Laumas piezīmes

Tag: Hamburga

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Hamburga: [4, …]

    Pēdējā diena bija īsāka, turklāt mēs paņēmām garāku pusdienlaiku, lai nopirktu vēl mazliet suvenīru. I. kā parasti palika paklausīties vēl kādu lekciju, mēs aizgājām pārbaudīt, ko vēl esam aizmirsuši nopirkt gada tirgū. Izsiekalojos pie skaistajiem zīda lakatiem, bet saņēmos un nenopirku – man jau divi ir, turklāt šķiet, ka esmu pakāpeniski izpirkusi vissmukākās krāsu kombinācijas. J. nepdomīgi pajautāja man, ko es vēlēšos, lai man uzdāvina nākamajā svinamajā gadījumā, un tā nu es tiku pie glītas sudraba ķirzakas.

    Pēc kongresa noslēguma gājām trijatā ēst suši. Sushi Circle, kur pāris dienas atpakaļ atklājām “ēd cik lien” piedāvājumu pa 20 eiro, bija pārslānīts ar citiem tik pat attapīgiem cilvēkiem, kas arī domāja, ka tas ir labs piedāvājums, tāpēc aizgājām blakus uz otru suši vietu. Arī šeit tika izmantota slīdošā lente, kas gar degunu vizina suši šķīvīšus. Mans iekšējais bērns, protams, priecājas. Sanāca drusku dārgāk, kā tad, ja būtu tikuši uz Sushi Circle, bet nu visu nevar gribēt. I. izklaidējās, mēģinot izlasīt uzrakstus uz pavāru cepurītēm (japāņu rakstu zīmes), un sūdzējās, ka īsti nekas jēdzīgs nesanākot. Sākumā esot “suši”, bet tālāk kaut kas jokains. Es ierosināju, ka varbūt “factory” transliterācija, jo vietu sauc “Sushi Factory”. Viņš atzina to par ticamu risinājumu, piebilstot, ka viena no zilbēm esot tik šausmīgi stilizēta, ka jūkot ar kādu citu. Nav pārsteidzoši, pilna pasaule ar par daudz stilizētām austrumu rakstu zīmēm.

    Vakarā temperatūra no gandrīz 10 grādiem bija nokritusies uz nulli, un savās it kā ļoti praktiskajās rudens drēbēs es ļoti salu. Atmetām tūrisma plānus un gājām uz viesnīcu ar mērķi izgulēties – lidmašīna nākamajā rītā septiņos, kamēr vēl tiks līdz lidostai… un atgriežoties Rīgā, būs jāspēj kaut formāli piedalīties Jaungada sagaidīšanā…

    J. aizmiga uzreiz, es paliku nomodā parakstīt un padarboties ar savu “elektronisko sadzīvi”. Ap divpadsmitiem ar I. saskatījāmies, ka šitā lieta ne sevišķi labi strādā – ja pierasts iet gulēt divos, tad aizmigt tā, lai celtos četros un justos labi, nav nieka lieta…

    No rīta mūs iztrollēja metro biļešu automāts – vispirms es ielidoju uz to, ka nemācēju atrast biļetes uz lidostu, tāpēc ka skārienjūtīgajam ekrānam bija diezgan liela nobīde – spiežot Flughafen, nemanāmi nospiedās cita poga un es nesapratu, kāpēc man uzbāžas ar biļeti uz kaut kādu pilnīgi citu Vācijas vietu. Ja pareizi uztvēru, tas pats automāts pārdod biļetes arī uz mazpilsētām vismaz tuvākajā apkaimē. Kad tiku pie biļetes (izrādās, tā bija dārgāka, nekā tā, ko nopirkām braucot no lidostas uz centru), izrādījās, ka automāts neņem kartes. Un tad automāts neņēma vienu no maniem piecīšiem – pārāk saņurcīts. Labi, ka I. vēl bija dažas jaunas un gludas banknotes. Bet nu, mēs braucām ar nākamo reisu, nevis sākotnēji plānoto. Lidostā atkal bijām tik agri, ka netiku parādīt džekiem balkonu, no kura var skatīties ligmašīnas.

