Šodien mēģinājām saorganizēties ar Prāgas draudzeni N. kaut kur aiziet – viņas vīrs bija piekritis pieskatīt vakarā bērnus, lai viņa var tikties ar mums. Apsvērām iet uz Slaviju, viņa jautāja arī citiem skolas cilvēkiem, vai tie negrib nākt līdzi, kāds izmeta, ka vajagot iet uz Vilcienu krogu. Kāds cits papildināja, ka noteikti jāiet uz Vilcienu krogu, ja vien tur var tikt iekšā. Nē, neesot tūrisma sezona, gan jau varēšot. Nu labi, man nav ne jausmas, kas tas ir, bet kāpēc ne? Sarunājām tikties septiņos pie Vacslava zirga, un visi, kam nav jāsteidzās, var pirms tam lēnām iet cauri Prāgas centram ar N.
Pa ceļam apskatījām Betlemes kapelu, kurā savlaik par mācītāju kalpoja reformators Jans Huss. Tās pagalmā notika kaut kāda blakus esošās arhitektu biedrības ballīte. Abām ēkām ir kopīgs pagalms. Tālāk redzējām vienu vecu, vecu katoļu baznīcu, kas celta no rupjiem akmeņiem un visa ir kā resns tornis. Iekšā iet nevarējām, tur pa durvju lūciņu varēja redzēt, ka ir dievkalpojums. Neliels – mazāk kā 10 cilvēku. Redzējām arī vēl dažas I don’t know* tipa baznīcas. Tas izvērsās par kompānijas jociņu – “Šī ir Bētlemes kapela, šī laikam Prāgas vecākā katoļu baznīca, un šī ir… es-nezinu-baznīca”. Angliski turklāt to var pateikt diezgan īsi – I-don’t-know-church.
Vēl N. stāstīja stāstu par padomju bombardēšanu – padomju armijai bijis uzdevums bombardēt parlamentu, bet neviens tā īsti nav zinājis, kur tas parlaments ir… apskatījušies apkārt, atraduši kaut ko, kas izskatās pēc parlamenta un bombardējuši – sambombardējuši Nacionālo muzeju Vacslava laukumā. Vēlāk runājām arī par to, ka visi lielie protesti un akcijas vienmēr notiek Vacslava laukumā, jo tur, kur ir parlaments (netālu no pils) nekam lielam nav vietas.
Vilcienu krogs ir Vacslava laukumā, pavisam neuzkrītoši ierīkots ēkā bez izkārtnēm, otrajā stāvā virs KFC. Krogs ievērojams ar to, ka visapkārt ierīkots funkcionējošs modeļdzelzceļš, kas piegādā pasūtītos dzērienus. Ir tiltiņi, darbojošamies pārmiju sistēma, šādas tādas drupas un tā. Uz katra galda ir sliežu ceļa tupiks, un, ja kāds pasūta alu, tad pēc kāda laika vilcieniņš atbrauc, pastāv tupikā un brauc atpakaļ. Ja paspēj, tajā var ielikt tukšās glāzes apmaiņā pret pilnajām. Pagaršoju tur aļņa gaļu kopā ar jocīgu knēdeli, kas izskatījās salipināts no maizes piciņām. Pajautāju N. – jā, šāds knēdelis patiesībā ir autentiskāks nekā viendabīgie maizes knēdeļi. Garšīgāks arī. Alnis vietums bija pasauss (superplāna šķēle, lai nav sīksts), bet interesants. Un sēņu mērce bija dievīga. Vēl es pagaršoju superšokolādes pudiņu ar skābā krējuma mērcīti. Laba ideja, jo tas skābums atsver intensīvo šokolādi.
Cīnoties ar ēdienu izvēli, palūdzu kolēģei, lai viņa tālāk pajautā blakus esošajai franču meitenei divus vārdus ēdienkartē. Franču meitene stipri samulsa, jo ēdienkarte bija čehiski, angliski un krieviski, un sāka teikt, ka nē, nē, viņa nav čehiete, bet ieskatījusies sajūsmināti atzina, ka, vai, tā frāze tak franciski! Tie divi vārdi nozīmēja, ka alnis tiek nevis uzglabāts sasaldēts, bet vakūmiesaiņojumā, lai būtu ilgāk pieejams. Nopriecājos, ka pareizi uzminēju, ka nesaprotams teksts ēdienkartē nozīmē franču valodu.
