Laumas piezīmes

Author: lauma

  • Čehija 6: Jozefova

    Nākamā diena ir pēdējā pilnā ceļojuma diena. Pieceļamies pavisam nedaudz laicīgāk un nolemjam pirms doties staigāt, paēst brokastis. Viena, otra iespēja tiek apsvērta un tomēr noraidīta kā ne īsti valdzinoša, Prāgā pavadāmo dienu arī maz, tapēc beigu galā mēs vienkārši aizejam vēlreiz uz Slavia, jo tur ir labi. Brokastu piedāvājums tur ir ilgi, līdz diviem, tapēc mēs kārtīgi iepazīstamies ar to. Es ēdu plaucētās olas ar briošmaizīti un Holandes mērci, un domāju par to, ka nu es māku taisīt Holandes mērci, tas mūsdienās nav tik grūti, bet es tiešām nezinu, kas jādara, lai mērci padarītu tik gaisīgu kā šī. J. ir paņēmis viegli apceptu sendviču ar sieru un šķiņķi, kam pa virsu uzkrāmēta ola. Klavieres šobrīd nespēlē, visapkārt čalo cilvēki ēdiens ir izcils un mēs nesteidzamies. Nesteidzamies tik ļoti, ka paņemam arī desertu – man jānoskaidro, kāds šeit ir French toast jeb vecmammas olmaizīte un J. paņem pankūkas ar apelsīnu mērcīti, kas tā nenosauktas tomēr ir tuva rada Crepe Suzette. Pajokojamies, ka [kafiju ar] alkoholu no rītiem taču dzerot tikai aristokrāti un deģenerāti, un pārbaudījām, ka kafija ar absintu vai olu liķieri arī ir baigā manta.

    Šīsdienas plāns – Vltavas šis krasts, konkrētāk bijušais ebreju rajons Jozefova. Pa ceļam noejam gar vecāko Kārļa universitātes ēku un gar teātri, kurā pirmo reizi esot uzvests Dons Žuans. Es mazliet šaubos par to Kārļa universitātes stāstu, bet blakus kāda gide citai grupai stāsta tieši to pašu. Kaut kādā brīdī sanāk iet arī gar vietu, kur kādreiz bija Ādamu ribu korgs, un jā, tur tiešām tā vairs nav. Vēl ceļš mūs izved vēlreiz gar Betlemes kapellu un saules gaismā mēs ieraugam atbildi uz J. pirmās nakts jautājumu, kas tie par kaķu plauktiņiem pie sienas. Naktī mums šķita, ka priekšējās fasādes vienā sānā ir tādi kā betona plauktiņi pielikti un nevarēja saprast, kāpēc. Dienas gaismā “plauktiņi” met ēnu uz gaišās sienas. Katrā ēnā, izrādās ir caurums burta formā, burti veido vārdus za pravdu – par patiesību. Un uz apakšējā “plauktiņa” malas ir rakstīts “Jan Hus” un gadaskaitļi. Tik vienkārši… un tik uzrunājoši.

    Jozefovā es esmu izdomājusi, ka (a) gribu redzēt seno kapsētu, ko man dažādi cilvēki iesaka jau vairāk kā 10 gadus, un (b) parādīt J. Spāņu sinagogu, jo liels kultūras piemineklis. J. ļaujas manam plūdumam un mēs dodamies kapsētas virzienā. Mēģinot iegādāties biļetes, mēs saprotam, ka būtībā ir divu veidu biļetes – “viss kopā” un “viss kopā, bet bez Staronovas sinagogas”. Tas “viss kopā” ir vēl vismaz 3 sinagogas bez Spāņu, kā arī kapsēta un ceremoniju nams. Racionāli spriežot nākas atzīst, ka mēs nevaram to visu kvalitatīvi apskatīties līdz muzeju slēgšanai un mūsu spēku izsīkšanas brīdim, tapēc mēs tomēr nopērkam “mazo biļeti” bez Staronovas. Biļešu pārdevējs mēģina mūs mierināt, ka biļetes der veselu nedēļu, bet tas mums nepalīdz, jo mums nav veselas nedēļas Prāgā. Taču viņš mūs pārliecina nopirkt audiogidu, jo kapsētā visa informācija esot ivritā.

    Iedziļinoties rūpīgāk nelielajā shēmā biļetes aizmugurē, mēs saprotam, ka kapsētas apskatīšana ir organizēta vienā virzienā un mēs stāvam pie izejas. Bet ja reiz tāpat mums biļete ir gandrīz visam, mēs ieejam pie kapsētas esošajā Ceremoniju namā. Šī ēka man rada sajūtu, ka es zinu, no kurienes cilvēki iedvesmojas, kad fantazē par rūķu arhitektūru – tas ir celts no vienādiem taisnstūrainiem akmeņiem, tam ir divi vai 3 stāvi un mazi krāsainu stiklu lodziņi. Vienā stūrī ir kāpnes ar dekoratīvām margām, kas ved uz nosegtu ieeju un virs tām ir tāds kā apaļīgs tornis – tas izvirzās uz āru no ēkas, bet nav sevišķi augsts. Iekšā ir vismaz tādiem nezinātājiem kā man patiesi interesanta ekspozīcija par attieksmi pret nāvi un apglabāšanas procesa organizēšanu un tradīcijām. Piedodiet, mans īsais izklāsts noteikti nebūs precīzs, lai cik ļoti mēģināju iedziļināties, esmu iesācēja, taču gribas apkopot, ko jutos uzzinājusi, lai neaizmirstu. Ja kļūdos, labojiet, komentāri būs vaļā. Ziedošana vispār ir garīgi svarīgs akts ne tikai saņēmējam, bet arī ziedotājam, tas ir ticīgā pienākums. Palīdzība slimajiem un mirstošajiem, kā arī ārstēšana ir nevis iešana pret Dieva gribu (kā to mūsdienās mēģina apgalvot daži kristieši), bet līdzīgi kā ziedojums saskarsme ar dievišķo. Katrā kopienā ir ļoti svarīga brīvprātīgo organizācija – Apbedīšanas biedrība -, kuras pienākums ir sniegt atbalstu mirstošajiem un viņu tuviniekiem, kā arī pareizi un tradīcijām atbilstoši organizēt bēres un vākt ziedojumus. Iezīmīgi, ka atbilstoši tradīcijai bagātos bija jāapglabā tāpat kā nabagos baltā kreklā un vienkāršā zārkā. Lielākās kopienās, piemēram, Prāgā šī biedrība bija lielāka un tur par vadošajiem locekļus varēja balsot tikai tādi biedrības dalībnieki, kas biedrībā ir vismaz 15 gadus. Mazākās kopienās vienkāršāk. Tā kā darbs ir visnotaļ saistīts ar dzīves bēdīgo pusi, katrai šādai biedrībai ir pienākums organizēt vismaz vienu priecīgu notikumu gadā, tapēc tika organizēti ikgadējie banketi. Ceremoniju namā bija apkopoti gan dažādi ar biedrības darbu saistītie priekšmeti (ziedojumu vākšanas kastītes, banketu trauki un vēl visdažādākie priekšmeti), gan arī gleznojumu sērija (nezināms autors, ja pareizi atceros, 17. vai 18. gs.), kas attēloja biedrības darbu, pienākumus, apbērēšanas procesu utt. Ja pareizi saprotu, šie gleznojumi visticamāk bija biedrības pasūtījums, jo biedrībām reizēm bija pienākums informēt sabiedrību par sava darba nozīmīgumu. Taču, cik saprotu, biedrība bija kopumā kopienas dzīvē svarīga un cienīta organizācija.

    Pēc tam mēs devāmies apkārt kvartālam meklēt ieeju kapsētā. Pie ieejas kapsētā ir vēl viena sinagoga, kas mūsdienās kalpo kā piemiņas nams holokaustā bojāgājušajiem – tās sienas ir viscaur norakstītas ar cilvēku vārdiem un gadskaitļiem. Tālāk ejam caur kapsētu. Pēdējais apbedījums kapsētā datējas ar 1787. gadu, vecākais – ar 1439. gadu, taču ir zināms, ka apbedījumu ir vairāk un vecāki nekā kapakmeņi. Kapakmeņi sākumā atstāj negaidīti haotisku iespaidu, taču patiesībā tam ir ļoti labs izskadrojums – kapsēta ir lietota ļoti ilgi, tajā atkal un atkal pietrūka vietas un tikai pa retam bija iespējams iegādāties vēl zemi kapsētas paplašināšanai. Tā kā pamest vai atrakt kapus nav pieņemami, tad atliek viena iespēja – paaugstināt kapsētu ar jaunu zemes kārtu un veidot jaunus apbedījumus tajā. Esot vietas, kur šādā veidā esot pat 12 kārtas. Kapakmeņi katru reizi tiek pacelti uz jauno līmeni, tadejādi kapsētā saglabājas pat ļoti, ļoti senas piemiņas zīmes, taču tās ir jānovieto ļoti cieši blakus. To, ka daži akmeņi ir ārkārtīgi veci, nav nemaz tik grūti nojaust – Audiogidā tiek skaidrots, ka reizēm vārda simbolika, profesija vai kāda cildena cilvēka īpašība mēdz tikt attēlota uz kapakmeņa kā piktogramma. Mēs vairākkārt ievērojam vīnogu ķekarus, kas simbolizē labi un ražīgi nodzīvotu dzīvi.

    Pēc tam mēs ieejam turpat blakus Klausa sinagogā, kur ir izveidota otra daļa izstādei par tradīcijām un paražām (viena daļa bija Ceremoniju namā). Te ir par Sabatu, kalendāru, Pesahu, precībām, košera ēdienu un vēl šo to, un man sāk palikt žēl, ka visu, ko izlasu, nav iespējams atcerēties. Taču es mēģinu vismaz iztīrīt no savas galvas pārpratumu, kura dēļ es nezkapēc domāju, ka Sabats iekrīt svētdienā. Nē. Sabats ir sestdienā, un tapēc vakar muzeji bija ciet, bet šodien mēs esam te.

    Tālāk mēs dodamies uz mazliet attālāko Spāņu sinagogu, pa ceļam apskatoties Staronovas sinagogu no ārpuses, un noklausoties par to audiogidu. Tā ir veca, diegan vienkārša ēka, bet man vēl jo projām šķiet fenomenāli, ka eksistē ēka, kura savam paredzētajam mērķim tiek lietota visu laiku no 1270. gada ar vienu nelielu pārtraukumu nacistu laikos. Jā, eksistē, tā ir Staronovas sinagoga. Vārds visticamāk nāk no tā, ka vispirms tā bija Jaunā sinagoga, un tad blakus uzcēla vēl jaunākas, bet šo turpināja lietot, tapēc tā kļuva par vecāko sinagogu no visām jaunajām. Jo, iztulkojot latviski, sinagogas vārds nozīmē “Vecā Jaunā sinagoga”.

    Spāņu sinagogā mēs nokļūstam krietnā pēcpusdienā, un saulei slīpi iespīdot, pa vitrāžotajiem logiem es pēkšņi saprotu, ka es pavisam nepareizi atceros šo interjeru. Man atmiņā no janvāru beigu dienām tas ir palicis ļoti pelēcīgs, taču šodien es te redzu piesātinātus tumši zaļus un tumši sarkanus pamattoņus ar smalkiem zelta akcentiem. Mans “nez, vai tur ir vērts iet” strauji pārvēršas par “apžē, kapēc es to agrāk nebiju ievērojusi!!!”. Sinagoga ir celta tā sauktajā Mauru stilā, tā no iekšpuses ir viscaur izzīmēta ar smalkiem ģeometriskiem rakstiem, kas mijās un mainās pa dažādām virsmām. Tur nav itin nekā šķība un manas loģiku mīlošās smadzenes drusku peld laimē šajā kārtībā. Mans nu jau mirušais matemātikas profesors man reiz teica, ka Spāņu sinagogā esot atrodami visi 7 plaknes simetrijas veidi.

