Author: lauma

  • Svētā Nikolaja baznīcas memoriāls

    Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.

    Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.

    Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.

    Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.

    Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.

  • Santpauli vēlreiz

    Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.

    Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.

    Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.

    Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.

    Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.

    Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.

    P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.

  • Mazliet baznīcas

    Šodien zibensreferātu starplaikā pienāca kaut kāds hakeris un vienam no mūsu grupiņas jautāja, vai viņš ir piedzēries, ka tāda interesanta izruna. Un ko viņš darot… Un vispār cilvēkam ļoti gribējās parunāties 🙂 Iemācījos spārnoto frāzi, ka tie, kas strādā ar vecajām sistēmām un mēģina padarīt viņas pieejamas un lietojamas mūsdienās, ir programmētāji-ekologi.

    Vakar dabūju kongresa uzlīmes. Šodien ir pēdējā kongresa diena, no vienas puses jūtos ļoti nogurusi, no otras puses – beidzot pieradusi pie valodas un intensitātes, un tagad viss beidzās. Bā. Bet varbūt man tomēr vajadzētu janvāra sākumā paņemt vēl pāris dienas brīvas un atpūsties no atpūšanās. Bet varbūt es vienkārši kongresa sākumā biju slima un tāpēc tik ļoti noguru.

    Vakar divatā izmetām nelielu līkumiņu pa naksnīgo Hamburgu, safotogrāfējām netālu no dzīvokļa esošo Mihaēla baznīcu un vēl šādas tādas vienkārši Hamburgas ainiņas. Daudz stipri lielu māju, gan “stiklainās”, gan šis tas mazliet vecāks. Iekšā baznīcā gan netikām, bet no ārpuses ļoti mīlīga – vidēji liela, sarkana, ar vidēji lielu daudzumu skulptūru un caku (visiežāk baltu) un smuki izgaisnmotiem logiem ļoti dažādās formās. Tornis ir pelēks, kantains, bet man neierasti noslēdzas ar kupolu, kas balstās uz diezgan augstām kolonnām. Vēl neparasti bija tas, ka baznīcas daudzās durvis bija numurētas kā tādi dzīvokļi – es vienā sānā redzēju 8, 9. 10. No rītiem es vienmēr steidzos, vakarā no CCH izejam, kad ir jau tumšs un viss ir aizvēries (vai tūlīt, tūlīt aizvērsies), līdz ar to kongress nav diez ko piemērots fototūrismam. Varbūt kaut ko rīt priekšpusdienā.

    Dzīvoklī esmu sākusi justies patiesi mājīgi. Kā pa miglu atceros, ka kaut kad naktī piesolīju spilvenu vardarbību tam, kura modinātājs zvana jau kuro minūti.

    Laiks silts, ap nulli, vairs nelīst. Ziemas jaka te nav tas vispiemērotākais apģērbs, turklāt manējā laikam taču mitruma dēļ ir sakusi spēcīgi ost pēc suņa. Vens no mūsu biedriem jau otro dienu skraida adītā jakā, cimdos un šallē. Vācieši turpina būt kā jau vācieši – bez gara un brīžiem kaitninoši liekvārdīga uzaicinājuma angliski nerunās, neizpratnes pilna sejas izteiksme noteikti nav motivācija mainīt valodu. Man garšo šejienes bulciņas, mīkstas, saldas, smaržīgas, bet tas noteikti ir subjektīvi, jo viņas pamatā pārstv kategoriju “cukurs ar cukuru”. Hamburgā neesmu redzējusi to jūras velšu fastfūdu, ar kuru barojos pirms diviem gadiem Berlīne, bet tie biedrīša atrastie Džima Bloka burgeri ir visnotaļ labi. It īpaši, kad par burgeru nosauktais ēdiens ir salāti, liela, apcepta karbonāde un krāsnī cepts kartupelis ar krējumu. Jā, par to es piekrītu, ka tas tiešām ir jāēd ar nazi un dakšiņu. Šodien uzticēju sava ēdiena pasūtīšanu vienam vāciski runājošajam latvietim, jo tā šķita ticamāk, ka dabūšu īsto lietu. Viņi ar viesmīli norunāja krietni daudz minūšu, kamēr tika skaidrībā 😀

    Ēdot nokavējām nākamo referātu, tāpēc tā beigu daļu es pavadīju staigājot pa kongresu centru un fotogrāfējot. Tā kā cilvēkus fotogrāfēt nedrīkst, tad baigi daudz bilžu nebūs, bet nu pa kādam piemiņas nieciņam vajag :).

    Tagad klausos priekšpēdējo referātu, un vēl palikusi noslēguma uzruna. Eh. Eh. Vakar vai aizvakar viena draudzene teica, ka mazliet apskaužot mani, ka esmu vietā, kur šad un tad uzstājas cilvēki, ko viņa ļoti ciena. Mazliet to apdomājusi, sapratu, ka man vajag vairāk stāstīt, ka C3 ir viens no lieliskākajiem pasākumiem, ko zinu, un es ļoti iesaku ieinteresētajiem cilvēkiem viņu apmeklēt.

