Laumas piezīmes

Tag: Čehija

  • Morāvijas karsts

    Sestdienas rīts sākas vēlu, es mēģinu kaut ko rakstīt, bet visu nevar paspēt uzrakstīt, tāpēc es to pametu un mēs dodamies ārā. Iepriekšējās dienās mēs esam iztaujājuši konferences organizatorus, kā nokļūt uz Morāvijas karstu apskatīties kādas stalaktīdu alas. Izlsavētajām Punkvas alām ir bijis iepriekš jāpiesakās, un kad J. viņas beidot sazvana, tad ir par vēlu. Tomēr cilvēki infocentrā ir laipni un iesaka tā vietā aizbraukt uz Balčarkas alām – tās esot skaistas un netālu. Tātad plāns ir aiziet uz Brno galveno staciju, dabūt biļeti uz Blansko, un tad no turienes ar autobusu uz Ostrov u Macohi ciemu. Tā ir tikai neliela izmaiņa salīdzinājumā ar oriģinālo plānu, jo arī uz Punkvas alām mums būtu jātiek uz Blansko. Tūre Balčarkā ir reizi stundā, pilnā stundā, un vaļā ir līdz četriem. J. nepajautā, vai tas nozīmē, ka četros ir pēdējā tūre.

    Brno atrast galveno staciju nav problēma, mēs no tās te ieradāmies. Es pakavēju pagastu, jo man gribas noskaidrot, kas tur ir tajā baznīcā ar to kuģi uz druvīm. Patiesībā tur ir divas barocīgas ēkas blakus, ar kopā sagulošu sānu – viena, lielākā, šķiet remontā, otrai, mazākajai ir durvis vaļā. Ja pareizi vēlāk interpretēju kartē redzamo, tā lielākā ir Sv. Jāņu baznīca un tā mazākā ir Loreto kapela, un internets vēsta, ka tam visam ir sakars ar minorītu ordeņa klosteri. Tās abas no iekšpuses ir ārkārtīgi krāšņas celtnes, laikam baroks ir īstais vārds. Griestu gleznojumi, enģeļu skulptūras, kolonas un zelta elementi, mēs esam kā abstulbuši pēc skaistās, taču ne tuvu tik lielu greznību sološās ārpuses. Apskatīt ir iespējams abas ēkas – no kapelas sānu durvis ved arī uz baznīcu. Tā šobrīd ir tukša, taču tur filmētāja pavadībā cēli iesoļo kāds pāris sintētiski zeltītās un sudrabotās drēbēs. Es ātri tinos nost, lai nepatraucētu, viņiem noteikti ir kas svarīgs.

    Visvairāk mani pārsteidz kapelas iekārtojums: vietā, kur baznīcās parasti ir altāris šeit ir pakāpieni, kas ved pie krāšņām skulpūrām vairākus metrus virs zemes. Savukārt telpas centrā ir tāds kā klucis, mazāka telpa ar četrām duvīm. Sākumā mēs ar J. nezinīgi apspriežam, nez, vai tur ir kas apglabāts, bet apejot no otras puses redzam, ka tā ir meditāciju telpa ar nelielu altāri priekšā, arī viss grezni rotāts. Es skatos, priecājos un brīnos, un apņemos vakarā rūpīgi internetā izlasīt, kas tā bija par vietu un kādēļ tā ir tāda izbūvēta, taču internets izrādās dīvaini skops. Es neatrodu Vikipēdijas lapu un arī vairums tūrisma avotu labi, ja piemin, ka tādas ēkas eksistē, un maksimums pasaka, ka tas ir baroks. Beigās kāds avots, kam neatrodu piebalsotāju, saka, ka kāpnes ir Svētās kāpnes, kas ir atdarinājums tām kāpnēm, pa kurām atbilstoši stāstam Jēzus esot kāpis pie poncija Pilāta, savukārt zāles vidū ir Svētā māja, kas viedota par godu vai iedvesmojoties no Svētās mājas bazilikas Itālijā, Loreto pilsētā. Itālijas bazilika ir par godu vietai, par kuru tiek ticēts, ka tur dzīvojusi Jaunava Marija.

    Pēc baznīcas krāšņuma iela uz staciju šķiet īpaši vienkārša, un bomzis pie stacijas – īpaši odīgs. Stacijā mēs trāpam uz jaukas kasieres ar kādām nebūt angļu valodas zināšanām, nopērkam turpatpakaļ biļeti uz Blansko un viņa vēl mums izdrukā lapiņu ar trim tuvākajiem vilcieniem, jo es biju sarunu sākusi bez liekas laušanās ar jautājumu “kā, lūdzu, mēs varam tikt uz Blansko”. Līdz vilcienam ir gandrīz stunda laika, J. ierosina kaut ko mazliet pastaigāt. Ejot ārā no stacijas es ieraugu stendu, kur pārdod čehu tradicionālo saldumu tredlo. Mmm, jāpiepazīstina ar to J., padomāju es un dodos taisnā ceļā uz stendu. Par spīti tam, ka es labā angļu valodā noskaidroju, cik maksā lielais, cik mazais, ka mazais nāk ar saldējumu, un nopirku divus ar saldējumu, tas viss sanāca mazliet neveikli, jo es tikai pēc J. pārsteigtā elsiena atjēdzos, ka (a) es esmu aizmirsusi izskaidrot viņam savu domu gājienu un (b) es tērēju viņa kronas, jo man kronu nav. Bet J. beigās apgalvo, ka ir gluži iepriecināts.

    Tredlo ir vēl silts pildīts ar maigu, dzeltenu saldējumu, mēs sēžam uz āra soliņiem, pilinamies apkārt un spriežam par to vai tas ir vaniļas krēma (custard) saldējums. Kad saldējums ir apēsts, es jūtos visa lipīga, tāpēc mēs ieejam tuvējā Costa Coffee paņemt man vienu mazu latte līdzņemšanai un iegūt aizbildinājumu izmantot tualeti. Līdzi es to latti paņēmu, bet nearceros, vai tā izvilka līdz vilcienam.

    Blansko nav tālu, laikam minūšu 20 brauciens. Blansko stacijā otrpus sliedēm gandrīz tūlīt sākas stāvs kalna kāpums, kalns ir noaudis ar dažādiem kokiem, no kuriem daži sāk mesties dzelteni vai sārti. Ir kaut kur starp diviem un trijiem, saule krīt mazliet slīpi, gaisma ir dzidra, un mirklis kalnu ielejā ir burvīgi skaists.

    Mēs papētam pie stacijas karti, ievērojam ikonu ar autobusiem un J. vadībā špagojam turp… Noejam tādu gabalu, tur nekā nav. Mazliet pastrīdamies par to, kur un kāpēc esam, jo man tajā brīdī šķiet, ka J. ir ievedis mani auzās, bet J. turās pretīm, ka es neesot iebildusi. Es sparīgi argumentēju, ka man netika dots laiks iepazīties ar apstākļiem un izstrādāt argumentus. Ejam atpakaļ un atbilstoši manai vēlmei tagad man ir laiks izlasīt visus reklāmas stabus, ko vien es uzskatu par vajadzīgu. Pēc pāris kļūdām es stacijā atrodu shēmu, kur ir autoosta – tā ir tepat blakus, tikai tieši uz otru pusi. Principā mazāk par 100 metriem.

    Kamēr mēs tos 100 metrus ejam, mūsu autobuss aiziet mums gar degunu. Atrodam platformu un kādu brīdi cīnamies ar laika grafiku. Tas ir pavisam jocīgs. Kad attopamies, ka šis 232 nav tas pats, kas tas 232, jo šis 232 nozīmē maršrutu, bet tas 232 – maršruta noteiktu vietu (nu, nopietni???), sarakstu izdodas atkost – nākamais autobuss ir pēc stundas un pie Balčarkas viņš ir precīzi trijos. Un tūre arī trijos. Un mums jāpaspēj biļetes nopirkt un atrast precīzo vietu. Izklausās, ka tas nav iespējams. Tā jau varētu pagaidīt, bet ja nu četros tiešām ir ciet un vairs nav vēl vienas tūres?

