Author: lauma

Ceturtdien, 2011-06-30
1:42

Atpakaļceļš nebija tik briesmīgs, kā gaidījām. Daļā plānoto pilsētu autobuss nepieturēja, dažas pieturas es nogulēju. Pamodos Valmierā un sarunāju ar šoferi, ka mani Rīgā izlaidīs pa ceļam – tuvāk mājai, nevis vedīs uz autoostu.

Tomēr arī atpakaļceļu izdaiļoja vismaz viens ekscentrisks atgadījums. Pēterburgā pie iekāpšanas autobusā izcēlās strīds starp palielu, savstarpēji pazīstamu cilvēku grupiņu ar ļoti daudz kopīgām mantām un autobusa šoferi. Skatoties, kā viņi savā starpā komunicē, izstrādāju hipotēzi, ka šī cilvēku grupiņa ir daudzbērnu ģimene, ar, iespējams, vairākiem adoptētiem bērniem, jo, ja neskaita divus vecākos, kam pārējie zināmā mērā pakļāvās, tad vecumi visiem stipri tuvi. Šī “daudzbērnu ģimene” gribēja vest 2 vai 3 milzīgus sarullētus paklājus, nelielu maisiņā iesietu groziņu un vēl astronomisku kvantumu visdažnedažādākās formas somu.

Šoferis brēca – ko Jūs iedomājaties, šis nav nekāds preču autobuss! “Tēvs” atbildēja, ka viņi esot brīdinājuši, un viņiem esot atljauts! Kas atļāva? Anatolijs! Cik man zināms, es neesmu nekāds Anatolijs, bet es esmu tas, kas šeit visu nosaka! – tā sarunu noslēdza autobusa vadītājs, kuru cita starpā sauca Toomas, un viņš mūs no Narvas līdz Pēterburgai veda jau turpceļā.

Beigu beigās viņi tomēr tika iekšā ar visām mantām un arī uz robežas lielas papildus aizkavēšanās neradās. Stāvot pasu kontroles otrajā pusē un gaidot braukšanu, savu hipotēzi par daudzbērnu ģimeni verbalizēju skaļi. Tad izrādījās, ka K ir ne tikai noskaidrojusi, ka “daudzbērnu ģimene” ir teātra trupa, kas brauc uz teātra festivālu un ved dekorācijas un rekvizītus, bet vēl arī jūtas man to izstāstijusi. Es pa miegam biju ļoti ticami atbildējusi kaut ko no sērijas “jāā, tā varētu būt…”

Ā, vēl bija atgadījums, mēģinot Pēterburgā nokļūt Baltijas stacijā/autoostā uz mājupbraucošo autobusu: trāpījām pīķa stundā. Čerņisevskajā stacijā ir kādas 5 vai 6 durvis, no kurām atvērtas tikai vienas, pa tām vienlaicīgi var ieiet 1 vai 2 cilvēki. Ap tām nu tad cilvēki arī drūzmējas, pareizāk sakot, mērķtiecīgi virzās iekšā. Ap durvīm bija izveidojies pusaplis vismaz 3 metru diametrā. Saspraukušies iekšā pa šo šauro vietu, cilvēki nokļūst pie nākamās – lejupbraucošajiem eskalatoriem. Interesanti, ka braucot lejā, stingri tiek ievērots nosacījums labo trepju pusi atstāt brīvu īpaši steidzīgajiem, savukārt braucot augšā visas trepes tiek aizdrūzmētas.

Metro vagoni tiek apgaismoti ar vecā parauga kvēlspūdzēm, nekādu ekonomisko/dienasgaismu. Es arī gribu.

Šķērsojot robežpārejas punktu Narva-Ivangorod (Igaunija-Krievija), atrodoties starp abu valstu muitas kontroles posteņiem, ir redzams, ka pavisam netālu atrodas skaisti izgaismots mūra cietoksnis. Nez, vai tas ir tūrisma objekts, un vai robežas tuvums netraucē to apmeklēt?

Baltajām naktīm neapšaubāmi piemīt savs valdzinājums. Par polārajām naktīm gan es tik droša neesmu.

