Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Nakts

    Arī šajā diennakts stundā uz ielas notiek aktīva rosība. Kad iešu gulēt, aizvēršu logu.

    Viesnīcā sienas ir baigi plānās, kaimiņos dzīvo krievietes.

  • Istiklala

    Pusdienas meklējām turpat pie konferenču centra, bet tas ir salīdzinoši jauns un ļoti veikalains rajons, Rolex pulksteņus atrast tur bija krietni vieglāk kā normālu ēdienu. Bet es dabūju pudiņu ar melases sīrupu un riekstiem.  Eleganta kombinācija – maiga, maiga balta želejveida “klimpa” un spēcīgā sīrupa garša (no Latvijā pieejamā melase ir vislīdzīgākā dāņu cukura tumšajam sīrupam, bet melases garša ir vēl intensīvāka, “asāka”).

    Kaut kad dienas gaitā, vai varbūt pat jau no rīta, puiši ieminējās, ka šodien mājās jāiet kājām. Es šai domai stipri pieķēros un vismaz vienu referātu ar sevišķi neskaidru runatāju lielā mērā veltīju Vikipēdijai un Gūgles kartei, sacerot tīkamu maršrutu.

    Sava semināra beigas iemainīju pret Henka lekciju, ko klausījās N. Laba, tiešām priecājos, ka aizgāju. Lektors gana harizmātisks un turklāt stāsta lietas, ko es labi un ar prieku uztvēru. Pēc tam devāmies uz Taksimas laukumu un tālāk pa vēsturisko veikalu ielu Istiklalu (spriežot pēc Vikipēdijas, tā ir kaut kāda Neatkarības avēnija vai kas tāds).

    Taksimas laukuma vidū ir Republikas monuments – skulptūra par godu Osmaņu impērijas atlieku transformēšanai par Turcijas republiku. Sevišķi iezīmīgs monuments ir tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem, kas atkāpjas no Islama normas neattēlot dzīvas būtnes.

    Istiklala ir milzumgara (Viki saka – apmēram 3km) gajēju iela ar veikaliem abās pusēs. Vidū – viens pāris tramvaja sliežu, pa kurām kursē veclaicīgs tramvajiņš. Dīvaini, bet liekas, ka ievēroju viņu kursējam, tikai vienā virzienā. Iela virzās nedaudz no kalna lejā, tāpēc tā ir pārredzama kādu gabaliņu uz priekšu. Daudz cilvēku, viļņojoša cilvēku jūra. Tieši tik liels pūlis, lai visa iela būtu pilna no viena gala līdz otram, bet visiem pietiktu vietas un nebūtu spiešanās. Tas, ka visi iet pa tramvaja sliedēm tāpat kā pa jebkuru citu ielas daļu vairs nebija pārsteigums.

    Ielas malās gan tādas bodes kā United Colors of Beneton, gan saldējuma pārdevēji un dažāda veida kafūži. Saldējuma pārdevējiem saldējuma karotes ir garā kātā, un ar to palīdzību pa 5 lirām tev tiek sarīkota vesela izrāde: ar saldējuma bumbiņām tiek žonglēts, pa ceļam ar karotēm padauzot gar virs galvas pakārtajiem trauciņiem, saldējuma bumbiņa parādās un pazūd, saldējums itkā nokrīt zemē un tomēr viņa tur nav. Puiši skatījās, kā pārdevējs mani “apbižo” un smējās, vēderu turēdami. Beidzot es notīrīju degunu no saldējuma ar laipni padoto salvetīti, saņēmu savu saldējumu un devāmies tālāk. Saldējums ir biezs un lipīgs, turklāt viena no klasiskajām variācijām ir pistāciju.

    Gabalu tālāk (saldējums vēl nebija apēsts) ielas sānā atradām katoļu baznīcu. Es biju iedomājusies, ka Istiklalas malās ir tikai viena katoļu baznīca – Sv. Marija Draperis, kas ir viena no senākajām Romas katoļu baznīcām Stambulā. Tomēr tagad, skatoties Vikipēdijā, sapratu, ka esam atraduši kādu citu: Sv. Paduvas Antonija baznīcu, kas esot lielākā Romas katoļu baznīca Sambulā. Interjera bilžu nebūs, jo tur bija aizliegts fotogrāfēt, tomēr ir vērts piezīmēt, ka lai gan baznīca nebija maza, tomēr salīdzinot ar pieredzi citur pasaulē viņa nebija nedz liela, nedz pārgreznota. Gotiskais interjers, eksterjērā ir diezgan daudz šejienes motīvu.

    Pa ceļam iegājām Starbucks (šodien redzēju viņus kaudzēm, vēl vakar likās, ka viņu te nav), un pēc tam ar kafijām rokās turpinājām staigāt, līdz sasniedzām Istiklalas galu. Jāpiezīmē, ka šeit nav tāda dalījuma labos un graustu rajonos – juku jukām gan svaigi restaurētas mājas ar perfekti gludām kantītēm, gan grausti vārda vistiešākajās nozīmē. Tā ir visur Stambulā, kur esmu bijusi, bet seviški asi tas bija izjūtams, skatoties daudzajās Istiklalas šķērsielās – dažas bija gandrīz pilnībā sagruvušas, bet dažās tādas tīras un uzlaizītas. Neprognozējami.

    Netālu no Istiklalas  gala atrodas Galatas tornis. Galata ir pilsētas rajons, bet tornis ir vēsturisks novērošanas tornis, kas kādreiz atradās laikam taču pilsētas augstākajā punktā. Tagad, protams, pilsēta turpinās arī aiz viņa pa kalnu uz augšu. Pie torņa nonācām drusku pēc astoņiem (internetā izlasīju, ka tad veras ciet), bet pie durvīm esošā nelielā rinda liecināja, ka viss notiek.

    Bruģētajā laukumiņā ap torni sēdēja daudz visādu ļaužu, gan turki, gan tūristi. Viens vīrs cepa un pārdeva popkornu. Brīdi padiskutējām par to, vai rinda nav par garu, lai viņā stāvētu, bet izstāvējām. Varbūt tāpēc, ka rinda kustējās gana ātri, varbūt tāpēc, ka puiši piekāpās manai dedzībai/uzstājībai/čīkstieniem.

    Tornī ierīkots lifts, tikai pats pēdējais posms jāuzkāpj pa kāpnītēm. Torņa augšā ierīkots restorāns un naktsklubs: pa cik tur tām lirām varot dzert visu nakti. N. filozofēja, nez, vai piegāde uz mājām arī ir iekļauta un P. atbildēja, ka nē, ka tos vienkārši izmetot pa logu. No restorāna mazas durtiņas ved uz ne pārāk platu, vaļēju platformu apkārt tornim.

