Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Gaismiņas, gadatirgus un neprārtraukta līņāšana

    Pēc trim stundām beidzot biju augšā (jā, modinātājs nopūlējās stundu :D) un piezvanīju otram Latvijas cilvēkam, kas te šobrīd ganās. Viņa reakcija telefona klausulē bija optimisma pārpilna: “Ō, Tu esi dzīva!” Nu jā, pēc nelielas gulēšanas es tiešām biju vairāk dzīva nekā pirms tam. Nepārprotami.

    Konstatēju, ka no viesnīcas līdz kongresu centram var aiziet ~25 minūtēs, ja nesteidzas. Kongresu centā konstatēju, ka ir neliela rinda uz aproču saņemšanu. Pēc tam sapratu, ka esmu aizmirsusi viesnīcā izdrukāto biļeti, tāpēc lai saņemtu aproci, man vajag, hmm, kaut ko, hmmm, citu. Kamēr es panācu, ka uz mana telefona ekrāna ir redzams biļetes QR kods, rinda bija kļuvusi 2x garāka. Nu WTF. Vienīgais labums, ka man aiz muguras visu laiku stāvēja un plēsa jokus 2 vai 3 Haosa enģeļi (kongresa brīvprātīgie), kam arī nezinkāpēc bija uzdots šo rindu izstāvēt.

    Dabūju aproci, mazliet pastaigāju pa kongresu namu, apskatīju pussalikto trubu pasta sistēmu, satiku otru Latvijas biedrīti un, skat, vakars klāt. Ēst gribas pēc velna. Mēģināju sevi morāli sagatavot tam, ka var nepaveikties un vakariņas var neatrasties, jo ir Ziemassvētki un viss ir ciet, kad tepat blakus kongresu namam tuvākajā gājēju ielā atradu Cup&Cino – jā, jā, to pašu, kam frančīže, filiāle vai cits f ir Rīgā, Mežciemā. Diemžēl ēdienkarte tikai vāciski, bet ar faķīrisku veiklību un ņemot palīgā klasiskos zināmos itāļu ēdienu nosaukumus, apmēram pusi sapratu pat pati, bez prasīšanas viesmīlei. Pica bija izcila – nekad nebūtu domājusi, ka parastā Parmas pica (tomāti, siers, šķiņķis, rukola) var man likties tik garšīga.

    Aizgāju līdz Binenalastera ezeram (tas ir tāds četrstūrains dīķis tieši pašā Hamburgas centrā – savienots ar ostas kanāliem) un iztaigāju gar vienu malu izvērsto Ziemassvētku tirdziņu ar mērķi atrast ģimenei jaukus suvenīrus. Kaut kas tajā visā nogāja nepareizi, jo es nenopirku ģimenei nevienu suvenīru, iztērēju lielāko daļu skaidrās naudas, un tiku pie vienkārši apburoša zīda lakata un krāsaina (bet nekrāsota) koka pērlīšu krellēm. Otrs Latvijas cilvēks, gatavojoties braukt šurp teica, ka plāno kongresā iepirkt tehniku. Nez, vai es arī varu teikt, ka kongresā sev iepirku tehniku…

    Visu vakaru līņā tieši tik stipri, lai varētu samirkt, bet ne tik stipri, lai liktos pareizi atcelt jebkādas pastaigas. Tā kā pēc gadatirgus tomēr izgāju cauri pilsētas centram (rātsnams dūmakainajā lietiņā izskatījās ļoti mīļš) uz ostas noliktavu rajonu, tad vakarā viesnīcā atgriezos ne nu pilnīgi izmirkusi, bet sausa arī nē. Vispār apbrīnojami precīzi izdevās notrāpīt to brīdi, kad viss biezais apģērbs ir samircis, bet plānais – vēl sauss.