    J. vakar ir veiksmīgi izņēmis liekas kronas suvenīriem. Pie stacijas bija pāris taksometru numuri. Ejam atpakaļ un J. mēģina sazvanīt tos. Pirms piekrist tikt kaut kur vests, viņš grib noskaidrot, cik tas maksās (vai mums pietiks kronu), bet nevienā no vietām operators nesaprot šo jautājumu, tikai saka – jā, jā, var aizbraukt uz alām! Es ilgi un skumji blisinos apkārt un domāju, ko tagad labāk darīt. Braukt atpakaļ nevienu alu neredzējušiem tā kā žēl… Ielas otrā pusē atbrauc kāds taksometrs un izlaiž pasažieri, es turpinu domāt kaut ko bezjēdzīgu. Taksometrs apgriežas un aizbrauc prom, J. atnāk un stāsta, kā viņam negāja telefonsarunā ar takšu dispičeriem. Tad man ataust gaisma – es tak būtu varējusi nobalsot šito taksi un paprasīt viņam, lai mūs ved. J. prasa, kāpēc tad es to nedarīju. Es nopūšos, ka tikai tagad ienāca prātā un mēs gaidam vai nebūs vēl kāds taksis. Mēs gaidam, kā liekas, mūžību, jo pilsēta ir rāma, tukša un klusa. Beidzot es  ieraugu aplī pie iebrauktuves stacijā sarkanu taksometru. Es vicinu roku, vicinu, bet viņš, protams, aizbrauc prom. Nu, jā, nu nevar tak aplī stāvēt. Eh, nu jāgaida nākamais.

    Tomēr pēc minūtes viņš ir atpakaļ, es pavicinos vēlreiz, viņš piestāj, un es jautāju, cik maksās tikt uz Ostrov u Macohi. 280 kronas. Es prasu J., vai der, viņš ātri piemet, ka alām sanāk, ja nu tur kartes neņem, un mēs dodamies.

    Ostrov u Macohi nav tālu, kādi kilometri 30 laikam, un ceļš ir diezgan dekoratīvs – kalnu serpentīni, klinšu drupačas gar malām, vietums, pa kādai mazai mājiņai. Turklāt ieeja Balčarkā ir pašā ceļa malā, mēs to pamanam, kamēr taksists  mūs pieklājīgi ved uz ciemu. Pasakam paldies, es izkāpjot gandrīz aizmirstu kameru, pasaku vēlreiz paldies un dodamies uz alai. Vienīgais, kas bojā manu sajūsmu, ir matemātika – es skaitu, ka, ja nu alas biļetēm ņemtu tikai skaidru naudu, vai mums pietiks autobusam atpakaļ?

    Pēc mikropastaidziņas pa ciemu ar tādām kā rūķīšu mājiņām mēs nokļūstam atpakaļ pie ieejas alās, kurām taksists bija pavedis mūs garām. Urā, par biļetēm var maksāt ar karti, un zinot, ka autobusa biļetes nav dārgas, mēs esam zirgā. Līdz pilnai stundai ir vēl mazliet laika, bet mēs arī pārliecināmies, ka bez teleportācijas no autobusa, kas ienāk trijos, tiešām nevar paspēt uz tūri trijos.

    Alas tūrē gidošana atkal notiek pēc tās sistēmas, kad gids stāsta čehiski, un pārējās valodas ekskursanti iegūst paši – šeit dod nevis audiogidus, bet nelielas lapiņas. No vienas puses – lasīt pustumsā ir mazliet grūtāk, no otras – tā špargalka nav pēc tam jāatdod. Ekskursija sākas lielā alā, kas cilvēkiem ir bijusi jau kopš ledus laikmeta, kad izmantota par patvērumu (te esot atrasti visādi kauli un tādas lietas), taču lielais vairums stalaktīdu zāļu ir atklātas 20.gs. sākumā vai vidū. Arī šeit ekskursiju vajadzībām vismaz vienā vietā ir izkalta papildus eja, saliktas kāpnes un gaismekļi, un sataisīti stingri celiņi. Apraksts saka, ka šādus tādus savienojošos tuneļus ir 20.gs. sākumā izkaluši arī atklājēji. Alas ieeja ir aprīkota ar durvīm, iespējams, tāpēc, lai cilvēki nenāk iekšā un sānu ejās neapmaldās, iespējams, tāpēc, lai pasargātu no vandāļiem. Durvju iekšpusē ir stends ar telefonu, tādu lielu, ar klausuli, apmēram sejas augstumā. Kad mēs ieejam iekšā, gids piezvana pa to telefonu un kaut ko parunā. Droši vien tāda sistēma, informē, ka iet iekšā. Tad gids atnāk, runā savu runājamo, un pēkšņi zvana tas telefons! Viņš samulst, atvainojas un aiziet vēl parunāt. Tad viņš atgriežas, pabeidz runājamo, atgādina, ka alās būs vēsi un mēs beidzot dodamies pa kāpnēm lejā alas dzīlēs.

    Šeit es atkal mazliet ievēroju vēl vienu čehu ekskursiju īpatnību – pēc tam, kad visi sanākuši, durvis, pa kurām ienācām, tiek aizslēgtas, mēs dodamies tālāk un neatgriežamies iepriekš apmeklētajās telpās/zālēs/ejās, un izeja ir citur. Sevišķi uzskatāmi tas bija arhibīskapa pilī, kur bija daudz durvju, un gandrīz visas tika slēgtas. Ar J. karātavu humorā noķiķinājāmies, ka tā jau jauki un loģiski, jo, ja eksursijas nenotiek nepārtraukti, tad nav pēc tam jāiet vēlreiz aizslēgt, bet jācer ka neviens no mūsu gidiem nav slepkavniecisks maniaks.

    Ekskursijas gaitā mēs ejam cauri virknei dažāda lieluma zāļu un koridoru, kas rotāti ar lielākiem un mazākiem stalaktīdiem un stalagmītiem. Es mazliet atceros, ka kaut kad vidusskolā kaut kur Eiropas viduspusē esmu vienās stalaktīdu alās bijusi, iespējams, Polijā vai Čehijā, vai varbūt Austrijā, tāpēc man ir kāds nebūt priekšstats par to, kas apmēram ir sagaidāms, bet J. pārsteigums un sajūsma bija absolūti neviltoti. Šie stalaktīdi šķita tādi kā vienkrāsaināki, tajās sen redzētajās alās kaut kā palicis atmiņā, ka tie izskatījās tādi kā cietāki un krāsaināki. Droši vien materiāli atšķiras.

    Stalaktīdu alas ir grūti aprakstīt, viņas vai nu patīk, vai nepatīk, bet stāsts no klinšu puļķīšiem man nesanāk. Manā izpratnē, iespējams, visa brauciena brīnišķīgākais brīdis bija, kad mēs stāvējām lielajā, lielajā stalaktīdu alā, un apgaismojuma mainības pavadībā skanēja kāds man nezināms instrumentāls skaņdarbs, kas brīžiem bija melanholisks, brīžiem celsmīgs un brīžiem dejiski aizrautīgs. Zāle ir tik liela, ka krietnais ļaužu pulciņš it kā izplūst un kļūst neievērojams.

    Vienā no pēdējām alu zālēm var radzēt mūžību atpakaļ nogāzušos klints gabalus, kas ir sadragājuši stalaktīdu mežu, bet uz tiem pašiem pamazām jau veidojas citi veidojumi. Tāpat interesanta ir arī ekskursijas konstrukcija mazliet tā kā divos stāvos – vismaz vienā alā, kur sākumā mēs esam apakšā, vēlāk mūs uzved uz platformas tuvu augšai, no turienes stalaktīdi izskatās atkal citādāki. Vienā no pēdējām alām ir jocīgs šķībs stalaktīds, kas mazliet atgādina saliektu karoti. To tādu esot kaut kādas siltās gaisa straumes izveidojušas. Relatīvi siltās. Šortos salst.

    Kaut kur pa vidu mums izstāsta, ka ziemā alas slēdz, jo te ziemo sikpārņi un vēl nez kādi radījumi. Es pablenžu augšup un pat ieraugu vienu mazu betmenīti. Un pēc rūpīgas vērošanas otru. J. saka, ka jāuzmanās viņu nenobiedēt. Es lēšu, ka te jau ir tāds balagāns sacelts, ka viņš jau sen būtu nobijies, ja nebūtu pieradis, ka te tādi staigā.