    Stambula ir visur. Visos virzienos līdz horizontam. Redzējām gan pāri Bosforam Stambulas Āzijas daļu, gan pāri Zelta ragam (līcim) Topkapi pili, Sofiju, Zilo mošeju, Jauno mošeju un vēl rindu mošeju. Redzējām gan abus no otra gala jau apskatītos tiltus pāri zelta ragam, gan tiltu, kas savieno Eiropu ar Āziju. Uz māju jumtiem reizēm ir zaļumotas restorānu terases, reizēm vientuļi krēsli, kuros reizēm sēž viņu īpašnieku un lasa grāmatas, reizēm vienkārši sarkani kārniņi vai grausts. Viena lieta, ko bildēs redzēt nevarēs, būs pussalu mērogi – skatoties no pussalas, kurā atrodās tornis tieši prom no visiem ūdeņiem, vienalga, viņi ir redzami. Pussalas savienojums ar sauszemi kartē izskatās plats, bet patiesībā ir tāds, ka vienlaicīgi apbas puses ietilpst redzeslaukā.

    Laiks uz vakaru apmācās, tāpēc rietošo sauli neredzējām, vien starus un vienu sarkanu mākoņa maliņu. Un tālumā miglu, vai drīzāk smogu.

    Atpakaļ nācām pa Galatas tiltu. Uz tilta – mīlzīgs daudzums makšķernieku, praktiski no vienas vietas. Turpat ir iespējams arī iegādāties makšķeres, vai vismaz vizuļus. Zem tilta, šķiet, visā garumā – kafejnīca. G. komentēja, ka reizēm tur esot arī delfīni dzīvojamies redzēti. Oda tas viss diezgan neizbēgami pēc zivīm. Kaut kur redzēju, kā pusis deva makšķeri sajūsminātai meitenei krāsainā lakatā un tradicionā melnā tērpā.

    Sultanahmad pusē nonācām neilgi pirms vakara lūgšanas. Tur N. vērsa manu uzmanību uz to, ka krastmala pilna ar zivju resorāniem, un daži no viņiem zivis uz atklātas uguns cep nelielos kuterīšos, kas spēcīgi viļņojās apkārtbraucošo kuģu un laivu saceltajos viļņos. Es: – Kā viņi to dara?! – N.: – Veikli, acīmredzot!

    Kad beidzot devāmies uz viesnīcas pusi, blakus esošajā Jaunajā mošejā (un arī visās citās) sākās saukšana uz lūgšanu. Šis, starp citu, ir brīdis, kad aizveras ievērojama daļa vecpilsētas bodīšu. Tomēr ejot gar mošejas aizmuguri, mums nācās uzmanīgi lavierēt, lai neiekāptu pārdodamajos lakatos, ādas jostās un citās precēs.

    P. izsludināja nepieciešamību pēc steidzamām vakariņām, es kādu laiku protestēju pret kebabiem, mēģinot izdīkt ko smalkāku, tomēr, tā kā man skaidra plāna nebija, tad piezemējāmies kebabnīcā un kaut ko pasūtījām. Mums atnesa suliņu un maizi, un tad pārplīsa debesis. Ar ievērojamu troksni pēkšņi gāza intensīvs lietus, un kebabnīcas turki lika mums pārvākties tālāk nost no nojumes malas, kur līst virsū ūdens.

    Kad bijām paēduši, lietus bija beidzies. Es sacēlu savus baltos svārkus līdz ceļiem, un viegli slīdēdami pa slapjajiem akmeņiem un stipri uzmanīdamies no restorānu iekšā rāvējiem,  mēs devāmies uz viesnīcu.

     

    P.S. Šodien uzzināju atbildi uz jautājumu, ko viens no puišiem uzdeva vakar: vai tās ēkas ar stikla cičiem uz jumta ir pirtis? Jā. Tā ir apgaismes metode.

    P.S.2. Es teicu, ka rīt vakariņās gribu jēru. Varbūt tāpēc P. dažiem iekšā rāvējiem atbildēja: “Tomorrow!” Uz to atbilde sekoja: “But you can now come in, sit and read menu for tomorrow!”.*

    P.S.3. Pēc pusdienām vismīlis izteikti turku stilā P. pajautāja: “Another one?”**

    P.S.4. Atgriezusies viesnīcā konstatēju, ka šeit zīmītei “Clean my room now!”*** ir cita jēga kā Eiropā. Turpmāk ņemšu to vērā, bet šovakar es vienkārši nomazgāju pa galdu mētājošās tējaskrūzes pati. Patiesību sakot, mani tas absolūti neuztrauc, laikam pielipusi turku mierīgā attieksme.

    P.S.5. Viesnīcā lifta kabīne ir bez durvīm un dušā ir man tik nemīļā fiksētā galva.  Bet vannasistabā ir ļoti skaistas baltas flīzes ar baltiem, abstraktiem, bet vijīgiem rakstiem.

    P.S.6. Toreiz, kad izvēlējāmies viesnīcas, es centos iebilst pret šīs viesnīcas izvēli, jo booking.com bildēs bija redzams zils neona apgaismojums numuriņos, bet puiši mani atrunāja. Atbraucot secinājām, ka manā un P. istabā ir tīri patīkama gaisma, bet N. istabā ir tikai zilais neons.

    ______________________________
    *) Rīt! – Bet jūs varat šovakar ienākt, piesēst un izlasīt ēdienkarti priekš rītdienas!
    **) Vēl vienu?
    ***) Iztīriet manu istabu tagad!

  • Pirmās brokastis Stambulā

    Labrīt!

    No rīta uz kājas stratēģiski svarīgās vietās salīmēju plāksterus un devos brokastīs. Brokastis mums notiek līdzīgā viesnīcā, bet ar citu nosaukumu, pāri ielai. Kolēģi tur jau priekšā, kamēr es zviedru galda piedāvājumā uzlasu juku jukām halvu un dažādus fetaki stila sāļos sieriņus, tikmēr P. ticis pie savas tējas pagaršošanas: “Ak, DIEVS!”

    Pastāvu kādu brītiņu pie karsto dzērienu automātiem, funktierēdama, kas ir kas. Kafijas automāts ir gluži parasts, bet es meklēju tēju. Beigās prasu puišiem: “Kur var ieliet “ak, Dievs”?” – “Apaļais bundulis, labais krāns!” Ahā. Nu jā. Kreisajā krānā ir karstais ūdens. Turku tēju gatavo ļoti, ļoti stipru un atšķaida ar karsto ūdeni. Melna, uzmundrinoša un garšīga, galīgi nav tās muti čokurā velkošās garšas, kas man parasti melnajā tējā negaršo, bet nu neatšķaidītu dzert viņu nav paredzēts.