    Par ostu noliktavām secināju, skaisti, bet vakaros derētu drusku vairāk gaismas. Milzīgas, vecas, epizodiski rotātas ķieģeļu ēkas, kanāli, dzelzs sliežu tilti un gaismiņas kopā veido baigo maģiju. Tur, kur gaismiņu nav, arī maģija ir savādāka – tumšs, ļoti tukšs (pavēls Ziemassvētku vakars) un arī auksts/slapjš. Pie Čīles mājas (sakarā ar to, ka nesen pārskatīju iepriekšējā brauciena bildes, es vēl jo projām tos nosaukumus labi atceros) atnākusi konstatēju, ka fotoaparātam priekšējās lēca ir galīgi aizlijusi neskatoties uz to, ka visu laiku centos aparātu turēt zem jakas, lai sausāk. Tagad mazliet bail skatīties, vai visas manas jaukās miglas/gaismiņu/tumsas bildes nebūs kļuvušas par visaptveroši miglas un tikai miglas bildēm.

    Viesnīcā ir jocīgs internets, kas reizēm strādā un reizēm nestrādā. Nudien priecājos, ka vismaz tik daudz gudrības man no apkārtējiem džekiem ir pielipis, kā uztaisīt SSL tuneli – konkrēti šim dīvainajam internetam tas palīdz. Strādā vairāk, biežāk un stabilāk. Vēl par vienīcu var atzīmēt, ka viņiem ir pietrūcis klaustrofobiski mazo īsti vienvietīgo numuru, tāpēc man ir tā vietā ticis “dvīņu” numurs un daudz vairāk vietas. Man ļoti patīk. Ir brīvdienu sajūta, IR!

    Kaujas uzdevums rītdienai: dabūt lielu pudeli dzeramā ūdens.

    Piezīme nākotnei: kad es nākamreiz atkal taisīšos šajā gada laikā braukt uz Hamburgu bez lietussarga, lūdzu, atgādiniet man, ka es esmu jau vairākkārt atzinusi, ka tā ir izcili muļķīga doma. Un tas, ka es pirms iziešanas no viesnīcas no somas izmetu lietusmēteli, vispār bija netālredzīguma kalna gals. Jāpierod, jāpierod, ka ziemā līņā.

  • Hamburga: gatavošanās un miegains sākums

    Gatavošanās ikgadējam Haosa kongresam izvērtās sviestaina. Vispirms vairākos līmeņos uzkrājās komunikācijas neveiksmes ar potenciālajiem ceļabiedriem, kā rezultātā organizēties sāku vēlu, ekonomiski neoptimālos veidos un viena. Sarunājām satikties Hamburgā, jo nelidojam pat ar vienu reisu. Lidojumi, starp citu, salīdzinot ar manām vēlmēm (būt Hamburgā 27.decembrī no rīta) arī bija nepiemēroti – vai nu dienu iepriekš agri no rīta, vai tajā dienā, bet vēlu vakarā. Kā nebūt to visu ne tikai pārcietu, bet arī pārliecināju sevi, ka ir pat tīri labi sanācis, un iegrimu laimīgā Ziemassvētku nākšanas transā… līdz brīdim, kad pēdējā darba dienā pirms Ziemassvētkiem atcerējos, ka man nav nedz izdrukātas, nedz ielādētas telefonā kongresa biļetes. Un tad izrādījās, ka es neatceros biļešu sistēmas paroli un man nav uzstādīts e-pasts, uz kuru sūtīt paroles atgūšanas linku. Man šķiet, ka vienīgais izskaidrojums, kāpēc man nav nācies pirkt jaunu biļeti, ir konferences oganizatoru neizmērojama pacietība un laipnība.

    Ziemassvētki bija patiesi jauks ģimenes pasākums, kas neizprotamā summā ar nespēju aizmigt noveda pie tā, ka pagulēju pirms lidojuma stundu. Labi, ka man ir tiešais lidojums un tāpēc mazākas iespējas apmaldīties. No otras puses, es turpinu nedomāt neko sevišķi labu par lidojumiem otrajos Ziemassvētkos 9:30. Pēc visa tā mani pašu pārsteidza entuziasma un sajūsmas uzplūdi, kas mani piemeklēja, ierodoties lidostā. Pāris minūšu laikā biju nodevusi bagāžu, tikusi cauri drošībai un jau pastaigājos pa lidostas veikaliem. Un atradu, ka tagad te dod ļoti normālus suši (diezgan lieli, garšīgi un pat par pieņemamu cenu, vismaz pēc lidostu standartiem). Un ļoti smaidīgs apkalpotājpuisis. Pirmo reizi dzīvē pamanījos sasmīdināt drošības kontroles cilvēkus – pirms somas laišanas rentgenā izvilku ārā tukšo termokrūzi un atskrūvēju, lai nevienam nerastos vēlme meklēt pēc tam viņu somā, lai pārbaudītu, vai tur iekšā nav nelegāls šķirdrums. Drošībniekus doma par tukšo termosu nezkāpēc sasmīdināja.

