Laumas piezīmes

Tag: Itālija

  • Turīna 4: vakariņas dvēselei un mājupceļš

    Nākamā diena, sestdiena, mums ir pēdējā Turīnā. Vācam čemodānus, mazliet pačīkstam par to, ka ir beidzies tualetes papīrs un mums neiedeva jaunu, un nočammājamies drusku par daudz, es pāris minūtes nokavēju sava workshop sākumu. Bet tikai nedaudz. Tā kā šodienas programma nav pakļauta galvenajai konferences organizācijai, sesijas sadalās samērīgāk, un es dabūju arī pasēdēt. Es ievēroju, ka viens no jomas grandiem man blakus ļoti acīmredzami mieg ciet un sajūtos daudz labāk par savu klaiņojošo uzmanību. Bet pēc kafijas vēl jo projām ir jāstāv rindā, un šodien mēs esam tajā ēkā, kur ir neērtāks kafijas paužu ēdiens. Posteru angārā bija tādas mīkstākas bulciņas, bet šeit pirmajā kafijas pauzē ir jauki, saldi, drupani un ārkārtīgi sausi cepumi. Manam kunģim par to ir viedoklis. Es paskatos dienas plānu, ieraugu, ka pusdienu pauze ir īsa (apkārt esošā iepirkšanās centra rindas neizstāvēšu), un palūdzu, lai J. man atnes man uz pulksten vieniem kaut ko garšīgu un kunģim labu. J. atnes man rāmenu no tā japāņu restorāna (Japs!), kas bija netālu no mūsu viesnīcas. Lidojums mums ir svētdienas rītā no Bergamo, tāpēc pēdējai naktij mums viesnīca ir norezervēta tur. Plānojam braukt ar vilcienu uz Milānu, paēst tur vakariņas un tad uz Bergamo, lai no rīta pirms lidmašīnas būtu jātērē mazāk laika ceļā. Šoreiz mums pat ir laicīgi nopirktas parastās biļetes. Pirms Milānas vilciena paspējam izmest mazītiņu laukumiņu Turīnas centrā – aizejam San Karlo laukumam, kas pēc kartes izskatās, ka varētu būt vecpilsētas centrālais laukums, un nejauši ieklīstam San Frederiko galerijā. Šajā gadījumā galerija ir tā kā apjumts ielas fragments. Safočēju krāšņās fasādes, papriecājos par stikla rūtiņu jumtu, un tad piesēžam vienā galerijas malā uz kapučino un desertu. Man ir olu liķiera krēms (mazliet apdedzināts ar cukura glazūriņu) ar ogām. Laba kombinācija. Smejos J., ka varbūt man tikai tagad sāk piezagties ceļojuma sajūta, kad beidzot ir laiks atvilkt elpu. J. pastāsta, ka, kamēr es piedalījos konferencē, viņam esot pilsētas centrā uzklupis siers un tagad mums atkal ir vairāki veidi suvenīrsiera. Uzbrucīgi tie Vecās Eiropas sieri nudien! Vilcienā braucam šoreiz parastajā klasē. Tas vēl jo projām ir ļoti ērti, bet mans krēsls tomēr nav tik milzīgs, lai es varētu tik ļoti iztiept elkoņus uz visām pusēm. Bet rozetes ir. Milānā J. ir atradis kādu restorānu Pane i tulipani tikai pāris kvartālus no stacijas. Vēlāk viņš atzīstas, ka to atradis uz ātru roku apmēram desmit minūšu laikā vilcienā, cīnoties ar sliktu internetu. Es smejos, ka to nevajadzēja teikt, jo restorāns ir patiesi lielisks. Sēžam ārā, vakars ir tieši ne par aukstu, ne par karstu. Viesmīļi entusiastiski stāsta par vietējiem ēdieniem un jokojas ar mums. Kad mums atnes vīnu, J. pamāj, lai dod pagaršot man, un viens no viesmīļiem saka, ka, nu jā, viņa ir boss, ja tu izvēlēsies sliktu vīnu, viņa tevi vakarā nodurs. J. diplomātiski atbild, ka vienkārši uzticas manai gaumei. Vīns, starp citu, atkal labs, un es pierakstu, ka vermentino ir atslēgvārds, kas man jau vairākkārt ir garšojis. Kaut kur starp otro ēdienu un desertu iet garām vīrs, kas mēģina mums iepārdot sarkanas rozes. Atsakamies, jo roze diez vai pārdzīvos atceļu uz Latviju. Uzkodas mums pilnībā iemārketē viesmīļi, bet es nenožēloju, jo tā beidzot sanāk kaut ko jaunu uzzināt – ceļojuma laikā pašai palasīt diemžēl nebija laika. Mums ir maizīte ar baklažāniem kaut kādā oranžā mērcē, kam uzrīvē rūgto šokolādi, fokača, kas atgādina vienkāršu picu ar tomātmērci un sieru, pupiņu biezzupa un kaut kādi zaļu dzinumu (endīvīju?) salāti ar anšovu mērci. Tā es uzzinu, ka reizēm pat man tomātmērce ir pieņemama. Iespējams, tikai Itālijā, tikai sestdienas vakaros labā restorānā un tikai labā garstāvoklī. Pupiņu biezzupa šķiet pagatavota uz tāda pamatīga kaulu buljona bāzes, ka ar cirvi varētu cirst. Otrajā ēdienā mums piedāvā jūras ezi, tas šodien esot svaigs un liels, bet es pavelkos uz smadzeņkauliem (osso buco) ar safrāna risoto. Ēdu un filozofēju, kā gan tas ir, ka gan gaļa, gan risoto katrs atsevišķi šķiet par maigu, bet kopā ir absolūti ideāli un pilnvērtīgi. Desertā J. saka, ka viņam jau pietiek, bet es paņemu tiramisu. Viesmīlis saka, ka nevar dot divas karotītes, jo man ir tiramisu, bet J. ir Deserts, tāpēc tiramisu viņam vairs nevajag. Bet mums tomēr iedod divas karotītes. Pēc vakariņām ir jātiek uz Bergamo. Autobuss ved uz lidostu, un viesnīca ir lidostai tuvākā viesnīca, ko varēja dabūt, neziedojot nieri. Viesnīca ir drusku vairāk kā 2km no lidostas, un šovakar tas ir par daudz. Vispirms mēs gandrīz kilometru ejam gar miljons stāvvietām (lai slavēts fakts, ka visur vismaz bija uzzīmēts gājēju celiņš). Tad ir pāris dīvaines ēkas un servisi un tad ļoti pēkšņi sākas privātmāju rajons. Tad mums pa tuneli ir jāšķērso autostrāde, un es… nobīstos no tuneļa. Tunelis izskatās mazs, klaustrofobisks, pusaizbrucis un ārpusē ir dīvaini brīdinājumi itāļu valodā, ko J. negrib lasīt. Objektīvi runājot, tunelis nebija ne aizbrucis, ne kāds, un brīdinājums bija par to, ka tiem, kas garāki par 1,9m, ir jāpieliecas, jo vienā galā ir pāris ar raibu lenti aptītas trubas. Un vispār tam tunelim pat nesen bija pārkrāsotas sienas, tajā nav pat neviena grafiti. Vienkārši ir ļoti nogurts. Nākamajā dienā J. ir ar mieru žēlīgi atzīt, ka tunelī vismaz smirdēja. Pēc tuneļa sākas tāds kā pilsētas centrs ar bezmaz vai viduslaicīgām mājiņām un vismaz vienu baznīcu ar ļoti daudziem zvaniem tornī. Viesnīcdzīvoklītis ir absolūti omulīgs, un, lai gan vannasistaba ir uz diviem numuriem viena, tā ir šausmīgi glīta ar mazām dienvidnieciskām flīzītēm un tajā ir burbuļvanna. Bet ir pusnakts, mums četros ir jābūt lidostā, un vispār vannasistabā ir uzlikta zīme, ka, lūdzu, nelietot burbuļus pēc desmitiem vakarā, jo tas ir pārāk trokšņaini. Tā nu es aizeju gulēt, nevis atlikušās 3h nosēžu vannā. Pēc nelielās 3h pagulēšanas ceļš uz lidostu šķiet daudz īsāks. Izlidošana nokavē tikai mazliet, un saullēkts pār kalniem un blakusesošo cietoksni ir ļoti skaists. Lidmašīna pēc ātrvilcienu priekiem ir drusmīgi neērta. Es guļu, bet man ir sajūta, man pēc tam ir izmežģīts kakls un sastiepta mugura 3 vietās. Ir tāda urbānā leģenda, ka rainis ņemot no lidmašīnām ārā krāslus, lai pārliktu tos ciešāk (lai saiet vairāk pasažieru), un, kad mani tur iebāž, es tam spēju noticēt… Rīgā vispirms es gandrīz norakstu zudušajos savu čemodānu (tas ir nevis uz lentes, bet nezkāpēc nomests kaktā aiz otras, nestrādājošās, lentes), un tad, izgājusi ārā, ka pēc vēsās Ziemeļitālijas Latvijā ir sākusies kaut kāda karstuma elle. Es, pirmais darbs, nolieku vilnas žaketi čemodānā un izvelku visu ceļojuma laiku nelietoto lina platmali. Ir 30 grādi. Maija beigās.