    Lidojumā uz Frankfurti biļešu sistēma bija dāsni ielikusi mani tajā lidmašīnas pusē, kur var saullēktu redzēt. Krāsas, kā parasti, dievīgas, kad uz melnām debesīm pakāpeniski iezīmējas arvien spilgtāka ausma. Īsi pirms nolaišanās virs mākoņiem parādījās arī ugunīga saules maliņa, mazmazītiņa. Skatos un gaidu, nu, tūlīt nāks, tūlīt būs liela! Un tad lidmašīna sāk nolaisties un tā pati maliņa pazūd aiz mākoņiem atkal. Sireāla sajūta, gandrīz kā saullēkts atpakaļgaitā.

    Frankfurtē bija bieza migla, kaut cirvi var pakārt, un visu lidlauku klāja sīka, lidojoša sniedziņa kārta. Es tādā laikā ar auto braukt negribētu, bet mums reisi pat neaizkavējās. Vienīgi pirms celšanās lidmašīnas tika kārtīgi novemtas ar oranžu pretapledošanas līdzekli.

    Frankfurtē vairs nav bezmaksas kafijas automātu, bet es atradu ļoti glītu blociņu, ko jau sen meklēju kādai dāvanai. Digitālais laikmets ij netaisās izdzēst nedz cilvēku vēlmi pazīmēt un paķēpāties, nedz valdzinājumu pret skaistām lietām.

    Auksts. Īstajā brīdī atgriezos Latvijā pie sava ziemas mēteļa.

    Hamburga man pirmajos gados īsti nepatika – vienmēr braucot ziemas vidū, tā šķita pelēka, slapja un tumša. Bet nekādīgi nevar noliegt, ka gaismiņas izkārt uz Ziemassvētkiem viņi māk. Naktī ejot pāri abus Alsterus atdalošajam tiltiem, vecpilsēta mirdz kā izgaismots dārgakmens tumsā. Staigājot pa vecpilsētas ielām,, daudzas ir burtiski piekārtas ar gaismiņu jūru – starp ēkām novelk troses, no kurām uz leju karājas vadi, uz kuriem ik pa gabaliņam ir maza gaismiņa un tā daudz, daudz.

    Mazā Alstera vidū ir Ziemassvētku egle. Pagāja krietns brīdis, kamēr kārtīgi aizdomājos līdz tam, ka tai ir divi gaismiņu komplekti, kas tiek pa laikam pārslēgti – tā ir ietīta dzeltenu gaismiņu tīklā, ko redzēju dažos vakaros, un tajā ir sakarinātas zilbaltas krītošo lāsīšu gaismas, ko redzēju pārējos vakaros. Citur laikam neesmu redzējusi, ka egles gaismas mainītu garos intervālos, nevis slēgtu iekšā visas reizē vai mainītu ar īsiem, uzreiz redzamiem intervāliem.

    Kongresa sākuma un beigu pasākumos tika aktīvi izmantoti lidmašīnu joki – bija gan frāze par to, ka šajā zālē ir 16 avārijas izejas, 4 tur, 8 tur un pa divām tur un tur, gan frāze, ka mazticamajā gadījumā, ja nu pazūd interneta savienojums, tad no augšas automātiski nokritīšot ethernet kabeļi. Tā kā lielais vairums apmeklētāju vismaz reizi mūžā bija izmantojuši aviopārvadājumus (piemēram, lai nokļūtu uz šo pasākumu), tad līdzība ar drošības instrukcijām (un stjuartu žestiem, kas tās pavada) iesvilnīja zāli plašā smieklu vētrā. Bija arī joki par laika ceļotāju Doktoru, kas ieradies dažus kongresus par ātru. Bija pat zilā telefonbūdiņa!

