30. haosa kongresa bildes ir izšķirotas, sakomentētas un pieejamas, lūk, te. Šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējiem kongresiem, ir vairāk bilžu tieši no paša kongresa – lai gan cilvēkus bez atļaujas fotogrāfēt vēl jo projām ir aizliegts, tomēr, saprotot, ka man neizdodas bez vizuāliem materiāliem kaut mazākajā mērā nodot kongresa īpašo noskaņu, es ļoti aktīvi fotogrāfēju vietas un lietas, kur tobrīd cilvēku nebija. Godīgi sakot, man liekas, ka man vēl jo projām neizdodas nodot to, cik ļoti… cik kongress… nu, jā.
Tag: Hamburga
-
Mājupceļš pēc 30c3
Mājupceļā galvenais izaicinājums bija pareizi aizbraukt uz lidostu – Hamburgas s-bāņa līnija S1, kas ved uz lidostu ir konstruēta tā, vienu pieturu pirms lidostas vilciens sadalās divās daļās, no kurām viena brauc uz lidostu un otra – sazinkur. Centrālajā stacijā divi vācu valodas nemācētāji mēģinājām izzīlēt, vai uz lidostu brauc vilciena “priekša” vai “aizmugure”. Izvirzījām hipotēzi, ka priekša. Iekāpām nepareizajā vagonā. Ieraudzījām, ka mums taisni priekšā ir vadītāja kabīne. Nākamājā pieturā pārkāpām vienu vagonu uz priekšu. Tur bija daudz čemodānu, tāpēc mēs nolēmām, ka jaunais vagons ir mums piemērotāks. Turklāt tajā stacijā, kurā vilciens sadalās, beidzot arī angliski pateica “šī vilciena daļa dodas uz lidostu”. Tā nu viss beidzās labi.
Starp citu, centrālās stacijas priekšā ir puscilindra formas stikla nojumes, kurās skanēja klaviermūzika. Ar nelielu pārsteigumu konstatēju, ka akustika ir tīri laba. Liekas, ka tumbiņa bija novietota centrā, augstākajā punktā ar skaļruni pret jumtu tā, ka skaņa lejā nonāk atstarojoties. Ņemot vērā vispārējo kņadu un nepārtraukto fona troksni, rezultāts bija negaidīti patīkams un pat tāds kā relaksējošs.
Tā kā lidojums bija agri, tad vairāk nekādas muļķības (un gudrības) sastrādāt nepaspēju. Beigas.
-
Santpauli doki un 30c3 beigas
Šodien pirmo reizi bija saulains. Iespējams, pirmo reizi, kad es vispār esmu Hamburgā. No rīta iegāju austrumu pārtikas preču veikalā pie viesnīcas. Lielākā daļa lietu man neko neizteica, tomēr es atradu sen atpakaļ meklēto garšvielu muskatziedu. Jāatzīst gan, ka es vairs neatceros, kāds ir tā pielietojums, tik sen tas bija…
No rīta ilgi gulēju un pēc tam jozu uz kongresu centru, pa ceļam safotogrāfējot nelielo, blakus esošo baznīciņu – sv.Georga saucas. Tāda neliela ķieģeļu ēka ar vienu zaļu metāla tornīti, kura augšējā daļa balstās uz daudzām, garam kājiņām. Man katru rītu sanāca iet garām Ausenalstera ezeram, bet tikai šorīt ievēroju, ka slīpā līnija tilta vienā galā atzīmē 10.meridiānu. Bet visu to prieku dēļ man sanāca īstas hakeru brokastis – hakeru limonāde Club-Mate un supersaldie stacijas berlīneri, jo kārtīgāku ēdienu meklēt nebija laika.
Pēdējā diena, kongress beidzas, traki žēl. No otras puses, kongresā ir pārāk daudz interesantu lietu, pārāk daudz lietu, ko noteikti jācenšas, jāpacenšas saprast, es ilgāk tādu slodzi tāpat nespētu izturēt. Bet tas netraucē izjust trūkuma sajūtu, kad viss ir beidzies. Cilvēki fenomenālā tempā tūlīt pēc noslēguma runas visu vāca nost, nepaspēju pāris niekus sabildēt.
