Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Mazplānota nokļūšana Prāgā.

    Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

    … Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

    Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

    Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

    Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

    Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

    Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

    Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

    Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

    Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.

  • Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna

    Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.

    Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.

    Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.

    Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀

    Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.

  • Hamburga: dzīve turpina notikt

    Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

    J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

    Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

    Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

    Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

    Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

    Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

    Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.

  • Hamburga: par daudz tomātu pastas

    Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

    No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

    Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

    Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

    Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

    Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

  • Hamburga: dzīve notiek

    Nākamajā dienā nošmaucām pusdienlaiku un izgājām pa Kolonādes ielu uz gada tirgu, kur nopirku marcipāna piparkūkcepumus. Tā ir, kā man šobrīd liekas, labākā potenciāli lokālā lieta, ko esmu Vācijā ēdusi. Vest to mājās kā suvenīru ir neoriģināli, bet garšīgi. Iepazīstināju J. ar vietējiem berlīneriem un viņš man piekrita – neciešami saldi, bet mīklā ir kaut kas tāds, kas tos padara galvas tiesu pārākus par visiem Latvijas berlīneriem. Aizgājām uz Jim Block burgeriem (man trūkst ēdamvietu izdomas šajā pilsētā, tāpēc atražoju jau zināmās), un vienbalsīgi vienojāmies – nav slikti, patiesībā ir pat ļoti labi… ja nav jākonkurē ar Rīgas StreetBurger. Ar to konkurēt ir neiespējami.

    Laiks ir skaidrs un vēss. Pirmo reizi pieredzu Hamburgā salu. Mazliet nožēloju ziemas mēteļa neņemšanu, bet savelkot virsū džemperus un nestāvot daudz ārā, ir labi. Pārmaiņus cenšoties ātri pārvietoties un “nestāvēt daudz ārā” un pārāk ilgi sēžot, esmu samocījusi abu lielu muskuļus un kaut kādu saiti pēdā – viss sāp, staigāju kā pīle.

    Visa ir ļoti daudz. Vakarā nākot uz viesnīcu, priecājamies, cik skaistus gaismiņu rakstus veido svētku rotājumu atspīdumi mazajā Alstera ezerā.

  • Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

    Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

    Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

    Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

    Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

    Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

    J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

    Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.

  • Norvēģijas bildes

    Pēc bezgalīgi un neattaisnojami ilgas, taču nu jau laikam ne ļoti pārsteidzošas atlikšanas, esmu sašķirojusi un publicējusi 2013.gada Oslo brauciena bildes. Bilžu bija daudz, jo Oslo mani valdzināja un sajūsmināja, tāpēc šoreiz es tās prioritāri laika, bet pēc tam tematiskā secībā sadalīju piecos albumos. Visi albumi kopā redzami manā fotki.com lapā, bet pa vienam tie ir šeit:

    • Pirmā daļa – pastaigas pa Oslo centru, gar karaļpili, rātsnamu, Akerhusas cietoksni un parlamenta ēku, pavairāk laika pavadot renovētajā noliktavu rajonā – Akerbrigē un Tjuvholmenā;
    • Otrā daļa – pastaigas pa Oslo universitātes nometni Blinenā, Oslo opera no iekšpuses, kā arī neliela pastaiga naktī ap Oslo operun un pa Oslo centru;
    • Trešā daļa – ekskursija pa Oslo Rātsnamu;
    • Ceturtā daļa – pastaiga pa Oslo centru, ieskaitot pastaigu pa krastmalu (ar kuģiem!) no Rātsnama līdz Operai un Operu nojaušamā saulrietā;
    • Piektā daļa – pastaiga pa Majorstuenas rajonu un Frognerparku, kā arī pāris bildes no centra un viesnīcas.

  • Dimantu raktuves, Dienvidāfrika

    Neieslīgstot niansēs, dimantu raktuves ir tāds milzīgs, milzīgs caurums zemē, no kurā tiek atrasts tilpuma ziņā ārkārtīgi niecīgs dimantu daudzums. Mākslinieks Dillons Maršs veido fotosēriju “For What It’s Worth”, kurā raktuvju fotoattēlus papildina ar datorģenerētiem objektiem, kas rāda raktuvēs iegūtā vērtīgā materiāla apjomu.

    Kofiefonteinas dimantu raktuve, autors: Dillons Maršs.

    Un kur tad tas “datorģenerētais objekts”? Jāskatās tuvplānā:

    Kofiefonteinas dimantu raktuve (fragments), autors: Dillons Maršs.

