Laumas piezīmes

Tag: autobuss

  • Mājupceļš pa nakti

    Parkā pie obeliska konstatējām, ka nevaram ar kolēģi vienoties par tālāko ceļu. Viņš gribēja iet uz viesnīcu kājām, lai pēc tam labāk nāk miegs, savukārt man likās, ka manas kājas ir nostaigātas beigtas tūlīt nokritīs, tāpēc es gribēju doties uz tuvāko metro, kas saskaņā ar GPS bija parka pretējā malā. Pie tā arī palikām. Es aizkavējos vēl mazliet pafotogrāfēt skupltūras un tad devos uz metro. Izrādījās, ka Frognera parks beidzas šajā virzienā tūlīt aiz skulptūru ansambļa un zaļais laukumiņš kartē ir kapsēta, kurai apkārt ir sēta un šajā pusē nav nekādas ieejas. Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka tā esot Rietumu kapspēta –  Norvēģijas lielākā kapsēta. Baigi lielā nelikās. Kapsētā bija pa kādai  koku/krūmu rindai, kas apņēma kapakmeņu saliņas, un no malām tā bija patīkami norobežota ar kiem, tomēr latviešu kapsētu iekārtojums turpina man palikt unikāli mežains.

    Pa ceļam redzēju vairākas lieliskas koka mājiņas 2 vai 3 stāvos, ar lieliem, apburošiem balkoniem. Starp citu, Oslo uz balkoniem vienā stūrī ļoti bieži ir izlikts galds ar diviem vai reizēm trim krēsliem. Vēl izrādījās, ka izejot Frognera parkam pavisam cauri šajā virzienā var tālumā redzēt Holmenkollbakken – olimpisko slēpošanas/tramplīnlekšanas “kalniņu”, kas skaitās viena no Oslo un Norvēģijas iezīmīgākajām būvēm. Kalniņš no attāluma atgādina gaisā paslietu, zemē iedūrušos slēpi.

    Atgriezusies viesnīcā, kolēģi satiku jau priekšā. Vainoju tajā iešanu apkārt kapsētai un fotogrāfēšanu 😀

    Kolāģis aizgāja gulēt praktiski tūlīt, es vēl pusotru stundu parakstīju – līdz vienpadsmitiem. Tas viss tāpēc, ka modinātājs uzlikts jau trijos visnotaļ čakarīgā mājupceļa plānojuma dēļ – vienīgais autobuss uz lidostu atiet četros no rīta, lidmašīna izlido 6:45.

    No rīta apbrīnojamā kārtā izknosījāmies raiti un neko nekavējot – laikam tāpēc, ka kustoties kaut drusku lēnāk mēs droši vien būtu uz vietas aizmiguši. Tā kā viesnīcā mēs iepriekš bijām teikuši, ka dosimies prom tik nešķīsti agri, mums bija uztaisīts katram pa nelielai sviestmaizei. Mums piedāvāja arī kafiju, bet kaut kā pa miegam aizmirsām paņemt.

    Gājiens cauri Oslo sestdienas rītā trijos bija mazliet sireāla lieta – droši vien tāpēc, ka pārējā pilsēta jutās kā vēlā piektdienas vakarā un turpināja aktīvi ballēties. Ceļš uz autoostu ir īss, tikai kāds kilometrs, bet tajā paspējām uzskriet diviem “čurājošiem puisēniem”. Kolēģis komentēja, ka tas esot pagraba logu trūkums – cilvēks no rīta paskatās pa logu, a tur kāds šitā virsū. Autoostā diezgan plaši pārstāvēti visdažādākās neskaidrības pakāpes pusaudži. Kolēģis pieļāva domu, ka esot pēdējā skolas diena, izlaidumi vai kaut kas tāds, jo pa dienu ejot uz viesnīcu esot redzētas vairākas grupas svētku tērpos tērptu jauniešu.

    Autobusā mocījos ar neizlēmību – gulēt vai skatīties pa logu. No Oslo izbraucām uz dienvidiem, un krietnu laiku braucām gar Oslo fjorda austrumu krastu. Vispirms ar zināmu sentimentalitāti vēlreiz noskatījos atpakaļ uz orientieriem, ko nu jau Oslo krastmalā biju iepazinusi (Tjuvholmena, opera) un daudzajām jahtām, pēc tam – klintis, biezie meži un ūdenī atspīdošās rozīgās debesis bija gleznu gleznu vērtas.

    Lidostā metala detektors bija uzregulēts vājprātīgi jūtīgs, kā rezultātā mani pārmeklēja. Mans noziegums bija krūštura stīpiņas un bikšu poga. Arī mana soma izpelnījās pārmeklēšanu – divu siera gabalu un varbūt vēl GPS dēļ. Kamēr es vienīgā lidostas veikala vidū tupēju zemē un šņorēju kurpes, kolēģis ķikināja par to ka aiz apsardzes / pie ieejas veikalā ir automātiņš, kas ievāc klientu viedokli par drošības procedūrām, – viņam pogas bija dažādu smaidiņu formā.

    Izstāvējāmies Ryanair rindā tik ilgi, ka kolēģis sāka jokot, ka Ryanair jauc vārtu atvēršanu ar vārtu slēgšanu. Beidzot tikusi lidmašīnā konstatēju, ka a) lidmašīna ir tukšāka nekā turpceļā (galīgi nav parsteidzoši, ka cilvēki negrib celties trijos) un b) ka krēslu slīpums nav regulējums. Bet kaut kā stīvi gulēt vienalga iemanījos.

