Laumas piezīmes

Category: 2025-03 Igaunija

Īsa konference Tallinā.

  • Tallina 5: epilogs

    Mājās atgriezāmies labi. No rīta paspēju piestacijas tirgū dabūt diezgan garšīgu dārzeņu sautējumu.

    Ievēroju, ka abās stacijās Igaunijā, kur man sanāca būt, peroni ir izbūvēti nevis kā Latvijā ik pa diviem sliežu pāriem, bet starp katriem, un gan iekāpt, gan izkāpt vilcienam var no abām pusēm. Valgā cilvēki, kas dodas uz pilsētu, kāpj uz vienu pusi, bet, kas uz Latviju, – uz otru.

    Vismaz tajā Tallinas daļā, kur mēs bijām, ielas pret slīdēšanu kaisa ar maziem akmentiņiem. Vienā no rītiem ejot uz konferenci redzēju, kā akmentiņi tiek slaucīti kaudzītēs un bērti mašīnā – vākti atkārtotai izmantošanai.

    Blakus Tallinas vecpilsētai tiek būvēts liels bērnu laukums, tajā ir arī koka pils. Izskatījās jau gandrīz pabeigts, tikai dažas lietas bija pusuzstādītas.

    Mani rudens zābaki neparastā kārtā sāk katru dienu, jūtoties mazliet spiedīgi un tad pa dienu paliekot arvien ērtāki. Mulsinoši. Līdz šim vienmēr man ir bijis otrādi.

    Igaunijas pusē vilciens stabili brauca 120km/h. Latvijas pusē šī informācija nav redzama, īrētajā ekrānā nav piekurbulēti infoekrāni. Sajūtu ziņā mājupceļš jutās īsāks un ātrāks nekā turpceļš. Jutos pat gandrīz nepatīkami pārsteigta, ka mana pietura jau klāt, jābeidz adīt un jākāpj ārā! Katrā ziņā ļoti patika iespēja lēnāk, rimtāk, bet vienmērīgāk virzīties uz savu galamērķi, nevis dirnēt lidostās.

    Manas jaunās tasītes atbrauca mājās veiksmīgi. Mājās sajūta, ka gandrīz vai esmu laikā paceļojusi – te ir sācies kas pavasarim līdzīgs!

  • Tallina 4: ostas promenāde

    Konferences noslēgumvārdi tiek pateikti, pirms vēl saule ir norietējusi. Mēs visi visiem applaudējam, es nospurinos par gaisa trūkumu citādi glaujanā viesnīcā un dodos dzīvē – pateikt J., ka ir jāiet piedzīvojumos! Mums oriģināli bija domāts šovakar doties uz Kadriorgu, ja ir daudz spēka, vai vispaz paēst “Olde Hansa”, ja ir mazāk, bet pēc trim pelēkām dienām vienā debesu pusē ir parādījies tāds kā neliels zilganumiņš… un es esmu no kolēģes dzirējusi, ka tepat netālu esot diezgan labi staigājama ostas promenāde, es pieminu aiziešanu tur. Es mazliet svārstos, cik viegli tur ir tikt, vai tur nebūs drausmīgas šosejielas pa vidu, bet J. ir izpētījis karti un vedina mani iet.

    Ā, un man beidzot vairs nesāp kunģis un nenāk miegs. Līdz ar to ejam.

    Pirmkārt, tas tiešām izrādās ļoti tuvu un ne sevišķi sarežģīti aizejami. Mums tikai jāapiet apkārt vienam aplim, kurā ir sasprūdušas fūres, un tad viņas paliek tur pa labi, un mēs dodamies tālāk. Otrkārt, tā nav degradēta ostas teritorija, kurā ir iespējams ielavīties un redzēt jūru. Nē. Tas ir mērķtiecīgi cilvēkiem izbūvēts pastaigu maršruts – pacelts vismaz 10 metru augstumā, mērķtiecīgi notalīts no jebkādas muitas vai saimnieciskās darbības, aprīkots ar margām, soliņiem, puķupodiem un tādām lietām. Soliņi turklāt visi ir ar led lampiņām no apakšas izgaismoti. Vidū ir pat bērnu laukums.