    Spāņu sinagogas izstāde ir veltīta ebreju vēsturei un kultūrai 19. un 20. gadsimtā – kā cilvēki vispirms piedzīvo lielāku emancipāciju, brīvību un turību, kā cilvēki meklē viedus, kā veidot jaunas laikam atbilstošas attiecības ar savu reliģiju un tradīcijām, un arī to, kā atnāk nacisti un visu to sabojā. Pēc tam mēs vēl paspējam uz pusstundu ielūkoties Maisela sinagogā, kur interjers ir daudz vienkāršāks, taču ekspozīcija veltīta 10.-18. gs. vēsturei, kur mijas gan uzplaukuma posmi, par kuriem liecina smalki rokdarbi un vērtīgi rokraksti, gan vairāki asiņaini pogromi un dažādi virsvaru aizliegumi, piemēram, nodarboties ar lauksaimiecību, dzīvot ārpus noteiktiem kvartāliem utt. No šejienes mēs izejam tajā brīdī, kad biļešu kontrolieris saka, ka viss, slēdz!

    Mēs paejamies mazliet pa Parižskas ielu uz Vltavas pusi, es parādu J. lielo metronomu, bet tas šodien nestrādā un nemetronomē. Mēs apsēžamies parciņā blakus Staronovas sinagogai, es mēģinu atpūtināt nostaigātās kājas un J. meklē, kur iet vakariņās. Vien dažus metrus tālāk ir zaļa statuja ar kādu vīru, es apskatos kartē – tas esot Mozus. J. ierosina doties uz Virvju vijēja sievas krogu apskatīties, kāda tur tagad ir ēdiena kvalitāte, jo TripAdvisor atsauksmes ir pietiekami labas. Tas ir tāds gabaliņš no šejienes – netālu no Vacslava laukuma. Pa ceļam mēs ieejam saldumu veikalā, kas atgādina rūķīšu alu. Tur spēlē disnejfilmu mūziku, un saldumu tvertnes ir izveidotas kastēs, kas izskatās pēc vilcienu vagoniņiem. Es mēģinu nopirkt tikai nedaudz lakricas, ko iedot brālim un neviens nezina, kā man uzlasās puskilograms. Pēc tam mēs attopamies, ka mūsu krustbērnam tiešām vajadzētu dabūt dzimšanas dienas dāvanu. Es saku, ka man ir liela konfekte uz kociņa, bet J. uzstāj, ka krustabērna vecāki ierosināja bērna mantiņu ar bērna mīļo Bingu. Blakus Vacslava laukumam bija milzīgs rotaļlietu veikals, es saku, labi, ejam meklēt tur to sasodīto Bingu, jo nu rīt nebūs laika un pēc vakariņām varbūt būs jau ciet.

    Veikals ir teju neadekvāti liels. Tā centrā ir karuselis, pie ieejas ir divas milzīgas skulptūras (Ironman un zilonis) un tālāk ir vēl viens mazāks Ironman. Un no augšstāva uz leju ir spirālveida truba slidkalniņš. Es kādu brīdi klimstu ap mīkstajām mantiņām, pārvaru kārdinājumu uzdāvināt savam brālim milzīgu vienradzi ar spīgulīšiem. Vienradzis ir lielisks, bet man čemodānā būtu būtu grūti iespiest, un brālis vispār ir arī licis nojaust, ka nav vēlams viņam uzdāvināt pilnīgi, pilnīgi visas pasaules mīkstmantiņas, pietiekot ar dažām. Arī lego mani nepiesaista, un es ar augošām šausmām sāku saprast, ka te vispār nav kur apsēsties. Es skatos uz milzu Zaļā Henka statujas postamentu un domāju, vai tiks izsaukta apsardze, ja es te apsēdīšos. Pirms apsēšanās es tomēr uzrakstu J. čatā “vai esam jau klāt”, un viņš atbild “Jāaa! es beidzot atradu! eju uz kasēm!”, un pēc ļoti garām piecām minūtēm mēs esam ārā. Es secinu, ka iet veikalā, nevis sēdēt uz soliņa no manas puses bija kļūda. “Vai Tu esi staigājama?” J. bažīgi prasa, “Vai man ir izvēle?” es gurdi atbildu. J. man parāda kartē, ka Virvju vijēja sieva tiešām ir ap kvartāla stūri, es saņemos, un mēs nokļūstam tur. Tā ir maza, un pārsteidzoši klusa sānieliņa, ja ņem vērā, ka blakus ir tūristu pūļi. Es paņemu cūkas fileju ar maizes knēdeļiem, kaut kādu vienkāršu mērci un brūklenēm. Brūkleņu varēja būt vairāk, gaļas vēl aiz vien porcijā nav šokējoši daudz, bet mērce ir garšīga un maizes knēdelis patiesībā ir ideālā substance garšīgu mērču leksēšanai. J. paņem ribas un ir ļoti priecīgs. Es pārlasu dzērienkarti un beigās paņemu drošo izvēli – tumšo Kozelu. J. paņem kaut kādu gaišo alu, tad mazo, tumšo Kozelu, tad aizmirst, ko es ņēmu, un piedāvā man pagaršot. Es esmu jau pietiekami atpūtusies, lai sasmietos: “dude, es taču paņēmu to pašu, dude, es taču tev ieteicu ņemt Kozel :D”

    Mājupceļā mēs mēģinam nopirkt vīnu. Mums neiet ar normālu pārtikas veikalu atrašanu, visur ir tikai suvenīru bodes. Pie trešās bodes es padodos, ka laikam Rulandské Šedé (citur pazīstams arī kā Pinot Gris, diezgan droša izvēle, ka man garšos) neatradīsim, un paņemu 2 citus čehu vīnu veidus. Mājās redzēs, kā nu garšos. Vakarā, krāmējot čemodānu, atklājas pilnīgi aizmirstā informācija, ka mums taču bija arī suvenīri no Brno, un krāmēšana izvēršas par varenu atjautības uzdevumu. Taču es to atrisinu. Un pudeles pat ir puslīdz adekvāti ietītas netīrās zeķēs. Bingam gan nākas ceļot J. rokasbagāžā. Pēc tam es mēģinu pierakstīt, kā mums gāja Prāgas pilī, un tas ievelkas, jo mums daudz gāja. J. mēģina mani pārliecināt, ka neesot viedi tik vēlu iet gulēt, bet es lieku cerības uz gulēšanu lidmašīnā. Vēl mēs mēģinām iztrādāt plānu, cikos mums rīt kur jābūt, lai nenokavētu lidmašīnu. Kādu brīdi notiek nogurušu cilvēku putrošanās, un tad J. paņem un uzzīmē uz čeka aizmugures PLĀNU, kā mēs to darīsim, bet es piegūglēju, kas ir labākais sabiedriskais transports. PLĀNS beigās bija šāds:

    Plāns.

  • Čehija 5: Prāgas pils

    Nākamajā dienā mēs izguļamies. Un tad tik nesteidzīgi sākam dienu, ka es ierosinu brokastis vienkārši nemeklēt un ķerties uzreiz pie launaga, kad būs mazliet pastaigāts. Tā nu mēs dodamies pa Leģiona tiltu pāri Vltavai uz Ujezda funikuliera staciju. Pa ceļam – komunisma upuru piemiņas memoriāls ar pakāpeniski izgaistošajiem cilvēkiem. Šoreiz tur ir puķes. Funikuliera stacijā ir rinda. Sajūtos naiva, ka neesmu to prognozējusi, bet nu jā, ir taču vasara un pats tūrisma pīķis. Vienojamies ar J., ka sagaidīsim nākamā funikuliera atnākšanu (to var redzēt pēc pēkšņa cilvēku pūļa izplūšanas no otrām durvīm), un tad novērtēsim, vai mēs tiekam iekšā, vai nē. Ja netiksim, iesim kājām. Loģiski, vai ne? Skaidra izvēle! … Funikulieris atnāca, tas ir diezgan ietilpīgs, rinda pavirzījās uz priekšu varieni, un biļetes pārstāja pārdot tieši starp mani un J. Es aizeju, paskatos uz funikuliera vagoniņu, padomāju, atnāku atpakaļ un apsēžos uz soliņa. Gaidīsim nākamo braucienu, kad biļeti iedos arī J.

    Brauciens ir īss, bet tā, kā es J. esmu pateikusi, ka jāstāv aizmugurē, viņš noķer pat pāris bildes. Es savukārt ievēroju, ka te kursē divi vagoni, un apmēram pa vidu ir apmainīšanās vieta. Augšā mēs dodamies skatīties rožu dārzus, par kuriem man pēc sava brauciena stāstīja mamma. Rožu dārzos ir milzīgs ceļu remonts. Visos. Visur. Rožu sezona iet uz beigām, rozes ir pārpilnas ar viegli apvīrušiem ziediem dažādās krāsās, un dažas es pat paostu, bet tā īsti klāt tikt nekam nevar. Mēs ejam pa vienīgo atļauto celiņu apkārt ar mērķi saprast, vai pilnīgi visur ceļi ir ciet. Vienā vietā ir posms vaļā, tur ir arī skaista norāde, ka te jānokāpj no velosipēdiem, tapēc es noticu un dodos iekšā. Apmēram dārza vidū mums kaut ko ļoti gari un ne sevišķi priecīgi sāk skaidrot gabalu tālāk esošie remontnieki – mēs nesaprotam nianses, taču kopējā doma ir skaidra – mums te nebija jāiet. Es naivi palūkojos apkārt, bet saprotu, ka citas izejas ir ciet, jāiet vien atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Vēl sliktāk, arī tā vieta ir ciet, droši vien bija atvērts uz brīdi kādam traktoram. Nākas lūgt, lai mums atver.

    Arī otra rožu dārza daļa otrā galā aiz observatorijas ir ciet. Man neatliek nekas cits, kā bezspēcīgi nošņākties, ka ir nu gan jābūt plānošanai, lai noraktu visus rožu dārza ceļus tieši rožu ziedēšanas laikā, un tad mēs dodamies uz Petrīnas skatu tornīti.

    Pie Petrīnas skatu tornīša J. paziņo, ka tas skats nevar būt tik labs, lai attaisnotu mīcīšanos starp tik daudz cilvēkiem, un ka mums nevajag tur kāpt. Es apskatos, ka apakšstāvā Jāra Cimmermana izstāde arī ir sen novākta. Pirmajā stāvā ir saldējuma stends, bet tas neņem kartes un mums nav kronu. Tapēc mūsu kopējais guvums ir vairāki dārgi, bet ļoti skaisti magnētiņi – tādi zīmētiem attēliem un kvalitatīvi nodrukāti. Pēc tam mēs dodamies, ja tic manam GPS, apmēram Prāgas pils virzienā.

    Pēc viena gara kāpņu laidiena mēs atrodam ceļa rādītāju, kas uz pili iesaka nevis doties taisni uz priekšu lejā pa kāpnēm, bet gan pa kreisi pa līdzenu ceļu. Mēs ar J. saskatamies, ka pils nepāprotami nav pa kreisi, bet varbūt tas ceļš ir vienkāršāks, iesim tur. Nenožēlojām. Pēc negara brīža ceļš iznāca no parka krūmiem un tālāk veda lielā lokā ap nogāzi – praktiski visa Prāga pie kājām, plašs skats, var redzēt gan Malastranu, gan Vltavu, gan pilsētas daļu otrā upes pusē, tālu, tālu, jo ir ļoti saulaina un skaidra diena. Ļoti saulaina. Panorāmas ceļš noslēdzas pie Strahovas klostera netālu no pils. Es nojaušu, ka tur noteikti ir ko paskatīties (vēlāk vakarā izlasīju internetā, ka tur ir liela un ārkārtīgi skaista barokā būvēta bibliotēka ar ļoti retām grāmatām), bet šodien tam nepietiek laika. Papriecājamies par klostera priekšpusi un nopērkam tur saldējumus. Saldējums ir garšīgs, taču sasodīti neērti pasniegts – mazā vafelītē tiek liktas daudzas bumbiņas un tā, ka lielākā saldējuma daļa ir apķepināta ap vafeles sāniem. Es pazaudēju pusbumbiņu un nopūšos, ka tiešām nesaprotu, kapēc nevar godīgi teikt, ka 3 bumbiņām ir jāpērk lielāka vafele, es nebūtu par 10 kronām žmiegusies.

