Laumas piezīmes

Category: Ceļojumi

  • Lietus un opera

    Vakarpusē konference beidzās diezgan agri. Lietus bija samazinājies, samazinājies un beidzies pavisam un uz konferences vakariņām Operā nolēmām iet kājām. Kādu laiku gajienu patiesi izbaudījām – daudz zaļumu, starp daudzstāvenēm mīlīgas privātmājeles (tuvāk universitātei ir vairāk tāds kā dzīvojamais rajons). Pēc tam sāka līņāt. Pusceļā nolēmām, ka sāk līt pārāk stipri un iemukām pie kapsētas esošā itāļu restorānā, kas mazliet atgādināja pārmodelētu kādu no lielajiem Rīgas klusā centra dzīvokļiem. Padzērām kurš tēju, kurš kafiju, un es paēdu izsmalcinātu pannakotas krēmu ar maigām zaļām putiņām, kas izteikti garšoja pēc kāda ļoti pazīstama garšauga, ko pēc krietnas domāšanas atšifrēju kā baziliku, iespējams, ar piparmētru piedevām. Ēdiens te ir daudz dārgāks kā Rīgā (vairāk kā 2x), bet arī izsmalcinātāks. Lietus tā kā pierima, bet pavisam nebeidzās, tomēr mums bija jāiet tālāk, lai nenokavētu vakariņas.

    Lietus par mums neapžēlojās, un sāka līt stiprāk. Un stiprāk. Kad bijām aizgājuši apmēram līdz centrālajai baznīcai, kurpes man bija izmirkušas, visāda citāda atribūtika arī (mums nebija lietussarga nevienam), un es biju galīgi nelaimīga un kādu brīdi pačortojos par to, kāds bezatbildīgs idiotisms bija pēc kafejnīcas neiet meklēt metro. Kolēģis: pārmērīgs optimisms? Es: nē, šis var būt vairs tikai idiotisms. (Kolēģis nebija neko daudz sausāks par mani, ja neskaita kurpes.)

    Operā nokļuvām laikā. Slapjo pufaiku pakāru garderobē, slapjo dzinsu jaku novilku, ietinos zīda lakatiņā un jutos gandrīz cēla. Vismaz siltāk. Kolēģis mani pārliecināja, ka nacionālajā operā nav gluži pieņemami vilkt nost kurpes un zeķes, pat tad ja tās ir pilnīgi slapjas. Bet telpa bija atzīstami silta.

    Oslo Nacionālās operas ēka ir vēl viens ekstravagantas un salīdzinoši jaunas (modernisma?) arhitektūras paraugs ar ārkārtīgi lielim logiem. Opera atrodas līča malā, varētu pat teikt, ka vairāk līcī nekā uz sauszemes, man šķiet – uz mākslīgi izbūvētas pussalas. Šķiet, viss operas plānojums ir orientēts uz gaišumu. Sienas ir gandrīz viscaur no stikla paneļiem, pārējās daļas gaišas. Laukums pie ieejas klāts ar gaiši pelēkām akmens plāksnēm, starp kurām ir spraudziņas, kur aiztecēt ūdenim prom. Operas ēka ir kā tāds liels spirālveida gliemežvāks, tikai kubisks – operai nav nevienas apaļas sienas. Kā gliemežvāks tāpēc, ka ka operas jumta virsma spirālveida ceļš nonāk arvien zemāk un zemāk, līdz saiet kopā ar laukumu pie ieejas. Labvēlīgos apstākļos pa jumtu ir iespējams brīvi pastaigāties, bet todien uzejai uz jumtu bija aizlikta priekšā sētiņa, ka nav jāiet. Un tajā brīdī, kad mēs atnācām, mums arī galīgi negribējās nekur iet.

    No operas platformas paveras glīts skats uz līci un pāris izgaismotām mājiņām. Lielais līcis, kura galā ir iekārtojusies Oslo, ap pašu vecpilsētu izliecas tādā kā M formā, tāpēc tas mazlīcītis, kurā ir Akerbiges cietoksnis un rātsnams, ir cits nekā tas, kurā ir opera.