Dzērām alu, runājāmies, daudz smējāmies par loģiskām un neloģiskām lietām dzīvē, dzīvē un dzīvē. Jo zinātne jau arī tā pati dzīve vien ir. Franču meitene bija, nezinot, cik liels klasiķis un labs pedagogs ir Nivre, viņam teikusi, ka viņa labprāt pie viņa rakstītu disertāciju, bet tikai sarunās, ka parsētājus gan viņa nerakstīs. Tas bija noticis vismaz pusgadu atpakaļ, un tagad viņa par to ļoti uzjautrinājās. Starp citu, Nivre bija piekritis.
Pēc vakariņām izgājām vēl mazliet caur pilsētu. N. nodeva gidošanas stafeti savam kolēģim, kurš Prāgā dzīvo daudz ilgāk. Viņš izstāstīja, ka agrāk Rātsnamā bija pilsētas Rāte (nu, loģiski) un ka divas reizes prādznieki bijuši tik neapmierināti ar politiķiem, ka ielauzušies Rātē un izmetuši politiķus pa torņa logu. Pirmajā reizē apakšā gaidījis pūlis ar šķēpiem un to nepārdzīvoja arī tie, kas nenositās krītot. Otrajā reizē tas ir bijis mierīgāk, un apakšā bija salmu kaudze – visi izdzīvojuši.
Kaut kur starp citām sarunām uzzināju stāstu par Mostas pilsētu. Čehu pilsēta, vēsturiska bijusi un tā. Zem tās padomju laikos atrastas akmeņogles, kuras iegūt traucējusi virsū esošā apbūve. Pilsēta pilnībā nolīdzināta, atstājot vienu nelielu ielas stūrīti un blakus uzcelts betona dzīvokļu māju brīnums. Baznīca kā vēsturiska ēka brīnumainā kārtā izglābusies – uzlikta uz sliedēm un aizvesta gabalu tālāk. Kaut kur izskanēja vārdi, ka lai gan padomju laiki Čehijā nav bijuši tik īsti un tik ilgi kā citur, tomēr bijis vairāk nekā pietiekami un vairāk neko tādu atpakaļ viņi negrib.
Savukārt par Kārļa tiltu es uzzināju, ka, pirmkārt, tas ir vecākais tilts, kas ir saglabājies. Valdnieks Kārlis kurais tur, kad plūdi aiznesuši kārtējo koka tiltu, nolēmis, ka jāceļ kaut kas paliekošāks. Otrkārt, statujas uz Kārļa tilta lielākoties esot replikas, īstās glabājoties Višehradā. Piedzērušies tūristi mēdzot kāpt uz tilta statujām un salauzt viņas. Tā šad un tad gadoties, tāpēc labāk uz tilta turēt dublikātus.
Savukārt Nacionālo teātri cēluši par tautas ziedojumiem Austroungārijas impērijas laikā. Tad viss labais, kulturālais un cēlais, ieskaitot teātrus, bijis vācu un vāciski. Čehiem gribējies savu, čehu teātri. Drīz pēc teātra pabeigšanas tas nodedzis, atklājusies kaut kāda nelāga shēma ar apdrošināšanu, un nācies tautas ziedojumus vākt vēlreiz, lai to atjaunotu.
Laiks šobrīd ir silts, visu laiku turās mazliet virs nules. Ideāli piemērots tūrismam – nesalstam, nesamirkstam. Vakaros gaiss ir pārsteidzoši skaidrs, redzēt var tālu, tālu. Šovakar, ejot pār Kārļa tiltu pat salīdzinoši tālāko Višehradas pili varēja redzēt atpazīstami skaidri. Gaismiņu, lampiņu un akmens arku valdzinājums manu kolēģi ir pārņēmis tik tāl, ka viņa nopietni apsver iespēju te atgriezties kādā atpūtas ceļojumā, savukārt, man atliek vien pabrīnīties, kā man neapnīk, es varu atkal un atkal staigāt pat pa tām pašām vietām un priecāties.
Starp citu, N. teica, ka arī viņa nekad nav redzējusi darbojamis gotisko Franča Jozefa laika strūklaku Vltavas krastā.
________________
* Es nezinu.
