Laumas piezīmes

Tag: Brno

  • Čehija 4: Atā, Brno! Čau, Prāga!

    Nākamajā dienā mēs savācam mantas, izrakstamies un dodamies uz staciju braukt uz Prāgu. Šoreiz mēs esam viedi ļaudis, mēs esam laikus nopirkuši biļetes ar visām sēdvietām. Es, mazliet pasvārstījusies, esmu piemetusi klāt savai biļetei arī bagāžas apmaksu – no vienas puses, nē, es nezinu, par cik lielu bagāžu ir jāsāk maksāt, no otras puses, čemodāns ir tieši tik liels, lai tas traucētu vagonu šaurajās ejās, tapēc šķita labs kandidāts maksas bagāžai.

    Pa ceļam mēs ieejam specializētajā kafijas un tējas veikalā, nopērkam mazliet suvenīrus un izdzeram pa tasei kafijas, nu, kaut ko labāku kā viesnīcā. Stacijā esam ļoti laicīgi, tapēc es ieeju Costa Coffee nopirkt sev latte līdzņemšanai un laika stiepšanai. Tur ir sistēma, ka, samaksājot iedod čeku, kam augšmalā ir numurs (man bija 42!), un, kad kafija ir gatava, to nosauc, lai pircējs nāk paņemt. Mazais dzīves prieciņš, ka darbinieki bija ņēmuši vērā, ka cilvēks, kas pasūta kafiju angliski, varētu nezināt, kā “četrdesmit divi” ir čehiski, un tieši mana pasūtījuma numuru pasauca angliski. It kā sīkums, man bija mana uzkrītoši zilā krūze, bet šī jaukā un loģiskā lieta man patiesi uzlaboja garstāvokli.

    Vilcienā es sēdēju un rakstīju, J. kādu brīdi zīmēja, tad parunājās ar blakus sēdošo meiteni, kura arī zīmēja, tad atkal zīmēja. Pie J. zīmējumiem es banāli esmu pieradusi, bet svešās meitenes zīmējumi man pa acu galam šķita nudien aplūkošanas vērti – daudzas smalkas līnijas kopā veido dzīvnieka attēlu, kam fons sastāv no kaligrāfiska teksta. Vēl es domāju par to, cik jauki ir, ka ir tādas nejaušas lietas kā zīmējumi, kas ļauj svešiem cilvēkiem uz brīdi apmainīties komplimentiem.

    Prāgā līst un nevienam nav lietussarga. It kā jau mums nevajag tālu, bet es paiztēlojos, cik slapjš un sapļecis būs gan J., gan mans čemodāns pēc rullēšanas cauri Vecpilsētai, un eju iedziļināties metro shēmā. Es pat tālredzīgi vēl Brno konferences organizētājiem biju pajautājusi, kā šobrīd var nopirkt metro biļetes, tapēc kopumā šis nav tik sarežģīti. Prāgā ir 3 metro līnijas, visiem slavenākajiem centra objektiem netālu ir kāda metrostacija un starp jebkurām divām līnijām var pārsēsties. Mums vajag ar sarkano līniju aizbraukt vienu pieturu līdz dzeltenajai un tad dažas pieturas pa to. J. neiebilst, mēs nopērkam katrs pa 30 kronu biļetei (drusku vairāk par eiro) un braucam lejā. Florences stacijā ir pārsēšanās uz otru līniju, tapēc ir jārulē ar garu, ātru eskalatoru dziļi, dziļi uz leju. J. šo novērtē kā piedzīvojumu, bet man ir mazliet šķērmi. Eskalatori nav mana stiprā puse, kur nu vēl uz leju, kur nu ātri un gari. Bet es ne pa vienu no viņiem nenokrītu, metrovilcieni atbrauc zibenīgi ātri, un mēs esam klāt tik ātri, ka lietus nav beidzies. No metro līdz viesnīcai ir laikam trīs kvartāli. Nu labi, četri, ja izkāpj ārā nepareizajā metro stacijas pusē. Viesnīca ir tieši tik ekscentriska, kā rezervējot šķita – lai gan tur ir kanalizācija, labs ūdens un citas ērtības, tā tomēr ir krastam rūpīgi piestiprināta laiva. Pareizāk sakot, divas laivas. Pusi no vienas laivas aizņem itāļu restorāns. Istabiņa jeb kaīte ir maza, bet šausmīgi smuka – man nudien iet pie sirds brūnie koka panelīši.

    Kamēr ievācamies, ir beidzis līt un mēs nolemjam paēst un izmest loku pa vecpilsētu. Ejot gar Vltavu, es attopos, ka esam blakus Nacionālajam teātrim, te pat blakus ir leģendārā Slavia un mums absolūti vajag ar J. aiziet vakariņās uz turieni.

    Tur izskatās tieši tā, kā es atceros, un cenas ir patiesībā labākas kā vietums Vecrīgā. Mūs nosēdina pie loga, mēs vērojam Nacionālo teātri pāri ielai, slapjo Prāgas asfaltu un daudz, daudz tramvaju. Ij jaunu, ij vecu. Zin’ Rīgas vecos, apaļīgos vagonus? Es nebrīnītos, ja Prāgā tādu būtu vairāk par 100. Pasūtam. Mans ledus punšs ir izcils un uz J. aveņu alus ir uzkaisīts drusku aukstkaltētu aveņu smaržai. Otrajā es ņemu kartupeļu klimpas ar putota siera mērci un siera kraukšķīšiem, un J. ņem liellopa pakaļgalu ar ķirbju biezeni. Pāri J. plecam es ievēroju, ka atnāk tāds vecs kungs ļoti pieklājītā melnā uzvalkā (varbūt pat frakā, tik tālu neredzēju) un kaut ko runājas ar viesmīļiem. Un tad viņš apsēžas pie klavierēm. Un spēlē. Cik atpazīstu, tur juku jukām iet vecāka populārā mūzika, piemēram, Armstronga Wonderful World ar kinomūziku un populāriem Eiropas klasiskās mūzikas izvilkumiem. Un atmosfēra vismaz man tajā brīdī sāk atgādināt seriāla Good Omens pašas beigas. Vai mēs esam enģeļi, kas vakariņo Ritz? Ļoti iespējams.

    Pianists paņem pauzīti un tad atgriežas, tapēc mums nākas paņemt arī desertus. J. deserts tiek uz aizmirsts vai pazaudēts, bet tas, ka mums jāatgādina, nespēj sabojāt mūsu 11/10 garstāvokli. Un ir tā vērts! – es pagaršoju gabaliņu un konstatēju, ka lai gan nosaukums kautrīgi ir, ka tā ir tikai kūka Zahertortes stilā, tas ir garšīgākā improvizācija par Zahertartes tēmu, ko esmu baudījusi. Man pašai ir plūmju želeja ar magoņu biskvīta paliknīti, arī jauki. Plūmju želeja ir jauki, ja tur iekšā tiešām ir plūmes. Un te bija.

    Pēc ilgas mūzikas un ēdiena baudīšanas tomēr saņemamies iet pastaigāties. Pa burzmu J. pēkšņi aizmirst kartes pinkodu, bet nekas slikts nenotiek, es samaksāju un viesmīle saprotoši smaida. Aizejam gar Vltavas krastu līdz Kārļa tiltam, J. to nokritizē, ka esot par daudz cilvēku, pagriežamies un dodamies iekšā vecpilsētā. Mums vairākas reizes mēģina iedot bukletu, ka blakus esošajā baznīcā ir koncerts, bet mēs tomēr dodamies prom. Es mēģinu doties Vecpilsētas laukuma virzienā, un par spīti tam, ka kaut kur pa vidu es kādas minūtes piecas vismaz eju pilnīgi otrādi (prom), mēs tur tiešām nokļūstam. Ir sācis nejauki līņāt. Bet ir arī bez 15 minūtēm septiņi un septiņos būs Vecā rātsnama pulksteņa šovs. Pasvārstamies un apstājamies zem kāda restorāna nojumes sagaidīt to, kā pulkstenī staigā apustuļi un skelets zvana zvaniņu. J. kaut ko lūkojas apkārt, es mēģinu tikmēr kartē sameklēt, kur atrodas objekti, kurus esmu kādreiz apmeklējusi vai par kuriem ir dzirdēti interesanti stāsti. Tikmēr pie torņa neliela cilvēku grupa protestē par to, ka nepieciešams palielināt sankcijas un sniegt palīdzību Ukrainai, lai netiek uzlaista gaisā Zaporižja.

    Noskatamies pulksteņa figūriņas un J. piekrīt, ka, ņemot vērā, ka tā ir pilnībā mehāniska konstrukcija, tas ir visnotaļ iespaidīgi. Viduslaiku “robotiņu” šovs. Vēl J. ir izlasījis, ka relatīvi nesen ir atklāti dokumenti, kuros pulksteņmeistars pēc pulkstaņa pabeigšanas ir rūpīgi aprakstījis, kā to kopt un labot, tapēc par to aucu izduršanu visticamāk ir mīts. Ļoti labi.

    Lietus tā kā drusku mazinās, es esmu uzvarējusi cīņu ar savu atmiņu, karti un gūgli, un mēs dodamies apskatīt Pulvera vārtus. Pie tiem J. sajūsmināti izsaucas:
    – Vai šis ir tas Prāgas nejēdzīgākais aplis?
    – Ko?!
    Es nejūtos nekad neko dzirdējusi par tādu tūrisma objektu. Izrādās, J. nesaistīti ar šo ceļojumu regulāri skatās kādu jūtūberi, kas dzīvo Prāgā, sauc sevi par godīgo gidu (Honest Guide) un kam ir viedoklis par dīvaino satiksmes konstrukciju, kas pirms dažiem gadiem izveidota pie Pulvera vārtiem. Es pamokos, bet nespēju atcerēties, man šķiet, ka tad kad es te biju pirms 10 un vairāk gadiem, te bija daļējs gājēju laukums vai kas tāds. Paši Pulvera vārti ir savā vietā, bet blakus esošo Smetanas vārdā nosaukto koncertzāli remontē, tapēc tās skaistums ir drusku aizklāts. Tālāk mēs aizejam uz Vatslava laukumu un J. pārjautā, vai tas viss tiešām ir viens laukums. Paskatamies piemiņas zīmes laukuma vidū, daudzās dekoratīvās mājas ap laukumu un dekoratīvos puķu stādījumus, kā arī Vatslavu, viņa zirgu un zirga bumbas. Laukuma galā Nacionālajā muzejā ir izkārti Ukrainas karogi. Pamazām lietus pieņemas spēkā un mēs atgriežamies viesnīcā atpūsties un pacelt kājas pret griestiem. Brīdi pirms viesnīcas es saku J. “tagad aizved mani uz viesnīcu” (tas ir vispārzināms fakts, ka J. ģeotopoloģiskā izjūta ir daudz labāka par manējo) un viņš paspēj pajautāt “ko?! karte ir ieslēgta Tev!!!” pirms mēs pagriežamies, un viņš ierauga Dejotāju māju, no kuras viņš ļoti labi zina ceļu uz viesnīcu.

    Vēlu vakarā lietus ir beidzies un tiek nolemts izmest mazmazītiņu aplīti paskatīties pilsētas gaismas. Prāgas pili, Kārļa tiltu, Nacionālo teātri un vēl dažas svarīgas ēkas izgaismo vēl jo projām. Mēs pārejam pāri upei un ejam uz Kārļa tilta pusi. Sasmejos, ka, nē, Pulvera vārtus atrast es pati nemāku, tas ir grūti, bet vismaz 2 viesnīcas, kur esmu dzīvojusi, gan atpazīstu bez grūtībām. Ātri konstatējam, ka salas un apbūve brīžiem traucē skatīties pāri upei, taču mēs ieklīstam Kampas dārzos un atrodam spocīgās bezseju zīdaiņu skulptūras. Pustumsā tie zīdaiņi ir vēl spocīgāki. Nejauši izlienam mazā laukumiņā pie upes netālu no Kārļa tilta – tas kalpo par dabisku skatu punktu, kur taisīt pastkaršu cienīgas tilta fotogrāfijas.