    Un par to, tieši cik liels caurums tas ir, iespējams, vislabāk palīdz pārliecināties skats no augšas:

    Kofiefonteinas dimantu raktuves aerofoto no Vikipēdijas.

    Dillonam Maršam projektā ir arī par citām dimantu raktuvēm un par vara raktuvēm.

  • Lidmašīnā pierakstītie fragmenti

    Kā jau parasti, man Reikjavīkā laika vienmēr bija par maz. Arī rakstīšanai. Tāpēc paliek ārpusē visādi mazi, jauki sīkumi, kas reizēm ir pat bijuši svarīgāki nekā tie “lielumi”.

    Piemēram, vērojot mājiņu, kurā dzīvojām, iemācījos, ka, ja gribas baltu, baltu interjeru, tajā dzīvīgumu ienes dažādas baltā nianses. Griesti un pāris sienas bija cēli, auksti baltas, bet lielais vairums sienu – mazmazliet krēmīgi baltas. Dažas mēbeles – viegli pelēcīgi baltas, bet mana gulta bija gaišā krēma krāsā. Lai cik garlaicīgi tas neizklausītos, kopā ar autentiski čīkstošo, šķirbaino, lakoto koka grīdu un lakoto koka skapi vienā no guļamistabām, tas patiesībā bija neizmērojami mājīgi. Jā, nekrāsots koks arī šajā ansamblī ļoti iederējās.

    Šī varētu būt pirmā konference, kur kafijas paužu kafija nebija draņķīga. Patiesībā tā bija pat tīri laba, un piens bija labs. Kur Islandē ņem pienu, turklāt labu, ja te ir tik maz govju?

    Šķiet, islandieši tiešām mīl tūristus. Nu, labi, mīl būtu par traku teikts. Bet man atkal un atkal palika sajūta, ka mani uztver nevis kā apkārtstaigājošu labumu valsts ekonomikai, bet kā cilvēku un ka kāds laik pa laikam mēģina mazliet iztēloties, ko es varētu domāt vai just. Droši vien jau tā ir selektīva izlase un man vienkārši gribējās tā pieņemt, bet tomēr patīkami. Kad ieradāmies un sešatā drūzmējāmies uz nelielas ieliņas, meklējot viesnīcas ofisu, un izskatoties apjukuši un nepārvarami tūristaini, pāris garāmgājēji mums ierošinoši uzsmaidīja. Un tas plakātu vecītis, kurš pārvarēja savas bailes no lielā printera, valsts brīvdienā, kura ir laba, jo ir valsts brīvdiena, lai gan kas to lai zina, kam par godu 😀 Un tante, kas, sirsnīgi raizēdamās, kolēģei atgrieza naudu, kad bija radies pārpratums – kolēģe gribēja vienas aproču pogas pirkt un otras atdot atpakaļ, bet no kartes noņēma naudu par abām.

    Lavas lauki. Pussala, kurā atrodas Keflavīka un Zilā lagūna ir viens vienīgs lavas lauks. Pie Zilās lagūnas bija teikts, ka lavas slānis radies 800 gadus atpakaļ, bet Vikipēdija teica, ka tā pussala ir pilna ar vulkāniem. Tā rezultā visu ceļu no lidostas uz Reikjavīku sanāk braukt pa zemi, kuru viscaur klāj sūnas un lava. Viss. Nekādu koku. Pāris vietā dažas lupīnas. Māju arī praktiski nav. Sireāli iztēloties, ka Islandē kaut kur esot arī meži – īsti, vismaz reizēm zaļi, ar lieliem kokiem. Ka ir augu valsts, ka cilvēki te var dzīvot. Jo lavas laukā ir jāēd sūnas vai jāmirst badā. Starp citu, islandieši arī ar savu augu valsti lepojas. Vispār islandieši ar visu kaut ko lepojas. Ar savu zemi, ar savu kultūru, ar aitām, ar jocīgajiem putniem, zivīm, arhitektūru, vulkāniem, kastajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka ar praktiski visu, kas Islandē ir. Un kvalitatīvi par to vēsta iebraucējiem. Un ar izdomu. Es nebiju līdz šim noticējusi, ka tik ļoti var lepoties ar savu valsti demokrātiskā republikā, kur valsts cildināšana nav režīma uzspiests pienākums. Bet var. Iedvesmojoši. Islande vispār ir iedvesmojoša. Pirmajā brīdī, ar to saskaroties, gribas teikt “ak, šausmas”, bet ieskatoties rūpīgāk tā kļūst interesanta, bagātīga, sarežģita, daudzveidīga un iepazīt aicinoša. Un šī transformācija manās acīs man padara Islandi ļoti īpašu. Lai gan es priecātos, ja biežāk spīdētu saule, būtu mazāk mākoņu un retāk līņātu.