Kad nu viss ievērojami agrāk kā parastajos divpadsmitos bija beidzies, kādu laiku svārstījos – iet uz Santpauli dokiem vai nē. It kā tāda ikoniska Hamburgas vieta, bet tālu un tā… Beigās nolēmu paieties uz to pusi, un, ja apniks, nākt atpakaļ. Sliktākajā gadījumā vismaz Rēperbānī ķīniešu restorānā paēdīšu (atsauce uz pagājušo gadu).
Pa ceļam es, pirmkārt, redzēju slidotavu un, otrkārt, paspēju apmaldīties dzīvojamo māju blokā. Pirmais gadījās tik pat netīšām kā otrais – ejot garām Planten un Bomen aiz vieniem vārtiem dzirdēju skaļu troksni. Iebāzu degunu paskatīties. Skats labs – pienācu no augšas, kur slidotavai pāri izbūvēta pārkare ar soliņiem – var sēdēt un skatīties, kā citi apakšā slido (vai krīt). Turklāt slidotava dāsni izgaismota ar krāsainām lampiņām. Būtu paslidojusi, ja nebūtu somas. Savulārt tas otrais sasniegums patiesībā ir diezgan episks, jo man bija vienkārši jāiet taisni, taisni, taisni, kamēr sasniedz Elbu. Un tā taisni man gāja ļoti labi, līdz brīdim, kad lielā iela beidzās un bija jāiet pa maziņajām. Nu neko, sapratu, ka neko nesaprotu un vērsos pie GPS, lai mani glābj. Beigās tā izmaldīšanās man nāca par labu, jo es iznācu pret dokiem uz terases ar jaukām, taisnām malām – bija jau tumšs, un man vajadzēja kaut kur atbalstīt fotoaparātu, lai vismaz kaut kas būtu redzams bildēs.
Santpauli doki ir viena no tām lietām, ko bieži attēlo Hamburgas pastkartēs. Priekšplānā gara mūra ēka ar izejām uz Elbas krastu (te arī mūsdienās pietur kuģi). Virs katras izejas – apaļš kupols un vienā galā – rupja mūra tornis ar spicu galu un pulksteni. Aiz šīs ēkas redzama Elba, visādas mākslīgas un īstas salas, kuģi, ceļamkrāni, vēl kuģi, iespējams arī, ka Elbas otrs krasts. Hambruga jau Hanzas savienības ziedu laikos bija lielā, dižā ostas pilsēta, tāpēc saprast, kur beidzas cilvēku veidotie ostas pielāgojumi un kur sākas kaut kas kaut attāli saistīts ar īsto Elbas krastu, nav viegli. Mūsdienās – ļoti daudz gaismiņu. Pat ceļamkrāni ir izgaismoti. Vispār skaitās iemīļots tūrisma objekts. Jāatzīst godīgi, ka smuki un iespaidīgi, un tā, bet man kaut kā nevelk urbānā vide – visu laiku tāda sajūta, ka esmu iemaldījusies kaut kādā aizliegtajā zonā un uz mani šaus. Nezinu, kāpēc man šādas asociācijas izsauc arī tik ļoti “cilvēciskota” vide kā šī osta. Varbūt vainīga vēlā nakts stunda – kad izgāju cauri ēkai uz Elbas krasa prominādi, redzēju tur garu, garu plājienu ar ļoti daudz slēgtām kafejnīcām. Jāpamēģina vasarā un dienā – iespējams, ka sēžot uz terases un ēdot kūkas, man būtu mazāk sajūta, ka uz mani šaus. Jo nē, protams, ka tur ne uz vienu nešauj. Un es pat Elbā neiekritu. Prominādes novietojums, starp citu tāds, ka es pat nezinu, vai to var saukt par prominādi – tā iet paralēli krastam, bet tā ir kā saliņa – krastam to pievieno pārjumti tilti. Pa tiem tiltiem nedrīkst braukt ar velosipēdu naktī. Dienā drīkst.