  • Hamburga: [2; 3]

    Otrajā dienā atkal paņēmām garāku pusdienlaiku – vispirms trijatā aizgājām paēst. Atkal trāpījām uz itāļu restorānu, bet šoreiz bija par daudz tomātu – ne tikai man, bet arī J. I., kā parasti, ēda “kavaī” picu. Pēc pusdienām I. aizgāja pa taisno atpakaļ, mēs izmetām līkumu gar Mazo Alsteru un tad iemaldījāmies kaut kādās jauki izgaismotās veikalu ielās. Vācu marcipāns Vācijā, kas to būtu domājis, tomēr ir lētāks nekā Rīgā – nopirkām vienu izlasi, ko mājās izēsties. Un jau pierastos augļu keksus. Jo augļu keksi ir lieliski. Un, pērkot četrus, piektais nāca par brīvu.

    Vakarā kopā ar citiem latviešiem gājām uz Rīperbāņa ķīniešu restorānu. Džeki gāja mežonīgi ātri, es nepārtraukti no viņiem atpaliku par spīti tam, ka es viņiem rādīju ceļu. Pēc paēšanas es pārliecināju savus istabas biedrus iet uz ostu, pārējie aizgāja atpakaļ uz kongresu centru. Santpauli doki ir galīgi netālu no Rīperbāņa, bet galīgi uz otru pusi nekā viesnīca. Ostā pa pilnam gaismiņu, vēsturiskā piedoku ēka + katrs tālumā esošais ceļamkrāns izgaismots, bet džeki sākumā izskatījās ne ļoti imponēti. Aizgājām līdz vecajam Elbas tunelim, kas ļoti patika J.

    Un tad gājām atpakaļ… Pa ceļam I. ieteica, ka tā kā nakts ir silta (10 grādi) un mums ir jakas, mēs varētu tepat uz asfalta likties pagulēt. Ja pareizi atceros, viņš to ieteica vairākkārt, jo izrādījās, ka no viesnīcas esam atpļekojuši prom vairāk kā 3 kilometrus. Pa ceļam nejauši pārliecinājāmies, ka Nikolaja baznīca ir visa iemūrēta stalažās un apslēpta vēl vairāk kā pirms diviem gadiem. Mani un J. apbēdināja, ka I. neredzēs viņu, bet pašam I. bija pilnīgi vienalga – viņš gribēja ātrāk uz viesnīcu un gulēt. Tā kā kongresā lekcijas beidzās vēlu, tad ar šo jauko pastaidziņu viesnīcā bijām divos vai trijos (neatceros, kurā pulkstenī redzēju skaitli 3 – tajā, kas rāda vietējo laiku, vai tajā, kas Rīgas).

    Brokastis viesnīcā ir garlaicīgas bez gala – omlete un maizītes. Nu, vismaz I. garšo. Viesnīca pati uz līdz šim Vācijas lielpilsētās redzēto trīs zvaigžņu fona ir pat tāda kā skaista – mūsu istabā taisno, garlaicīgo, pelēkbrūno interjeru atsvaidzina sarkanīgs panelis pie gultas un stikla fotogrāfija ar orhidejām pie sienas. Nav nekāds dizaina kalnagals, bet salīdzinot ar citām Hamburgas un Berlīnes viesnīcām, kur esmu nakšņojusi – krāšņuma kalnagals. Viesnīcas internets gan ir depresīvs – nepietiek ar drausmīgām pieejas metodēm (web datu plūsmas pārķeršana un pārvirzīšana uz tikai vāciski esošu autentifikācijas lapu), tas vēl ir arī nestabils.

