Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Viesnīcā tomēr ielaida

    Pirmdien, 2011-06-27
    23:32

    Tikko kā lekcijas biedzās, devāmies uz viesnīcu. Nācām no Ņevas prospekta pa Majakovskovo un pie katra nākamā stūra cerējām, ka beidzot esam klāt. Veltās cerības vismaz trīs reizes, bet varbūt pat, ka piecas.

    Viesnīcā atradu neaizšifrētu interneta pieejas punktu ar visnotaļ pompozu nosaukumu – TRONZAL (ar otro reizi atšifrēju, ka runa nav vis par tonzelēm, bet gan par troņa zāli). Pēc kāpņu telpas izskata biju jau nospriedusi, ka greznās interjera bildes, kas šai viesnīcai bija iekš booking.com ir fotošopēts māns, tomēr tā īsti nav. Telpas nav lielas, un greznība vismaz ēstuvītē ir pārspīlēta, bet dabā tiešām ir novērojams tas pats, kas bildēs. Izrādās, trīs zvaigznes no piecām šajā gadījumā atšķirās ar to, vai tualete ir numuriņā vai gaitenī.

    Iečupojušās viesnīcā, aizgājām paēst. Kaut kā gājām, gājām, kamēr nonācām atkal uz tā paša Ņevas prospekta un izpētījām nacionālo fastfood-u – Teremok (Ķeremok) pankūkas. Pretstatā Rīgas pankūku bodēm šeit vis pēc degušas eļļas nesmird. Lielāko daļu ēdienkartes sastāda plānās pankūciņas, kurās ielocīts pildījums, piemēram, aknu pastēte un marinēti gurķi, vai arī sēnes, pētersīļi, mārrutki, mērcīte un laikam vārīta gaļa. Vai arī āboli ar karameļu mērci. Vai lasi. Vai vēl vesela kaudze dažādu vairāk vai mazāk veģetāru variantu. G jau gaidīt gaida, ka atvedīsim viņai “Bļin “Grečeskij” c brinzoi, bekonom i zeleņju”. Pēc visas nakts autobusā gan siltas tās pankūkas vairs nebus… Mans objektīvais vēders, labi pieblīvējies ar trim lieliskām pankūkām, pasludināja, ka Rīgā iešanas uz pankūku ceptuvēm tuvākās desmitgades laikā nebūs.

    Mājupceļā noskaidrojām, ka K ir sēnes garstāvoklis, bet man gribās kaut ko paskatīties, turklāt brauciens ir sasodīti īss. Tā nu uzklausijusi K dotos pieturas punktus, papildinājusies ar Vikipēdijas un Googles karšu sniegtajām zināšanām saspraudu sev rītdienai īsu lociņu gar Ziemas pili un tuvākajām divām baznīcām. Jācer, ka spēšu iziet to visu.

    G ierosināja izbraukt ar kuģīti pašai, bez citiem konfas dalībniekiem – rītvakar. Šobrīd man īsti galvā nelīmējās kopā, ka man varētu izdoties 2 dienu laikā gan kuģītis, gan jau minētais pastaigu lociņš, gan vēl Ermitāžas apmeklējums.

    Viss, tagad fiksi iešu gulēt – pēc praktiski negulētās iepriekšējās nakts rītdienas pastaigas plānošana mani ir neglābjami aizkavējusi. Brokastis rīt deviņos.

    Starp citu, ir pusdivpadsmit, bet ārā ir gaišs, pavisam viegla krēsla.

    Komentāru nav.

  • Miegs nāk, cīnos, kā māku

    Pirmdien, 2011-06-27
    17:33

    Izdomāju, ka referātā aizmirsu patiekt, ka mūsu softs ir open source. Un, ka ir konvertors uz Tiger, to te drusku pazīst.

    Viena nikna tante uzbruka vienam puisim ar interesantu tēmu, bet pati stāstija vecas apkopojošas lietas.

    Ceļā uz pusdienām mani noķēra viena nenikna tante, kas jautāja par manu referātu. Kārtējā lieta, par kuru būs jāpadomā (jāpietjūnē), kad atgriezīšos. Viņa man rādīja ceļu uz lokālo kafeni, un tas bija diezgan advancēts – cauri tualetei. Kafenē serviss – ar kolorītu (lai neteiktu amorāls – zinu ļautiņus, kas par pusdienu otrā ēdiena uzsildīšanu mikrovilnī galīgi nebūtu sajūsma), bet paika bija ļoti garšīga, un kafija, iespējams, pat nebija šķīdene. Vot, lipīgi galdarīki gan besī.

    Ja neko nejaucu, mēs atrodamies Sankt-Pēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes ēkā, un konferenci organizē Matemātiskās lingvistikas katedra. K, paskatījusies man pār plecu, pakomentēja, ka uz kafeni var aiziet arī neejot caur tualeti – tad jāiet pa citiem gaiteņiem. Nav pārsteidzoši – ēka ir taisnstūrveida ar “cauru vidu” – diezgan lielu, mīlīgi apstādītu iekšpagalmu. Pēc pusdienām tur drusku pastaigāju un pafotogrāfēju tur esošās skulptūras un lielgabalus. Fotogrāfējot vienu steam-punk stila brīnumu satiku divas apmēram mana vecuma meitenes. Viņas paskatījās uz mani, tad uz manu konferences piespraudīti, tad atkal uz mani un tomēr sadūšojās jautāt: “Vai nevarat pateikt, kā aiziet uz filoloģiju [lekciju/eksāmenu]?” Nē, nevaru gan, bet no rīta vienā gaitenī pie kaut kādas katedras durvīm redzēju krietnu bariņu studentu (pārsvarā studenšu), kas centīgi būrās biezās kladītēs, stāvgrūdām pierakstītās ar kaut ko kirilicā. Izskatījās, ka mācās eksāmenam.