    Promenāde kartē man izskatās īsa, bet patiesībā apmēram kilometru gara. Vienā pusē ir pasažieru prāmju ostas aktīvā darbība, prāmji pietauvojas un attauvojas, bet otrā pusē – divas mazākas piestātnes, kurās šobrīd neviena kuģa nav, un bezgalīga jūra. Kamēr mēs aizejam līdz promenādas galam, mēs redzam vismaz vienu prāmi iebraucam un vismaz vienu aizbraucam. Kaut kur margās, apgaismes stabos vai vēl kaut kādās konstrukcijās gaudo vējš. Saule pamazām zūd (šis ir Igaunijas ziemeļu krasts, saule te neriet jūrā), jūra no pelēkas kļūst ar vien zilāka un tad melnāka. Es mazliet nīgrojos, ka mans telefons nesaprot pievakares krāsu maģiju, bet J. uztaisa pāris skaistas bildes, kur es sēžu promenādes galā un mazliet mākslinieciski salstu. Pāri ostai redz Tallinas otru krastu, es neatpazīstu, bet apzinos, ka esmu tur kaut kur pirms sešiem gadiem staigājusi. Iespējams, ka es kaut kur tālumā, pirms pavisam satumst, redzu arī vienu salu. Iespējams, tā ir Aegna.

    Promenādes galā var sēdēt mūžīgi.

    …ja apmetņa vietā valkā alpīnistu guļammaisu.

    Man alpīnistu guļammaisa nav, es nosalstu un mēs lēnām ejam atpakaļ. Man ir plānie zābaki, līdz ar to es nu jau kādu laiku jūtu, ka patiesībā šodien ir daudz staigās pa ārkārtīgi cietu asfaltu. Stāvot uz tilta mūžsenas jūras vidū, vecpilsēta ar “Olde Hansa” jūtas tik ļoti tālu. Ar zināmu mīņāšanos un šaubīšanos tiek pieņemts eksekutīvais lēmums iet uz jūras velšu restorānu “11. okeāns” prominādes vidū, nevis Hanzu. Viņš ir no dārgā gala, bet atsauksmes internetā ir tīri pieņemamas, un es ievēroju, ka tur interesanta topinambūru* zupa, kas kā jau veģetārs ēdiens ir ievērojami lētāka. Nolemju, ka ēdīšu to, skatīšos pa logu jūrā, un būs jau labi.

    J: Piedzīvojums!!!
    Es: O_O
    J: Mums vajag piedzīvojumu! Paņemam to jūras velšu plati divām personām!!!
    Es: Ak vai, ko es esmu tev samācījusi….

    Jūrā skatīties sanāk ar iztēli, jo paliek tumšs, un restorāna gaismas, kā arī cauri restorānam spīdošās ostas gaismas projecējas stiklā pret tumšo jūru un veido dīvainas mirāžas. Taču jūras veltes mēs tiešām paņemam. Un tās ir labas! Mēs viegli sadalām dažus neviennozīmīgākos labumus – J. dabū austeres un mencu aknas, kas negaršo man, es par to savācu ikrus, kas negaršo viņam. Kūpināts lasis, interesanti garneļu salātiņi, astoņkājis pikantā mērcītē, marinēta siļķe, un vēl viena maiga zivs, kuras nosaukumu man vēlāk neizdodas atrast – J. saka, ka bija “tuborg” vai tamlīdzīgi, taču man vakarā neizdodas intenetos sazīmēt nevienu zivi ar šādu vārdu ne angliski, ne igauniski, un es neuzticos valodu modeļiem prasīt, ka tie nesamuldēs stulbības**. Vēl tur ir pāris lieliski grauzdiņi, maizītes, sēklu kraukšķi un mērcītes ar sinepēm un ķiplokiem. Pirmo reizi es arī piedzīvoju to, ka jūras veltēm kā šķīvīši tiek izmantoti lieli glimežvāki, kas ielikti vēsos sālsgabalos. Nospriežam ar J., ka gliemežvāki vidē sadalās atšķirbā no plastmasas. Piedzīvojums ir izdevies, un neviena no veltēm negaršo pēc gumijas, vai jebkā cita apšaubāma. Viennozīmīgi, šī ir labākā jūras velšu plate, kas man ir bijusi. Bet, ja par jūras velšu plati neskaita atkausētas mīdijas ar maziem laša gabaliņiem, tad šī ir vienīgā jūras velšu plate, kas man ir bijusi, tā ka es varētu nebūt objektīva.