    Pie pils mēs nokļūstam no rietumu puses, un mums paveicas noskatīties, kā notiek goda sardzes maiņa. Taču pagalms pie prezidenta pils tagad ir rūpīgi apsargāts un man atliek no attāluma norādīt uz īpaši resnajiem karogmastiem, iet mēģināt tos apskaut mēs netiekam. Tā vietā mēs ejam iekšā pils kompleksā pa sānu vārtiem. Cilvēku, protams, ir vairāk kā man un J. patiktu, bet nu nav tā, ka nebūtu adatai, kur nokrist. Izstaigājam pilij cauri garākajā virzienā līdz Zelta ieliņa un tad es sāku interesēties par biļetēm, jo tagad, pašā sezonas plaukumā, normālā darba laikā tur tiešām vajag biļetes. Izrādās, lētākā biļete, kas ietver Zelta ieliņu, ietver arī lielo Sv. Vitus katedrāli, un mazo, bet veco Sv. kura katedrāli, kā arī pastaigu pa pili. Taču tā neietver Vitus katedrāles zvanu torni ar skatu. Nu labi, redzēs, kas sanāks – mans sākotnējais mērķis bija Zelta ieliņa un katedrāles tornis.

    Vispirms mēs kārtīgi izstaigājamies pa Zelta ieliņu – tā ir mazu mājiņu rinda starp diviem pils mūriem, kas tika apdzīvota līdz pat 20. gadsimta sākumam. Bruņu kolekcija otrajā stāvā vēl aiz vien ir uz vietas. Mani tā mazliet garlaiko, taču J. dzelžus nopēta diezgan rūpīgi. Es pakritizēju iztādes galā esošās vitrīnas ar dažiem vēsturiskajiem tērpiem – es atpazīstu, ka divi varētu 18. gadsimts un divi renesance, taču man ir patiesi žēl, ka šīs vienīgās vitrīnas, kam es neatrodu aprakstu nekur. Lejasstāvā, salīdzinot ar pēdējo reizi, kad te biju, ir saradušies jaunumi. Apmēram pusi no mājiņām aizņem suvenīru veikali, un pusi – ticamas izstādes par to, kā te varēja izskatīties, kad te dzīvoja kādi no iepriekšējiem iemītniekiem. Ir vismaz trīs istabiņas no 20.gs. sākuma (šuvējas, kinoentuziasta un kādas zināmas pareģes okultistes), kā arī vairākas no 15.-18. gs. – sarkanā gvarda telpa no laikiem, kad pili sargāja gvardi sarkanās uniformās, zeltkaļa darbnīca un alķīmiķa aptieka. Šajā sienas daļā ir saglabājušies arī divi torņi, kas ir izmantoti kā cietumi savulaik. Viens ir daļa no bruņu izstādes, otrā mēs neuzkāpjam, jo šķiet, ka nav spēka vēl cietumiem.

    Līdz pils muzeju slēgšanai ir palikusi apmēram stunda, ir skaidrs, ka iet staigāties pa karaļa telpām mums nesanāks, taču mēs nolemjam iemest aci abās baznīcās. Vispirms pa ceļam sanāk sv. Jura bazilika, kas visticamāk ir vecākā Prāgā saglabājusies ēka. Priekšējā fasāde tai ir ļoti grezna, tā ir piebūvēta 17.gs. otrajā pusē, bet iekšpuse ir vienkārši dzeltenīgs kaļķakmens. Mani ļoti sajūsmina, ka netālu no izejas ir nolikta shēma ar to, kuras baznīcas daļas ir saglabājušoas no kura gadsimta. Pietiekami daudz paceļojot pa baznīcām, nākas labi iemācīties, ka baznīcas mēdz uzcelt un tad pārtaisīt, un tad paplašināt, un tad renovēt, un tad renovēt vēlreiz pēc ugunsgrēka, un tad vēl nez ko, tapēc tas, ka tev ir shēma, kur ir skaidri norādīts, ka tu šobrīd stāvi blakus 10. gadsimta (desmitā!! vairāk kā tūkstoš gadu!) kolonnām, rada diezgan fenomenālu sajūtu. Viena no sānu telpām ir veltīta sv. Ludmilai, un, šķiet, centrā ir glabāti senie Bohēmijas karalistes Pšemislu dinastijas karaļi. Sen tas bija, pirms 14. gs. Pie ieejas ir neliela 17. gs. celta sānu telpa, kas veltīta svētajam Nepomukas Janam. Tur ir skaisti gleznojumi, visādas dekorācijas, un tāds kā altāris. Un mēs ar J. abi, apskatījušies, nospriežam, ka tiešām, izskatās, ka altāra apakšdaļā ir smuki salikts galvaskauss ar vairākiem kauliem.

    Tālāk mēs dodamies uz Vitus katedrāli. Tur sākumā ir kaut kāds pārpratums, jo sargs mēģina mūs brīdināt, ka drīz (pēc pusstundas) slēgs un J. pārprot, ka mēs savu biļeti varam kaut kur iebāzt, un katedrālē var tikt tikai ļaužu pilnajā piekšdaļā. Es tomēr uzstājīgi snaikstoties atrodu turniketu un mēs tiekam mazliet paskatīties arī dziļāk.

    Katedrāle ir milzīga un tajā visādu gotisko caku daudzums ir vienkārši neaptverams, taču tādā saulainā vasaras dienā kā šī īpaši izceļas logu vitrāžas. Katedrālē ir daudz logu, katrā no tiem ir vitrāžu komplekts, katrs no tiem ir atšķirīgs, un, ejot ekskursiju loku, tās var ļoti labi apskatīt. Dažādi tēli un sižeti, es atpazīstu pastaro tiesu, taču ir arī citi. Ekskursiju loks ved pa baznīcas ārmalu apkārt altārim. Vienā brīdī mums pienāk sargs un saka kaut ko par 15 minūtēm, es samulstu, jau dzen ārā? Bet nē, viņš mēģina mums pateikt, lai mēs ejam uz priekšu un pa savām 15 minūtēm paskatamies vēl arī citus logus 🙂 Baznīcas galā aiz altāra ir milzīgs sudraba šķirsts uz tik pat milzīga postamenta. Virs postamenta sarkana samta gabalus tur četri lidojoši sudraba enģeļi. J. ātri uzmet acis zīmītei blakus un uz brīdi apgalvo, ka tas ir Austroungārijas imperijas valdnieces Marijas Terēzijas kaps, bet nē, Marija Terēzija vienkārši lika uzstādīt enģeļus, tas ir kāda svētā šķirsts. Vēlāk rakstot ceļojuma piezīmes, es smagi nožēloju, ka neesmu nofotogrāfējusi šo zīmīti, jo internets ilgi turas pretīm maniem centieniem noskaidrot, kas tas ir, bet, šķiet, ka tomēr runa ir par svēto Nepomukas Janu.

    Jā, pirms brīža mums šķita, ka viņa kauli ir blakus Jura bazilikā. Jā, mēs kaut ko palaidām garām un nesapratām. Bet droši vien nebūtu cienīgi pieņemt, ka svētajam bija divas galvas. Pat, ja tas ir čehu nacionālais svētais, kas nepamatoti tika iemests Vltavā.

    Iespējams, visskaistākais notikums mūs gaida pie izejas – baznīca ir novietota rietumu austrumu virzienā un saule pamazām taisās uz rietu, tapēc tā ir tieši tik zemu, lai iespīdētu pa centrālo rozeti un mestu uz izejai tuvākajām kolonām ārkārtīgi skaistus daudzkrāsainus gaismas laukumus.

    Sargi aiz mums vāc nost cilvēku kustību ierobežojošos stabiņus un ārpusē drūzmējas vairāki ārkārtīgi oficiāli un smalki tērpti cilvēki. J. saka, ka te kaut kas notiks, kādas kristības varbūt. Es skeptiski pajautāju pretī, kurš, nu kurš gan varētu būt tik ievērojams, lai to kristītu Čehijas lielākajā baznīcā?! Taču vēlāk mēs dzirdam baznīcas zvanīšanu nesaskaņoti ar apaļajām stundām un pusstundām.

    Skatu tornis ir vaļā ilgāk, es ilgpilni izlasu pie durvīm aprakstu par milzu zvanu, kura saplaisāšana ir notikusi tieši pirms lielajiem Prāgas plūdiem 21. gadsimtā, un saprotu, ka gandrīz 300 pakāpieniem man nav spēka. J. piekrīt. Nākamreiz.

    Es kaut kā neiedomājos, ka varbūt rietumpuses izeja no pils būtu tuvāk un mēs dodamies uz austrumu izeju. Pa ceļam mēs dzirdam kā kāds gids stāsta par (trešo) Prāgas defenestrāciju. Iepriekšēja rakstā es pieminēju, ka pēc Husītu kariem uz kādu laiku iestājās miers un zināma brīvība husītiem. Nu lūk, šis ir turpinājums. 17. gs. sākumā arvien vairāk uzbrieda katoļu vēlme Bohēmijas protestantus pievērst atpakaļ. Tā brīža valdnieks par savu sekotāju nozīmēja kaislīgu Kontrreformācijas piekritēju, sekotājs lika pārtraukt vairāku protestantu kapellu celšanu, protestantiem nepatika, viņi atnāca un Prāgas pilī izmeta pa logu vairākus katoļu reģentus. Reģenti izdzīvoja, sākās Trīsdesmitgadu karš, kas kārtīgi papostīja milzīgu Eiropas daļu. Bohēmijā beigu galā nostiprinājās Hābsburgi, kas aizliedza visas kristietības veidus, izņemot katoļu.

    Izeju mēs atrodam, taču kaut ko es esmu atcerējusies nepareizi un no tās pieejamie ceļi uz Malostranskas laukuma pusi neved. Taču tā kā vēlreiz iet cauri visai pilij liekas galīgi nepareizi, mēs mēģinam iet pa pils ārpusi gar dienvidu malu. Tur relatīvi šaurā strēlē visā pils kompleksa garumā ir pils dārzi. Tie nav ārkārtīgi grezni, taču ik pa brīdim tur atrodas kāds skaists puķpods vai grezna, paziedējusi roze. Gar dienvidu malu ir lieliski skati uz pilsētu. Pa vidu mēs piesēžam un J. izplāno, ka varētu doties brokastu pusdienu vakariņās uz kādu restorānu vārdā 7 švābi.

    Kad esam izgājuši cauri visai dārzu strēlei, atrodas arī man pazīstamās kāpnes, kas ved taisnā ceļā gandrīz precīzi uz Malostranskas laukumu. Es pasēžu kādu brīdi malostranskas laukumā uz akmens staba un pavaimanāju, cik ļoti man ir pārgurušas kājas un cik ļoti vairs nav iespējams nekur iet. Pārsteidzošā kārtā manas parasti berzīgās zandales ir apžēlojušās un man nav tulznu. Tas gan neatceļ to, ka, tik daudz staigājot, vienkārši sāp pēdas. Bet J. atrod, kur ir tie 7 švābi, es saņemu spēkus un mēs ejam. “Klau, vai tālu?” – “Nē, viens kvartāls!” – “Bet šis ir kalnā!!! Kalni nav iespējami!!!” Bet es ieķeros J. elkonī un mēs tiekam pareizajā vietā.

    Pareizā vieta ir ciet. Es apsēžos uz kāpnēm un saku, ka es nekur neiešu, kamēr mums nav jauna plāna. J. ir sapīcis par to, ka tik labs plāns ar reālu priekšizpēti ir izgāzies. J. sāk pētīt internetā citas iespējas, es kādu brīdi sēžu. Pēc tam es arī sāku piedāvāt kaut ko, ko nu es atrodu, taču mani padomi nav sevišķi labi, tās vietas ir patālu un mēs nekur negribam vairs iet. Kamēr mēs te apdomājam, vēl vismaz 3 cilvēki atnāk, parausta durvis un pīki saprot, ka nebūs. Beigu galā J. atrod vietu, kas saucas Malostransky hostinec un atrodas Malostranskas laukumā. Es nopūšos par likteņa ironiju, ka mēs turpat blakus jau bijām un mēs dodamies turp. Tur mēs samulsinām viesmīli ar jautājumu, vai cūkas kāja parasti cilvēki ņem uz vienu vai divām personām, un viesmīlis atzīst, ka cilvēki šajā gadalaikā neņem cūkas kāju. Mēs pasūtam cūkas kāju uz diviem vienu un katrs pa alum. J. pasūta īpaši lielo alu (litru), bet beigās galvā, protams, iesit man. Kāja ir mazliet sāļāka kā man patiktos, bet kopā ar alu un sinepēm lejā iet izcili. Gadsimta laime. Desertā es paņemu kaut kādu ņammu, kas pēc būtības ir tā kā karsts ar plūmju zapti pildīts berlīneris vaniļļas mērcē un kafiju, bet J. – gulašzupu maizes bļodiņā. Jo ir jāpagaršo čehu nacionālie ēdieni. Mēs ēdam ilgi un viesmīļi noteikti domā, ka mēs esam pārāk laimīgi, lai būtu normāli, bet tieši ko citu var gribēt no bropusdienvakariņām pēc tādas pastaigas!?