Jauno iespaidu bagāža ir stāvgrūdām piedrūzmējusi smadzenes, visādus jaukus nieciņus te atceros, te atkal aizmirstu, viss izstāstīts nebūs nekad, tāpēc dienasgrāmata jābeidz. Pēterburga ir valdzinoša un mulsinoša reizē, dabas apstākļi, monumentalitāte, etniskais kolorīts, un tā tālāk un tā vēl jo projām. Brīžiem liekas, ka visa Pēterburga ir viens liels Pētera Pirmā pagalms, kurā ēkas izvietotas pēc viena sākotnējā, stingri loģiskā plānu, kuru tu nupat, nupat apjēgsi. Bet kad tu ieraugi uz kāda tilta sirpi, āmuru un piecstaru zvaigzni, vai arī braucot ārāk no pilsētas ieraugi jaunceltņu rajonu, kurā viena pēc otras tiek būvētas vismaz 12 stāvus augstās blokmājas pēc labi pazīstamajiem padomju projektiem, tu apjūc un vairs nesaproti, kurā laikā, telpā un vēsturē esi. Pēterburga kā neatšifrējams cilvēks reizēm cenšas tavu elpu aizraut ar monumentalitāti un krāšņumu, reizēm rāda pierastu mājīgumu un reizēm kā lietuvēns spiež krūtis ar pārmēru dzīvām vēstures ainām. Viņa kacina manas stereotipus mīlošās smadzenes, neļaujot tām piemērot sev vienu ērtu šablonu un ērti iekārtot plauktiņā “es te biju un apskatījos”. Kā vidū atšķirta un nedaudz ielasīta grāmata pieprasa atgriezties un turpināt.

Komentāru nav.

Trešdien, 2011-06-29
17:59

Šodien konference citā vietā kā vakar. K bija izprasījusi no viena džeka norādes, kā te nokļūt, bet trolejbuss negaidīt nogriezās ātrāk pa citu ceļu un mēs apmaldījāmies. Ieradāmies sesijai pa vidu. Papildus aplauziens – nevaru pieslēgties internetam, būs jāmeklē pusdienām kāda kafeinīca ar internetu, lai nopublicētu šos stāstus.

Kafijas pauzes gan te ir vājas, bet vafelīšu sentiments to lielā mērā atsver. Tādas es ēdu, kad biju maziņa.

Iezīmīgi, ka šeit referātu laikā neslēdz telefoniem ārā skaņu, zvana bieži un bieži arī cilvēki dodās ārā parunāt.

K ir pārsteigta par to, ka posteru sesija ir noorganizēta ļoti nepiemērotā telpā – visa telpa pilna ar krēsliem, tāpēc ne posteriem, ne viņu aplūkotājiem galīgi nav vietas. Gaitenī būtu bijis ērtāk. Un šeit posteriem lielā cieņā ir “daudz teksta uz daudz mazām kopā salipinātām lapiņām” stils. Turklāt praktiski visos stendos vienīgais, kas nav melnbalts, ir pieturošie magnēti.

Pēc posteru sesijas bez iepriekšēja brīdinājuma iestājās nevis pusdienu pauze, bet gan vispārējā konferences noslēguma diskusija. Liekas, ka 90% te viens otru pazīst ar visiem niķiem un stiķiem, tāpēc diskusijas vērtās neprognozējama un cilvēki viens otru bieži pārtrauca. Diezgan fiksi viņi tika līdz valodas jautājumam – konfā lielākā daļa rakstu bija krieviski, prezentācijas arī un galvenais organizators teica: “Diemžēl vai par laimi ārzemnieku ir mazāk, kā bijām cerējuši.” Diskusija ātri vien aizgāja virzienā, ka angliski tomēr esot slikti, jo cilvēki nemāk rakstīt angliski un tāpēc mazāk piedalās konferencēs un kas tur vēl. Tikai viens cilvēks iedomājās atgādināt par nabaga nīderlandieti, kurš no konferences saprata kādus trīs referātus. Uz to viņš saņēma vienkārši episku atbildi: “Es nevaru iedomāties, kā vispār par krievu valodas fenomeniem var runāt citā valodā kā vien krievu!” Ak, jel.

Kopā ar to pašu nīderlandieti no diskusijas drīz pēc tam notināmies prom, beigas nesagaidot. K nošūpoja galvu, ka tas nīderlandietis pilnīgi noteikti otreiz uz šo konferenci vairs nebrauks…

Bet tagad ir iepirkti visādi našķi un labumi, pēdējo reizi izmantoju viesnīcas netu – drīzi vien sāksim doties uz metro un tad uz autobusu. Jautājums tikai, kā nesīšu savas mantas, jo kopā ar suvenīriem mana rokassomiņa vairs neiet iekšā lielajā somā…

Vispār nezinkādēļ baigi nāk miegs.

Komentāru nav.

Trešdien, 2011-06-29
17:43

Kamēr es pie sevis pārdomāju un apdomāju G ierosinājumu pašrocīgi noķert kādu kuģi, K pēkšņi ieminējās – “Kā Tu domā, pabraucam ar tiem kuģīšiem? Padārgi gan, 500 rubļu”.