    Pašās beigās ir neliels muzejs, jo jau atklājējam esot šķitis svarīgi izglītot apmeklētājus par šīs vietas seno nozīmi. Tur ir daži kauli un darbarīki, kā arī vairāki laikam ģipša tēli, kas detalizēti attēlo senos alas iemītniekus – lācīšus un briežu medniekus. Vēl mums rāda arī filmiņu, kurā ir gan jaukas lietas, gan dažas smieklīgas – J. norāda uz ērmīgu šķēpu lidošanu un es saku, ka tās sievietes izskatās tādas kā pārāk pliki ģērbušās salīdzinot ar džekiem.

    Ārā saulē mēs pamazām atsilstam. J. saka, ka autobuss vēl ir pēc krietna laika, tāpēc es iegrimstu suvenīrā. Es pārliecinu sevi nepirkt vairākus dažādu lielumu un krāsu pusnaturālistiska paskata plīša sikspārņus, bet paņemu mammai violetu kristālu audzīti, kuras centrālais kristāls uz mani skatās. Un sev īkšķa resnuma kristālu, jo man jau sen gribējās kādu “maģisku” objektu larpiem (lomu spēlēm). Pēc tam mēs izejam vēl vienu mazu līkumiņu pa Ostrov u Macohi. Kalnā augšā ir redzama baznīca un vēja dzirnavas, bet mums nav īsti ne spēka, ne laika. Atgriežamies pieturā un šoreiz tiešām paspējam uz autobusu.

    Vilciens pēc autobusa atnākšanas ir diezgan drīz, mēs bez liekām problēmām pat iekāpjam pareizajā virzienā, un tālāk jau ir viegli. Kaut kādā brīdī man paprasa biļeti un iespiež tajā otru zīmogu, es biļeti iebāžu atpakaļ makā. Mēs ar J. izpētam iepriekšējā dienā tūrisma centrā paņemto labāko Brno restorānu gidu un izvēlamies pāris centram tuvākos. Tas iet grūti, jo J. interneta karte braucot vilcienā raustās, bet mēs Brno adreses bez kartes nezinām. Kad esam restorānu prioritāšu secību izlēmuši, es pavaicāju J., kas bija tajā salocītajā ieliknī, ko viņš sākumā no restorāna gida izmeta ārā somā? Ups, karte ar atzīmētām šo restorānu vietām 😀

    Esam noguruši. Piemetamies jau pirmajā nospraustajā vietā – austrumu, varbūt marokāņu iedvesmotā kafejnīcā Kapucīniešu laukumā bijušā klostera puspagrabā. Ēdienkarte ir maza, paņemam abus interesantākos otrēdienus. J. savā jērā ir vīlies – tomātainā mērce šķietot tā kā par šķidru, es par savu tadžinas liellopu esmu sajūsmā – tur ir mandeļu skaidiņas un tas maģiskais, neidentificējamais austrumu garšvielu pieskāriens. Es dzeru piena šokolādi ar kardamonu un rožlapiņām, tā nav par biezu, patiesību sakot, tā ir manā mīļākajā konsistencē. Spriežam ar J., ka gribētos mājās atkārtot ar rožūdeni. Pa ceļam uz tualeti ir paliels būris ar vairākiem, maziem krāsainiem papagailīšiem, kas laikam ir šīs vietas veiksmes talismans.

    Pēc vakariņām mēs brīvības laukumā nopērkam šādus tādus suvenīrus un dodamies uz viesnīcu. Es izpētu un saplānoju nākamās dienas pastaigu Vīnē, parakstu un sakrāmēju čemodānu. Mazliet noķiķinu par to, ka romantiskā pils, kas pa logu redzama pāri māju jumtiem tāda skaisti izgaismota ir izrādījusies savulaik briesmīgs cietums. Heh, uz kādu laiku pēdējais vakars ar skatu uz izbijušu cietumu!

  • Vecā rātsnama tornis

    Pēc pagrabiem nolemjam pamainīt vidi un uzkāpt Vecā rātsnama tornī. Kamēr mēs no Rātsnama iekšpagalma meklējam ieeju tornī, mēs nejauši atrodam vairākas pieklājīgiem apmeklētājiem vienkārši atvērtas zāles. Viena ir nosacīti neliela zāle ar masīvām, romantiski pelēkām akmens sienām un lauztām griestu velvēm. Ja pareizi piekārtoju, kurš uzraksts attiecas uz šo zāli, tā varētu kādreiz būt bijusi mantnīca. Tagad te stāvēja skaists nekas un divas stāvlampas, lai nav pavisam tumšs. No tās zāles nelielas durtiņas ved uz koncertzāli, bet mēs nejūtamies droši, vai drīkstam tur līst – palūram pa durvīm un ejam atpakaļ. Vēl mēs redzam vienu mazliet lielāku zāli, pēc krēsliem spriežot, arī izmanto kā koncertzāli, bet apskates objekts, te, protams, ir sienas: ienākot telpā tā kā mazliet šķiet, kas ienās ir nišas un tajās ir skulptūras, bet patiesībā tās labi izēnotas freskas un sienas ir gluži taisnas.

    Visas šīs zāles ir otrajā stāvā, un tās savieno tā kā gaitenis, tā kā balkons, uz kuru ved kāpnes no pagalma. Balkona jumtu ārmalā balsta mazas, apaļas kolonas, mīlīgs veidojums. Balkona galā atrodam ieeju tornī un kasi… Kase saka, lai, ja gribam maksāt ar karti, ejam atpakaļ lejā uz infocentru.

    Pēc atgriešanās no infocentra (pa ceļam es uzmetu vēl vienu ziņkārīgu skatienu krokodilpūķim) mūs laiž augšā. Tornis ir pietiekami plašs, kāpnes ir pamatīgas un ar patīkamām margām – kāpjot vismaz manas augstuma bailes netiek ķircinātas. Tornī ir arī izstāde par mākslinieku, kas taisījis torņa ieejas arkas gotiskos rotājumus, tur nekas nav minēts par to, ka viņi ir šķībi, jo māksliniekam šķitis, ka dome ir slikti cilvēki… Tur minēts tikai, ka diženi dižs mākslinieks. Hmm.

    Skatu platforma ir tieši zem jumta. Pirms iziešanas ārā var redzēt arī paceltas redeļu kāpnes un lūku, kas ļautu uzrāpties augšā, torņa kupoliņos, ko naktī tik jauki izgaismo, bet ir nepārprotami skaidrs, ka tas nav domāts visādiem tūristiem. Pilsēta no augšas ir skaista, starp sarkano kārniņu jūru mēs ievērojam vairākas puķupodiem pilnas jumta terases, taču viena lieta man iekrīt acīs atšķirīga no gandrīz visām citām pilsētām, kur esmu torņos kāpusi. Tā ir izteiktā sajūta, ka es esmu tikai mazliet augstāk par jumtiem, bet es neesmu tālu virs pilsētas, jo tepat blakus ir Sv. Pētera un Paula katedrāle un mazlie tālāk ir Špilberga cietoksnis, un tie abi ir tik pat augstu vai augstāk. Varbūt uzkāpjot kādā no tiem būtu perspektīvas sajūta…

    Un vēl var ievērot, ka Brno nav tik liela kā Prāga. Pārskatāma lieluma pilsēta, ja tā var teikt 😛

    Kad noraušamies lejā, mēs esam noguruši. Atsēžamies uz soliņiem netālu un J. kādu laiku baksta telefonu, ģenerējot vakariņu restorānu ieteikumus. Restorāns, ko viņš ierosina, izrādās pilns, pilns, bez neviena brīva galdiņa (piektdienas vakars!), un mēs aizklīstam tālāk. Gribās kaut ko jauku un romantisku, bet kājas krīt nost, ēst gribas, un, kā jau parasti tādos apstākļos, nāk kašķis. Mēs atkrītam ne super smalkā japāņu restorānā, ko mēs nejauši ievērojam tāpēc, ka logā (uz stikla) iezīmēts skaists, ziedošs ķirsis. Lai gan tur ir daudz klusāks kā citviet pilsētā, arī tur ir trokšņaini, galds šķiet lipīgs, un man kādu brīdi šķiet, ka viss būs slikti un man viss riebsies visu atlikušo vakaru. Vispirms izrādās, ka galds ir tikai mazliet mitrs, nevis lipīgs. Pēcāk no mums tuvākā galdiņa aiziet cilvēki un man apkārt rodas patīkama, klusa telpa. Visbeidzot, man atnes visu laiku brīnišķīgākos mazos suši, kādus esmu satikusi. It kā jau, kas tur īpašs – satīt lasi un avokado ar rīsīem pārklātā jūraszāles kārtā… Avokado bija ideāli gatavs, un pildījums aizņēma burvīg lielu suši daļu, nevis tā kā, kad Rīgā reizēm kādam sagribas uzhaltūrēt – daudz rīsu un pa vidu lasis homeopātiskās devās. Tā nu vakars noslēdzas uz ļoti pozitīvas nots.