Vienā doku galā ir kādreizējais Hamburgas inženiertehniskais lepnums – Elbas tunelis. Celts 1911.gadā, tas tobrīd ārkārtīgi atviegloja dzīvi, savienojot tālāko ostas daļu (kas ir savienota ar otru krastu, lai vai kas skaitītos otrs krasts) ar šo krastu, tāpēc cilvēkiem vairs nebija jāceļas pāri laivās. Sevišķas ievērības cienīgi bija tuneļa abos galos ierīkoti lifti, kas pārvadāja augšā lejā mašīnas. Mūsdienu transprta plūsmai tas īsti vairs nespēj turēt līdzi (piemēram ziemeļu galā ir trīs mašinu lifti un pats tunelis sastāv no divām ļoti šaurām “trubām”, nekādas izmainīšanās, nekādas apdzīšanas), tomēr tagad tas cilvēkiem vienkārši patīk. Tieši šobrīd gan tur notiek masveidīgi remontdarbi, tāpēc pilno skatu tuneļa gala tornī (ar visiem liftiem utt.) nevarēja redzēt, tomēr, jā, kaut kas tajā ir. Varbūt to var nosaukt par veco laiku šarmu, jo mūsdienās tuneļus ar glazētām flīzītēm visā to garumā neizliek. Pēc mūsdienu standartiem tas būtu ļoti skaists un grezns tunelis (piemēram, sienās ik pa gabaliņam iemūrēta īpaša dekoratīva flīzīte ar kādu jūras dzīvnieku), ja vien no viņa izvāktu remontdarbus. Tagad remontdarbu (vai nakts?) dēļ viņš man uzdzina to pašu nepatīkamo sajūtu, it kā es būtu ielīdusi kaut kur, kur galīgi nedrīkst. Tunelim cauri neizgāju – šķita, ka tas ir tālu un tur otrā galā tāpat man nav ko meklēt – jau no dokiem uz mājām jāiet cauri puspilsētai.
Ejot uz viesnīcu, GPS mani izmaršrutēja pa ielu, kurā bija pieci vai desmit (daudz) spāņu un portugāļu restorāni. Praktiski visi – diezgan dārgi un daļa pat vaļā. Vienā no tiem paēdu. Ķiploku sieriņsviests, kas nāca klāt baltmaizei, bija dievīgs, bet garneļu mērce – parāk sāļa. Arī šokolādes putas uz beigām sāka garšot vienmērīgi neizteiksmīgi saldi, bet varbūt es vienkārši biju tajā brīdī jau paēdusi. Mazliet nobrīnījos, ka tur Latte pārdeva ar nosaukumu Galāo. Bet tā bija laba kafija ar daudz piena putām. Un tas, ka viesmīlis man blakus novāca galdu, savā nodabā dziedādams, arī bija mīlīgi un garstāvokli uzlabojoši. Viņš sāka ar vienu Ziemassvētku dziesmu un kaut kā pats nemanot pārgāja uz kaut ko citu, acīmredzami tik ļoti apmierināts ar dzīvi un notiekošo, ka man arī pielipa. Arī šeit personāls gandrīz visi bija izteikti tumšmataini un tumšacaini. Ja tā turpināsies, man sāks rasties stereotips, ka Vācijā ēst gatavo visi, izņemot pašus vāciešus 😀
Pēc tam centos pēc iespējas ātri un taisni tikt atpakaļ uz viesnīcu, kas nozīmēja iziet cauri visam Hamburgas centram garākajā virzienā. Vismaz divas reizes sastrīdējos ar GPS, kuru samulsināja augstās mājas. Vienā no šīm reizēm es noticēju, ka esmu aizgājusi nepareizi, bet vienā tas nebija iespējams, jo es stāvēju blakus Rātsnamam, kuru nu jau es ļoti labi atpazīstu. Pa ceļam redzēju, kā vismaz divās vietās tiek aktīvi plēsti nost Ziemassvētku tirdziņi un atkal nobrīnījos, kāpēc tos neatstāj uz Jauno gadu. Redzēju vienu cilvēku, kas guļammaisā gulēja pie liela viekala ieejas durvīm. Dīvaina darbība, ņemot vērā, ka gan jau veikals rīt būs ciet. Gabaliņu tālāk es redzēju vēl dažus cilvēkus, kas vienkārši gulēja guļammaisos uz ielām. Tas bija mazāk dīvaini. Nez, vai Vācijas bomzīšiem visiem ir guļammaisi…
Viesnīcā atgriezos īsi pirms divpadsmitiem. Mulsinoši, cik ļoti ļoti tukšs bija pilsētas centrs dienā pirms brīvdienas. Jā, bija pa kādam iedzērušam trokšņotāju bariņam, bet tomēr ļoti, ļoti maz.