Dzīve šeit vispār nav no lētajām diezgan daudzos aspektos. Ēdiens, liekas ir viens no būtiskākajiem. Divām saldummīlēm Starbucks atdarinošajās kafeinīcās par kafiju un kūciņu notērēt ap 800 rubļu ir nieka lieta (1000 rubļu ir apmēram 18 latu). Viens brauciens ar virszemes sabiedrisko transportu – 21 rublis, ar metro – 24. Metro gan lietojam ļoti maz. Tas, ka Pēterburga ir uzbūvēta purvā, laikam lielākajai daļai šī teksta lasītāju nav pārsteigums – metro stacijas ir ļoti dziļi un centrā staciju ir ļoti maz.

Nolēmām, ka ar kuģīti jābrauc. Es kādu laiku aploloju cerību, ka brauksim nakts sesijā – kad tilti ir pacelti, tomēr paskatījusies sāvā tūristu kartītē tiltu pacelšanas laikus, šo domu atmetu. Kā kuram tiltam, bet pamatā viņi ir pacelti no diviem līdz četriem naktī, tad gulēt galīgi nesanāks, bet negulēšana jau ir ieplānota nākamajā – atpakaļceļa – naktī, un pirmajā dienā Rīgā man jābūt kaut cik sakarīgai.

Pirms brauciena ar kuģīti iečekojām Coffeeshop – liekas, ka no šejienes Starbucks līdzīgajām kafeinīcām šī ir vislīdzīgākā. Kārtejo reizi pārliecinājos, ka man ir briesmīgs akcents – cilvēki man pārprasa, nesaprot mani un uzreiz saprot, ka esmu ārzemnieks. Cita starpā, šaurais vārdu krājums un mazā krievu valodas lietošana iepriekš arī iecērt savu robu manā komunikāciju spējā. Angliski man ir diezgan plašs krājums tādu vārdu, kurus es nezinu tik labi, lai lietotu pati, bet ja kāds cits lieto, tad skanējumu atpazīstu un no konteksta arī nozīmi. Krievu valodai šādu vārdu krājums man ir kaitnoši niecīgs. Piemēram, restorānā, kur ēdu pusdienas, oficiante teica: “Sēdieties, es tūlīt uzklāšu [galdu]!”, un es dabūju pārprasīt, kā lūdzu, ko viņa ar to galdu darīs.

Bet Coffeeshop bija jauks. Kafija ar putkrējumu un kūciņas virpār ir jauki.

Par braucinu ar kuģīti laikam īpaši detalizētu aprakstu nedošu. Noķērām kuģīti Gribojedova kanālā un stundu braukalējām apkārt pa kanāliem, kanāliņiem un upītēm. Pēterburga ir Ņevas deltā – Ņeva sadalās par Lielo un Mazo Ņevu, atdalās upītes Fontanka un Moika, kā arī pa pilnam visādu mākslīgi radītu kanālu. Tas Ziemeļu Venēcijas nosaukums nemaz nav tik pārspīlēts…

Braukājot apkārt gide mums nepārtraukti stāstīja par apkārtredzamo. Diezgan daudz kas no iepriekš pieminētā ir tieši no viņas stāstītā – piemēram, par Katrīnas kolekcijām un biržas ēku. Piebraucām tuvāk Petropavlovskas cietoksnim un uzzinājām, ka agrāk Krievijā tādu spicu torņu nebija, bet Pēteris tādus ieraudzijis Holandē un viņam ļoti iepaticies. Redzējām Čižiku-Pižiku – Pēterburgas mazāko statuju – dūres lieluma putniņu uz maza, pie kanāla sieniņas piestiprināta postamenta. Es uzzināju, ka Aurora nav ne tas kuģis, ko es redzēju pa fakultātes logu, ne tā sarūsējusī miskaste, ko sabildēju, ejot skatīties bākas. Ieraudziju arī īsto Auroru 😀 Petropavlovskas cietoksnim apbraucām apkārt. Dabūju pabrīnīties, kas notiek ar troleibusa vadiem, kad tiltu paceļ.

Gide mums citēja vienu no retajiem Puškina dzejoļiem, kuru kaut fragmentāri atceros no skolas – Ļubļu ķebjā, Petrā tvarēņije… Vēl jo projām nezinu, kas ir “lampada”, turpinu domāt, ka kaut kāds apgaismes ķermenis.

Redzējām pēdējo tiltu uz jūras pusi – aiz tā liels kā māja stāvēja prāmis. Redzējām karaliskos zirgu staļļus (kopā ar vāgūžiem kariešu glabāšanai un kučieru dzīves vietām).

