tādu – izgājām pa tādām ielām, kur es vēl nebiju bijusi. Kolēģe rezumēja, ka Prāga tāda ir – it visur var atrast kādu īpašo celtni, ko atpazīt palīdz izgaismotā fasāde.

    Prāga vispār ir viena ļoti izgaismota pilsēta. Skats uz Pragas pili, ejot par Vltavas tiltiem nepieviļ, it īpaši kombinācijā ar to, ka atsvaram pret lielo spožo pils kluci dažādās pilsētas vietās ir mazāki baznīcu un teātru kluči.