  • Burgers

    Vakar dabūju draudzenes lūgto autogrāfu. Meitene, kam man tas bija jāprasa, protams, nebija nedz demonisks astoņkājis, nedz milzu tūkstoškājis, nezinu, kāpēc man bija tik briesmīgi jābaidās. Vēl es vakar beidzot piedzīvoju kaitinošo situāciju, kad “Room is full” zīmīte pie zāles ar man interesējošo lekciju tiek izkārta man teju deguna priekšā un iekšā es netieku. Divreiz. Patiesībā tā ir laba statistika. Vakarā mums nekādu lielo plānu nebija, tāpēc apņēmos laicīgi iet gulēt. Kā tad. Trijos. Neatceros tikai, vai pēc Latvijas laika vai vietējā.

    Rīta pusē pie infogalda atdabūju savu vakar pazaudēto zīda lakatu. Laikam tā man kļūs par kongresa tradīciju – zaudēt un atrast nelielas, apsildošas lietas.

    Pusdienās samazinātā sastāvā (2 mūsu biedri bija palikuši dzīvoklī – gulēt un/vai hakot) bijām uz “kruto” burgeru ēstuvi. Tīri garšīgi, ja neskaita to, ka atkal sapinos vācu valodā un visā. Pusdienu laikā daudz komentāru un apspriešanas izpelnījās fakts, ka burgerus te pasniedz uz porcelāna šķīvīša un gandrīz visi tos ēda ar nazi un dakšiņu.

  • Nieki

    Negaidītā, bet jaukā kārtā viens no mūsu dzīvokļa biedriem iniciēja vakariņu gatavošanu. Jā, mēs esam izmitinājušies nevis dzīvokļu viesnīcā, bet tiešām īstā, autentiskā dživoklī, kuru tā saimniece mums izīrē, neizvācot ārā savu iedzīvi (ui, cik viņai ir daudz kurpju!). Vakariņu gatavošanas procesā daudz spriedelējām par saimnieces ēst (negatavošanas) paradumiem – nevarējām atrast taisnus nažus, gaļas āmuru un cepamo lāpstiņu un vēl šo to. Gaļas āmura dēļ gaļa sanāca pasīksta, bet citādi vakariņas ierullēja. Un no rīta mums bija garšīgas, mazliet saņurcītas pankūkas – cepējs čortojās, ka, lai pagrieztu pankūkas bez lāpstiņām, vajag azbesta rokas. Man ir tāda sajūta, ka pankūku pieprasījums ievērojami pārspēja piedāvājuma ātrumu un pieejamo laiku, tāpēc tiek apspriests plāns vakarā turpināt. Kaut kur gatavošanas procesā tika apsriests pannas dīvainais tadžinai līdzīgais vāks, kas bija vienīgais, ko atradām.

    Konferencē episki un ārkārtīgi aizraujoši referāti mijas ar tādiem, kas mani galīgi nespēj piesaistīt, un tādiem, ko es absolūti nesaprotu. Tieši pēc pusdienu pārtraukuma sekoja tikai vāciskie referāti, tāpēc trīs no mums paņēma garāku pusdienu pārtraukumu kvalitatīvas pārtikas vārdā. Puiši aizveda mani uz tīri pieņemamu itāļu restorānu. Ņam, ņam. Ceturtais no mums devās meklēt Western Union. Ja šitā turpināsies, man izveidosies permanenta asociācija starp C3 un cilvēku, kas meklē WU. Lai gan atpakaļ atgriezos laicīgi, tomēr sapinos meistarībā un nokavēju iespēju tikt auditorijā, kurā notika attiecīgās sesijas interesantākā lekcija – auditorija ātri pārpildījās, un tur vairs nelaida iekšā krietnu laiku pirms lekcijas sākuma.

    Vakar vienam puisim bija ar ūdenskrāsām zīmēta prezentācija par telefoniem. Viņa līdzautors esot pēc prezentācijas saskenēšanas aizrādījis, ka viens vārds ir sistemātiski nepareizi uzrakstīts visos slaidos. Lielajā zālē katra otrā krēslu rinda ir pārtaisāma par galdiņiem, nolaižot krēslu atzveltnes. Tradīcija aplaudēt katru reizi, kad kādā prezentācijā kāds pasaka kaut ko ievērības cienīgu, plaukst un zeļ. Kā arī tad, ja ar projektoru vai prezentāciju radošo datoru notiek kaut kas smieklīgs. Vienam runātājam netīšas uzspiešanās uz klaviatūras rezultātā vispirms minimizējās prezentācija, pēc tam windows aizgāja uz shut down un pirms tam update instalēšanu. Runātājs brīdi pabrīnijās un tad mierpilni teica: nu labi, tur tāpat tālāk nekā būtiska vairs nebija, iztiksim bez. Tas bija prezentācijas pirmajā pusē.

  • Sarkano lukturu ielas apmeklējums

    Atbraucām veiksmīgi. Hamburgā līņā, no sniega ne mazāko ziņu. Nolaidāmies jau stipri vēlu, aizgājām uz dzīvokli, kur mitināsimies, un tad uz kongresu centru piereģistrēties. Hamburga izrādījās manam GPS-am nepiemērota pilsēta – pagāja kāda pusstunda vai pat vairāk, kamēr ieguvu pirmo patstāvīgo kontaktu ar satelītiem. Pēc piereģistrēšanās kādu brīdi nevarējām atrast kopsaucēju, kas būtu nākamā nepieciešamā lieta – internets vai ēdiens. Beigās puiši piezemējās blakus esošās stacijas makdonaldā meklēt internetu, kamēr es stāvēju ārā, gaidot, kad GPS beidzot atradīs satelītus. Satelīti atradās, turklāt tagad beidzot ļoti ātri, internets – vairāk nē nekā jā. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, izmetām krietnu loku pa pilsētu, redzējām vairākas vientorņa baznīcas un pāris mazām lampiņām izgaismotus Ziemassvētku tirdziņus, bet viss ir pilnīgi un galīgi ciet. Tas bija ap desmitiem kalendāra sarkanās dienas vakarā. Ejot atpakaļ uz dzīvokli, GPS pāris reizes izspēlēja triku “man šķiet, mēs atrodamies kvartāla vidū uz mājas jumta”, kā rezultātā es izvedu mūs pa lieki līkumotu maršrutu, kas pats par sevi nebūtu nekas smieklīgs, bet puiši pamanīja to tikai vēlāk, kad gāja kaut kur nākošo reizi.