    Puiši rezumēja, ka visas garšas ir ļoti izteiktas – sieriņi ļoti sāļi, saldumi – ļoti saldi. Spriedām, ka šādai tradīcijai noteikti ir sakars ar to, ka siltumā pārtika ātri bojājas, turklāt tas te notiek visos gadalaikos. Brokastu piedāvājums gan saturēja dažas plastmasas desiņas īpaši eiropiešiem par prieku, bet pamatā – etniskais kolorīts. Fetaki līdzīgo sieriņu – sķiet veidi četri vai pieci, dažādas konsistences un ar dažādām garšvielām. Sviestu neatradām, visas paciņas, kas izskatās pēc sviesta, ir dažādi balti sieriņi. Otra sastāvdaļa, kas man ieķērās acīs, bija saldumi – lukums, dateles, halva un attāls pahlavas radinieks. Es kādu brīdi patielējos ar apelsīnmiziņu un sīrupa ievārījumu/savārījumu, kurš garšoja ļoti labi (mazāk mākslīgi, kā Rīgā :D), bet neprātīgi bēga prom no maizītes. Apelsīnu sula gan bija kaut kāda dīvaina.

    Uz konferenču centru nokļuvām ar autobusu un beidzot dabūjām lokālo e-talona analogu. Čeku atkal neiedeva, turki laikam ienīst čekus. Talons, iespējams, ir uzpildāms, tad jau redzēs. Braucām ar autobusu, kas neteica pieturas un durvis aizvēra krietni pēc attiešanas no pieturas, lai visi, kas tiešām vēlās, paspētu salēkt iekšā. Izkāpām pat puslīdz pareizā vietā, pateicoties tehniskiem palīglīdzekļiem, un vispār ieradāmies gandrīz laikā. Pa ceļam, braucot pāri tiltam, redzēju tā malās daudz makšķernieku.

    Konferenču centrs ir vairāku ēku komplekss visnotaļ lielā platībā, bet īsto vietu atradām diezgan viegli, jo, kad sākām snaikstīties pie pirmās nepareizās ēkas, tur mus noķēra turks labā uzvalkā un nosūtīja uz pareizo vietu. Blakus konferenču centram ir kaut kāds mazāks militāri apsargāts ēku bloks. Ejot iekšā konferenču centrā, jāiet cauri skenerim gan pašai, gan somai.

    Lai gan turki neapšaubāmi pārstāv to pašu ekspresīvo un uzmācīgo komunikāciju tipu, ko spāņi, tomēr sadzīviskās lietas šeit ir daudz labāk organizētas – tos dažus iezīmīgos vārdus, ar kuriem piedāvāt lai vai ko tev vajadzētu, visi vienmēr zina pat vairākās valodās, un vispār komunikācija pamatā veidojas kaut kāda konstruktīvāka. Viens no smieklīgākajiem un arī grūtākajiem uzdevumiem man šeit, saskaroties ar garšvielu tirgu vai jebkuru citu andeli vai balagānu, ir uzlūkot to visu ar vēsu, vienaldzīgu skatu, ilgi neblenzt, bet tomēr visu uztvert, saprast un izdomāt, kas tas ir, un vai es varētu vēlēties to nopirkt. Un galvenais, netīšām neaizmirst muti vaļā, tas bojā nopietno skatu.

    Kompim uznākusi lielā cepšanās mānija, stāstu par viesnīcas īpatnībām rakstīšu kaut kad vēlāk.

  • Ierašanās Stambulā

    Fuf, esmu klāt Stambulā, vakrēju savā tīri omulīgajā viesnīcas numuriņā.

    Lidojām ilgi, ilgi, es paspēju beidzot ielasīties “Marsiešu hronikās”, bet nepaspēju izlasīt līdz galam. Ielidojām Stambulā Ataturk lidostā drusku pēc diviem. Laiks saulains, ar tīkamu vējiņu, bet tāds, ka, gaidot pārsēšanos no metro uz tramvaju, kas nes godpilno metro vārdu, es izķeksēju no somas cepuri.

    Dienas plāns bija visnotaļ haotisks, vai pareizāk sakot, plāna vienkārši nebija, tomēr vakarā savelkot visu kopā, konstatējām, ka sanācis ir labi. No lidostas braucām uz viesnīcu (metro + tramvajs), diemžēl, vēl neesam iemācījušies nopirkt šejienes e-talona analogu, kas ļautu braukt lētāk, un, cerams, dotu arī čekus. Vienkāršais variants ir pa 2 lirām nopirkt automātā žetonu, bet pārsēžoties jāpērk jauns, un čeku nedod.

    Beigu galā izkāpām Sultanahmed pieturā, kas, kā vēlāk atklājās, nebija tuvākā. Bet dabūjām pastaigāt un paskatīties Stambulu. P. apgalvoja, ka esot badā, tāpēc pa ceļam mēģinājām ieraudzīt kādu kebabnīcu, tomēr mans GPS mūs gar kebabnīcām neveda. Ielu, kurā ir viesnīca atradām gana viegli, ja neskaita dažus dīvainus piedzīvojumus ar čemodānu. Ceļa malā bieži ir dekoratīvi metāla stabiņi, un, ja ietve ir par šauru, tad nākas braukt pa ielu, pa kuru reizēm brauc arī kāda mašīna, un evakuējoties no mašīnas, izrādās, ka čemodānam nav bremžu un tas ļoti vēlas doties pa kalnu lejup. Atrastajā “viesnīcas” ielā savukārt pašu viesnīcu atrast bija sarežģītāk. Ieliņa diezgan noplukuša paskata, tomēr pilna ar viesnīcām, un neviena nav īstā. N. man jau paspēja apvaicāties, vai GPS esmu uzstādījusi uz pareizo ielu, kad kāds turks neizturēja un paprasīja, ko mēs meklējam. Ieeja viesnīcā bija šķērsielā, 2. vai 3. māja no stūra.

    Nolikām visu, ko vien varējām nolikt un devāmies meklēt kebabnīcu. Atradām ātri vien kaut ko gana kolorītu. Ēdienkarte nerada ne mazākos minējumus (ja neskaita to, ka kebab ir gaļa, doner kebab ir gaļa maizē, durum kebab ir gaļa lavašā un šiš kebab, lai vai kā to raksta, ir šašliks), bet bildes mūs izglāba. Turki, kā jau dienvidnieki, bez sava gala trokšņaini un pretīmnākoši, lielais vairums tirgoņu runā pāris vārdu angliski. Pie izvērsta skaidrojuma par ēdiena sastāvu tikt nav iespējams, bet viens gan ir droši – ja tu kaut ko gribi nopirkt, tad valoda nebūs barjera, un bez rakstura stingrības var viegli tikt arī pie vesalas kaudzes citu pirkumu. Kebabs bija ņamma, un apelsīnu sula šeit, protams, ir spiestā un maksā nepilnu liru (lira ir ~30 santīmi).