    Mums iedeva shematisku fakultātes plānu. Te esot fotolabratorija, kinozāle, labirints un katakombas. Un vēl “Kseroks Bankomat Sberbanka”.

    Kādu brītiņu atpakaļ gar logu aizbrauca kuģis. Man ir ļoti žēl, ka es nezināju ātrāk par to, ka pēdējās konferences dienā tiek piedāvāta ekskursija ar kuģīti pa Ņevu un kanāliem. Būtu zinājusi, nebūtu mainījusi autobusu 2. reizi – sū** par izlaiduma nokavēšanu, bet kuģītis… A tagad nekā – ekskursija ir 20:00-23:00, autobuss attiet 20:00 no Baltijas autoostas. Ar vēlo autobusu – 00:20-tās būtu paspējušas visu forši.

    Urā, sesija beidzās. Kaut kur dosimies. Varbūt gulēt, varbūt ēst un skatītes. Vispirms jāiekaro viesnīca un jānoliek somas.

    Komentāru nav.

  • Čau, Pēterburga!

    Pirmdien, 2011-06-27
    13:07

    Izvēlāmies kā miegaini lācīši Baltijas autoostā un sākām blisināties apkārt. Sazinkāda ļeņinekļa nē, bet padomju memoriāla parciņā minūtes 7 kravājos, kamēr savas trīs bagāžas vienības (tūristu mugurene, mugurene, kas ir rokassomiņa, un guļammaiss) savācu vienā. Apkārt viss tukšs un kluss, nešķiet ticami, ka šī ir daudzmiljonu pilsēta. (Nu visi normāli cilvēki sešos no rīta guļ!)

    K prasa vienam onkam: “Kurā virzienā ir Ņevas prospekts?” – “Nūū… Gandrīz visos. Visvairak laikam tajā…” Onka norāda ieslīpi pāri kanāliņam.
    “Cik tālu?” “Šausmīgi tālu, ar kājām neaiziesiet.” “Kā tur labāk nokļūt, ar autobusu?” “Nē, nē, labāk brauciet ar metro, [nu, vobšem, razbiraiķes po shemi]!”

    Konferences norises vieta ir vienā Ņevas krastā, bet mūsu viesnīca, Ņevas prospekts, ievērības objekti un mēs pašas – otrā. Nolemjam pārbaudīt, kas ir ar viesnīcu. Autoostai blakus izeja uz Baltijas metrostaciju. Uz viesnīcai tuvāko metrostaciju (kaut kas uz Č burta) var nokļūt braucot ar vienu metro līniju, nav pat jāpārsēžas. Čāpojot uz viesnīcu es pārmaiņus domāju, kā nez sauc arhitektūras/interjera dizaina stilu, kas izmantots Pēterburgas metro, uzklausu K komentārus par vārda “ņedaļeko” izpratni Pēterburgā (viņa acīmredzami nav sajūsmā) un filozofēju, vai hotelī būs bagāžas glabātuve. Ievēroju, ka Pēterburgā ir ne mazums “pereulok”-u, Rīgā gan nevienu ielu par šķērsielu nesauc…

    Viesnīcas adresējās Majakovskovo ielā, bet ieeja tai ir mazmazītiņas durtiņas no kaut kāda pereuloka. Mūsu viesnīca 3. stāvā, otrajā – kaut kāda cita. Spiežot mūsu viesnīcas zvaniņu, durvis neverās un neverās, beigās nospiežam 2.stāva viesnīcas zvaniņu un tiekam iekšā nekavējoties. Trepēs sazinkāds interjerdizaina mišungs – kaut kādu senāku laiku diezgan bagātīgie rotājumi juku jukām ar bieziem vadu saišķiem un Dievs vien zina kādu gadsimtu sūbējumu. Nemāku atrast īstos vārdus, Rīgā tas, kas ir vecs, parasti ir nodrupis, nevis nosūbējis. Tā vispārīgi Pēterburgas arhitektūra lieliem gabaliem (ja atlasa super lielos, super apzeltītos ievērības objektus) atgādina nedaudz palielinātu Rīgas arhitektūru ap Brīvības ielu no centra līdz Alfai.

    Zvanam, zvanam pie metāla durvīm ar plāksnīti ar viesnīcas vārdu, bet nekādas reakcijas. Soma smaga, miegs nāk. K pamēģina piezvanīt uz booking.com izdrukā norādīto telefona numuru, bet rezultāta nav. Ko vēl varētu darīt? Varētu kādam kaut ko paprasīt, bet neviena jau nav. Atliek palēnām doties uz Universitāti uz konferences vietu.

    Lai to paveiktu, jātiek līdz Ņevas prospektam. Pa ceļam mīlīgs uzraksts kirilicā “Kofe-hauz” – iestādījums atgādina krustojumu starp Rīgas Double Coffee un Starbucks. Palūram iekšā – tur ir var norēķināties ar karti un tur ir tualete! Starp citu, šajā nelielajā iestādijumā iekšā (!) ir arī bankomāts. Pasludinu K, ka mēs te varētu pakavēt laiku – WC jau sen ir meklēšanā un piedevām laika arī ir daudz.