    Puse mūsu dzīvokļa biedru pēc atgriešanās, davās tālākos pārtikas meklējumos, otra puse, mani ieskaitot, palika viesnīcā. Izrādās, te arī picas brīvdienu naktīs nepiegādā… Beidzās viss ar to, ka mēs ēdām vakariņas ķīniešu restorānā, kas ir vaļā līdz trijiem naktī, sarkano lukturu rajonā netālu no vairākiem sexšopiem.

    Aizgāju gulēt ātrāk, pārējie palika hakot. Man palika iespaids, ka pārējie taisās celties agri un iet kaut kur – kurš meklēt Western Union, kurš – pārtikas veikalu, bet es jutos pārmiegojusies bezjēgā un uzliku modinātāju, cik vēlu vien var.

    No rīta zvana modinātājs, mans. Dzīvoklī miers un klusums. Nobrīnos un mazliet saskumstu – tiešām es būtu nepamanījusi, ka pilnīgi visi aiziet? Āā, kaut kur bija dziļa miega epizode, kurā es tīksmi izstiepos pa visu dīvānu, kad piecēlās otrs biedrs, kas nomitināts uz šī paša dīvāna. Sasodīts, tas gan ir viens šaurs dīvāns, briesmīgi uzmanīgi jāguļ, lai netīšām nenoelkoņotu neko nenoziegušos cilvēkus. Man būtu licies, ka piedāvāt tādu kā divguļamo ir mazliet nepieklājīgi, bet vismaz spilvens jauks. Ejot meklēt rīta tēju, atklāju, ka patiesībā dzīvoklī ir tik kluss tāpēc, ka vannas istabai ir laba skaņas izolācija un viens no biedriem bija tur, savukārt pārējie vēl guļ.

    Hamburgas kongresu centrs ir liels un diezgan ērts, neskatoties uz visām sentimentālajām atmiņām par Berlīnes kongresu centru, jāatzīst, ka ir jauki, ka CCC pārcelts uz šejieni. Tik daudz vietas, gaiteņu un stāvu (četri, turklāt praktiski visā platībā arī tiešām ir pieejami kongresam), ka 1.zāli meklēju diezgan ilgi pat par spīti bagātīgi izliktajām zīmēm. Un par spīti tam, ka viņa ir ļoti liela un aizņem lielu centra daļu.

    Testēju hakeru dzērienu Club-Mate. Pirms 2 gadiem noraidīju kā negaršīgu, bet tagad garšo. Dabūju aizpagājušā gada T-kreklu. Viss iet labi, tikai šausmīgi nak miegs.

    Atklāšanas runa tāpat kā pirms diviem gadiem veltīta “Total Surveillance State” tematikai. Iesaku.

    Un ļoti nāk miegs.

  • Vienkārši konference

    Vakar bija vienkārši konference un pēc tam – svinīgās vakariņas tajā pašā Šekspīra restorāna, kur kādu laiku atpakaļ tā pārsmējos, ka 15 minūtes nevarēju desertu apēst. Vakariņu labākā daļa bija salāti ar vistu un cieto sieru, tomātiem, zaļām lapām un vēl šo to.

    Vakarā ar abām datoriķu meitenēm sēdējām viesnīcas pirmajā stāvā, dzērām kafiju ar Vana Tallin un mēģinājām nerunāt par studijām.  Kad pie bāra ieguvām kafiju, sākām spriest par to, vai bārmenis ir vienkārši smaidīgs vai arī smaida, jo mēs esam jaunas un smukas, un vai barmenis saprot, ko mēs te runājam. Beigās norunājušas vairākas stundas par studijām un fakultati un mazliet par darbu, pašķīrāmies: viņas gāja gulēt un es – skatīties, ko dara citi kolēģi. Kolēģi bija bruņojušies ar zvērīgu apņemšanos laicīgi iet gulēt, tāpēc šoreiz nebija četri, kad beidzām muldēt, bija trīs.

    No rīta mazā gaismiņā pie pusvērtā viesnīcas loga sākas velnzinkāda apokalipse. 6.stāvā! Neatmodusies iezveļos no gultas un aizveru logu, bet istabas biedrene vēlak stāsta, ka esot bijis kā būvlaukumā. Kad pieceļos pa īstam, man sāp kakls (varbūt slimojošo kolēģu baciļi atraduši arī mani) un jebkāda piedzīvojumu kāre ir 0 līmenī. Ārā čekojoties, pat viesnīcas numuriņu nesabildēju. Bet zinātnes centrā, kur mums notiek konfa, ieguvu skeletu.

    Kolēģes rīta pusē filozofēja, ka briesmīgi nāk miegs un ļoti gribās mājās. Nu jau drīz arī brauksim. Šoreiz priecājos, ka nemāku vadīt auto.