    Pēc tam uzkāpjam arī uz tilta. Izrādās, mēs neesam vienīgie ģēniji, kas domāja, ka tik vēlu cilvēku būs mazāk. Melnās statujas tumsā drusku spocīgi izceļas uz izgaismoto māju fona.

    Vecpilsētas pusē es, iespējams, ne sevišķi viedi, ierosinu izmest nelielu līkumu, jo no tilta tieši pa labi ir reti šaura un nepatīkama ietve. Nelielais līkums mazliet pastiepjas, bet mēs (a) uzzinām, ka arī šajā diennakts stundā var iegādāties ļoti daudz magnētu un apšaubāmus CBD produktus un (b) atrodam Betlemes kapellu, kurā savulaik sprediķoja Jans Huss. Es mēģinu salīmēt kopā vēstures zināšanas, bet nākas palūgt palīdzību internetam, kapēc tas ir svarīgi. Īsumā: Huss gandrīz 100 gadus pirms Lutera uzskatīja (15. gs. sākumā), ka sprediķot būtu vērts vietējiem saprotamā valodā, indugenču pārdošana nav stilīga un ka katoļu beznīcas greznība, iespējams, reizēm ir mazliet pārspīlēta. Katoļi Husu izslēdza no baznīcas, tad uzaicināja uz diskusiju, solot drošības garantijas, un tad ļoti droši sadedzināja viņu uz sārta. Sākās Husītu kari (kuru ietvaros divreiz ir aplenkta, bet ne iekarota arī Brno), un beigu galā tas viss noveda pie tā, ka mērenie husīti apvienojās ar katoļiem pret radikālajiem, tika iegūtas kādas nebūt ticības brīvības un miers uz kādu brīdi.

    Atpakaļceļā es tā arī neatrodu veco katoļu rotundu, bet mēs nejauši uzejam Sv. Mārtiņa baznīcu Pie sienas. Tā ir 12. gs. būve, kuras neparastais nosaukums ir saistīts ar faktu, ka kādreiz tā bija ārpusē pie vecpilsētas (Staromesta) sienas. Tur gan nekāda fočēšana nesanāk, jo, kā J. teica, tur ir aizdomīgi ļaudis. Aizdomīgie ļaudis gan ir absolūti aizņemti ar sevi un savu aizdomīgumu, un mēs, kas dodas prom, viņus neinteresē. Tā nu mēs desojam vēlreiz uz viesnīcu. Mans secinājums ir, ka vasarā naktī Prāgā ir par daudz ballīšu un bāru ļaužu manai introvertajai dvēselei. Vai varbūt lietas vienkārši ir mainījušās, kopš es te pēdējo reizi biju.

    Viesnīcā es nosēžu pāris stundas, gan rakstot, gan meklējot informāciju no iepriekšējiem ceļojumiem. Ar OpenStreetMap un mazliet arī gūgles palīdzību es atrodu lielo vairumu apskates objektu, ko atcerējos, taču resturānu atsaukšana atmiņā prasa pārlasīt vecos blogus. Patiesībā tur atrodas visādas piemirstas pērles, es nenovaldos un šo to nocitēju arī J. Virvju vijēja sievas krogs, šķiet eksistē, J. izdodas atrast tā adresi pat pēc latviskā nosaukuma, un tur mēs visticamāk svētdien aiziesim. Skorepka ar savām Ādama ribām gan ir gājusi zudībā – internetā vēl ir pēdas, ka tas vispār kādreiz ir eksistējis, taču ne TripAdvisor, ne kartes vairs neuzrāda tādu vietu. Un par Slavia mēs jau zinām, ar to viss ir kārtībā. Es uzmetu aptuvenu plānu, ka rīt varētu doties paskatīties Petrīnas kalnu un lielo pili. Neviens nezina, kā tas tā gadās, bet, ejot gulēt, ir pāri diviem pat pēc vietējā laika.