    Topinambūru zupa ar kokospienu un marinētiem puķkāpostiem arī ir ko vērts, bet šoriez mani visvairāk iepriecina noformējums. Ja šķīvim ir tumši rakstainas malas, kas uz vidu paliek gaišākas, un vidū ielej gaišu zupu, kam paber vēl virsū zaļumus, izskatās ļoti pēc mākslas darba. Filozofējām ar J., ka topīšus ar kokospienu jāpamēģina apvienot arī mājās, iedvesmota kombinācija.

    Desertu es nepaņemu, jo es neticu, ka pēc visa šī labā tas spētu turēt līdzi. Mēs ar J. kādu brīdi nosēžam, veroties neredzamajā jūrā. Es pie sevis pārdomāju, kāpēc mēs nebraucam uz Tallinu biežāk.

    Mentāli sagatavojos grūtam gājienam atpakaļ uz viesnīcu, bet tas patiesībā izrādās tiešām tuvu, pat ar nogurušām kājām. Ostas promenāde vienkārši eksistē alternatīvajā visumā, tuvu un tālu vienlaikus.

    _____________
    * Nav jau tā, ka topinambūrs latviski būtu vārds, kas kaut ko izskaidro, bet mani tomēr allaž mazliet sirdī sasmīdina fakts, ka angliski topinambūrus sauc par Jeruzalemes artišokiem, lai gan ne ar Jeruzalemi, ne artišokiem tur neesot sakara.
    ** Varbūt “turbot”? Tad tā būtu akmeņplekste. [Pievienots 2025-05-06.]

  • Tallina 3: vecpilsēta un vecpilsēta vēlreiz

    Ar viesnīcas segu tā arī nesadraudzējos, otrajā naktī sadusmojos, izkratu segu no pārvalka un tālāk guļu ar pārvalku, kam uzsegts apmetnis. Labi, ka man ir apmetnis. Patiesībā arī matracis ir tāds drusku svilinošs, bet tur nu neko nevar darīt. Un vēl arī mans kuņģis ir apvainojies par aizraujošo ceļojumu, un nakts sanāk briesmīgi caura. Konferencē uzlasu visādas interesantas infodruskas, no kurām plašākas pieminēšanas vērti varbūt ir dažādie ierosinājumi nelietot lielos valodas modeļus tam nepiemērotām lietām un neantromorfizēt, jo tie nav būvēti kā cilvēki, nemācās kā cilvēki, nesaprot un nedomā kā cilvēki. Taču man pašai diezgan interesanti paklausīties arī par reģiona maznodrošināto valodu un dialektu problemātiku. Kolēģes pamudināta pajautāju organizatoriem vēlreiz, izrādās, ir tieši viena brīva vietiņa palikusi un J. var nākt līdzi man konferences vakariņās.

    Ar šo prieka vēsti atgriežos viesnīcā un uzzinu, ka J. tikmēr ir bijis drosmīgs un ne tikai atradis aptieku, bet arī aptiekāru, kas runā angliski, un viņi pa abiem ir sazīmējuši man gandrīz tās pašas zāles, kas man Latvijā ir kuņģa problēmu uzliesmojumiem. Jo man tik sen nebija bijis slikti ar kuņģi, ka nebija ienācis prātā paņemt līdz zāles. Jā, viedi. Un igauņu almagela aizvietotājs izrādās ievērojami mazāk pretīgs. Mēs to visu pārspriežam, tad paguļam nelielu diendusiņu un dodamies vakariņās.