    Pirms smalkajām vakariņām dzērām bērnu šampanieti, jo piemaksāt papildus par alkoholiskajiem dzērieniem nebijām gribējuši. Cauri vienam no lielajiem logiem es safotogrāfēju terasi, kurā jaukā laikā var ēst, un līcī novietotu skulptūru, kas laikam bija no stikla rūtiņām salikta stilizēta jahta. Pēc tam mums uzstājās pianists un soliste ar trim skaņfdarbiem (Grīgs, Sibēliuss, Vāgners). Bija interesanti redzēt operas skatuvi, kad tā nav nedz izdekorēta izrādei, nedz celta laikā, kad visu pieņemts aizsegt at aizkariem. Skatuves sānu sienas ir gandrīz vienlaidus klājā apskrūvētas ar dažādiem prožektoriem, dibenā redzami ne tikai prožektori arī liels daudzums kabeļu. Tāpat pa skatuves sienām redzamas vismaz 4 izejas zīmītes dažādos augstumos. Priekšplānā Steinway klavieres, smuki izgaismotas ar zilām un oranžām gaismiņām tā, ka vienā sānu panelī kā spogulī atspīd zālē sēdošo sejas. Kad atnāca mākslinieki, prožektorus pārslēdza un tas pats panelis pēkšņi izskatījās pilnīgi melns.

    Vakriņas bija visnotaļ izsmalcinātas un lieliskas, vilšanos sagādāja vienīgi tas, ka mums neiedeva neko siltu padzerties – tēju vai kafiju. Aperatīvs bija marinēta, ļoti maiga baltā zivs ar gabaliņu ļoti plāna un ļoti sāļa cepta šķiņķa, diedzētiem asniņiem un kaut kādām mērcītēm. Otrajā ēdienā dabūju ceptu cūkas pieribu gabaliņu, kartupeļu biezeni sajauktu ar skābiem kāpostiem, brūnu mērci un kaut kādu neidentificētu kartupeļu putrai līdzīgu biezenīti, kas noteikti nebija kartupeļu biezenis. Gaišs un ar intensīvāku garšu. Ņamma. Desertā siera kūkas norvēģu variatāte (ļoti mīksta un sulīga, bez pamatnes), zemeņu sorbets un rabarberu mērcīte. Porcijas diezgan mazas, pārēšanās galīgi nedraudēja.

    Vakariņu laikā parunājos ar pretī sēdošo meiteni. Nezinu, vai var teikt, ka viņa ir norvēģiete, jo viena no viņas dzimtajām valodām ir somu, un, ja pareizi saklausīju, ziemeļsāmu ir otra. Tagad žēl, ka nepajautāju, kad un kā viņa ir iemācījusies norvēģu valodu. Ja pareizi izdomāju, viņa ir no Tromsas Universitātes un pēc dažām dienām tur sāksies polārā diena. Runājāmies par dažādiem patīkamiem sīkumiem, par salīšanu ceļā, par silto grīdu viesnīcā, par to, ka igauņi saprot somu valodu, bet somi – igauņu nē, un ka tas somiski runājošajam esot kaitinoši. Gabaliņu tālāk viens profesors dāniski sarunājās ar norvēģu viesmīli un pēc tam komentēja, ka lai gan norvēģu un dāņu valodās runājošie savstarpēji saprototies, tomēr tas sanākot daudz labāk ar ilgāku trenniņu.

    Logu aile beidzās līdz ar grīdu, tajā bija salikti bērzu stumbenīši un sveces (īstas). Aiz loga bija kanāls, kurā varēja vērot kā brīžiem līst, brīžiem beidz un tad atsāk atkal. Šajā pašā telpā iemācījos, ka ja uz metāla stieplēm saver pūstas stikla lodes ar palieliem caurumiem apakšā (gandrīz kā zvani), stieples aiz viena gala pakar pie griestiem un apakšā noliek uz augšu spīdošas krāsainās diodes, kas lēnām pārslēdzās, sanāk visnotaļ lielisks apgaismes objekts, kas asociējas ar ziepju burbuļiem.

    Vakariņas beidzās pavēlu, kad bija jau galīgi satumsis. Džinsi bija izžuvuši, zeķes arī, kurpes – ne pārāk (sēžot pie galda es viņas tomēr novilku, lai kājas nesalst). Pareizāk sakot, pataustot likās, ka ir tik pat slikti, kā atnākot, bet, uzvelkot kājās un mazliet palēkājot, kājas nesala – man par lielu pārsteigumu. Vējjaku kādu brīdi taisījos nevilkt, bet ārā tomēr bija auksts. Izžmiedzu piedurkņu galos satecējušo ūdeni un vilku vien mugurā. (Kāpēc es neizžmiedzu jaku pirms pakāršanas?!?)