    Hamburgā nokļuvu veiksmīgi. Mazais “bombardierītis” krietniem gabaliem lidoja viegli kratīdamies kā tāds autobuss pa viduvēju ceļu un es kādu brīdi kavējos pārdomās, vai mazas lidmašīnas varētu būt iemesls, kāpēc viena mana draudzene centās man iestāstīt, ka lidošana krata vairāk kā autobusu braucieni. Šajā lidojumā redzēju, šķiet, skaistākos pacelšanās un nolaišanās skatus visā savā aviopasažiera karjerā – gan Rīgu, gan Hamburgu rotāja trīs, četri vai pat pieci dažādu augstumu mākoņu slāņi, lejā bija viegla migla un saule bija pacēlusies tieši virs tās kārtainās kūkas – skaista, gaiši dzeltena gaisma, kas kopā ar miglas kārtiņu radīja iespaidu, ka visas redzamās ūdenstilpnes ir pilnas ar sudrabu. Nevis kaut kādu spīguļu figņu, bet baltu, nespodru, ne līdz galam nopulētu sudrabu īstajā sudraba krāsā. un tam visam pa vidu daži izteiktāki miglas lēvariņi. Absolūtā bauda. Bet tā dēļ lidojuma vidusdaļa noritēja pa baltu, necaurredzamu pienu.

    Hamburgā viesnīcā nokļuvu viegli un ātri – viens metro brauciens (“Nez, šitā biļete ir tikai jānopērk, vai kaut kur jākompostrē arī?”), kura laikā man pat izdevās neaizmigt. Dzīvoju supernetālu no Centrālās stacijas. Pateicoties tam es beidzot uzzināju, kur ir tā vieta, kur Hamburgā ēd cilvēki brīvdienās un citos nelaikos – ja neiet uz Rēperbāni, tad ielā pie stacijas.

    Viesnīcā ievēlos īsi pirms divpadsmitiem (vismaz divas stundas par ātru, salīdzinot ar oficiālajiem priekšrakstiem), un viesnīca (gan jau sagadīšanās pēc) momentā izpelnījās manas visdziļākās simpātijas ar to, ka viņiem bija priekš manis uzreiz brīvs numuriņš. Tā nu es momentā atmetu jebkādas pārdomas par pilsētas skatīšanos, uzliku modinātāju pēc divām stundām un laimīga nolūzu.

  • 29c3 bildes

    Par maz laika, par daudz dzīves. Hamburgas brauciena bildes ir šeit. Lai kalpo par kārdinājumu nākamajam kongresam.

  • Campus Party Europe 2012 bildes

    Caur mīlestību un naidu beidzot esmu to izdarījusi: Tempelhofas (un arī dažu citu Berlīnes objektu) bildes no pagājušā gada augusta ir te. Mākslīgais apgaismojums, krēsla, migla, spīdoši citplanētieši – visi ļaunākie fotomurgi, ko vien ātrumā spēju iedomāties. Toreiz negribēju riskēt ar papildus tehnikas ņemšanu līdzi, tāpēc man tiešām liekas, ka tas viss ir bildēts ar visparastāko, visstandartīgāko komplektā nākošo objektīvu. Apsveru iespēju iegādāties ko gaišaku. Bet izmest visas bildes prom nafig es arī nespēju.

    P.S. Meklējot objektu nosaukumus, atklāju ka “kaisers” ir imperatora nosaukums, tāpēc tā pat kā “cars” tas nebūtu jāraksta ar lielo burtu. Iespējams, es to kādreiz salabošu.