  • Viss zinātnes muzejs mums vieniem

    Uz Tartu braucām autoekipāžā. Pa ceļam uzzināju, ka gabaliņu aiz Straupes ir Brasas krogs (ja pareizi atceros nosaukumu): apmēram latviešu virtuves ēstuve, kurā var dabūt absolūti burvīgu cūkgaļu ar zilā siera mērcīti un ceptām biešu šķēlītēm, ksa sakaisītas ar garšvielām un drupinātiem riekstiem. Savukārt otra ekipāža esot pa ceļam trāpījusi kaut kādā der Tolli mauzelejā.

    Viesnīca ir tiešām laba priekš trim zvaigznēm. Tiesa, šorīt es nobrīnījos, kāpēc viss ēdiens brokastīs ir tāds pierasts un normāls, bet tad es pamodos un sevi sabāru: neesmu taču tālu no Latvijas. Droši vien viņai nav četras zvaigznes tāpēc, ka vannas istabā ir duša “uz grīdas”. Savukārt, spoguļi ir lieli un ērti izvietoti, un istabā ir neliels, šķirbiņā atverams logs, kas atrisina potenciālās sausā gaisa problēmas. Turklāt es beidzot esmu nokļuvusi “dvīņu” istabā un man ir pašai sava gulta, tiesa, pamīksta.

    Konference notiek nesen uzbumsītajā zinātnes centrā AHHAA, kas esot lielākais Baltijā. Šodien smuki sēžam vidēji lielā auditorijā, bet vakar “welcome drink” pasākumā mums bija atļauts staigāt pa praktiski visu muzeju un aiztikt un izmēģināt lielāko daļu eksponātu. Jau iepriekš biju lielajā čivinātavā rezējusi Vjačeslava Kaščejeva iedvesmojošās atsauksmes par šo centru, bet tagad no tiesas sapriecājos: palaist čupiņu zinātnieku paspēlēties zinātnes centrā ar interaktīvajiem eksperimentiem bija īsti piemēroti. Skatījos stroboskopu māņus, spēlējos ar ūdens plusmu sistēmām un peldošām bumbiņām, tiku apgriezta ar kājām gaisā centrafūgā (ĀĀĀĀĀ!!!!!! un tagad uz otru pusi!!) un uzvilkos līdz griestiem ar trīšu sistēmu, kas ļauj to izdarīt ar patiešām nelielu spēku.

    L iedrošināta, pietuvojos atsvarotajam velosipēdam, kas brauc pa trosi gabaliņu zem centrālās zāles lielā kupola. Apakšā tīkls un mazi, mazi cilvēciņi, kas dzer savus mazmazītiņos vīniņus un ēd mikroskopiskās uzkodas. Velosipēds apgāzties nevar, jo apakšā ir monstrozs atsvars, kura dēļ masas centru novietojas tā, ka jebkāda braucēja ļodzīšanās tur neko padarīt nevar. Pa ceļam mazliet padiskutējām par to, vai bailes no augstuma iestājas, stāvot uz caurredzama režģa ar uzticamām margām lielā augstumā. Man – nē, viņai – jā. Veselu mūžību sēdēju uz tā velosipēda, pārliecinot sevi, ka es to varu, un ka apakšā redzamais tīkls ir pietiekami labi man redzams, lai es justos pietiekami droša. Un galvenais, ka, ja es to izdarīšu, tad tas būs vēl viens solītis cīņā ar absolūti neciešajamajām bailēm, kas sarežģī braukšanu pa lejupejošiem eskalatoriem un pilnībā iznīcināja manas iespējas skolā izpildīt jebkādus līdzsvara vingrinājumus. Tad es izkrāmēju no biksu kabatas maku un atdevu L., jo atstāt maku ne no kurienes neaizsniedamajā tiklā būtu stulbi. Tad pameditēju vēl vienu mūžību un kaut kur pa vidu izlasīju, ka lēkt tīklā stingri aizliegts.

    Starp citu, ir daudz vieglāk braukt, ja skatās nevis uz leju, bet uz priekšu – uz otru troses galu. Tā nu es braucu un pat gandrīz aizbraucu, neskatoties uz trīcošajām kājam, līdz mazu gabaliņu pirms gala platformas velosipēds nolēma, ka tagad ir jāslīd atpakaļ, jo es neminos pietiekami stipri. Tas bija uz abām pusēm braucams velosipēds ar 2 sēdekļiem un 2 stūrēm. Labi, ka ir bremzes. Bet ko darīt tālāk – ar rokām aizsniegt platformu vēl nevar, tad es toč nokritīšu. Vispār tagad būtu īsti vietā, ka mani kāds izglābtu… bet mans fiziskais novietojums telpā nepieļauj glābēju ierašanos, tīklā lekt ir aizliegts, turklāt tas ir tālu. Tātad tomēr jāglābjas pašai. Tā, braukt ar nospiestām bremzēm nevar, bet tad arī atpakaļ neripo. Pēc teorijas man būtu jāpalaiž vaļā bremzes un ļoti stipri jāspiež pedāļi. Praksē – sasodīts, rezultāts ir 5 cm un tad es atkal slīdu atpakaļ. Un kad es šitā biju gabaliņu uz priekšu nocīnījusies, tad atnāca D. un padeva man roku. Varbūt tas bija mazliet par daudz ekstrēms augstumbaiļu treniņš, bet pēc tam centrifūga, kurā pašam nekas nav jādara bailīgajos brīžos, bija tīrie nieki 🙂 Vēl kaut kur bija vilciņveida krēsli, kuros šūpoties bija daudz vieglāk, ja pievelk klāt kājas.