    Skats gan uz līci, gan uz izgaismoto pilsētu bija patiesi lielisks. To, ka operas jumta netikām, kompensējām ar uzkāpšanu blakus esošajā gājēju tiltiņā un pafotogrāfējot no turienes. Ejot cauri pašam pilsētas centram, secinājām, ka esam ārā pilsētā vēlāk kā jebkad iepriekš, tomēr visi Narveseni bija vaļā, un dzīvība ielās – itin kūsājoša. Pa ceļam netīšām nogājām gar Oslo Bazāru. Tas ir liela, pat ļoti liela (platības ziņā) puslokveida ēka ar tornīti vienā galā. Ēkas ārpuse viscaur ir no sarkaniem ķieģeļiem un puslokam visā tā garumā gar malu iet plaša kolonnu balstīta nojume, kuras dibensienā redzami daudzi gaiši veikalu skatlogi. Ja pareizi saprotu, pusloka iekšpusē ir tirgus, vai kas tamlīdzīgs, bet tovakar paskatīties nesanāca.

    Atgriezušies viesnīcā, vannas istabas karsto grīdu pasludinājām par ideālo vietu drēbju un kurpju žāvēšanai. Novilku visu slapjo, izliku žāvēties un pat izmazgāju dubljainos bikšu galus, jo nākamajā dienā ir “welcome drink” rātsnamā un ielūgumā īpaši palūgts ģērbties piedienīgi (“dresscode: smart casual”). Diez vai džinsas atbilst šīm ģērbšanās vadlīnijām, bet man nav līdzi cita apģērba.

  • Sadzīviskie nieki

    Viesnīcā bija silti, tāpēc atvērām logu, jo nemācējām saregulēt apsildes sistēmu (kur tas ir jādara?). Naktī kaut kad vienā brīdī uz ielas sākās kaut kas pasaules galam līdzīgs, ko kolēģis no rīta raksturojā “šķita, ka uz ielas pēc kroga slēgšanas ir izmests nevis viens vai divi apmeklētāji, bet vesela armija”. Es pamodos pa pusei, uzvilku uz galvas nekam nederīgo sintipona spilvenu un tā arī neaizgāju aizvērt logu, jo viņi aizgāja prom. Savukārt no rīta īsi pirms sešiem es tomēr piecēlos aizvērt logu, jo tur sāka darboties kaut kādas trokšņainas mašīnas.

    Kad es izlīdu no dušas, kas siltās grīdas dēļ ir pārvērtusies par galīgu pirti (tiešām, tiešām jāatrod, kā to verķi regulēt…), kolēģis prasīja, cikos mēs taisījāmies iziet. Es: nu, 8:15, bet pirmajā dienā var arī 15 minūtes ātrāk. Kolēģis: nu, astoņi ir. Es: a brokastiņas?!?!?!

    Brokastis paēdām trakā mērkaķa ātrumā, tomēr paspējām pamanīt, ka bija ļoti garšīgi. Apņēmāmies rīt savākties un veltīt brokastu izbaudīšanai vairāk laika.

    Cauri vieglam lietiņam devāmies meklēt metro. Kempusā nokļuvām ātrāk kā cerēts – 20 vai 25 minūtēs, neskatoties uz sākotnēju pabrīnīšanos, kur gan ir ieeja metro pie nacionālā teātra (“hmm, skat, tur no zemes nāk ārā daudz cilvēku! vai tikai tā nav zīme!”). Kempuss nav no tiem lielākajiem un pilns ar izteiksmīgām norādēm, kas kur atrodas, tāpēc mēs pat pārāk neapmaldījāmies. Ja neskaita to, ka reģistratūra patiesībā atradās nevis ēkas īstajā augšstāvā, bet vienkārši galveno kāpņu galā. Arī kempusā ir daudz modernisma arhitektūras patīkamā mērcītē. Un telpā, kur šodien sēžu, ir aizkari ar zigzagveida grafikiem.

    Pusdienās mums deva sviestmaizes, bet lielas un garšīgas. Pirms pusdienām mums paprasīja, vai mums nav pārtikas alerģiju. Un kempusā ir studentu ēstuves, kurās ēdamlietas var dabūt arī zem 100 kronām. Mana latte papīra glāzītē gan maksāja 21 kronu.

    Pulksten piecos, kad beidzu rakstīt šo te, ir sācis līt stiprāk. Laiks klasificētos kā tīri patīkams, jo auksts nav, ja vien man būtu lietussargs. Iet pirkt negribās, jo nejūtos droša, ka lidostā neatņems. Un labi, ka vakar tik pamatīgi izstaigājāmies, šodien līcis nesagādātu ne pusi tā baudījuma, ko vakar.

    Vakarā konferences vakariņas operā. Paskatījos Vikipedijā bildes – skatam vajadzētu būt absolūti apburošam, ja vien beigtu līt un parādītos kādi saules stariņi.