    Vakariņas ir vienā no lielajām centra viesnīcām – labas, klasiskas un dāsnas, taču nepārsteidzošas. Mēs kārtīgi pieēdamies visādus labumus un sapazīstamies mazliet tuvāk ar vienu no kovidlaikā atnākušajiem kolēģiem, ar ko pirms tam pārsvarā videozvanos redzējāmies. Patīkams vakars. Pēc tam mēs pašķiramies, un mēs ar J. nolemjam izmest nelielu pastaiglīkumu pa vecpilsētu – bodītes te ir slēgtas, bet Tallinas vecpilsēta ir labi izskaismota un sakopta, te ir patīkami staigāt. Pēc pāris kvartāliem… mēs satiekam to pašu koleģi vēlreiz. Nu, ko, klīstam tālāk kopā, pārspriežot visādus niekus. Uzzinām, ka kolēģis māk japāņu valodu, un vienojamies, ka vilcieni ir lieliska manta un mums vajag vairāk vilcienu. Visur. Vecpilsēta sarunu fonā ir ļoti gleznaina, ja pēdu nogurums neradītu savus ierobežojumus, es varētu klīst pa to stundu stundām. Fonā es ievēroju kādu kafejnīcu, kam skatlogos ir vilciena modelis, panorāmas rata modelis un skaļi paziņojumi par vecāko kafejnīcu Tallinā. Vēl es, ē, pamanu, ē, kādu vēstniecību, kam priekšā ir nolikta sēta un uz tās sētas ir, ē, ļoti daudz lapiņu. Daudz viduslaiku ēku, baznīcas, mazi lodziņi, slēgti suvenīru veikali. Tā kā ir jau pavēls, ir klusi. Taču nav bailīgi.

    Nākamajā naktī zeltmatītes līdzsvars ir beidzot atrasts un es izguļos labāk. Kāpēc ir jau pēdējā diena?! Šoreiz vispār konferencē man ļoti viecas ar lielajiem, uzaicinātajiem referātiem, ar patiesu interesi noklausos vēl vienu. Pusdienlaikā es nobastoju pusdienas un mēs ar J. izšmaucam uz vecpilsētu iebaudīt to vecāko kafejnīcu. Tur ir patīkams 20. gs. sākuma interjers, kas liek domāt par vismaz 20. gs. sākumu, ja ne senākiem laikiem. Taču tam laikam atbilstoši grezna vieta – koka paneļi pie sienām ir rotāti, gaudz spoguļstikla ielaidumu, griesti rakstaini. Mēs nopriecājamies, ka piedāvājumā ir arī salāti un brokastu tiesa, ne tikai kūkas. Es dabūju absolūti lielisku ceptu kazassieru ar biešu, granātābolu, riekstu un lapu salātiem, J. paņem šķidrās olas ar maizīti un citām piedevām. Mans siers maigi apcepts, silts, mīksts, un vienlaikus arī tikai pavisam nedaudz drupans. Vēl mēs sapriecājamies par “vastla kukkel”, kas tur pieejami 3 veidi. Pirmkārt, “kukkel”, nu kā var latvietim nepatikt tāds vārds. Otrkārt, tā ir gaisīga un maiga rauga bulciņa ar patīkamu kardamona piesitienu, kas piepildīta ar putukrējuma bāzes krēmu un kādu ievārījumu. Mēs vienbalsīgi nolemjam, ka vislabākā ir ar putukrējumu un aveņu zapti, lai gan tā ar pistāciju krēmu un lāceņu zapti arī ir ļoti patīkama. Sēžam, dzeram kafiju, un baudām atmosfēru. Skaists mirklis, viens no tiem, kuru dēļ mums patīk ceļot, it īpaši kopā.

    Pēc tam mēs ieklīstam vienā mazā šokolādes veikalā un pāris nopērkam pusdūres lieluma šokolādes krēma pikas, ko tur nezkāpēc pārdod ar apgalvojumu, ka tās ir konfektītes (es rakstot pa drusciņai vienu ēdu un man te ilgam laikam pietiks).

    Pēc tam, ejot atpakaļ, vecpilsētas vienā malā es uzrīkoju impromptu fotosesiju durvīm. Bez jokiem, Tallinā ir ārkārtīgi daudz skaistu, krāsainu durvju, katra savā formā un rakstā! Ja vien rajonā ir tām vecajām durvīm ļauts saglabāties.

    Pēc tam mēs saprotam, ka ir vēl drusku laiks, un apsēžamies vienā vecpilsētas nomales kafejnīcā iedzert vēl vienu kafiju un apēst trifeli. Te interjers ir daudz vienkāršākas, bet mani ļoti valdzina gandrīz pusmetru biezās sienas un no atlikumu dēļiem izfrēzētie galdi. Un mēs patiesībā esam saguruši no tās staigāšanas pa vecpilsētu.

    Pēc tam blakus durvīs tējnīcā es nopērku 4 visskaistākās kafijas tasītes. Atlaidi man nepiedāvā, tāpēc tējkannu es nenopērku. Pagaidām. Internets eksistē. Redzēs. J. saka, ka tas uz manu atbildību.