    Dzērām kafiju, es ēdu ļoti garšīgu “čizkeik” (oi, ko tik visu te nevar atrast pierakstītu kirilcā – “Yves Rocher” un “Subway” man šķita sevišķi amizanti, visus “dablkapučino” un tādus vispār nevar uzskaitīt) un mēģināju kā nebūt uzmodināties. Mums referāts ir pavisam, pavisam drīz – trešais, skaitot no konferences sākuma. Vakar divas reizes autobusā viņu izrunāju, bet pa galvu klīst dīvainas vīzījas no sērijas “būtu ļoti apkaunojoši (un diezgan ticami), ja manas smadzenes resursu taupīšanas nolūkos nolemtu angļu valodas moduli izslēgt tieši uz referātu”.

    Ar Ņevas prospektā noķerto trolejbusu (biļete – 21 rublis) tikām līdz fakultātei (Sankt-Pēterburgas valsts universitāte, laikam filoloģijas fakultāte, šeit strādā vienas mūsu darba biedrenes vīrs) ļoti laicīgi, neskatoties uz visu lēno kafijas dzeršanu. Fakultātes ēka ir pašā Ņevas krastā, pa auditorijas logu var uzņemt fočenes, kas ir savdabīgas ar savu “mazo ietilpību” – attālums liels, bet vairāk par vienu vai divām ēkām kadrā vienalga neieiet. Klau, Pēter, tev nebija lielummānija? Automašīnas sprūst ikrīta korķos, bet ar zirgu pajūgu Pēterim pārvietoties droši vien bija tīri ērti, nebija jānomokās ar to, ka tikko kā iekāpts, tā jau atbraukts un jākāpj ārā.

    Lai tiktu iekšā fakultātē, mums lika uzrādīt pases. Reģistrācijas meitene prasa man pierādījumus (bankas izdruku), ka esam pārskaitījušas konferences dalības maksu. Kafijas pauzei Jacobs šķīstošā kafija no burciņas katram jāieber pašam pēc savas gaumes. Šķībi šķērsām sagrieztās vafeles ar rozā pildījumu atsauc atmiņā kaut kādas neskaidras, bet saldas bērnības atmiņas.

    K saka, ka norunāju labi. Pašai arī liekas, ka vismaz katastrofa nebija. Nesteidzos un angļu valodu pavisam aizmirst arī neaizmirsu. Tas jau ir kaut kas. Jautājumu gan nebija. K saka – labi, ka neviens nepiesējās.

    Pusdienas pauze ir tikai stundu, uz Ņevas otru pusi netiksim, laikam pačekosim vietējās kafenes.

    Apbrīnojums mišungs – kaut kas ēku noformējumā asociējās ar Vīni, jo īpaši Hābsburgu ziemas pili (kā nu viņu sauca, vai tik nebija vienkārši Hofburga), kaut kas – ar padomju laiku atmiņām, kas ir pa pusei aizmirstas, bet pa pusei – tā arī nekad līdz galam nav attīstījušās (es tad biju baigi mazā). Bet tas padomju kolorīts šeit ir savādāks kā Rīgā un Austrumberlīnē – vismaz pagaidām neizraisa tik neizmērojamas skumjas. Viens gan ir skaidrs – šeit ir kaut kas tāds savdabīgs, ar kādu es vēl neesmu sastapusies nekur citur pasaulē.

    Komentāru nav.

  • Ceļā

    Pirmdien, 2011-06-27
    11:28

    Autobusā bija maz vietas kājām.

    Kādu laiku pļāpājām par to un par šo, tad no labi paēstajām vakariņām (lieko stundu notērējām Stacijas Gan Bei) sanāca miegs. Aprīkojusies ar jaku spilvena vietā un guļammaisu, kādu laiku knosījos. Laikam novecoju, agrāk aizmigt autobusā gāja daudz ātrāk…

    Kaut kur pa miegam atklāju, ka apaļais priekšmets, kas bakstījās pret muguru un pret kuru es sākotnēji izturējos galīgi nevērīgi, bija nevis K celis, kā domāju, bet galva. Bet laikam nekas slikts nav noticis.

    Bet kā, sasodīts, tu pagulēsi, ja ik pa pāris stundām autobuss apstājās pieturā, iebliež tev acīs gaismu un vēl skaiļrunī tiek iekliegta pietura? Turklāt divtrešdaļautobuss pēc šī paziņojuma metās rosīties kā uz ugunsgrēku; kurš iet smēķēt, kurš – uz tualeti, bet praktiski visiem kaut kur jāiet. K diezgan drīz paziņoja, ka atceļ savu nepatiku braukšanai ar vilcienu.

    Papildus ķibele izrādījās, ka starp Krievijas robežu ap diviem naktī un iebraukšanu Pēterburgā, Baltijas autoostā 6:15 bija nevis četras stundas, bet gan divas – stundu zaudējām laika zonu dēļ, un stundu pavadijām muitā. Muitošānās, starp citu, notika salīdzinoši raiti.

    Rezultāts: nezinu, kā K, bet es savas 4 nepārtrauktās stundas miega nedabūju.

    Komentāru nav.

  • Ievads: kas, kur un kad notiek?

    Pirmdien, 2011-06-27
    11:22

    Epopeja epopejas galā vēl pirms nokļuvām Pēterburgā.

    Vispirms drusciņ paraizējāmies, vai konference maz notiek, jo mājas lapas ilgi nebija un nauda bija jāpārskaita uzprivātu kontu. Pēc tam šīs raizes aizstāja citas.