  • Čehija 3: Špilberkas kazemāti un ērgēļmūzika

    Trešā konferences diena paiet klausoties un runājoties. Es uz savu prezentāciju uzvelku skaistu, jauku žaketi un kafijas pauzē tieši pirms prezentācijas uzgāžu uz tās brūnu karameļu jogurtu. Vismaz pamanīju, pirms sāku runāt, un novilku. Kaut kādā brīdī es pārlieku prātā, diez, kā tas ir, ka eksistē speciāli konstruēts aparāts, kafijas pagatavošanai, kas pats samaļ kafiju, saputo pienu, nomēra visu izejvielu apjomu, un teorētiski kontrolē arī spiedienu un temperatūru, un kafija, kas nāk ārā, ir tik ļoti bezgaršīga un nekāda. Konferences viesnīcā ir pilns ar šiem it kā viedajiem automātiem un visa kafija, ko es dabūju, ir briesmīga. Un reizēm turklāt vēl tāds aparāts apvemj neuzmanīgu zinātnieku ar pienu. Arī nakšņošanas viesnīcā brokastu kafijai bija tikpat bezjēdzīgs aparāts, bet vismaz tas nevienu reizi neapvēma ne mani, ne citus, ko redzēju, ar pienu. Vakarā bija konferences oficiālās vakariņas, kur man J. sastādīja kompāniju. Sociālajā aspektā ļoti jauki, iepazinos ar dažiem foršiem slovēņiem un vienu igauņu puisi, bet no pārtikas un piedzīvojuma viedokļa – visgarlaicīgākās konferences vakariņas, kurās esmu bijusi. Nu ko lai es interesantu pastāstu par vakariņām, kas ir tajā pašā viesnīcā (smalkākā telpa gan), kur konference un pusdienas, un dod gandrīz visus tos pašus ēdienus, ko pusdienās? Čehi prot kartupeļus, mazie, apaļie kartupelīši ar rozmarīnu bija lieliski. Pēc vakariņām mēs ar J. izmetām nelielu loku pa naksnīgo pilsētas centru. Tā kā pa dienām ir stipri silts vai pat karsts, vakarā pilsēta ir ļoti dzīva, visi izceptie cilvēki iznāk ārā dzert alu, mieloties un baudīt silto vakaru municipālajos šūpuļkrēslos. Es nezinu, kā tas strādā, bet Brno vecpilsēta ir pilna ar saliekamiem koka šūpuļkrēsliem ar pilsētas simboliku. Ceturtā, pēdējā konferences diena ir īsāka. Es noklausos vairākus interesantus referātus (vienu referentu es gribu noķert parunāties, bet neizdodas), es noklausos konferences noslēguma vārdus (intense, indeed), un eju atpakaļ uz viesnīcu satikt J. un doties piedzīvojumos. Iepriekšējās dienās mēs spriedām, diez, ko labāk, doties uz Govju kalna planetāriju vai Špilberkas pili. Lēmumu mūsu vietā pieņem planetārija darba laiks: tā vieta veras ciet dienas vidū, tapēc mums jādodas uz pili. Pa cieļam uz pili tiek pieņemts administratīvs lēmums vispirms ēst. J. piedāvā vispirms kaut kādu čehu alusvietu, bet es noraidu, ka pārāk tālu no mūsu maršruta, un mēs tā varam nokavēt pils darbalaiku. Kā nākamo J. atrod kaut kādu viesnīcas restorānu, kurā ieejot viņš pats saraujas “ui, smalki!!” Es saku, ka nekas, nekas, mēs sēdēsim stūrītī un mūsu lina vasaras drēbītes patiesībā ir diezgan glītas. Lasot ēdienkarti, es nespēju izvēlēties starp vismaz pieciem kārdinošiem ierakstiem, tapēc mūsu maltīte izvēlas par kārtīgu uzdzīvošanu. Uzkodu sadaļā ir zosu aknas ar ķirbju biezeni un laikam sarkanvīna redukcijas mērci. Kā otro J. paņem panētu pildītu vistas fileju (cordon bleu), bet es jau jūtos piesātinājusies ar miljons (labiem!) gaļas ēdieniem pēdējās dienās un tad man ir laša salātu ar plaucētu olu, daudz zaļumiem un kaut kādu patīkami maigu krējuma vai majonēzes bāzes mērcīti. Sēžam, dzeram alu un spriežam, ka šis ir daudz interesantāks pārtikas piedzīvojums kā konferences vakariņas un ka tas ir neierasti. Teorētiski mums būtu jāsteidzās uz pili, bet praktiski tomēr tiek ēsts deserts. J. dabū lielu bumbu bezē, kas ir rūpīgi izdobta, piepildīta saldējumu un augļiem, un pārlieta ar augļiem. Kad J. pakomplementē, ka tas ir garšīgi, viesmīlis saka, ka tas deserts esot šīs vietas lepnums jau fift… gadus. Es neesmu droša, vai tas ir piecpadsmit vai piecdesmit, jo izklausās pēc piecdesmit, bet vietas dizains ir stipri moderns. Es izvēlos dumplings with curd, būdama stipri droša, ka tas ir slikts angļu valodas tulkojums un gan jau patiesībā tie būs biezpiena pončiki. Nop, tie tiešām ir pelmenīši ar biezpiena pildījumu, sasmalcinātu lazduriekstu mērci, vaniļas saldējumu un putukrējumu. Ļoti garšīgi, starp citu, bet nu nevajag paļauties, ka visi tulkojumi ir nepareizi 🙂 Pēc visām gastronomiskajām izvirtībām mums līdz visu pils muzeju slēgšanai ir palikušas tieši divas stundas, tapēc augšā pilskalnā nākas velties maksimāli ātri, pa visstāvākajām kāpnēm ar kārtīgu piepuli. Augšā mums nav laika bezgalīgi ilgi pārlikt, ko mēs labāk vēlētos redzēt, tapēc es paņemu mums biļetes uz skatu torni man par prieku un kazemātiem J. par prieku. Kazemāti tehniski ir pils pagrabos, taču mūsdienās sanāk tā, ka ieeja abiem pagrabu korpusiem ir no lietas, kas izskatās pēc iekšpagalma, bet vēsturiski laikam ir bijis viens no aizsarggrāvjiem. Kazemātiem ir divas daļas (katra savā pusē), katrai daļai divi stāvi, un kartē, kas mums iedota, ir nepareizi norādīts ieejas punkts, tapēc kādu brīdi mēs ar J. nodarbojamies ar apmaldīšanos… stāvot pils kompleksa vidū zem klajas debess, un pat neejot iekšā kazemātos. Bet tomēr pēc brīža mēs tiekam skaidrībā ar ekskursijas karti, un tiešām izstaigājam visas daļas. Viena daļa ir veltīta tam, kādi bija apmēram 18. gs. cietumi šajā pilī, vienā stūrī ir, ja nejaucu, rekonstruētas 16. gs. celles un vienā daļā ir redzamas papildsienas, ko sabūvēja nacisti, kad izmantoja pili par savu nocietinājumu. J. sataisa bildes, ka šitas noderēšot viņa zīmēšanas projektiem. Es novērtēju, ka informatīvajā bukletā vismaz 3 vietās ir skaidrojumi, ka, lai gan nekāda zelta bedre, cietums, protams, nav, vairākas baumas par cietumnieku spīdzināšanu ir bijušas tikai leģendas, turklāt vēlāk radušās. Nu, pirms moderno cilvēktiesību laikmeta cilvēki visticamāk tikai priecājās, ka kāds baumo par to, ka cietumā ir vēeel briesmīgāk nekā tur patiesībā ir. Visticamāk tas tika uzskatīts par labu veidu, kā, ē, samazināt cietuma noslodzi. Pēc tam mēs sportiskā, steidzīgā tempā kāpjam kapellas tornī. Tornis nav augsts, pakāpienu nav katastrofāli daudz, bet skats pār Brno ir lielisks, jo, pirmkārt, ir ļoti skaidra diena, tālu redz, un, otrkārt, štrunts, ka tornis ir zems, ja pati pils ir kārtīga kalna galā! Mēs ar J. kādu brīdi diskutējam, kurus baznīcu torņus mēs atpazīstam un kurš no redzamajiem ir rātsnama tornis. Starp citu, mēs atcerējāmies nepariezi, tas nebija rātsnama tornis. Kāpjot lejā, mēs satiekam torņa sargu, kas runā tikai čehiski, bet diezgan nepārprotami ir nācis mūs meklēt rokā un ķeksēt no torņa ārā, jo tūlīt slēgs. Mēs smaidam un mājam ar galvu, un, kamēr sargs iet aizslēgt visas torņa augšējās durvis un aizvērt visu logus, izdaram klasisku lopu gājienu – iešmaucam blakus durvīs 5 minūtes paskatīties pašu kapellu. Es, godīgi sakot, nezinu, kādā viedā mūs neieslēdza, bet tas bija tā vērts. Es tajās dažās minūtēs īsti nespēju uztvert kapellas plānojumu, tur vai nu kaut kas ir aizbūvēts vai pārbūvēts, tas nav klasiski simetrisks baznīcas būvējums ar altāri utt. Tās ir divas bēšos toŗnos ieturētas telpas ar rakstainu grīdu. Abām telpām vienā pusē ir vairāki augsti neogotiskas formas logi, kas ir aizpildīti nevis ar detalizētām, krāsainām vitrāžām, bet dūmakainām rūtīm dažādās pasteļkrāsās. Tāda klusināta, mierpilna un meditatīva atmosfēra, patiesībā ārkārtīgi skaisti, un es tur noteikti pavadītu ilgāku laiku, ja nebūtu darbalaika beigas. Ar nelielu līkumu caur pils iekšējo pagalmu (izskatās, ka tur būs koncerts), mēs dodamies ārā no tām pils daļām, kur mūs varētu ieslēgt. Mēs vēl jo projām esam pašā kalna virsotnē, pilij ir iespējams no ārpuses apiet apkārt, stūros ir skatu laukumi (vienā no tiem mēs atkal satiekam municipālos šūpuļkrēslus), tapēc mēs nesteidzamies uzreiz lejā. Šeit ir arī vairākas nelielas kafejnīcas. Spriežam, ka par saldējuma ēšanu ar skatu paŗ Brno noteikti ir jāmaksā ekstra, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka Brno pārtika un restorāni nav sevišķi dārgi (lēšam, ka lētāk pat kā Siguldā, kur nu vēl Rīgā), tapēc mēs nolemjam, ka var. Tā nu mēs idilliski nosēžam kādu pusstuniņu, J. paņem alu un es – kafiju ar saldējumu un putukrējumu. Laika ziņas solīja 27 grādus tajā dienā, un arī vakarpusē vēl aiz vien ir ļoti silti. Terase ir pret vienu no tām Brno pusēm, kur mēs praktiski neesam bijuši. Ejot lejā, es pusapzināti mūs novedu ne gluži uz to pusi, kur būtu vistuvāk uz viesnīcu. Viens līkumiņš šur, viens tur, tad ielas galā ir redzams kaut kāds obelisks, ko mēs pieejam paskatīties. Tad izrādās, ka uz laukumu, kurā ir obelisks, ved kāpnes, kam apkārt aug daudz daudz rožu, un pa šīm kāpnēm noteikti ir jāuzkāpj. Obeliskam blakus ir kolonāde, kas ļoti skaisti krājas zeltainā gaismā, saulei laižoties uz leju, un es kādu brīdi cenšos to nofotogrāfēt. Pie obeliska vienā pusē ir stalažas, uz kurām strādā vairāki cilvēki. Dažu metru augstumā obelisku rotā nelielu akmens lauvu figūriņu rinda, puse no tām ir nokrāsotas dzeltenas, otra puse – akmens krāsā, un es nesaprotu, vai tie cilvēki viņas krāso vai tieši otrādi – tīra nost. Es nokautrējos pajautāt. Obeliska laukumam vienā malā ir skatu platforma, mēs mazliet pafotogrāfējam. Tad es sāku skatīties apkārt uz otru pusi un izrādās, ka mēs esam pienākuši ritīgi tuvu Sv. Pētera un Paula katedrālei. Tā ir Brno lielākā katedrāle, tā ir uzcelta pati, atsevišķa kalna galā un ir visprominentākā ainavas iezīme skatoties no Špilberkas. Protams, ka uz to bija jāaiziet. Par spīti tam, ka tas ir burtiski blakus, mēs ejam minūtes 10 vai pat 15, tapēc ka, jāiet ir pa platformām, kas spirālveidā ved mūs apkārt kalnam tuvāk katedrālei. Uz platformas malām sēž miljons jauniešu grupiņu, laikam esam atraduši populārāko vietu pilsētā. Nu jā, nu laikam jau loģiski, tie skati ir ekselenti. Pie katedrāles beidzot izkļūstam no aizmugures. Tā ir milzīga gotiskā stila ēka ar cakainu fasādi. Vikipēdija vēsta, ka pati ēka esot daudz vecāka (14. gs.) un divi augstie torņi esot 20 gs. sākums, bet es neesmu pietiekami acīga, lai šo atšķirību pamanītu pati. Rietošā saule baznīcas augšpusi iekrāso spilgti, spilgti dzeltenu. Kad atnākam priekšgalā, es pārsteigti konstatēju, ka baznīca vēl aiz vien ir vaļā. Vispirms pieņemu, ka tad jau droši vien dievkapojums – varētu pieiet pie durvīm, palūkoties pa lodziņu iekšā un netraucēt. Taču uz lodziņa rakstīts, ka ir bezmaksas koncerts, turklāt tas ir rakstīts pat angliski. Mēs ieejam. Kad beidzas kārtējā dziesma, es neuzkrītoši apsēžos. Ērģeļmūzika ar soprānu. Kādu brīdi sēžu un domāju, ka šis droši vien ir tas, kā cilvēki domāja, ka vajadzētu izklausīties enģeļu balsīm un debesu harmonijām. Akustika, protams, ir pārpasaulīga, un beigās aplausu vētras vidū man pat izdodas atiet tik tālu uz altāra pusi, lai ieraudzītu koncerta sniedzējus stāvam un klanamies augšā blakus ērģelēm. Prom ejot, es paņemu par piemiņu vienu apņurcītu programmiņu. Kāpjot lejā no katedrāles kalna, mēs nokļūstam Kāpostu laukumā. J. spriež, ka būtu jāēd vakariņas, bet viņš nezinot kor un neesot atradis labu restorānu, un… un… Es ievelku mūs pie pēdējā brīvā galdiņa itāļu restorāna terasē turpat laukuma vidū. Nogurums un Brno pārtikas cenas. Mūs apkalpo smaidīgs viesmīlis, kas acīmredzami te nestrādā pirmo dienu, viņš apskaujas ar vietējo puķu pārdevēju, kaut ko iepļāpā ar patstāvīgajiem klientiem, un vienlaicīgi ātri un efektīvi apkalp mūs, iesaka labāko vīnu un tā tālāk un tā jo projām. Morāvija ir labu baltvīnu reģions. Ēdam pastu – man ar zilo sieru un valriekstiem, J. ar tomātiem un liellopa asti. Par spīti pilnīgi neadekvātiem pulksteņlaikiem mēs nezkā pat paspējam pēc vakariņām, atgriezušies viesnīcā, ne tikai savākt čemodānus, bet arī mazliet pievienoties datorspēļu sazvanā ar maniem sibiem. Tas gan atkal mazliet iedragā izgulēšanos, bet nu, varbūt tā nav liela bēda, varbūt nākamajā dienā vilcienā pagulēs.

  • Čehija 2: saldējums & kafija

    Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.

    Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.

    Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.

    Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.

    Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.

    Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.

    Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.

  • Čehija 1: šis čemodāns ir par lielu tam vilcienam

    Kopējais brauciena plāns šoreiz aptver divus gandrīz vienlīdzīgi svarīgus galamērķus: vispirms caur Prāgu nokļūsim Brno, kur man ir konference, un pēc tam atpakaļceļā mazliet atpūtīsimies Prāgā, kur J. nekad agrāk nav bijis. Prāgas-Brno maršrutu nolemjam vilcienot – lētāk un dabai draudzīgāk.

    Vienu reizi pa ilgiem laikiem lidojums ir ne sevišķi agri – vienos, tapēc lidostā ierodamies pat relatīvi pamodušies. Nobiedēti par vasarnieku izraisītiem štoperiem lidostā tomēr drošības kontroli un bagāžas nodošanu pārvaram īpaši ātri. Lidmašīnā sēžam pašā aizmugurē, un uz nolaišanos kārtīgi sakrata manu šūpes kaiti, tomēr es sazinkā pamanos nofočēt priekš J. vienu skaistu bildi ar Prāgas tiltiem – mākoņi pašķiras īpaši labi un J. man iegrūž rokā savu telefonu, ka vajagot.

    Prāgas lidostā dažas lietas ir mainījušās un dažas – nē. Tāpat kā pirms 15 gadiem pie lidostas pietur 119. autobuss ar uzrakstu Airport / Not city center (Lidosta / Ne pilsētas centrs), taču ir parādījies 100 kronu ekspresis, kas ved pa taisno uz staciju. Dīvaini, cik strauji atmiņā ataust, ka centrālā stacija ir hlavní nádraží, nu gandrīz tā it kā es to vienmēr būtu zinājusi. Es kartē sapētu, ka tas ir blakus Vacslava laukumam un plānoju, ka varētu tur aiziet parādīt J. Vacslavu ar viņa zirgu un tuvumā paēst pusdienas, bet plānu atceļ karstums un smagais čemodāns. Ekspresis mūs izmet tieši pie stacijas un mēs pa taisno dodamies pirkt biļetes uz Brno. Radoši interpretējot čehu valodu (jízdenky ir biļetes, tas ir patiesībā diezgan loģiski, ja pareizi sašķiebj smadzenes) un sīko druku (šis tas jau ir arī angliski), mēs atrodam biļešu pārdotuvi, sveiki, kā nokļut šodien uz Brno, jauka sieviete mums parāda uz ekrāna, ka ir vilciens pēc pusstundas, lieliski.

    J. nopērk mums mazliet ūdens, un mēs kādu brīdi pētām milzīgu no lego uzkonstruētu stacijas modeli. Tad pasēžam uz perona. Tad pasēžam uz perona vēl, jo vilcienu atceļ par pusstundu. Vērojot citus vilcienus, es ieminos, diez, kur ir rakstītas mūsu sēdvietas. J. saka, ka viņam esot 2. sēdvieta 1. rindā, es aizrādu, ka 1 osob ir viena persona, un otrs skaitlis izrādās klase. Nu neko, neatrodam vietas numurus.

    Vilciens beidzot atnāk, mēs kaut kur otrās klases vagonā iekāpjam un uzreiz ar savu milzu čemodānu iesprūstam cilvēku virknē, kas cenšas pa šauru gaiteni abos virzienos pārvietoties mums pāri. Izrādās, tas, ka mums nav sēdvietu, ir problēma, jo visās kupejās, kur mēs apsēžamies, mūs izdzen šo vietu likumīgie īpašnieki, bet gaitenī pie kupejām mēs traucējam. Taču vilciens izkustās un tas vien jau ir labi, jo tagad vismaz mūs neizmetīs ārā. Mēs pamazām aizplūstam uz restorānvagona pusi, kur beidzas otrā klase un sākas pirmā. Kopā ar mums ir viens tikpat apjucis puisis, kam jābrauc uz Budapeštu. Mums vismaz ir tikai 3 stundas, viņam veselas 7. Pasūdzamies viens otram, ka mums neviens neteica, ka sēdvietas jāpērk atsevišķi un ka mēs totāli būtu tās nopirkuši, ja zinātu. Es mēģinu jautāt konduktorei, kas mums pareizi ir jādara, viņa, šķiet, maz runā angliski, jo pasaka tikai “big people… big problem!!”, ko es īgini uztveru kā “lieli cilvēki, paši vaigi”, bet J. skaidrojums ir žēlīgāks – vilciens visticamāk ir pilns un viņai nav mūs, kur likt. Beigās pēc visa apjukuma vienkārši maģiski atrodas pāris brīvas sēdvietas blakus tualetei. Čemodānam gan nākas palikt nostutētam vienā gaiteņa stūrī, jo tas ir par lielu likšanai uz augšējiem plauktiem.