    Starp citu, katru dienu solīja lietu, bet tā pa īstam lieli lieti sākās tikai tad, kad mēs braucām prom. Veiksmīgi un jauki. Mākoņains gan bija gandrīz vienmēr, tomēr ar visiem mākoņiem un pelēkumu debesis bija ļoti gaišas un reizēm pat žilbinošas. To manām smadzenēm bija grūti apjēgt.

    Ā, vēl vēji: Islandē var jaudīgi iepūst. Valdzinoši, bet vajag vēja izturīgu apģērbu.

    P.S. Bet nolaižoties Rīgā dabūju pavērot aveņsarkanu saulrietu.

    P.S.2. Pēc Reikjavīkas šķita, ka manā mīļajā Oslo ir drusku par daudz cilvēku un pārāk lielas mājas. Vai arī es biju pārāk nogurusi no konferences un dzīvošanas barā.

  • Mājupceļš ar pastaigu Oslo

    Modinātāju nebiju likusi, pamodos, kad istabas biedrene uzrunāja mani ar vēstījumu, ka, ja es gribot paspēt kafiju iedzert, esot jāceļoties tagad. Es paspēju iedzert pusi kafijas.

    Mazs busiņš mūs aizveda uz pilsētas centru (pie reģionālās lidostas), kur bija jāpārsēžas lielajā, kas ved uz Keflavīkas lidostu. Tur mēs atcerējāmies, ka esam aizmirsuši viesnīcā mūsu nolādēti dārgos plakātus. Kolēģis jokoja, ka plakāti, kas drukāti debesbraukšanas dienā, nav pietiekami svētīgi, tāpēc aizmirsās. Es biju no sirds bēdīga – pēc tā visa man tiešām gribējās pielikt viņu kabinetā kā relikviju.

    Lidostā vispirms mēs mazliet apmaldījāmies, jo visur bija norādes par to, kur doties Islandicair pasažieriem, kas tur ir lielā vairākumā, un vienīgo SAS reģistrēšanās galdiņu atradām tikai pēc prasīšans personālam. Pie reģistrēšanās galdiņiem mūs sagadīja savdabīgs skats – kaut kādu iemeslu dēļ bagāžas konveijers nebija lietojams, tāpēc nabaga personāls pakāpeniski iekrāva sevi čemodānu kaudzēs. Sākumā čemodāni bija tikai uz konveijerea lentes, pēc tam uz grīdas blakus lentei, tad uz grīdas visapkārt reģistratoru krēsliem… Un tad mūs reģistrēja un mēs gājām prom. Visbeidzot man atkal pīkstēja vai nu krūštura stīpiņas vai brilles un mani pārmeklēja. Lidostā abas ar kolēģi filozofējām, ka islandieši kaut ko saprot no suvenīriem, jo sen, sen nav bijis tā, ka gribās nopirkt tiešām daudzas dažādas lietiņas. Bēgšus izbēgām no veikala ar krietni tukšākiem kontiem un laimīgi lidojām tālāk.

    Pēc nolaišanās Oslo man beidzot nācās izlemt savu lielo dilemmu – palikt vairāk kā 6 stundas lidostā un darīt lietderīgas lietas, vai arī notērēt vēl čupu naudas un aizbraukt ar ātrvilcienu uz Oslo. Neiedziļinoties motivācijas sīkumos: notika otrais. Es un vēl viena kolēģe atradām ātrvilcienu un pēc 20 minūtēm bijām centrālajā stacijā. Kolēģe bija bijusi Oslo, bet tik sen, ka lielā, baltā Opera vēl tad nebija uzcelta. Tā nu pirmais darbs – vedu viņu apskatīt operu. Oslo silts, saulains, pat karsts – vilcienā solīja 23 grādus, mans telefons – 19. Baltā tuksneša saule? Neko par viņu nezinu, bet ziemeļu saule spēj būt vājprātā žiblinoša – Operas baltie, bet ļoti grubuļainie akmens paneļi vistiešākajā nozīmē žilbināja. Papildus tam, daudz, daudz osloiešu bija brīvdiena, kuru tie izmantoja kāpaļājot pa operas jumtu – nekad iepriekš nebiju uz tā redzējusi tik daudz cilvēku. Lai gan, vai nu tur kāds pārsteigums – vienā no reizēm, kad apskatīju operu, gāza ar spaiņiem.