    Ceļa biedrenei K aizspriedumi pret vilcieniem, aviobiļetes traki dārgas, tāpēc atliek braukt ar autobusu. Braukšanas plāns 26. vakarā izbraukt, konferences rītā agri ierasties Pēterbugā, 29. vakarā izbraukt un 30. no rīta būt mājās. Kādu laiciņu pēc biļešu nopirkšanas rodas jautājums – vai autobus 29.06 00:20 tiešām atiet 29.datuma vakarā? Protams nē, jo šis autobuss attiet 20 minūtes pēc 29.datuma sākšanās 😀 Biļetes veiksmīgi izdodās samainīt.

    Paiet laiks ne īss, ne ilgs, kad, nedaudz izrakusies no darbiem, pārskatu no sekretariāta atnākušos e-pastus. 30.datumā man ir izlaidums, autobuss Rīgā ienāk 10:40, izlaidums sākās ievērojami ātrāk. K vēlreiz doties uz autobusu kantori negrib, tāpēc tas prieks tiek man. Izdodās apmainīt vēlreiz.

    Pa Jāņiem atnāk SMS ar tādu tekstu kā piedodiet, atvainojiet, Jūsu reisam 26.06. 17:45 LuxExpress autobusu aizstāsim ar SimpleExpress. Man ataust atmiņā, ka biļetē bija rakstīts – 18:45. Paskatos biļetē, tur bez lieliem paskaidrojumiem figurē abi laiki (“līnija: 17:45” un “Rīgas SAO: 18:45”). Kantora mājas lapā figurē 18:34 un brauciena ilgums, kas precīzi sakrīt ar laiku no iebraukšanas līdz izbraukšanai. Pēterburga ar Rīgu ir blakus esošās laika zonās.

    Mēģinājumi sazvanīt kantori ir neveiksmīgi, tāpēc nolemju, ka 18:45 ir pēc Pēterburgas laika un 17:45 – pēc Rīgas. Šai hipotēzei gan ir tāds mazs trūkumiņš, mazs – kā siena šķūņa vārti – hipotēze nepalīdz saprast, kad ir atpakaļbraucošais autobuss, kuram biļetē figurē izbraukšanas laiki 19:15 un 20:00, bet braukšanas ilgums sakrīt ar laiku no 20:00 līdz iebraukšanai Rīgā.

    Laicīgi ierodamies autoostā, un K, bruņojusies ar zvēra apņēmību, dodās uz autobusu kantori. Izrādās 17:45 autbuss atiet no lidostas, lai 18:45 būtu Rīgas SAO. Biļetē par lidostu nav minēts pilnīgi nekas. K pieprasīja kompensēt satrpību starp lētā un dārgā autobusa cenu, lai kā nebūt kompensētu mūsu ciešanas. Kompensēs. Viņai vēl piedāvāja atlaižu talonus – 50% nākamajam braucienam, bet viņa atteicās. Nekas, kāpjot iekšā autobusā mums tos vienalga iedeva.

    Komentāru nav.

  • Pēcsērija

    Trešdien, 2011-06-01
    18:58

    Bildes ir izšķirotas un nopublicētas šeit pat, iekš fotki.com.

    Spožā saule un grandiozie arhitektūras izmēri ir atstājuši specifiskas pēdas – bildes ir pārāk kontrastainas un horizonti šķībi. Rotēju, rotēju tos horizontus līdz apnikumam, bet vēl palika visādi šķībumi. Piemēram, šo bildi, sagriežot taisni un apcērpot malas, pārāk daudz kas paliek ārā.

    Pārskatot bildes atcerējos dažus skanīgus nosaukumus, kas man patiesībā gandrīz neko nenozīmē – Alekante, Alboroija,… Lai gan, kaut ko nozīmē gan – Alekante ir tā vieta, kur es būtu nokļuvusi, ja vilciens būtu sācis kustēties, kamēr es skrēju pēc lakata. Alboroiju bieži rakstija pie čufu stendiem. Tas droši vien ir kaut kā līdzīgi kā ar Astrahaņas arbūziem.

    Laimīgu jums bilžu baudīšanu, es tikmēr iešu sentimenta mākta pameklēt somā, vai tur vēl nav atlicis tresdaļmaišelis čufu.

    Komentāru nav.

  • Uz lidmašīnu – īsti spāņu stilā

    Svētdien, 2011-04-10
    23:56

    Vilciens no Valensijas laiski ieripoja Barcelona-Sants stacijā, un mēs, apņēmušās lieki nekavēties, devāmies meklēt vilcieniņu uz lidostu. Lai veiksmīgāk noritētu nokļūšana lidostā, es uzņēmos šefību par čemodānu, bet G metās izlūkos.

    Barselonā ir metro, starpilsētu vilcieni un īpaša veida vilcieniņš uz lidostu. Katram no šiem vilcienu veidiem vajag savādākas biļetes, tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr atradām īsto automātu, kur dabūt īstās biļetes. Uz lielā ekrāna izlasījām, ka vilciens uz lidostu ir no 14 ceļa pēc 7 minūtēm, un, kad biļetes bija rokā, braucām ar eskalatoru lejā. Čemodāns smags kā dubļos iestigusi cūka, tāpēc ar paskaļu “bums” tas nokrita vienu pakāpienu lejā. Veiksmīgi, ka pa abiem nekritām tālāk, bet man liekas, ka pēc tam viņam sāka šūpoties viens no riteņiem.