    Pēc tam gan es beidzot eju atpakaļ uz konferenci, lieliesko guvumu atdodot J. nolikt viensnīcā. Konference tuvojas noslēgumam, bet vēl dažas labas lietas tur jādzird.

  • Tallina 2: miedziņš nāk bērnu kaitināt

    No rīta (pirms astoņiem) nāk miegs kā ūdens, J. mēģina mani augšāmcelt ar krūzīti viesnīcas maksas kafijas, kafija ir ļoti nekāda. Bet konferences norises vieta ir tieši blakus, nekur nav tālu jāiet. Diena ir pelēka, bet tajā telpā, kur ir mans darbseminārs, ir milzīgi logi pa visu sienu, es brīžiem skatos, kā mākoņi spoguļojas aiz loga esošās laivu piestātnes ūdenī. Kafijas pauzē dod nenormāli garšīgas lašmaizes. Es ieleju krūzi labākas kafijas, uz pārāk mazas apakštasītes uzbalansēju divas lielas lašmaizes, un tad pēkšņi ar mani sāk runāties kāds norvēģu zinātnieks. Nu neko, es sāku ar miegainu entuziasmu stāstīt par latgaliešu rakstu tradīcijām un saistīto datorapstrādes problemātiku un fonā domāju, ka cerams man nav uz sejas krēmsiers.

    Pusdienlaikā mēs ar J. satiekamies un aizejam uz bulanžēriju, ko atradām blakus vakardienas suši vietai. Kafija ir laba. Nespēju nekur ieraudzīt, kāda zīmola kafiju viņi lieto, bet viena no tējām ir latviešu Rocket Bean. Tieku pie ārkārtīgi labas franču pankūkas ar pīles un kaut kādā maģijā sutinātu sīpolu pildījumu.

    Pēcpusdienā, kad darbsemināra programma ir pārsvarā piebeigta, es nolemju, ka pirmā prioritāte tagad būs diendusiņa. Atgriežos viesnīcā, nosnaužos. Pamostos dulnu galvu, un saprotu, ka nav gaisa. Atveru logu. Lai slavēti atveramie logi!!! Paskatos numuriņa klimata kontroles displeju. Ventilators esot “high”*. Emm, okei.

    Vakarā ir konferences atklāšanas vīna pasākums, bet līdz tam vēl ir tāds brīdis. Turklāt pirmo reizi mūsu kopābraukšanas laikā man nav izdevies dabūt “plus viens” biļetes priekš J., viņš nevar man nākt līdzi ne uz atklāšanas dzērienu, ne konferences vakariņām. Esot bijis par daudz gribētāju, pietrūkstot vietas. Mēs ar J. izejam pastaigāt pa pilsētu, aizstaigājamies un es tā arī neaizeju uz to atklāšanu.

    J. piedāvā iet uz vecpilsētu, bet es nogriežos mazliet šķērsu un tad mani jau interesē, kas tad tās par gaismiņām… un tā mēs ieklīstam Rotermanni kvartālā. Šķiet, ka pagājušajā reizē mēs te nebijām, turklāt te varētu būt arī pa šo laiku vēl notikušas izbūves. Cik noprotu, no lakoniskā Vikipēdijas šķirkļa, 19. gs. te ir bijis rūpniecisku darbību kvartāls – graudu pārstrāde, spēkstacija un katlu māja. Šobrīd te ir daudzstāvu māju komplekss, kas manā subjektīvajā redzējumā ārkārtīgi gaumīgi kombinē veco ar moderno – autentiski veci robaini ķieģeļi kopā ar speciāli rūsinātām tērauda virsmām un mūsdienu dekoratīvajiem ķieģelīšiem ar robaino virsmu. Gājēju ielu režģis, skulptūras, puķupodi, soliņi, ļoti daudz gaismiņu. Veikali, viesnīcas, un, šķiet, arī dzīvokļu mājas. Daļa ēku ir pilnīgi jaunas, taču man šķiet, ka ir ļoti veiksmīgi izdevies trāpīt sajūtā, ka viņas te iederas. Izklīstam vairākus lokus, līdz ieraugam kādu aicinošu restorānu: no fasādes virs mūsu galvām uz mums spīd liels Art Deco stila uzraksts “Chicago 1933”. Pie durvīm skan mūzika no apslēptas tumbiņas, pa logu redz, ka iekšā ir muzikanti, stīgu kvartets. Taisāmies tā kā iet prom, bet atgriežamies – kāpēc lai mēs nepaklausīto svētdienas vakarā stīgu kvartetu?