Kad atgriezāmies, izčekojām kafeinīcu “Šokoladka” – pirmā vieta, kur oficiants, ieraugot manu datoru, atnesa man kartīti ar paroli bez manas prasīšanas. Sīkums, bet iepriecinoši, lai gan šoreiz man vajadzēja tikai ātri izkopēt no fotoaparāta atmiņas kartes bildes, lai būtu vieta jaunām.

Vakarā mēģināju aprakstīt, kā tad man gājis, bet neko tālu netiku, iespaidu daudz un miegs nāca kā ūdiens. To, ka divos naktī ir tāds kā tumšs, gan redzēju.

Komentāru nav.

Trešdien, 2011-06-29
17:41

Tātad, apskatījusi Ermitāžas māju rindu, es devos uz Īzaka katedrāli. Gāju garām ārkārtīgi garajai Admiralitātes ēkai, caur parciņu, kurā brīžiem dīvaini oda. Nezinu pēc kā, iespējams, tur auga kaut kādi smirdīgi augi. Admiralitātes ēkai ir garš, spics zelta tornis (braucot ar kuģīti, uzzināju, ka Pēterim tādi patikuši) un restaurācija ēkas centrālās daļas fasādei.

Īzaka katedrālei ir zeltīti kupoli, fasāde nav pār mēru izcakota – pamatā rotāta ar lielām un ļoti lielām kolonnām. Salīdzinot ar Spas na Kravī atstāj tadu īpatnēju grandiozuma, monumentalitātes un vienkāršības iespaidu. Pasvārstījos brīdi, un tad nopirku abas ieejas biļetes – gan baznīcā, gan kolonādei. Vispirms gāju baznīcā. Tur atkal izdevās nozagt ekskursiju. Ekskursijas vidū gide smaidīdama konstatēja, ka “nam eķi ģetki kak to podrasļi” (mums tie bērni kaut kā paaugušies), ekskursiju sākusi viņa vadīt bērnu grupiņai, bet tagad vismaz puse te ir pieaugušie 😀 Lai tikai palaižot bērnus priekšā, lai viņi redz.

Baznīcas interjers iespaida ziņā pieskaņots eksterjeram – monolītas akmens sienas un kolonnas izceļ nišās ievietotās ikonas un grezno sētiņu, kas norobežo altāri (krieviski to sauc “ikonostas”, kā latviski – nezinu*). Sakotnēji laikam visas ikonas bijušas gleznas, bet tad imperators pavēlējsi tās pakāpeniski aizvietot ar tādām pašām mozaīkām, jo tās ir izturīgākas (eļas gleznojumi ar laiku kļūst tumšāki) un vieglāk restaurējamas (ja smaltas – krāsainā stikla gabaliņi – nav izkrituši, tad restaurēšana izpaužās kā nomazgāšana siltā ziepjūdenī; Spas na Kravī nebija šis gadījums). Visas ikonas aizvietot nepaspēja, bet tieši šobrīd katedrālē bija izstāde – tām ikonām, kam ir, bija izlikts arī “otrais eksemplārs”, varēja salīdzināt. Ja nepiebāž degunu ārkārtīgi tuvu klāt, tad tām ikonām, kurām nav zeltītā fona, gleznojumu no mozaikas atšķirt varēja tikai pēc tumšuma.

Jāatzīst, ka parasti pareizticīgo ikonu tēli man liekas tādi kā drusku plakani un neproporcionāli, bet šīs bija nudien lieliskas – gleznotas tādā kā gandrīz vai renesanses stilā.

Imperatoram, kas tajā laikā valdījis, ļoti patikušas vitrāžas, tāpēc tradīcija, ka pareizticīgo baznīcās parasti vitrāžas neliek, nav ievērota, un aiz altāra ir vitrāža nevis glezna. Vitrāžai ir mākslīgais apgaismojums aizmugurē. Vecos laikos tur bijušas gāzes lampas, tāpēc izskatījies, ka mākonīši, uz kuriem Jēzus nolaižās pie ticīgajiem, kustās un viļņojās. Mūsdienās – elektrība un šis specefekts izpaliek.

Vēl viena interesanta lieta, ar ko citur nebiju saskārusies – tukšie vidi. Pie ikonostasa ir milzīgas, monolītas kolonnas. Divas centrālās no dārgi imortēta lazurīta, pārējās – no Krievijas kalnos iegūtā malahīta. Es teicu – monolītas? Patiesībā kolonnas ir no metāla ar cauru vidu, kas mozaīku tehnikā noklāts ar plānu atbilstošā akmens slānīti. Klājot akmens gabaliņi saskaņoti tā, lai raksts sakrīt, tad kolonna noslīpēta un nopulēta un tagad nedzēris nepateiksi, ka tā ir tāda šmaukšana 😀 Es gan priekšā nestādos, kā to raksta saskaņošanu vispār izdevās paveikt, un vai tiešām lētāk nebūtu bijis izgatavot monolītu akmens kolonnu.