  • Pastaiga pa centru, vakariņas un ērmīgs veikals

    Kamēr es staigāju pa krastmalu un fotogrāfēju, fotogrāfēju un vēlreiz fotogrāfēju, kolēģis pakāpeniski sāka atgādināt, ka vispār mēs taču gājām ēst, un ka nebūtu slikti pieturēties pie sākotnējā plāna. Nav jau tā, ka krastmalā nebūtu ko fotogrāfēt – pāri līcītim redzams gan Akerhusas cietoksnis, kas tur stāv, šķiet, jau kopš agrajiem viduslaikiem, gan līča centrā – Oslo rātsnams, kas izskatās pēc trim milzīgiem blakus saliktiem brūniem taisnstūra paralēlskaldņiem – divi augstāki torņi un mazliet zemāku pamatēku. Ārkārtīgi liela un mazliet atgādina padomju laikus, uz pārējo – vieglo – klucīšu fona izskatās neparasti liela, smagnēja un klucīga. Kaut kā mazliet negaidīti, ka apkārt uz daudzo klucīšmāju fona tikai šī izskatās pēc reāla kluča. Mazliet atgādina padomju laikus. Stāsta, ka iekšā esot smuki sienu gleznojumi, bet nebijām iekšā. Uz viena no lielajiem torņiem ir liela, apaļa pulksteņa ciparnīca.

    Turpat no piekrastes uz tuvējām salām kursē nelieli pasažieru prāmīši. Tajos var braukt ar tādām pašām transporta biļetēm, kā metro, tramvajos un pārējos pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos.

    Pastaigājoties gar krastmalu, kolēģis rūpīgi pārbaudīja restorānu ēdienkartes, tomēr redzot, ka otrie ēdīeni, kas nav burgeri, atkal un atkal maksā 300 un vairāk kronu, mēs nolēmām doties atpakaļ iekšā pilsētā. Nogājuši garām rātsnamam, pagriezāmies apmēram atpakaļ uz viesnīcas pusi un pēc brīža atradām veselu kājāmgājēju ieliņu ar ēstuvēm līdzīgām iestādēm.

    Kamēr es fotogrāfēju salīdzinoši nelielo ieeju Chat Noir (Melnais Kaķis), kas ir simtgadīgs kabarē, tikmēr kolēģis apskatīja pēc kārtas visus apkārt esosšos krogus un restorānus. Ielas otrā galā es safotogrāfēju Nacionālo teātri (dzeltenbrūna ēka, viena no retajām ar cakām un kolonnām, statujām uz jumtiem) un izdomāju, ka pēc ēšanas jāpāriet pāri safotogrāfēt priekšā esošo strūklaku, kas atgādināja lielu pieneņpūku galviņu. Tad pienāca kolēģis un jautāja, kur tad mēs ēdīsim. Es atjautāju, vai tad viņš to bija noskaidrojis. Nevienā no āra terasēm neviens needot, visi tikai dzerot.

    Pēc pilnās pārlases piezemējāmies otrajā pārbaudītajā vietā – restorāniņā vārdā Gatsbijs, jo pirmā vieta, ko pārbaudījām, izrādījās tikai un vienīgi dzertuve. Tiku pie pastas ar krējuma mērci, pesto un vistu, pa 145 kronām, kolēģis – pie par 10 kronām dārgākas lazanjas. Nobalsojām, ka ēdiens ir vājprātīgi garšīgs un nospriedām, ka tas zināmā mērā attaisno viņa cenu. Daudz sliktāk taču būtu dabūt sliktu ēdienu pa augstu cenu. 60 kronu alum arī nebija ne vainas – gaišais, bet ar patīkami maigu garšu. Restorāna ēdienkarte stipri neliela (satilpst uz vienas A4 lapas) un tikai angliski, bet viesmīlis mums viņu mums diezgan kvalitatīvi tulkoja. No deserta gan es cenu dēļ atteicos. 95 kronas ir par daudz pat par brulē krēmu. Restorānā bija izlīmēti vairāki filmas “Lielais Gatsbijs” plakāti ar Di Kaprio pašā centrā.

    Pēc ēšanas safotogrāfēju strūklaku un apkārt esošās skulptūras. Oslo diezgan daudz kur esmu ievērojusi cilveeku skulptūras vienotā stilā – ne īpaši lielākas par dabīgo cilvēka izmēru, naturālās pozās, dabiskas un ticamas, bet reizēm ar tādu kā mazliet “izspūrušu” virsmu. Piemēram, Tjuvholmenā, krastmalā pie prāmjīša piestnātnes bija meitene, kas raudzījās jūrā, pie teātra bija kāds vīrs ar pārīti lēkājošu bērnu, utt. Vēl ievēroju, ka pie Nacionālā teātra priekšējās fasādes piestiprinātās stikla plāksnes ar uzrakstiem laikam ir teātra afišas.

