Hamburgas brauciena bildes ir laimīgi nokļuvušas tīmeklī – ar saullēktu uz lidmašīnas spārna, vūkiju sludinājumiem un citām lieliskām lietām.
Category: 2014-12 Vācija
31c3, Hamburga.
-
Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna
Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.
Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.
Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.
Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀
Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.
-
Hamburga: dzīve turpina notikt
Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.
J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.
Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.
Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.
Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.
Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.
Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.
Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.
-
Hamburga: par daudz tomātu pastas
Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.
No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.
Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.
Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.
Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.
Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.
-
Hamburga: dzīve notiek
Nākamajā dienā nošmaucām pusdienlaiku un izgājām pa Kolonādes ielu uz gada tirgu, kur nopirku marcipāna piparkūkcepumus. Tā ir, kā man šobrīd liekas, labākā potenciāli lokālā lieta, ko esmu Vācijā ēdusi. Vest to mājās kā suvenīru ir neoriģināli, bet garšīgi. Iepazīstināju J. ar vietējiem berlīneriem un viņš man piekrita – neciešami saldi, bet mīklā ir kaut kas tāds, kas tos padara galvas tiesu pārākus par visiem Latvijas berlīneriem. Aizgājām uz Jim Block burgeriem (man trūkst ēdamvietu izdomas šajā pilsētā, tāpēc atražoju jau zināmās), un vienbalsīgi vienojāmies – nav slikti, patiesībā ir pat ļoti labi… ja nav jākonkurē ar Rīgas StreetBurger. Ar to konkurēt ir neiespējami.
Laiks ir skaidrs un vēss. Pirmo reizi pieredzu Hamburgā salu. Mazliet nožēloju ziemas mēteļa neņemšanu, bet savelkot virsū džemperus un nestāvot daudz ārā, ir labi. Pārmaiņus cenšoties ātri pārvietoties un “nestāvēt daudz ārā” un pārāk ilgi sēžot, esmu samocījusi abu lielu muskuļus un kaut kādu saiti pēdā – viss sāp, staigāju kā pīle.
Visa ir ļoti daudz. Vakarā nākot uz viesnīcu, priecājamies, cik skaistus gaismiņu rakstus veido svētku rotājumu atspīdumi mazajā Alstera ezerā.
-
Hamburga: ierašanās un iekārtošanās
Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.
Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.
Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.
Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.
Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.
J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.
Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.