  • Kurzeme pie jūras

    Pirms nedēļas izbraucām ar automašīnu divu dienu apbraucienā pa Kurzemi – pa jūrai tuvāko daļu. Mūsu maršruts bija apmēram šāds. 1.diena: diezgan ilgs brauciens, Liepājas muzejs ar S.Dalī izstādi, pusdienas Baronā Bumbierī, Karosta, nakšņojām Liepājā. 2.dienā pamodušies meklējām veikalu (slikti sanāca), pabrokastojām Kupejā, braucām uz Pāvilostu, tad uz Akmensraga bāku (netikām iekšā). Tālāk devāmies uz Jūrkalni, pa ceļam apskatot Mazdupju akmens krāvumus un Piņņu upurakmeni, un visbeidzot uz Ventspili, pa ceļam neplānoti atrodot norādi uz Užavas elku liepu un strautiņu. Venspilī pastaigājām pa molu un braucām mājās.

    Gandrīz visu laiku pavadīju staigājot apkārt un fotogrāfējot vai arī braucot mašīnā. No lasīšanas un rakstīšanas mašīnā man ātri kļūst slikti, tāpēc rakstiskas piezīmes netapa, tomēr to kompensēju ar lielu gūzmu fotogrāfiju, kas tagad atrodamas fotkos. Patiesībā, tās jau ļoti daudz ko arī izsaka, man atliek vien piebilst, ka, ja nepieciešams Liepājā ieturēt pusdienas, tad iesaku Baronu Bumbieru, savukārt kafijas pauzei ar kūciņām – Kupeju turpat blakus. Un, jā, man tiešām patika kā Kupeja defektu (garo, neparocīgo telpas formu) bija pārvērsusi par elegantu efektu (sk. kafejnīcas nosaukumu;).

  • Mājupceļš pa nakti

    Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta –  Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai  koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.

    Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.

    Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀

    Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.

    No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.

    Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.

    Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.

    Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.

    Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.

    _________________________________

    P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.

    P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.

    P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.

    P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.

    P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).

  • Frognera parks

    Nākamā dienā (piektdienā) kaut kā pamanījāmies ērmīgi izlīkumoties, ejot uz metro staciju, neskatoties uz to, ka gājām tur jau trešo reizi vismaz, un ceļš ir ļoti vienkāršs. Laikam nogurums uzkrājies. Arī tas, kā nostāstīju savu prezentāciju, mani īsti neapmierināja – par daudz sasteidzās stāstījums, aizmirsu vārdus, un akcents arī droši vien bije briesmīgs. Bet tomēr saņēmu interesantu komentāru/ieteikumu – kāds kaut ko mazliet bija sapratis. Fuuuu. Bet vispār būt pašam pēdējam runātājam visā konferencē (nu labi, labi, pēc tam vēl bija lielais referāts visiem kopā un atvadvārdi) man liekas grūti.

    Pusdienas bija lielas un garšīgas (kuskuss ar valriekstu sīrupu, jāpatur prātā ideja) un otrajā kafijas pauzē atkal bija jocīgās kūciņas, kas atgādina pumperniķeļa un biskvīta krustojumu, kas pārziests ar krēmu. Iegaršojās.

    Tā kā visu dienu nebija lijis, pārskatījuši laika prognozi, abi ar kolēģi nolēmām mēģināt vēlreiz iet ar kājām uz viesnīcu. Nogājuši apmēram trešdaļceļu, sākām runāt par parkiem, kas redzami GPS kartē, vārds pa vārdam, un es saku, ka gribētu aiziet uz to skulptūru parku, bet es nezinu, ne kā viņu sauc, ne kur viņš ir. Kolēģim bija vīzija par parka nosaukumu, mazliet pačakarējoties ar kartēm (manā gps-ā un viņa Gūgles kartē tas parks bija ar dažādiem nosaukumiem), nosecinājām, ka parks ir apmēram tik tālu no mums, kā mēs no universitātes kempusa, un ka jāiet.

    Parks, uz kuru gājām, oficiāli saucas Frognera parks, bet cilvēki diezgan bieži viņu sauc arī pēc tā centrā esošā Vigelanda skulptūru ansambļa. Vikipēdija saka, ka Gustavs Vigelands ir autors, un ka šis esot esot pasaulē lielākais viena autora radīts skulptūru parks.