    Atpakaļceļā mēs vispirms ieejam pārtikas veikalā un tad vēl dienasgaismā izejam pa Prāgas tiltu un J. ar profesionālu aci salīdzina pēdējos portretu māksliniekus, kas vēl nav novākušies. Cilvēku ir daudz, bet ne neaptverami. Noteikti ne tik daudz, kā pa dienu no pils redzējām. No tilta mēs šoreiz tiešām ejam uz viesnīcu pa vistaisnāko ceļu, bez līkumiem.

    Viesnīcā mēs steidzami novelkam apavus un paceļam kājas gaisā. Tad mēs mēģinām dienas nogurumu noskalot dušā, un es vēlreiz nopūšos, ka dušas konstrukcijas bez rokā paņemamas klausules noteikti ir izdomājis vīrietis. Es apskatos, kas ražo manas mīļās oblātu vafeles, ko es esmu suvenīriem nopirkusi pat vairākas kastes, un pārdomāju savas dzīves izvēles. Citreiz pirkšu citus suvenīrus. Bet mums ir siers, mazliet sagrieztas desas un J. atver mājupceļā nopirkto vīnu. Ir silts, mēs izlaižamies gultā kā tādas sengrieķu skulptūras, dzeram vīnu, vakarējam un klausāmies kā ārā klaigā dažādi cilvēki, arī tūristi. Ir atvaļinājums kā nekā. Ir sestdiena turklāt vēl tikai. Ir vēl vesela viena diena.

  • Čehija 4: Atā, Brno! Čau, Prāga!

    Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.

    Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.

    Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.

    Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.

    Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.

    Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.

    Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.

    Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.

    Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.

    Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
    – Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
    – Ko?!
    Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.

    Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.

    Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.

    Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.

    Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.

    Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.

  • Čehija 3: Špilberkas kazemāti un ērgēļmūzika

    Trešā konferences diena paiet klausoties un runājoties. Es uz savu prezentāciju uzvelku skaistu, jauku žaketi un kafijas pauzē tieši pirms prezentācijas uzgāžu uz tās brūnu karameļu jogurtu. Vismaz pamanīju, pirms sāku runāt, un novilku. Kaut kādā brīdī es pārlieku prātā, diez, kā tas ir, ka eksistē speciāli konstruēts aparāts, kafijas pagatavošanai, kas pats samaļ kafiju, saputo pienu, nomēra visu izejvielu apjomu, un teorētiski kontrolē arī spiedienu un temperatūru, un kafija, kas nāk ārā, ir tik ļoti bezgaršīga un nekāda. Konferences viesnīcā ir pilns ar šiem it kā viedajiem automātiem un visa kafija, ko es dabūju, ir briesmīga. Un reizēm turklāt vēl tāds aparāts apvemj neuzmanīgu zinātnieku ar pienu. Arī nakšņošanas viesnīcā brokastu kafijai bija tikpat bezjēdzīgs aparāts, bet vismaz tas nevienu reizi neapvēma ne mani, ne citus, ko redzēju, ar pienu. Vakarā bija konferences oficiālās vakariņas, kur man J. sastādīja kompāniju. Sociālajā aspektā ļoti jauki, iepazinos ar dažiem foršiem slovēņiem un vienu igauņu puisi, bet no pārtikas un piedzīvojuma viedokļa – visgarlaicīgākās konferences vakariņas, kurās esmu bijusi. Nu ko lai es interesantu pastāstu par vakariņām, kas ir tajā pašā viesnīcā (smalkākā telpa gan), kur konference un pusdienas, un dod gandrīz visus tos pašus ēdienus, ko pusdienās? Čehi prot kartupeļus, mazie, apaļie kartupelīši ar rozmarīnu bija lieliski. Pēc vakariņām mēs ar J. izmetām nelielu loku pa naksnīgo pilsētas centru. Tā kā pa dienām ir stipri silts vai pat karsts, vakarā pilsēta ir ļoti dzīva, visi izceptie cilvēki iznāk ārā dzert alu, mieloties un baudīt silto vakaru municipālajos šūpuļkrēslos. Es nezinu, kā tas strādā, bet Brno vecpilsēta ir pilna ar saliekamiem koka šūpuļkrēsliem ar pilsētas simboliku. Ceturtā, pēdējā konferences diena ir īsāka. Es noklausos vairākus interesantus referātus (vienu referentu es gribu noķert parunāties, bet neizdodas), es noklausos konferences noslēguma vārdus (intense, indeed), un eju atpakaļ uz viesnīcu satikt J. un doties piedzīvojumos. Iepriekšējās dienās mēs spriedām, diez, ko labāk, doties uz Govju kalna planetāriju vai Špilberkas pili. Lēmumu mūsu vietā pieņem planetārija darba laiks: tā vieta veras ciet dienas vidū, tapēc mums jādodas uz pili. Pa cieļam uz pili tiek pieņemts administratīvs lēmums vispirms ēst. J. piedāvā vispirms kaut kādu čehu alusvietu, bet es noraidu, ka pārāk tālu no mūsu maršruta, un mēs tā varam nokavēt pils darbalaiku. Kā nākamo J. atrod kaut kādu viesnīcas restorānu, kurā ieejot viņš pats saraujas “ui, smalki!!” Es saku, ka nekas, nekas, mēs sēdēsim stūrītī un mūsu lina vasaras drēbītes patiesībā ir diezgan glītas. Lasot ēdienkarti, es nespēju izvēlēties starp vismaz pieciem kārdinošiem ierakstiem, tapēc mūsu maltīte izvēlas par kārtīgu uzdzīvošanu. Uzkodu sadaļā ir zosu aknas ar ķirbju biezeni un laikam sarkanvīna redukcijas mērci. Kā otro J. paņem panētu pildītu vistas fileju (cordon bleu), bet es jau jūtos piesātinājusies ar miljons (labiem!) gaļas ēdieniem pēdējās dienās un tad man ir laša salātu ar plaucētu olu, daudz zaļumiem un kaut kādu patīkami maigu krējuma vai majonēzes bāzes mērcīti. Sēžam, dzeram alu un spriežam, ka šis ir daudz interesantāks pārtikas piedzīvojums kā konferences vakariņas un ka tas ir neierasti. Teorētiski mums būtu jāsteidzās uz pili, bet praktiski tomēr tiek ēsts deserts. J. dabū lielu bumbu bezē, kas ir rūpīgi izdobta, piepildīta saldējumu un augļiem, un pārlieta ar augļiem. Kad J. pakomplementē, ka tas ir garšīgi, viesmīlis saka, ka tas deserts esot šīs vietas lepnums jau fift… gadus. Es neesmu droša, vai tas ir piecpadsmit vai piecdesmit, jo izklausās pēc piecdesmit, bet vietas dizains ir stipri moderns. Es izvēlos dumplings with curd, būdama stipri droša, ka tas ir slikts angļu valodas tulkojums un gan jau patiesībā tie būs biezpiena pončiki. Nop, tie tiešām ir pelmenīši ar biezpiena pildījumu, sasmalcinātu lazduriekstu mērci, vaniļas saldējumu un putukrējumu. Ļoti garšīgi, starp citu, bet nu nevajag paļauties, ka visi tulkojumi ir nepareizi 🙂 Pēc visām gastronomiskajām izvirtībām mums līdz visu pils muzeju slēgšanai ir palikušas tieši divas stundas, tapēc augšā pilskalnā nākas velties maksimāli ātri, pa visstāvākajām kāpnēm ar kārtīgu piepuli. Augšā mums nav laika bezgalīgi ilgi pārlikt, ko mēs labāk vēlētos redzēt, tapēc es paņemu mums biļetes uz skatu torni man par prieku un kazemātiem J. par prieku. Kazemāti tehniski ir pils pagrabos, taču mūsdienās sanāk tā, ka ieeja abiem pagrabu korpusiem ir no lietas, kas izskatās pēc iekšpagalma, bet vēsturiski laikam ir bijis viens no aizsarggrāvjiem. Kazemātiem ir divas daļas (katra savā pusē), katrai daļai divi stāvi, un kartē, kas mums iedota, ir nepareizi norādīts ieejas punkts, tapēc kādu brīdi mēs ar J. nodarbojamies ar apmaldīšanos… stāvot pils kompleksa vidū zem klajas debess, un pat neejot iekšā kazemātos. Bet tomēr pēc brīža mēs tiekam skaidrībā ar ekskursijas karti, un tiešām izstaigājam visas daļas. Viena daļa ir veltīta tam, kādi bija apmēram 18. gs. cietumi šajā pilī, vienā stūrī ir, ja nejaucu, rekonstruētas 16. gs. celles un vienā daļā ir redzamas papildsienas, ko sabūvēja nacisti, kad izmantoja pili par savu nocietinājumu. J. sataisa bildes, ka šitas noderēšot viņa zīmēšanas projektiem. Es novērtēju, ka informatīvajā bukletā vismaz 3 vietās ir skaidrojumi, ka, lai gan nekāda zelta bedre, cietums, protams, nav, vairākas baumas par cietumnieku spīdzināšanu ir bijušas tikai leģendas, turklāt vēlāk radušās. Nu, pirms moderno cilvēktiesību laikmeta cilvēki visticamāk tikai priecājās, ka kāds baumo par to, ka cietumā ir vēeel briesmīgāk nekā tur patiesībā ir. Visticamāk tas tika uzskatīts par labu veidu, kā, ē, samazināt cietuma noslodzi. Pēc tam mēs sportiskā, steidzīgā tempā kāpjam kapellas tornī. Tornis nav augsts, pakāpienu nav katastrofāli daudz, bet skats pār Brno ir lielisks, jo, pirmkārt, ir ļoti skaidra diena, tālu redz, un, otrkārt, štrunts, ka tornis ir zems, ja pati pils ir kārtīga kalna galā! Mēs ar J. kādu brīdi diskutējam, kurus baznīcu torņus mēs atpazīstam un kurš no redzamajiem ir rātsnama tornis. Starp citu, mēs atcerējāmies nepariezi, tas nebija rātsnama tornis. Kāpjot lejā, mēs satiekam torņa sargu, kas runā tikai čehiski, bet diezgan nepārprotami ir nācis mūs meklēt rokā un ķeksēt no torņa ārā, jo tūlīt slēgs. Mēs smaidam un mājam ar galvu, un, kamēr sargs iet aizslēgt visas torņa augšējās durvis un aizvērt visu logus, izdaram klasisku lopu gājienu – iešmaucam blakus durvīs 5 minūtes paskatīties pašu kapellu. Es, godīgi sakot, nezinu, kādā viedā mūs neieslēdza, bet tas bija tā vērts. Es tajās dažās minūtēs īsti nespēju uztvert kapellas plānojumu, tur vai nu kaut kas ir aizbūvēts vai pārbūvēts, tas nav klasiski simetrisks baznīcas būvējums ar altāri utt. Tās ir divas bēšos toŗnos ieturētas telpas ar rakstainu grīdu. Abām telpām vienā pusē ir vairāki augsti neogotiskas formas logi, kas ir aizpildīti nevis ar detalizētām, krāsainām vitrāžām, bet dūmakainām rūtīm dažādās pasteļkrāsās. Tāda klusināta, mierpilna un meditatīva atmosfēra, patiesībā ārkārtīgi skaisti, un es tur noteikti pavadītu ilgāku laiku, ja nebūtu darbalaika beigas. Ar nelielu līkumu caur pils iekšējo pagalmu (izskatās, ka tur būs koncerts), mēs dodamies ārā no tām pils daļām, kur mūs varētu ieslēgt. Mēs vēl jo projām esam pašā kalna virsotnē, pilij ir iespējams no ārpuses apiet apkārt, stūros ir skatu laukumi (vienā no tiem mēs atkal satiekam municipālos šūpuļkrēslus), tapēc mēs nesteidzamies uzreiz lejā. Šeit ir arī vairākas nelielas kafejnīcas. Spriežam, ka par saldējuma ēšanu ar skatu paŗ Brno noteikti ir jāmaksā ekstra, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka Brno pārtika un restorāni nav sevišķi dārgi (lēšam, ka lētāk pat kā Siguldā, kur nu vēl Rīgā), tapēc mēs nolemjam, ka var. Tā nu mēs idilliski nosēžam kādu pusstuniņu, J. paņem alu un es – kafiju ar saldējumu un putukrējumu. Laika ziņas solīja 27 grādus tajā dienā, un arī vakarpusē vēl aiz vien ir ļoti silti. Terase ir pret vienu no tām Brno pusēm, kur mēs praktiski neesam bijuši. Ejot lejā, es pusapzināti mūs novedu ne gluži uz to pusi, kur būtu vistuvāk uz viesnīcu. Viens līkumiņš šur, viens tur, tad ielas galā ir redzams kaut kāds obelisks, ko mēs pieejam paskatīties. Tad izrādās, ka uz laukumu, kurā ir obelisks, ved kāpnes, kam apkārt aug daudz daudz rožu, un pa šīm kāpnēm noteikti ir jāuzkāpj. Obeliskam blakus ir kolonāde, kas ļoti skaisti krājas zeltainā gaismā, saulei laižoties uz leju, un es kādu brīdi cenšos to nofotogrāfēt. Pie obeliska vienā pusē ir stalažas, uz kurām strādā vairāki cilvēki. Dažu metru augstumā obelisku rotā nelielu akmens lauvu figūriņu rinda, puse no tām ir nokrāsotas dzeltenas, otra puse – akmens krāsā, un es nesaprotu, vai tie cilvēki viņas krāso vai tieši otrādi – tīra nost. Es nokautrējos pajautāt. Obeliska laukumam vienā malā ir skatu platforma, mēs mazliet pafotogrāfējam. Tad es sāku skatīties apkārt uz otru pusi un izrādās, ka mēs esam pienākuši ritīgi tuvu Sv. Pētera un Paula katedrālei. Tā ir Brno lielākā katedrāle, tā ir uzcelta pati, atsevišķa kalna galā un ir visprominentākā ainavas iezīme skatoties no Špilberkas. Protams, ka uz to bija jāaiziet. Par spīti tam, ka tas ir burtiski blakus, mēs ejam minūtes 10 vai pat 15, tapēc ka, jāiet ir pa platformām, kas spirālveidā ved mūs apkārt kalnam tuvāk katedrālei. Uz platformas malām sēž miljons jauniešu grupiņu, laikam esam atraduši populārāko vietu pilsētā. Nu jā, nu laikam jau loģiski, tie skati ir ekselenti. Pie katedrāles beidzot izkļūstam no aizmugures. Tā ir milzīga gotiskā stila ēka ar cakainu fasādi. Vikipēdija vēsta, ka pati ēka esot daudz vecāka (14. gs.) un divi augstie torņi esot 20 gs. sākums, bet es neesmu pietiekami acīga, lai šo atšķirību pamanītu pati. Rietošā saule baznīcas augšpusi iekrāso spilgti, spilgti dzeltenu. Kad atnākam priekšgalā, es pārsteigti konstatēju, ka baznīca vēl aiz vien ir vaļā. Vispirms pieņemu, ka tad jau droši vien dievkapojums – varētu pieiet pie durvīm, palūkoties pa lodziņu iekšā un netraucēt. Taču uz lodziņa rakstīts, ka ir bezmaksas koncerts, turklāt tas ir rakstīts pat angliski. Mēs ieejam. Kad beidzas kārtējā dziesma, es neuzkrītoši apsēžos. Ērģeļmūzika ar soprānu. Kādu brīdi sēžu un domāju, ka šis droši vien ir tas, kā cilvēki domāja, ka vajadzētu izklausīties enģeļu balsīm un debesu harmonijām. Akustika, protams, ir pārpasaulīga, un beigās aplausu vētras vidū man pat izdodas atiet tik tālu uz altāra pusi, lai ieraudzītu koncerta sniedzējus stāvam un klanamies augšā blakus ērģelēm. Prom ejot, es paņemu par piemiņu vienu apņurcītu programmiņu. Kāpjot lejā no katedrāles kalna, mēs nokļūstam Kāpostu laukumā. J. spriež, ka būtu jāēd vakariņas, bet viņš nezinot kor un neesot atradis labu restorānu, un… un… Es ievelku mūs pie pēdējā brīvā galdiņa itāļu restorāna terasē turpat laukuma vidū. Nogurums un Brno pārtikas cenas. Mūs apkalpo smaidīgs viesmīlis, kas acīmredzami te nestrādā pirmo dienu, viņš apskaujas ar vietējo puķu pārdevēju, kaut ko iepļāpā ar patstāvīgajiem klientiem, un vienlaicīgi ātri un efektīvi apkalp mūs, iesaka labāko vīnu un tā tālāk un tā jo projām. Morāvija ir labu baltvīnu reģions. Ēdam pastu – man ar zilo sieru un valriekstiem, J. ar tomātiem un liellopa asti. Par spīti pilnīgi neadekvātiem pulksteņlaikiem mēs nezkā pat paspējam pēc vakariņām, atgriezušies viesnīcā, ne tikai savākt čemodānus, bet arī mazliet pievienoties datorspēļu sazvanā ar maniem sibiem. Tas gan atkal mazliet iedragā izgulēšanos, bet nu, varbūt tā nav liela bēda, varbūt nākamajā dienā vilcienā pagulēs.