Līdzīgs triks ir ar zelta statujām – pie griestiem lielas zelta statujas. Turklāt visas pie griestiem. Kā viņas izdevās tur augšā dabūt no nostiprināt? Statujas, pirmkārt, ir apzeltītas, nevis no zelta, otrkārt viņas ir izgatavotas (laikam ar liešanu) no ļoti plānas metāla kārtiņas, kā rezultātā tās patiesībā ir salīdzinoši ļoti vieglas.

Galvenajā kupolā pašā augšā stikla būrītī iekārts svēto garu simbolizējošais putns. Gide teica, ka ja viņu nolaiž leja, tad viņš izskatās resns un dīvains – putna porporcijas sarēķinātas tā, lai no šī fiksētā attāluma izskatītos “pareizi”.

Pēc tam kāpu uz kolonādi – drusku vairāk kā 200 pakāpieni līdz tiek līdz kolonādei, kas balsta centrālo kupolu. Vispirms augšā stūra tornī, pēc tam pa metāla trepītēm pāri jumtam uz lielo torni. Jāatzīst godīgi, ka tas, ka no stūra tornīša pāri jumtam vienkārši ir uztupināta metāla trepju tarataika, mani apjucināja. Kolonādes platforma arī ir radīta “no nekurienes” – tie metāla režģīši, kas sargā tūristus no nokrišanas, neizskatijās atbilstoši baznīcas stilam. Pieņemu, ka padomju laikos tas brīnums ir ticis uzstādīts un pēc tam nav ņemts nosts, laikam gana ienesīgs.

Tā esot 3 augstākā kupola celtne pasaulē – aiz katedrālēm Romā un Londonā. Kupola zeltīšanai esot izmantota kaut kāda īpašā, eksperimentālā tehnika, kas izrādijusies ļoti izturīga – 2. pasaules kara laikā pilsētas nomaskēšanas ietvaros kupols ticis nokrāsots zaļš. Kad krāsa notīrīta nost, izrādijies, ka zeltījumam nekas nekait. Vēl jo projām, kupols nekad neesot ticis pārapzeltīts, tikai brīžiem patīrīts.

Augšā atskaņo aprakstu par redzamajām ievērības cienīgajām būvēm, man gan īpaši labi negāja ar praksta saprašanu, jo tur daudz lietoja vārdus “pa labi” un “pa kreisi”, bet man jau latviski reizēm ar to rodas problēmas, kur nu vēl krieviski. Ievēroju skaistus zilus baznīcas kupolus ar zelta zvaigznītēm. Vēl ausīs aizķērās, ka jātnieku zirgā redzēju pavisam citā pusē, nekā teikts aprakstā.

Nokāpu lejā, apskatīju jātnieku, konstatēju, ka tas ir Nikolajs, laikam Otrais. Pačortojos, ka tas jātnieks ir manā kartē iezīmēts Īzaka katedrālei otrā pusē un devos meklēt ēdienu.

Līdz Ņevas prospektam iet ir par tālu, un šeit esmu ietrāpījusies kaut kādā dārgajā rajonā (blakus Īzaka katedrālei ir viesnīca Astorija, kurā savulaik nakšņojis ASV prezidents Džordžs Bušs). Tā nu varu zīmēties, ka paēdu pusdienas gandrīz par tūkstoti. Kas tas par restorānu, kur pīle ir lētākais gaļas ēdiens? Bet laba pīle – ar ogu mērci. Un man kā mājas darbs palika noskaiddrot, no kā sastāv deserts, ko ēdu – “sabjon”**.

Gadīdama ēdienu izšķirstīju uz palodzes nolikto tūrisma bukletu (daži apraksti gan tur bija tendenciozi vai vismaz smieklīgi), un konstatēju, ka arī šajā kartē jātnieks ir iezīmēts nevis tur, kur es viņu redzēju, bet tur, kur manā kārtē. Pēterburgā ir vismaz divi jātnieki pakaļkājās sacēlušos zirgos. Tā nu pievācu bukletu, jo šajā bija vairāk ielu nosaukumu, un devos meklēt otro zirgu.

Atradu Ņevas krastā. “Pēterim Pirmajam Katrīna Otrā”. Ja Nikolajs bija tāds smalks un izcakots, ar grezniem sedliem un brunjucepuri, tad Peterim postaments ir salīdzinoši vienkāršs liels akmens bluķis, un seglu vietā – garspalvainā aitāda, tāda, kādas bieži pārdod veikalos.