    Spoguļu labirints un 20 grādu leņķī novietotā istaba bija ārkārtīgi jauki vingrinājumi. Spoguļu labirintā ir svarīgi zināt, ka tur drīkst iet tikai tajās spraugās, kur tu pats sev pretī nenāc, citādi var sasisties pret spoguli. Savukārt perfekti taisnleņķainā istaba, kas novietota nelielā leņķī bez mazākās minstināšanās uzdzina šūpošanās sajūtu un nespēju saprast, kas ir “taisni” pat cilvēkiem, kas bija lasījuši par šo fenomenu un zināja, kas gaidāms.

    Pēc “welcome coctail” lielā barā okupējām P. viesnīcas numuru, lai vakarētu. Dziedājām “Sveiks lai dzīvo!” mūsu jubilārei, un vispār es augstu novērtēju kaimiņu cieto miegu (vai viesnīcas biezās sienas), jo pēdējie vakrētāji, to skaitā es, L. un G., aizgājām gulēt pusčetros naktī.

    P.S. “welcome drink” uzkodas bija ļoti garšīgas un mani pat nepiemeklēja dieva sods par uzkodu miksēšanu ar visām tām izklaidēm.

  • Viena diena Helsinkos

    Virsraksts nespēj būt līdz galam precīzs – lai gan Helsinkos pavadīju 25h, tomēr tikšanai uz turieni un atpakaļ notērēju vēl kādas 13h. Transporta līdzeklī, braucot mājās, aizdomājos, ka Helsinki sanāk tālākais punkts uz ziemeļiem, kur esmu savā dzīvē bijusi. Nav sevišķi tālu. Bilžu šoreiz nebūs – brauciena pamatmērķis bija koncerts, tāpēc, lai nesanāktu nelāgas diskusijas ar apsargiem, atstāju mājās fotoaparātu. Un pašas nestprieka dēļ – arī datoru.

    Lai sanāktu laiks mazliet pastaigāt pa Helsinkiem, turpu braucu naktī – no Rīgas divos autobuss uz Tallinu. Iekšā kāpjot, mēģinu noskaidrot, vai šis autobuss pietur tajā Tallinas ostā, kur brauc prāmis uz Helsinkiem. Šoferis ar mani runāja tikai krieviski. Es ar mokām atcerējos, kā ir “osta” krieviski, bet kā ir “prāmis” nezināju vispār. Vārdi, kas par šo tēmu palēnām nāca prātā, bija “парусник” (burinieks), kas noteikti nebija piemērots, “корабль” (kuģis), kas man arī nezkāpēc nelikās labs, un “паром”, par kuru man tobrīd likās, ka tas ir tvaikonis, un tātad arī neder. Baigās kā nebūt izlīdzējos ar pagalam neveiklu teikumu, kas jautāja par iespēju aizbraukt, prāmjus vispār nepieminot. Uzzinājusi, ka jā, pietur gan, gāju ieņemt “любое место” (jebkuru vietu), un likos gulēt. Kaut kur uz Rīgas robežas pusmiegā atcerējos, ka vārds, kas man būtu derējis, ir “судно” (arī kuģis, nezinu, kāda ir oficiālā atšķirība). Kad pēc atgriešanās šo izstāstīju mammai, viņa vispirms kārtīgi izsmējās, un tad izkaidroja, ka tvaikonis ir “пароход”, un  “паром” ir prāmis, t.i. tas ko man vajadzēja. Nu jā, krievu valoda man vispār ir vāja, kur nu vēl bez iepriekšējas sagatavošanās divos naktī.

    Pamodos dažas minūtes pāri sešiem, apkārt gandrīz vai elles troksnis – Tallinā gāž kā ar spaiņiem, uz ielām milzīgas peļķes, kuras autobusa riepas griež ar pamatīgu dārdoņu. Ap pusseptiņiem esam ostā D terminālī, un es fiksi tinos iekšā terminālī, aizmirstot paprasīt, kur pieturēs uz Rīgu braucošais autobuss.

    Terminālī viss bija ļoti vienkārši. Lai gan procedūra attāli atgādina iekāpšanu lidmašīnā, tomēr šeit tu vienkārši uzrādi pasi, dabū biļetīti, kuru vēlāk parādi vienam aparātiņam un vienam cilvēkam, un dodies uz kuģi. Nekādas zābaku novilkšanas un citu murgu. Pa ceļam ieguvu kafiju (kaks euro! teica pārdevējs) un ābolu sulu, un piekodināju sev turpmāk, braucot autobusos, ņemt līdzi ūdens pudelīti. Vēl paspēju atklāt, ka esmu aizmirsusi mājās ķemmi (ap dienas vidu Helsinkos izrādījās, ka tā nav taisnība, es vienkārši slikti meklēju).

    Uz prāmja fiksi izstaigāju visus trīs pieejamos klājus ar restorāniem (biju noskaudusies piemaksāt par guļamkajīti), izvēlējos restorānu ar visērtākajiem dīvāniem (augšējais klājs, pašā priekšā), un lūzu nost. Svētdienas rītā 7:30 braucēju bija maz, tāpēc varēju ērti izstiepties pa visu dīvānu, un neviens neiebilda.