    _________________________________

    P.S. Oslo ir ļoti liels ekoloģiskās pārtikas īpatsvars. Tas zināmā mēra mazliet attaisno tās dārdzību.

    P.S.2. Vienīgā prece, kas bija man pazīstamā cenā, bija pastkartītes lidostā.

    P.S.3. Man ļoti, ļoti patika lielie logi un daudzie balkoni. Kā arī tas, ka viss ēdiens, izņemot studentu ēdnīcas, bija ārkārtīgi garšīgs.

    P.S.4. Man pēc ilgstošas gadījumrakstura saskaršanās ar brūno sieru, tagad tas ir iegaršojies, vismaz maigā variatāte.

    P.S.5. Šī ceļojuma laikā uzzināju, ka savulaik esmu neprecīzi izdomājusi vārda “fjords” nozīmi no lasītajām grāmatām – līdz šim domāju, ka tas ir sakarā ar kalniem pie ūdens, bet nē, tas ir šaurais, dziļais līcis, kas iestiepjas tālu sauszemē (parasti starp kalniem, un bieži ir stipri sazarots).

  • Viena diena Helsinkos

    Virsraksts nespēj būt līdz galam precīzs – lai gan Helsinkos pavadīju 25h, tomēr tikšanai uz turieni un atpakaļ notērēju vēl kādas 13h. Transporta līdzeklī, braucot mājās, aizdomājos, ka Helsinki sanāk tālākais punkts uz ziemeļiem, kur esmu savā dzīvē bijusi. Nav sevišķi tālu. Bilžu šoreiz nebūs – brauciena pamatmērķis bija koncerts, tāpēc, lai nesanāktu nelāgas diskusijas ar apsargiem, atstāju mājās fotoaparātu. Un pašas nestprieka dēļ – arī datoru.

    Lai sanāktu laiks mazliet pastaigāt pa Helsinkiem, turpu braucu naktī – no Rīgas divos autobuss uz Tallinu. Iekšā kāpjot, mēģinu noskaidrot, vai šis autobuss pietur tajā Tallinas ostā, kur brauc prāmis uz Helsinkiem. Šoferis ar mani runāja tikai krieviski. Es ar mokām atcerējos, kā ir “osta” krieviski, bet kā ir “prāmis” nezināju vispār. Vārdi, kas par šo tēmu palēnām nāca prātā, bija “парусник” (burinieks), kas noteikti nebija piemērots, “корабль” (kuģis), kas man arī nezkāpēc nelikās labs, un “паром”, par kuru man tobrīd likās, ka tas ir tvaikonis, un tātad arī neder. Baigās kā nebūt izlīdzējos ar pagalam neveiklu teikumu, kas jautāja par iespēju aizbraukt, prāmjus vispār nepieminot. Uzzinājusi, ka jā, pietur gan, gāju ieņemt “любое место” (jebkuru vietu), un likos gulēt. Kaut kur uz Rīgas robežas pusmiegā atcerējos, ka vārds, kas man būtu derējis, ir “судно” (arī kuģis, nezinu, kāda ir oficiālā atšķirība). Kad pēc atgriešanās šo izstāstīju mammai, viņa vispirms kārtīgi izsmējās, un tad izkaidroja, ka tvaikonis ir “пароход”, un  “паром” ir prāmis, t.i. tas ko man vajadzēja. Nu jā, krievu valoda man vispār ir vāja, kur nu vēl bez iepriekšējas sagatavošanās divos naktī.

    Pamodos dažas minūtes pāri sešiem, apkārt gandrīz vai elles troksnis – Tallinā gāž kā ar spaiņiem, uz ielām milzīgas peļķes, kuras autobusa riepas griež ar pamatīgu dārdoņu. Ap pusseptiņiem esam ostā D terminālī, un es fiksi tinos iekšā terminālī, aizmirstot paprasīt, kur pieturēs uz Rīgu braucošais autobuss.

    Terminālī viss bija ļoti vienkārši. Lai gan procedūra attāli atgādina iekāpšanu lidmašīnā, tomēr šeit tu vienkārši uzrādi pasi, dabū biļetīti, kuru vēlāk parādi vienam aparātiņam un vienam cilvēkam, un dodies uz kuģi. Nekādas zābaku novilkšanas un citu murgu. Pa ceļam ieguvu kafiju (kaks euro! teica pārdevējs) un ābolu sulu, un piekodināju sev turpmāk, braucot autobusos, ņemt līdzi ūdens pudelīti. Vēl paspēju atklāt, ka esmu aizmirsusi mājās ķemmi (ap dienas vidu Helsinkos izrādījās, ka tā nav taisnība, es vienkārši slikti meklēju).

    Uz prāmja fiksi izstaigāju visus trīs pieejamos klājus ar restorāniem (biju noskaudusies piemaksāt par guļamkajīti), izvēlējos restorānu ar visērtākajiem dīvāniem (augšējais klājs, pašā priekšā), un lūzu nost. Svētdienas rītā 7:30 braucēju bija maz, tāpēc varēju ērti izstiepties pa visu dīvānu, un neviens neiebilda.

    Pusdesmitos stāvēju Helsinkos pie rietumu ostas, priecājos, ka nelīst un prātuļoju, ka prāmis ir reāla alternatīva lidmašīnai, ja runa ir par ar autobusu nesabraucamām vietām.