    J. ir skeptisks par vilciena restorānvagonu, bet pēc sēdvietu apjukuma pierimšanas es tomēr dodos to izpētīt. Brokastis bija pieticīgas, pusdienu nebija un Brno, pat pareizā laikā atejot, vilciens ierastos pusseptiņos vakarā. Restorānvagona kafija ir apšaubāma, bet ēdiens ir ēdiens, un samaksu pieņem arī eiro, tapēc kopumā es esmu laimīga. J. noklausās manus iespaidus un sadabū sev sviestmaizi.

    Vilciena tualete ir krāšņi apzīmēta ar nāriņām un krāsainām zivtiņām.

    Brno ir visnotaļ silts arī bez divdesmit astoņos. Ejot cauri vecpilsētai, spriežam, ko atceramies redzējuši pirms pieciem gadiem un ko nē. Kopumā sazīmējam gan kāpnes uz staciju, gan vairākas vecas baznīcas. Viesnīca ir pat tajā pašā pilsētas pusē, kur dzīvojām pagājušajā reizē, lai gan cita. Iečekojamies, es nokrītu gultā un kādu brīdi turu kājas paceltas gaisā. J. kaut ko ņemās pa TripAdvisor un dveš neapmierinātas skaņas, ka viss apkārt ir ciet. Beigās pēc viesnīcnieka ieteikuma aizejam Lužankas (Lužánky) parka virzienā. Vietā, kur viņš mūs sūtīja, ir bungu karaokes pasākums, alus, daudz ļaužu un nulle ēdiena, bet turpat blakus atrodam burgernīcu. Ēdam burgerus, dzeram kaut kādu gaišo čehu alu un atpūšamies. Pēc vakariņām izmetam mazu līkumiņu pa parku, apskatam pāris skulptūras un lielu daudzumu piknikotāju, kas, šķiet, bauda to, ka pēc saulrieta nav karsti, un dodamies gulēt. Ja tic Vikipēdijai, Lužankas parks ir viens no Brno lepnumiem – kopš 13. gs. bijis klostera dārzs, 18. gs. nodots pilsētas rīcībā, pilsētnieku iemīļota vieta un tā. Vēlāk kaut kur pilsētā redzu arī piemiņas zīmi Georgam Mendelim, kurā atzīmētas vairākas ar viņa dzīvi saistītas pilsētas vietas, un arī tur šis parks ir atzīmēts.

  • Sīkumi

    Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

    Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

    Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

    Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

    Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

    Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

    Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

    Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

    Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

  • Mājupceļš un Šēnbrunnas pils

    Nākamajā rītā es pirms brokastīm vēlos pabeigt krāmēšanos, sametot čemodānā pēdējos niekus. Kad bikses ir kājās, čemodāns aizvērts, soma sakrāmēta, es pārbaudu pēdējo reizi maku, telefonu un fotoaparātu. Hmm, maka nav. Es iepīkstu, izkrāmēju visu somu (tajā ir daudz kabatu), bet maka tur tiešām nav. Izkrāmēju pašas iepriekšējā vakarā rūpīgi sakrāmēto čemodānu. Izkrāmēju vēlreiz somu. Pavaimanāju J. Nekas no tā nepalīdz un man vairs nav ne bankas karšu, nedz arī visa tā pārējā, ko nu cilvēki mēdz makos glabāt. Aizejam brokastīs. Es dzeru baltu kafiju un spļaudos, ka tā ir vēl jo projām nekāda. Piezvanu bankai noslēgt pazaudētās kartes. Banka veiksmīgā kārtā nejautā, vai es neesmu vakar iegādājusies ko eksotisku pa visu savu naudu. J. pieklājības pēc apvaicājas viesnīcas reģistratūrā, vai nav redzēts. Mēs piemetam, ka vakar vilcienā uz Brno man vēl noteikti bija. Es pieļauju, ka esmu, velkot ārā no somas fotoaparātu, izrāvusi to uz ielas, kad vakarā fotogrāfēju kādu baznīcu. J. ierosina pa ceļam noiet gar to vietu, kur es fotogrāfēju, es neatsaku par spīti tam, ka tā parasti naudas maki neatrodas. Veiksmīgā kārtā mans maks ir pārāk mazs, lai glabātu tur pasi, tāpēc dokuments lidostai man ir. Un man makā nebija arī neko daudz skaidras naudas. J. savukārt ir vēl mazliet gan čehu kronu, gan eiro.

    – Mēģinam iet darīt vakar saplānoto, tas Tev novērsīs domas, – J. gādīgi ierosina. Es paklusēju par to, ko es domāju par savām domām, jo J. ierosinājums nāk no vistīrākās sirds, mēs izrakstamies no viesnīcas un dodamies.

    Mūsu Brno plāns ir īss: aiziet uz vietu, kur aizvakar nācām ārā no Kāpostu tirgus pagrabu labirinta, nopirkt tur dažus magnētiņus mammām, tad aiziet uz kafejnīcu Kāpostu tirgus laukuma stūrī un pagaršot alžīriešu kafiju, un tad, ja nepietiek magnētiņu, ieiet vēl Vecā rātsnama infocentrā un paņemt tur kādu. Un tad uz staciju.

    Kāpostu tirgus veikaliņā esoši magnētiņi atbilst mūsu prasībām. Mēs samulsinām pārdevēju, kura saka “te ir izeja, te ir izeja”, un mēs viņai atbildam “jā, mēs zinām, mēs te nesen bijām”. Es tikai šo rakstot iedomājos, ka lēkāt ar lielo čemodānu pa tiem pagrabu pakāpieniem būtu galīgi negudri pat tad, ja tā nebūtu izeja. Magnētiņus dabūjam, ideju iet uz rātsnamu atceļam un ejam dzert kafiju.

    Internets vēsta, ka alžīriešu kafija patiesībā neesot nekādā sakarā ar alžīriešiem, tas ir Vīnes kafijai līdzīgs veidojums, kas esot raksturīgs Prāgai un tātad arī Brno. Tā ir maiga un ar pārmilzīgu putukrējuma kaudzi. J. dzer kaut ko, kas saucas par amerikāņu limonādi un ķeksē ar manu kafijas karotīti ārā konservētu augļu gabaliņus. Diena ir saulaina un visai šai pasēdēšanai piemīt visnotaļ konstatējams idilliskuma avots.

    Vilcienā uz Vīni es nolemju, ka laikam tīri tehniski būtu jāēd. Palūdzu J. pāris eiro un dabūju divus kruasānus ar mocarellu un tomātiem. Šie kruasāni ir daudz kārtaināki un tradicionālāki pa franču modei. Viesnīcas kruasāni bija tādi maizīgāki. Starp citu, man patika tie maizīgie kruasāni, turklāt tie tik ļoti nebira.

    Vīnē aizejam līdz Mites stacijai, pa ceļam nejauši uztrāpot uz milzīgu, milzīgu baznīcu ar kolonādi priekšā, kupolu augšā un diviem atstatiem tornīšiem pa vienam katrā sānā. Tā ir Kārļa baznīca, viens no lielajiem Vīnes arhitektūras pieminekļiem, kas atrodas uz pašas Iekšvīnes robežas. Uz tās ikoniņu kartē es biju paskatījusies jau iepriekš, bet nebija sanācis te pa ceļam atnākt. Un nu, pavisam nejauši trāpam! Baznīca ir, kā Vīnē bieži tas gadās, balta ar skulptūrām apkārt un vara zaļu jumtu virsū. Tās priekšā ir arī paliels ūdens baseins, kas spriežot pēc kāpnēm iekšpusē, varētu pat būt domāts bradāšanai. Varbūt arī nē. Neizmēģinam. Un baznīcā iekšā arī nemēģinam iet – tur laikam vajag biļetes, bet mums ir čemodāns. Turklāt šodien mums ir dots Vīnē mazāk stundu pavadīt nekā pirmdien.

    Mites stacijā mēģinam iečekot čemodānu ar tur esošo īpašo iečekošanas iespēju – nesanāk, jo tur var tikai noteiktu avio kompāniju klienti. Mēģinam izantot speciālo CAT bagāžas glabātuvi, kas paredzēta tiem, kas izmanto vilcienu uz lidostu, bet atkal, tāpat kā pirmdien, mūsu biļeti neņem pretīm. Nodusmojos un ejam uz maksas bagāžas glabātuvi. Tur izrādās, ka vajag skaidru naudu, 2,5 eiro, kā J. nav, viņš skrien pakaļ. Kamēr viņš skrien pēc naudas, es tikmēr palieku turpat bagāžas glabātuvē. Kamēr viņš atgriežas, es nopelnu karmas punktiņus, izstāstot pāris dženltmeņiem, kā bagāžu izņemt.

    Kad bagāža ir nodota, mums vajag biļetes un 4. maršruta ubāni. J. nopērk netālajā automātā biļeti (divas sadrukātas uz viena papīra), un es samulstu. Internetā bija teikts, ka jākompostrē, citādi nevar braukt! Bet šis milzu papīrs nekādā veidā neiet kompostrējamajā iekšā! J. saka, nu vienkārši braucam. Es saku: bet jākompostrē! J. grib pajautāt biļešu ofisā, kas ar to biļeti ir nepareizi, bet biļešu ofiss ir ciet. Es ierosinu pajautāt blakus veikalā – gan jau cilvēki ir vīnieši, gan jau zina, kas par āķi. A cilvēki blakus veikalā ir aizņemti. Ieejam stacijā un pajautājam ļoti samulsušam puisim kaut kāda pilnīgi ar lietu nesaistītā tūrisma stendā. Puisis izskaidro, ka lūk šīs konkrētās biļetes, ko dod šie automāti, nāk ārā jau kompostrētas (viņi to sauc par validēšanu) un ir jālieto tūlīt. Un vispār tas rakstīts virsū biļetei skaidrā vācu valodā. Pasakam viņam lielu paldies un dodamies uz ubāni. Es pat apskatos, kurā virzienā jābrauc un mēs pat braucam pareizajā. Un izkāpjamo pieturu tiešām sauc vienkārši Šēnbrunna.

    Diena ir silta un traki saulaina, tāpēc no metro uz Šēnbrunnas pili plūst milzonīgi cilvēku pūļi. Aizejam līdz pils priekšpusei, es pastāstu kaut kur internetā sagrābstīto, ka pils dzeltenais tonis savā laikā ir kļuvis tik ikonisks, ka ieguvis nosaukumu “Vīnes dzeltenais”. Galvenais pagalms ir gaiši bruģēts, ļoti karsts un cilvēku pilns. Mēs dodamies pāri un ap centrālās ēkas stūri tiekam parkā. J. izskatās skeptisks – visi tie cilvēki! un tiešām, mazajā laukumiņā pils sānā un galvenajā laukumā aiz pils (tur ir krāsainas puķu dobes mērķtiecīgi viefotos rakstos, laikam slavenas) ir baigie pūļi. Es nogriežos patvaļīgā sānu ejā un mēs esam omulīgā klusumā un gadrīz vieni pēc mazāk kā 10 soļiem. Šķiet tāpēc bija lasīts, ka Šēnbrunnas pils parks esot iemīļota vieta arī pašiem vīniešiem – iezīmīgākie objekti varbūt ir cilvēku pilni, taču parks ir liels, milzīgs, un tie, kas vēlas klusumā un mierā pastaigāties, izšķīst pa neskaitāmajiem celiņiem. Pa sānu celiņiem ejot mēs apejam apkārt centrālajam laukumam un apskatamies jūras briesmoņu strūklaku laukuma otrā pusē, no apakšas pamatā pat izskatās pēc cilvēkiem un zirgiem.