    Trešā diena sākās ar kuriozu. Iepriekšējā vakarā, gulēt ejot, I. lūdza, lai neliekam modinātāju agrāk par desmitiem. Nu labi, vēls un tā – prasība celties pēdējā brīdī bija gana loģiska. No rīta mūs pamodināja uzstājīga klauvēšanās pie durvīm bez bez piecpadsmit desmitos. Droši vien istabas uzkopšana, vajadzēja izkārt zīmīti, es padomāju un centos ignorēt nomācošo troksni. Aizdomīgā kārtā klauvēšana nedz rimās, nedz arī kļuva uzstājīgāka, tikai vienā ritmā turpinājās atkal un atkal, līdz J. piecēlās un aizgāja to izmeklēt. Pārsteigums, bet tur bija I. – svaigi pabrokastojis un atnācis mums pavēstīt, ka mēs kavējam kongresu! Pēc mulsas un miegainas skaidrošanās atklājās, ka pulkstenis, pēc kā I. ir izdarījis šo secinājumu, nedzīvo vietējā laika zonā, un nekas vēl kavēts netiek.

    Vakarā kopā ar citiem latviešiem it kā taisījāmies dzert alu, bet piezagās mežonīgs nogurums un, ejot gar viesnīcu, mēs viņā vienkārši palikām. Kongresā, kā parasti, ir par daudz iespaidu, par daudz interesantā, par maz laika dzirdēto sagremot vai vienkārši izgulēties. Pat ar visu to, ka šoreiz mazāk staigājam pa pilsētu, jo galvenos objektus esmu J. jau rādījusi, bet I. tie ne sevišķi interesē, nogurums piezogas daudz par strauju. Tad es vēl sajaucu dienas – vairākas minutes centos J. iestāstīt, ka ir tikai kongresa otrā diena, lai gan patiesībā ir jau trešā.

    Lai vispārējo putru vēl vairāk uzputrotu, mēs ar I. jau vairākkārt esam viens otram mēģinājuši pastāstīt, kas bija lekcijā, kur otrs jau ir bijis. Tā sanāk tāpēc, ka es, ja iespējams, sēžu aizmugurē, kur ir pieejamas rozetes manam vājbaterijotajam datoram, savukārt, I. sēž priekšā, lai labāk redzētu, citādi acis nogurstot.

  • Hamburga: [0; 1]

    Šoreiz ceļojam trijatā. Visi iepriekš esam ir ceļojuši, bet nekad vēl – visi kopā.

    Vakarā pēc ielidošanas plānus iet uz Rīperbāni paskatīties rotaļlietas Eifeļa formā un ēst ķīniešu ēstuvē izjauca lietus – pusotru kvartālu no kongresu centra bijām samirkuši tā, ka bikses slapjas vismaz līdz pusei. Atmetām domu par sarkanajām gaismiņām un devāmies uz Kolonādi meklēt Leopoldu – restorānu, ko atklāju pirms pāris gadiem. Leopoldu neatradām – ielas galā atklājās, ka Leopolds ir kļuvis par itāļu picēriju. Vaļā bija, ēdiens bija padārgs, bet mīlīgs un man pat neuzbruka tomātu mērce.

    Nosecinājām, ka viesnīca maksājā 3 cilvēkiem kā 2 cilvēku numurs, tāpēc, ka pēc lieluma un visa tas ir 2 cilvēku numurs ar sazinkā iebāztu vēl vienu gultu.

    Nākamajā dienā, kongresa pusdienlaikā kopā ar J. izmetām iepirkšanās līkumu. Gadatirgū viss ir kā parasti, plus vēl tur pārdod lielus, ļoti garšīgus un viegli lobāmus ēdamos kastaņus. Kā katru gadu, var redzēt gan to pašu keksu pārdevēju, gan to pašu austrumu lakatu pārdevēju, gan krāsainās koka rotas. J. tika pie somas un nopirka man mazu šokolādes fotoaparātiņu. Jo man tak vajagot tādu mazu, mīlīgu fotoaparātiņu! Tuvējā iepirkšanās centrā konstatēju, ka, lai gan šeit mani iemīļotie vācu zābaki ir nopērkami mazliet lētāk, piedāvājumā ir tikai rudens zābaki. Ziemas (ar biezo iekšpusi) nav. Nu labi, ko var gribēt no pilsētas, kur Ziemassvētkos ir +10 grādi. Atpakaļ nākot tajā pašā kolonādē nejauši atklājām Sushi Circle – suši ēdnīcu, kur pēc četriem ir all-you-can-eat piedāvājums visādiem niekiem, kas uz maziem šķīvīšiem brauc pa leti gar degunu. Piedāvājumā ne tikai suši, bet arī sīki saldumi un jocīgi salātiņi. Padārgi, bet pieēdāmies līki.