  • Turīna 3: mazliet karaliskuma

    Trešā konferences diena ir pēdējā pamatsatura diena, tāpēc tā jau pati par sevi ir īsāka, un es vēl nolemju noīsināt noslēgumvārdus, kas tāpat būs lielajā telpā ar pārāk mazo gaisu, kur man nāks miegs. Vakarā būs konferences galā vakariņas, bet līdz tam vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam pavisam mazliet, maigi un ar vairākām atpūtiņām pastaigāt pa pilsētu. Valentīna parks nav tālu, un tas ir pie upes. Nolemjam, ka, ja būs spēks, tad pastaigas maršruts varētu būt iziet tam visā garumā gar upi cauri un tad griesties atpakaļ pilsētā iekšā meklēt ceļu uz vakariņu vietu.

    Parks ir patiesi patīkams. Vispirms mēs atrodam krāšņu, mītīsku tēlu skulptūrām rotātu strūklaku (Divpadsmit mēnešu fontāns) un apsūnojušas kāpnes, kas ved uz nekurieni. Turpinot uz priekšu, vienā pusē ir botāniskais dārzs un otrā pusē – viduslaiku ciema replika, kas ar lielu rūpību uzcelta 19. gs. otrajā pusē kaut kādam pasākumam par godu. Viduslaiku ciems ir ciet, bet botāniskajā dārzā ir vairākas ļoti smukas skulptūras, piemēram, kāda stiepļu lēdija, kas attēlota braucam ar veclaicīgu zāles pļāvēju, kam pēdās paliek puķes, vai arī zēns, kas lasa grāmatu, no kuras nāk ārā baltu taureņu straume. Zēna statuja ir priekšplānā kādai ūdenstilpnei, kurā peld kaut kādi boberi. J. domā, ka tās ir nūtrijas, nevis bebri, jo, iespējams, uz brīdi pazibējusi aste, kas ir pietiekami tieva. Es tā arī asti nesaskatu.

    Visur parkā ir ļoti daudz vāveru un tās nav sevišķi bailīgas. Arī ārpus botāniskā dārza robežām ir vairāki ļoti resni koki ar zemiem, nenormāli gariem zariem. Ir vairākas saldējuma pārdotuves, bet tās veras ciet. Otrā upes krastā var redzēt atsevišķas mājas meža un citu zaļumu ietvarā. Kādu laiku pērkons ducina tālumā. Esam tikuši parkam apmēram līdz vidum, kad sāk līt un turklāt diezgan pamatīgi. Mums atšķirībā no vairuma apkārtesošo cilvēku ir kārtīgi lietussargi, un tā vienkārši kur paslēpties parka vidū nav, tāpēc turpinam uz priekšu. Pie upes tie skati ar gaišākiem un tumšākiem mākoņiem un mazliet aizmiglotajiem tiltiem patiesībā ir ļoti jauki.

    Virzoties uz priekšu, pie upes ir vairāki airētāju klubi, un mēs satiekam vairākas sportistu grupiņas, grūti saprast, vai viņi turpina skriet treniņa ietvaros vai prom no lietus.

    Kad esam aizgājuši līdz nākamajam tiltam, parks beidzas, sākas pilsētas daļa, kur brauc auto un ir ļoti daudz šļakatu. Turklāt mums patiesībā vēl ir laiks līdz vakariņām diezgan daudz, un neviens no mums negrib to pavadīt lietū. Aplūkojam kādu triumfa arku, kurā arī slēpjas vairāki slapji cilvēki (ne sevišķi veiksmīgi) un pa Viktora Emanuela ielu devāmies apmēram konferences vakariņu virzienā ar plānu iet iekšā pirmajā neslēgtajā kafejnīcā vai restorānā, kas būs pa ceļam. Šī ir liela iela, pilna ar krāsainiem skatlogiem, te tādiem vajadzētu čumēt un mudžēt, vai ne?