    Pēc tam aizgājām uz Tjuvhomenu – tur kolēģe bija bijusi tad, kad renovācija bija tikai plānos. Tur uz promenādes mulsinoši cilvēku pūļi – kaut kāda mašīnu izstāde. Un karsti. Cepamies. Par laimi, pēc brīža, ēnu meklējot, ielīdām citā ieliņā – starp mājām. Tur nekādu pūļu nebija. Cik labi!

    Centos pēc iespējas izstaigāt gar citām mājām vai vismaz pa citu pusi. Atklāju pāris jaunas udens skulptūras, piemēram, vienu tādu, kurā ūdens tek pa vertikāli noliktu metāla plāksni ar nelieliem apaļiem caurumiņiem. Katrs no caurumiņiem ir tik liels, ka, ja ūdens trāpa virsū, tad tas aizvelk caurumiņu kā ar lodziņu. Taču es neatradu citas kolēģes aprakstīto ūdenī nolīdzsvaroto akmens lodi. Vēl es atklāju dažas jaunas neredzētas mājas. Visvairāk mani sajūsmināja viena, kura bija apdarināta ar stikla paneļiem uz kuriem uzzīmēti vertikāli balti zāles stiebri. Paneļi izmantoti gan sienām (taisni paneļi), gan “apliekti” apkārt balkoniem (liekti paneļi). Kopā ar gaismas atspulgiem – sireāls skaistums. Arī šogad ir skaistas puķu dobes, tikai nevis violeti baltas, bet violeti rozā.

    Kritām kārdinājumā un nopirkām saldējumu. Dārgs un tā, bet garšīgs, goda vārds. Vaniļas saldējums bija ar īstu vaniļu ļoti pareizās devās un pistāciju saldējums bija… hmm… nu vienkārši ideāls. Iedvesmojos mēģināt mājās taisīt pistāciju saldējumu.

    Pasēdējām, apēdām saldējumu un nolēmām iet atpakaļ uz stacijas pusi – tuvojas atpakaļ braukšanas laiks. It kā nav tālu, bet kamēr aizgājām, manas piekto dienu staidzinātās kājas (turklāt es neiedomājos uzvilkt zandales, a kurpēs karsti!) taisījās nokrist. Mums vēl ir vairāk kā 20 minūtes līdz vilcienam, un stacija nav tik lieliska, lai ietu tur uzreiz. Ierosinu iet sēdēt uz operas “jumta”  ūdens malā un mērcēt kājas fjordā.

    Pirmajā brīdī likās, ka ūdens ir dzeļoši auksts, āāāā!!!!! Un pēc mirkļa tik labi… Pabrīnījos, cik ārkārtīgi dzidrs šķita ūdens – krietnu gabalu varēju pētīt uz “jumta” malas saaugušās ūdenszāles – vispirms viena josla tādu kā zaļu eglīšu un tad josla brūnu, volānainu lapu.

    Veiksmīgi atgriezāmies lidostā, nopirku 2 bulciņas (vaniļas pīnīte bija izcili laba), satikām kolēģus, kuri komentēja, ka Oslo man esot nācis par labu – es izskatoties ievērojami smaidīgāka. Ticu – konference bija burvīga, bet ļoti nogurdinoša. Un visi tie cilvēki arī – jauki, bet nogurdinoši. Man savukārt bija sireāla sajūta klausoties, kā palicēji komentē, ka, uff, ir izvilkta gaidīšana. Mums laiks paskrēja ātri un žilbinoši, vienīgi tās divas bulciņas Oslo lidostā varēja nebūt tik dārgas 😀

    Lidojot uz Oslo pusceļu gulēju un pusceļu rakstīju. Lidojot uz Rīgu, rakstīšanu turpinu. Jau rīta pusē konstatēju, ka šoreiz trīs stundu zaudēšana mani iepriecina – diena no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ir mazāk nogurdinoša, ja pa vidu sanāk trīs stundas pazaudēt.