    Vakarā pašķīrāmies – es taisījos izmest mazu līkumu pa kongresu centru un tad iet uz viesnīcu, kamēr abi džeki gribēja apmeklēt vēl vienu semināriņu. Pa kongresu centru nostaigājos krietni ilgi, pa brīdim pabrīnīdamās, kāpēc viņiem tā nodarbība tik ilgi. Beigās man apnika, gāju vien uz viesnīcu viena, par spīti aizdomām, ka viņiem tak sen būtu jābūt beigušiem un man zvanījušiem… Čatā arī nekādu ziņu nav… Viesnīcā, sev par pārsteigumu, atradu džekus sēžam pie iestabiņas durvīm. Man kabatā bija palikusi kartona kartīte ar istabas numuru, kas tiek lietota, lai paprasītu istabiņas atslēgu viesnīcas reģistratūrā. Puišiem nebija ienācis prātā mēģināt paprasīt atslēgu vienkārši tāpat, bez kartītes.

    Kaut kur kongresā, šķiet bērnu stūrī, redzēju apmēram trīsgadīgu meitenīti, kam gādīgie vecāki bija uz muguras uzlīmējuši lielu lapu celtniecības līmlentei līdzīga materiāla, uz kura bija rakstīts 4-ciparu iekšējais telefons – ja nu mīļumiņš pamanās pazust, lai visi zina, kā sazvanīt vecākus. Meitene, skaļi bļurkšķinādama, brauca ar kaut kādu bērnu mašīnīti un nelikās apkārt notiekošā traucēta.

  • Hamburgas bildes

    Hamburgas brauciena bildes ir laimīgi nokļuvušas tīmeklī – ar saullēktu uz lidmašīnas spārna, vūkiju sludinājumiem un citām lieliskām lietām.

  • Hamburga: saullēkts uz lidmašīnas spārna

    Pēdējā pilnajā dienā secināju, ka iepriekšējā dienā esmu pazaudējusi fotoaparātam objektīva vāciņu – šoreiz pa īstam un pavisam. Pievakarē izgājām haotiskā pastaigā pa Neuer Wall un vēl dažām izrotātām Hamburgas ielām. Runājoties ar J., secināju, ka Hamburga man asociējas ar Ziemassvētku lampiņām. Viena veikala vārtos redzējām pie grieztiem piekarinātu kentauru. Droši vien domāta bija cēla, lēcoša poza, bet izskatījās tā kā mazliet pret grieztiem atsities.

    Iečekojām vēlreiz Leopolda krogu un secinājām, ka vācu virtuve mazliet atgādina “piektdienas vakaru mammas ledusskapī”: J. paņēma lebrakas, kas izrādījās esam ceptas doktordesas līdzinieks ar vēršacīm un manam ēdienam kā piedeva bija milzīga ceptu kartpeļu procija. Manam gaļas gabalam ar sēnēm un sieru nebija nekādas vainas, tikai saukt kaut ko tik sausi noceptu par steiku gan ir perversi. Savukārt par kartupeļiem jāpiebilst, ka garšu uzlabo tas, ka tajos iecep mazos gabaliņos sagrieztu cauraudzi un sīpolus.