    Turīnā daudzi restorāni atveras uz pusdienlaiku, pabaro cilvēkus, tad paņem pauzi un atveras vēlreiz uz vakariņām. Šīm divām ēdienreizēm mēdz būt pat pilnīgi atšķirīgas ēdienkartes ar, piemēram, atšķirīgiem apkalpošanas uzcenojumiem. Šobrīd ir ne šis ne tas – krietni par vēlu pusdienām, bet drusku tā kā par agru vakariņām. Pēc kādiem kvartāliem trim vai pieciem ieraugam atvērtas īru kroga, nu, paba durvis. Sešu nāciju pabs saucas. Kad mēģinu pa tām ielūkoties, man gandŗiz uzbrauc virsū vīrs ar tukšiem aluskastu piegādes ratiņiem. Īru pabs noteikti nebija manā Turīnas prioritāšu sarakstā, bet ir jāglābjas no lietus un jāatpūšas, kājas atkal sāk sāpēt.

    “Vai esat atvērti”, J. paprasa, kad reāli esam jau iekšā pabā. Es ievēroju, ka “jā” atskan pēc tādas kā pauzītes. Interjers ir klišejiskāks par klišejisku, tumšie koka paneļi un visa pārējā atribūtika kā filmās. Taču tā kā paneļi ir tiešām koka, nevis plastmasas, es ātri nolemju, ka vieta ir omulīga un lieliska. Patiesību sakot, vienīgais trūkums ir tas, ka mana vilnas žakete ož pēc slapja suņa vai slapjas aitas, un tas dīvaini disonē ar kādu no krogā esošajām smaržas niansēm, radot tādu kā tehnisku smaku. Diezgan jocīgi, jo žaketi novelkot, nekas nesmird, bet bez žaketes ir auksti.

    Līdz vakariņām vēl ir vairāk kā 2 stundas. Pasūtam pa alum, un Bufalo spārniņus. Spārniņi ir ļoti vienkārši, mazliet garšvieloti un fritēti, un ļoti skaidri garšo pēc tā, ka jāpasūta vēl viena porcija spārniņu un vēl sīpolu gredzeni arī. Ejot uz tualeti es ievēroju, ka pa 1 eiro ir iespējams paspēlēt pinbolu īstā, fiziskā aparātā ar daudzām gaismiņām un bīp-bebīp-bop-bēp. Vienā no bērnības Windows (3.11? kāds no agrīnajiem NT? tiešām neatceros) Pinball bija iekļauts kā datorspēle, tāpēc man patiesībā ir diezgan skaidrs priekšstats, kas tas ir, lai gan aparātu redzu pirmo reizi. Priekš tā, ka tas ir viens eiro, es patiesībā diezgan ilgi spēlēju, kamēr pazaudēju visas bumbiņas. J. paspēj gan papriecāties un safotogrāfēt, gan padīdīties, ka mums tak spārniņi atdzisīs.

    Tualetē vīriešu nodalījumos ir pēdiņas, bet sieviešu – parastie podi.

    Kārtīgi atpūtušies mēs atsākam čāpojienu uz vakariņu vietu. Lietus ir beidzies. Pilsēta izskatās mīlīgi, visas malas pilnas ar tiem skaistajiem, rakstainajiem balkoniem un logu slēģiem, kas man parasti dienvidos tik ļoti patīk. Redzam arī (no ārpuses) vairākas mazas, smukas baznīciņas. Kopumā vakariņu vieta ir par tālu un mazu gabalu pirms galamērķa mēs sēžamies atpūsties.

    Vakariņas ir kaut kādā vietā, kas atgādina dzelzceļa muzeju vai kādreizējo Sapņu fabriku. Mīlīgi, atmosfērīgi, un… neviena krēsla! Ēdieni tiek pasniegti zviedru galdos un pat pie sienām nav krēslu. Es J. saku, ka šis ir drusku par daudz un ka varbūt pat būtu vietā mazliet paraudāt. (Es gan promejot ieraudzīju vienu blakustelpu ar dīvāniem, kas ārpusē laikam mums bija pieejama, bet tur bija mazāk kā 100 vietu un mēs bijām noteikti vairāk par tūkstoti.)

    Klīstot gar uzkodām satiekam vienu no kolēģiem, tas parāda, kur var dabūt siltos ēdienus. Ēdieni ir jauki, taču ne pārsteidzoši izcili. Tiesa gan, mani divdesmit gadu laikā ir palicis daudz grūtāk pārsteigt ar izcilu ēdienu. Vīns ir garšīgs un J. atnes man milzīgu porciju pildītas pastas – tā kā ravioli, bet mazāki – kaut kādā krēmīgā mērcītē. Esot te kaut kas reģionāls, bet es pazaudēju vārdu. Bet man ļoti garšo, tāds omulīgs ēdiens. Es bezceremoniāli apsēžos sakrustotām kājām pie vienas no sienām. Kad kolēģis uz manām izdarībām noskatās, es nokomentēju, ka, ja kādam šķiet antisociāli, ka cilvēki sēž uz grīdas, lai iedod man krēslu, es ar lielāko prieku sākšu uzvesties sociālāk.

    Pieēdamies, papļāpājam par pāris plakātiem, ko redzējām konferencē, un kolēģis aiziet mājā, jo arī pret viņa kājām pēdējās dienas nav bijušas žēlīgas. Mēs ar J. bezmērķīgi paklaiņojam pa lielo zāli un es ar domu, ka laikam jau nevienu pazīstamu nesatikšu, arī apsveru iešanu mājās. Tad mēs satiekam otru kolēģi, un vēl mazliet papļāpājam. J. atnes mums vēl pa glāzei vīna. Pie vārdiem “laikam būs jāiet mājās” vienā zāles malā sākas kaut kāds balagāns un sāk spēlēt mūziku.

    Izklausās tā kā pēc Queen, es padomāju par pirmajiem akordiem. Hmm, turpina izklausīties pēc Queen, turklāt ne no tām visslavenākajām dziesmām, vienkārši tāda, ko es atpazīstu. Tā bija Queen dziesma. Un arī nākamā. Pasākumā bija uzaicināta viena itāļu grupa, kas dzied Queen dziesmas – The Royal Band. Skatuves dekorācijas ietvēra gan kroni, gan uz tumbiņas stūra uzkārtu sarkanu apmetni, gan fonā iezīmīgu sarkanu ģitāru, kas, cik atceros, netika lietota muzicēšanai. Un melnbaltrūtainu lakatu pie sintezatora stūra.