  • Čehija 2: saldējums & kafija

    Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.

    Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.

    Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.

    Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.

    Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.

    Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.

    Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.

  • Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

    Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

    Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

    Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

    J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

    Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vaigi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

    J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

    Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

    Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

  • Donostija 7: cik reižu jāiegriežas Frankfurtē?

    Bilbao lidosta ir maza un vienkārša, un piecos naktī tā nesagādā mums daudz piedzīvojuma. Liekot čemodānu uz nodošanas lentes, tas ir tik smags, ka man paliek bail ar pārsvaru, bet nē, tikai 16 kilogrami. Es nopērku vienu vietējo sviesta krēma bulciņu, tā ir mīksta, liela un saldais sviests iekšā man atgādina bērnību, kad reizēm labs našķis bija uz maizītes uzsmērēt sviestu un uzbērt cukuru. Vēl atrodu pudeli vietējā sidra. Jau mājās degustējot tas izrādās līdzīgs, bet stipri saldāks nekā tas, ko mēs dzērām darītavā, un tapēc man tik labi nepatīk. Bet ideju dod!

    Pēc iekāpšanas lidmašīnā es ātri atrodu ausu aizbāžņus un liekos gulēt. Kaut kur vienā brīdī es pat paveru acis tieši tādā brīdī, lai ieraudzītu oranžsarkano saullēkta blāzmu, kas rīta lidojumos ir skaistākais brīdis. Kārtīgāk pamostos tikai, kad lidmašīna nobūkšķinās Frankfurtē. Tur mums ir tradicionāli garais gājiens cauri lielajai lidostai, es uzmetu acis pāris veikaliem un nopērku brālim Oreo, bet kopumā nekas īpašs. Ierašanās Rīgā paredzēta īsi pēc diviem, es loloju cerības, ka varbūt vakarā es pat varētu kaut ko padarīt mājās. Iekāpšana lidmašīnā notiek laicīgi, bet tad aizkavējas bagāžas iekraušana, kā rezultātā es pabrīdinu SO, kas mani taisās sagaidīt, ka es gan jau būšu ap trijiem. Iekāpjot es ievēroju, ka ar mums brauc arī kāda pusaudžu meiteņu sporta komanda, kas atgriežas mājās ar trofeju. Pa ausu galam dzirdu tādus lieliskus izsaucienus kā “tu būsi trofejas vecene; kur ir mūsu trofejas vecene!!!” un “mēs nekad, nekādā gadījumā nepazaudēsim savu trofeju!!!”. Īsi pirms pacelšanās man telefona čatā iekrīt ziņa no P., kas sēž otrā lidmašīnas galā: pusstundu nogulēju, pamodos un joprojām neesam izkustējušies. Kad lidmašīna beidzot ar 45 minūšu kavēšanu izkustās, arī es liekos vēl mazliet pagulēt.

    Es pamostos, kad skaļruņos sākas kapteiņa paziņojums. Tas vispirms ir vāciski, tapēc es pirmo daļu nesaprotu, taču izklausās kaut kā dīvaini, un nezin kāpēc par daudz piemin vārdu Frankfurte. Kad tiek līdz angļu paziņojumam, lietas noskaidrojas arī man: mēs lidojam atpakaļ uz Frankfurti, jo ir sabojājies neliels borta datoriņš, kas kontrolē spārnu izvirzījumus. Uz borta tādi ir divi, tapēc nolaisties mēs varam, tur viss ir čikiniekā, bet tā kā tā ir Lufthansa lidmašīna, tad viņa lido tur, kur šo datoriņu var nomainīt vai salabot, un tas ir atpakaļ uz Fraport, nevis uz Rīgu. Tā nu mēs izsapņotajos divos nolaižamies nevis Rīgā, bet atkal Frankfurtē. Tūlīt pēc nosēšanās man iekrīt telefonā SMS, ka uzrādot iekāpšanas karti Rīgas lidojumam, es varu dabūt pārtiku 15€ vērtībā, un šāds piedāvājums ir ideāli laikā. Mums ļoti konstruktīvi sola nākamo lidmašīnu* dabūt tepat blakus, pāris vārtus tālāk tieši pēc stundas, tapēc es metos meklēt ēdienu. Pirmajos divos veikaliņos jau ir pilns ar citiem gribētājiem, bet trešajā es atrodu lēcu salātus ar lasi un biezpiena krēma desertu ar citronu krēma piedevu apakšā un drupačām virsū. Par kafiju sanāk piemaksāt pašai, bet pēc līdzšinējās pieredzes, kur Vācijas lidostas man asociējas tikai ar sviestmaizēm un bulkām, es esmu patiesi apmierināta. Mēs ar kolēģiem satiekamies pie jaunā lidojuma vārtiem, atrodam mazu galdiņu pie loga un svētlaimīgi kādu pusstundu čafkājam savu laupījumu. Ko citu var gribēt no cilvēkiem, kas ir cēlušies četros un praktiski neko nav ēduši. Deserts ir ļoti pamatīgā bundžā, tapēc to es iebāžu somā, lai ēstu lidmašīnā. Abas ar L. vienojamies, ka kafija ir tieši tas, ko dzīvē vajadzēja.

    Cilvēki lidmašīnā tiek sasēdināti raiti, bet izrādās, ka bagāžas pārkrāmēšana ir ilgs un pamatīgs darbs. Noteikti tur kaut ko ietekmē tas, ka mēs bijām pilna lidmašīna, sportistēm droši vien arī ir īpaši daudz somu ar visādu nepieciešamo aprīkojumu. Es garlaikojos un nevaru izlemt, ko darīt. Rokdarbs man ir palicis nodotajā bagāžā, jo man nebija atbilstoša izmēra koka adāmadatu. Dators ir nolikts grūti aizsniedzamā vietā virs galvas. Miegs it kā vairs nenāk. Kaut ko mēs pļāpajam ar L., drusku arī cenšos pastāstīt par notikušo savam apjukušajam Rīgā sagaidītājam, jo arī viņu interesē, kapēc pēkšņi lidojuma ierašanās ir atcelta par trim stundām (Rīgas lidosta esot kādu brīdi rādijusi pilnīgi nereālistisku ierašanos piecos). Izēdu desertu un izdzeru lidostas kafijas atlikumu. Kad lidmašīna izkustās, apkalpe izklausās atvainošanās pilna, un kapteinis saka, ka viņš cer, ka mēs beidzot nokļūsim Rīgā. Es arī. Trešo reizi es vairs neaizmiegu, tā vietā mēs ar L. iegrimstam arvien filosofiskākās sarunās par zinātni, un par to, ko mēs varētu darīt, ja vajag, bet ko mēs gribētu darīt, ja varētu. Lufta vairs nedod bezmaksas kafiju, bet garām braucošie kafijas ratiņi mani sakārdina, un es pirmo reizi dzīvē nopērku kafiju lidmašīnā. Tas izvēršas par piedzīvojumu, jo šo, atšķirībā no citām, taisa, aplejot ar karstu ūdeni biezumus, apmaisot, uzliekot vāciņu un pēc neliela ievilkšanās brīža dzerot caur filtru, kas iebūvēts vākā. Man pajautā, vai es šo kafiju jau esmu dzērusi, un tā kā es neesmu, man notur nelielu instruktāžu par visu augstāk aprakstīto procesu. Viena lieta gan ir nav mainījusies – es atkal aplejos, verot vaļā kafijas krējumiņu.