Vēl es safotogrāfēju centrālo staciju. Šķiet, tā te Hamburgā ir ļoti parasta prakse – veidot staciju kā stikla puscilindru pāri sliedēm ar mūra papildtelpām abās pusēs. Un, tā kā Hamburgas centrālā stacija ir liela, tad stikla kupols ir… tāds, ka es atkāpos šķiet kādu triju četru Rīgas Doma laukumu attālumā, kamēr salīda kadrā. Žēl, ka stacija tik trūcīgi izgaismota – grandiozais būvējums paliks bildēs tikai knapi samanāms. Sevišķi amizanti izskatījās tas, ka viņai ir vismaz divi pulksteņtorņi (katrā sliežu pusē pa vienam), bet vienam no tiem bija izdzisis fasādes apgaismojums. Vispār, par fasādes apgaismojumu runājot, Hamburga šķiet dīvaina – it kā gaiša, bet tomēr tumša. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka ir gada tumšākās naktis, bet nav ne kripatas sniega, vai tāpēc, ka fasādes tiešām tiek izgaismotas taupīgāk nekā, piemēram, Prāgā. Fotogrāfējot to jūt sevišķi asi, tomēr arī staigājot reizēm gadās samulst, kad sanāk pilsētas centrā nonākt kādā it kā izgaismotā, bet patiesībā stipri tumšā ielā. Visvairāk mani samulsināja Nikolaja baznīcas pilnīgi tumšās drupas, bet varbūt tas saistīts ar remontu. Pie Nikolaja baznīcas bija viena no vietām, kur GPS mēģināja mani aizsūtīt velnszinkur, bet es iespītējos un negāju pa tumšo baznīcas laukumu. Pēc minūtes izrādījās, ka, jā, man nemaz nevajag tajā virzienā, vienkārši kāda ierīce nesaprot, kur atrodas 😀
Starp citu, pazudušo lakatu es atradu otrajā dienā, mētājamies uz galda netālu no kafijas gīku stūrīša. Un noslēguma runa apstiprināja manas aizdomas par to, kāpēc šogad dažādi kongresa servisi bija nestabilāki nekā es biju pieradusi – maksimums, ko iespieda Berlīnes kongresu centrā bija drusku virs 4 tūkst. apmeklētājiem, pagājušajā gadā, kad pirmo reizi notika Hamburgas kongresu centrā, bija drusku virs 6 tūkst. un šogad esot bijis vairāk kā 9 tūkst.
-
30c3: trešā diena
Trešā diena un trīs lietas.
Pirmkārt, miega trūkums sāk panākt gan mani, gan konferenci vispār. Ar vien vairāk kaktos redzami snauduļojoši cilvēki.
Otrkārt, netīšām atradu padārgu, bet ļoti lielisku grieķu restorānu, kurā dabūju burvīgu ceptas gaļas gabalu ar rozā vidiņu un brūnām malām. Mazlietiņ par skābu mērce, bet nu ko var gribēt no citronu mērces. Nekad iepriekš nebiju saskārusies ar kombināciju “šampinjoni un citroni” gaļas mērcē, tikai katri atsevišķi. Klāt kaut kādi apcepti dārzenīši, kam labi piestāvēja tā skābā mērce. Būtu zinājusi, ka porcija tik liela (vēl aperatīvam salāti), nebūtu pasūtījusi desertu (ļoti, ļoti salds karameļu suflē ar šķidru karameļu mērci vidu un vaniļas saldējumu, kas šķita maigs un nesalds salīdzinot ar suflē). Ēdienkartes priekšvārdā bija kaut kas stāstīts par to, ka tas ir grieķu ģimenes restorāns no kura tur tā gada… kad ienācu iekšā, mani samulsināja visvirzienīgi milzīgs, ļoti smaidīgs onkulis, kas ar mani vāciski sveicinājās un spieda man roku. Samulsu bez sava gala un ķēros vērsim pie ragiem: “Um, vai jūs runājat angliski?!” Pēc tam gāja labāk. Bet es noticēju, ka tas tiešām varētu būt grieķu vai vismaz tā reģiona cilvēku uzņēmums.