    No kafijas atteicāmies ar slēptu mērķi atrast vēlāk kādu vietu ar turku saldumiem un kafiju dzert tur. Tālāk gājām pastaigas solītī nevienam nezināmā virzienā ar nevienam nezināmu mērķi, jo pirms izbraukšanas man nebija sanācis laika ievadīt GPS-ā tūrisma objektu adreses, tur bija tikai viesnīca un konferences vieta. Gājām un skatījāmies riņķī, pārmaiņus ieklīstot gan ļoti rosīgās ielās, gan tādās, kur valda pilnīgs kapa klusums un blakus ir milzīgs būvlaukums. Beigās attapāmies pie Garšvielu tirgus, kurš bija viens no mums ieteiktajiem tūrisma objektiem. Pamata piedāvājums – lukumveidīgie saldumi, garšvielas un tējas, retāk rieksti. Nopirku mammai maisiņu rožu pumpuru tējas un sev gabaliņu lukuma. Tējai bija fiksētā cena, par lukumu man sanāca pirmā kaulēšanās epizode, jo pārdevējs teica, ka 4 liras, es teicu, ka man ir tikai 3.

    Pārdevēji savas preces tipiski reklamē ar dažādiem uzsaucieniem turciski, angliski, vai krieviski. Krieviski gan viņi mēdz izvēlēties padīvainas formas un locījumus. Derētu iemācīties tekoši turciski skaitīt vismaz līdz desmit, tas ievērojami atvieglotu dzīvi. Ar runāšanu pilnos, sakarīgos svešvalodu teikumos neviens sevi, protams, nenoslogo, bet nevienu tas arī neuztrauc. Un vispār, galvenais ir neuztraukties, un darīt lietu, gan ja runa ir par ēšanu, gan par iepirkšanos, gan par ielu šķērsošanu neregulētās vietās. Man patīk šī stratēģija – lieki neuztraukties.

    Tēju man iesaiņoja vakuummaisiņā, somā drusku pārdūrās un tagad vairs nav vakuummaisiņš. P. man teica, ka jābeidz iepirkties, jo citādi es nopirkšu arī safrānu un vēl nezinko. Es atbildēju, ka safrānu jau atvedu no Spānijas, bet nesālītas pistācijas gan noderētu. Bet tās mēs neatradām.

    Izlīkumojuši cauri tirgum (kurš patiesībā ir viss viens liels paviljons/nojume), ieraudzījām gaišu mošeju ar vairākām kupolu kaskādēm. Mošejas no ārpuses lielākoties nav neko diži rotātas, parasti atsevišķi cakaini elementi, bet ne visa fasāde, kā daudzviet Eiropā. Bet nu tas, ka tā ir mošeja, tāpat ir skaidrs. Vakarā noskaidroju, ka tā ir Jaunā Mošeja jeb Yeni Camii. Mošeja un tirgus šī puse atrodas tieši pie Zelta Raga – tieva, gara jūras līča vai kanāla, kas iestiepjas tālu iekšā Stambulas Eiropas daļā. Redzējām Galatas tiltu pāri Zelta Ragam un otrā pusē, iztālēm, Galatas torni. Tajā kādudien būs jātiek augšā, esot labs skats.

    Izmetuši līkumu uz garšvielu tirgu, nonācām atpakaļ un netālu no viesnīcas dzērām turku kafiju un piekodām lukumu. Turku kafija ir neliels podiņš uz biezumiem uzlietas kafijas – tumīga un stipra. Nemācēju izdomāt, vai tur nav klāt arī kādas garšvielas, tik vien secināju, ka kafijas malums ir ārkārtīgi smalks (to pēc izdzeršanas varēja secināt). P., kurš visu laiku bija apgalvojis, ka austrumu saldumi viņam esot par saldu, atzina, ka šitie nemaz tik saldi neesot. Man atliek domāt, ka iepriekšējo reizi viņam vienkārši bijusi iesmērēta nekvalitatīvāka prece, jo es nezinu, kas pasaulē var būt salds, ja ne šis. Protams, ar izņēmumiem. Iepazinos ar apaļām bumbveida konfektēm, kas sastāv no dīvaini apstrādātām, smalki saberztām aprikozēm vai to ievārījuma. Lai neliptu pie rokām, šo masu “apvīļā veselās pistācijās vai mandelēs”. Izteikti skābena ņamma. Lukums man bija pazīstams jau Rīgā, tomēr šķiet, ka šeit tas ir aromātiskāks un ar izteiktāku garšu.

    Kaut kur arī netālu no viesnīcas, bet citā saldumu bodē pārdevējs jau divas reizes šodien paspēja man uzkliegt “no calories!”*

    Pēc saldumiem metām līkumiņu uz otru pusi. Kaut kā izgājām uz nelielas ieliņas ar tādiem kā leļļu namiņiem kreisajā pusē un sētu labajā. Aiz sētas kaut kas nesaprotams – tā kā izrakumi, tā kā kas un pari tam visam – mīīīlzīīīga mošeja ar komplicētu daudzpakapju kupolu un puskupolu kaskādi. Tāda iesarkana. Ielas galā – strupceļš, kaut kādi remontdarbi. Gājām atpakaļ. Pusceļā es sāku dīkt, ka man jāuzzina, kā šo mošeju sauc, jo es kādu citu dienu (tobrīd rietēja saule), gribēšu ieiet viņā iekšā. Gājām un gājām līdz pa pusei apgājuši tai apkārt nonācām laukumā, kam pāri bija redzama otra, mazliet mazāka mošeja, gaiši pelēkzila. Te uzzināju atbildes uz veselu rindu jautājumu: 1) milzīgā mošeja ir Hagia Sophia (Svētā Sofija, tā pati, ko uzcēla bizantieši kā kristiešu baznīcu, kas kādus 1000 gadus bija pasaules lielākā baznīca, un kuru 1400-kaut kādā gadā, Konstantinopoli iekarojot, turki pārtaisīja par mošeju). 2) Remontdarbi patiesībā ir arheoloģiskie izrakumi. 3) Paejot vēl vairāk apkārt, laikam atradām ieeju Topkapi pilī. Vakarā noskaidroju, ka otra mošeja, ko redzējām, ir Zilā mošeja.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu nopirkām ķiršus un dzirdējām pāris notis turku mūzikas kāda pilsētas pasākuma izskaņā. Laukumā pie abām lielajām mošejām ietrāpījos uz saulrietu. Grūti izstāstīt iespaidus – pieradušam pie, piemēram, Prāgas izcakotās Vīta katedrāles, šīs mošejas liekas pat ļoti vienkāršas, tām piemītošais grandiozums ir gan neizmērojams, gan… neuzkrītošs. P. teica, ka noteikti jāieiet Sofijā, kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, vai centrālajā telpas augstums tiešām ir līdz pat agušējam kupolam. Paskatījos vakarā Vikipēdijā – jā, ir. Bail iedomāties, kā tas ir.