    Tālāk pa ceļam uz viesnīcu redzējām lielu baseinu ar vienkāršu strūklaku vidū. Vienā baseina galā bija sēdošu bērnu skulptūriņas, otrā – neliela saliņa, kurā auga kādi četri kastaņkoki un daži rododendri. Starp tiem divas skulptūras – briežu māte un briedēns.

    Tālāk mazliet novirzījāmies no taisnā virziena uz viesnīcu, jo kolēģis bija kaut kā ievērojis, ka esam ļoti netālu no “Lielās lietas” ēkas. Vikipēdija veiksmīgi radīja iespaidu, ka Norvēģijas parlamenta nosaukums Storting tiešā tulkojumā to nozīmē. Jāatzīst, ka ēka ir tiešām iespaidīga – pēc formas mazliet asociējas ar lielu cietoksni, taču izsmalcinātāku, dekoratīvāku un lielākiem logiem.

    Pa ceļam uz viesnīcu iegājām pārtikas veikalā, kuram uz durvīm bija kaut kas norvēģiski rakstīts. Kādu brīdi pastaigājuši pa to, ievērojām, ka pusei plauktu ir noņemtas visas cenas, veikalā nav neviena pircēja un gandrīz viss personāls aktīvi darbojas ar putekļu sūcējiem, tīrāmajiem līdzekļiem un atlikušo cenu novākšanu. Spriedelēdami par to, ka galīgi nav skaidrs, vai mēs te vispār drīkstam atrasties, nopirkām sulu un čipšus un devāmies prom. Nebija saprotams, vai uz druvīm rakstīts, ka veikalā ir inventarizācija, vai tas, ka durvis verās automātiski, lai cilvēki viņas nelauž.

    Viesnīcā līdz vieniem mēģināju rakstīt un pierakstīt stāstus, lai nākamajā dienā mazinātu kārdinājumu novērsties no vajadzīgās, bet iemidzinošās semināra tēmas, tomēr vienos pēc vietējā laika padevos – lai gan biju tikusi tikai līdz Tjuvholmenai, nākamajā rītā bija sarunāts celties pusastoņos.

  • Karaļa parks un Tjuvholmena

    Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.

    Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.

    No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.

    Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…

    Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.

    No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.

    Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.

    Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.

    Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.

  • Ierašanās Oslo – Ryanair, klintis un viesnīca

    Kad abi ar kolēģi plānojām braucienu uz vienu no pasaules dārgākajām pilsētām – Oslo, nebija skaidrs, vai dabūsim apmaksātu komandējumu, tāpēc paņēmām Ryanair lidojumu. Lidmašinā viss nooptimizēts līdz pēdējai vispārākai pakāpei, šaurs kā slotu skapī. Ryanair pārbūvē lidmašīnas, saliekot krēslus ciešāk, lai lidmašīnā saiet vairāk krēslu rindas. Un es pārliecinājos, ka, pārāk nepārbāžot savu datorfotoaparāta somu, varu to gandrīz bez grūtībām iedabūt pat Ryanair bagāžas rāmītī. Ārā gan nāca smagāk… Lidojums nebija ne ar ko īpašs, tikai gaisa bedres pavairāk un pirms pacelšnās uz skrejceļa pilots strauji apstūrēja apkārt nelielam šķērslītim vai bedrītei, noraustot lidmašīnu, un tas bija tā mazliet jocīgi.

    Nolaidāmies Riges lidostā, kas atrodas krietnu gabaliņu no Oslo – ap 60km jeb stundas brauciens no lidostas līdz centrālajai autoostai, kas atrodas tieši blakus centrālajai stacijai Oslo centrā. Nolaižoties tā smaržoja, gandrīz it kā mēc būtu meža vidū pēc lietus nolaidušies. Paskatos apkārt – tas diezgan lielā mērā bija “meža vidū” – uz visām pusēm, ko varēju viegli saskatīt, lidlauks robežojās ar mežu. Nolaišanās notika pāri nelielam līcītim, kurā varēja redzēt nelielas, dekoratīvas, meža klātas saliņas.

    Brauciens no lidostas lielākoties bija pa mazapdzīvotu apkārtini – koki, koki, akmens atsegumi un atkal koki. Man patika. Grūti izstāstīt, laikam vienkāršāk ir teikt, ka man vienkārši patīk tādi meži, kādi ir Latvijā un uz ziemeļiem no tās. Vienkārši uz ziemeļiem tie ir vēl lielāki, monumentālāki, visaptverošāki un reizēm arī skarbāki.