  • Pagrabi un pagrabi

    Kāpostu tirgū noskaidrojam, ka pagrabu labirintā laiž ar gidu, un ka nākamā tūre ir pēc pusstundas. Pusstunda nesteidzīgiem cilvēkiem nav ļoti daudz, tāpēc aizgājām apsēsties kafejnīcā turpat blakus. Kafenjīcā ir interesants piedāvājums, mēs tiekam pie apelsīnu sīrupkūkas un šokolādes putām. Kad es jau palēnām strebju savu kapučino (jo bija grūti iedziļināties ēdienkartē un izvēlēties), paprasu J., lai uzgūglē, kas īsti ir tā alžīriešu kafija ēdienkartē. Izrādās, tas ir kafijas dzēriens ar gogelmogeli (nez, tas ir adekvāts egg-nog tulkojums?), kam var būt pievienots brendijs, apakšā un putukrējuma cepurīti virsū. Es nopūšos – vajadzēja ņemt to. J. saka, ka jāatnāk kādreiz un jāpaņem.

    Pagrabu ekskursija ir veltīta tam, kā viduslaiku pilsētās lietoja apakšzemes telpas. Ideja nav nemaz tik atšķirīga no mūsdienām: ja virs zemes pilsētā telpas pietrūkst (parasti pietrūkst), mājas īpašnieks ierokas zem zemes. Ar laiku pagrabi sāka stiepties ārpus māju teritorijas zem pilsētas ielām un laukumiem, visur kur. Pagrabu ekskursija demonstrē šādus pagrabus, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka dažas savienojošās ejas ir ar vēsturiskiem ķieģeļiem izlikti mūsdienās izrakti tuneļi.

    Pagrabi, ko redzam, pamatā ir viscaur izlikti ar ķieģeļiem – gan grīda, gan sienas, gan velves, tomēr audiogidā vēsta, ka standarta grīdas segums ir bijuši apaļi akmeņi vai nobradāts klons. Sienas gan bija svarīgas, lai negāžas virsū. Eksursija ved caur vairākiem pagrabiem, katrā pagrabā pastāstot kādu lietu, kas pagrabos mēdza notikt vai tika darīta.Vienā no pirmajiem pagrabiem stāsta par pārtikas glabāšanu un leduskastēm (ja ziemā piepilda ar ledu kasti, kas glabājas pagrabā, ledus var noturēties daudz ilgāk nekā istabā), tālāk stāsta par vīna taisīšanu, jo Brno bija varena vīna pilsēta, viss Špilberga cietokšņa kalns bija ar vīnogām noaudzēts. Stāsta arī par gaismošanu (lākturis ir forši, jo salīdzinoši ugunsdroši, visādi atsegtie risinājumi bieži noveda pie ugunsgrēkiem vai vismaz apdedzināšanās), šķiet, viena lielā telpa ir arī bijusi kaut kādām ballītēm – tāda liela un diezgan tukša. Stāstu parasti ilustrē iespēju robežās vēsturiski priekšmeti – vējlukturi un vīna mucas -, kā arī butaforijas – gaļa un dārzeņi.

    Pagrabos ir arī akas (uz leju) un gaisa šahtas (uz augšu)

    Kad vienkāršākās tēmas ir aprunātas, pāriet pie eksotiskākiem pagrabu lietojumiem – faktu, ka alķīmija gāja roku rokā ar ķīmiju un medicīnu, ilustrē krāšņa, taču kā audiogids atzīst, daļēji butaforiska izstāde ar daudz dīvainiem stikla puļķiem. Beigu galā pāris pagrabi vēsta par spīdzināšanu – ja pareizi saprotu, kopumā ideja tāda, ka jā, to darīja pagrabos, bet parasti nē, ne pilsētas iedzīvotāju pagrabos, bet gan augšā kalnā, cietokšna pagrabos. Pilsētā ir bijusi leģenda par kādu lēdiju, kura bijusi varen miesas kārīga, ņēmusi mīļākos, vedusi pagrabā, nospīdzinājusi beigtus un aprakusi, bet mūsdienās viņas pagrabi ir kārtīgi izpētīti un tur nekas tāds nav atrasts, neviena līķa, nekādu kaulu. Tā ka drīzāk leģendas vijējiem kaut kas skauda attiecībā pret to lēdiju.

    Pēdējās telpas ir krogs, tur pastāsta par to, ka savulaik alu un vīnu pārdot atļāva tikai tiem, kam pilsētā ir māja, vai tiem, kas gatavi maksāt lielu nodokli, un ka par atšķaidītu dzērienu pārdošanu varēja sodīt. Es mazliet sasmejos par citādi tīri vēsturisko sajūtu radošajā krogus iekārtojumā ielikto mūsdienu izlietni.

    Mums ir audiogidi – diktaforni, kas runā austiņā angliski, piespiežot pareizo pogu, un īstais gids – puisis, kas stāsta čehiski un tikai atsevišķus organizatoriskus teikumus pasaka angliski. Sākumā es vairākās telpās sāku klausīties audiogidu par vēlu, tāpēc līdz nākamai telpai nepaspēju līdz galam visu noklausīties. Kaut kādus fragmentus mēģinu pabeigt vēlāk, ejot starp telpām, tāpēc to, ka ir ļoti svarīgi pie vērsties pie gida, ja uznāk vājums, jo tas var nozīmēt par klaustrofobiju, es noklausos jau stipri beigās. Man gan šķiet, ka es dzirdēju, ka to saka arī pats puisis, un tas gan bija sākumā.

    Pēdējā telpā puisis savukārt uzsver neiet pie durvīm, jo tur ir signalizācija. Labi, neiešu, vai man žēl. Klausos audiogidu un snaikstos apkārt. Audiogids runā, ka kaut kur ap stūri ir kaut kāds priekšmets, kam, ja pieskaras sieviete, tad viņa gadu patīk visiem vīriešiem, un, ja pieskaras vīrietis, tad viņš gadu nepatīk nevienai sievietei, es nesadzirdu, kas tas par priekšmetu, stiepjos… Un audiogids man sāk mežonīgi gaudot ausī. Es atrauju to briesmoni no auss un samulsusi blisinos, kas notika?! Izrādās “tur ir signalizācija” nozīmēja to, ka ir sistēma, kas, ejot ārā no pagrabiem, mežonīgi uzstājīgā veidā atgādina neaizmirst atdot audiogidus. Ap žē. Gidu puisis laipnīgi paņem manu audogidu un spaida kaut ko, lai dabūtu man atpakaļ manu angļu valodu, bet es pasaku paldies un saku, ka es jau biju noklausījusies līdz galam.

    Pie izejas mēs ar J. gribam nopirkt suvenīrmagnētiņus (mūsu vecākiem ir parāk lieli ledusskapji, uz tiem ir pārāk daudz vietas), bet mums nav kronu. Labi, vēlāk.

    No pagrabiem mēs izejam vienkārši Kāpostu tirgus otrā pusē, lai gan pa apakšu esam klīduši nez kādos līkumos.

  • Pagrabi un kauli

    Piektdien nopietnā daļa beidzas salīdzinoši ātri. Pasēžam viesnīcā, un, kad es padodos un saprotu, ka iekavētos memuārus tik ātri neuzrakstīšu, dodamies aplūkot pilsētas apakšzemi. No iepriekšējām dienām esam saklausījušies par vismaz 4 pazemes vietām – zem Jakuba baznīcas ir osuārijs, kaut kur zem Kāpostu tirgus ir pagrabu labirints, Špilberga cietoksnī ir pagrabi ar moku rīku muzeju, un Kapucīnu laukumā ir kapucīnu kripta ar mumificējušamies mūkiem. Neviena diena nav bezgalīgi gara, tāpēc nolemjam aplūkot vienus miroņus un vienus nemiroņus – tas ir, Jakuba baznīcas osuāriju un Kāpostu tirgus labirintu – un tad domāt, ko tālāk.