    Gandrīz visas parkā esošās skulptūras ir cilvēki – visdažādāko vecumu, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar paveciem bārdainiem večiem, vīrieši, sievietes. Cilvēki ir bez drēbēm, visdažādākajās pozās – skrien, lec, auklē bērnu, sadevušies rokās, apskāvušies, utt. utjp. Pozas ir vienkārši fantastiski ticamas un dzīvas, kādu brīdi sākumā kolēģis pat apsvēra, vai tie nevarētu būt atlējumi, tomēr šo domu atmetām ar galiem, kad sākās skulptūras, kas ietver lecošus un gaisā pamestus cilvēkus. Viena no skulptūrām bija ar vīrieti, kas ceļ gaisā sievieti, un tieši tā arī izskatījās – kā sekundes sīkdaļu garš kadrs, sieviete ir lidojuma vidū, nepārprotami īsti un dzīvi iemūžināta kustība.

    Skulptūru ansamblis sākas ar lieliem metāla režģu vārtiem, aiz tiem gabalu tālāk sākas tilts, kura malās ik pa gabaliņam ir bronzas skulptūras. Tilta galā milzīga, vēl neapstādīta puķu dobe (Oslo pavasaris tā vidēji iestājas mazliet vēlāk kā Latvijā), un vēl neieslēgta strūklaka. Aiz tās galvenais skulptūru ansamblis – vispirms vairāki taisnu līmeņi kāpņu un terašu, un tad apaļu kāpņu galā monolīts akmens obelisks, ko veido kopā saķērušies cilvēciņi. Apaļās kāpnes 12 vietās 3 līmeņos rotā akmens skulptūras. Nez, vai skuptūras ir kaut kā saskaņotas ar to, kur obelisks met ēnu tādā vai citādā laikā?

    Strūklakas centrālais elements ir vairāki vīri, kas tur milzīgu metāla bļodu. Jāpiekrīt kolēģim – skatoties uz tiem vīriem tā bļoda tiešām izskatās smaga (atkal gribu papriecāties par ļoti ticamajiem cilvēciņiem). Šur un tur skultpūras ietvēra arī ne gluži sadzīvē iespējamus/pieļaujamus sižetus – vienā no kokiem, kas rotāja strūklakas ārējā baseina stūrus, sēdēja/karājās daudzi mazi bēbīši, daži no strūklakas pamatni rotājošajiem ciļņiem ietvēra skeletu līdzdarbību, vienā no pietilta masīviem bija milzīgs vīrs, kas vai nu kāvās ar tiem, vai arī bija mēģinājis nest uz pleciem 4 vai 6 mazus bēbīšus un paklupis.

    Aiz obeliska tālāk sekoja vēl viens, mazāk rotāts laukums – atkal pa kāpnītēm lejā. Laukuma centrālais elements ir apmēram 4 cilvēku grupa, kuru ķermeņi veido noslēgtu apli. Zinu, ka pilnīgi gaisā viņi nekarājās un fizikas likumus skulptūra neapgāza, bet postaments bija pietiekami neuzmācīgs, lai atmiņā nepaliktu, tāpēc – viņi gandrīz karājās gaisā. Vipēdijas interpretācijā parks ir par cilvēka dzīvi starp dzimšanu un nāvi, un obelisks simbolizē cilvēka tiekšanos uz garīgo un dievišķo, bet cilvēki aplītī aiz obeliska peld mūžībā un/vai harmonijā. Daļai no tā es piekrītu, daļu, manuprāt, ir iespējams interpretēt arī ļoti sekulārā veidā. Nekas, dažādu interpretāciju iespējamība to visu padara tikai labāku. Pacilājošs veidojums.

  • Vakara pastaiga

    Izrādās, rātsnamu un un mūsu viesnīcu savieno taisna iela dažu kvartālu garumā. Aizgāju līdz rātsnamam un nolēmu tālāk paieties gar krastmalu garām Akerhusas cietoksnim apkārt pussalai starp rātsnamu un operu (Akersnesetas pussala). Gar krastmalu līdz ragam bija redzami vairāki dažādu vecumu kuģīši – viens simtgadīgs atmīnētājs, buru kuģis Frederiks un vēl pāris mazāki jahtveidīgi kuģīši. Cietoksni gan pārāk redzēt nevarēja, lai gan es it kā viņam gāju garām. Buru kuģim bija divi stūres rati – tādi, kā vecās filmās, ar puļķīšveida rokturiem – katrs savā galā.