    Pēc divarpusstundu dejošanas un lēkāšanas es, klibojot uz metro, J. saku, ka rīt manas kājas, iespējams, varēs arī eitanazēt, bet tādi nu tie lēmumi tika pieņemti. J. atzīst, ka, viņaprāt, džeki brīžiem dziedāja šķībi, un es pasaku paldies, ka viņš nebojāja man vakaru ar šo informāciju, jo es to nedzirdēju un lieliski izdejojos. J. atzīst, ka ar publiku viņi esot ļoti labi strādājuši. Turklāt nu būsim godīgi, kad vēl man būs iespēja pilnās plaušās dziedāt “weeeeeeeeeeee are the champions my friends“, neriskējot ar policijas izsaukšanu!?

    Jāatzīst, ka, lai gan līdz viesnīcai ir tikai dažas pieturas, es nekad mūžā neesmu bijusi tik laimīga, ka metro nav pārstājis kursēt – kad soļi jāliek vienkārši viens pēc otra, nevis tā un šitā mūzikas ritmā, pēdās sāp katrs vismazākais akmentiņš cauri pat visnotaļ pamatīgajai botas zolei.

    ____________________________________

    *) Rakstot pēc pāris dienām es vairs neatcerējos, kas tieši tā par dziesmu bija, iespējams, “Keep yourself alive” vai “Tie your mother down“. Otrā dziesma bija “You don’t fool me“, jo es stāstīju J. par pēdējā albuma sagatavošanu.

  • Turīna 2: stāvamais un braucamais

    Divas nākamās dienas ir konference un notiekošo īsi var rezumēt kā “nogurums, sāp pēdas, gribas čīkstēt, bet zinātne notiek”.

    Konference norisinās Lingotto centrā – ēkā ar patiesi interesantu vēsturi – tā ir kādreiz bijusi novitāra un revolucionāra Fiat rūpnīca, kas pēc slēgšanas pārbūvēta par daudzfunkcionālu notikumu vietu – veikali, kino, kongresu centrs, viss, ko vien vēlies. Abos ēkas galos ir milzīgas spirālveida rampas, pa kurām saliktie fiati kādreiz brauca lejā – pēc tam, kad tie tika izmēģināti trasē uz jumta. Tagad uz jumta trase tiek retums lietota elektromobiļiem un pārsvarā ir apzaļumota.

    Taču mans prieks par ēkas vēsturi nespēj atlīdzināt manu īgnumu par organizātoriskajām nebūšanām. Šī konference vienmēr ir bijusi liela un šogad ir kaut kāds dubultnotikums, līdz ar to, salīdzinot ar jomā pierasto, tā ir milzīga konference. No otras puses, kaut kur tiek minēti 3 tūkstoši dalībnieku un daļa no tiem piedalās virtuāli – nekas tāds, ko cilvēce nebūtu pieredzējusi. Atklāšanas laikā galvenajā ēkā izbeidzas internets, bezvadu tīkli sakonfigurēti tā, ka nespēj visiem gribētājiem izdalīt IP adreses. Lielajā zāle arī mobilā interneta pārklājums ir diezgan nekāds, iespējams, lielais gribētāju skaits to “iztērē”. Otra lieta, kas izmisīgi pietrūkst, ir gaiss. Gan lielajā zālē, gan gaiteņos, gan milzu angārā, kur notiek plakātu sesijas, cilvēki gaisu izelpo pirmajās stundās un tas nekad neatgriežas, tāpēc es cīnos ne tikai ar drusku trauksmi par nevēdinātām telpām, bet arī vienkārši miegu. Viena referāta laikā viens no maniem kolēģiem viedi saka, ka telpās, kurās nav ne gaisa, ne interneta, nav pamata dzīvam cilvēkam atrasties un patiesībā mums būtu jāiet ārā. Mēs neizejam. Sēžam telpas vidū.

    Vēl viena ķibele ir manas nostaigātās pēdas. Šajā konferencē plakātu sesijas vienmēr bijusi interesantākā daļa un daudzo dalībnieku dēļ tās notiek paralēli ar referātiem gandrīz visu dienu. Plakātu sesijas šoreiz tiek diezgan gudri organizētas lielā angārā, kas nozīmē, ka var ērti izstaigāt visas dažādās tēmas un aprunāties ar katru interesējošo stāstītāju. Man patiesībā šī daļa vienmēr ir patikusi, taču rodas problēma. Sanāk visu dienu pavadīt kājās. Angārā krēslu ir ļoti maz. Kafijas pauzēs ir pieņemts stāvēt rindās vai pie galdiņiem. Jā, es esmu paņēmusi līdzi savas vismīļākās, mīkstākās botiņas, bet ar to nepietiek – jau pirmās konferences dienas pēcpusdienā man pēdas sāp diezgan drausmīgi. Turklāt tajā dienā, kas tika pavadīta ceļā, man bija kurpes ar plānākām zolēm un arī tika staigāts par daudz.

    Odziņa uz mana saguruma un nīgruma kūkas ir kafijas paužu organizācija. Šķiet, organizatori ir samaksājuši par to, ka mums noteiktā laikā dos kafiju, nevis, ka visi, kas grib, dabūs tik kafijas, cik grib. Tāpēc ir ļoti garas rindas un es vairākkārt uzraujos uz to, ka nē, es nevaru dabūt vēl vienu kafijas piņģerotu, jo tieši tikko nozvanīja zvaniņu, ka kafijas pauze beidzas. Un arī mana puslitrīgā krūzīte dzeramā ūdens glabāšanai apkalpojošajam personālam izraisa šoku – neviens nelej to pielnu, tāpēc man ir jāstāv rindā atkal un atkal. Šis būtu mazāk kaitinoši, ja pirms pāris mēnešiem mēs nebūtu darbā sprieduši, ka šoreiz konferences reģistrācijas maksa ir sasodīti augsta pat šīs konfas standartiem. Ā, nu jā, un no tās stāvēšanas turpina sāpēt pēdas.

    Ar zinātnes daļu iet labāk. Par spīti tam, ka nav gaisa un milzīga daļa satura ir par LLM, kas mani īsti nesaista, es tāpat atrodu lielu čupiņu piefiksēšanas vērtu ideju un atsauču.