    Pirms ieejas osuārijā ir neliela mūsdienās izbūvēta telpa, kur pārdod biļetes, izrāda dažas veclaiku biļetes un informatīvos stendus. Te mēs mazliet nosprūstam, jo J. grib doties skatīties, skatīties, skatīties! bet es sāku lasīt, kur tad es esmu un kas te ir noticis.

    Negalvoju, ka sapratu visas nianses ideāli, bet stāsts apmēram šāds.

    Šajā vietā jau no kāda 13. gs. ir baznīca, un ap baznīcu ir bijusi kapsēta. Tas sanāk iekšpus pilsētas aizsargmūriem, kādā brīdī vairs nav iespējams to paplašināt, un kaut kad ap 16. vai 17. gadsimtu tajā sāk trūkt vietas. Tad zem baznīcas iekārto sazarotu trīstelpu osuāriju, un kapsētā pēc 10-12 gadiem aizpildītās vietas lieto atkal – tās atrok, savāc tur esošos kaulus, noliek tos osuārijā, un atbrīvotajā vietā rok iekšā jaunu mirušo. Osuārijs diezgan ātri aizpildās un 18. gadsimtā to paplašina ar vēl vienu telpu tālāk zem kapsētas. Sevišķi ātri tas pildās mēra un holeras epidēmiju laikā, kā arī karos, piemēram, tajā pašā Brno aplenkumā. Pilsētas rāte sāk sarunas par osuārija paplašināšanu, bet tunelis tiek izrakts tikai līdz pusei. Kaut kādā brīdī tiek izveidota kapsēta aiz pilsētas mūra, bet turīgos un īpaši sarīgos cilvēkus turpina apglabāt šeit. Beigu galā uz 18. gs. beigām Jozefa II (tobrīd čehu zemes piekrita Vācu svētās Romas imperatora vadībai) apgaismības reformu ietvaros kapsētas pilsētā tika aizliegtas kā nehigēniskas. Kaulus no kapsētas izraka un pārvietoja uz osuāriju, kopā ar dažiem kapakmeņiem, kapsētu nolīdzināja, ieejai kriptā no baznīcas bija uzlikta virsū liela akmens plāksne, un šo visu pamazām aizmirsa.

    2001. gadā ap baznīcu gribēja veikt kaut kādus remontdarbus un drošības pēc pasūtīja arheoloģisko izpēti, ja nu atrodas kas interesants. Nu, tomēr veca baznīca un tā…  Ar vairākām zondēm tika secināts, ka zem baznīcas un laukuma ir nevis vienkārši kaut kas, bet negaidīti vērienīgs kaut kas – tūrisma materiāli apgalvoja, ka tur esot ap 50 tūkstošu cilvēku kauli, un tas esot cilvēku ziņā lielākais tāds veidojums aiz Parīzes katakombām. Vēl tika secināts, ka dažviet tas ir mazāk kā 2m zem dzīvas ielas (skatoties apkārt, šķiet, ka varētu būt tā ar tramvaju) un ka tas ir jānostiprina, lai kādā jaukā dienā iela neiegāžas tur iekšā. Tika saaicināta kārtīga komanda antropologu, vēsturnieku un citu pētnieku, lai izspriestu, kā to tā vienlaicīgi efektīvi un ar cieņu izdarītu. Osuāriju daļēji izkrāmēja (kaut kad tur bija bija sagāzušies iekšā dubļi un ūdens, kas šo to bija sagāzis), velves nostiprināja, kaulus aptīrīja un sakrāmēja atpakaļ. 2010. gadā to padarīja pieejamu publikai. Tagad tur ir apgaismojums, neuzbāzīga, taču diezgan pārpasaulīga mūzika un arī dažas apstraktas formas skulptūras ar tādiem nosaukumiem kā Asaras un Dvēsele. Kaut kur ir rakstīts, ka šīs vietas mērķis ir radīt apcerīgu atmosfēru pārdomām par dzīvi un nāvi, taču man atkal un atkal ir grūti noticēt, ka es tiešām skatos uz to, ko es skatos.

     

    Kad atgriežamies vestibilā, es ieraugu informācijas stendu, kurā izlasu vēl dažas lietas, piemēram, to, ka vistrakākajos sērgu laikos tā brīža imperators bija ieviesis zārku taupības režīmu – mirušos neglabāja kopā ar zārkiem, tā vietā tos ievietoja zārkā, ar atveramu dibenu un tad izmeta kapā. Tomēr šāda pieeja varen nepatika palicējiem, tāpēc pie pirmās iespējas to atcēla. Vēl es lasu, ka krietnu laiku kapsētā, svētītā zemē nedrīkstēja apglabāt visādus par nepietiekami cienījamiem ļaudīm uzskatītus cilvēkus, tai skaitā pašnāvniekus, raganas, zagļus, ķecerus un tamlīdzīgi, tos apglabājuši nomalēs ārpus kapsētas vai krustcelēs (laikam taču ārpus pilsētas?). Kaut kādā brīdī, iespējams, atkal higēnas apsvērumu dēļ ir aizliegts tā darīt – visi bija jāglabā kapsētās. Tad šos cilvēkus nenesa iekšā smuki pa kapsētas vārtiem, bet pārmeta pāri sētai.

    J. pacietīgi sagaida, kamēr es izlasu visas šīs pārsteidzošās lietas, un mēs dodamies tālāk uz Kāpostu tirgus pusi. Es pie biļešu galdiņa paņemu mazu bukletu, kas vēsta, ka kaut kur Brno pazemē esot vēl arī slepenais nacistu bunkurs.

     

    P.S. Kad rakstīju par Jakuba baznīcu iepriekšējo reizi, aizmirsu pieminēt vēl kādu neparastību, kas tai piemīt – zvanu tornī ir nevis viena kāpņu spirāle, bet divas, līdz ar to var kāpt pa vienu spirāli augšā un pa otru lejā, negrūstoties ar cilvēkiem, kas kāpj otrā virzienā. Tā ir lieta, kas bieži raksturīga mūsdienās pievienotām tūristu kāpnēm, bet ne viduslaiku torņiem pašiem. Gids it kā apgalvo, ka Eiropā esot tikai trīs tādas baznīcas, viena te, viena Grācā un viena neatceros kur.

  • Slavkovas vīns

    No Kromerižas autobuss ved mūs uz Slavkovu Austerlicu. Ja pareizi saprotu, Slavkova pie Brno ir pilsētas mūsdienu vārds, taču tūrisma materiāli, gidi un citi cilvēki dāsni lieto arī Austerlicas vārdu, jo tas asociējas ar netālu notikušo Austerlicas kauju, kur Napoleons sakauj Krievijas caru un Vācu svētas Romas impērijas imperatoru ar Austrijas impēriju. Pa ceļam Napoleons šajā pilsētā ir pat viesojies.

    Mūsu vakars turpinās vīna pagrabā, šķiet Slavkovas pilī. Mūs nosēdina garā pagrabā pie masīvkoka galdiņiem un dod garšot 6 dažādu veidu čehu vīnu, jo šeit vīnu gan audzē, gan dzer, gan ar to lepojas. Kādu brīdi ir drūzmēšanās, jo cilvēku ir vairāk kā plānots, un, kad ievēroju, ka paredzētas nevis daudzēdienu vakariņas, bet uzkodas un zupa, es sabīstos, ka būs garš, garlaicīgs vakars ar badu un salšanu. Turklāt cilvēkiem nav skaidrs protokols, tāpēc visi sēž un ilgi gaida pirmo drosmīgo, kas ies pie ēdiena. Tomēr viss izrādās kārtībā, uzkodas ir sagādātas tādā daudzumā, ka pēc tam, kad visi kā vilki sametās virsū un sagrābj sev pilnu šķīvi gaļas (zivis laikam nav čehu stihija – nav baigais brīnums zemes ieskautai valstij), uzkodas ir tikai pusē, un kad izsalkums remdēts, var vēl arī turpināt ar baudīšanu. Vīnam, protams, arī nav ne vainas, es kārtējo reizi pārliecinos, ka man turpina garšot Rulandské šedé, kā čehi sauc Pinot Gris. Un vēl desertā mums deva pastētes. Pastētes ir burciņās. Viesmīļi, lai visiem būtu skaidrs, kas ir kas, vāciņus ar uzrakstiem par saturu smuki noskrūvē un noliek blakus. Bet vairāk kā pusauditorijai nekas nav skaidrs, jo uzraksti ir čehiski. Tā kā es tur apkārt snaikstījos, uzjautāju vienam no orgiem, iemācījos atbildi un pārstāstīju pēc tam arī tālāk, ja kāds jautāja – tur ir vista, tur ir pīle, tur ir cūka, tur ir briedis, tur ir cūkas ceļi, un tur ir melnā virtuve, neviens nezina, kas dzīvo melnajā virtuvē.