    Pussalas galā bija prāmju osta un pussalas otrā pusē – diezgan lieli būvdarbi. Apkārt operai šobrīd notiek kārtējā urbānās renovācijas projekta “Fjorda Pilsēta” ietvaros, tāpēc, kamēr tikt līdz pašai operai, pamanījos mazliet apmaldītes starp luksaforiem un smilšu čupām.

    Pie operas nonācu, kad saule karājās drusciņ virs lielajām augstceltnēm. Saulrietu ūdenī te novērot nevar, jo līcis ir uz dienvidiem, bet zilgani oranžīgo krāsu atspīdumi ūdenī un apkārtējos stiklos kopā ar milzīgo, balto operas “klāja” platību rada maigu, sapņainu un aizgrābjošu gaisotni.

    Kārtīgāk apskatoties secināju, ka jumts simetrisks ir ar divām simetriskām uzejām, kas vēlāk saiet kopā, nevis pilnīgi kā vīngliemeža vāks, tomēr, skatoties no sāniem, vairāklīmeņu estakādes turpina atgādināt gliemežvāku. Pie abām uzejām uz jumta uzlikts brīdinājums, ka uz jumta ir daudz pakāpienu, tas mitrā laikā var būt ļoti slidens un visi, kas tur kāpj, par to ir atbildīgi paši. Un, ka nedrīkst braukt ar skrituļdēļiem un divriteņiem (pēdējais aizliegums netika ievērots). Tāds pats brīdinājums ir arī uz visām pieskaņoti baltajām miskastēm jumta teritorijā. Neskatoties uz visām brīdinājumu zīmēm, man radās sajūta, ka pat operas jumts ir slēpti pielāgots bērnu un invalīdu ratiņiem. Pie vienas uzejas ārējā malā padziļinājumā bija iestrādāti no malas neredzami lēzeni pakāpieni un neuzkrītošs metāla rokturis, pie kā pieturēties. Otrai uzejai mala ir gandrīz pilnīgi tāda pati – ar rokturīti un padziļinājumu, bet padziļinājumā ir līdzens slīpums, nevis pakāpieni. Savukārt lielajā jumta platībā tiešām šad un tad ir nelieli robi vai izciļņi patvaļīgos virzienos.

    Kad biju kārtīgi izstaigājusies pa operas jumtu, izpriecājusies par neatkārtojamajām krāsām un atspīdumu spēlēm (brīžiem izskatījās, ka operas logusienu vietā ir jūra un īsts ir tikai baltais karkass, kas logus neierāmē no visām pusēm), devos cauri oslo centram uz viesnīcu. Krēsla un saulriets te ir gara gara – kad ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, vēl bija tikai gandrīz līdz galam satumsis, neskatoties uz to, ka vēl krietnu laiku pēc tam, kad saule pazuda aiz mājām, es staigāju pa operas jumtu.

    Jācer tikai, ka Fjordu Pilsētas plāns ir prātīgi izstrādāts un apkārt operai nesacels vienlaidus ēkas, kas ir daudz augstākas par operas jumtu. Man būtu žēl.

  • Oslo rātsnams

    Pēcpusdienā lietus beidzot bija beidzies un šoreiz – pavisam. Saule, pāris balti mākonīši, idille. Uz rātsnamu gan braucām ar metro, lai paspētu.