    Vēl mani ļoti iepriecina pilsētas metro. Ir tikai viena līnija, tas kursē reizi 5 minūtēs, brauc šausmīgi ātri, un 72h biļete, kas ļauj braukt gan ar metro, gan tramvaju vai autobusu, cik vien vēlos, maksā 12,5€. Un gan Lingotto, gan mūsu viesnīca ir pāris soļus no metro. Kā pirmās konferences dienas rītā mēs to aptveram, tā metro kļūst par būtisku atslodzi manām nabaga pēdam. Starp citu, metro vilcieniņi ir pilnībā automātiski, tiem nav vadītāja, un tomēr tie pietur pietiekami precīzi tā, lai vagona durvis salāgotos ar durtiņām būvē, kas norobežo sliedes no visādiem muļķiem, kas varētu uz sliedēm nokrist.

    J. pa šīm dienām ir paspējis apmeklēt anatomijas muzeju, kriminālistikas muzeju un kāda jauka, mazliet traumēta vietējā mākslinieka muzeju.

    Pirmajā dienā pusdienās nezkāpēc sanāk ēst pokebļodas kopā ar kolēģiem turpat blakus iepirkšanās centrā. Vakariņas es aizstāju ar uzkodām, ko dod welcome drink, kas ir tajā pašā angārā, kur plakāti. Iespējams, garšīgākā uzkoda ir pasta ar kaperiem un olīvēm, kas man pārsteidzoši labi garšo par spīti manām distancētajām attiecībām gan ar kaperiem, gan olīvēm, gan sarkanīgām mērcēm. Vienā brīdī iestājas dzīvā mūzika, bet mēs ar J. un kolēģiem nobalsojam, ka akustika telpā nava laba.

    Otrajā dienā es esmu daudz saudzīgāka ar savām pēdām un rūpīgāk plānoju, kad stāvu un kad sēžu. J. mani pārliecina, ka, ja negribam ēst Lingotto, tad es tikpat labi varu atbraukt uz viesnīcu un mēs varētu iet ēst kopā. Es arī atbraucu, apsēžos dīvānā un saprotu, ka nebūs. Es uztaisu tādas acis kā Šreka Runcis Banderass un izčīkstu, lai J. atnes kaut kādu līdzi ņemamo ēdienu. Tā vismaz no manas puses izrādās izcila izvēle, jo 5 minūtes pēc J. aiziešanas sāk vēl arī gāzt lietus. J. atnes pildītu pastu ar sēņu mērci. Garšīgi, lai gan mani mulsina J. apgalvojums, ka pasta esot pildīta ar desu. Bet nu ir garšīgi. Vēl J. ir dabūjis līdzīgus kārtaini svītrainos pīrādziņus kā Neapolē – ar riekstu krēmu. Tos es prātā piezīmēju sadaļā “totāli varētu vēl”. Vēl mēs dabūjam pajokoties, ka mūsu viesnīcas numuriņā spokojas, jo, kamēr ēdam (iespējams, lietus dēļ?) sāk vērties ciet logu metāla žalūzijas. J. tās atver un tās aizveras vēlreiz. Taču pēc pauzes tās tomēr izdodas atvērt kā nākas.

    Otrās dienas vakars konferencē ir bez pasākumiem. Es pabeidzu izstaigāt pēdējo plakātu sesiju, tad atbrauc J., un mēs uzkāpjam uz Lingotto jumta. Ieeja tur ir 2€, un mēs tikai tad, kad viss slēdzas, saprotam, ka tas ietvēra arī labāku vai sliktāku muzeju, nevis tikai pastaigu pa jumtu. Iespējams, laiks rādīs, varbūt mēs aiziesim uz muzeju rīt vai parīt. Jumts ir jauki apzaļumots, tajā ir izstādītas vairākas patīkamas modernās mākslas skulptūras. Mani visvairāk iepriecina lielais neona uzraksts “šīs nav beigas” un soliņi ar tādiem uzrakstiem kā “Es dodu priekšroku skatīties, nevis sacensties. Ja piekrīti, apsēdies.” vai “Es dodu priekšroku iepauzēt, nevis sasteigt. Ja piekrīti, apsēdies”. Izejam pilnu loku, krietnu laiku sēžam un vērojam noejošo sauli. Vienā pusē ir zaļie kalni ar mazām baznīciņām. Otrā pusē žilbinoši uz leju kāpjas saule. Tikai pēc ilgas sēdēšanas attopamies, ka tas, ko mēs visu laiku uzskatījām par robainiem mākoņiem degunpriekšā ir pusi uz pusi mākoņi un sniegainas kalnu kores. J. izskatās saviļņots par šo atklāsmi.

    Promejot mēs redzam arī mazā piecsimtā fiatiņa koka skulptūru/modeli, pie kura tika mērītas visas veidnes, kurās gatavoja ārējās metāla daļas. Diemžēl mums neizdodas noiet lejā pa kādu no lielajām rampām, jo visu slēdz un mūs sūta uz liftu.

    J. ir atradis vīna pagrabu pāris metropieturas no viesnīcas, kur varētu diezgan smalki pavakariņot, taču pēc apdomāšanās mēs tur neaizbraucam – metro ir tikai līdz pusdesmitiem, atpakaļ būtu jāiet kājām, un tas sāpētu. Tā vietā mēs paliekam japāņu ēdamvietā blakusmājā attiecībā pret viesnīcu. Mēs būtu nākuši te pirmajā dienā, bet viņi tieši tad slēdzās.

    Mazliet sasmejos par klasisku Itālijas pieredzi – japāņu restorāns, ramen, suši, japāņu alus, sakē, un… viena ēdienkartes lapa ar rūpīgi atlasītiem Itālijas mazo vīnkopju vīniem. Visi nosaukumi man ir sveši, taču apraksti ir pietiekami daiļrunīgi, lai es uzminētu, ka Piaggia a Levante no Toskānas man varētu garšot. Var jau būt, ka es vienkārši esmu pārguri, bet tas ir izcils un es pirmo reizi nožēloju, ka nepaņēmām ar J. kopā pudeli.

    Rāmens, protams, nav itāļu ēdiens, un es pat nespēju novērtēt, vai tas ir diezko autentisks rāmens, bet… Izrādās, tā ir tieši tā zupa, ko man noguruma vakarā vajadzēja. Buljons silda gan miesu (ar visiem tiem lietiem Turīnā galīgi nav karsti), gan dvēseli. Desertam un gjozas pelmeņiem arī nebija ne vainas, bet labāko ceļojuma atmiņu sarakstā paliks ierakstīts vīns un rāmens pēc garas, grūtas dienas.