    Restorāna interjers nav ārkārtīgi vēsturisks, taču pietiekami, lai iedotu sajūtu. Zāles centrā ir apaļš bārs, ap kuru apvilktās LED gaismu lentas pietēlo neonu. Vienā malā ir neliela skatuve ar mūziķiem. Mums ierāda apaļu galdiņu ar ārkārtīgi ērtu dīvāniņu. Es uzzinu, ka, ja tvaicētu vai sautētu puķkāpostu aplej ar siera fondī un nobārsta ar panko drupačām, tas sanāk sasodīti laba lieta. Mēģinu pārliecināt J., ka šito jāmēģina mājās atkārtot. Spriežam, ka sieru maisījumu gan būs jāmāk uztrāpīt. Vēl es uzzinu, ka krēms brulē ar kazas sieru arī ir baigā manta. Iespējams, arī tas būs kādreiz mājās jāpamēģina. Tā nu mēs sēžam, klausāmies, sēžam, klausāmies… Nu tāpēc es uz to konferences atklāšanu neaizgāju.

    _______
    * Parasti šis angļu vārds nozīmē augstu darbības intensitāti. Taču šajā gadījumā es nezinu, vai vairāk vietā nebūs slenga tulkojums, ka ventilators ir apnarkojies.

  • Tallina 1: čū-čū!

    Braukt ar auto ir nogurdinoši, autobusos man ir nu jau ļoti ātri ļoti nelabi, tāpēc dodoties uz konferenci Tallinā, abi ar J. nolēmām izmēģināt jauno Baltijas vilcienu savienojumu.

    Iespaids ir… ārkārtīgi labs. Lai gan Rīgas–Valgas posmu apkalpo mūsu pašu vivītis*, tiek īrēts lietuviešu dīzeļvilciena sastāvs, kas ir vairākas paaudzes jaunāks un omulīgāks par to, ko es esmu pieradusi ikdienā lietot, lai brauktu uz Rīgu. Nē, nu, tas nav skaistākais vilciens, ko es būtu jebkad Eiropas satiksmes entuziastu videomateriālos redzējusi, bet tur ir mīksti krēsli, galdiņš un ārkārtīgi daudz vietas plauktā čemodānam. Mums pat piedāvā kaut kādas uzkodas nopirkt. Tā kā mēs vairs nedzīvojam Rīgā, tad mēs patiesībā normāli ietaupam laiku nedzenoties uz Rīgu, bet vienkārši iekāpjot vilcienā uzreiz Valgas virzienā. Valgā ir jāpārsēžas, bet tas ir noorganizēts maksimāli viegli un eleganti: paņem savu čemodānu, izkāp no vilciena, paej 5 soļus, iekāp otrā vilcienā perona otrā pusē. Viss. Mēs ar J. uzdzīvojam – mums ir komforta klases biļetes, t.i., mēs pie 21€ cenas piemaksājām vēl 4, lai varētu izvēlēties sēdēt blakus. Es nepārbaudīju pirmajā vilcienā, bet šeit ir arī rozetes. Un vilciena wifi ir daudz funkcionālāks nekā tas, pie kā es esmu pieradusi ikdienā, braucot uz Rīgu**. Kopumā ar visu pārsēšanos mūsu brauciens aizņem nepilnas piecarpus stundas, Igaunijas pusē vilciens gabaliem dragā ar 120 km/h. Es paspēju pabeigt iesāktos cimdus. Pafantazēju, kā vasarā līdzīgi braukt uz Tartu. Ja mēs pirms kāpšanas viesnīcā nebūtu stundu nosēdējuši kafejnīcā ēdot kūkas, tad mēs būtu no mājas līdz viesnīcai tikuši mazāk kā 6,5h laikā, ko es pilnīgi noteikti ar lidmašīnu, Rīgā nedzīvojot, vairs nevarētu. Vienīgi, ja es būtu vieds cilvēks, es būtu piecēlusies izlocīt kājas, nevis nosēdējusi visas šīs stundas adot.