    Lēnītiņām ar kājām devos cauri Helsinkiem virzienā uz Olimpisko stadionu (1952.gada vasaras olimpiskajām spēlēm). Noskaidrot neko par Helsinku ievērības cienīgajiem objektiem nebija sanācis laika, un nu jau to mainīt arī vairs nevarēju, jo kompja līdzi nebija, tāpēc gāju kaut kā uz labu laimi apmēram pareizajā virzienā, nogriežoties visur, kur ienāca prātā. Tā ejot uztrāpīju uz Helsinku centrālo staciju (milzīga, milzīga pelēkrozā granīta māja ar milzīgu centrāltirgus paviljonam līdzīgu kupolu pāri vidējai ēkas daļai un milzīgu, īpatnēji viļņotu pulksteņtorni) un pēc tam blakus uz Helsinku universitates botānisko dārzu, kura pašā vidū rotājās vairākas cakainas un ļoti lielas stikla siltumnīcas. Vienīgais ne-stikla elements ir tievi, balti “logu” rāmīši. No attāluma izskatījās tiešām lieliski, kad būšu nākamreiz Helsinkos, ieiešu paskatīties.

    Tālāk vēl mazliet novirzījos no ceļa, jo tālumā ieraudzīju Kallio baznīcas milzīgo akmens torni un aizgāju apskatīt to. Milzīga, vismaz augstumā, patiesi milzīga celtne ar dažiem zaļiem, apaļīgiem jumtiem. Lai gan pelēkā laukakmens kluči nav materiāls, kas asociētos ar dekoratīvi smalciņām caikiņām, tomēr konkrētajā realizācijā ir kas vairāk par vienkārši masīvu grandiozumu. Vabūt tāpēc, ka baznīca ir salīdzinoši augsta ar proporcionāli mazu pamata laukumu.

    Tālāk neatceros vairs kādā secībā es nonācu pie viena no ezeriem un pie lunaparka, kuram tuvojoties, paspēju izdomāt, ka varētu joka pēc izbraukties ar panorāmas ratu. Tomēr nekā. Jā, biju jau ievērojusi, ka svētdienā te daudz kas ir ciet, tomēr tas, ka lunaparks arī, man bija šoks. Gan pie ezera, gan pie lunaparka, gan laik pa laikam arī citur Helsinkos ļoti priecājos par aplūkojamajiem dabas pleķīšiem. Priedes, bērzi, pīlādži, bārbeles un akmens atsegumi, kuru spraugās aug papardes un milzīgas zāles kušķi, pamīšus ar rūpīgi nopļautu mauriņu. Ezera malās niedres. Vispār, lai gan praktiski viss, ko ievēroju šeit, aug arī Latvijā, tomēr, pirmkārt, būtiski atšķirās proporcijas, otrkārt, man palika sajūta, ka Rīgā pilsētā aug eksotiskāki un siltummīlošāki augi, savukārt Helsinkos sapūcējušies tie, kas Latvijā dzīvojas vairāk vai mazāk savā vaļā, ārpus pilsētnieciskās kultivēšanas.

    Visas malas pilnas ar velosipēdistiem, tomēr neredzēju nevienu velonomu. Redzēju ļoti daudz skrienošu, nūjojošu un soļojošu cilvēku, it īpaši ap ezeru, kam gāju garām.

    Kad, jau krietni sagurusi, aizvilkos līdz hostelim, kurš atradās Olimpiskā stadiona kaktiņā. Tur man atļāva nolikt mazvērtīgākās mantas (noliku guļammaisu, kurš ap to brīdi man jau bija sācis likties neprātīgi smags), bet istabu, pareizāk sakot, gultu, nedeva. Es prasīju, kur te tuvumā var paēst, jo lai gan ēdamvietu meklēju jau kopš Kallio baznīcas, viss bija ciet. Man iedeva karti, un iezīmēja, ka te uz šitās galvenās ielas, no kuras es esot atnākusi (šī daļa nebija taisnība, es atnācu no otras puses), esot daudz restorānu.

    Nezinu kā ar to daudzumu, bet starp indiešu restorānu, ķīniešu restorānu un ātro picu ēstuvi es izvēlējos pirmo. Ēdiens bija labs, lai gan kā jau jebkurā indiešu restorānā, kas sasniedz pietiekamu autentiskuma pakāpi, mazliet par asu priekš manis. Bet kopš iemācījos, ka asumus var “apdzēst” ar skābpiena produktiem, piemēram, lassi, ja tā ir indiešu virtuve, vai airanu, ja turku, man tā vairs nav tik liela problēma, lai paliktu badā. Bija mazliet padārgi, bet kopā ar jēru pasniedza arī arī rīsus, salātus ar divām mērcītēm (jogurta piparmētru un saldo čilli), un ļoti garšīgu, plānu, neraudzētu, garšvielotu maizīti, kuras otro pusi man diemžēl atņēma (nepaspēju noprotestēt), tiklīdz biju apēdusi salātus. Sīkums, bet patīkami – dzeramais ūdens arī ir iekļauts. Ko vēl vairāk vajag autobusā izžuvušam cilvēkam?