Īzaka katedrāles augšā par vienu no jātniekiem teica, ka tas ir advancēts inženiertehniskais risinājums – smago statuju ir izdevis nobalansēt uz diviem nelieliem atbalsta punktiem tā, ka stāv vēl šo baltu dienu un kājas nav pārlūzušas. Domāju, ka tas bija par Nikolaju, jo Pēterim zirgs ir uzkāpis tādai kā čūskai, kas balsta arī zirga asti.

Tālāk gāju gar Ņevas krastu uz tilta pusi, jo gribēju apskatīt sarkanos stabiņus. Pa ceļam sabildēju kaut kādu statuju ar džekiņu, kas tasa laivu. Sākumā padomāju, ka varbūt tas ir piemineklis Pēterburgas celtniecības laikā bojāgājušajiem cilvēkiem, bet braucot ar kuģīti, izrādījās, ka tas ir vēl viens piemineklis Pēterim Pirmajam. Drusk kļūdījos.

Pa ceļam redzēju vienu onku, kas makšķerē, un lauvas, kas sargā piestātni pie Admiralitātes.

Sarkanie stabi patiesībā ir vecās bākas – visu blakus esošo salu aizņem Petropavlovskas cietoksnis, bet šīs salas šis gals ir bijusi pirmā Pēterburgas osta. Tad nu, lai atstātu iespaidu uz iebraucējiem, šis stūris gana pompozi noformēts – neliels pusloks laivu piestātnei, katrā pusē pa sarkanai bākai, kas rotātas ar zaļiem kuģu galiem, pa vidu, nedaudz uz nostāk no jūras, bijusī biržas ēka. Pusloku starp bākām aizpilda parciņš un apjož daudz zemāks bruģēts pastaigu celiņš. Populāra vieta kāzu bildēm un citai jautrībai – redzēju divas kāzinieku kompānijas, kas bildējās uz Petropavlovskas cietokšņa fona, vienu neprātīgi jautru absolventu bariņu un vismaz 3 garos limuzīnus – džipveidīgus.

Sazvanījos ar K un uzzināju, ka arī viņa aizgājusi brīvgaitā un ēd Ķeremoka pankūkas kaut kur Ņevas prospektā. Kāpu iekšā transportā un braucu ar viņu tikties. Drusku ietrāpiju korķī, jo darba diena gāja uz beigām, bet nebija tik traki, kā K bija aprakstījusi, ka mēdz būt.

Beigu galā satikāmies tur pat, kur no rīta sāku savu ceļojumu – uz Ņevas prospekta vietā, kur redzama Spas na Kravī. Apgājām apkārt Kazaņas katedrālei, konstatējām, ka no viena gala sāk restaurēt. No katedrāles uz abām pusēm ir divu augstu kolonnu rindu balstīti ceturdaļloki. Īsti pastaigāt pa tiem nevarēja, jo priekšā aizliktas restaurācijas sētas, bet nu izkatījās ļoti… mīļi? amizanti to teikt par vismaz sešus metrus augstām kolonnām. Man patika.

Aplis ir noslēdzies. Sākām kalt plānus vakaram, jo arī K sevī bija atklājusi zināmu piedzīvojumu kāri, droši vien tāpēc, ka izgulējusies. Par tiem nākamajā stāstiņā.

Komentāri.

Es: Komentējot bildes, papētīju Wiki un uzzināju, ka tas sliktais, kas notika ar gleznotajām ikonām, bija aukstums un mitrums, kura dēļ ikonas sāka bojāties vēl galvenajam arhitektam dzīvam esot.

*) Latviski tā arī ir – ikonostass.
**) Pamatā no olām.

Trešdien, 2011-06-29
2:37

Šodien liela eksursiju diena. Un es tomēr braucu ar kuģīti!

No rīta aizgāju līdz Ņevas prospektam, iekāpu kaut kādā transportā (trolejbusā vai autobusā) un aizbraucu līdz metro stacijai Nevas prospekts, kur biju nospraudusi savas ekskursijas sākumu. Ieslīpi pāri prospektam sabildēju Gosķinnij Dvor (milzīgi, neprātīgi un, visticamāk, bezjēdzīgi liels, vēsturisks lielveikals), drusciņ arī Kņižnij Dom (“Grāmatu nams” – grāmatnīca, kas izrotāta ar apzeltītām statuetēm; otro stāvu gan aizņem banka) un Kazanskij Sabor (Tas nez, nozīmē, “Kazaņas katedrāle”? Tikko meklēdama Vikipēdijā baznīcas nosaukumu, atradu, ka baznīca veltīta ikonai, kurā Dievmāte attēlota kā Kazaņas (pilsēta tāda) aizstāve). Kazaņas katedrālei ir ļoti skaistas, pelēkas, apdrubušas kolonnas. Laiks sagrauzis tās tik ļoti, ka tās kļuvušas eleganti mežģīnotas, un no piejumta rieviņām ēkas aizmugurējā fasādē aug krūmi. Savdabīga elegance. Katedrāle, protams, tik liela, ka kadrā ietilpināma tikai no Ņevas prospekta otras puses.