    Pusdesmitos stāvēju Helsinkos pie rietumu ostas, priecājos, ka nelīst un prātuļoju, ka prāmis ir reāla alternatīva lidmašīnai, ja runa ir par ar autobusu nesabraucamām vietām.

    Lēnītiņām ar kājām devos cauri Helsinkiem virzienā uz Olimpisko stadionu (1952.gada vasaras olimpiskajām spēlēm). Noskaidrot neko par Helsinku ievērības cienīgajiem objektiem nebija sanācis laika, un nu jau to mainīt arī vairs nevarēju, jo kompja līdzi nebija, tāpēc gāju kaut kā uz labu laimi apmēram pareizajā virzienā, nogriežoties visur, kur ienāca prātā. Tā ejot uztrāpīju uz Helsinku centrālo staciju (milzīga, milzīga pelēkrozā granīta māja ar milzīgu centrāltirgus paviljonam līdzīgu kupolu pāri vidējai ēkas daļai un milzīgu, īpatnēji viļņotu pulksteņtorni) un pēc tam blakus uz Helsinku universitates botānisko dārzu, kura pašā vidū rotājās vairākas cakainas un ļoti lielas stikla siltumnīcas. Vienīgais ne-stikla elements ir tievi, balti “logu” rāmīši. No attāluma izskatījās tiešām lieliski, kad būšu nākamreiz Helsinkos, ieiešu paskatīties.

    Tālāk vēl mazliet novirzījos no ceļa, jo tālumā ieraudzīju Kallio baznīcas milzīgo akmens torni un aizgāju apskatīt to. Milzīga, vismaz augstumā, patiesi milzīga celtne ar dažiem zaļiem, apaļīgiem jumtiem. Lai gan pelēkā laukakmens kluči nav materiāls, kas asociētos ar dekoratīvi smalciņām caikiņām, tomēr konkrētajā realizācijā ir kas vairāk par vienkārši masīvu grandiozumu. Vabūt tāpēc, ka baznīca ir salīdzinoši augsta ar proporcionāli mazu pamata laukumu.

    Tālāk neatceros vairs kādā secībā es nonācu pie viena no ezeriem un pie lunaparka, kuram tuvojoties, paspēju izdomāt, ka varētu joka pēc izbraukties ar panorāmas ratu. Tomēr nekā. Jā, biju jau ievērojusi, ka svētdienā te daudz kas ir ciet, tomēr tas, ka lunaparks arī, man bija šoks. Gan pie ezera, gan pie lunaparka, gan laik pa laikam arī citur Helsinkos ļoti priecājos par aplūkojamajiem dabas pleķīšiem. Priedes, bērzi, pīlādži, bārbeles un akmens atsegumi, kuru spraugās aug papardes un milzīgas zāles kušķi, pamīšus ar rūpīgi nopļautu mauriņu. Ezera malās niedres. Vispār, lai gan praktiski viss, ko ievēroju šeit, aug arī Latvijā, tomēr, pirmkārt, būtiski atšķirās proporcijas, otrkārt, man palika sajūta, ka Rīgā pilsētā aug eksotiskāki un siltummīlošāki augi, savukārt Helsinkos sapūcējušies tie, kas Latvijā dzīvojas vairāk vai mazāk savā vaļā, ārpus pilsētnieciskās kultivēšanas.

    Visas malas pilnas ar velosipēdistiem, tomēr neredzēju nevienu velonomu. Redzēju ļoti daudz skrienošu, nūjojošu un soļojošu cilvēku, it īpaši ap ezeru, kam gāju garām.

    Kad, jau krietni sagurusi, aizvilkos līdz hostelim, kurš atradās Olimpiskā stadiona kaktiņā. Tur man atļāva nolikt mazvērtīgākās mantas (noliku guļammaisu, kurš ap to brīdi man jau bija sācis likties neprātīgi smags), bet istabu, pareizāk sakot, gultu, nedeva. Es prasīju, kur te tuvumā var paēst, jo lai gan ēdamvietu meklēju jau kopš Kallio baznīcas, viss bija ciet. Man iedeva karti, un iezīmēja, ka te uz šitās galvenās ielas, no kuras es esot atnākusi (šī daļa nebija taisnība, es atnācu no otras puses), esot daudz restorānu.

    Nezinu kā ar to daudzumu, bet starp indiešu restorānu, ķīniešu restorānu un ātro picu ēstuvi es izvēlējos pirmo. Ēdiens bija labs, lai gan kā jau jebkurā indiešu restorānā, kas sasniedz pietiekamu autentiskuma pakāpi, mazliet par asu priekš manis. Bet kopš iemācījos, ka asumus var “apdzēst” ar skābpiena produktiem, piemēram, lassi, ja tā ir indiešu virtuve, vai airanu, ja turku, man tā vairs nav tik liela problēma, lai paliktu badā. Bija mazliet padārgi, bet kopā ar jēru pasniedza arī arī rīsus, salātus ar divām mērcītēm (jogurta piparmētru un saldo čilli), un ļoti garšīgu, plānu, neraudzētu, garšvielotu maizīti, kuras otro pusi man diemžēl atņēma (nepaspēju noprotestēt), tiklīdz biju apēdusi salātus. Sīkums, bet patīkami – dzeramais ūdens arī ir iekļauts. Ko vēl vairāk vajag autobusā izžuvušam cilvēkam?