    Tūristu kartītē, ko man iedeva hostelis, bija iezīmēts, ka te pavisam blakus ir Sibeliusa piemineklis, kas bija praktiski vienīgais Helsinku objekts, kuru es zināju. Mazliet pasmējusies par sevi, devos uz turieni, pa ceļam izmetot vairākus līkumus pa apkārtējiem parkmežiņiem, jo kartē Sibeliusa trubas ir iezīmētas pagalam aptuveni. Piemineklis ir uztupināts uz daļēji apstrādāta akmens atseguma, uz kura var labi uzkāpt, paiet tieši zem trubām un skatīties uz augšu, uz zilajām debesīm ar skrienošajiem mākoņiem. Gandrīz kā kaleidoskops. Dzīvē tas piemineklis izskatās daudz vieglāks un elegantāks, kā jebkurā fotogrāfijā, ko biju redzējusi, jo visām trubām vidi ir tukši un trubu masīvam pa vidu ir vairāki lieli ar trubām neaizpildīti posmi. Ejot prom, redzēju, kā uz trubu augšējiem galiem uzspīd spoža saule, un konstatēju, ka piemineklis atšķirībā no daudziem citiem ar savu krāsu pieskaņojas apkārtējajam parkam.

    Cauri parkmežiņam izgāju pie Seurasaarenselkä līča. Tas ir viens no daudzajiem Somu līča ierobiņiem Helsinku piekrastē, kas ir tik samudžināta un sarežģīta, ka man ātri vien nojauca virzienu izpratni. Pa tiltiņu pārgāju pāri uz vienu mazītiņu saliņu, kuras lielāko daļu aizņem stāvlaukumi, pilns ar laivu pārvadājamajām piekabēm un koka statīviem laivu uzlikšanai. Pa ceļam uz saliņu redzēju diezgan daudz nelielu laiviņu un jahtiņu, kā arī vienu instruktoru, kas rokas vicinādams kaut ko skaidroja 3 cilvēkiem un 2 kajakiem.

    Uz saliņas vairākās vietās ir betoneti slīpumi, ar nelielām koka maliņām, kas ved iekšā ūdenī. Pieņemu, ka laivu nolaišanai. Uz viena tāda maliņas kādu laiku sēdēju un pūtināju kājas un muguru, skatījos pāri uz tālāko salu mežiem, ūdenī iebetonētajiem elektrības stabiem un tālumā redzamajām pilsētas daudzstāvenēm. Prātoju, ka ja būtu laiks, būtu patiešām jauki apiet apkārt līdz tālumā redzamajam tiltam un pa to nokļūt mežainajā Seurasaari salā. Iespējams, divritenis būtu labāka izvēle… Kamēr es tā prātuļoju atnāca kāds soms un sāka man kaut ko intensīvi stāstīt. Es ieplētu lielas acis un, kad viņš nerimās, angliski teicu, ka somiski nemāku. Viņš pārgāja uz angļu valodu un jautāja man, vai man netraucēšot, ja viņš te klapēšot sava divriteņa aploku. Te esot viņa vieta vai kaut kas tāds, īsti nesapratu. Mazliet samulsu, bet atļāvu, lai tak klapē 😀

    Kad atgriezos no saliņas, krietnu stundu nosēdēju ārā pie mazmazītiņas bulciņu kafejnīcas, dzerot kafiju, ēdot melleņu plātsmaizi ar putukrējumu un kanēļa grauzdiņu ar balto šokolādi, kas sevišķi labi garšoja, pamērcēts kafijā. To man “warmly recomended” (silti ieteica) abas smaidīgās meitenes, kas ņēmās pa kafejnīcu. Kafejnīca iekārtota mazā ēciņā uz pašā līča krastā, terase priekšā norobežota ar sētu, lai klienti nekrīt ūdenī. Pieņemu, ka sākotnēji tajā mājiņā ir glabāti kaut kādi laivu piederumi. Tagad tur bija mazītiņi galdiņi, vecas fotogrāfijas un šādi tādi ar laivošanu saistīti priekšmeti.

    Dzerot savu kafiju, skatījos, kā pie blakus galdiņa meitene lasa grāmatu, jau sen aizmirsusi par droši vien pilnīgi auksto kafijas puskrūzi, un domāju, ka Somija ir tīri parocīga zeme – mazliet pagaiša āda šeit ir norma nevis viennozīmīga tūrista pazīme. Kad mēģināju iedzert kārtējo kafijas malciņu, sapratu, ka viena lieta viennozīmīgi identificē, to ka neesmu vietējā – neviens apstākļus pārzinošs cilvēks nesēdēja šajā vējainajā piekrastē ar gariem, vaļā palaistiem matiem. Vispār, kafijas izdzeršana pārvērtās par gandrīz akrobātisku triku, jo man tobrīd šķita, ka esmu pazaudējusi līdzi paņemto matu gumiju.

    Pēc četriem atgriezos viesnīcā (starp citu, uzmanieties no Helsinku publiskajām tualetēm, viņas maldinoši uzdodās par neaizņemtām, kad patiesībā ir aizņemtas), pa ceļam paklausoties, kā tieši blaukus esošajā stadionā Koens izmēģina vakara programmu. Beidzot dabūju gultu un uz stundiņu atlūzu – saraustīti gulētā nakts atriebās, tiklīdz ieraudzīju kaut ko gultai līdzīgu.

    Stadions, kurā notika Koena koncerts, nebija olimpiskais stadions, bet tieši blakus esošais futbola stadions ar dīvaino, mākslīgo zāli. Rezervējot hosteli, es biju izvēlējusies tā, lai pēc koncerta nav tālu jāiet, tomēr realitāte mani vienalga pārsteidza: izejot no koncertstadiona, ir jāapiet tam līdz pusei apkārt, jāšķērso ne pārāk liela autostāvvieta, un lūk, te ir hotelis!