    Rīgā mēs nolaižamies septiņos. Visi, kas varēja (ieskaitot mūsu sagaidītājus), ir kaut ko nokavējuši, taču vismaz mūsu čemodāni ierodas laikā. Es iešķiebju savu smago, smirdīgo siera un vīna čemodānu savam sagaidītājam un mēs dodamies mājās. Mans galvenais plāns tuvākajam laikam ir sēdēt vannā, kamēr āda atmiekšķējas līdz kaulam. Donostijas pludmale piepulcējas citām laimīgām atmiņām no citiem ceļojumiem, bet mājās atgriezties tomēr ir tik labi.

    _________________________________
    * Mēs esam pilna, overbooked, lidmašīna, mūs nav iespējams viegli izkliedēt pa citiem lidaparātiem citos laikos.

  • Donostija 5: promceļš

    Nākamā diena ir pēdējā Donostijā – tūlīt pēc pēdējās konferences sesijas dienas vidū mums ir autobuss uz Bilbao. Mēs savācamies un no rīta izrakstāmies no viesnīcas, taču es 5 minūšu laikā dabūju atgriezties, jo es atceros, ka mans bobers ir palicis viesnīcā. Bet ar visu to mēs neko nenokavējam, jo te tipiski konferences sesijas sākas mazliet vēlāk, nekā grafikā rakstīts. Uzsūcam mazliet zinātnes, bet pusdienām laika nepietiek, paķeru zobos vienu maizīti un dodamies. Čāpojam naski, neko nenokavējam, ceļš uz Bilbao ir bez starpgadījumiem. Uz Bilbao pusi sāk līt, tapēc pa autobusu logiem redzamie kalni mākslinieciski tinas dūmaku cepurītēs. Bilbao mēs ejam viesnīcu nolikt čemodānu un tad ēst. Izrādās, ka te ir lielas šķirbas noteku režģos, un vēl izrādās, ka mans čemodāns ar visu to sieru un vīna pudeli (ko man kolēģi tiešām paspēja no rīta nopirkt), ir kļuvis smags – ritenis ieslīd šķirbā, čemodāns ieķeras un mazu brīdi es šaubos, vai man vēl vispār plecs un roka būs vietā. Bet nu beigās viss ir labi, roka ir vietā, čemodānam ritenis nav nolauzts, un mani pat nenobrauc mašīnas (jo reste bija uz ielas).

    Noliekam viesnīcā smagos čemodānus un dodamies meklēt ēst. Ir apmēram četri pēcpusdienā, mums apkārt ir pilns ar krodziņiem, un… tā izrādās grūta misija. Redz, Spānijā ir dienas un ēšanas režīms, kas pilnīgi nesakrīt ar mūsu vajadzībām. Pusdienas ir pieņemts ēst agrāk, pusdienu piedāvājumi tikko ir beigušies pilnīgi visur. Pēc tam ir pieņemts iet siestā vai uz darbu un neēst. Un ēdienu krogi atsāk dot no kādiem septiņiem. Bet tā kā dienas pārtikas bilance ir viena sviestmaize, tad gaidīt līdz septiņiem šķiet agonija. Turklāt taisās līt. Kādā pavisam nelielā krodziņā ar plaši vaļējām durvīm mēs ieraugam uz letes kaut kādas maizītes un iesperamies iekšā. Ēdienkarte ir A6 lapiņa, no kuras puse nav pieejama, taču bārmene ir jauka sieviete, kas patiesībā visnotaļ foršā angļu valodā mēģina mums apstāstīt un aprādīt, kas ir pieejams. Viņai brīžiem trūkst dažu vārdu, taču viņa to kompensē ar smaidu un šarmu. Viņa man nezkapēc atgādina kādu latviešu ceļojumu blogeri. P. paņem “krievu salātus”, kuros, nē, neesot zivs, L. paņem nelielu maizīti ar šķiņķi, un es kādu brīdi mokos. Krievu salāti parasti ir kaut kas līdzīgs rosolam, un tas mani absolūti neuzrunā. Beigās nospļaujos un paņemu mīdijas tomātu mērcē par spīti tam, ka man normāli negaršo tomātu mērce. Redz, mīdijas ir siltas. Vēl es paņemu mazu, čeburekam līdzīgu pīrādziņu, kas ir pildīts ar zivi un papriku, un arī ir silts. Pārsteidzošā kārtā mīdijas man pa tiesi garšo. Tomātu mērce ir stipra, garšvielota, mazliet tā kā ar citronmizas piegaršu un mutes sānos atstāj asuma siltumu. Es sākumā nesaprotu, kāpēc man nav galdarīku, bet bārmene norāda, ka patiesībā ir paredzēts mērci uzvākt ar bagetes gabaliem. Okei, tā patiesībā veidojas ļoti labs garšas balanss. P. tikmēr konstatē, ka “krievu salātos bez zivs” ir tuncis, un nozog mazliet manu maizīti, jo tas palīdzot. Man ar mīdijām ir par maz, es paprasu vēl vienu maizīti. Foršā bārmene skaidro, ka šī maizīte ir ar papriku, mazliet asa, tapēc es mazliet pārsteigta tikai ar pirmo kodienu atklāju, ka tajā ir arī tuncis. Bet neko, labs tuncis, man garšo. Mēs sēžam pie bāra, durvis aiz muguras mums ir plaši vaļā, un kādā brīdī mēs dzirdam, ka sāk gāzt lietus. Sākam ēst lēnāk un P. paņem vēl vienu alu.

    Kaut kad beidz līt, P. iet uz viesnīcu un L. uz dziju veikaliem. Es neizturu un paprasos L. līdzi. Neviens nezina, kā tas gadījās, bet es nopirku vecu franču porcelāna krūzīti, nevis dziju. Mēs īsas pastaigas laikā bijām dziju un audumu veikalā (Tur bija liela izvēle, bet traki smirdēja, jo veikala darbinieks visu laiku pūta gaisā kaut kādu dīvainu smaržīgu ūdeni. Nez, viņš domāja, ka tas palīdz pret kovidu vai kodēm?), antikvariātā, pie čurrosu stenda, galda spēļu veikalā un vēl vienā dziju veikalā. Bet L. tiešām nopirka 2 kamoliņus dzijas, un mēs mazliet ieņammājam čurrosus – eļļā ceptus ar cukuru apkaisītus mīklas pirkstiņus. Kaut kādā brīdi atkal sāk līt, nogurums mācas mums pāri kā jūra, tapēc mēs atgriežamies viesnīcā.

    Mēs knapi esam atgriezušās, kad P. ierosina iet vakariņās, jo tagad varētu būt vaļā restorānu virtuves. Es pasvārstos, bet atsakos, nogurums ir bezgalīgs. Es palieku viesnīcā mazliet parakstīt, un palūdzu, lai kolēģi kādā augļu stendā man nopērk divus banānus un sauju vīnogu – tā šķiet droša izvēle pret nomiršanu badā pat manai izvēlīgajai gaumei.

    Pēc kolēģu aiziešanas es noeju lejā apskatīties viesnīcas restorānu, bet tas ir īpaši dārgs, turklāt viesmīlis mani sarāj par staigāšanu zeķēs restorānā (man vēl aizvien ir sajūta, ka pēc nedēļas šajos zābakos, es negribu tos vilkt nevienu lieku brīdi), jo varot sagriezties uz stikliem. Es kvalificēti izliekos, ka nesaprotu ne spāniski (taisnība), ne ko viņš saka (nu…), un, kad viņš iet meklēt reģistratūrā tulku, kaut kur nozūdu, un atgriežos numuriņā. Pirms tam gan es sava nesankcionētā zeķu gājiena laikā ieklīstu kaut kādos lejasstāva gaiteņos, kas ved uz konferenču telpām un papriecājos, ka šiem gaiteņiem ir milzīgi logi un aiz tiem ir blīvi piestādīts, svaigi salijis krāšņumdārzs.

    Kolēģi atnes augļus, kā solīts. Banāni ir pazaļi, bet patiesībā pārsteidzoši garšīgi. Arī sarkanās vīnogas Spānijā ir labākas kā LV, lai gan tas vēl jo projām nav mans mīļākais vīnogu veids. L. ir atnesusi gabaliņu nocenotas papaijas – tīri tā piedzīvojumam. Es kādu laiku vakarā mēģinu rakstīt, bet nekas dauz tur nesanāk, jo ir jāiet gulēt. Mums taksometrs pie viesnīcas ir sarunāts četros.

  • Donostija 4: Jēzus un bulciņas

    Nākamā diena sākas ļoti parasti, bet atkal ne tik agri, lai meklētu konditoreju pirms konferences. Kafijas pauzē visi jau zina, ka Esnea ir piens, tapēc papīra zīmītes “milk”, kas bija pieliktas pirmās dienas otrajā pauzē, ir sen pazudušas. Paužu ēdiens nav slikts, taču ļoti vienveidīgs, turklāt launagpauzes sviestmaizēm ir tendence ļoti ātri izbeigties. Tā kā man vajag uz tualeti, tad līdz brīdim, kad es atgriežos, sviestmaižu vairs nav. Ir palikusi tikai tradicionālā omlete ar kartupeļiem, kas man jau ir stipri apnikusi, un liels daudzums vīna. Jo vīna te nekad nepietrūkst. Es atrodu jakas kabatā atlikušos vakardienas kastaņus un atklāju, ka aukstus tos ir drausmīgi grūti izlobīt, turklāt viens ir bojāts. Es galīgi sabēdājos un ierosinu kolēģiem (kuri pa to laiku ir aizrāvušies ar jaunu raksta ideju), ka moš jāiet meklēt tās konditorejas, bet mēs pārprotamies un man piedāvā iet uz studentu ēdnīcu. Man dzīvē pieredze ar studentu ēdnīcām ir sasodīti švaka, es esmu izsalkusi, nogurusi vēl no pirmskomandējuma studiju darbiem un bēdīga, tapēc es nolemju, ka es gribu pastaigāt pati, lai viņi iet uz studentu ēdnīcu.

    Mans telefona GPS tiepīgi uzskata, ka es esmu Ogrē, Latvijā, tapēc es pēc 2 vai 3 kvartāliem pārstāju meklēt konditoreju, lai pēc tam nav jāmeklē mani pašu, un vienkārši apsēžos skvēriņā ar strūklaku, un cīnos ar saviem kastaņiem. Šodien ir siltākā diena kopš mūsu ierašanās un skvēriņš ir sasodīti jauks, tapēc es nespēju ilgstoši besīties par visām dzīves stulbībām. Man priekšā ir vienkārša, taču liela strūklaka, man aiz muguras un sānos aug vairākas tiešām lielas palmas un gabalu tālāk bērni spēlē kaut kādu futbolam līdzīgu izstrādājumu. Turklāt ar zināmu cīņu daļu kastaņu var dabūt vaļā.