    Kamēr mēs tur ap ēdienu un vīnu ņemamies, mums vēl arī spēlēja un dziedāja. Mūziķi ir trīs – čells, vijole un kaut kas, kas pirmajā brīdī izskatās pēc klavieru vai ksilofona un kokles ārlaulības bērna. Instrumentam ir virsa kā koklei – ar stīgām, bet tam ir arī pedāļi, un to spēlē, sitot ar vālītēm. Krietni vēlāk dzirdu, ka instrumenta spēlētājs ziņkārīgām krievu meitenēm stāsta, ka tā ir cimbala. Vīri aktīvi kombinē čehu tautas mūziku pārmaiņus ar populārās mūzikas atskaņojumiem, piemēram, AC/DC Highway to Hell, Metallica Nothing Else Matters, Fināla partija no Once upon a Time in the West, Abba Money, Money, daudz kaverotais Hallelujah. Tā izrādās laba stratēģija, jo cilvēki uz populārajām dziesmām pavelkas, mēģina dziedāt līdzi, dīdās un vispār izskatās diezgan aizrauti. Vēl mums parāda pāris tautas dejas organizatoru uzaicināts dejotāju pāris, viņi gan izskatās mazliet tādi sabijušies un raizīgi. Viņiem gan ir ļoti bagātīgi izšūti tautastērpi, kolēģe man iebaksta – iedomājies, ja tev būtu savam vīram šitā jāizmargo ūziņas! Pēc kāda laika dejotāji mēģina iesaistīt arī dažus no tuvāk sēdošajiem tajā dejošanas lietā – Vīnes valsis tormēr ir tāda zināma deja un reģionāli saistīta. Meitene no organizatoru brigādes un viens čehu puisis izrādās labi un aizrautīgi dejotāji, brīžiem viņi virpuļo kopā, brīžiem iesaista arī citus. Puisis ir pilnīgi pārliecināts, ka polka ir čehu un tieši čehu deja, taču pēc tā, cik viegli viņš to iemāca mūsu biedrenei igaunietei, mani nespēj pamest aizdomas, ka gan jau šeit ar to pašu vārdu saprot ko līdzīgu. Tur ir kaut kā trīs soļi un lēciens, vai divi soļi un trešais lēciens, es īsti neuztveru, dejas un skaistas kustības nav mana stirpā puse. Kādā brīdī puisis nejauši pasaka, ka ir gājis deju skolā, nu tas kaut ko izskaidro. Vēl viņš saka, ka lai izdejotos nu tā rītīgi, no visas dvēseles, viņam vajag lielu telpu. To viņš saka pēc tam, kad vētraini virpuļojot viņi ir uzskrējuši uz galda stūra.

    Vēl mēs blakus telpā redzējām vīna krājumus ar nopelējušām etiķetēm, jo tur ir kaut kāda personīgā kolekcija ar nez kādiem vecumiem. Vēl mums parādīja, ka pilī ir viena restorāna zāle iekārtota par godu Napoleonam un ka vienā zālē ir saglabājies vecs viduslaiku… ēst gatavošanas kamīns? Principā organizēts, bet diezgan vaļējs ugunskurs istabā.

    Pēc otrā spēlēšanas etapa mūziķi izliekas, ka saka atā-atā, un es apsveru, vai man negribas atpakaļ uz viesnīcu. Es uzjautāju orgiem, kad ir braukšana un viņi stāsta, ka viens mazs busiņš brauks tiklīdz būs 7 cilvēki, un lielais autobuss būs vienpadsmitos. Kāda sieviete piesakās uz mazo busiņu, piebilstot, ka ir jauki, bet viņai rīti ir referāts. Taču viņa neapvainošoties, ja rīt referātā neviena nebūs. Orgi atzīst, ka viņiem citus gadus ir bijušas problēmas ar apmeklējumu piektdienas rītā, tāpēc piektdien referāti sākas pusstundu vēlāk. Es pastāstu par busiņu kolēģei, viņa aizbrauc. Mēs ar J. aizpļāpājamies ar igauņu meiteni, un mēs neaizbraucam. Taču es to nenožēloju, jo atgriežas mūziķi, ir vispieķērīgākās dziesmas un visdaiļākā dejošana.

    Ejot atpakaļ uz autobusu, mēs redzam kādu viesnīcu, kas saucās par Napoleona hoteli vai kaut kā tā, un kādu brīdi augsti nopietni apspriežam jautājumu, vai to nevajadzētu Napoleona stilā iekarot.

    Par spīti visam, piektdienas rīta referāts ir labi apmeklēts.

     

  • Kromeriža un arhibīskapi

    Ceturtdien konferences nopietnā daļa beidzas ātrāk, jo organizatori ved mūs skatīties pasauli. Ir noīrēts autobuss un mēs braucam uz Kromerižu. Vispārējā nogurumā es esmu noslinkojusi kaut nedaudz iedziļināties, ko mums tur rādīs, tāpēc nekādu nograujamu cerību nav. Vienīgi vakarā solīja ēst.

    Kromerižā mēs nestaigājam pa pilsētu, mūs pieved netālu no kāda dzeltenīga ēku masīva ar vienu tornīti. Mazliet pagurķojamies iekšpagalmā, tur ir dažas ģeometriski veidotas puķudobes, tad mūs sadala grupiņās un iedod gidu. Izrādās, šī reģiona arhibīskapa rezidence kopš laikam 15. gs. beigām. 17. gs. Trīsdesmitgadu karā zviedri to ir stipri papostījuši, un tad tā krāšņi atjaunota, jo toreiz arhibīskaps ir bijis no visnotaļ ietekmīgas ģimenes. Arhibīskapa rezidencē (chateau, tā būtu muiža?) ir aizliegts fotogrāfēt, tāpēc atliek mēģināt izstāstīt. Ekskursija sākas ar medību trofeju zāli, kur uzņemti viesi, smēķēts, spēlēts biljards un spriestas gudras lietas. Pie sienām ir milzīga kolekcija ragu (lielāka daļa iestiprinātas mākslīgās briežu galviņās), ieroču kolekcija, pāris gleznas un daži izbāzeņi. Starp ieročiem viens no vājprātīgākajiem eksemplāriem ir turku karabīne, ja abi ar J. pareizi atceramies, tad tās svars bija 24. kg. Pēc tam sekoja bīskapa viesu pieņemamā zāle ar skaistām rokoko tējas mēbelēm (krēsli ar liektām kājām un paroceņiem, viegla skata rotāts galdiņš), bīskapa darba kabinets ar galdu telpas vidū, un guļamistaba ar grezni rotātu skapi. Esot arī tualetes telpa turpat blaku, bet tā šobrīd tiekot restaurēta. Vairākās telpās ir ar zelta līnijām rotātas baltas krāsnis, kurām ir kopīga kāda īpatnība – tām nav kurtuves durvju. Tās kurināja no otras puses, kalpiem ierāpjoties tunelī, kas ved uz krāsni – tas lai nepiesodrējotu daiļās telpas un netraucētu tur esošos. Katrā telpā ir citāda raksta parkets, glīti, bet čīkstēja gan tā, ka nebija iespējams gidu saklausīt, kamēr cilvēki nebeidz staigāt.