    Koncerts bija fantastisks, lai gan man mazliet nepatika, ka skatuve no manas “lētās” vietas (nē, nebija lēti, bet visas citas vietas bija vēl dārgākas!) bija ļoti, ļoti tālu, un cilvēciņi izskatījās pēc sērkociņiem. Pēc starpbrīža nobruņojusies ar zināmu devu nekaunības mēģināju kopā ar citiem tādiem pašiem nekauņām piesēst brīvajā vietā starp krēsliem tieši pie skatuves, bet nepilnu dziesmu pēc koncerta atsākšanās apsardze atnāca mūs iztrenkāt. Viņi sāka ar runāšanu somiski, bet somu valodas neprašana nepalīdzēja, jo viņi mācēja arī angļu. Iztrenkāti nekauņas, mani ieskaitot, piezemējās tukšajās vietās priekšējos blokos. Man pašai paveicās ar trešo reizi – divreiz iesēdos tādās vietās, kur pēc brīža atradās citi sēdētgribētāji. Savukārt uz pēcaplausu dziesmām krietna cilvēku grupa mazliet paminstinājās un tad visi reizē strauji ieņēma visu brīvo vietu priekšā pie skatuves. Apsardze nopūtās, bet vairs neiebilda.

    Klausījos un domāju, ka metālisti noveco, rokeri noveco un sāk izklausīties smieklīgi, bet Koens ir mūžam savā elementā. Un ka, labi, ka naktī nebija autobusa uz Rīgu, jo es nebūtu iedomājusies rēķināties ar gandrīz 4h garu koncertu. Kā arī to, ka es laikam arī gribētu 77 gadu vecumā spēt 4h aktīvi ņemties pa skatuvi (jā, labi, 3,5, jo pa vidu bija kādas 20-30 min pārtraukums) un tad nodancot nost vieglā un elegantā polkas solīti, ar smaidu uz lūpām.

    Kaut kur vienā brīdī viņš teica, ka augstu vērtē to, ka tāds lērums cilvēku ir sapulcējies zem klajas debess neskatoties uz acīmredzamiem lietus draudiem. Kā arī to, ka augstie spēki droši vien uzskata, ka ir svarīgi, lai cilvēki lietū klausītos mūziku, tas droši vien norūdot raksturu. Patiesībā nelija, tikai pāris reizes smalki nosmīlāja. Labi, ka nelija! kārtīgai lietusgāzei vairāku stundu garumā zem klajas debess es nebiju gatava. Suvenīru stendā lietusmēteļus pārdeva pa 3 eiro.

    Uz hoteli gāju, vienlaicīgi mēģinot dungot Take This Waltz, First We Take Manhattan un Famous Blue Raincoat. Man nesanāca īpaši labi.

    No rīta, ar GPS draudzējoties, uz ostu gāju kājām. Tā kā no vienas puses es kļūdījos aplēšot, cik ilgi iešu – izdomāju pusstundu mazāk kā patiesībā -, un no otras puses – aplēšot, cik ilgu laiku pavadīšu viesnīcā pēc pamošanaās – izdomāju pusstundu vairāk kā patiesībā sanāca, tad ostā biju tieši pareizā laikā. Pa ceļām, garām ejot, redzēju vienu vai divas kapsētas – interesants mistrojums starp latviešu tradīciju, kas prasa kapus rakt zem kokiem un ap katru kopiņu veidot bez maz vai norobežotu dārziņu, un citur pasaulē novērojamajām kailajām betona kapsētām – lai gan kopiņas netiek tik ļoti iečubinātas katra savā “dārziņā”, tomēr kapsēta pēc būtības ir mežā, lielu koku paēnā.

    Atpakaļ braucu ar to pašu prāmi M/S Star, bet šoreiz diezko gulēšana nesanāca – pirmkārt, biju labāk gulējusi naktī, otrkārt, ērto dīvāniņu klājs bija pilns ar traki skaļu somu vai igauņu baru. Bet paskatījos, kā prāmis palēnām iebrauc Tallinas ostā. Vispār prāmis likās patīkams transporta līdzeklis – krata mazāk kā autobuss un, ja nav cilvēciskā faktora, tad klusāks kā lidmašīna.

    Tallinas ostā mazliet pamaldījos un pačakarējos ar to, ka nebija zīmju, kur pieturēs autobuss uz Rīgu. Beigās kaut ko aptuveni līdzīgu atradu. Paveicās. Autobuss te tiešām atbrauca. Bet, ja arī neatbrauktu, tas būtu vairāk kaitinoši nekā tiešām briesmīgi – konkrēto biļeti biju nopirkusi pa 9 latiem, un autobusi uz Rīgu iet vairākas reizes dienā.

    Paziņa, augusta vidū uzzinājis manus ceļojuma plānus, prasīja, kāpēc nebraucu ar lidmašīnu. Pamatā tāpēc, ka lētāk – transports man izmaksāja 55 latus – 17 par autobusiem un 38 par prāmjiem.

  • Burziņš lidostas angārā un mājupceļš

    Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.

    Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).

    Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.

    Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.

    Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.

    Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”

    Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.

    Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.

    Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.

    Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.

    Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.

    Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.

    Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.