  • Turīna 1: kaut kur jānokļūst

    Nu, gadījās tā, ka Itālijai jādod vēl viena iespēja – Turīnā ir milzīga un jomā visnotaļ svarīga konference. Pēc nogurdinošās Neapoles pieredzes es izčīkstu, lai J. paņem atvaļinājumu un pievienojas man kā atbalsta grupa.

    Šausmīgi negribas lidot ar pārsēšanos, tas ir gan dārgi, gan nogurdinoši, gan videi nedraudzīgi, tāpēc tiek nolemts lidot uz Milānu un tālāk uz Turīnu braukt ar vilcienu. Datumi sakrīt tā, ka jālido ar Ryanair, tautā sauktu arī par raini. Lidojums ir pēcpusdienā un es skatos, ka mēs visticamāk nokavēsim Turīnas viesnīcai paredzēto iereģistrēšanās laiku, jo Turīnā ieradīsiemies pārāk vēlu. Uzrakstu viesnīcai jau laikus, viņi saka, ka atsūtīs instrukcijas, kā pašiem tikt iekšā, un palūdz man aizpildīt kaut kādu jocīgu personas datu anketu pilsētas nodokļu vajadzībām, es aizpildu, iedodu viņiem J. telefona numuru, kur sūtīt instrukcijas (jo darba dalīšana + J. mazāk apmaldās) un ar paveikta pienākuma apziņu to visu aizmirstu.

    Pēdējā dienā pirms lidošanas Turīnas viesnīca sāk rakstīt J., ka anketa nav aizpildīta un tūrisma nodoklis nav samaksāts. Anketas saite ir pieejama, mēs ar J. pārbaudam, ka (1.) personas dati tur ir aizpildīti, (2.) anketa saka, ka maksāt neko nevajag, un (3.) pēdējais logs gļuko, pēdējo “proceed” (turpināt) nav iespējams nospiest. J. iedzirkstī profesionālā kretīnisma gēns, viņš grib apskatīties arī no datora, izpētīt tīkla pieprasījumu secību un ko tik vēl ne, bet es uzstāju, ka viesnīcas pārstāvjiem nav jāzina, ka J. ikdienā testē nestrādājošas tīmekļa lapas, un jāsaka, ka anketa nestrādā, un viss.

    Gods kam gods, viesnīcas pārstāvji patiesībā diezgan labi runā angliski un J. izdodas viņus ātri pārliecināt, ka anketai mēs neko padarīt nevaram. Tūrisma nodokli nākas jau lidojuma dienā pārskaitīt uz kādu dīvainu privātkontu, bet vismaz izskatās, ka būs kur gulēt, un tas šoreiz šķiet galvenais.

    Rīgā mēs atklājam, ka 22. autobusa pietura ir daudz, daudz tuvāk centrālajai dzelzceļa stacijai, kā es atcerējos, un tas iedod patiesi patīkamu “mēs varbūt dzīvojam nākotnē” sajūtu.

    Vairāk kā 10 gadu ar raini nav lidots, un es ātri sāku atcerēties, kāpēc. Vispirms krāmējoties izrādās, ka man, lai gan ir nopirkta nododamā bagāža, nav laptopa izmēra rokasbagāžas, un tas īsti nav tas, ko es domājos esam pirkusi. To apejam, ieliekot manu laptopu pie J., kam ir normālā rokasbagāža. Lidostā rainis kavē, brīdī, kad mums jau bija jākāpj iekšā, tikai atbrauc mūsu lidmašīna un no tās sāk birt ārā iepriekšējie pasažieri. Lidmašīnas salonā krēsli ir indīgi dzeltenzili (mēs ar J. kādu brīdi spriežam, kā lufta, kas lieto gandrīs tās pašas krāsas, pamanās dizainiski būt daudz mazāk nomācoša), šaurība un troksnis ir milzīgi, un pirms pacelšanās ir arī sasodīti karsts un smacīgs. Fakti, ka vasara jau sākas un raiņa lidojumi ir relatīvi lēti, nodrošina to, ka salonā ir neierasti daudz mazu, apjukušu un niķīgu bērnu. “Jaunā paaudze jāciena, jaunā paaudze jāciena” padomāju es un īpaši ātri atrodu ausu aizbāžņus. Bergamo, kas ir netālu no Milānas esošā lidosta, ko lieto rainis, esam gandrīz stundu vēlāk kā solīts. Laikam jau labi, ka nenopirkām Turīnas vilciena biļetes laikus, jo tie vilcieni, ko plānojām, ir aizgājuši.

    No Bergamo vilciena pa taisno uz Turīnu nav, braucam ar autobusu caur uz Milānas centrālo staciju. Pie lidostas ir rinda dažādu pārvadātāju autobusu, kas visi kursē uz to pašu centrālo staciju. Vizuāli ievērtējam, ka gan jau pirmais brauks tas, pie kura ir rinda, un dodamies turp. Autobusa personāls ik pa brīdim izkliedz, ka lielie čemodāni jāliek autobusa bagažniekā, J. paklausīgi arī uzreiz ieliek. Kaut kā tā sanāk, ka J. rindā ir tādu gabaliņu aiz manis. Es samaksāju un iekāpju, un apsēžos jau gandrīz pašā autobusa aizmugurē. Tad atnāk autobusa vadītājs saskaitīt tukšās vietas (tās ir divas) un es saprotu, ka laikam J. netiks ielaists, viņš bija rindā krietni tālāk… Taču J. kaut kā pamanās izspēlēt triku “bet mana sieva un čemodāns jau ir autobusā!!!” un viņš ir pēdējais cilvēks, ko ielaiž.

    J. ir izlasījis, ka ir lētie un dārgie vilcieni, mūsu mērķis ir braukt ar lēto. Milānas stacijā orientēties nav šausmīgi grūti, taču mēs tomēr vispirms pamēģinām nopirkt biļetes kādā nepareizā stendā, no kura mūs aizsūta uz biļešu automātiem. Automāts nogļuko un pasaka, ka viņam gadījās nezināma kļūda. Tad pienāk laipna darbiniece un ļoti patīkamā angļu valodā paskaidro, ka šim automātam nestrādās kartes. Ir palikuši šovakar tikai divi vilcieni un tuvākajā no tiem (tam bija jābūt pēc 10 minūtēm, bet tas 10 minūtes kavēs) zemākā komforta klase vairs nav pieejama. Es pērku lētāko, kas ir, un uzreiz 2 biļetes, nākotnes grāmatvedības apsvērumi be damned. Mums abiem ar J. iedod vienu biļeti (vienu papīrīti), taču mūsu sēdvietas ir katram savā vagonā. Kā mēs to izskaidrosim kontrolierim, neviens nezina, tāpēc biļete paliek pie manis, bet J. to nofotogrāfē. Taču tā kā J. sēž ar sejas masku, viņa blakussēdētājs nobīstas un aiziet sēdēt citur, un es pārsēžos J. blakus, vēl pirms mēs satiekam biļešu kontrolieri.