    Lejā sarakstā neviena vilciena uz lidostu nav, perons tukšs, bez mums pilnīgi neviena cilvēka ar čemodānu. Radās nelabas aizdomas. Uzbraucam atpakaļ augšā, un pirmais sastaptais apsargs saka, ka “aeroport” atiet no 9.perona. Viņš mūs izlaida pa kaut kādiem palīgvārtiņiem atpakaļ galvenajā stacijas daļā.

    Lai gan braukušas netikām, tomēr vārti mūsu biļetes otro reizi, lai tiktu uz pareizo peronu, ņemt pretī atteicās, tāpēc G gāja pirkt jaunas. Pretī vārtiem uz 9.peronu gozējās 2 apsargi, tāpēc, pirms zaudēt vēl vienu biļešu pāri, es tiem īsti spāniskā stilā uzbļāvu: “Aēropot?!”, apsargi pamāja, si, un davāmies lejā uz peronu. Vēl viens mazāks bums čemodānam.

    Šoreiz perons pilns ar atbilstoša rakstura publiku ar čemodāniem. Kādu laiku gaidam (viens vilcieniņš uz lidostu bija aizgājis, gaidījām nākamo 15 minūtes vēlāk), līdz G mana, ka uz ekrāna ar sarakstiem sāk rādīties kaut kas par nākamo vilcienu “out of service”. Es mierinu G, ka tam uz mums nevajadzētu attiekties, jo nākamais vilciens ir uz Svēto Vinsentu kaut kurieni.

    Svētais Vinsents atnāca laikā.

    Aēroports arī atnāca laikā, bet uz 10.perona. Augstie spēki par mums apžēlojās – 10.perons bija 9.perona otra puse, tāpēc mēs tajā vilcienā tomēr iekāpām.

    Apbrīnojamā kārtā tālāk viss norisinājās diezgan gludi – lidostā mūs sagaidīja vietējais autobuss, lai pārvestu no 2.termināļa uz pirmo, bagāžu nodevām un drošībai cauri tikām ar nelielielu pīkstienu par godu manām zandalēm.

    Elegantu punktu uz i ceļojuma noslēgumam uzlika tas, ka pret paņemtajiem rokas bagāžas ratiņiem es vairākas reizes apsitu kājas, pēdējā reizē – tā, ka asinis nošķīda uz visām pusēm un brīdī, kad pie vārtiem sāka mirgot uzraksts “last call”, es metos iekšā tualetē pēc kāda nebūt papīreļa/salvetes, ar kura palīdzību uzkopt kāju.

    Fakts tomēr ir un paliek fakts: kolēģu pesimistiskā prognoze nepiepildījās, lidmašīnu mēs nenokavējām. Mēs esam atpakaļ Rīgā, sveikas un veselas, un rīt startējam uz Tartu. Cik labi, ka man nav šajā braucienā nekas jāplāno.

    Komentāru nav.

  • Atpakaļceļš – pārdomas braucot ar vilcienu

    Svētdien, 2011-04-10
    22:48

    Sēžot vilcienā uz BCN, var mēģināt fiksēt vēl kaut kādus nieciņus. Interneta gan te nav – publicēšana notiks vēlāk, ļoti ticams, ka jau man pašai esot Latvijā. G, neskatoties uz agrāk izteiktajiem noraidošajiem apgalvojumiem par gulēšanu vilcienā, tieši to dara – guļ.

    Kad braucām uz Valensiju, es aizmirsu vilcienā savu lielo zīda lakatu. Meitene, kas sēdēja man blakus, uz perona pienāca un mums to pateica, un, G mudināta, es aizskrēju pusvilcienam cauri pakaļ pēc lakata. Labi, ka vilciens stacijā stāv veselas astoņas minūtes, pirms doties tālāk uz Alekanti. G teica, ka tas esot ļoti tālu no Valensijas.

    Lai aizvērtu čemodānu pēc tam, kad tur bija iedabūtas mūsu lupatas, suvenīri, papīri un visbeidzot manas botes (turpceļā man tās bija kājās, bet ir par karstu, lai es spētu saņemties un tās uzvilkt, kamēr jāceļo cauri Spānijai), G tam dabūja sēsties virsū. Cerams, ka nebūs pārsvars.

    Arī Valensijas stacijā bagāžas glabātuvi sauc par “left luggage” (aizmirstā/pamestā/kreisā bagāža), bet nu jau tas mūs vairs nepārsteidz. Vienkārši uzjautrināmies.

    G vakar vakarā izmisīgi pētīja mums pieejamās kartes, mēģinot tikt skaidrībā ar metro stacijas, kas atrodās pie Valensijas Sorollas stacijas, nosaukumu. Kartē bija Jesus, Google Maps – “Joaquin Sorolla”. Šorīt izrādijās, ka taisnība ir Googlei, spāņi nav vīžojuši izdot jaunas kartes tikai tāpēc vien, ka tagad centrālais vilcienu satiksmes punkts atrodas citā vietā. Vispār tipiski spāņu garā 🙂 Pēc šī ceļojuma Darela Grieķijas apraksti liekas tik dabiski, nemaz ne kariķēti. G atzīmēja, ka “Jesus” ir īstais vārds, ar kuru raksturot situāciju ar stacijām un kartēm.

    Vakar, meklējot Sorollas staciju, ieplīsusī G karte beidzot sadalījās 2 atsevišķās daļās. G rezumēja, ka ir ļoti labi, jo pilsētas centrs un dzīvoklis abi palika vienā kartes pusē.