    Oslo centrā ieradāmies patīkamā pēcpusdienā, šķiet, ap diviem vai trijiem, un nosecinājuši, ka esam pusotra kilometra attālumā no viesnīcas, nolēmām iet tur kājām. Pirmais iespaids par Oslo – te arhitektiem ļoti patīk spēlēties ar klucīšiem – lielākā daļa ēku atgādina klucīšu kombinācijas, bet ne vienmēr tādas taisnas un pareizas, reizēm klucīši pārklājās vai sakabinās savdabīgās kaskādēs. Daudz stikla, lieli logi – ņemot vērā, ka Oslo tomēr ir ziemeļu pilsēta, patiesībā ir loģiski, ka šeijienes arhitektūra ir orientēta uz pēc iespējas lielāku saules gaismas ievadīšanu pie cilvēkiem iekšā.

    Viesnīcas priekšā neliels apļveida laukumiņš, pa kuru neesmu sapratusi, vai tā ir kājāmgājēju vai mašīnu zona, un laukumiņa vidū instalācija, kas sastāv no kaut kā, kas atgādina brīvi gaisā karājošamies palielinātus alumīnija follijas lēvarus, ko gaisā tur tornado. Rīt jānopēta rūpīgāk, kā tas pasākums tur turās, bet izskatās savā īpašā veidā elegants – tāds kā viegls.

    Pati viesnīca no ārpuses izskatās salīdzinoši nekāda, necilāk nekā parasti viesnīcas ar vismaz trim zvaigznēm, tomēr no iekšpuses tā ir sasodīti kvalitatīva. Nezinu, vēl kādas būs brokastis, bet numuriņš ir patīkami liels. Vai vismaz atstāj liela iespaidu. Dzeltenas sienas, bēši aizkari un tumši zils dīvāns, kas viennozīmīgi izpelnījās iespēju kalpot par somu un jaku palikni. Vannas istabā siltā grīda un pie poda – nolaižami rokturīši invalīdiem. Vēl mums ir pat rakstāmgalds un TV, kas mēģināja ar mums komunicēt un informēt par mūsu lieliskajām iespējām. Poga “off” uz pults novāca lieko apgaismojuma avotu.

    Nolikuši mantas (man tas nozīmēja no somas izkrāmēt gandrīz vienādu daudzumu drēbju un dažādu kabeļu un elektronikas :D), nolēmām iet vakariņās. Ēst ir labi. Pat valstī, kur kolas bundžiņa maksā gandrīz trīs latus.

  • Mājupceļš

    Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

    Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

    Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

    Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.

  • Rātsnams ir krāšņāks par baznīcām

    Čīles māja bija mana maršruta tālākais punkts – tālāk cauri centram devos atpakaļ, pa ceļam apskatot Sv. Jēkaba un pēc tam Sv. Pētera baznīcu. Šajā gājiena posmā es epizodiski atpazinu vietas, pa kurām bijām gājuši arī pirmajā vakarā, neveiksmīgi meklējot ēdienu. Toreiz kaut kur netālu no viena Ziemassvētku tirdziņa taisni spriedām par to, ka pilsētas centrā varētu būt ēdiens, tāpēc mums jāiet tur, tikai mēs nezinam kur tas ir. Ironiski, bet šīs diskusijas laikā mēs bijām centrā. Staigājot pa Hamburgmitti (par Mitte gan Berlīnes, gan Hamburgas kartēs sauc centrālo daļu), par to domāju un mazliet sakaunējos, ka pēc tam, kad es nebiju iedomājusies, ka nobombardētajai Berlīnei nevar būt saglabājusies Vecrīgai līdzīga vecpilsēta, es šo pašu triku izstrādāju arī Hamburgā.

    Jēkaba baznīca atkal ir vidēji liela, sarkanu ķieģeļu ēka. Laikam visneparastākais šajā baznīcā ir tornis – tas sastāv no viena četrstūraina posma, kam visū seko otrs, mazāks četrstūrains posms un uz tā – piramīdveida jumts. Otrajam četrstūrainajam posmam stūri ir nošķelti (reāli sanāk astoņstūris) un to vietā ir tādi kākantaini rokturi. Vai arkas, kas savieno šo torņa posmu ar zemāk esošo lielāko posmu. Visādi citādi baznīcas ārējā fasāde ir salīdzinoši vienkārša, cik nu tas iespējams vecai baznīcai lieli logi un uz āru izvirzītas vienkāršas balsta kolonnas, atkal līdzīgi kā Pētera baznīcai Rīgā. Viki saka, ka pie neparastā torņa Jēkaba baznīca esot tikusi, kad atjaunota pēc 2.pasaules kara. Jā, tas daudz ko izskaidro 🙂