    Pirms kāpt augšā pie strūklakas, mēs uzejam vienu lielu, rotātu 18. gs. putnu māju, kurā dzīvo kaut kādi baloži. Man ir žēl, ka apakšā esošais dzeramā ūdens fontāniņš ir salūzis – pēc visa spriežot, oriģināli tur bija pa ūdens strūklai katrā stūrī no četriem un tad pa renītēm tie tecēja uz centru, bet šobrīd darbojas tikai viens.  Gabaliņu tālāk mēs uztrāpam vēl vienai mazākai strūklakai un vēlāk Grieķu drupām – rotājumam, kas būvēts, lai izskatītos pēc grieķu tempļa drupām. Ja nostājas priekšā pa vidu, tad izskatās, ka drupu vidējās arkas ierāmē kādu skulptūru, kas patiesībā ir krietni tālāk pakalnā augšā. Tālāk mēs pa celiņiem atkal izmaldamies līdz centrālajam laukumam. Uzkāpjam pakalnā aiz strūklakas – tikai tad es tā pa īstam saprotu, ka visiem tiem centrālās strūklakas zirgiem pakaļkāju vietā ir aste un cilvēkveidīgajiem – katras kājas vietā pa astei ar spuriņām. Nu jā, ne velti to sauc par Neptūna strūkllaku.

    Es paskatos pulksenī – daudz laika aizklīst nez kur, nav bet īsti tālāk arī nav jābrauc. J. ierosina uzkāpt kalnā uz Glorieti – vislielāko kolonādi, kas no pils redzama milzīga paugura galā. Mazliet patālu un pastāvs, bet nu kāpjam ar. Tur augšā ir atkal Šēnbrunnas raksturīgās krāsas – dzeltens ar baltu, baltas skulptūras, milzīgas kolonnas un kafejnīca starp tām. Pašā augšā uz skata ir vēl viena skatu platforma, bet tā ir par maksu un mums arī vairs nav daudz laika. Un būsim godīgi, arī no šejienes paveras plašs skats uz lielajām puķu dobēm, tad pili un visbeidzot Vīni. Vēl mūsu ievērību izpelnās skulptūras – ja man sākumā škiet, ka tur ir tajā baltajā ģipsī, vai kas nu tas ir, atveidoti bruņinieki, tad mēģinot ieskatīties sejā, izrādās, ka tās ir uz zarainiem mietiem uzkārtas bruņas. Nofočēju jocīgos “burņiniekus”, un tad jau ir jādodas atpakaļ.

    Ejam ārā pa taciņām gar vienu sānu – tā, lai būtu tuvāk pieturai, bet nepavisam uz ielas. Ejot stap formā grieztajiem kokiem un krūmiem, ir visnotaļ labirintīga sajūta. Izrādās, kaut kur vienā no šiem ielokiem ir vēl viena neliela kafejnīca, pa lapu starpām redzam cilvēkus atpūšamies.

    Metro stacijā mēs esam nedaudz vēlāk kā gribētos, un sāk rasties aizdomas, ka mēs nokavēsim ieplānoto CAT vilcienu uz lidostu. Tas nav īpaši labi, jo CATi iet reizi pusstundā, un mēs jau nebijām izvēlējušies superlaicīgo laiku. Es drošības pēc apskatos metro shēmu, uz kuru galu mums pareizi bija jābrauc.

    J.: – Nu tad mums kājāpj ārā Lan%&^#&$?
    Es: – Ko? Kas? Kāpēc to pieturu nesauc vienkārši par Wien-Mitte staciju!?

    Bet jā, shēmā ir Landštrāse. U4 atnāk ātri, mēs pat izkāpjam pareizajā pieturā, un stacijā ar čemodāna izņemšanu esam zibensātri, bet kad mēs nonākam uz CAT platformas, tur rāda, ka nākamais vilciens atiet pēc 28. minūtēm.

    Pēc apmēram 45 minūtēm mokoši lēnas gaidīšanas vispirms uz platformas, tad vilcienā mēs beidzot šturmējam lidostu. Mēs nobizojamies, bet esam konstruktīvi un veikli – bagāžu izdodas nodot pāris minūtēs, lidostai soļojam, cauri cik ātri vien varam, un drošības kontroles milzīgā rinda tiešām aizņem tikai 4 minūtes kā solīts ekrānā virs galvas. Vīnes lidosta manā galvā nopelna apmēram miljons bonuspunktus par ātru, konstruktīvu un labu šīs lietas organizējumu, un pie lidvārtiem mēs esam pat dažas minūtes pirms vārtu atvēršanas. Mēs bez liekas steigas nopērkam čupu Mocerta bumbu suvenīros, jo baigi izvēlēties citus suvenīrus no Vīnes gan mums vairs nav ne laika, ne arī naudas.

    Pēc nolaišanās Rīgā, es pa lidmašīnas logu prožektoru gaismā redzēju, kā lidostas darbinieki krāmē ārā čemodānus, mazliet pasatraucos, vai metot nekas nesaplīsīs (vedām draugiem vīnu), sazvanīju, sarunāju, ka man atbrauc pretīm, un devos uz bagāžas savāktuvi savākt savu čemodānu. Pareizāk sakot, es palūdzu J., lai viņš pavaktē čemodānu, kamēr es atrodu tualeti. Atgriežos, čemodāna nav. Papļāpāju ar J. Čemodāna nav. Papļāpāju ar nejauši satiktu paziņu. Čemodāna nav. Lente apstājas. Čemodāna nav. Nu, varbūt uz otras lentes nejauši uzlikts?

    Pēc tam, kad arī otra lente ir apstājusies vienu reizi un manējā ir apstājusies jau otru reizi, es nolemju, ka laikam tomēr kaut kas jādara. Aizeju pie bagāžas lodziņa, jautāju: – Atvainojiet, mans čemodāns no Vīnes vēl nav izkrāmēts no lidmašīnas vai arī ir kaut kur pazudis?
    Cilvēks aiz man uzsmaida un ar zināmu eleganci izlabo, ka mums čemodāni nepazūd, bet aizkavējas.
    Jauki! – tā es. – Bet šoreiz viņš ir aizkavējies, vai vēl neizkrāmēts?
    Cilvēks nopūšas: – Nu ir pagājusi jau gandrīz stunda, kaut kas ir noticis.

    Man jautā, vai bija tiešais lidojums, lūdz aizpildīt lapiņu, kur nogādāt, un tā. Es, kricelējoties pa lapiņu saku: – Es nezinu, vai tas kaut ko maina, bet es sēdēju pie loga un es redzēju, ka tieši manu čemodānu izkrāmēja.
    – Tas varēja nebūt jūsējais… – cilvēks šaubās.
    – Man ir tāds ļoti specifiski puķains.

    Kamēr es turpinu pildīt lapiņu (jāaa, rokraksti nav mana stiprākā un daiļākā puse), lodziņa otrā pusē notiek sazvanīšanās. Es pieņemu, ka gan jau runa ir par čemodānu tam dusmīgā džentlmenim, kas pie lodziņa bija pirms, bet tad pēkšņi tiek pieminētas tieši tādas puķes, kā manam čemodānam! Izrādās, mans čemodāns ir devies piedzīvojumos uz transfera zonu. Taču nekur prom vēl nav aizlidojis!

    Jau, kad es nolaidos, bija pavēls pēc tik piedzīvojumiem bagātas dienas. Kamēr es tiku pie čemodāna, man vispār šķita, ka ir jau pilnīgs nakts vidus, taču mašīnā paskatoties pulkstenī es sapratu, ka nav pat vēl pusnakts, vienkārši čemodāna gaidīšana ir diezgan garlaicīga padarīšana. Un ar čemodāna atrašanu veiksmīgā kārtā vētrainie piedzīvojumi bija noslēgušies, es devos uz vislabāko vietu pasaulē – savu gultu.

  • Morāvijas karsts

    Sestdienas rīts sākas vēlu, es mēģinu kaut ko rakstīt, bet visu nevar paspēt uzrakstīt, tāpēc es to pametu un mēs dodamies ārā. Iepriekšējās dienās mēs esam iztaujājuši konferences organizatorus, kā nokļūt uz Morāvijas karstu apskatīties kādas stalaktīdu alas. Izlsavētajām Punkvas alām ir bijis iepriekš jāpiesakās, un kad J. viņas beidot sazvana, tad ir par vēlu. Tomēr cilvēki infocentrā ir laipni un iesaka tā vietā aizbraukt uz Balčarkas alām – tās esot skaistas un netālu. Tātad plāns ir aiziet uz Brno galveno staciju, dabūt biļeti uz Blansko, un tad no turienes ar autobusu uz Ostrov u Macohi ciemu. Tā ir tikai neliela izmaiņa salīdzinājumā ar oriģinālo plānu, jo arī uz Punkvas alām mums būtu jātiek uz Blansko. Tūre Balčarkā ir reizi stundā, pilnā stundā, un vaļā ir līdz četriem. J. nepajautā, vai tas nozīmē, ka četros ir pēdējā tūre.

    Brno atrast galveno staciju nav problēma, mēs no tās te ieradāmies. Es pakavēju pagastu, jo man gribas noskaidrot, kas tur ir tajā baznīcā ar to kuģi uz druvīm. Patiesībā tur ir divas barocīgas ēkas blakus, ar kopā sagulošu sānu – viena, lielākā, šķiet remontā, otrai, mazākajai ir durvis vaļā. Ja pareizi vēlāk interpretēju kartē redzamo, tā lielākā ir Sv. Jāņu baznīca un tā mazākā ir Loreto kapela, un internets vēsta, ka tam visam ir sakars ar minorītu ordeņa klosteri. Tās abas no iekšpuses ir ārkārtīgi krāšņas celtnes, laikam baroks ir īstais vārds. Griestu gleznojumi, enģeļu skulptūras, kolonas un zelta elementi, mēs esam kā abstulbuši pēc skaistās, taču ne tuvu tik lielu greznību sološās ārpuses. Apskatīt ir iespējams abas ēkas – no kapelas sānu durvis ved arī uz baznīcu. Tā šobrīd ir tukša, taču tur filmētāja pavadībā cēli iesoļo kāds pāris sintētiski zeltītās un sudrabotās drēbēs. Es ātri tinos nost, lai nepatraucētu, viņiem noteikti ir kas svarīgs.

    Visvairāk mani pārsteidz kapelas iekārtojums: vietā, kur baznīcās parasti ir altāris šeit ir pakāpieni, kas ved pie krāšņām skulpūrām vairākus metrus virs zemes. Savukārt telpas centrā ir tāds kā klucis, mazāka telpa ar četrām duvīm. Sākumā mēs ar J. nezinīgi apspriežam, nez, vai tur ir kas apglabāts, bet apejot no otras puses redzam, ka tā ir meditāciju telpa ar nelielu altāri priekšā, arī viss grezni rotāts. Es skatos, priecājos un brīnos, un apņemos vakarā rūpīgi internetā izlasīt, kas tā bija par vietu un kādēļ tā ir tāda izbūvēta, taču internets izrādās dīvaini skops. Es neatrodu Vikipēdijas lapu un arī vairums tūrisma avotu labi, ja piemin, ka tādas ēkas eksistē, un maksimums pasaka, ka tas ir baroks. Beigās kāds avots, kam neatrodu piebalsotāju, saka, ka kāpnes ir Svētās kāpnes, kas ir atdarinājums tām kāpnēm, pa kurām atbilstoši stāstam Jēzus esot kāpis pie poncija Pilāta, savukārt zāles vidū ir Svētā māja, kas viedota par godu vai iedvesmojoties no Svētās mājas bazilikas Itālijā, Loreto pilsētā. Itālijas bazilika ir par godu vietai, par kuru tiek ticēts, ka tur dzīvojusi Jaunava Marija.