    Vakar mājupceļā no stacijas, kurš kārtējo reizi bija virzīšanās gandrīz zināmā virzienā pa daudzām mazām centra ieliņām, kurām kartē nav nosaukumu, netīšām atradām specializēto vīna veikalu veclaicīgā stilā. Kad izstāvējām rindu, kuru patiesībā veidoja viens pircējs – jauniešu pāris, kam vajadzēja kaut ko specifisku, ko sirmais vīna onka ilgi meklēja veikala dziļumā, nopirkām “Venēcijas ūdeni” (Varbūt tomēr Valensijas ūdeni?) – 7 grādus stipru apelsīnu dzērienu, kura garša lielā mērā līdzinājās vietējai apelsīnu sulai (ar biezumiem un mizu piegaršu).

    Vaniļas pāksti nopirku pa pusotru eiro. Rīgā atrast vaniļas pāksti pa pusotru latu man parasti neizdodas;)

    G seja vairs nav sarkana, man drusciņ vēl ir. Bet vispār apdedzinātais deguns gandrīz nemaz vairs nesūrst.

    Austiņu radio vilcienā ir lielisks izgudrojums. Man patīk piedāvātā mūzika. 3.kanālā gan šoreiz lasa dzeju (spāniski, kā gan citādi), bet izdevās atrast arī mūzikas kanālu.

    Tipiskais spāņu fenotips ir tumši brūnas acis un melni vai tumši brūni mati. Šeit ilgi dzīvojošos ziemeļeiropiešus var atšķirt pēc pelēkajām/gaiši brūnajām acīm un brūnā ādas nosauļojuma. Spāņiem pašiem ādas tonis parasti ir tāds kā dzeltenāks, tāds kā gaišāks nekā labi ceptam ziemeļeiropietim 😛 Mans apdedzinātais deguns man skaidri atgādina, ka šeit cilvēkiem ir izveidojušies pielāgojumi, lai te dzīvotu, un man šādu pielāgojumu NAV. Nevienam ziemeļeiropietim neiesaku braukt uz Spāniju vasarā. Pavasarī un rudenī ir silti un labi, bet ko te varētu nepieredzējis organisms darīt tempratūrā, kas pārsniedz ķermeņa tempratrūru, gan nezinu.

    Ā, cita starpā – plānu sestdien izbraukt ar velosipēdiem pa visu Turijas veco gultni mēs atcēlām, jo kopš ierašanās katra nākamā diena bija būtiski siltāka par iepriekšējo. Šodien 11 no rīta stacijā pie pašas jūras vilciens ir samērijis āra tempratūru 21 grādu (vilcienā uz neliela ekrāniņa rāda šādu informāciju: vagona numuru, galapunktu, pulksteni, ātrumu un āra tempratūru).

    Šeit praktiski nemaz nav jūrmalas – 100 metru plata smilšu strēlīte un pēc 200 metriem var būvēt ātrvilciena sliedes. Reizēm ir vienkārši klintis līdz pašai jūrai.

    Komentāru nav.

  • Ceturtā diena – pagurums

    Sestdien, 2011-04-09
    23:13

    Pēdējā pilnā diena Spānijā. Rīt pusdeviņos vilciens uz Barselonu.

    G teju neizmseļamā enerģija ir izsīkusi, manējā arī.

    Šodien braucām uz Universitāti ar velo. Lai novērstu vakardienas kļūdas, nopirkām sauļošanās eļļu, par kuru laik pa laikam ierēcu, jo milzīgā pārguruma dēļ nāk smiekli par teju jebko. Šajā gadījumā par to, ka eļļai virsū rakstīts solījums “to protect and pamper your skin”. Kārtīgi iesmērējāmies un uzsējam uz galvas lakatus. Noklausījāmies pāris referātus, izīrējām divriteņus un braucām uz ostas pusi, kur atrodās zinātnes muzejs.

    Pēc brauciena iegājām “Angļu kortā” (lielveikala nosaukums) atdzist un izdzert aukstu kafijas kokteili. Nopirku kokvilnas cepuri ar puķainu oderi, būs suvenīrs no vietas, kur dabūja vienu no retajiem saules dūrieniem.

    Vazājāmies, vazājāmies pa zinātnes muzeju, kamēr galīgi piekusām. Kosmosa izpētei veltītajai ekspozīcijai galīgi nepalika laika 🙁 Bet es redzēju autentisku Nobela medaļu. Daudz interaktīvu eksperimentu.

    Atpakaļ braucām ar velo, jo vajadzīgajā virzienā nebija metro. Devāmies noskaidrot, kas īsti ir ar tām vilciena stacijām un biļetēm. (No rīta neizdevās nopirkt vilciena biļetes, jo dumjā mājas lapa netika galā ar Latvijas telefona numura validāciju).
    Pētījām, pētījām, līdz uzzinājām, ka mūsu rītdienas vilciena attiet no Džoakima Sorollas Stacijas, kura mūsu tūristiem izdalāmajā kartītē nav iezīmēta. T.i. , nevis tā ir ārpus kartes, bet tā kartē nav uzzīmēta vietā, kur atrodas, jo kopā ar blakus esošo metro staciju ir uzcelta pēc tam, kad G pēdējo reizi bija Valensijā.