    Rātsnama ieeja ir otrā pusē attiecībā pret līci. Abās pusēs no ieejas uz priekšu izvirzās lielie torņkluči, to apakšdaļās ieejas pusē galerijas – pret centru kolonnas, pie sienas lieli kokā grebti cilņi, kvadrātiskas bildītes gandrīz kā milzīgi komiksu lodziņi; tematika – norvēģu mitoloģija. Centrā strūklaka ar diviem gulbjiem, vienam no tiem uz galvas sēdēja kaija. Kā vēlāk uzzināju, rātsnams celts pirms un pēc Otrā pasaules kara un tikai un vienīgi no vietējām izejvielām. Iekšā mūs uzņem diezgan strikti – pārbauda ielūgumus, liek nodot somas garderobē un daudz neblandīties apkārt. Vispirms “welcome drink” un tiek nolasīta mēra apsveikuma uzruna (konspektējot “zinātne ir forša, Oslo ir forša, forši, ka jūs to apvienojat!”). Labas uzkodas, tikai mazliet par drīzu beidzās, kā vēlāk nolēmām, tāpēc, lai mēs nekavētu nākamo pasākumu. Šķiet, es atstāju neizdzēšamu iespaidu uz kolēģi ar to, ka man garšoja saldie franču cepumiņi “macaroni” – ne tikai pirmais, bet arī otrais, trešais un vēl daži.

    Pēc tam mūs izveda ekskursijā pa ēku. Zināmā mērā elitāri, jo pie durvīm, gaidīdami, kad mūs laidīs iekšā, bijām labi izpētījuši zīmi “Rātsnams tūristiem atvērts netiks!” Ekas iekšiene ir bagātīgi rotāta ar spilgtām, krāsainām freskām – lielākā daļa to telpu, ko redzējām mēs, sienas bija noklātas vienādu un griesti – kā kuro reizi – reizēm turpināja sienu zīmējumu, reizēm ar abstraktu rakstu. Piemēram, kāda telpā bija gar vienu garo sienu bija attēloti pilsētnieki visos gadalaikos, gar otru – lauku dzīve tāpat visos gadalaikos un pie griestiem – kaut kādi gadalaikus sūtoši mitoloģiskie tēli. Lielajā zālē (tur tiek pasniegta Nobela miera prēmija) par vienu no fresku ailēm bija šāds stāsts – tur bija paredzētas kaut kādas Norvēģijas skaistās dabas ainavas, bet mākslinieks bija atgriezies no kara nelaimīgs un noguris un zaudējis daudzus tuvos cilvēkus un negribēja zīmēt dabu. Tā nu viņš tur uzzīmēja zīmējumu sēriju ar visādām kara lietām, cilvēkiem cietumnieku tērpos, bada cietējiem, utt. Pēdējā pāreja uz kadru, kur ir saulīte un visi priecājās – karš beidzies. Vēl mēs redzējām arī zāli, kurā notiek domes sēdes. Pēc aiz loga redzamā rotājuma sapratu, ka tā ir novietota pašā ēkas centrā.

    Tā kā pasākums notika kājās stāvot un kolēģim vēl bija jātaisa prezentācija, tad viņš teicās esam noguris un gribēja doties uz viesnīcu, neskatoties uz to, ka bija burvīgs laiks un vēl ne pārāk vēls. Ideja par ēšanu tika noraidīta, lai izvairītos no nogurdinošiem meklējumiem. Pa ceļam veikalā nopirkām šādus tādus sieriņus un polārmaizes un devāmies uz hoteli. Pēc nelielas atpūšanās un pāris polārmaizēm (smērēt mīksto sieru ar pudeļu attaisāmo ir mazliet smieklīgi) es tomēr nolēmu, ka, ja deviņos vakarā vēl ir pilnīgi gaišs un krēslot pat netaisās, tad es gribu iet pastaigāt pa pilsētu. Nobruņojos ar GPS un fotoaparātu un devos.

  • Sadzīves nianses

    No rīta nelija, tagad atkal ir atsācis. Viena no universitātes kempusa ēkām ir dažādu ēdnīcu un kafejnīcu ēka, un tur ir pāris veikaliņi, kas pārdod vēl visādas figņas. Tur bija mazie lietussardziņi pa 145 kronām – nesmuki un dārgi. Ja lietus turpinās uzbrukt, droši vien tomēr nopirkšu.