  • Turpceļš un gliemežlēns sākums

    Izbraucām tiešām diezgan precīzi vienpadsmitos, noliktajā laikā. Lai gan autobuss bija aprakstīts neskaitāmiem solījumiem par komfortu, tomēr vienīgais komforta veids, ko autobusā ievēroju, bija daudz vietas kājām. Wifi nav (ar to biju rēķinājusies), rozetes nav pilnīgi nevienas (biju cerējusi, ka vismaz viena pa visu autobusu būs), kafiju ne tikai uz vietas autobusā nevarēja vārīt, bet šoferi pat aizliedza viņu autobusā ienest! Ne tikai kafiju, bet vispār jebkādus karstus dzērienus. Tāpat arī staigāt pa autobusu. Par karstajiem dzērieniem jutos no tiesas vīlusies. Turklāt krēslu nevarēja neko tālu atlaist uz atpakaļ.

    50-vietīgajā autobusā braucām 42, tāpēc paliku bez blakussēdētāja, kas mani izklaidētu ar sarunām. Pēc tam, kad biju pārlasījusi “Tumsas kreisās rokas” pirmo trešdaļu, sapratu, ka diena nolemta neglābjamai garlaicībai, un gāju gulēt. Konstatēju, ka, izmantojot somu, spilvenu un blakus esošo brīvo vietu, var izgulties vairākās visnotaļ ērtās pozās, un ar nelieliem pārtraukumiem (lai nomainītu vienu pozu uz citu, kad kāda locītava ir nogulēta) nogulēju līdz deviņiem vakarā. Tad pamodos un konstatēju, ka miegs vairs nenāk. Mazliet pabumbulēju, vēl mazliet palasīju, pa ceļam mazliet paēdu gaļu ar salātiem vienā mikrobistro, kam braucām garām. Te sanāca pārpratums ar dzērieniem – prasīju latte, nēesot; prasīju kafiju ar pienu, neesot piena; nu labi, tad “let it be esspresso”*; bet čekā beigās kafijas nebija un dabūt viņu nedabūju. Bija slinkums stāvēt otru reizi nu jau krietni garāko rindu.

    Laikā starp pusnakti pēc Latvijas laika un pusnakti pēc Vācijas laika braucām pa kaut kādām Polijas autostrādēm pērkona negaisa reģionam gar vienu malu. Tā kā sēdēju 2. rindā no priekšas tieši tajā malā, kur zibeņoja, turklāt ceļa malas gandrīz visu laiku bija stipri klajas, nosēdēju krietnu pusstundu, priecādamās par zibeņu skatiem (un to, ka jaunā parauga autobusiem ir tiešām lieli logi). Iespējams visiespaidīgākie skati bija tad, kad izskatījās, ka vairākas (5+) zibens šautras kā žiglas ķirzaciņas no kopēja centrālā rajona izskrien pa debesīm katra uz savu pusi.

    Zibeņi beidzās, redzēju, kā šķērsojam Vācijas robežu un gāju vēl mazliet pagulēt. Acīmredzot, man tas, ka iepriekšējā naktī biju gulējusi tikai 4h šoreiz nāca par labu. Turklāt es to nakti labi pavadīju, autobusā tik labu iespēju nebija!

    No rīta pussešos pēc vietējā laika autobusa vadītāji mūs piecēla ar ellīgi skaļu šlāgeri un tekstu, ka tūliņ būsim galā. Kooo? Mums ierašanās paredzēta deviņos. Tomēr sešos mēs visi Tempelhofas lidostas esam izbērti no autobusa un šoferi, paskaidrojot, ka nevar gaidīt ar mums tās trīs stundas, jo viņi drīkst braukt vēl tikai stundu, devās uz viesnīcu gulēt. Mēģinu galvā kaut ko sarēķināt: solītais ceļa ilgums bija 22h, mēs esam atvesti 3h ātrāk, tātad 19h. Ja autobusa vadītājiem pēc stundas beidzās drīkstēšana braukt (ja to pārkāpj, esot baigās soda naudas, uzzinājām to, kad aizkavējāmies pirmajā benzīntankā Latvijā – mums padraudēja palikt 9h Polijā, ja nebūsim paspējuši tikt līdz Berlīnei), tad mēs nekādi nebūtu varējuši nokļūt šeit 9:00 pēc vietējā laika, no Latvijas izbraucot vienpadsmitos. Mazliet grr, tomēr es esmu par aizmigušu, lai nopietni žēlotos.

    Dabūjām krietni paklimst pa lidostu, vairākas reizes no vienas ieejas uz citu, jo organizatori nafig nezināja, ko ar mums darīt. Apsvēru iespēju sadusmoties, bet miegs nāca, tuklāt es drīz konstatēju, ka vairums orgu ir spāņi. Atcerējos Valensiju un nolēmu, ka viss kārtībā. Steigas nebūs. Pa vidu viena neliela grupiņa aizgājām gabaliņu no lidostas nopirkt kafiju (beidzot!) un dažas dievīgas smalkmaizītes. Ap deviņiem dabūjām piereģistrēties un ap divpasmitiem bijām tikuši savās teltīs. Kaut kur pa ceļam iepazinos ar telts biedreni. Uz telti mums atteicās ļaut iet ar kājām, veda ar mazu 16-cilvēku busiņu (tāds mīlīgs interjers! koka panelīši, krēmkrāsas krēsli ar sarkaniem deķīšiem, gaismiņas, radio, bagāžas plauktiņi… būtu Rīgā tādi mikriņi! vienkārši pasaka!). Protams, visi vienā busiņā nesatilpām. Kad busiņš atbrauca, viens no mūsu biedriem, laikam Seļavo doktorants, burtiski izkaroja viņu mums cīņā ar kaut kādu spāņu grupu. Spāņi, kā allaž, bija savā ekspresīvajā elementā, un mani nepieradušie grupas biedri jokojās, ka viņi vakarā nāks uz mūsu teltīm izrēķināties. Bet nu gala rezultāts bija tāds, ka teltīs letiņu grupa tika pirmā. Par visu šo mazliet paņirgājāmies par orgiem, kas acīmredzami nav pietiekami pieredzējuši, bet patiesībā noskaņojums vismaz man ir tiešām labs. Meitenes, kas sūdzējās, ka autobusā neesot varējušas ne acu aizvērt, gan droši vien nav tik optimistiskas.