To visu es appētīju un sabildēju neko daudz apkārt nestaigādama… Kad pievērsos staigāšanai, izrādījās, ka pirmais eksursijas mērķis ir viegli atrodams – Sabor Spas na Kravi (“Glābiņš Asinīs” katedrāle?* nu tā ar krāsainajiem kupoliem) krāsainā fasāde ir visnotaļ labi redzama kādu gabalu tālāk tuvākā kanāliņa krastā. Apgājusi apkārt kļūdas pēc divas reizes (jo ekskursantu plūsmu regulējošais nožogojums neļāva iet starp kanālu un katedrāli), ieraudziju pirmo no vēlāk diezgan bieži sastaptajām plāksnēm, kas rotāja daudzas bedres citādi monolītajos akmens bluķos – “šeit trāpījis viens cik tur tiem tūkstošiem lādiņu, ko fašisti izšāva uz Ļeņingradu aplenkuma laikā 1941-1944.gadā”. Kādu pusmetru virs zemes pie baznīcas sienām regulāri izliktas aprakstītas plāksnes, plākšņu teksts nodrukāts vēlreiz uz informācijzīmēm tieši pie sētas, kas neļāva man pieiet katedrālei tuvāk. Sākumā padomāju, ka tas ir kaut kāds vēstures fiksēšanas paņēmiens, bet tā ir tikai daļēja taisnība.

Brīdi pasvārstījusies, nopirku pa 150 rubļiem biļeti un iegāju iekšā, ar domu, ka noteikti tur nekā jauna nebūs, jo es jau esmu diezgan daudz baznīcu savā dzīvē redzējusi.

Baznīcas interjērs pavisam nedaudz atgādina Bukovinas (Rumānijā) krāsainās baznīcas – arī viss vienās ikonās. Viss, pilnīgi viss, izņemot kādu metru no grīdas uz augšu, ir noklāts mozaikām. Imperators, kas licis celt šo baznīcu, pieprasījis, lai viss būtu mozaikās, jo Izaka katedrālē, redz, ir gleznojumi un ar tiem ir kaut kas nelāgs laika gaitā noticis. Es gan neuzzināju kas, to man Īzaka katedrālē nepateica. Un tām mozaikām esot jābūt gatavām ĀTRI! Klasiskais mozaiku (te baigi lepojās ar Krievu mozaiku skolu) gatavošanas ātrums esot bijis 1 kvadrātmetrs gadā, ja nekļūdos. Tad nu šīs problēmas risināšanai viens “privāts” kantoris izdomājis jaunu metodoloģiju mozaiku gatavošanai. Es tiešām nesapratu, kāpēc tas, ka stikla gabaliņi tiek likti tā, ka licējs redz viņu aizmugures, nevis priekšas, procesu kaut kā paātrina, bet nu jā – visas tās mozaikas tikušas gatavas 12 gadu laikā un šī ēka pasaulē izceļās ar savu lielo mozaiku apjomu.

Arī grīdas ir mozaika – plāns, daudzkrāsains marmors – tikai 6mm biezs. Muzejniekiem tā saglabāšana sagādā ne mazumu galvassāpju, tāpēc liela daļa katedrāles grīdas noklāta ar aizsargtepiķiem.

Griestos virs altāra bija mozaika ar “specefektiem”. Jēzum apkārt zeltainais mākonis uz liektās pamatnes bija uzkonstruēts tā, ka, atstarojot gaismu no krietni tālāk esošajiem kroņlukturiem, izskatījās, ka mākonis spīd un mirguļo pats.

Ā, kas tad ar tiem uzrakstiem sienu ārpusēs? Katedrāle nekad nav funkcionējusi laulāšanai un tamlīdzīgām “jautrām izdarībām”. Tā ir piemiņas katedrāle, kas uzcelta vietā, kur laikam astotais attentāta mēģinājums pret caru Aleksandru tomēr izdevās. Kanāla mala speciāli ir tikusi “pabīdīta uz priekšu”, lai vieta, kur caram uzmeta bumbu, būtu iekšā katedrālē. Plāksnēs ir aprakstīti Krievijas Impērijas svarīgākie notikumi tā cara dzīves laikā. Man gan palika iespaids, ka viņš ir diezgan daudz slepkavojis un karojis, bet nu gide teica, ka tas paužot visas tautas sēras.