    Stambulas ielās tūristu sieviešu redzēju vairāk kā musulmaņu. Un, ak, kungs, cik daudzos veidos ir iespējams sasiet vai saspraust galvas lakatu. Turklāt tie mēdz būt ārkārtīti skaistās krāsās un rakstos, spilgti, bet ne jēli.

    Vakarā ķēros pie GPS, un, nevarēdama tikt galā ar jautājumu, kāda ir Hagia Sophia adrese, atklāju, ka manam GPS-am tomēr ir kaut kādi ievērības cienīgo objektu punkti jau salādēti iekšā. Tas daudz ko vienkāršos.

    Rīt mums būs jātiek galā ar ļoti atbildīgu uzdevumu – jāsaprot, kā nokļūt konferenču centrā. Pašlaik pabeigta plāna vēl nav. Tā kā Stambulā laika zona ir tā pati, kas Rīgā, ir jau sasodīti vēls, un es tagad iešu gulēt un izlikšos, ka esmu gulējusi 2x vairāk kā patiesībā.

    Internets viesnīcā ir, bet nedaudz aizdomīgs. Savukārt viesnīcas administrators drošības pēc divreiz pārliecinājās, ka es ar kādu no puišiem neesmu iemitināma vienā numurā.

    ______________________________
    *) Bez kalorijām.

  • Gatavošanās

    Gatavošanās īsti neatstāj pabeigtības un sakārtotības iespaidu. Līdzi ņemamās zandales divas dienas pirms braukšanas spēcīgi saberza kājas, bet tā kā tās man ir vienīgās, neatlika nekas cits kā papildināt bagāžu ar krietnu čupu plāksteru.

    Nesen nomainīju savu ikdienas mugursomu, kas tipiski man ir arī rokas bagāža, un ar jauno vairs nevar izdarīt manu iemīļoto bagāžas pārformēšanas triku – tā neiet iekšā manā tūristu mugursomā, ko parasti izmantoju par iečekojamo bagāžu, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā apiet dabisko ierobežojumu, ka man ir tikai viena mugura. Aizņēmos no G mazo čemodānu, tas izrādījās neticami ietilpīgs. Atradu viņā G atstāto ibumetīnu, pilnīgi piekrītu, to ceļojumā noteikti vajag paņemt līdzi 😀

    Un tā kā ar to visu vēl nepietiktu, izrādījās, ka vasaras svārki līdz zemei, kad tie tiešām ir vēlami, pēkšņi kļūst par deficīta preci. Staigāt pārāk īsos svārkos Stambulas centrā nav bīstami kaut vai tāpēc vien, ka tūrisma plūsma tur ir gana liela un visi jau ir apraduši ar dīvainajiem eiropiešiem, bet tas ir nepieklājīgi un izceļas. Man nav vēlēšanās censties izcelties, pilnīgi pietiks ar to, kas sanāks pats no sevis.

  • Importēšana no fotki.com pabeigta

    Nu lūk, visi stāsti, kas bija publicēti journals.fotki.com/lauma, ir pārcelti uz šejieni. Ar to intensīvais bloga iekārtošanas spams ir beidzies, un RSS barotnē vairs nebūs desmit un vairāk stāsti vienā vakarā. Iespējams, ka kaut kad vēlāk es atradīšu vēl dažus pavisam vecus aprakstus no vidusskolas laikiem, tomēr garantēt nevaru – neatceros, kurā e-pastā viņi būtu jāmeklē 😀

  • Bildes

    Sakomentētās ceļojuma bildes atrodamas, kā parasti, iekš fotki.com.

  • Mājupceļš

    Svētdien, 2012-02-19
    14:26

    Domu sestdien aiziet uz referendumu Prāgā Latvijas vēstniecībā atmetām, jo tad būtu jāceļās mazliet par agru. Lai gan Rīgā ielidošana mums bija plānota gana vēlu, tomēr no Prāgas jātaisās prom bija ļoti laicīgi, jo nebijām dabūjuši tiešo lidojumu, lidojām caur Varšavu.

    Izejot no viesnīcas, konstatējām, ka jau otro dienu ož pēc ūdens, pēc papuvušām aļģēm. Man pirmajā brīdī gribējās teikt, ka pēc jūras, bet M prātīgi aizrādīja, ka šai smakai trūkst sāls. Vltava atradās vien pāris soļus no viesnīcas priekšas. Jau piektdien bija nokusis praktiski viss sniegs, un arī šodien sala nebija.

    Braucot uz lidostu garām Divoka Šarkai, nopriecājos, ka tik neprātīgi biju tur otrdien aizbraukusi – sniega trūkuma dēļ citās dienās vairs tādu skatu nebūtu.

    Abi lidojumi bija maziņajās lidmašīnītēs – Fokker 50 un vēl kaut kādā, kas abas lieluma ziņā atgādina autobusu ar spārniem. Pēdējā lidojumā AirBaltic mūs sačekoja velnszinkā, katru savā lidmašīnas galā. Sēdēju, nostaļģijojos un pierakstīju padzisušās atmiņas, līdz pilnībā nosēdināju datora bateriju. Vienā brīdī izcēlās neliels trādirīdis ar vienu muļķi, kas bija pasmēķējis lidostas tualetē un iedarbinājis dūmu detektoru, tomēr tas salīdzinoši drīz norima. Piedzīvojuma pēdējais punkts, šķiet, bija brīdis, kad M., kas lasīja lidmašīnā piedāvātās avīzes, sasmējās un atnāca man parādīt, ka Neatkarīgajā avīzē atradis vārdu “meteoromurmoloģija”.

    Man makā palika astoņas kronas. Jābrauc atkal.

    Komentāru nav.

     

  • Piektdiena: pils, relikvijas un cūku kājas

    Sestdien, 2012-02-19
    1:52

    Visa piektdiena bija veltīta dažādiem laboratorijas darbiem. No rīta atklāju vēl vienu lietu, kas tomēr vakar nebija sainstalējusies pietiekami labi, un krietni nočakarējos, kamēr, izmantojot P paskaidrojumus par bash skriptu īpatnībām izdevās pārnest vajadzīgo uzvedību uz Windows. Atrisinājums bija pilnīgi maģisks – vēl bez visām standartlietām vienā batch skriptā bija jānomaina viena relatīvā adrese uz absolūto.

    Kad tas bija pabeigts, es un P devāmies uz Prāgas pili, bet M palika vēl kādu laiku padarboties ar mašīntulkošanas laboratorijas darbiem. Kad pāris dienas atpakaļ mēs spriedām par pils apmeklējumu, es ieteicu doties uz turieni man zināmajā veidā – ar tramvaju apbraukt lociņu un tad iet pa kalnu lejā. Bet M vārdi – paskaties, tas taču ir te, fakultātei pavisam blakus, te jau var ar kājām aiziet! – mani samulsināja. Tā nu piektdienā mēs ar P uz pili devāmies ar kājām pa īsāko ceļu kalnā augšā. Aptuveni pusceļā P izdarīja secinājumu, ka tā noteikti esot mana slēptā atriebība par to, ka mēs fakultātē pēc pusdienām uz ceturto stāvu katru reizi braucām ar liftu.