    Ļoti centāmies iet gulēt laikus, bet tad, kad ieslēdzu modinātāju, tas tāpat man vairāk par piecām stundām nesolīja, turklāt uzreiz jau es arī neaizgāju gulēt. No rīta piecēlāmies laicīgi (četros!), uz bāni aizgājām laicīgi un vispār bijām ļoti lieliski… Bet nokavējām konkrēto bāni, uz kuru bijām nākuši, jo kaut kāds muļķīgs biļešu automāts negribēja ņemt ne manu karti, ne manus papīra eiro. Biļetes dabūjām kopā ar iespēju 20 minūtes gaidīt nākamo bāni. Nekas briesmīgs nenotika.

    Lidostā izmēģināju jaunu automatizācijas iespēju – bagāžas iečekošanas automātu, kurš liek tev pašam uzlīmēt bagāžas uzlīmi uz sava čemodāna. Ar pirmo reizi pielīmēju vietā, kur lāzeris to neredzēja, tāpēc automāts paziņoja, ka bagāžai taga neesot, izdrukāja otru un lika pielīmēt kārtīgāk 😀

    Tik agrai lidošanai ir savi labumi un trūkumi. Trūkums bija tas, ka Hamburgas lidostā terase, no kuras varēja skatīties lidmašīnas, bija nepieejama, jo tai priekšā bija slēgta kafejnīca. Labums bija tas, ka redzēju skaistu ausmu, turklāt tā pat bija man. Tikko pēc pacelšanās bija pilnīgi tumšs un varēja redzēt zvaigznes, tomēr jau pēc dažām minūtēm viena debesu mala sāka krāsoties sarkana un pakāpeniski kļuva gaišāks. Sevišķi eleganti tas izskatījās, kad lidmašīna manevrēja uz nolaišanos – sasveroties uz sāna, bija redzamas divas ausmas krāsu joslas – viena debesīs uz mākoņu robežas un otra, kas atspīd uz spārna. Papildus bonuss – Lufthansa ļoti izklaidē savus klientus – dzirda ar kafiju, alu, vīnu un iedod miniuzkodiņu pat īsajā, 45 minūšu lidojumā.

  • Hamburga: dzīve turpina notikt

    Aizmirsām izlikt netraucēšanas zīmi, kā rezultātā mūs gandrīz pamodināja apkopējs. Aizdzinām viņu prom un turpinājām gulēt. Nezinu, vai J. vispār vēl atcerās šo miegaino incidentu.

    J. pārliecinājās, ka stacijas bulciņu pārdevēji nemāk angliski – no rīta 6 bulciņu vietā kaut kā viņam bija iedotas 4. Es savukārt pārliecinājos, ka J. vācu valodas zināšanas ir pietiekami labas, lai būtu vērts viņam prasīt lietas, bet ne pietiekami labas, lai viņš vienmēr spētu atbildēt. Papildus secinājums: ēdienu nosaukumu zināšana jebkurā svešvalodā ir fantastisks bonuss pat tad, ja nespēj izteikt ne vārda – jo ēdienkaršu lasīšana.

    Pēc vakardienas izgāšanās ar ēdienu, apspriedāmies ar J., ko mēs katrs no ēšanas pasākuma sagaidām, viņš ievāca ieteikumus IRCā, un tādejādi mēs atklājām/iepazinām jaunu, ļoti lielisku vietu – Leopolda restorānu vienā Kolonādes galā. Tomēr vāciešiem arī ir virtuve. Nebija lēti – 10-12 eiro, bet porcijas nežēlīgi lielas. Pēc savas štriceles ar sēņu mērci un nūdelēm (un salātiem), man šķita, ka tālāko ceļu veikšu tikai un vienīgi veļoties pa Kolonādi un būs jācer, ka man nepiespriedīs soda naudu par ripenisku pārvietošanos pa gājēju ielu. Sēņu mērce bija no kaut kādām “eksotiskām” sēnem, nevis šampinjoniem, savukārt par nūdelēm es ilgi tiepos, ka tie varbūt nemaz nav makaroni – mīksti, biezi un ar kaut kā galīgi savādāku garšu kā parasti ir itāļu pasta. J. bija cepeša šķēles ar skābētiem kāpostiem un kartupeļu bambāli, un pirmo reizi viņš atteicās man palīdzēt ar manu pāri palikušo ēdienu. Tā ka porcijas tiešām nebija mazas.