    Ripinājāmies ar velo garām sliedēm ar pieņēmumu, ka braucot pietiekami ilgi, mēs atradīsim to Sorollas staciju. Braucām un braucām, līdz nokļuvām Valencia Nord – centrālajā stacijā ar kuru sliedes beidzās. Secinājums: Sorolla izrādījās sliežu otrā pusē. Nu labi, nopirksim centrālstacijā biļetes un tad meklēsim Sorollu. Plāns izgāzās ieraugot daiļrunīgo paziņojumu, ka biļešu pārdošana pārcelta uz Sorollu. Beigu galā atradām to nelaimīgo staciju, un pie viena atpazinām metro staciju, kuru redzējām pirmajā vakarā. Tad arī sapratām, ka ne Sorolla, ne tuvējā metrostacija kartē nav iezīmēta. Beigu galā mēs tās biļetes dabūjām, kā nebūt pārdzīvojot faktu, ka kasieris angļu valodas trūkumu aizstāja ar vērienīgiem flirta mēģinājumiem.

    Metro staciju nosaukumi labi liecina par to, ka Spānija ir katoļu valsts. Sorollas stacijai tuvākā kartē iezīmētā metrostacija saucās Jesus, savukārt dzīvoklim tuvākā metro stacija (un viena no lielajām ielām) – Angel Guljermo.

    Tikušas galā ar vilcienu jautājumu devāmies cauri dažiem veikaliem uz majām. Lielās gājēju ielas, kas iepriekšējās dienas pēc tumšas iestāšanās bija tukšas un klusas, tagad bija pārsteidzoši pilnas ar restorānu galdiem un čalojošu dzīvību. G skaidroja, ka tas tāpēc ka nedēļas nogale (tusiņš pamazām sākās jau vakar vakarā).

    No rīta bijām tirgū. Daudz augļu, riekstu un garšvielu. Kaut kā savādāk kā Rīgā. Nopirku pa lēto krietnu paciņu safrāna.

    Komentāru nav.

  • Trešā diena – jūra

    Sestdien, 2011-04-09
    2:03

    Rīts sākās ar to, ka, tā kā kafija mums bija, tad G demonstrēja, kā lietojama mazā, metāliskā ekspreso gatavošanas ierīce. Nu tīrā maģija, bet rezultats bija dzerams. Rīta cēliens pagāja bez neprātīgiem piedzīvojumiem. Ceļā uz universitāti G metro kartē ieraudzīja, ka tā atrodas vien dažas pieturas no jūras. Tā dzima plāns divstundīgajā pusdienlaikā, pēc kura bija garais referāts spāniski, doties uz jūru.

    Cita starpā, par visu iepriekšējo dienu trakumiem smejoties, G teica, ka pirms aizbraukšanas viens no kolēģiem esot pareģojis, ka mēs nokavēšot atpakaļceļa lidmašīnu. Es teicu, ka tad mums svētdien jābrauc ar agro vilcienu – piecos no rīta. Gulēsim vilcienā, bet ņemot vērā ekstravagantos notikumu pavērsienus, kavēšana nemaz neliekas tik mazticama.

    Tā kā jau iepriekšējā dienā bija dzimis plāns, ka sestdien jābrauc pa Jostu ar pilsētas velosipēdiem, pusdienlaikā devāmies praktiski izpētīt, kā viņus iegūt. Dabūjām velosipēdus ar zināmu pīkstināšanos un čakarēšanos (pa 10 eiro tev izdrukā biļeti ar kodu, kas ļauj ņemt velosipēdus septiņas dienas, katram ņēmienam pirmā pusstunda par brīvu, pēc tam jāmaksā nelielas naudiņas), un nolēmām uz jūru doties ar velo. Laiks perfekts – silts, bet nav svelmains un pūš patīkami atvēsinošs vējiņš. Valensijā ir pamatīgs veloceliņu tīkls, tāpēc braukšana ar velosipēdu te nav ne par trešo daļu tik ekstrēma kā Rīgā. Vienkārši ņem un brauc, un neviens nemēģina tevi nogalināt.

    Ātri vien tikām līdz jūrai un ņēmāmies izbraukāt pie jūras esošo prominādi (plats, flīzēm klāts pastaigu laukums kādus 100 metrus no jūras krasta) no viena gala līdz otram. Palmas, daudz sauļoties kāru atpūtnieku, utt. Jūra zila, zila, lazurīta zila pretstatā iepelēkajai Baltijas jūrai šķita vienkārši neticama, uzzīmēta un mākslīgi nokrāsota.

    Izbraukājušas prominādi (vienā galā tika stellēts augšā kaut kāds tirdziņš) ar kārtīgu piepūli atradām 2 brīvus stabiņus (uz riteņiem bijām pavadijušas apmēram stundu), pie kuriem piespraust divriteņus (t.i., lai nodotu) un devāmies ēst pusdienas vienā no tuvajiem krastmalas krodziņiem. G gribēja sauļoties un baudīt peizāžu, tāpēc sēdējām ārpusē.

    Apkalpoja mūs traks spānis, kam šis bija pats darba karstums, tāpēc lielāko daļu atnesto lietu viņš nometa uz galda ar kārtīgu blīkšķi. Angliski nerunāja ne vārda, tāpēc no dienas piedāvājuma kaut ko izvēlējāmies uz labu laimi. Kā priekšēdienus dabūjām lapu salātus ar tunci un “krievu salātus” – pasāļu un nedaudz neparasti garšojošu rosola variantu, ko abus sadalijām uz pusēm. Kamēr es klusībā filozofēju par to, ka man vārītais bundžiņtuncis galīgi negaršo, G salēja uz tiem tunča salātiem drosmīgu daudzumu eļļas un etiķa, un ieteica apmaisīt. Maisīšanas procesā čupiņa lapu aizgāja pa gaisu uz baltā galdauta, kuru trakais spānis pirms tam mums bija gādīgi uzklājis (tam galdautam gan jau sākumā bija vismaz viens neizmazgājams traips), bet es sapratu, ka… eksistē veids, kurā vārītais bundžiņtuncis ir fantastiski dievīgi garšīgs!