    Tikusi telšu pilsētiņā, konstatēju, ka nav pieejama tā angāra daļa, kur notiks pasākumi, tāpēc netieku pie elektrības, wifi un uzlīmēm tehnikai. Būšot atvērta pēc stundas. Nu labi, izmēģināju tualeti (ļoti parasta) un dušas (baigais lauka variants, kaitinoši, ka ūdens tempratūra ir konstanta). Pēc atgriešanās no dušas teltī, man radās aizdomas, ka esmu pazaudējusi vienas tīrās apakšbikses – likās taču, ka paņēmu līdzi, bet drēbju sainītī dušā es viņas neatradu. Nu, atradējam būs ko pasmieties 😀

    Izrullēju teltī paklājiņu, un krietnu brīdi čakarējos, nostiprinot tam vienu galu ar čemodānu, otru ar spilvenu – pēc vairāku gadu stāvēšanas sarullētā formā paklājiņš uzskatīja, ka rullēties vajag. Ļoti vajag. Telts diezgan maziņa, ļoti jāpiedomā pie somu kompaktas salikšanas pie pašas telts sieniņas, bet kad tas bija izdevies, atzinu, ka ir omulīgi. Un beidzot var izstiept taisnu muguru…

    Pamodos drusku pāri četriem, prasu telts biedrenei, vai centrālā telpa beidzot ir vaļā. Neesot. Bet man beidzot vajag lādēt telefonu! Pie stabiem vienā angāra malā ir rozetes. Atnācu pie rozetēm, saspraudu te visu, ko var, un sāku pierakstīt lietas, kamēr telefons un GPS lādējas. Negribu atstāt vienus.

    Kamēr gulēju, diena ir sabriedusi ritīgi karsta, bet angārā ir patīkami vēss un ēnains. Savukārt pie ieejas ir milzīgs pūlis. Labi, ka atbraucām tik agri no rīta. Tā, un kamēr šito visu rakstīju, beidzot ir atvēries centrs. Tai vajadzētu būt zīmei, ka beidzot tikšu pie interneta. Vai vismaz pie uzlīmēm, kas vajadzīgas, lai ar laptopu brīvi ietu iekšā/ārā.

    ____________________
    *) tad lai iet esspresso (melna kafija)

  • Sadzīves ainiņas

    Internets konferenču centrā ir stipri nekāds. Tā kā nepietiktu ar viņa nekādo ātrumu, pieslēdzoties tu (vai visi tavi 10, 20, 50 tabi) tiec pārsūtīts uz web login lapu, kas pašlaik, konferences radītās pārslodzes dēļ prasa tikai nospiest pogu “Connect”, nevis ievadīt reālu paroli. P. žēlojās, ka web login risinājumi ir nejauki, jo apbižo ierīces, kas nelieto http protokolu. Rozetes te arī ir baigais deficīts, turklāt dažas vēl nestrādā. Viesnīcā tehnoloģiju lietas ir drusciņ labākā stāvoklī. Tik daudz drusciņ, lai būtu tīri ok, bet ne tā, lai būtu baigi ērti.

    Viesnīcā manā istabā ir kondicionieris, bet es nemācēju viņu ieslēgt. Vispār logs ir verams, bet ja to atstāj vaļā, tad ielas dīvainie troksņi vakarā traucē koncentrēties uz gulēšanu nevis klausīšanos (es, piemēram, kādu brīdi nopietni raizējos, vai viesnīcā nav peles, bet tad izdomāju, ka Tas troksnis ir pa ielu braucoši ratiņi un viņu atbalsies). Jā, kāpēc šajos platuma grādos viesnīcās dod īpaši biezās dūnu segas?

    Katru rītu braucam no autobusa galapunkta pie Jaunās mošejas pāri Zelta ragam un konferences norises vietu. Galapunktu sauc apmēram par Eminonu, un konference notiek divas pieturas aiz Taksimas, Šišli rajonā. Man liekas, ka līdz šim katru rītu esam braukuši ar cita maršruta autobusu, līdz šim visi autobusi pat brauca pa īsāko ceļu. Lai iekāptu autobusā pieturā, kas nav galapunkts, ir jāiet viņam virsū un jākāpj iekšā. Tas nekas, ka autobuss apstājas tikai tad, ja tu kārtīgi skrien viņam virsū.

    Satiksme uz ielām ir viegli haotiska, it īpaši attiecībā uz gājējiem, kas iet visur neatkarīgi no gaismas. Skaņa, ko sākumā gandrīz vai noturēju par baznīcu zvaniem, ir tramvaja dinkšķināšana, lai dabūtu no ceļa nost cilvēkus. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo travaja sliedes ir vietums ir tikai nedaudz vairāk kā metru nost no ēkas sienas.