Un treškārt, netiku iekšā vienā lekcijā, bet pa durvju spraugu redzēju, kā visi cilvēki pieceļas un kādu minūti applaudē.
-
30c3: otrā diena
Konferences otrā diena: brokastis (jā, tas ir mazliet labākas, ja atnāk laicīgi), vēl pāris stundu snaudiņa (jo no rīta runāja par galīgi nesaprotamām lietām), tad viena lekcija par atvērtā koda programmu Magic Lantern Canon fotokamerām (it kā vairāk uz videoierakstu orientēts, bet man vienalga gribas izmēģināt) un tad vēl visādas lekcijas.
Vakarpusē izmetu nelielu līkumiņu pa pilsētu. Šoreiz nekādu konkrētu apskates objektu, vienkārši tāpat – daudzās elektriskās Ziemassvētku gaismiņas tomēr izskatās tīri mīlīgi pat tad, ja ir tumšs un bez sniega, un visi veikali ir ciet. Pa ceļam atradu tos pašus burgerus, kur ēdām pagājušajā gadā. Ir tīri pieņemami, lai gan es turpinu nesaprast frī kartupeļu misiju šajā pasaulē. Pēc tam nokļuvu gadatirdziņā, kur nopirku garšīgas praņikpiparkūkas un augļu maizi aizvešanai mājās. No rīta brokastīs biju ķiķinājusi par ideju mīksto piparkūku uzcept uz oblātas, tagad tirgū atradu īpaši mīkstu un maigu varietāti. Pārdevējs man prasīja, vai es zinu, kas ir “gingerbread”. Es skaidroju, ka es pati cepu “gingerbread”, bet manējie ir pavisam savādāki – plāni un cieti un bez augļiem un riekstiem. Puisis minēja, ka tajos cepumos (un arī augļu maizē) ir kaut kādi jocīgi milti – tas, ko viņš teica, izklausījās pēc “dink” bet tuvākais, ko es spēju sagūglēt, ir “dinkel wheat” (mēs runājām angliski) jeb speltas kvieši, kā saka letonika.lv.
Šo rakstot, atcerējos, ka man lika augļu maizi glabāt ledusskapī. Aizgāju, ieliku piparkūkas ledusskapī, un atgriezos pie rakstīšanas. Pēc pāris teikumiem sapratu, ka kaut kas nav lāgā 😀 jo piparkūkas patiesībā varēja stāvēt arī ārā. Un atradu, ka par lielo pirkumu man ir iedots viens cepums bonusā. Ņam, ņam. Tas gan uz Latviju nebrauks.
Gadatirdziņā visplašāk ir pārstāvēts karstvīns – ik pa dažsimts metriem jauna bode. Pārējās lietas man daudzas šķita mazliet līdzīgas Rīgas tirdziņiem, mazliet atšķirīgas, kopsummā interesantas, kvalitatīvas… un dārgas.
Savukārt kongresu namā kafijas stūrīti es pagaršoju kafiju, kuras malšanā tiek izmantots pielāgots velosipēds. Vēl es apskatīju 3D printerus darbībā un uzzināju, ka lejā, hakcentrā, var apdrukāt T-kreklus ar paša izvēlētu vektorgrafikas attēlu. Un vēl es nācu pie secinājuma, ka caur USB lādējamajiem telefoniem vajadzētu līdzi dot arī USB kondomu. Jā, tāda lieta eksistē.
-
Pirmā 30c3 diena
Koferences pirmā īstā diena – līdz vēlam vakaram nosēdēju konferenču centrā. Interesantākais nekonferences notikums – pusdienlaikā izmetu pāris līkumus pa kongresu namam piegulošo botānisko dārzu Planten and Blomen un netālu no tā parka tālākā gala atradu indiešu restorānu.
Blakus indiešu restorānam ir libāņu restorāns, kam pie durvīm izliktā ēdienkarte bija ar parindeņiem angļu valodā, tāpēc vispirms gāju tur. Tur mani izmeta ar apgalvojumu, ka ciet, jo te esot līdz sešiem vaļā. Siks? Zeks? īsti nesapratu. Bet kopumā tas atstāja mīklainu iespaidu – bija pusčetri pēcpusdienā.