    Tomēr visus kastaņus es izēst nepaspēju, jo man zvana kolēģi. Viņi uz studentu ēdnīcu tomēr nav aizgājuši un vispār piedāvā iet pie Jēzus. Pag, ko? es tā uzreiz nesaprotu. Tā un tā, šodien ir vislabākais laiks (jā, ir, absolūti), pēcpusdienas sesija neesot tik interesanta (nu kas es esmu, lai runātu pretī), un tapēc varētu aiziet līdz Urgula kalnam (tas ir tas, kam galā milzīgais Jēzus), un pastaigāt tam apkārt. Es godīgi atzīstu, ka es nezinu, vai esmu fiziski spējīga uzkāpt augšā, bet ideja tur pieiet tuvāk ir ļoti valdzinoša. Man nākas arī atzīst, ka es arī neesmu pilnīgi droša, kā atgriezties, jo es īsti neatceros, kā nācu, un GPS turpina domāt par Ogri. Viņi mani atrod mazāk kā 10 minūšu laikā, jo es, izrādās, esmu kvartālu no viesnīcas, un L. pēc apraksta “gājēju ielā pie strūklakas” ir momentā iedomājusies pareizo vietu. Mēs ātri nometam viesnīcā mantas un dodamies ekspedīcijā pa maršrutu “konditoreja-pludmale-kalns”.

    P. mūs ved uz vienu bulciņotavu, kur viņš ir ēdis pirms dažām dienām brokastis un pārliecinājies, ka ir labi, bet pa ceļam mēs ar L. iesprūstam pie viena skatloga. Tur ir redzami daži necili maizes kukuļi, kā arī ārkārtīgi skaisti ceturdaļapli lieli siera kūkas gabali. Mums vajag siera kūkas, tagad un tūlīt. Ejam iegšā. Maza telpiņa, gandrīz vai ūķītis, principā nekā cita, izņemot saplākšņa plauktus un smaidīgu pārdevēju te nav. Kamēr mēs ņemam 2 gabaliņus siera kūkas, pārdevējs ir paspējis noskaidrot, no kurienes esam, iemest līdzi gabalu braunija, jo P. neko neņem un viņam taču arī vajag, un, kad es atgādinu, ka es gribēju arī mandeļu cepumu, mums piemet klāt degustācijai arī vienu matcha cepumu. Cepumus es sabāžu kabatā, bet sierakūkas gabalus, ko balsta kartona paplātīte, L. svinīgi nes kādu laiku rokās, jo griezuma vietas ir krēmīgas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka to iemīcīt somā nebūs gudri.

    Bet tā kā tajā vietā nav kafijas, mēs tomēr turpinam iet arī uz P. zināmo bulciņotavu. Tā ir vidēja lieluma vieta ar daudz plašāku piedāvājumu klāstu, galdiņiem un visnotaļ omulīgu interjeru. Paņemam kafijas, kruasānus ar sieru un šķiņķi (reģionālie kruasāni ir tādi dzeltenāki kā franču, bet acīmredzami franču kruasānu radinieki), kā arī pēdējo krēma groziņu ar basku karodziņu. Groziņš līdzīgs pastel del nata – arī iekšā olu krēms -, bet mīkla nav kārtainā, kaut kāda cita. Un atšķirībā no pastel del nata, šim arī augša ir nosegta. Labs, bet visa konditoreja ir tāda, ka ļoti, ļoti prasās ēst ar rūgtu kafiju kontrastam.

    Apmēram pusceļā uz kalnu es saku, ka iet ir grūti, tapēc varētu drusku piesēst. Kāds ierosina, ka tad jau jāēd siera kūkas. Tā nu mēs sēžam pilsētas centrālajā pludmalē, skatamies uz līci un atkal ēdam našķus. Siera kūka pēc būtības ir kaut kāds piena produktu sacepums – tai nav mīklas pamatnes un to satur kopā tikai un vienīgi apcepusies maliņa. Viducis ir vienkārši ideāli krēmīgs. Drusku žēl, ka nav kafijas, jo uz beigām sāk aizlipt garšas izjūta.

    Pie kalna mēs apdomājam stratēģiju. P. ir vienu reizi apgājis apkārt kalnam pa pašu leju – gar līci/okeānu, viņš ierosina iet apkārt līmeni augstāk. Es saku, ka augša izklausās kārdinoši, bet ka izskatās baigi augstu (Vikipēdija saka, ka 123 metri tur esot un Jēzus esot vēl 12 metri). Beigās stratēģija ir iet un skatīties, kur tas mūs novedīs, bet pārsvarā izvairīties no kāpnēm, jo kāpnes ir grūti.

    Īsumā: tas mūs noveda augšā, lai gan vienas kāpnes tomēr nācās izmantot. Kalns ir pārsvarā noaudzis ar kokiem un brikšņiem, bet bija arī ļoti daudz labu skatu uz visām pusēm. Pirmais pieturas punkts bija lielgabali tajā kalna pusē, kas raugās uz ieeju līča pusē, mēs pēc zīmēm spekulējam, ka to sauc par “dāmu bateriju”, bet tagad, kad rakstu, es vairs nespēju atrast internetā nekādu apliecinājumu tam. Katrā ziņā izskatās, ka no turienes ir varēts šaut gan uz Santaklāras salu, gan uz līci. Pēc tam ceļš ved mūs kalnam apkārt pa okeāna pusi, tur ir daudzi priedēm līdzīgi koki, tapēc, ja neskatās uz klintīm, sajūta ir gandrīz kā Saulkrastos. Bet klintis ir visur. Tajā pusē ir arī Angļu kapsēta ar vairākiem Napoleona laika kapakmeņiem, un vienas kāpnītes, kas sola pēc maza gabaliņa aizvest uz galeriju. Mazas kāpnītes, nebūs augstu jākāpj, turklāt es kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ no iešanas pa kalnu esmu sākusi justies mazāk nogurusi, nevis vairāk, tā nu kāpjam. Galerija izrādās mazs tunelītis, kas no gala izskatās ne vairāk kā pāris metrus garš, bet, kad jāiet cauri, bija, šķiet, vismaz 10 metri. Pārsteigums. Tālāk atkal ir viens relatīvi lēzens, līkumains ceļš, pa kuru iet nav nemaz tiiiiiiiiiik grūti. Tad mēs esam pie cietokšņa sienas, kur jāiziet cauri mazam L veida gaitenītim… Un tad, opa-pā, mēs esam praktiski augšā. Starp mums un lielo skatu platformu kalna galā ir pāris plaši un lēzeni kāpņu laidieni, ne vairs klasiskās stāvās un šaurās kāpnītes, kādas parasti kaut kur kalnos ir sastopamas.

    Pavisam, pavisam pie Jēzus un visaugstākajā skatu platformā mēs tomēt netiekam, jo ir ziema, kapella ir ciet, muzejs ir ciet, un vispār, kurš gan ziemā tūristo. Taču tik tālu, cik mēs tiekam, paveras lielisks skatu laukums ar šaujamlūkām uz visām pusēm (nu, tomēr, kādreizējais cietoksnis). No šejienes var redzēt arī pilsētas daļu pie trešās pludmales, kur mēs neesam bijuši, ne tikai to daļu, kur ikdienā staigājam. Pirms kāpšanas lejā mēs pasēžam papūsties uz nomaļa soliņa ar īpaši labu skatu uz pilsētu, un P. pastāsta, ka lielā ēka tālumā, kas izskatās pēc sēnes, esot karaliskā futbola kluba laukums. Es sāku pārdomāt, ka šie rudens zābaki, ar kuriem staigāju jau kopš atbraukšanas, patiesībā nav tik ērti, kā man pērkot likās, un ka man droši vien atkal zem pēdām būs tulznas, bet tā ir gluži adekvāta samaksa par šādiem skatiem. Bet citreiz tomēr jāņem līdzi mīkstāki apavi.

    Kāpjot lejā mēs vienojamies uz pilsētas otru pusi neiet, jo nogurums ir jau liels. Tā vietā mēs lejā pasēžam kādu brīdi pēdējā vakara gaismā vietējās jahtu ostas, pavērojam, kā satumst debesis līča ieejā un sāk izgaismoties abas bākas – Santaklāras un Ulija kalna. Ir mākoņains, ļoti mierīgs vakars, viļņi līcī ir nelieli.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu mēs pie viena meklējam arī, kur paēst. Es uzstāju, ka jāizpēta La Perla restorāni, jo La Perla ir ēka centrālajā pludmalē un visiem turienes resturāniem ir brīnišķīgi skati uz jūru*, un tādus nekur citur nevar dabūt, bet tas ne pie kā laba nenoved, jo cenas ir sasodīti skarbas. Laikam arī šo vietu īpašnieki ir ievērojuši, ka šādus skatus nekur citur nevar dabūt. Beigās mēs piezemējamies Pepe bārā ne sevišķi tālu no viesnīcas, kur es paņemu lielo porciju taustekļmošķu un vīna glāzi. Porcija nav nemaz tik liela, jo šeit nav cieņā uzmākties cilvēkiem ar piedevām, bet mani mošķi ir mīksti un garšīgi. Piejūras šarms – astoņkāji un kalmāri parasti nav sīksti. Vīnu es it kā prasu balto, L. ievēro, ka viesmīlis pārklausās, un mēs vēlreiz norpecizējam, ka balto, bet man tāpat beigās atnes sarkano. Es nestrīdos, nav jau slikts. Pa acu galam es ievērtēju, ka L. garneles arī izskatās ļoti garšīgas. Kolēģi aizpļāpājas juku jukām par sportu un mūziku, es par vienu no šīm tēmām paklusēju un par otru drusku piedalos, un mēs sēžam Pepē tik ilgi, kamēr sāk rasties sajūta, ka kājas atkal ir lietojamas vismaz tik daudz, lai aizietu uz veikalu nopirkt suvenīru sieru (iespējams, tikai iespējams, es mazliet pārcentos) un tad viesnīcu. Kolēģi izlemj, ka ir palicis viens lieks vīns, tapēc tiek nolemts vēl mazliet pasēdēt un papļāpāt viesnīcā. Sarunās lēkā pa dažādām dzīvē un zinātnē svarīgākām lietām, tapēc ar solījumu rīt nopirkt jaunu, tiek izdzerts arī mana it kā suvenīram nopirktā vīna pudele. Varbūt jau ir vēls un es esmu nogurusi, bet es nolemju, ka šis vīns ir lai gan tīri normāls, tomēr mazāk garšīgs kā jebkurš cits, ko es esmu Spānijā dzērusi, tapēc es paprasu, lai man rīt nopērk citu. Bet L. gan mans “negaršīgais” vīns garšoja – viņš bija saldāks nekā pārējie.

    Beigās mēs esam vienojušies, ka, ja grib lietot matemātiskās statistikas metodes, tad tas jādara pareizi, t.i., iedziļinoties to ierobežojumos, un vēl šādām tādām nakts vidum pilnīgi piemērotām lietām, un es ar zināmu žēlumu secinu, ka es gribu dzirdēt nākamā rīta referātus, tapēc nekāda baigā izgulēšanās nesanāk.

    Kaut kur pa burzmu es secinu, ka mazais ledusskapītis sasodīti smird katru reizi, kad es to atveru, par spīti tam, ka vairums sieru ir vakuma iesaiņojumā. Es savācu tualetē higēnas precēm paredzētos maisiņus un mazākos gabaliņus salieku dubultos maisiņos. Tas nepalīdz, laikam tapēc ka kazas kamambēra skalu kastīte neiet nevienā maisā.

    ________________________

    * Man bija patiesi mulsinoši atklāt, ka šīs pašas ēkas apakšējie stāvi, kas ir pludmales līmenī zem pilsētas, ir aizņemti ar sporta klubiem. Starp citu, arī ar;i lielu ēku līča sānā pie Ulija kalna brālīgi dalīja restorāns un sporta zāle. Varbūt tā ir tradīcija.

  • Donostija 3: muzejs un sidrs

    Mums bija plāns kādu rītu iet dzert kafiju uz tuvumā esošo bulciņu un kafijas vietu (praktiski viss strādā tikai no rīta un vakarā, pusdienlaikā iepirkties nav vērts), bet tas atkal atliekas, jo neviens negrib celties agrāk. Pa ceļam uz parasto konferences vietu mēs satiekam pazīstamas sejas – pretīm nāk vairāki cilvēki no konferences, tai skaitā orgu meitene, kuru es jau vakar ievēroju nerimstoši risinām miljons “man nestrādā prezentācija” problēmas. Viņa saka, ka konference šodien ir pārcēlusies tur (norādot mums aiz muguras), jo bijušas tehniskas problēmas un iepriekšējā ēka tuvāko piecu minūšu laikā tāpat uzsprāgšot. Nu labi, par uzsprāgšanu viņa jokojot. Bet tomēr tagad būs universitātes bibliotēkas ēkā.