    Tā nu Tallinas centrā izveļamies no vilciena tādi drusku miegaini un ejam uz viesnīcu. Viesnīca nav tālu, turklāt J. atpazīst, ka tepat netālu mēs dzīvojām, kad bijām Tallinā pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem kāzu ceļojumā. Laikapstākļi ir maigi un ļoti pelēki.

    Viesnīcas numuriņu J. noraksturo kā “brutālisms iekšā, brutālisms ārā” – mums aiz loga ir šobrīd milzīgs neuzceltas daudzstāvenes betona karkass. Ierodamies sestdienā, tāpēc vēl nespējam novērtēt, vai darbi apturēti uz ziemu, vai tikai uz nedēļas nogali. Es aizdomīgi novērtēju, ka, lai gan vispār man patīk askētiskais dizains un viesnīcas koptelpas ir ļoti glītas, plašas un omulīgas, numuriņu iekārtojumā kaut kas rada slēptas asociācijas ar katra centa optimizāciju. Iespējams, šis kaut kas ir naktsgaldiņplaukts, kas ir tik mazs, ka tur nesaiet manas brilles, telefons un rokukrēms. Vai plāno aizkaru trūkums pie milzīgā un patiesībā skaistā loga. Vai plastmasas glāzes tualetē. Nez.

    Pēc nelielas atpūtiņas izejam ārā. Prātuļojam, ka visticamāk šajā kvartālā starp ostu un vecpilsētu esam bijuši arī pirms gadiem, bet līdzību nesaskatām, iespējams, viss, ko redzējām toreiz (kaut kādi angāri?) ir nolīdzināts un tiek aktīvi pārbūvēts, izskatās, ka būs augsceltņu rajons ar gājēju zonām starp tām. Vienā kvartāla pusē ir ļoti mūsdienīga gājējiela ar neuzkrītoši ielaistām tramvaja sliedēm un regulāri kursējošu tramvaju, nākotnes sajūtiņa. J. ir atradis, ka tepat blakus ir labi novērtēta suši vieta. Dabūjam apmest gandrīz pilnu loku ap ēku, kamēr to atrodam, un es ievēroju, ka pretī ir bulanžērija.

    Suši ir ļoti labs.

    Atpakaļceļā es gandrīz pazaudēju svaigi uzadīto cimdu, bet J. to tomēr atrod – tumši pelēku negludas dzijas cimdu uz tumši pelēka negluda asfaltakmeņu ceļa.

    Mēģinām iet gulēt laikus, jo ir gan nogurums, gan agri plāni nākamajā dienā.

    Es ilgi norullējos pa gultu, nespēdama aizmigt, jo sega ir tāpat kā Neapolē drausmīgi sintētiski dedzinoša. Dusmojos, ka nepaņēmu savu segu. Dusmojos, ka 3 zvaigžņu viesnīcā Eiropā ir vajadzīga sava sega. Apsveru pirmo reizi dzīvē pārvarēt negribuli un uzrakstīt viesnīcai sliktu atsauksmi***. Ā, nu jā, un vēl spilveni, kā parasti ir par augstu, bet mums ir tik taupīgi iedoti dvieļi, ka man nepietiek, ko palikt zem galvas spilvena vietā, es nozogu J. hūdiju. Fantazēju, kā es varētu uz nākamo ceļojumu atcerēties paņemt segu. Kā es atgriezīšos mājās un nopirkšu milzīgu lina naktskreklu ceļojumiem ar garām piedurknēm unn līdz zemei, jo tur, kur man ir krekls, dedzina mazāk. Piemiegu. Murgoju par ielaušanos. “Veicas”.

    ____________________
    * Nekāda naida pret vivīti, bet es nevaru sagaidīt, kad nopirks tos jaunos dīzeļu vai baterijvilcienu sastāvus. Cik man stāstījuši dažādi entuziasti, praktiski visus braukšanas biežumu iztrūkumus neelektrificētajās līnijās Latvijā izskaidrojot vienkāršais fakts, ka mums nepietiek vilcienpriekšmetu, lai brauktu biežāk.
    ** Manā ikdienas maršrutā ir kaut kāds mistisks bezzonas caurums meža vidū diezgan netālu no Rīgas, un šim faktam netic gandrīz neviens, kas nav pats tai vilcienā braucis.
    *** Bloga rakstīšanas brīdī nav zināms, vai tas tika izdarīts.