Indiešu restorānā (nosaukums bija kaut kāds sakarā ar dārziņu) ēdienkarte tikai vāciski, tāpēc nācās paļauties uz viesmīļa ieteikumiem. Tiku pie jēra saldā mērcē ar iemaisītiem svaigiem augļiem (āboli un papaija vai oranžā melone) un piedevām – garšvielu rīsiem ar mazliet rozīnēm un riekstiem. Smaržoja tīri pazīstami, bet garšoja kaut kā savādāk kā līdz šim biju piedzīvojusi, tā nu paliku absolūtā neziņā, kas tās bija par garšvielām un kā kaut ko līdzīgu varētu atkārtot. Ēdot domāju, ka iespējams, Vācija gribēja, lai es pilnīgi pieviļos un zaudēju jebkādas cerības, pirms sākt man rādīt labās lietas, uz ko tā ir spējīga. Jā, starp citu, viesnīcas brokastis bija vājas un pietiecīgas, ja neskaita pašapkalpošanās beramās tējas pagatavošanas procesu (karsts ūdens, tējkanniņas, sietiņi, ieber kuru un cik vēlies, aplej, mērcē cik ilgi vēlies), bet varbūt tas bija tāpēc, ka es tur uzpeldēju tieši pirms brokastu beigām.
Planten un Blomen ir salīdzinoši jauks, blīvi apstādīts un izkopts parka un botāniskā dārza krustojums. Nepārprotami, lieta, kas būt jāskatās vasarā, taču pārsteidzošā kārtā te bija daudz ko redzēt arī ziemā (bez sniega) – daudz rododendru un mūžzaļu krūmu, kā arī šādi tādi augi, kas sausos stiebrus un puku galviņas saglabā pa ziemu. Turpceļā uztrāpīju arī uz rožu dārzu, kas bija ļoti rūpīgi iesaiņots egļu skujās. Diemžēl šis skats manam fotoaparātam gāja secen, jo tobrīd lija un es, velkot lietusmēteli, biju aparātu atstājusi apakšā. Atpakaļceļā no pusdienām, jau pustumsā, arī gāju caur to pašu parku un ieraudzīju citas rozes. Neietītas nekādās skujās. Ziedošas un/vai pumpuros. Klajā laukā, nevis siltumnīcā. Hamburga, nopietni? Tā ir Tava izpratne par ziemu? Ziedošas rozes?
Kongresu namā dzīvība rit tādiem apgriezieniem, ka namā iekšā apmaldos biežāk nekā Hamburgas centrā. Pa dienu, cenšoties draudzenei izskaidrot, kāpēc te ir tik lieliski, nonācu pie secinājuma, ka man pietrūkst vārdu, lai cik ne cik adekvāti aprakstītu visu to bagātību, kas te darās. Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī var spēlēt 20+ gadus vecas videospēles? Vai ir svarīgi, ka vienā stūrī ir kafijas gīku kaktiņš ar pāris tādām kafijas pagatavošanas ierīcēm, kādas nekad nebiju vēl redzējusi? Vai ir svarīgs tas cilvēks, kas taisa lego rotaslietas? Atslēgu mūķētāju stūrītis? Stūrītis, kurā māca uztaisīt pulti, kas izslēdz jebkuru TV? Electronic Frontier Fondation informācijas stends? Bet tie ir tikai atsevišķi sīkumi, nieciņi uz vispārējā fona. Vajadzētu kaut kā raksturot to, ka hackspace kopsummā pa stāviem droši vien aizņem laukumu, kas salīdzināms ar futbola laukuma izmēriem. Bet kas tad ir hackspace? Nu vieta kur cilvēki hako… ko dara? Nu, dara lietas. Kādas lietas? Nu visādas! Atkal pārāk nekonkrēti. Nu, bet ko darīt, ja cilvēki dara tik daudz un dažādas lietas, ka viņas dažos vārdos aprakstīt nevar?