    Patīkami saskarties ar situācijām, kas demonstrē, ka šejienieši, šķiet, galīgi nav orientēti uz kapeiku pi*anu. Vakar viesnīcā gāju lejā noskaidrot, vai tur nevar dabūt plastmasas maisiņu, un pie viena uztaisīju 15 kronu karsto šokolādi pie vestibilā izliktās kafijas mašīnas, lai mazinātu iespēju saslimt pēc visas tās mērcēšanās. Administrators ļoti atvainojās, ka viņam neesot nelielu plastmasas maisiņu, un par šokolādi nepaņēma naudu pat tad, kad es pirmo reizi šo noraidījumu nebiju sapratusi.

    Cits gadījums šodien pēc pusdienām kempusā. Tā kafija, ko dod konferencē bez maksas, ir galīgi pretīga, turklāt pusdienas bija pamazas un bez deserta, tāpēc, kad nu pēc pusdienām atgriežoties es biju ēkā netīšām iegājusi caur ieeju uz ēkas lokālo kafetēriju, nolēmu to izmantot. Cenrādī divas cenas – zemākā atzīmēta ar svaigznīti – studentiem. Es paprasu dzeramo šokolādi un “trako saldo burkānkūku”, un tad sāku rakāties pa maku, paralēli jautādama – “Student price is for any students or local students only?*” Meitene pasmaidīja un teica “It’s student price for you!**” Lai gan tad es beidzot biju savu ISIC atradusi, neviens viņu tā arī nebija redzējis, un mana konferences nozīmīte bija paslēpusies zem vairākām jakas kārtām.

    Konference mums ir, liekas, bibliotekas ēkā. Gan vīriešu, gan sieviešu tualetē ir kabīnīte invalīdiem ar ratiņkrēsliem. Jauki, vai ne? LU galīgi ne visur ir. Bet tas nav viss. Ir arī telpa bērnu pārtīšanai. Un arī tas nav viss – tāda telpa ir gan sieviešu, gan arī vīriešu tualetē. Pirmajā brīdī pārsteigums, bet patiesībā jau ļoti loģiski, ka bērnu pārtīšana nav ekskluzīva sieviešu superspēja. Te, Oslo centrā, vispār ir ļoti daudz visādu pielāgojumu ratiņkrēsliem – uzbrauktuves, jau minētās tualetes, durvis, kas pēc neliela pagrūdiena tālāk pašas atverās līdz galam vaļā un tad verās pašas ciet. Mūsu viesnīcā duša ir kaut kā maģiski uztaisīta tā, ka viņā var iebraukt ar ratiņkrēslu, bet, to rūpīgi aizverot, pārējā vannas istabas daļa nepielīst ar ūdeni. Pirmajā brīdī mans prāts bija mazliet apjucis, ka tam ik pa brīdim atgādina pa ratiņkrēslu eksistenci, bet pēc tam sāku novērtēt, cik ļoti pie ir piedomāts ne tikai pie tiešām lielas pieejamības, bet arī pie tā, lai šie pieejamību veicinošie pielāgojumi neuzkrītoši iekļautos apkārtējā vidē.

    Viesnīcā ir pretīgs spilvens, un konferences kafijas pauzēs dod gandrīz tikai augļus. Un pusdienas ir mazas. Bet viesnīcas brokastis ir izcilas. Tas nekas, ka tur arī ir briesmīga kafija. Starp lietām, kas brokastīs vienkārši ir labas (vēršacis, nelielas ceptas desiņas, mazsālīts lasis, kas ir patiešām maigs, utt.) ir arī tādas, kas mani pārsteidza. Visvairāk – nelieli taukos vai eļļā cepti kartupelīši ar visu mizu – ārkārtīgi līdzīgi tam, ko reizēm mēdza gatavot mamma no kartupeļu lauka nepārdodamajiem pārpalikumiem. (Kā viņi automatizē viņu cepšanu un mazgāšanu!? Mūsmājās tā darbietilpība vienmēr ir bijusi šī ēdiena ēnas puse…) Ar katru nākamo saskāršanās reizi brūnais norvēģu siers man iegaršojas arvien labāk. Melleņu ievārījums ideāli garšo pie nedaudz neparastām pankūciņām, kam klāt liek zīmīti “svele”.

    ____________________
    * Studentu cena ir jebkuriem studentiem vai tikai šejienes?
    * Jums par studentu cenu!