    Otrajā G dabūja kaut ko līdzīgu Valensijas paeljai (viņai tā ļoti garšo), bet es – kalmāru ar astoņkāji, baklažānu un sazinkā vēl krāmējumu. Amizanti un pilnībā apmierināja manu piedzīvojumu kāri, bet man tās jūras veltes jau sāk apnikt. Pēcāk izrādījās, ka dienas piedāvājumā ietilpst arī deserts un mazmazītiņš kafijas piņģerotiņš. Desertu ēdienkartē praktiski visu varēja saprast. Citronu “tarte” te garšo ļoti līdzīgi citronu groziņkūkai, ko gatavoju pirms gada.

    Devāmies ar divriteņiem atpakaļ un trāpījām uz referātu sesijas vidu. Atbilstoši laika plānojumam nākamajam vai pēcnākamajam referātam vajadzēja būt visnotaļ interesantam. Klausījāmies, klausījāmies un sākām skatīties programmā: nebūs interesantā referāta – pa vidu vairāki ir izkrituši un tas, ko šobrīd lasa ir programmā pēdējais. Tā kā nākamā sesija bija kaut kādam speciālam klubiņam un pēc tam bija konferences oficiālās, ļoti dārgās pusdienas, uz kurām mēs negājām, tad teju velti bijām nākušas atpakaļ.

    Tomēr dīvainā kārta mani tas viss īpaši nesatrauca. Lekciju telpa šķita karsta un smacīga un virsū mācās neprātīgs nogurums. Izlīdām ārā uz kafijas pauzi, nosēdos pie rozetes un mēģināju rakstīt par “welcome drink” tapām. Nogurums tāds, ka kustēt nemaz negribējās, tāpēc palūdzu, lai G atnes man suliņu. G iešķieba man glazi auksta balta dzēriena – tā esot “orčeta”, šai vietai specifisks dzēriens. Gatavojot no specifiskiem riekstiem. Atgādina ūdenī izšķīdinātu cieti ar medu, tomēr, lai cik neglaimojošs šāds salīdzinājums neliktos, dzēriens patiesībā ir ļoti garšīgs.

    Izdzērusi glāzi sāku justies tā kā drusku labāk. Radās dīvainas aizdomas. Pēc vēl 3 glāzēm patīkami aukstā dzēriena beidzot sāku asociēt sevi ar dzīvu būtni. Saules dūriens! Sasodīts, kad man iepriekšējo reizi bija saules dūriens? Kaut kad maziņa (mazāk kā 8 gadus veca) laukos pupiņas ravēju, apsvilināju rokas un dabūju tādu dīvainu sajūtu, ko vēlāk pēc literatūras sazīmēju kā saules dūrienu.

    Devāmies mājās un G skaitīja ievērības cienīgos šķidruma daudzumus, kas bez jebkādām sekām uzsūcās manā vēderā – 4 glāzes orčetas, glāze ūdens, viņas ananāsu suliņa apmēram glāzes lielumā. Viesnīcā savācu savu apelsīnu sulas litru, nosmērēju nu jau kārtīgi sasārtušo ģīmi ar bepanteni, pēc G padoma uzsēju pirātu stilā uz galvas lakatu un devāmies šopingā, jo universālveikalā nav saules. Kad apelsīnu sula bija praktiski beigusies, no manis jau bija sanācis cilvēks. Tā nu es tagad zinu, kā jūtās cilvēks, kad viņam ir saules dūriens – baigā flegma, kas var pārstrādāt teju jebkuru daudzumu šķidruma.

    G tāda pasarkana un ar krūštura lenču riņķīšu formas raibumiem uz pleciem, bet viņai šis jociņš ar dienvidu saulīti ir apgājies labāk. Nopirkām rītdienai sauļošnās aizsargeļļu. Man ir sarkana piere, deguns un… celiņš matos. Goda vārds, pirmo reizi mūžā.

    Vakarā G vārīja superlielas garneles (lielākas par tīģergarnelēm), kas patiesībā nemaz nav garneles, bet langusti, es smērēju seju ar eļļu (kaut kur šopingam pa vidu sāka sūrstēt), un kopsummā vakars izvērtās gluži idillisks. Dzēram sangriju. Pusdienās mums bija īstā sangrija, vakarā pēdējie pārpalikumi no laikam aiziepriekšējā dienā nopirktās pakas, bet tas jau ātrumu nemazina. Sangrija ir tāds 7 grādus stiprs vīna dzēriens, kuru dzer aukstu (teorētiski ar ledu). To gatavo, vīnam pievienojot sulu un augļus.

    Brīdī, kad biju tikko izlīdusi no dušas un sniedzos pēc dvieļa, izsita korķus (bez īpaša iemesla). Bet nu sevi atrast, lai nosaucītu, jau var arī tumsā. Tāda ir dzīve. Un Spānija.

    P.S. G aizgāja pasūdzēties uz reģistratūru, atnāca puisis, kas vienlaicīgi izskatījās gan pēc spāņa, gan pēc ķīnieša, un parādīja, kur atrodās korķi. Tā pie elektrības mēs tikām atpakaļ gluži raiti.

    Komentāri.

    Es: Orčetas (Horchata) recepte un apraksts angļu valodā: http://www.xmission.com/~dderhak/recipe/horchc.htm
    Riekstus, no kā gatavo orčetu, spāniski sauc chufa, angliski – par tīģerriekstiem.