No tematiskā viedokļa, kongress, protams, pilns ar smagu simbolismu. Pirmais kongress ir bijis 1984.gadā, šogad ir trīsdesmitais. Atklāšanas runā tika skaidrots, kāpēc šogad kongresam nav moto: “Parasti kāds vienmēr nāca klajā ar kādu asprātīgu frāzi, kura kādu mums tobrīd svarīgu ideju nestu kopienai un arī plašākai sabiedrībai. Šoreiz mēs esam atstāti bez vārdiem. Mums vienkārši nav ko teikt.” (Šeit un turpmāk – brīvi tulkoju un pārstāstu; vēlāk publicēs oficiālo video, kurā visi, kurus tas interesēs, varēs redzēt, kā bija patiesībā.) Un vēl: “Mēs pamodāmies no slikta sapņa un nokļuvām šausmīgā realitātē.” Bet nevar teikt, ka kongress būtu drūms, tieši otrādi – mežonīgs entuziasms kūsā visus kaktos pat vēl vairāk kā agrāk. Varbūt tāpēc, ka šoreiz sajūta, ka tas, par ko šeit runā, ir svarīgi, ir daudz saasinātāka kā iepriekš. Un teksts “trīsdesmit gadu laikā no gīku saujiņas, kuru viedokli neviens īpaši neņēma vērā, mēs esam kļuvuši par lielu kopienu, kuras viedokli… vēl jo projām neviens īpaši neņem vērā”, kas šeit uzrakstot, varbūt izskatās skumjš, atklāšanas runā izraisīja neviltotu un milzīgu auditorijas sajūsmu, ko pavadīja aplausu vētra.
No organizatoriskā viedokļa – nevaru sapratusi, vai padevusies esmu es vai organizatori, bet man ir tāda sajūta, ka šoreiz kongress ir vairāk novirzījies savā dienas plānojumā uz vakara pusi. Cik nu to vispār vari teikt par pasākumu, kas ir atvērts 24 stundas diennaktī. Bet nu referāti visu nakti nenotiek.
Ā, un es dabūju kongresa T-kreklu. Pat mazliet rindā pastāvēju viņa dēļ – bet tad ir īstais izmērs. Kaut kā ir sajūta, ka šis kongress varētu man izrādīties svarīgs ar laiku.
P.S. Te naktī dzied putni. Vismaz viens. Vismaz pāris dziesmiņas.
P.S.2. Viesnīcas istabiņā ir barometrs, kas jau kopš manas ierašanās rāda, ka laiks mainīsies. Un man likās, ka tad, kad kaut kas ir konstanti uz robežas starp līšanu un nelīšanu (tā sauc abas pārējās barometra iedaļas), tad tās ir nevis pārmaiņas, bet stabils stāvoklis… -
Gaismiņas, gadatirgus un neprārtraukta līņāšana
Pēc trim stundām beidzot biju augšā (jā, modinātājs nopūlējās stundu :D) un piezvanīju otram Latvijas cilvēkam, kas te šobrīd ganās. Viņa reakcija telefona klausulē bija optimisma pārpilna: “Ō, Tu esi dzīva!” Nu jā, pēc nelielas gulēšanas es tiešām biju vairāk dzīva nekā pirms tam. Nepārprotami.
Konstatēju, ka no viesnīcas līdz kongresu centram var aiziet ~25 minūtēs, ja nesteidzas. Kongresu centā konstatēju, ka ir neliela rinda uz aproču saņemšanu. Pēc tam sapratu, ka esmu aizmirsusi viesnīcā izdrukāto biļeti, tāpēc lai saņemtu aproci, man vajag, hmm, kaut ko, hmmm, citu. Kamēr es panācu, ka uz mana telefona ekrāna ir redzams biļetes QR kods, rinda bija kļuvusi 2x garāka. Nu WTF. Vienīgais labums, ka man aiz muguras visu laiku stāvēja un plēsa jokus 2 vai 3 Haosa enģeļi (kongresa brīvprātīgie), kam arī nezinkāpēc bija uzdots šo rindu izstāvēt.