    Vilciens brauc ar ātrumu 300 km/h, un šis ir visplatākais sabiedriskā transporta krēsls, kādā es jebkad esmu sēdējusi. Man piezogas pavisam nelielas aizdomas, ka, iespējams, šis nebija tas lētais vilciens. Iespējams, lētā vilciena biļetes jau bija izpārdotas vai arī tas aizbrauca, kamēr rainis kavējās ar mūsu laicīgu nogādāšanu Bergamo.

    Vilcienbrauciens lutina ar ārkārtīgi skaistiem skatiem. Fonā visu laiku ir kalni, apkārt klejo lietusmākoņi un saule laižas uz rietu, bet vēl neriet – ir tā sauktā zelta stunda. Šādā ātrumā braucot telefons kartupelis tiešām nav piemērots fotogrāfēšanas rīks, taču es vienalga uzcītīgi mēģinu.

    Turīnā ir 2 dzelzceļa stacijas. J. ir vairākas reizes rūpīgi skatījies, kuru mums vajag, bet beigās mēs tomēr esam nopirkuši biļeti līdz nepreizajai un tajā arī izkāpuši. J. apgalvo, ka nav liela starpība, bet reāli tā izrādījās kārtīga vairāk kā pusstundas pastaiga. Ir pamatīgs vakars, visa diena ir pavadīta ceļā, tāpēc to, ka patiesībā šajā situācijā lielas pūles varēja aiztaupīt, braucot ar metro, es saprotu tikai nākamajā dienā. Taču mēs pārliecinoši secinām, ka Turīna kā pilsēta mums liekas pierastāka un saprotamāka kā Neapole. Zaļāka. Visticamāk nav pēdējās desmitgadēs bijusi spiesta pārdzīvot ar atkritumu krīzi, kas saistīta ar mafiju. Vairāk velosipēdu, mazāk motoroleru. Luksofori ir visur, kur vajag, nav jāskrien pāri ielai kā trakam.

    Viesnīcā/dzīvoklītī tiekam iekšā bez problēmām, lai gan pašiekļūšanas pamācības atsūtītais video ietver trīs dažādas durvis un nelielu pastaigu caur random pagalmu ar riepu servisu. Sēžot viesnīcā uz dīvāna, ir drusku tāda sajūta, it kā kājas būtu nokritušas jau pirms kilometra. Ir tikai viena problēma – šīsdienas nopietnākā maltīte ir strauji sažļembāta sviestmaize Milānas stacijā. Tā bija laba sviestmaize, bet…

    J. piemeklē nezkāda ģenialitātes dzirksts, viņš atrod ēdamvietu, kas ir gan vaļā desmitos vakarā, gan atrodas tikai 7 minūšu gājiena attālumā, gan pat puslīdz ciešami novērtēts internetā. Es neuzdrīkstos debatēt par to, kāda žanra ēstuve tā ir vai nav.

    Pica (ar bumbieriem un zilo sieru) tur ir tiešām laba, lai gan man ar zināmu mulsumu jāatzīst, ka Neapoles pica man pirms pāris mēnešiem garšoja labāk. Drusku par strauju sadzeros vietējo alu, atpakaļcelā nākas čīkstēt, ka reibst. Bet galā ir nonākts.

  • Neapole 5: mājupceļš

    Pēdējā dienā es pamostos ar pateicību sirdī, ka braucam mājās – mana mugura nu jau ļoti izteikti neatzīst viesnīcas gultu. Ja iepriekšējā naktī es vienu reizi pamodos sāpīgi savilktu muskuļu dēļ, tad šonakt jau divas. Īstais brīdis atgriezties savā gultā.

    Ārā drusku līst. Absolūti sīkumi, bet uz ielas stūra mums piedāvā nopirkt lietussargu. J. ir izlasījis, ka nākamajās dienās, kad sāksies karnevāls, līs stiprāk. Lidostā nokļūstam ar Alibusu visnotaļ veikli (man gan vēl aiz vien ļoti rauj uz šūpes kaiti), un, lai gan es ievēroju, ka arī uz Amsterdamu ir divi lidojumi ar mazāk kā stundas intervālu, šoreiz mēs ļoti rūpīgi salīdzinām lidojumu numurus un kāpjam pareizajā lidmašīnā. Pirms lidošanas mēs paspējam pat apēst vēl vienu babu un vienu kapriešu keksiņu (labs, sulīgs, ar foršu citronu garšu).

    Amsterdamas lidostā mēs garlaikojamies teju bezgalīgi (5h garumā), jo mums nav īsti enerģijas darīt neko gudru, piemēram, aizbraukt uz pilsētu. Es atrodu vienu brīnišķīgu bodīti, kur pārdod tulpju sīpolu izlases, gladiolu gumus, kameņdraudzīgu pļavu sēklas un milzīgus amariļļus, un nopērku sev divas mazas paciņas sēklu pavasarim – puķuzirņu maisījumu un vīteņtaurītes (ipomejas). Ēdiena cenas ir pilnīgs psc, uz diviem sviestmaizes un pokebļoda sanāk tikpat, cik vakar piekrastes resotrāns, bet padodamies, ka nav īsti iespējas no tā izvairīties, jo visu dienu neēst arī ir kaut kā skumji. Tās sviestmaizes vismaz bija normāli garšīgas.

    Ja lidojumā uz Amsterdamu man savu čemodānu vēl izdevās iebāzt lidmašīnas bagāžas nodalījumā, tad Amsterdamā es vēl mazliet tajā parakājos, un, lidojot uz Rīgu, tas beidzot iesprūda un J. nespēja viņu iespiest bagāžas plauktā. Es dabūju čemīti atvērt un izņemt tajā apslēpto mazo somu. Katrā ziņā traģisms J. nogurušajā balsī, paziņojot, ka čemodāns iesprūdis, bija dziļš un patiess.