    Pēc baznīcas krāšņuma iela uz staciju šķiet īpaši vienkārša, un bomzis pie stacijas – īpaši odīgs. Stacijā mēs trāpam uz jaukas kasieres ar kādām nebūt angļu valodas zināšanām, nopērkam turpatpakaļ biļeti uz Blansko un viņa vēl mums izdrukā lapiņu ar trim tuvākajiem vilcieniem, jo es biju sarunu sākusi bez liekas laušanās ar jautājumu “kā, lūdzu, mēs varam tikt uz Blansko”. Līdz vilcienam ir gandrīz stunda laika, J. ierosina kaut ko mazliet pastaigāt. Ejot ārā no stacijas es ieraugu stendu, kur pārdod čehu tradicionālo saldumu tredlo. Mmm, jāpiepazīstina ar to J., padomāju es un dodos taisnā ceļā uz stendu. Par spīti tam, ka es labā angļu valodā noskaidroju, cik maksā lielais, cik mazais, ka mazais nāk ar saldējumu, un nopirku divus ar saldējumu, tas viss sanāca mazliet neveikli, jo es tikai pēc J. pārsteigtā elsiena atjēdzos, ka (a) es esmu aizmirsusi izskaidrot viņam savu domu gājienu un (b) es tērēju viņa kronas, jo man kronu nav. Bet J. beigās apgalvo, ka ir gluži iepriecināts.

    Tredlo ir vēl silts pildīts ar maigu, dzeltenu saldējumu, mēs sēžam uz āra soliņiem, pilinamies apkārt un spriežam par to vai tas ir vaniļas krēma (custard) saldējums. Kad saldējums ir apēsts, es jūtos visa lipīga, tāpēc mēs ieejam tuvējā Costa Coffee paņemt man vienu mazu latte līdzņemšanai un iegūt aizbildinājumu izmantot tualeti. Līdzi es to latti paņēmu, bet nearceros, vai tā izvilka līdz vilcienam.

    Blansko nav tālu, laikam minūšu 20 brauciens. Blansko stacijā otrpus sliedēm gandrīz tūlīt sākas stāvs kalna kāpums, kalns ir noaudis ar dažādiem kokiem, no kuriem daži sāk mesties dzelteni vai sārti. Ir kaut kur starp diviem un trijiem, saule krīt mazliet slīpi, gaisma ir dzidra, un mirklis kalnu ielejā ir burvīgi skaists.

    Mēs papētam pie stacijas karti, ievērojam ikonu ar autobusiem un J. vadībā špagojam turp… Noejam tādu gabalu, tur nekā nav. Mazliet pastrīdamies par to, kur un kāpēc esam, jo man tajā brīdī šķiet, ka J. ir ievedis mani auzās, bet J. turās pretīm, ka es neesot iebildusi. Es sparīgi argumentēju, ka man netika dots laiks iepazīties ar apstākļiem un izstrādāt argumentus. Ejam atpakaļ un atbilstoši manai vēlmei tagad man ir laiks izlasīt visus reklāmas stabus, ko vien es uzskatu par vajadzīgu. Pēc pāris kļūdām es stacijā atrodu shēmu, kur ir autoosta – tā ir tepat blakus, tikai tieši uz otru pusi. Principā mazāk par 100 metriem.

    Kamēr mēs tos 100 metrus ejam, mūsu autobuss aiziet mums gar degunu. Atrodam platformu un kādu brīdi cīnamies ar laika grafiku. Tas ir pavisam jocīgs. Kad attopamies, ka šis 232 nav tas pats, kas tas 232, jo šis 232 nozīmē maršrutu, bet tas 232 – maršruta noteiktu vietu (nu, nopietni???), sarakstu izdodas atkost – nākamais autobuss ir pēc stundas un pie Balčarkas viņš ir precīzi trijos. Un tūre arī trijos. Un mums jāpaspēj biļetes nopirkt un atrast precīzo vietu. Izklausās, ka tas nav iespējams. Tā jau varētu pagaidīt, bet ja nu četros tiešām ir ciet un vairs nav vēl vienas tūres?

    J. vakar ir veiksmīgi izņēmis liekas kronas suvenīriem. Pie stacijas bija pāris taksometru numuri. Ejam atpakaļ un J. mēģina sazvanīt tos. Pirms piekrist tikt kaut kur vests, viņš grib noskaidrot, cik tas maksās (vai mums pietiks kronu), bet nevienā no vietām operators nesaprot šo jautājumu, tikai saka – jā, jā, var aizbraukt uz alām! Es ilgi un skumji blisinos apkārt un domāju, ko tagad labāk darīt. Braukt atpakaļ nevienu alu neredzējušiem tā kā žēl… Ielas otrā pusē atbrauc kāds taksometrs un izlaiž pasažieri, es turpinu domāt kaut ko bezjēdzīgu. Taksometrs apgriežas un aizbrauc prom, J. atnāk un stāsta, kā viņam negāja telefonsarunā ar takšu dispičeriem. Tad man ataust gaisma – es tak būtu varējusi nobalsot šito taksi un paprasīt viņam, lai mūs ved. J. prasa, kāpēc tad es to nedarīju. Es nopūšos, ka tikai tagad ienāca prātā un mēs gaidam vai nebūs vēl kāds taksis. Mēs gaidam, kā liekas, mūžību, jo pilsēta ir rāma, tukša un klusa. Beidzot es  ieraugu aplī pie iebrauktuves stacijā sarkanu taksometru. Es vicinu roku, vicinu, bet viņš, protams, aizbrauc prom. Nu, jā, nu nevar tak aplī stāvēt. Eh, nu jāgaida nākamais.

    Tomēr pēc minūtes viņš ir atpakaļ, es pavicinos vēlreiz, viņš piestāj, un es jautāju, cik maksās tikt uz Ostrov u Macohi. 280 kronas. Es prasu J., vai der, viņš ātri piemet, ka alām sanāk, ja nu tur kartes neņem, un mēs dodamies.

    Ostrov u Macohi nav tālu, kādi kilometri 30 laikam, un ceļš ir diezgan dekoratīvs – kalnu serpentīni, klinšu drupačas gar malām, vietums, pa kādai mazai mājiņai. Turklāt ieeja Balčarkā ir pašā ceļa malā, mēs to pamanam, kamēr taksists  mūs pieklājīgi ved uz ciemu. Pasakam paldies, es izkāpjot gandrīz aizmirstu kameru, pasaku vēlreiz paldies un dodamies uz alai. Vienīgais, kas bojā manu sajūsmu, ir matemātika – es skaitu, ka, ja nu alas biļetēm ņemtu tikai skaidru naudu, vai mums pietiks autobusam atpakaļ?

    Pēc mikropastaidziņas pa ciemu ar tādām kā rūķīšu mājiņām mēs nokļūstam atpakaļ pie ieejas alās, kurām taksists bija pavedis mūs garām. Urā, par biļetēm var maksāt ar karti, un zinot, ka autobusa biļetes nav dārgas, mēs esam zirgā. Līdz pilnai stundai ir vēl mazliet laika, bet mēs arī pārliecināmies, ka bez teleportācijas no autobusa, kas ienāk trijos, tiešām nevar paspēt uz tūri trijos.

    Alas tūrē gidošana atkal notiek pēc tās sistēmas, kad gids stāsta čehiski, un pārējās valodas ekskursanti iegūst paši – šeit dod nevis audiogidus, bet nelielas lapiņas. No vienas puses – lasīt pustumsā ir mazliet grūtāk, no otras – tā špargalka nav pēc tam jāatdod. Ekskursija sākas lielā alā, kas cilvēkiem ir bijusi jau kopš ledus laikmeta, kad izmantota par patvērumu (te esot atrasti visādi kauli un tādas lietas), taču lielais vairums stalaktīdu zāļu ir atklātas 20.gs. sākumā vai vidū. Arī šeit ekskursiju vajadzībām vismaz vienā vietā ir izkalta papildus eja, saliktas kāpnes un gaismekļi, un sataisīti stingri celiņi. Apraksts saka, ka šādus tādus savienojošos tuneļus ir 20.gs. sākumā izkaluši arī atklājēji. Alas ieeja ir aprīkota ar durvīm, iespējams, tāpēc, lai cilvēki nenāk iekšā un sānu ejās neapmaldās, iespējams, tāpēc, lai pasargātu no vandāļiem. Durvju iekšpusē ir stends ar telefonu, tādu lielu, ar klausuli, apmēram sejas augstumā. Kad mēs ieejam iekšā, gids piezvana pa to telefonu un kaut ko parunā. Droši vien tāda sistēma, informē, ka iet iekšā. Tad gids atnāk, runā savu runājamo, un pēkšņi zvana tas telefons! Viņš samulst, atvainojas un aiziet vēl parunāt. Tad viņš atgriežas, pabeidz runājamo, atgādina, ka alās būs vēsi un mēs beidzot dodamies pa kāpnēm lejā alas dzīlēs.

    Šeit es atkal mazliet ievēroju vēl vienu čehu ekskursiju īpatnību – pēc tam, kad visi sanākuši, durvis, pa kurām ienācām, tiek aizslēgtas, mēs dodamies tālāk un neatgriežamies iepriekš apmeklētajās telpās/zālēs/ejās, un izeja ir citur. Sevišķi uzskatāmi tas bija arhibīskapa pilī, kur bija daudz durvju, un gandrīz visas tika slēgtas. Ar J. karātavu humorā noķiķinājāmies, ka tā jau jauki un loģiski, jo, ja eksursijas nenotiek nepārtraukti, tad nav pēc tam jāiet vēlreiz aizslēgt, bet jācer ka neviens no mūsu gidiem nav slepkavniecisks maniaks.

    Ekskursijas gaitā mēs ejam cauri virknei dažāda lieluma zāļu un koridoru, kas rotāti ar lielākiem un mazākiem stalaktīdiem un stalagmītiem. Es mazliet atceros, ka kaut kad vidusskolā kaut kur Eiropas viduspusē esmu vienās stalaktīdu alās bijusi, iespējams, Polijā vai Čehijā, vai varbūt Austrijā, tāpēc man ir kāds nebūt priekšstats par to, kas apmēram ir sagaidāms, bet J. pārsteigums un sajūsma bija absolūti neviltoti. Šie stalaktīdi šķita tādi kā vienkrāsaināki, tajās sen redzētajās alās kaut kā palicis atmiņā, ka tie izskatījās tādi kā cietāki un krāsaināki. Droši vien materiāli atšķiras.

    Stalaktīdu alas ir grūti aprakstīt, viņas vai nu patīk, vai nepatīk, bet stāsts no klinšu puļķīšiem man nesanāk. Manā izpratnē, iespējams, visa brauciena brīnišķīgākais brīdis bija, kad mēs stāvējām lielajā, lielajā stalaktīdu alā, un apgaismojuma mainības pavadībā skanēja kāds man nezināms instrumentāls skaņdarbs, kas brīžiem bija melanholisks, brīžiem celsmīgs un brīžiem dejiski aizrautīgs. Zāle ir tik liela, ka krietnais ļaužu pulciņš it kā izplūst un kļūst neievērojams.

    Vienā no pēdējām alu zālēm var radzēt mūžību atpakaļ nogāzušos klints gabalus, kas ir sadragājuši stalaktīdu mežu, bet uz tiem pašiem pamazām jau veidojas citi veidojumi. Tāpat interesanta ir arī ekskursijas konstrukcija mazliet tā kā divos stāvos – vismaz vienā alā, kur sākumā mēs esam apakšā, vēlāk mūs uzved uz platformas tuvu augšai, no turienes stalaktīdi izskatās atkal citādāki. Vienā no pēdējām alām ir jocīgs šķībs stalaktīds, kas mazliet atgādina saliektu karoti. To tādu esot kaut kādas siltās gaisa straumes izveidojušas. Relatīvi siltās. Šortos salst.