Dabūju aproci, mazliet pastaigāju pa kongresu namu, apskatīju pussalikto trubu pasta sistēmu, satiku otru Latvijas biedrīti un, skat, vakars klāt. Ēst gribas pēc velna. Mēģināju sevi morāli sagatavot tam, ka var nepaveikties un vakariņas var neatrasties, jo ir Ziemassvētki un viss ir ciet, kad tepat blakus kongresu namam tuvākajā gājēju ielā atradu Cup&Cino – jā, jā, to pašu, kam frančīže, filiāle vai cits f ir Rīgā, Mežciemā. Diemžēl ēdienkarte tikai vāciski, bet ar faķīrisku veiklību un ņemot palīgā klasiskos zināmos itāļu ēdienu nosaukumus, apmēram pusi sapratu pat pati, bez prasīšanas viesmīlei. Pica bija izcila – nekad nebūtu domājusi, ka parastā Parmas pica (tomāti, siers, šķiņķis, rukola) var man likties tik garšīga.
Aizgāju līdz Binenalastera ezeram (tas ir tāds četrstūrains dīķis tieši pašā Hamburgas centrā – savienots ar ostas kanāliem) un iztaigāju gar vienu malu izvērsto Ziemassvētku tirdziņu ar mērķi atrast ģimenei jaukus suvenīrus. Kaut kas tajā visā nogāja nepareizi, jo es nenopirku ģimenei nevienu suvenīru, iztērēju lielāko daļu skaidrās naudas, un tiku pie vienkārši apburoša zīda lakata un krāsaina (bet nekrāsota) koka pērlīšu krellēm. Otrs Latvijas cilvēks, gatavojoties braukt šurp teica, ka plāno kongresā iepirkt tehniku. Nez, vai es arī varu teikt, ka kongresā sev iepirku tehniku…
Visu vakaru līņā tieši tik stipri, lai varētu samirkt, bet ne tik stipri, lai liktos pareizi atcelt jebkādas pastaigas. Tā kā pēc gadatirgus tomēr izgāju cauri pilsētas centram (rātsnams dūmakainajā lietiņā izskatījās ļoti mīļš) uz ostas noliktavu rajonu, tad vakarā viesnīcā atgriezos ne nu pilnīgi izmirkusi, bet sausa arī nē. Vispār apbrīnojami precīzi izdevās notrāpīt to brīdi, kad viss biezais apģērbs ir samircis, bet plānais – vēl sauss.
Par ostu noliktavām secināju, skaisti, bet vakaros derētu drusku vairāk gaismas. Milzīgas, vecas, epizodiski rotātas ķieģeļu ēkas, kanāli, dzelzs sliežu tilti un gaismiņas kopā veido baigo maģiju. Tur, kur gaismiņu nav, arī maģija ir savādāka – tumšs, ļoti tukšs (pavēls Ziemassvētku vakars) un arī auksts/slapjš. Pie Čīles mājas (sakarā ar to, ka nesen pārskatīju iepriekšējā brauciena bildes, es vēl jo projām tos nosaukumus labi atceros) atnākusi konstatēju, ka fotoaparātam priekšējās lēca ir galīgi aizlijusi neskatoties uz to, ka visu laiku centos aparātu turēt zem jakas, lai sausāk. Tagad mazliet bail skatīties, vai visas manas jaukās miglas/gaismiņu/tumsas bildes nebūs kļuvušas par visaptveroši miglas un tikai miglas bildēm.
Viesnīcā ir jocīgs internets, kas reizēm strādā un reizēm nestrādā. Nudien priecājos, ka vismaz tik daudz gudrības man no apkārtējiem džekiem ir pielipis, kā uztaisīt SSL tuneli – konkrēti šim dīvainajam internetam tas palīdz. Strādā vairāk, biežāk un stabilāk. Vēl par vienīcu var atzīmēt, ka viņiem ir pietrūcis klaustrofobiski mazo īsti vienvietīgo numuru, tāpēc man ir tā vietā ticis “dvīņu” numurs un daudz vairāk vietas. Man ļoti patīk. Ir brīvdienu sajūta, IR!
Kaujas uzdevums rītdienai: dabūt lielu pudeli dzeramā ūdens.
Piezīme nākotnei: kad es nākamreiz atkal taisīšos šajā gada laikā braukt uz Hamburgu bez lietussarga, lūdzu, atgādiniet man, ka es esmu jau vairākkārt atzinusi, ka tā ir izcili muļķīga doma. Un tas, ka es pirms iziešanas no viesnīcas no somas izmetu lietusmēteli, vispār bija netālredzīguma kalna gals. Jāpierod, jāpierod, ka ziemā līņā.