    Arī Jēkaba baznīcā iekšā fotogrāfēt neļāva, tāpēc tagad esmu spiesta pamatīgi nocīnīties, mēģinot savā galvā sasķirot, kura no interjera īpatnībām piederēja Katrīnas, Jēkaba vai Pētera (Hamburgas, nevis Rīgas) baznīcai. No visām baznīcām, ko esmu redzējusi, Jēkaba baznīcas interjers ir visradniecīgākais Rīgas Pētera baznīcai – baltas, gludas sienas, kurās būtiskākās līnijas iezīmē sarkanas ķieģeļu arkas. Tomēr Jēkaba baznīcai pelēkās “javas” salaiduma līnijas uz arkām ir uzzīmētas, nevis īstas. Jēkaba baznīca bija viena no retajām baznīcām, kurā ieeja ir no sāniem attiecībā pret altāra novietojumu, un, iespējams, ka attiecīgajā baznīcas sānā ir nesimetriska piebūve visā baznīcas garumā. Lai gan varētu būt, ka arī otrā pusē kaut kas tāds ir, tikai es to nepamanīju.

    Pētera baznīcu atradu tikai 2 nelielus kvartālus tālāk. Tagad skaidri vairs neatceros, kurai no šīm abām baznīcām apkārt bija sabūvēts pilnībā slēgts Ziemassvētku tirdziņš un uz ārsienas piestiprināta liela reklāma. Šķiet, ka Pētera baznīcai. Jā, Hamburgā Ziemassvētku tirdziņus vāc nost 31.decembrī.

    Pētera baznīca arī ir celta no man jau pierastajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Liels taisntūrveida tornis un daudz visādu jumtu un jumtiņu, citādi diezgan askētiski. Nomitināta diezgan ciešā dažādu lielveikalu un biroju centru ielokā. Iekšā fotogrāfēt atkal aizliegts. Un atkal baltas sienas, augsti griesti, lauztās arkas. Tikai šeit kolonnu un arku līnijas iezīmē nevis ķieģeļkrāsas arciņas, bet tādas bēši brūnas. Man Hamburgas centrs būs iecementējis priekštatu par luterāņu baznīcām :D, jo luterāņu baznīcas, ko biju aplūkojusi pirms Hamburgas, pamatā bija celtas citām konfesijām un pēc tam mainījušas piederību.

    Netālu no Pētera baznīcas redzēju gada tirgu, kam bijām gājuši garām pirmajā naktī. Toreiz man viņš bija iesēdies prātā ar savām daudzajām, mazītiņajām, dzeltenajām lampiņām. Mazliet paskatījos, kā viņš tiek plēsts nost un tad devos virzienā, kur vīdēja kaut kāds krāšņš tornis.

    Tornis piederēja Rātsnamam. Ko par Hamburgu liecina tas, ka rātsnams ir krāšņāks par četrām galvenajām baznīcām kopā ņemtām? Iespējams, to, ka tā ļoti pārliecinoši ir protestantu pilsēta, un ka Reformācija aizsākās salīdzinoši netālu no šejienes. Kas to lai zina. Rātsnams ir balta taisntūrveida ēka ar zaļu jumtu un torni garākās malas (kas arī priekšpuse) vidū. Rātsnama fasāde, it īpaši tur, kur sienas robežojas ar jumtu, ir izrotāta cakiņu cakiņām, koloniņām, skulptūriņām un ko tik visu vēl nē. Priekšā laukumā atradās milzīga nojume, sastāvoša no vairākiem stikla puscilindriem ar metāla ribām, kas balstās uz metāla kolonām – noeja uz Rātsnama metro staciju. Atkal mazliet noasociējās ar steampunk fantāzijām.

    Tomēr nupat es jau sāku mazliet steigties nokļūt atpakaļ mājās. Veikala un kafejnīcas hibrīdā pie rātsnama nopirku dažus berlīnerus – Vācijā tās ir visnotaļ garšīgas, ļoti saldas bulciņas, ievērojami labāk, nekā berlīneri, ko esmu ēdusi Latvijā. Bija plāns pa ceļam viņus apēst, bet kad pirmā berlīnera citronu krēms iztecēja man pa baltās jakas priekšpusi visā jakas garumā, es pārdomāju. Berlīnerus labāk nekombinēt ar dūnu jakām.

    Atpakaļ uz dzīvokli gāju krietnu gabalu gar vienu no mazajiem kanāliņiem, ievedot pilnīgā apjukumā savu GPS, kuram kartē tur bija iezīmēta ēka līdz pat ūdenim. Nu, zināmā mērā tas arī ir saprotami, jo es gāju nevis pa īstu ielu, bet pa gājēju zonu virs kuras stiepās uz kolonnām balstīti blakus esošo ēku otrie stāvi. GPS sazīmēja, ka es gandrīz visu ceļu esmu gājusi pa ūdeni kanālā un beigās nesaprata, kurā kanāla pusē esmu palikusi. Pa ceļam redzēju vienas slūžas un vairākus tīri smukus tiltiņus. Mihaēla baznīcā ieiet gan nesanāca.