    Pilī ienācām tieši no otras puses, nekā nācu pirms gada – garām prezidenta pilij un konusveida karoga kārtīm. Izgājām cauri vienam iekšpagalmam, kur es ievēroju uzrakstu par mantnīcu, un tad cauri arkai. OHO, teica P, apstādamies tikko kā iznācis no arkas. Svētā Vita katedrāle mūsu priekšā dažu metru attālumā bija iznirusi pilnīgi pēkšņi un ar galveno fasādi pret mums. Gan katedrāles novietojums attiecībā pret citām ēkām, gan grandiozie izmēri noved pie tā, ka ne mans objektīvs parastais, ne P telefons nespēja to uztvert vienā kadrā. P piezīmēja, ka, ja mākslinieks nemāk katedrāli iezīmēt vienā gleznā, tad varēja vienkārši ņemt citu mākslinieku (piemēram, pirmajam nocērtot galvu), kas nav tāds muļķis, bet tas, ka katedrāle, piemēram, celšanas laikā neietilpa visa vienlaicīgi redzes lokā, toreiz nevienu neuztrauca. Tā kā nedaudz līņāja, novērojām gārgoilus darbībā. Iegājām arī katedrālē iekšā. Tur vēl jo projām prasa naudiņas par aiziešanu līdz altārim. Skatīdamās uz nekrāsotajām akmens sienām, konstatēju, ka savā īpašā veidā, gandrīz, gandrīz vai varētu teikt, ka eksterjers ir kaut kādā ziņā pieticīgs (nekādu gleznojumu uz sienām, nekādu mozaīku – šo rakstot, atcerējos Spas na Kravi Pēterburgā -, tikai akmens ar gotiskatiem rotājumiem un vitrāžstikli). P trāpīgi papildināja: ja neskaita griestu augstumu.

    Ejot gar katedrāles sānu tālāk uz priekšu meklēt Zelta ieliņu, pētīju beznīcas eksterjera gotiskās cakas, pamanīju vienas mazas drutiņas, kuras nekad agrāk nejutos redzējusi, bildēju gārgolus un jumta balstus. Tos rakstus laikam varētu gaidiem pētīt, kamēr beidzot tie viscaur būtu apskatīti un apnikuši.

    Zelta ieliņu atradām bez desmit četros (es internetā biju izlasījusi, ka pēc četriem tur iekšā vairs nelaiž). P mēģināja teikt, ka nav tak uz 10 minūtēm ko pirkt biļeti, bet es apņēmības pilna devos konfrontēt pie ieejas stāvošo iekšā laidēju – ar mērķi uzzināt, kur dabūt biļeti. Iespējams, ka manu apņēmību bija stiprinājis M iepriekš teiktais, ka, pēc aprakstiem spriežot, tur īsti neesot ko redzēt. Nu lai! Tad es gribu pati savām acīm par to pārliecināties, tūlīt un tagad.

    Sargs uzsmaidīja un pamāja ar roku uz vārtu pusi. Es apjuku uz brīdi, un tad abi fiksi tināmies iekšā, kamēr sargs nav pārdomājis un tomēr sācis prasīt biļetes.

    Iela pamatā sastāv no mazmazītiņām krāsainām mājiņām ar mazmazītiņām drutiņām. P, kas ne tuvu nav no garākajiem man zināmajiem cilvēkiem, durvju augšmalas sniedzās drusku pāri plecam. Vienai mājiņai, zemākai par citām, vienā jumta malā bija kāpņveida izbūve, uz kuras salikti puķu podi.

    Salasījusies internetā nepārbaudītus materiālus par bruņu izstādi, skaļi neko neteicu, bet bāzu savu ziņkārīgo šnobeli iekšā visās durvīs, kur vien varēja. Vispār lielāko mājiņu daļu aizpilda veikali, bet man paveicās un bruņas atradu pirmajās durvīs – pa trepītēm augšā otrajā stāvā garumgarā gaitenī. Daudz, es nezinu, cik, 50? Šeit mani nedaudz pagidoja P, norādīdams uz vairākām lietām, kuras pati nebūtu ievērojusi. Pirmkārt, tie cilvēki ir bijuši ievērojami īsāki par mums – bruņutērpi pilnā salikumā stāvēja uz apmēram sprīdi augsta postamenta, un tad to cepuru augšmalas bija vienā līmenī ar mūsu galvu virsām. Tāpat uzzināju, ka noteiktas konstrukcijas (V veidā uz priekšu) krūšu bruņas palīdzēja noslīdēt garām šķēpiem un arī lodēm no pirmajiem šaujamieročiem. Vēl tajā gaitenī bija iespēja šaut ar arbaletu. To es neizmēģināju. Gaiteņa vienā galā bija suvenīru pārdotuve, kurā varēja nopirkt bruņucimtdus, bruņucepures, kaklarotas ar cirvīšiem un zobeniem, kā arī šādas tādas rotaslietas, no kurām man interesantākie likās “īru gredzeni” – melna metāla stīpiņas ar spirālveidā sarullētiem galiem, saliektas gredzena formā. Vēl tur varēja nopirkt dažādus suvenīrus par “bruņinieks uzvar pūķi” tēmu. Bruņinieka man nav, bet nopirku nelielu balta metāla pūķīti ar zaļām stikla actiņām. Šobrīd, kad rakstu, pūķītis smieklīgi gāzelējās uz vēdera uz galda man blakus. P, vērodams, kā prasu pārdevējam “green-eyed dragon, no, no, the green one!”* rezumēja: “Tagad Tev būs zaļais pūķis!”