    Kaut kur pa vidu mums izstāsta, ka ziemā alas slēdz, jo te ziemo sikpārņi un vēl nez kādi radījumi. Es pablenžu augšup un pat ieraugu vienu mazu betmenīti. Un pēc rūpīgas vērošanas otru. J. saka, ka jāuzmanās viņu nenobiedēt. Es lēšu, ka te jau ir tāds balagāns sacelts, ka viņš jau sen būtu nobijies, ja nebūtu pieradis, ka te tādi staigā.

    Pašās beigās ir neliels muzejs, jo jau atklājējam esot šķitis svarīgi izglītot apmeklētājus par šīs vietas seno nozīmi. Tur ir daži kauli un darbarīki, kā arī vairāki laikam ģipša tēli, kas detalizēti attēlo senos alas iemītniekus – lācīšus un briežu medniekus. Vēl mums rāda arī filmiņu, kurā ir gan jaukas lietas, gan dažas smieklīgas – J. norāda uz ērmīgu šķēpu lidošanu un es saku, ka tās sievietes izskatās tādas kā pārāk pliki ģērbušās salīdzinot ar džekiem.

    Ārā saulē mēs pamazām atsilstam. J. saka, ka autobuss vēl ir pēc krietna laika, tāpēc es iegrimstu suvenīrā. Es pārliecinu sevi nepirkt vairākus dažādu lielumu un krāsu pusnaturālistiska paskata plīša sikspārņus, bet paņemu mammai violetu kristālu audzīti, kuras centrālais kristāls uz mani skatās. Un sev īkšķa resnuma kristālu, jo man jau sen gribējās kādu “maģisku” objektu larpiem (lomu spēlēm). Pēc tam mēs izejam vēl vienu mazu līkumiņu pa Ostrov u Macohi. Kalnā augšā ir redzama baznīca un vēja dzirnavas, bet mums nav īsti ne spēka, ne laika. Atgriežamies pieturā un šoreiz tiešām paspējam uz autobusu.

    Vilciens pēc autobusa atnākšanas ir diezgan drīz, mēs bez liekām problēmām pat iekāpjam pareizajā virzienā, un tālāk jau ir viegli. Kaut kādā brīdī man paprasa biļeti un iespiež tajā otru zīmogu, es biļeti iebāžu atpakaļ makā. Mēs ar J. izpētam iepriekšējā dienā tūrisma centrā paņemto labāko Brno restorānu gidu un izvēlamies pāris centram tuvākos. Tas iet grūti, jo J. interneta karte braucot vilcienā raustās, bet mēs Brno adreses bez kartes nezinām. Kad esam restorānu prioritāšu secību izlēmuši, es pavaicāju J., kas bija tajā salocītajā ieliknī, ko viņš sākumā no restorāna gida izmeta ārā somā? Ups, karte ar atzīmētām šo restorānu vietām 😀

    Esam noguruši. Piemetamies jau pirmajā nospraustajā vietā – austrumu, varbūt marokāņu iedvesmotā kafejnīcā Kapucīniešu laukumā bijušā klostera puspagrabā. Ēdienkarte ir maza, paņemam abus interesantākos otrēdienus. J. savā jērā ir vīlies – tomātainā mērce šķietot tā kā par šķidru, es par savu tadžinas liellopu esmu sajūsmā – tur ir mandeļu skaidiņas un tas maģiskais, neidentificējamais austrumu garšvielu pieskāriens. Es dzeru piena šokolādi ar kardamonu un rožlapiņām, tā nav par biezu, patiesību sakot, tā ir manā mīļākajā konsistencē. Spriežam ar J., ka gribētos mājās atkārtot ar rožūdeni. Pa ceļam uz tualeti ir paliels būris ar vairākiem, maziem krāsainiem papagailīšiem, kas laikam ir šīs vietas veiksmes talismans.

    Pēc vakariņām mēs brīvības laukumā nopērkam šādus tādus suvenīrus un dodamies uz viesnīcu. Es izpētu un saplānoju nākamās dienas pastaigu Vīnē, parakstu un sakrāmēju čemodānu. Mazliet noķiķinu par to, ka romantiskā pils, kas pa logu redzama pāri māju jumtiem tāda skaisti izgaismota ir izrādījusies savulaik briesmīgs cietums. Heh, uz kādu laiku pēdējais vakars ar skatu uz izbijušu cietumu!

  • Vecā rātsnama tornis

    Pēc pagrabiem nolemjam pamainīt vidi un uzkāpt Vecā rātsnama tornī. Kamēr mēs no Rātsnama iekšpagalma meklējam ieeju tornī, mēs nejauši atrodam vairākas pieklājīgiem apmeklētājiem vienkārši atvērtas zāles. Viena ir nosacīti neliela zāle ar masīvām, romantiski pelēkām akmens sienām un lauztām griestu velvēm. Ja pareizi piekārtoju, kurš uzraksts attiecas uz šo zāli, tā varētu kādreiz būt bijusi mantnīca. Tagad te stāvēja skaists nekas un divas stāvlampas, lai nav pavisam tumšs. No tās zāles nelielas durtiņas ved uz koncertzāli, bet mēs nejūtamies droši, vai drīkstam tur līst – palūram pa durvīm un ejam atpakaļ. Vēl mēs redzam vienu mazliet lielāku zāli, pēc krēsliem spriežot, arī izmanto kā koncertzāli, bet apskates objekts, te, protams, ir sienas: ienākot telpā tā kā mazliet šķiet, kas ienās ir nišas un tajās ir skulptūras, bet patiesībā tās labi izēnotas freskas un sienas ir gluži taisnas.

    Visas šīs zāles ir otrajā stāvā, un tās savieno tā kā gaitenis, tā kā balkons, uz kuru ved kāpnes no pagalma. Balkona jumtu ārmalā balsta mazas, apaļas kolonas, mīlīgs veidojums. Balkona galā atrodam ieeju tornī un kasi… Kase saka, lai, ja gribam maksāt ar karti, ejam atpakaļ lejā uz infocentru.

    Pēc atgriešanās no infocentra (pa ceļam es uzmetu vēl vienu ziņkārīgu skatienu krokodilpūķim) mūs laiž augšā. Tornis ir pietiekami plašs, kāpnes ir pamatīgas un ar patīkamām margām – kāpjot vismaz manas augstuma bailes netiek ķircinātas. Tornī ir arī izstāde par mākslinieku, kas taisījis torņa ieejas arkas gotiskos rotājumus, tur nekas nav minēts par to, ka viņi ir šķībi, jo māksliniekam šķitis, ka dome ir slikti cilvēki… Tur minēts tikai, ka diženi dižs mākslinieks. Hmm.

    Skatu platforma ir tieši zem jumta. Pirms iziešanas ārā var redzēt arī paceltas redeļu kāpnes un lūku, kas ļautu uzrāpties augšā, torņa kupoliņos, ko naktī tik jauki izgaismo, bet ir nepārprotami skaidrs, ka tas nav domāts visādiem tūristiem. Pilsēta no augšas ir skaista, starp sarkano kārniņu jūru mēs ievērojam vairākas puķupodiem pilnas jumta terases, taču viena lieta man iekrīt acīs atšķirīga no gandrīz visām citām pilsētām, kur esmu torņos kāpusi. Tā ir izteiktā sajūta, ka es esmu tikai mazliet augstāk par jumtiem, bet es neesmu tālu virs pilsētas, jo tepat blakus ir Sv. Pētera un Paula katedrāle un mazlie tālāk ir Špilberga cietoksnis, un tie abi ir tik pat augstu vai augstāk. Varbūt uzkāpjot kādā no tiem būtu perspektīvas sajūta…

    Un vēl var ievērot, ka Brno nav tik liela kā Prāga. Pārskatāma lieluma pilsēta, ja tā var teikt 😛

    Kad noraušamies lejā, mēs esam noguruši. Atsēžamies uz soliņiem netālu un J. kādu laiku baksta telefonu, ģenerējot vakariņu restorānu ieteikumus. Restorāns, ko viņš ierosina, izrādās pilns, pilns, bez neviena brīva galdiņa (piektdienas vakars!), un mēs aizklīstam tālāk. Gribās kaut ko jauku un romantisku, bet kājas krīt nost, ēst gribas, un, kā jau parasti tādos apstākļos, nāk kašķis. Mēs atkrītam ne super smalkā japāņu restorānā, ko mēs nejauši ievērojam tāpēc, ka logā (uz stikla) iezīmēts skaists, ziedošs ķirsis. Lai gan tur ir daudz klusāks kā citviet pilsētā, arī tur ir trokšņaini, galds šķiet lipīgs, un man kādu brīdi šķiet, ka viss būs slikti un man viss riebsies visu atlikušo vakaru. Vispirms izrādās, ka galds ir tikai mazliet mitrs, nevis lipīgs. Pēcāk no mums tuvākā galdiņa aiziet cilvēki un man apkārt rodas patīkama, klusa telpa. Visbeidzot, man atnes visu laiku brīnišķīgākos mazos suši, kādus esmu satikusi. It kā jau, kas tur īpašs – satīt lasi un avokado ar rīsīem pārklātā jūraszāles kārtā… Avokado bija ideāli gatavs, un pildījums aizņēma burvīg lielu suši daļu, nevis tā kā, kad Rīgā reizēm kādam sagribas uzhaltūrēt – daudz rīsu un pa vidu lasis homeopātiskās devās. Tā nu vakars noslēdzas uz ļoti pozitīvas nots.

  • Pagrabi un pagrabi

    Kāpostu tirgū noskaidrojam, ka pagrabu labirintā laiž ar gidu, un ka nākamā tūre ir pēc pusstundas. Pusstunda nesteidzīgiem cilvēkiem nav ļoti daudz, tāpēc aizgājām apsēsties kafejnīcā turpat blakus. Kafenjīcā ir interesants piedāvājums, mēs tiekam pie apelsīnu sīrupkūkas un šokolādes putām. Kad es jau palēnām strebju savu kapučino (jo bija grūti iedziļināties ēdienkartē un izvēlēties), paprasu J., lai uzgūglē, kas īsti ir tā alžīriešu kafija ēdienkartē. Izrādās, tas ir kafijas dzēriens ar gogelmogeli (nez, tas ir adekvāts egg-nog tulkojums?), kam var būt pievienots brendijs, apakšā un putukrējuma cepurīti virsū. Es nopūšos – vajadzēja ņemt to. J. saka, ka jāatnāk kādreiz un jāpaņem.

    Pagrabu ekskursija ir veltīta tam, kā viduslaiku pilsētās lietoja apakšzemes telpas. Ideja nav nemaz tik atšķirīga no mūsdienām: ja virs zemes pilsētā telpas pietrūkst (parasti pietrūkst), mājas īpašnieks ierokas zem zemes. Ar laiku pagrabi sāka stiepties ārpus māju teritorijas zem pilsētas ielām un laukumiem, visur kur. Pagrabu ekskursija demonstrē šādus pagrabus, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka dažas savienojošās ejas ir ar vēsturiskiem ķieģeļiem izlikti mūsdienās izrakti tuneļi.