Jā, es “nozagu ekskursiju”, tā rezultātā tad arī to visu uzzināju. Kad nu baznīca uzcelta, tālākā tās dzīve bijusi ne mazumu jautra. Impērijas laikā baznīca izmantota īpaši svarīgiem valsts nozīmes dievkalpojumiem. Kad pie varas nāca boļševiki, tad kādu laiku tur šā un tā, bet beigās baznīcu slēguši pavisam un pēc kāda laika nolēmuši arī uzspridzināt. Spridzināšana bijusi nolikta 41.gadā, tāpēc tā arī nav uzspridzinājuši – bija svarīgākas lietas darāmas. Viena vai otra kara laikā tur bijis morgs. Pēc Otrā pasaules kara tur bijusi teātrim rekvizītu glabātuve. Pirmo restaurāciju baznīca piedzīvojusi, laikam tak pateicoties tiem pašiem teātra rekvizītiem – kāds teātra darbinieks atklājis, ka galvenajā kupolā ir milzīgs nesprādzis spridzeklis – viens no tiem, ar kuru bijis paredzēts spridzināt to būvi. Dabūt to spridzekli lejā, netīšām neuzspridzinot, esot bijis sarežgīti.

Nu jā, kad pēc tā visa beidzot tikuši pie kārtīgākas restaurācijas, tad mozaīku restaurēšanai esot vajadzējis 14 gadus (lai uztaisītu, vajadzēja 12). Turklāt pazudušas nedaudzās gleznas, pāris krusti un vēl šis tas (ieskaitot ikonostasa vārtus), kas vēl jo projām nav atrasts/atjaunots.

Kopsummā – krāsaini, krāsaini un vēlreiz krāsaini – kupoli, ārpuse, iekšpuse un arī stāsts. Vispār, jo vairāk grozos pa šeijieni, jo vairāk liekās, ka krāsainība šeit ir viena no būtiskākajām pompozitātes izpausmēm.

Izejot ārā no baznīcas, sanāca iet cauri miniatūram tirdziņam, kurā pārdeva tikai un vienīgi suvenīrus. Tālākais pieturas punkts bija Pils laukums. Gāju, gāju, beigās sapratu, ka nezinu, vai gadījumā neeju galīgi uz otru pusi, jo kartē ir ierakstītas tikai pašas lielākās ielas. Te mani izglāba vakar Internetā nejauši sagrābstītais fakts – pēc redzētajām bildēm atpazinu, ka aiz mājām redzamais smailais zelta puļķis ir Petropavlovskas cietokšņa baznīcas tornis. Tātad galīgi otrādi es tomēr neeju.

Pils laukumā pati savām acīm pārliecinājos, ka Aleksandra kolonas galā ir nevis pats Aleksandrs, bet gan enģelis. Apkārt daudz garu ēku. Daudz kolonnu. Kolonnas te ir bijušas modē ka tik ne visos laikos. Laukuma pirmā būve ir Ziemas pils ar zaļganbaltzeltītu fasādi. Viņa arī Ermitāžas galvenā ieeja. Katrīnai Lielajai (otrajai) esot ļoti paticis kolekcionēt, tāpēc pakāpeniski blakus Pils ēkai piebūvētas vēl divas, kur šīs kolekcijas glabāt. Tad nu šīs trīs ēkas un vēl tajā pašā laikā tur pat blakus uzceltais Ermitāžas Teātris arī veido mūsdienu Ermitāžas pamatkorpusu.

Pilss pagalams ir tik liels, ka tur var braukāties ar zirgu pajūgiem. To tur arī piedāvā.

Rinda uz Ermitāžas kasēm vismaz 2 reizes pārsniedz Ziemas pils iekšpagalma garumu. Lai gan man kā studentam ir bezmaksas ieeja, tomēr man šī rinda ir jāizstāv, lai dabūtu savu bezmaksas biļeti. Internetā var tikai maksas biļetes. Tāpēc laikam Ermitāža paliks citai reizei.

Tālāk devos uz Īzaka katedrāli – tas atkal bija viegli, jo tās zeltītais kupols no pils bija labi redzams. Bet par to nākamajā sērijā, jo man šausmīgi nāk miegs.

Komentāru nav.

*)  Pēc atgriešanās man izlaboja, ka Glābiņš Asinīs ir briesmīgs “Spas-na-kravi” latviskojums, jo runa ir nevis par glābšanu asinīs, bet pat glābēja (Kristus) katedrāli, kas uzcelta asiņainā vietā un literatūrā to sauc par Kristus Augšāmcelšanās katedrāli.