  • Katrīnas baznīca, ķieģeļu noliktavas un Čīles māja

    Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.

    Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.

    Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.

    Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”

    Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?

  • Svētā Nikolaja baznīcas memoriāls

    Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.

    Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.

    Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.

    Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.

    Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.

  • Santpauli vēlreiz

    Vakar pēc konferences noslēguma runas, kurā uzzinājām, ka dzērienu tilpums, ko konferences dalībnieki patērējuši, ir aptuveni līdzīgs 1/6 zilā vaļa tilpuma, un vēl citus smieklīgus niekus, nevarējām viegli izlemt, vai doties uz oficiālo pēcballīti vai nē. Viens no mūsu bariņa ļoti gribēja vispirms uz dzīvokli. Nu labi.

    Dzīvoklī ieradāmies slapji izmirkuši un uzzinājuši, tieši cik ūdens caurlaidīgas ir mūsu jakas. Hmm, jā, viens no mums bija slapjš, jo jau kuro dienu staigāja adītajā jakā. Es un vēl viens no mums bija slapji, jo mūs piekāsa mūsu vējjakas. Ceturtais laikam nepasūdzējās. Pēc šī notikumu pavērsiena palikām dzīvoklī kādu laiku žāvēties un tad, neizlēmības vadīti, uz ballīti tā arī neaizdevāmies.

    Kaut kad, laikam vēl pirms pusnakts viens no mums pārbaudījis, ka lietus ir beidzies, taisījās iet sabildēt sarkano lukturu rajonu, kur pirmajā vakarā vakariņojām. Es strauji atcēlu gulēšanas plānu, uzvilku puslīdz izžuvušās bikses un devos līdzi.

    Redzējām dāaaaaaaaaaaaaudz spīdīgu gaismiņu, čupu maziņu kebabotaviņu un burgerotaviņu, kā arī tādu pašu daudzumu sekšopu un klubu. Pupu suvenīri. Daudz suvenīru, no kuriem secināju, ka esam Santpauli rajonā. Daži geju klubi, pāris spēļu zāles. Ļoti daudz bankomātu. Maza iestādīta, kas tirgo “wodka-bomb” tieši blakus bankomātam. Diennakts veikals, kurā dabūjam mazliet alu manam biedram, 2 pudeles Club-Mate limonādes, ko aizvest mājās, un pienu pankūkām (kamēr staigājām, pienāca SMS no dzīvoklī palicējiem), kā arī jocīgu bundžiņu ar Džeka Daniela un ingvera limonādes maisījumu. Pavakariņojām ķīniešu restorānā. Uz atvadām oficiants (tas pats, kas pirmajā reizē) paprasīja, no kurienes esam un novēlēja laimīgu Jauno gadu. Mans ceļabiedrs nopriecājās, ka aziātiskā paskata onkulis mums tiešām novēlēja “Happy New Year!”, kā tas pienākas angliski, nevis Silvester, kā to sauc vācieši. Es savukārt tad sapratu, ka šī iemesla dēļ nejutos dzirdējusi gandrīz nevienu jaunā gada novēlējumu līdz šim.

    Kad atgriezāmies dzīvoklī, konstatējām, ka viens no palicējiem kodē, bet otrs guļ. Mūs sagaidīja ar jautājumu, vai īsziņā ir bijis prasīts tikai piens vai alus arī. Izrādījās, ka nu jau aizmigušais biedrs bija īsziņu atsūtiji, hmm, saīsinātā viedā.

    Guļošais biedrs bija pa diognāli aizņēmis praktiski visu gultu, un tā rezultātā manā istabā tika ierīkots hacskpace, kur divi kolēģi palika hakot, bet es gāju gulēt ap trijiem. Mazliet pašaubījos, vai tiešām spēšu nākamajā rītā deviņos piecelties, lai dotos staigāt pa Hamburgas centru. Sevišķi daudz laika jau man tajā priekšpusdienā nebūs, jo vienos ir paredzēts doties no dzīvokļa prom uz lidostu. Pielēmu, ka pusvienos man jābūt atpakaļ, lai sakārtotu čemodānu.

    P.S. Iezīmīgi, ka tas balagāns ļoti pēkšņi kādā ielas vietā sākas un tik pat pēkšņi gabalu tālāk beidzas. Nekādas pakāpeniskas pārejas, pēkšņi ir klusums un viss. Noeeja uz metro.