    Tā kā blakus bija gada tirgus, J. aizvilka mani uz turieni vēl trešo reizi – suvenīrus vajagot. Arī vakar plaši un dāsni izstaigājām vairākus tirdziņus, bet secinājām, ka piedāvājums visur ir ļoti līdzīgs un vairāk nekā puse stendu ir ēdiens. Tirdziņa apmeklējums ar diviem neuzkrītoši vizmojoša zīda lakatiem pilnībā sagrāva manas ceļojuma finanses. Ir ļoti slikta ideja iet uz vienu un to pašu tirdziņu trīs reizes pēc kārtas. Turklāt lakatu stendu es esmu redzējusi tikai tirdziņā pie ezera. Viņā bija tas pats dienvidnieciskā paskata onkulis, kas pagājušajā gadā.

    Vakarā atkal sniga, bet šķiet, ka ir siltāks – mājās nākot, samirka zābaki. Pēc zināmas izpētes atklājās, ka viesnīcā ir ļoti efektīvi, ieslēdzami radiatori – zābaki izžūs viens divi.

    Vēl mēs dabūjām mazliet paspēlēt arkāžu automātus, kā arī pagaršoju ar gaisa presi taisītu kafiju. Vēl es beidzot aizdomājos līdz tam, ka pret ūdens trūkumu organismā ļoti palīdz, ja no rīta uztaisa termokrūzē lielu piparmētru tēju.

    Ā, un vēl pilnīgā randomā uz ielas mūs uzrunāja kāds puisis, kuru bija pārsteigusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Hamburgas iedzīvotājs, kam tēvs latvietis, māte vāciete. Viņs gribēja zināt, vai mēs arī te dzīvojam. Atbildējām, ka esam atbraukuši atpūsties.

    Kopumā laikam iestājusies kaut kāda otrā elpa un vispārējais nogurums ir samazinājies.

  • Hamburga: par daudz tomātu pastas

    Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

    No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

    Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

    Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

    Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

    Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

  • Hamburga: dzīve notiek

    Nākamajā dienā nošmaucām pusdienlaiku un izgājām pa Kolonādes ielu uz gada tirgu, kur nopirku marcipāna piparkūkcepumus. Tā ir, kā man šobrīd liekas, labākā potenciāli lokālā lieta, ko esmu Vācijā ēdusi. Vest to mājās kā suvenīru ir neoriģināli, bet garšīgi. Iepazīstināju J. ar vietējiem berlīneriem un viņš man piekrita – neciešami saldi, bet mīklā ir kaut kas tāds, kas tos padara galvas tiesu pārākus par visiem Latvijas berlīneriem. Aizgājām uz Jim Block burgeriem (man trūkst ēdamvietu izdomas šajā pilsētā, tāpēc atražoju jau zināmās), un vienbalsīgi vienojāmies – nav slikti, patiesībā ir pat ļoti labi… ja nav jākonkurē ar Rīgas StreetBurger. Ar to konkurēt ir neiespējami.

    Laiks ir skaidrs un vēss. Pirmo reizi pieredzu Hamburgā salu. Mazliet nožēloju ziemas mēteļa neņemšanu, bet savelkot virsū džemperus un nestāvot daudz ārā, ir labi. Pārmaiņus cenšoties ātri pārvietoties un “nestāvēt daudz ārā” un pārāk ilgi sēžot, esmu samocījusi abu lielu muskuļus un kaut kādu saiti pēdā – viss sāp, staigāju kā pīle.

    Visa ir ļoti daudz. Vakarā nākot uz viesnīcu, priecājamies, cik skaistus gaismiņu rakstus veido svētku rotājumu atspīdumi mazajā Alstera ezerā.

  • Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

    Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

    Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

    Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

    Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

    Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

    J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

    Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.