    Tūristu kartītē, ko man iedeva hostelis, bija iezīmēts, ka te pavisam blakus ir Sibeliusa piemineklis, kas bija praktiski vienīgais Helsinku objekts, kuru es zināju. Mazliet pasmējusies par sevi, devos uz turieni, pa ceļam izmetot vairākus līkumus pa apkārtējiem parkmežiņiem, jo kartē Sibeliusa trubas ir iezīmētas pagalam aptuveni. Piemineklis ir uztupināts uz daļēji apstrādāta akmens atseguma, uz kura var labi uzkāpt, paiet tieši zem trubām un skatīties uz augšu, uz zilajām debesīm ar skrienošajiem mākoņiem. Gandrīz kā kaleidoskops. Dzīvē tas piemineklis izskatās daudz vieglāks un elegantāks, kā jebkurā fotogrāfijā, ko biju redzējusi, jo visām trubām vidi ir tukši un trubu masīvam pa vidu ir vairāki lieli ar trubām neaizpildīti posmi. Ejot prom, redzēju, kā uz trubu augšējiem galiem uzspīd spoža saule, un konstatēju, ka piemineklis atšķirībā no daudziem citiem ar savu krāsu pieskaņojas apkārtējajam parkam.

    Cauri parkmežiņam izgāju pie Seurasaarenselkä līča. Tas ir viens no daudzajiem Somu līča ierobiņiem Helsinku piekrastē, kas ir tik samudžināta un sarežģīta, ka man ātri vien nojauca virzienu izpratni. Pa tiltiņu pārgāju pāri uz vienu mazītiņu saliņu, kuras lielāko daļu aizņem stāvlaukumi, pilns ar laivu pārvadājamajām piekabēm un koka statīviem laivu uzlikšanai. Pa ceļam uz saliņu redzēju diezgan daudz nelielu laiviņu un jahtiņu, kā arī vienu instruktoru, kas rokas vicinādams kaut ko skaidroja 3 cilvēkiem un 2 kajakiem.

    Uz saliņas vairākās vietās ir betoneti slīpumi, ar nelielām koka maliņām, kas ved iekšā ūdenī. Pieņemu, ka laivu nolaišanai. Uz viena tāda maliņas kādu laiku sēdēju un pūtināju kājas un muguru, skatījos pāri uz tālāko salu mežiem, ūdenī iebetonētajiem elektrības stabiem un tālumā redzamajām pilsētas daudzstāvenēm. Prātoju, ka ja būtu laiks, būtu patiešām jauki apiet apkārt līdz tālumā redzamajam tiltam un pa to nokļūt mežainajā Seurasaari salā. Iespējams, divritenis būtu labāka izvēle… Kamēr es tā prātuļoju atnāca kāds soms un sāka man kaut ko intensīvi stāstīt. Es ieplētu lielas acis un, kad viņš nerimās, angliski teicu, ka somiski nemāku. Viņš pārgāja uz angļu valodu un jautāja man, vai man netraucēšot, ja viņš te klapēšot sava divriteņa aploku. Te esot viņa vieta vai kaut kas tāds, īsti nesapratu. Mazliet samulsu, bet atļāvu, lai tak klapē 😀

    Kad atgriezos no saliņas, krietnu stundu nosēdēju ārā pie mazmazītiņas bulciņu kafejnīcas, dzerot kafiju, ēdot melleņu plātsmaizi ar putukrējumu un kanēļa grauzdiņu ar balto šokolādi, kas sevišķi labi garšoja, pamērcēts kafijā. To man “warmly recomended” (silti ieteica) abas smaidīgās meitenes, kas ņēmās pa kafejnīcu. Kafejnīca iekārtota mazā ēciņā uz pašā līča krastā, terase priekšā norobežota ar sētu, lai klienti nekrīt ūdenī. Pieņemu, ka sākotnēji tajā mājiņā ir glabāti kaut kādi laivu piederumi. Tagad tur bija mazītiņi galdiņi, vecas fotogrāfijas un šādi tādi ar laivošanu saistīti priekšmeti.

    Dzerot savu kafiju, skatījos, kā pie blakus galdiņa meitene lasa grāmatu, jau sen aizmirsusi par droši vien pilnīgi auksto kafijas puskrūzi, un domāju, ka Somija ir tīri parocīga zeme – mazliet pagaiša āda šeit ir norma nevis viennozīmīga tūrista pazīme. Kad mēģināju iedzert kārtējo kafijas malciņu, sapratu, ka viena lieta viennozīmīgi identificē, to ka neesmu vietējā – neviens apstākļus pārzinošs cilvēks nesēdēja šajā vējainajā piekrastē ar gariem, vaļā palaistiem matiem. Vispār, kafijas izdzeršana pārvērtās par gandrīz akrobātisku triku, jo man tobrīd šķita, ka esmu pazaudējusi līdzi paņemto matu gumiju.

    Pēc četriem atgriezos viesnīcā (starp citu, uzmanieties no Helsinku publiskajām tualetēm, viņas maldinoši uzdodās par neaizņemtām, kad patiesībā ir aizņemtas), pa ceļam paklausoties, kā tieši blaukus esošajā stadionā Koens izmēģina vakara programmu. Beidzot dabūju gultu un uz stundiņu atlūzu – saraustīti gulētā nakts atriebās, tiklīdz ieraudzīju kaut ko gultai līdzīgu.