    Zelta ieliņas vienā galā mēs redzējām katapultu, nelielu lielgabalu un vēl vienu šaujamieroci uz riteņiem. Vienā pagrabā bija podniekdarbnīca ar plēšām un milzīgu daudzmu podu, otrā – alķīmiķa istabiņa ( – Te tāds drēgns… – Ja kamīnā kurinātu īstu uguni, būtu labāk… – Pagrabi vispār nav baigi siltie… – Ja guļ ar cilvēku, nevis ar ģitāru [gultā bija ievietots ģitārai attāli līdzīgs instruments], tad arī ir labāk…)

    Pēc tam izgājām atpakaļ līdz Vita katedrālei satikt M, kurš bija beidzis darboties un atnācis līdz pilij. Izgājām cauri pilij, dažādos skatu laukumiņos pabaudījām Prāgas skatus, un tad sākām domāt, ko tālāk. Tā kā labāki ierosinājumi neradās, es pieķēros domai par mantnīcu. Biju lasījusi, ka kaut kur Prāgas pilī glabājās karaliskie dārgumi, un P vārdi par to, ka britu karaliskie dārgumi esot diezgan iespaidīgi iedvesmoja mani uz domu, ka gribu redzēt kādu lielu dārgakmeni. Viens no maniem kompanjoniem atbira tāpēc, ka neatzina nekādus dārgumus par gana interesantiem, bet otrs, jo mantnīcā studentiem, kas pārsnieguši noteikto vecuma robežu, prasīja par ieejas biļeti vairāk naudas, nekā viņam bija entuziasma. Tā nu sarunājām, ka viņi ies uz pilsētu meklēt Krušovices krogu, kurā var ēst cūkas kājas, un es ar viņiem sazvanīšos, kad būšu beigusi skatīties mantnīcu. Kaut kad iepriekšējās dienās mums bija sarunas par to, ka, pirmkārt, pārmaiņas pēc jāiet uz vienu Krušovices krogu, un 2) P mani uzstājīgi pārliecināja, ka man jāpaņem cūkas kāja neskatoties uz to, ka es viņu nevaru apēst – kāja taču ir krietni lētāka par pīles krūtiņu un to tak es ņemot! Sak, man vienkārši būšot iespējas izvēlēties garšīgākos gabaliņus.

    Bet par dārgumiem. Tā bija baznīcas dārgumu krātuve, tāpēc es neredzēju nevienu dimantu cilvēka galvas lielumā un nevienu karaļa kroni arī nē. Tomēr, jāatzīst, ka tas man bija pārsteidzoši un pamācoši. Lai gan es biju kaut ko pa ausu galam dzirdējusi par tādu koncepciju kā svētās/svēto relikvijas, tomēr nākot iekšā, es to jau biju sen aizmirsusi. Starp citu, man atkal aizliedza fotogrāfēt (atkal runa par sakrāliem objektiem!). Bet vismaz bukletiņu piemiņai iedeva. Un dīvainu zelta monētu ar Prāgas pili. Kaut kāda tūristu kolekcionējamā lieta, man šķiet.

    Viena izstādes daļa veltīta augsta ranga garīdznieku ceremoniālajam apģērbam. Pamata materiāli (ja neskaita zeltu, dārgakmeņus un pērles) ir zīds un… lins. Tā lieta, kas mani tiešām pārsteidza, bija fakts, ka lielajai daļai zelta vai apzeltītā sudraba objektos galvenā vērtība neskaitījās masa vai dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, bet gan nelieli lodziņi ar dažādām svēto relikvijām. Koka krustu gabaliņi, mutautu stūrīši, kauli un zobi (jā, es esmu pilnīgi droša, ka redzēju vismaz vienu zobu), vismaz ciktāl es pareizi atšifrēju uzrakstus. Reliģiskā terminoloģija angliski man ir diezgan sveša. Bija gan objekti ar vienu “relikvijas lodziņam”, gan tādi, kuros bija seši vai vairāki. Jāatzīst, ka šis ceļojums man atkal un atkal liek aizdomāties par elkdievības koncepciju.

    Puiši krogu bija atraduši pavisam netālu no Malostranskas laukuma. Nedaudz pasmējusies par to, ka viņu piedāvātais ceļa izklāsts nesatruēja ne ielu nosaukumus, nedz kādus citus man saprotamas pieturas punktus, izņemot lielas trepes pils austrumu pusē (tas kuriozi sasaucās ar kādu mūsu iepriekšējo sarunu par vīriešu un sieviešu ceļa izklāstīšanas atšķirībām), es tomēr viņus (ar divreizēju sazvanīšanos un pašaubīšanos pie kroga, kura durvis rotāja miroņgalvas) atradu gluži ātri. Kāpjot pa daļēji izgaismotajām kāpnēm, klausījos ielu muzikanta čīgāšanu, vēroju lejā krēslojošo, bet jau apgaismoto Prāgu (jā, man Prāga ir pilsēta ar daudzajām gaismām un izgaismotajām fasādēm), un cīnījos ar viegli melanholisku sajūtu – rīt jābrauc prom no retās vietas ārpus Latvijas, kas man tiešām patīk.

    Ārpusē zīme gan vēstīja, ka tas ir Pilsener krogs, bet iekšā Krušovici tiešām dabūt varēja. Kozels gan viņiem bija beidzies, tāpēc salīdzinājuma nebija. Pētot alus kausu aizdomājos, ko diez nozīmē “Královský pivovar Krušovice” – mums bija dažādas hipotēzes par to, kāds tam sakars varētu būt ar kuru no Kārļiem, tomēr Vikipēdija saka, ka tas nozīmē “karaliskā alus darītava”. Arī cūkas kājas ēdienkartē bija. M gan atzina, ka viņam pietiks čehu ēdiena un pasūtīja lazanju, bet mums ar P – cūkas kājas. Mīlīgi, ka man atnestā cūkas kāja bija ievērojami mazāka par to, ko dabūja P. Droši vien tas arī bija iemesls tam, kāpēc es tiku ar viņu galā. Pēc vakariņām P teica, ka man noteikti jānofotogrāfē kauli, lai būtu relikvija darba kolēģu biedēšanai, kas mēdz brīnēties par manu apetīti. Cūku kāju dažādie lielumi noveda mūs pie strīda, par to vai varētu būt, ka man bija cūkas priekškājas celis, bet P – pakaļkājas. Es pastāvēju uz to, ka kaulu struktūra ir pārāk līdzīga, ka gabalam jābūt vienam un tam pašam, tikai P cūka ir bijusi lielāka.

    Atgriezušies viesnīcā, dzērām alu, atlikušo apelsīnu sulu, tēju un visu citu, kas gadījās pie rokas, ēdām pistāciju saldējumu un apaļās čehu vafeles un vedām diskusijas, kādas iespējamas tikai starp cilvēkiem ar ļoti īpaši profesijām. Mēģinot atrisināt jautājumu par cūku kājām, izgūglējām veselu kaudzu cūku skeletu un beigās tā arī ne pie kā nenonācām. Atgriezusies mājās, pajautāju mammai, un viņa dillemu atrisināja momentā – abas kājas bija pakaļkājas, jo viens no kauliem bija garāks par otru. Tomēr tovakar viesnīcā neveiksmīgā meklēšana noveda tikai pie mana pretenciozā izteikuma, ka tipiski sievietes par cūku skeleta uzbūvi zina vairāk kā vīrieši. Skaļi es to neprecizēju, bet domājusi es biju konkrētu ģeogrāfisko reģionu. Āfrikā varbūt ir savādāk. M šo jautājumu pārtulkoja angliski un uzdeva Wolfram Alfai. Alfa šo jautājumu saprata kā “par ko vīrieši zina vairāk – par cūkām vai sievietēm?!” Nedaudz pamainījām vārdu kārtību un uzdevām šo jautājumu Gūglei. Pirmais rezultāts bija kaut kas par vīriešiem un sievietēm, bet otrais – Vikipēdijas raksts par anālo seksu. Tad mēs sapratām, ka pietiek šovakar gūglēt par cūkām.