    Konferenču centrā telpas ir nosauktas tādos dīvainos vārdos: Topkapı A, B, C, Anadolu auditorium, Dolmabahçe A, B, C, Marmara. Topkapı mani sevišķi saziņkāroja, pirmkārt, tāpēc, ka tā sauc lielo pili netālu no viesnīcas, otrkārt tāpēc, ka sevišķi ar “kapı” es jau biju saskārusies. Liekas, ka šovakar netīšām atradu atrisinājumu: Dolmabahçe ir otra, jaunāka sultāna pils tepat Stambulā, Anadolu ir turciskais nosaukums Antālijai un Marmara ir mazāks reģions ap Stambulu, kā arī sala.

  • Pirmās brokastis Stambulā

    Labrīt!

    No rīta uz kājas stratēģiski svarīgās vietās salīmēju plāksterus un devos brokastīs. Brokastis mums notiek līdzīgā viesnīcā, bet ar citu nosaukumu, pāri ielai. Kolēģi tur jau priekšā, kamēr es zviedru galda piedāvājumā uzlasu juku jukām halvu un dažādus fetaki stila sāļos sieriņus, tikmēr P. ticis pie savas tējas pagaršošanas: “Ak, DIEVS!”

    Pastāvu kādu brītiņu pie karsto dzērienu automātiem, funktierēdama, kas ir kas. Kafijas automāts ir gluži parasts, bet es meklēju tēju. Beigās prasu puišiem: “Kur var ieliet “ak, Dievs”?” – “Apaļais bundulis, labais krāns!” Ahā. Nu jā. Kreisajā krānā ir karstais ūdens. Turku tēju gatavo ļoti, ļoti stipru un atšķaida ar karsto ūdeni. Melna, uzmundrinoša un garšīga, galīgi nav tās muti čokurā velkošās garšas, kas man parasti melnajā tējā negaršo, bet nu neatšķaidītu dzert viņu nav paredzēts.

    Puiši rezumēja, ka visas garšas ir ļoti izteiktas – sieriņi ļoti sāļi, saldumi – ļoti saldi. Spriedām, ka šādai tradīcijai noteikti ir sakars ar to, ka siltumā pārtika ātri bojājas, turklāt tas te notiek visos gadalaikos. Brokastu piedāvājums gan saturēja dažas plastmasas desiņas īpaši eiropiešiem par prieku, bet pamatā – etniskais kolorīts. Fetaki līdzīgo sieriņu – sķiet veidi četri vai pieci, dažādas konsistences un ar dažādām garšvielām. Sviestu neatradām, visas paciņas, kas izskatās pēc sviesta, ir dažādi balti sieriņi. Otra sastāvdaļa, kas man ieķērās acīs, bija saldumi – lukums, dateles, halva un attāls pahlavas radinieks. Es kādu brīdi patielējos ar apelsīnmiziņu un sīrupa ievārījumu/savārījumu, kurš garšoja ļoti labi (mazāk mākslīgi, kā Rīgā :D), bet neprātīgi bēga prom no maizītes. Apelsīnu sula gan bija kaut kāda dīvaina.

    Uz konferenču centru nokļuvām ar autobusu un beidzot dabūjām lokālo e-talona analogu. Čeku atkal neiedeva, turki laikam ienīst čekus. Talons, iespējams, ir uzpildāms, tad jau redzēs. Braucām ar autobusu, kas neteica pieturas un durvis aizvēra krietni pēc attiešanas no pieturas, lai visi, kas tiešām vēlās, paspētu salēkt iekšā. Izkāpām pat puslīdz pareizā vietā, pateicoties tehniskiem palīglīdzekļiem, un vispār ieradāmies gandrīz laikā. Pa ceļam, braucot pāri tiltam, redzēju tā malās daudz makšķernieku.

    Konferenču centrs ir vairāku ēku komplekss visnotaļ lielā platībā, bet īsto vietu atradām diezgan viegli, jo, kad sākām snaikstīties pie pirmās nepareizās ēkas, tur mus noķēra turks labā uzvalkā un nosūtīja uz pareizo vietu. Blakus konferenču centram ir kaut kāds mazāks militāri apsargāts ēku bloks. Ejot iekšā konferenču centrā, jāiet cauri skenerim gan pašai, gan somai.

    Lai gan turki neapšaubāmi pārstāv to pašu ekspresīvo un uzmācīgo komunikāciju tipu, ko spāņi, tomēr sadzīviskās lietas šeit ir daudz labāk organizētas – tos dažus iezīmīgos vārdus, ar kuriem piedāvāt lai vai ko tev vajadzētu, visi vienmēr zina pat vairākās valodās, un vispār komunikācija pamatā veidojas kaut kāda konstruktīvāka. Viens no smieklīgākajiem un arī grūtākajiem uzdevumiem man šeit, saskaroties ar garšvielu tirgu vai jebkuru citu andeli vai balagānu, ir uzlūkot to visu ar vēsu, vienaldzīgu skatu, ilgi neblenzt, bet tomēr visu uztvert, saprast un izdomāt, kas tas ir, un vai es varētu vēlēties to nopirkt. Un galvenais, netīšām neaizmirst muti vaļā, tas bojā nopietno skatu.

    Kompim uznākusi lielā cepšanās mānija, stāstu par viesnīcas īpatnībām rakstīšu kaut kad vēlāk.