    Pagrabi, ko redzam, pamatā ir viscaur izlikti ar ķieģeļiem – gan grīda, gan sienas, gan velves, tomēr audiogidā vēsta, ka standarta grīdas segums ir bijuši apaļi akmeņi vai nobradāts klons. Sienas gan bija svarīgas, lai negāžas virsū. Eksursija ved caur vairākiem pagrabiem, katrā pagrabā pastāstot kādu lietu, kas pagrabos mēdza notikt vai tika darīta.Vienā no pirmajiem pagrabiem stāsta par pārtikas glabāšanu un leduskastēm (ja ziemā piepilda ar ledu kasti, kas glabājas pagrabā, ledus var noturēties daudz ilgāk nekā istabā), tālāk stāsta par vīna taisīšanu, jo Brno bija varena vīna pilsēta, viss Špilberga cietokšņa kalns bija ar vīnogām noaudzēts. Stāsta arī par gaismošanu (lākturis ir forši, jo salīdzinoši ugunsdroši, visādi atsegtie risinājumi bieži noveda pie ugunsgrēkiem vai vismaz apdedzināšanās), šķiet, viena lielā telpa ir arī bijusi kaut kādām ballītēm – tāda liela un diezgan tukša. Stāstu parasti ilustrē iespēju robežās vēsturiski priekšmeti – vējlukturi un vīna mucas -, kā arī butaforijas – gaļa un dārzeņi.

    Pagrabos ir arī akas (uz leju) un gaisa šahtas (uz augšu)

    Kad vienkāršākās tēmas ir aprunātas, pāriet pie eksotiskākiem pagrabu lietojumiem – faktu, ka alķīmija gāja roku rokā ar ķīmiju un medicīnu, ilustrē krāšņa, taču kā audiogids atzīst, daļēji butaforiska izstāde ar daudz dīvainiem stikla puļķiem. Beigu galā pāris pagrabi vēsta par spīdzināšanu – ja pareizi saprotu, kopumā ideja tāda, ka jā, to darīja pagrabos, bet parasti nē, ne pilsētas iedzīvotāju pagrabos, bet gan augšā kalnā, cietokšna pagrabos. Pilsētā ir bijusi leģenda par kādu lēdiju, kura bijusi varen miesas kārīga, ņēmusi mīļākos, vedusi pagrabā, nospīdzinājusi beigtus un aprakusi, bet mūsdienās viņas pagrabi ir kārtīgi izpētīti un tur nekas tāds nav atrasts, neviena līķa, nekādu kaulu. Tā ka drīzāk leģendas vijējiem kaut kas skauda attiecībā pret to lēdiju.

    Pēdējās telpas ir krogs, tur pastāsta par to, ka savulaik alu un vīnu pārdot atļāva tikai tiem, kam pilsētā ir māja, vai tiem, kas gatavi maksāt lielu nodokli, un ka par atšķaidītu dzērienu pārdošanu varēja sodīt. Es mazliet sasmejos par citādi tīri vēsturisko sajūtu radošajā krogus iekārtojumā ielikto mūsdienu izlietni.

    Mums ir audiogidi – diktaforni, kas runā austiņā angliski, piespiežot pareizo pogu, un īstais gids – puisis, kas stāsta čehiski un tikai atsevišķus organizatoriskus teikumus pasaka angliski. Sākumā es vairākās telpās sāku klausīties audiogidu par vēlu, tāpēc līdz nākamai telpai nepaspēju līdz galam visu noklausīties. Kaut kādus fragmentus mēģinu pabeigt vēlāk, ejot starp telpām, tāpēc to, ka ir ļoti svarīgi pie vērsties pie gida, ja uznāk vājums, jo tas var nozīmēt par klaustrofobiju, es noklausos jau stipri beigās. Man gan šķiet, ka es dzirdēju, ka to saka arī pats puisis, un tas gan bija sākumā.

    Pēdējā telpā puisis savukārt uzsver neiet pie durvīm, jo tur ir signalizācija. Labi, neiešu, vai man žēl. Klausos audiogidu un snaikstos apkārt. Audiogids runā, ka kaut kur ap stūri ir kaut kāds priekšmets, kam, ja pieskaras sieviete, tad viņa gadu patīk visiem vīriešiem, un, ja pieskaras vīrietis, tad viņš gadu nepatīk nevienai sievietei, es nesadzirdu, kas tas par priekšmetu, stiepjos… Un audiogids man sāk mežonīgi gaudot ausī. Es atrauju to briesmoni no auss un samulsusi blisinos, kas notika?! Izrādās “tur ir signalizācija” nozīmēja to, ka ir sistēma, kas, ejot ārā no pagrabiem, mežonīgi uzstājīgā veidā atgādina neaizmirst atdot audiogidus. Ap žē. Gidu puisis laipnīgi paņem manu audogidu un spaida kaut ko, lai dabūtu man atpakaļ manu angļu valodu, bet es pasaku paldies un saku, ka es jau biju noklausījusies līdz galam.

    Pie izejas mēs ar J. gribam nopirkt suvenīrmagnētiņus (mūsu vecākiem ir parāk lieli ledusskapji, uz tiem ir pārāk daudz vietas), bet mums nav kronu. Labi, vēlāk.

    No pagrabiem mēs izejam vienkārši Kāpostu tirgus otrā pusē, lai gan pa apakšu esam klīduši nez kādos līkumos.

  • Pagrabi un kauli

    Piektdien nopietnā daļa beidzas salīdzinoši ātri. Pasēžam viesnīcā, un, kad es padodos un saprotu, ka iekavētos memuārus tik ātri neuzrakstīšu, dodamies aplūkot pilsētas apakšzemi. No iepriekšējām dienām esam saklausījušies par vismaz 4 pazemes vietām – zem Jakuba baznīcas ir osuārijs, kaut kur zem Kāpostu tirgus ir pagrabu labirints, Špilberga cietoksnī ir pagrabi ar moku rīku muzeju, un Kapucīnu laukumā ir kapucīnu kripta ar mumificējušamies mūkiem. Neviena diena nav bezgalīgi gara, tāpēc nolemjam aplūkot vienus miroņus un vienus nemiroņus – tas ir, Jakuba baznīcas osuāriju un Kāpostu tirgus labirintu – un tad domāt, ko tālāk.

    Pirms ieejas osuārijā ir neliela mūsdienās izbūvēta telpa, kur pārdod biļetes, izrāda dažas veclaiku biļetes un informatīvos stendus. Te mēs mazliet nosprūstam, jo J. grib doties skatīties, skatīties, skatīties! bet es sāku lasīt, kur tad es esmu un kas te ir noticis.

    Negalvoju, ka sapratu visas nianses ideāli, bet stāsts apmēram šāds.

    Šajā vietā jau no kāda 13. gs. ir baznīca, un ap baznīcu ir bijusi kapsēta. Tas sanāk iekšpus pilsētas aizsargmūriem, kādā brīdī vairs nav iespējams to paplašināt, un kaut kad ap 16. vai 17. gadsimtu tajā sāk trūkt vietas. Tad zem baznīcas iekārto sazarotu trīstelpu osuāriju, un kapsētā pēc 10-12 gadiem aizpildītās vietas lieto atkal – tās atrok, savāc tur esošos kaulus, noliek tos osuārijā, un atbrīvotajā vietā rok iekšā jaunu mirušo. Osuārijs diezgan ātri aizpildās un 18. gadsimtā to paplašina ar vēl vienu telpu tālāk zem kapsētas. Sevišķi ātri tas pildās mēra un holeras epidēmiju laikā, kā arī karos, piemēram, tajā pašā Brno aplenkumā. Pilsētas rāte sāk sarunas par osuārija paplašināšanu, bet tunelis tiek izrakts tikai līdz pusei. Kaut kādā brīdī tiek izveidota kapsēta aiz pilsētas mūra, bet turīgos un īpaši sarīgos cilvēkus turpina apglabāt šeit. Beigu galā uz 18. gs. beigām Jozefa II (tobrīd čehu zemes piekrita Vācu svētās Romas imperatora vadībai) apgaismības reformu ietvaros kapsētas pilsētā tika aizliegtas kā nehigēniskas. Kaulus no kapsētas izraka un pārvietoja uz osuāriju, kopā ar dažiem kapakmeņiem, kapsētu nolīdzināja, ieejai kriptā no baznīcas bija uzlikta virsū liela akmens plāksne, un šo visu pamazām aizmirsa.

    2001. gadā ap baznīcu gribēja veikt kaut kādus remontdarbus un drošības pēc pasūtīja arheoloģisko izpēti, ja nu atrodas kas interesants. Nu, tomēr veca baznīca un tā…  Ar vairākām zondēm tika secināts, ka zem baznīcas un laukuma ir nevis vienkārši kaut kas, bet negaidīti vērienīgs kaut kas – tūrisma materiāli apgalvoja, ka tur esot ap 50 tūkstošu cilvēku kauli, un tas esot cilvēku ziņā lielākais tāds veidojums aiz Parīzes katakombām. Vēl tika secināts, ka dažviet tas ir mazāk kā 2m zem dzīvas ielas (skatoties apkārt, šķiet, ka varētu būt tā ar tramvaju) un ka tas ir jānostiprina, lai kādā jaukā dienā iela neiegāžas tur iekšā. Tika saaicināta kārtīga komanda antropologu, vēsturnieku un citu pētnieku, lai izspriestu, kā to tā vienlaicīgi efektīvi un ar cieņu izdarītu. Osuāriju daļēji izkrāmēja (kaut kad tur bija bija sagāzušies iekšā dubļi un ūdens, kas šo to bija sagāzis), velves nostiprināja, kaulus aptīrīja un sakrāmēja atpakaļ. 2010. gadā to padarīja pieejamu publikai. Tagad tur ir apgaismojums, neuzbāzīga, taču diezgan pārpasaulīga mūzika un arī dažas apstraktas formas skulptūras ar tādiem nosaukumiem kā Asaras un Dvēsele. Kaut kur ir rakstīts, ka šīs vietas mērķis ir radīt apcerīgu atmosfēru pārdomām par dzīvi un nāvi, taču man atkal un atkal ir grūti noticēt, ka es tiešām skatos uz to, ko es skatos.

     

    Kad atgriežamies vestibilā, es ieraugu informācijas stendu, kurā izlasu vēl dažas lietas, piemēram, to, ka vistrakākajos sērgu laikos tā brīža imperators bija ieviesis zārku taupības režīmu – mirušos neglabāja kopā ar zārkiem, tā vietā tos ievietoja zārkā, ar atveramu dibenu un tad izmeta kapā. Tomēr šāda pieeja varen nepatika palicējiem, tāpēc pie pirmās iespējas to atcēla. Vēl es lasu, ka krietnu laiku kapsētā, svētītā zemē nedrīkstēja apglabāt visādus par nepietiekami cienījamiem ļaudīm uzskatītus cilvēkus, tai skaitā pašnāvniekus, raganas, zagļus, ķecerus un tamlīdzīgi, tos apglabājuši nomalēs ārpus kapsētas vai krustcelēs (laikam taču ārpus pilsētas?). Kaut kādā brīdī, iespējams, atkal higēnas apsvērumu dēļ ir aizliegts tā darīt – visi bija jāglabā kapsētās. Tad šos cilvēkus nenesa iekšā smuki pa kapsētas vārtiem, bet pārmeta pāri sētai.

    J. pacietīgi sagaida, kamēr es izlasu visas šīs pārsteidzošās lietas, un mēs dodamies tālāk uz Kāpostu tirgus pusi. Es pie biļešu galdiņa paņemu mazu bukletu, kas vēsta, ka kaut kur Brno pazemē esot vēl arī slepenais nacistu bunkurs.

     

    P.S. Kad rakstīju par Jakuba baznīcu iepriekšējo reizi, aizmirsu pieminēt vēl kādu neparastību, kas tai piemīt – zvanu tornī ir nevis viena kāpņu spirāle, bet divas, līdz ar to var kāpt pa vienu spirāli augšā un pa otru lejā, negrūstoties ar cilvēkiem, kas kāpj otrā virzienā. Tā ir lieta, kas bieži raksturīga mūsdienās pievienotām tūristu kāpnēm, bet ne viduslaiku torņiem pašiem. Gids it kā apgalvo, ka Eiropā esot tikai trīs tādas baznīcas, viena te, viena Grācā un viena neatceros kur.