    Stadions, kurā notika Koena koncerts, nebija olimpiskais stadions, bet tieši blakus esošais futbola stadions ar dīvaino, mākslīgo zāli. Rezervējot hosteli, es biju izvēlējusies tā, lai pēc koncerta nav tālu jāiet, tomēr realitāte mani vienalga pārsteidza: izejot no koncertstadiona, ir jāapiet tam līdz pusei apkārt, jāšķērso ne pārāk liela autostāvvieta, un lūk, te ir hotelis!

    Koncerts bija fantastisks, lai gan man mazliet nepatika, ka skatuve no manas “lētās” vietas (nē, nebija lēti, bet visas citas vietas bija vēl dārgākas!) bija ļoti, ļoti tālu, un cilvēciņi izskatījās pēc sērkociņiem. Pēc starpbrīža nobruņojusies ar zināmu devu nekaunības mēģināju kopā ar citiem tādiem pašiem nekauņām piesēst brīvajā vietā starp krēsliem tieši pie skatuves, bet nepilnu dziesmu pēc koncerta atsākšanās apsardze atnāca mūs iztrenkāt. Viņi sāka ar runāšanu somiski, bet somu valodas neprašana nepalīdzēja, jo viņi mācēja arī angļu. Iztrenkāti nekauņas, mani ieskaitot, piezemējās tukšajās vietās priekšējos blokos. Man pašai paveicās ar trešo reizi – divreiz iesēdos tādās vietās, kur pēc brīža atradās citi sēdētgribētāji. Savukārt uz pēcaplausu dziesmām krietna cilvēku grupa mazliet paminstinājās un tad visi reizē strauji ieņēma visu brīvo vietu priekšā pie skatuves. Apsardze nopūtās, bet vairs neiebilda.

    Klausījos un domāju, ka metālisti noveco, rokeri noveco un sāk izklausīties smieklīgi, bet Koens ir mūžam savā elementā. Un ka, labi, ka naktī nebija autobusa uz Rīgu, jo es nebūtu iedomājusies rēķināties ar gandrīz 4h garu koncertu. Kā arī to, ka es laikam arī gribētu 77 gadu vecumā spēt 4h aktīvi ņemties pa skatuvi (jā, labi, 3,5, jo pa vidu bija kādas 20-30 min pārtraukums) un tad nodancot nost vieglā un elegantā polkas solīti, ar smaidu uz lūpām.

    Kaut kur vienā brīdī viņš teica, ka augstu vērtē to, ka tāds lērums cilvēku ir sapulcējies zem klajas debess neskatoties uz acīmredzamiem lietus draudiem. Kā arī to, ka augstie spēki droši vien uzskata, ka ir svarīgi, lai cilvēki lietū klausītos mūziku, tas droši vien norūdot raksturu. Patiesībā nelija, tikai pāris reizes smalki nosmīlāja. Labi, ka nelija! kārtīgai lietusgāzei vairāku stundu garumā zem klajas debess es nebiju gatava. Suvenīru stendā lietusmēteļus pārdeva pa 3 eiro.

    Uz hoteli gāju, vienlaicīgi mēģinot dungot Take This Waltz, First We Take Manhattan un Famous Blue Raincoat. Man nesanāca īpaši labi.

    No rīta, ar GPS draudzējoties, uz ostu gāju kājām. Tā kā no vienas puses es kļūdījos aplēšot, cik ilgi iešu – izdomāju pusstundu mazāk kā patiesībā -, un no otras puses – aplēšot, cik ilgu laiku pavadīšu viesnīcā pēc pamošanaās – izdomāju pusstundu vairāk kā patiesībā sanāca, tad ostā biju tieši pareizā laikā. Pa ceļām, garām ejot, redzēju vienu vai divas kapsētas – interesants mistrojums starp latviešu tradīciju, kas prasa kapus rakt zem kokiem un ap katru kopiņu veidot bez maz vai norobežotu dārziņu, un citur pasaulē novērojamajām kailajām betona kapsētām – lai gan kopiņas netiek tik ļoti iečubinātas katra savā “dārziņā”, tomēr kapsēta pēc būtības ir mežā, lielu koku paēnā.

    Atpakaļ braucu ar to pašu prāmi M/S Star, bet šoreiz diezko gulēšana nesanāca – pirmkārt, biju labāk gulējusi naktī, otrkārt, ērto dīvāniņu klājs bija pilns ar traki skaļu somu vai igauņu baru. Bet paskatījos, kā prāmis palēnām iebrauc Tallinas ostā. Vispār prāmis likās patīkams transporta līdzeklis – krata mazāk kā autobuss un, ja nav cilvēciskā faktora, tad klusāks kā lidmašīna.

    Tallinas ostā mazliet pamaldījos un pačakarējos ar to, ka nebija zīmju, kur pieturēs autobuss uz Rīgu. Beigās kaut ko aptuveni līdzīgu atradu. Paveicās. Autobuss te tiešām atbrauca. Bet, ja arī neatbrauktu, tas būtu vairāk kaitinoši nekā tiešām briesmīgi – konkrēto biļeti biju nopirkusi pa 9 latiem, un autobusi uz Rīgu iet vairākas reizes dienā.

    Paziņa, augusta vidū uzzinājis manus ceļojuma plānus, prasīja, kāpēc nebraucu ar lidmašīnu. Pamatā tāpēc, ka lētāk – transports man izmaksāja 55 latus – 17 par autobusiem un 38 par prāmjiem.

  • Burziņš lidostas angārā un mājupceļš

    Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.

    Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).

    Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.

    Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.

    Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.

    Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”

    Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.

    Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.

    Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.

    Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.

    Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.

    Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.

    Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.