    Stāva beigās mums atņēma filca čībiņas un veda uz nākamo stāvu. Tur telpu secību vairs tik labi neatceros, un tur arī ne viss interjers ir tik vecs, jo pēc ugunsgrēka 18. gs. vidū otro stāvu vajadzēja atjaunot vēlreiz. Tur atrodas, piemēram, zāle, kurā uz viesošanās brīdi viesus pieņēmis krievijas cars Aleksandrs III. Kad nākam iekšā, J. norāda uz gleznu ar jaunu, brūnmatainu meiteni: – Vai tā nav Sisi? – Nu nez… – novelku es. Bet ir gan! Gide vēsta, ka šajā izstabā ir izkārti portreti visiem lielajiem monarhiem, kas te viesojušies – te  ir Marija Terēzija un Lotringas Francis, tas pats Aleksandrs III, un, jā, Francis Jozefs ar Elizabeti. Vienkārši šeit viņi ir daudz, daudz jaunāki nekā tajās klasiskajās bildēs, ko suvenīru stendos pārdod – Elizabetei te ir 18, un Francim Jozefam laikam 25. Vienā no nākamajām zālēm sienas ir gandrīz vienlaidu noklātas ar gleznām, lielākām un mazākām. Pa vidu ir arī pāris melni laukumi – lai gan pamatā tiek uzskatīts, ka lielās gleznas ir reprodukcijas un mazās oriģināli, vismaz viena no lielajām gleznām bija izrādījies supervērtīgs oriģināls, kas bija tad pārcelta uz mākslas muzeju. Arī troņa zālē ir daudz gleznu. Tālāk mēs aplūkojam tiesas zāli ar grezniem koka krēsliem (apsūdzētais savu spriedumu esot gaidījis pagalmā, viņam tas pakliegts pa logu), un lielu sanāksmju vai koncertu zāli. Lai būtu kādas pārmaiņas, visur citur kroņlukturi ir no čehu kristāla, bet šeit no venēciešu stikla ar smagnēji pelēkvioletu nokrāsu. Gan lielajā zālē, gan tiesas zālē ir krāšņi greznoti griesti, kas cita starpā ietver arī medaljonus ar rezidenci atjaunojušo bīskapu tēliem dievišķu būtņu ielenkumā. Lielajā zālē mūsdienās reizēm notur koncertus, bet savulaik te ir notikusi arī konstitucionālā sapulce, kam gan laikam nebija izdevies savu panākt.

    Pēdējā telpa, vai drīzāk telpu komplekts, kurā mūs ieved, ir bibliotēka – trīs savienotas telpas ar grāmatu plauktu klātām sienām. Pirmā ir tāda kā mazāka, izrādās, tā ir lasītava, jo viens no arhibīskapiem bija nolēmis vismaz šajā bibliotēkas daļā laist arī parastākus ļaudis. Tad ir jaunā bibliotēka un visbeidzot vecā. Visās trijās (un ceturtajā, kur bija atsevišķi mūzikai veltītās lietas) plaukti ir salīdzinoši vienkārši, taču grāmatu sējumiem priekšā ir glīta metāla režģa durtiņas koka apmalēs – lai neizksatītos pēc restēm, metāls ir satīts apaļos spirāļu aplīšos, kas tad stiprinās viens pie otra. Vecajā bibliotēkā centrā ir divi milzīgi globusi – kopā ar pamatni tie ir augstumā man vismaz līdz krūtīm. Viens no tiem ir zeme, otrs – krāsaini ilustrēts zvaigznāju globuss. Krāsaino dzīvnieku dēļ es pat uzreiz neattopos, kas tas ir. Ēkas sienas ir biezas, un kopā ar grāmatplauktiem tās sanāk vēl biezākas, tāpēc pie logiem viedojas nišas, kurās nolikti galdiņi ar krēsliem, lai tepat bibliotēkā var strādāt. Plauktu augšas ir aizniedzamas tikai ar kāpnēm, taču vēl virs tā ir balkons un vēl viena plauktu josla. Es apeju apkārt visai telpai un tad jautāju gidei – tas ir balkons, vai ne? – Jā. – Bet kāpnes? – Sienā pie viena no logiem ir slepenas durvis. Kāpnes ir aiz grāmatplaukta.

    Grāmatas esot pamatā latīniski, taču kopumā bibliotēkā pārstāvēti vairāki desmiti valodu. Gramatas bieži vien ir desmit un vairāk sējumi ar vienu nosaukumu, saskaņotos vākos. Visa telpa ir pilna līdzīgiem vākiem klusinātos toņos, brīžiem šķiet grūti noticēt, ka tas viss ir īsts, nevis mulāža. Ejot ārā no bibliotēkas, es iedomājos, ka gaidu brīdi, kad tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka mēs datorspēlēs staigāsim ne tikai pa fantastikas pasaulēm, bet arī pa mūsējo un varēsim detaļās iepazīties ar lietām, kuras šajā pasaulē vēsture jau ir radījusi.

    Uz atvadām gide saka paldies par apmeklējumu un izteic cerību, ka viņas angļu valoda bija pietiekami saprotama. Es pasmaidu pie sevis, ka ar angļu valodu viss bija ļoti labi, ja tikai tā grīda tā nečīkstētu 😀

    Pēc tam ir maza pauzīte. Lejastāvā ir tualetes un… mazs šokolādes un saldējuma veikaliņš. Ar J. nopērkam katrs pa saldējumam. Es paņemu pistāciju, nav slikts. Pēc brīža izrādas, ka orgi mums ir sagādājuši katram pa ūdens pudelītei, ābolam un paciņkruasānam – nekas dižs, bet īsti reizē – ātri vien pie orgu mašīnas pie iejas muižā rodas jestra drūzmēšanās. Pēc tam ejam pastaigāt pa apkārt esošo parku.

    Parkā ir trusīši, pāvi, fazāni, gan voljeros, gan apkārt staigājoši. Voljeros redz arī briežus. Tieši pie muižas ēkas ir krāsains baroka puķudārzs regulārās formās, bet, tālāk atejot, parks kļūst mazliet līdzīgāks mežam. Cik saprotu no orgu meitenes Tardis kleitā, sākotnēji šeit ir bijis slēgts medību placis bīskapiem, bet ar laiku bīskapi te pavēlējuši šo un to iekopt. Vienā vietā ir ķīniešu paviljons, vienā – grieķu. Citā stūrī ir mākslīgas drupas, pār kurām kādreiz esot bijis ūdenskritums. Pļavas mijās ar mākslinieciski izvietotiem platānu puduriem, tiltiņiem un atsevišķiem sēru vītoliem. Ūdens zem tiltiņiem gan ir pažuvis – arī Čehijā šogad ir pārāk sausa vasara. Kādā vietā lēdija Tardis norāda, tas, kas man izskatījās pēc eksperimenta savvaļas pļavu audzēšanā krietna pagalma apmērā, esot izžuvis dīķis. Gūgles kartē tur esot atzīmēts ūdens.

    Staigājam, staigājam pa zaļumiem, kamēr lēdijai Tardis zvana telefons – autobuss mūs gaida, otra grupa jau esot tur, esot jābrauc tālāk. J. prasa, vai noticis, kas slikts. Es apdomājos: – Nē. Pat, ja mēs būtu pazuduši ar visiem orgiem, gan jau viņi izdomātu, kā mūs dabūt atpakaļ uz Brno.

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.

  • Jakuba tornis

    Trešdien notiek divas labas lietas: (1) es tieku galā ar prezentāciju; un (2) vakarā mūs organizēti izved pastaigā pa vecpilsētu ar gidu, taču pirms vakara pasākuma mums iekrīt mazliet brīva laika un mēs ar J. izejam pavazāties pa pilsētu – piemēram, uzmest aci, kā no iekšpuses izskatās kāda no tām baznīcām, ko vakar naktī redzējām. Netālu no viesnīcas ir Tomasa baznīca, bet tā ir ciet, tāpēc ejam tālāk – līdz Jēkaba (Jakuma/Džeimsa) katedrālei. Tā ir viena no svarīgajām pilsētas baznīcām, kā vēlāk uzzinam – leģendu leģendām apvīta. Ieejam iekšā. Kādu brīdi priecājamies par milzīgajiem, gaišajiem logiem, kas kopā ar augsto jumtu un gotiski lauztajām arkām dod tādu īpatnēju viegluma sajūtu.