    Bibliotēkas ēkā mēs satiekam P., kurš ar stingru garu bija gājis uz pirmo referātu, un viņš izstāsta, ka iepriekšējā ēkā nestrādāja griestu projektors. Tad projektors tika ar vadu pievilkt pa tiešo pie laptopa un it kā strādāja. Tad aiz vada aizķērās kāds, laptops tika nogāzts zemē un vads izrauts no projektora. Pēc tam vairs nekas neesot strādājis un notikusi pārcelšanās. Un vispār, mēs neko daudz no pirmā referāta neesot nokavējušas.

    Mūsu referāts, starp citu, iet uz urrā, prezentācija arī no rīta vēl jo projām šķiet patiesi jēdzīga.

    Programmā bija plānota īsā diena, tapēc rīta aizkavēšanās patraucē tikai nedaudz – jā, mēs savas pusdienu sviestmaizes paēdam mazliet vēlāk, bet mums tāpat vēl ir laiks līdz lielajiem konferences pasākumiem aiziet uz viesnīcu un mazliet atpūsties. Mums sāk pamazām rasties aizdomas, ka pusdienās ēst sviestmaizes un dzert vīnu ir kaut kāda šejienes vieta – arī kādas apkārtējās vietas dienas pirmajā pusē pārdod lielas maizes.

    Pēc pusdienām mēs mazliet atpūšamies un tad pašķiramies – pirmais kultūras pasākums ir San Telmo muzeja apmeklēšana, un tur mēs aizejam divatā. Tas ir plaša spektra basku vēstures muzejs, kurā mums ir stundu gara “ātrā, virspusējā” ekskursija. Es diemžēl aizmirstu fotorīku ģērbtuves skapītī, un dažviet man tas patiesi sāp. Muzejā ir ļoti daudz dažādu lietu, vēsturiski praktiskie priekšmeti, gleznas, viss kaut kas, bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja dominikāņu klosteris.

    Jā, klosteris.

    Napoleona karu laikā Donostiju nolīdzināja praktiski līdz ar zemi, pilsētā esot palikušas puslīdz stāvam uz roku pirkstiem saskaitāmas ēkas. Tai skaitā 16. gs. celtā dominikāņu konventa komplekss – San Telmo baznīca, klosteris un tornis. Kā mēs zinām, pilsēta tika atjaunota, nevis pamesta, taču man ne gluži zināmu notikumu notikumu rezultātā dominikāņi šo īpašumu zaudē un tas kaut kad pāriet pilsētas īpašumā. Pagājušā gadsimta sākumā nodibinātais basku muzejs trīsdesmitajos gados ievācas konventa kompleksā un tur dažādos laikos ir sabūvētas blakus vairākas jaunākas ēkas, tai skaitā arī viena ļoti mūsdienīga, taču konvents ir palicis kā tāds centrālais elements – ekspozīcijas ir telpās apkārt un pāriešana starp tām apmeklētēju atved uz centru – klostera iekšdārza kolonādi, kas ir skaisti renovēta, lai griestu gotiski renesansīgās cakas būtu redzamas visā kāšņumā.

    Bijušajās konventa baznīcas telpās no oriģinālās freskas un citiem rotājumus karš nav žēlojis, palikuši tikai daži blāvi pleķīši griestos, tapēc baznīcas centrālā telpa veltīta vienpadsmit milzīgu gleznu izstādei. Gleznas ir veidojis katalāņu mākslinieks Hosē Marija Serts (Josep Maria Sert i Badia) tieši šai baznīcai, tās ir milzīgas, bez rāmjiem un precīzi taisno sienu paneļu formā (virs arkām ir ieliektas maliņas). Krāsu gamma ir melni brūns ar zeltu, gleznas ir veltītas basku sabiedrības un kultūras vēsturei, un, lai gan es nesaprotu ne ceturto daļu izmantotā simbolisma, kopumā izskatās kaut kā patiesi skaisti un ievelkoši. Baznīca un gleznas ir viens kopums.

    Vēl mēs muzejā redzējām senas basku dzimtu zīmītes, ko nodeva no paaudzes paaudzē, dažus vēsturiskus tērpus (es pat pārsvarā paklusēju par ārkārtīgi neērto 18.gs. korsešu mītu, ar kuru daži puiši bija aizrāvušies (gide bija forša, bet noteikti ne tērpu vēsturniece)), drusku pārskatu par dažādu laiku basku glezniecību, un patiesībā visvisādas lietas – muzejs ir liels un cenšas sniegt vispusēju ieskatu basku lietās, tapēc te patiesībā varētu staigāt ilgi un dikti.

    Pēc muzeja mums ir brīva stundiņa līdz autobusam, kas vedīs mūs uz sidra pagrabiem, tapēc L. aizved mani uz dziju veikalu. Veikals ir necils, bet atpakaļceļā mēs uz ielas dabūjam svaigi ceptus, mazliet apdegušus kastaņus īpašā, divdaļīgā papīra maisiņā – vienā “kabatiņā” kastaņi, otrā vieta čužām.

    Mēs pie autobusa atnākam laicīgi, tapēc kolēģi sakāpj iekšā un es vēl 10 minūtes stāvu ārā un ēdu kastaņus. Sabiedriskajā transportā jāvalkā maskas, nevar taču ēst kastaņus caur masku.

    Konferences vakariņas tātad ir sidra pagrabā. Enerģiskā organizatore, kas risina nestrādājošo tehniku, sasauc cilvēkus no kafijas pauzēm, organizē autobusus, utt., mums iepriekš ir vairākkārtīgi ļoti izteiksmīgi uzsvērusi, ka sidra pagrabs ir “in the middle of nowhere” (nekurienes vidū), un tapēc, lūdzu, nenokavējiet autobusu. Kā arī, ka tur būs pavēss, tapēc vēlams neierasties sandalēs un uzvilkt ko siltāku. Tā kā es balansēju uz salšanas robežas kopš ierašanās (nepareizi novērtēju, kāds laiks būs, paņēmu nepareizās drēbes), es iebāžu rokassomā vēl vienu vesti, kas varbūt ir krīzes gadījumā pavelkama zem mana džempera.

    Autobuss uz nekurieni brauc nepilnu stundiņu, sidrotava atrodas kalnā blakus Donostijai. Tur mums liek vispirms atrast vietiņas un iekārtoties pie galdiem, tad ņemt savas glāzes un iet iegūt sidru. Sidrs glabājas kādās 8 vai 10 lielās mucās atsevišķā telpā. Katrai mucai virsū ir nosaukums un mazs krāniņš. Pēc sidra var nākt jebkurā brīdī, mucu telpā stāv onkulis ar atslēdziņu un, kad tu nāc ar glāzi, onkulis atgriež pēc saviem ieskatiem vienas mucas krāniņu un glāzē ielej mazliet sidra. Ja nāc vēlāk, onkulis ir pie citas mucas. Lejot glāze jātur vismaz pusmetru no krāna, un tā kā strūkla iet ļoti slīpā leņķī, ir jāmāk pareizi nomērķēt glāzi un neaplieties. Uz grīdas ir restes, lai, ja tu netrāpi, tad ir kur notecēt.

    Organizatore piesēžas pie mūsu galdiņa, tapēc mēs mazliet uzzinām, ka sidrotavas ir parast visu ēdienu servē uz kopšķīvjiem, no kuriem brālīgi dalās visi pie galda sēdošie. Vispirms mums ir omlete ar mencu (“jūs paņemiet šitā ar maizīti! tam nemaz nevajag galda rīkus!”), pēc tam mums dod baltās zivs gabaliņus, kas pārlieti ar tomātu mērci vai apkrāmēti ar ceptiem sīpoliem un zaļo papriku, bet galvenais vakariņu hīts ir milzīgs, izcili apcepts steiks ar kaulu. P. saka, ka tas ir t-bone, tikai mazliet neparasti sagriezts, man izskatās, ka tur ir vienā pusē riba un vienā mazliet mugurkaula mala, bet es tomēr arī sakaunos, ka steiku anatomiju es neesmu apguvusi. Steiks ir apgrilēts tik izcili, ka es esmu apbsolūtā sajūsmā un pie viena mainu viedokli par to, cik sarkana steika iekšpuse man patīk.

    Pie galdiņa ar mums sēž arī divas pētnieces no Dienvidāfrikas, māte un meita, un steiks lieliski darbojas kā saliedēšanās pasākums – mēs aktīvi dalāmies un pļāpājam, kuram labāk sarkano vidiņu, kuram tauciņu, kuram maliņu. Kad mēs nerunājam par steiku, mēs runājam par zulu valodu, latviešu valodu, dažādām pārtikas tradīcijām, īstām un mākslīgām Ziemassvētku eglītēm, un vēl miljons lietām, un cita starpā viņas lūdz nodot sveicienus mūsu vadītājam – pasaule ir maza un viņi kādreiz ir strādājuši pie kopīgiem projektiem. Steiks ir tik izcils, ka mēs palūdzam vēl vienu, bet otram pavārs laikam ir steidzies, un visi, ieskaitot mūsu organizatori, vienojas, ka tas ir čut par maz izcepts.

    Par sidru man pirmajā brīdī atmostas vecā nepatika pret puvušo ābolu smaržu, taču ar laiku man iepatīkas – šejienes sidri ir svaigi, nepārsaldināti, taču arī ne mežonīgi skābi. Godīgi sakot, tie ir labākie sidri, ko es jebkad esmu dzērusi par spīti tam, ka es ne sevišķi labi spēju izjust atšķirības starp dažādām mucām. L. ir rezervētāka, viņai puvušo ābolu smaržas problēma ir vēl izteiktāka, taču viņa piekrīt, ka šis ir nepārprotami piedzīvojums. Muca pašā kreisajā galā ir manāmi saldākā kā pārējās, un arī dzeltenāka, un L. vienu reizi, kad pagrabā nav sidra gribētāju rindas paprasa, vissaldāko, ko pēc vairāku onkuļu apspriedes, arī dabū. Vēlāk viņa man saka, ka tas saldais sidrs esot kļūda. Es, ja varētu, paceltu uzaci: tas ir kā? Izrādās, kaut kad vēlāk organizatorei esot sidra onkulis prasījis, ka ir tie dīvainie cilvēki, kas prasa to kļūdaino sidru no mucas kreisajā galā. Šķiet, L. nebija vienīgā.

    Desertā mums ir cepumi, balts, pastingrs siers un klucītis ābolu želejievārījuma. Izskatās askētiski, kā jau viss šodien, bet garšo arī tas sasodīti labi. Ir dzīvē bijušas konferences, kur vakariņas ir skatā daudz smalkākas, bet šīs ir patiesi piedzīvojums un vismaz man – noteikti pozitīvs. Sliktā lieta ir tā, ka es tagad vairs nevaru apgalvot, ka man negaršo nekāds sidrs.

    Ap vienpadsmitiem organizatore mēģina mūs saganīt uz autobusu. Cilvēki ir aizrunājušies, neviens viņu nedzird. Viņa uzkāpj uz sola, hello, hello. Nav sevišķi efektīvi. “We have a buss! It is already here!” Beigās viņa sāk vilkt džemperi uz augšu un rādīt vēdera stūrīti, sak, nu, vai man jāizģērbjas, lai jūs pamanītu? Iespējams, tas palīdz, jo līdz pusnaktij mēs tiešām esam pilsētā. Centrā esot bezmaksas salsas un bačatas deju vakars, un man patiesi sāp uz turieni neaiziet, bet vecums nenāk viens, un mums ir jāpaguļ, ja mēs ceram kaut jel kā funkcionēt turpmākajās dienās.

    Starp citu, man sidrotavā nevajadzēja to vesti, tur attiecībā pret pašreizējiem laika apstākļiem nav nemaz tik auksts.

    P.S. Uz piena un ūdens termosiem ir rakstīts Esnea un Oloa
    P.P.S. Spriežot pēc novērojumiem, te ir vietai netipiski auksts šobrīd – pirmajā vakarā itāļu ēstuvē kāds puisis atnāca, novilka pufaiku un tad zem tās bija vēl viena pufaika, kuru viņš arī novilka, un tad zem tās bija hudijs.