    Vēl mēs izsecinājām, ka tezaurs.lv skaidrojošā vārdnīca mums ir kļuvusi par tādu kā etalonu, jo, ja kādi divi no mums sastrīdējās par kāda vārda nozīmi, tipiski diskusijā iesaistītie nosūtīja viens otru paskatīties tēzaurā, ko tad tas nozīmē patiesībā. Piemēram, mums radās jautājums, vai tas, ar ko mēs tur nodarbojamies, ir vakarēšana. M nolasīja priekšā tēzaura definīciju, un secināja, ka viss būtu ideāli, ja vien P labotu kādu darbarīku.

    Saldējums bija tīri labs par spīti tam, ka tika drusciņ par ilgu aizmirsts viesnīcas ledusskapītī bez saldētavas.

    ____________________________
    *) zaļacaino pūķi, nē, nē, to ar zaļajām [acīm]!

    Komentāru nav.

  • Ceturtdienas vakars: nedaudz hakošanas un nedaudz dejošanas

    Sestdien, 2012-02-18
    19:20

    Puišus satiku fakultātes pirmajā stāvā datorlaboratorijā, kur notika nākamā nodarbība. Nodarbībā bija darbošanās ar vienu čehu rīku, kuru mēs visi tiepīgi gribējām uzinstalēt uz operētājsistēmām, kurās tam teorētiski vajadzētu darboties, bet praktiski – nav pārbaudīts (es un M – uz Windows, . – uz MacOs). Mums pietrūka katram vesela rinda visādu prerekvizītu, kurus visus vajadzēja iegūt internetā, tāpēc konstatēt, ka viens no tīkliem, kam mākam pieslēgties, šajā ēkas spārnā nav uzstādīts, bet otram – izgājis no ierindas pieejas punkts, bija visnotaļ nepatīkami. Situāciju labi rezumēja nez kur radusies spārnotā frāze “Sasodītie klostera pagrabi bez interneta!” Tomēr ļoti gribējās tikt skaidrībā, vai to rīku ir iespējams uzinstalēt, kamēr vēl esam šeit, kur izstrādātāji ir rokas stiepiena attālumā. Tāpēc paņēmām visi trīs savus laptopiņus un pārcēlāmies uz blakus esošo Starbucks – pagrabā pie lielā galda. Tur pat bija vajadzīgais skaits rozešu.

    Kopsummā instalēšanās process bija veiksmīgs, lai gan mēs nepamanījām, ka brīvajā laika intervālā starp labratorijas darba beigām un oficiālo vakariņu sākumu bija negaidīti ieplānots vēl viens labratorijas darbs (nodarbību saraksts bija mainījies dienas šīs pašas dienas laikā, P teica, ka no rīta esot to vēl skatījies). Kaut kur pa vidu uzmanība atslāba, P sāka žēloties par Perl nelasāmību, tad atklājās, ka viens no mums nezina, kas ir Halting Problem (viena no teorētiskās datorzinātnes pamatteorēmām), un visbeidzot ķiķināšana par dažādiem datorzinātes teorētiskajiem kruzuļiem noveda pie tā, ka es atklāju sev jaunu ezotērisko programmēšanas valodu: Malbolge.

    Septiņos mēs ar M devāmies oficiālajās konferences vakariņās, bet P palika ar pamatojumu, ka vajag parakstīt rakstu. Konferences vakariņas notika krodziņā ar nosaukumu Petřínské Terasy netālu no funikuliera vidējās pieturas (cik zinu, Prāgā ir viens funikulieris, tam ir trīs pieturas un tas ved augšā kalnā uz Petřín tornīti). Vakariņas man pašai šķita lieliskas, M nedaudz kritizēja, bet es tajā brīdi jau biju sapratusi, ka čehu un vispār ēdiens bez daudz, daudz termiski apstrādātiem tomātiem mēdz nebūt M gaumē. Kad pie vakariņām pasniedza Krušovices alu, sasmaidījāmies – tieši iepriekšējā dienā P bija teicis, ka nākamreiz vakariņām jāmeklē tāds krogs, kas būtu Krušovices nevis Kozel krogs, jo čehu alus kultūru vajag izpētīt plašāk. Vakariņu beigu galā krietns bariņš skolas dalībnieku, ieskaitot abas meitenes, kas stažējas M darbavietā, izdomāja, ka jāiet padejot. Kad nu par šī soļa pareizumu tika pārliecināts arī M, devāmies tāpat ar kājām no kalna lejā, vecpilsētas virzienā. Kafejnīca ierīkota vietā, kur paveras milzum plašs un ārkārtīgi labs skats uz Prāgu. Tā kā Prāgā pārāk elektrību uz ielu un kultūras pieminekļu izsgaismošanu netaupa, tad man likās, ka naktī skats pat bija vēl labāks kā varētu būt vasaras dienā. Sniegs, kas pa dienu nedaudz mēģināja kust, bet nokusis tomēr nebija, to visu padarīja vēl lieliskāku.

    Drusciņ padejojām daudzstāvu klubā netālu no Kārļa tilta (parocīgi, var izdabāt daudzveidīgākam cilvēku lokam, ja katrā stāvā spēlē savādāku mūziku) un tādā pašā lielā barā pustrijos naktī atgriezāmies viesnīcā. Nosvētīju domās Latviju par aizliegumu krogos, klubos un tamlīdzīgās vietās smēķēt, izkāru savas sasmirdējušās drēbes vannas istabā, lai nepiesmirdina istabu un līdu zem segas. Nākamajā rītā pie brokastīm satikām P, kurš salīdzinājumā ar mums izskatījās vienkārši neprātīgi aizmidzis un saguris. Turklāt viņš sūdzējās, ka manā istabiņā bija palicis viss viņa alus, kas tādejādi nepalīdzēja viņam rakstīt murmoloģiju.

    Jā, mans pienesums mūsu trio folklorai ir “murmoloģija”. It sevišķi P. šis gāja pie sirds.

    Komentāri.

    Es: Kad gājām uz viesnīcu, bija uzsnidzis kādus 4-5 cm biezs sniegs. Viesnīcai tuvākajā [Kārļa tilta] galā skolas dalībnieki spontāni uzrīkoja sniega kauju. Kad mēs ar M stāvējām un noskatījāmies viņu līksmošanu, viena no meitenēm, kas stažējas M darba vietā, teica, ka lavieši nemāk kauties/cīnīties. M cienīgi atbildēja: “Nē, latvieši ir pieraduši pie vairāk sniega.” Uz tilta patiesībā bija maz munīcijas.