    Tad mums kaut ko saka tāds īsa auguma jaunietis krekliņā ar Spānijas simboliku. Pēc pāris iterācijām attopamies pateikt, ka nerunājam čehiski, un beidzot uzzinām, ko viņš grib/piedāvā. Tornis, vai mēs gribot uzkrāpt tornī. Mums nav kronu, bet biļeti var nopirkt arī pa diviem eiro, un tā nu mēs kāpjam. Puisis, šķiet, ir gids arī, bet viņš diezgan haotiski runā un par kaut ko satraucas – acīmredzot jāgaida kādi konkrēti cilvēki pēc pusstundas, vai kas tāds. Īsti nesaprotam un vienkārši kāpjam tornī. Pa ceļam ir ērģeļu balkons. Izejam un kādu brīdi palūkojamies uz baznīcas centrālo zāli. Skats gandrīz vai vēl labāks kā no lejas. Tad nez no kurienes uzrodas puisis gids un mazliet pastāsta mums par baznīcu (ūu, no 13. gs., lai gan pārbūvēta protams), par to, ka saglabājušies tikai mazi vitrāžu stūrīši, jo 2. pasaules kara laikā kļūdas pēc netālu nomesta bumba (gribēja mest ārpus pilsētas uz nacistu ražotnēm, bet bija migla), un logi izbiruši, un tā. Vēl viņš atver necila skapīša durvis un parāda ērģeļu mazās trubiņas. Ērģeles ir darba kārtībā, tās svētdienās lieto.

    Kāpjam augšā. Kamēr gids kaut ko darās pa leju, mēs nelielā sānu telpā ieraugam vienu zelta kausu, bet stāsts par to ir tikai čehiski, tā nu mēs neuzzinām, kas tas ir. Kāpjam pavisam augšā. Pavecas koka konstrukcijas aizved mūs līdz patumšai telpai ar vismaz diviem zvaniem. Viens tāds mazāks, otrs centrā, esot pustonna. Pie pēdējā pakāpiena es ar galvu iekrienu augšējā balstā, sāpīgi sasitos un nolamājos. Puisis, kas iet aiz manis, jautā, vai es runājot krieviski. Es veltu sulīgas divas minūtes, lai saprastu, kas tikko ir noticis, un sakasītu cik ne cik cienījamu atbildi krievu valodā. Puisis ir no Ukrainas, un, lai gan es taisnojos, ka krieviski neko daudz citu kā rupjības nezinu, mums kopumā sanāk pat kaut kas sarunai līdzīgs. Mēs esam apmēram apkārtējo jumtu līmenī. Uzrodas gids un vēl daži cilvēki. Notiek haotiska pļāpāšana visādās valodās, un kaut kādā brīdī ne gluži legāli, bet tomēr ar gida atļauju nozvanam zvanu. Tā kā mūsu nav ļoti daudz, mūs uzved arī vienu stāvu augstāk, kur skats ir smukāks, bet grīda arī neuzticamāka. Tur ir septiņu tonnu zvans, to zvanot 4 vīri reizē, lai iezvanītu. Es ievēroju, ka tālumā esošais Špilberga cietoksnis ir salīdzinoši ļoti augstā kalnā – mēs neesam tam pāri. Vēl mēs uzzinam, ka kaut kur zem šīs baznīcas esot kaut kādi kaulu pagrabi un kaut ko par pusdienlaiku vienpadsmitos, ko es tajā brīdī vēl nesaprotu.

    Kamēr notenterējam lejā, ir pagājis ilgs laiks, un mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu, lai nenokavētu gidu tūri.

  • Lēnais sākums Brno

    – Stulbais, stulbais GPS, kurā virzienā mums jāiet?! – īsi pēc izkāpšanas no vilciena J. sūdzējās par mākslīgo intelektu.
    – Ejam jebkurā virzienā! Kad sāksim kustēties, gan jau viņš attapsies leņķus, – es ierosinu. Mans jebkurais virziens pat izrādījās tikai par kādiem grādiem 90 aplams.

    Pēc ievelšanās viesnīcā un pamatīgas dušas nonācām pie jautājuma, nolēmām, ka tomēr uzreiz gulēt iet vēl neprasās. Tā nu apgājām vienu apli ap tuvāko kvartālu, mazliet paķiķinājām par mājiņu ar nosaukumu Mulinrūža un mazām dzirnaviņām uz sienas, un pēc atgriešanās apsēdāmies viesnīcas bārā izdzert pa kādam dzērienam. Sāk iezīmēties, ka Brno nav sevišķi dārga vieta – zvaigžņotas viesnīcas bārā tiešām var izdzert dzērienu un nebankrotēt. J. ar sajūsmu norādīja, ka viņa alus (lejamais Starobrno) ir lētāks par manu Vīnes kafiju. Vai alus ir lētāks par ūdeni, neuzzinājām, jo ūdeni vestibilā dod bez maksas. Viens trauks ar tīru ūdeni viens – ar ūdeni, kurā peld piparmētras un citroni. Ļoti patīkami.

    Sēžam blakus akvārijam, kurā dzīvo diezgan krāsaina un daudzveidīga zivju sabiedrība – mazās, spīdīgās mikrosardīnītes, vairākas lielas enģeļzivis, pāris dzelteni ērmi, kas tēlo putekļu sūcējus uz lapām un koka gabaliem, gliemeži un vēl šis tas. Šķiet, zivis mani redz, un, kad pieceļos un pienāku tuvāk, viņas atdara ar to pašu, un arī krietna grupiņa piepeld man tuvāk.

    Pēc negulētās nakts aizejam gulēt ātri, bet nākamajā dienā es turpinu miegoties, tāpēc diena sastāv no lekcijām (piedalos konferencē), pāris diendusiņām un centieniem piebeigt prezentāciju, kas vēlāk būs jāprezentē. Sajūta par prezentāciju nav nekāda labā, bet bezgalīgi pulēt arī to nav spēka. Pēcpusdienā padodos un nosūtu līdzautoriem, lai izķer neredzamās kļūdas.

    Vakarā kopā ar kolēģi un J. izmetam nelielu līkumu pa naksnīgās Brno ielām. Daudz gaišu māju (bet mazliet mazāk un mazliet mazākas, nekā Vīnē), stilu mikslis, baroks, gotika, re, es mācos jaunus vārdus… Pilsēta ir diezgan labi izgaismota, un tajā ir daudz dekoratīvu baznīcu. Pie kādas baznīcas es sāku brīnīties, kāpēc cilnī virs durvīm ir varens kuģis un liela jūra. Vēl nejauži uztrāpam uz veco rātsnamu, kam raksturīga vienkārša, vienkārša fasāde ar daudz krāšņāku torni pa vidu. Un vārtu ejā pie griestiem pakārts krokodils.

    Brokastis un pusdienas konferences ietvaros ir viesnīcā – ēdiens nav sevišķi izsmalcināts, taču J. dabū pagaršot tradicionālos maizes knēdeļus un man tiek atgādināts, ka kruasāni te ir citādi nekā Francijā un Rīgā. Tādi kā raudzīgāki un mazāk superkārtaini. Pirmajā konferences dienā arī vakariņas ir viesnīcā, tāpēc vētrainos kulināros piedzīvojumos nemetamies. Mēģinam atpūsties. Kafija gan te ir nu baigais bikšūdens. Tik ļoti, ka es pat izkasīju no smadzeņu dzīlēm šo vārdu.

  • Gotiņas

    Vēl viens – visticamāk pēdējais – pēdējais stāsts no šī Prāgas brauciena: par gotiņām.

    Aizvedu N. kastīti ar Skrīveru gotiņām – kā ciemkukuli. Viņa skatās – Ui, karovki! Is it karovki?* Es saku, ka ir un ka tā tā kā skaitās latviešu lieta.

    Pēc dienas vai divām viņa man stāsta, kā ar tām gotiņām gājis. Vispirms viņa aiznesusi pacienāt savus kolēģus zinātniekus. Tie atpazinuši, ka tās esot poļu un krievu konfektes. Vakarā viņa tās paņēmusi līdzi, ejot uz bērnu dārzu pakaļ bērniem, un tur viena māmiņa vai vecmāmiņa teikusi, ka tās taču esot baltkrievu konfektes! Ja pareizi atceros, arī apgalvojums, ka tās esot slovāku konfektes, esot kādā brīdī bijis, tā ka līdzīga rakstura konfektes šajā reģionā mīl plaši un pamatīgi.

    Vakarā esot bijusi palikusi vēl puskastīte konfekšu, bet tad tā bija kaut kā tā pilnīgi netīšām mazliet pazudusi no N. redzes loka. No rīta N. bija atradusi kastīti ar papīriem, jo tajā neredzamības brīdī gotiņām bija gadījies satikties ar N. bērniem.

    __________________________
    *) Ui, gotiņas! Vai tās ir gotiņas? (jautājums angliski, konfekšu nosaukums krieviski)