    Vakarā Rīgā mani sagaida mamma ar vārdiem “vai esat izsalkuši?” Es, zinot, ka viņa caur Amsterdamu ir lidojusi pie radiem vēl pēdējā gada laikā, zīmīgi paskatos uz viņu un saku: “Tu zini, kādas cenas ir Amsterdamas lidostā… Tu zini!” Mamma: “Jā! Tāpēc es paņēmu divus litrus paipalu buljoniņa!”

    Tas bija ārkārtīgi labs buljons. Dvēselei. Mēs nosēžam pie manis krietnu laiciņu pāri pusnaktij, visi dzerot buljonu un ēdot itāļu sierus, jo J. ir rūpīgi iepircis, kamēr es strādāju. Parmezāns no Itālijas tomēr ir nesalīdzināmi labāks, pat, ja pirkts relatīvi tūristīgā stendā. Vēl mums ir arī kaste ar dažādi garšvielotām baranciņām.

    J. turpina vēl vairākas dienas sajūsmināti klāstīt, ka kaut kur pasaulē eksistē tāds tomātu mērces ēdiens, kas man šķietot ēdams…

    Man visvairāk ir žēl, ka nebija iespēju paskatīties Pompejus.

  • Neapole 4: cietokšņi un jūra

    Pēdējā dienā, par spīti tam, ka es katru nakti guļu adekvātas stundas un katru dienu mēģinu dzert īstu ūdeni, man pietrūkst smadzeņspējas pilnvērtīgai dienai pilvērtīgas zinātnes. Taču mums parāda, ka universitātes ēkai 10 stāvā ir jumta terase, no kurienes ir diezgan glīts skats uz visām pusēm – uz ostu, uz pili kalna galā, uz Vezuvu, par kuru es tajā brīdī vēl nezinu, ka tas ir Vezuvs, uz vienu no cietokšņiem, uz vairākiem rakstainiem kupoliem, uz debesskrāpju rajonu (uz vienas no ēkām, šķiet, ir milzīgs Maradona). Es safočēju 10 bildes un sūtu draugiem ar vārdiem, ka man Neapole no augšas patīk labāk. Par spīti tam, ka man telefonā laika ziņu rīks apgalvoja, ka šodien būšot vēja radīti traucējumi, laikapstākļi uz jumta ir maigi un patīkami. Čut vēsāks kā vakar. Lai gan ir mākoņains, kalnus šodien var saskatīt īpaši skaidri.

    Pēcpusdienā mēs ar J. nolemjam iet nelielā pastaigā – vispirms uz netālu esošo Jauno pili/cietoksni, tad gar krastmalu uz Olas cietoksni un visbeidzot paēst netālu no pēdējā cietokšņa kādā jūras velšu restorānā. Ceļš uz Jauno cietoksni ir Neapoles labākajās tradīcijās stresains un trokšņains, ietve vismaz vienā vietā ir aizbloķēta ar celtniecības darbiem, kas jāapiet pa ielu, kur visi uz tevi pīpina. Jo pagaidu taku organizēšana gājējiem, šeit, šķiet nav lieta. Pie Jaunā cietokšņa ir milzīgi remontdarbi, taču tas netraucē novērtēt faktu, ka cietoksnis ir milzīgs, masīvs, un, kā filmu stereotipos, ar apaļiem torņiem stūros. Netālu no tā mēs atrodam nelielu, ļoti piemīlīgu parciņu ar palmām un kaut kādiem jocīgiem skuju kokiem. Tad jāapmet viens līkums apkārt jahtu kluba privātajai teritorijai un visbeidzot tiekam smuki iet pa ūdensmalas promenādi. Baltu smiltiņu nav, ir tikai lieliem akmeņiem stiprināts krasts, taču jūrā redz miljons mazas laiviņas, jahtiņas un diezgan daudz kaiju. Vējš ir pietiekami stiprs, lai man kādā brīdī prasītos ausu sildītāju. Jūra ir viļņaina, laiviņas un kaijiņas tur tirinās visas apmēram līdzīgā stilā. Turpinot ceļu uz priekšu secinām, ka laikam esam nonākuši pilsētas smalkāko viesnīcu rajonā – visas fasādes gar jūru ir renovētas un vismaz divas trešdaļas no ēkām rotā ļoti acīmedzami uzraksti “Hotel” un zvaigznītes. Šķiet, gan, ka renovēta ir tikai viena māju kārta – sānieliņās ieskatoties, praktiski tūlīt sākas klasiskais Neapoles apdrupums. Gar promenādi ejošās ielas vidū būvdarbi vienā posmā, taču iela ir slēgta krietni garākā gabalā, radot priekš Neapoles neierasti klusu un mierīgu vietu, kur uz brīvās brauktuves pastaigājas saimnieki ar suņiem un skrien sportisti.

    Tā mēs turpinām līdz Olas cietoksnim. Cietoksnis ir salas nelielu gabalu no krasta, uz to var aiziet pa lielu, veclaicīgu tiltu. Uz tilta pārdod suvenīrus, un kāds vīrs mēģina mums iestāstīt, ka mēs esam no Kalifornijas. Nu, viņš varbūt ir no Kalifornijas, bet es noteikti nē. Par cietoksni ir leģenda, ka pamatos esot iemūrēta ola un, ja tā saplīsīs, tads cietoksnis ies bojā un Neapolei arī būs grūti.

    Cietoksnis izskatās ļoti permanenti slēgts apmeklētājiem, par ko man ir ļoti jauktas izjūtas – tajā milzīgajā klucī līdz augšai uzkāpt noteikti būtu nogurdinoši, bet skats būtu jauks. Apmetam mazu līkumiņu starp cietokšņa piekājē esošajiem restorāniem, tie pārsvarā ir slēgti, jo galīgi nav sezona. Taču liekas, ka vasarā te ir varena drūzma.

    Pēc cietokšņa mēs paejam vēl gabaliņu prom no pilsētas centra iečekot vienu parku, kurā es ļoti saviļos – tur gan ir skaistas palmas un cipreses (vai kas nu viņas ir), bet zeme ir kārtā klāta ar konfeti un mans skarbais ienaidnieks atkritumi te arī ir diezgan plaši pārstāvēti. J. ir izpētījis restorānu iespējas, un mēs ejam atpakaļ pie Olas cietokšņa sēdēt jahtu ostas malā un ēst jūras veltes. Vēl nav septiņi vakarā, tāpēc vairums restorānu vispār ir ciet. Bet Zi Teresa ir vaļā, un tā nu mēs tur ieveļamies iekšā. Kāda pajauna sieviete slauka grīdu, kad mēs nākam iekšā. Tad viņa pārstāj slaucīt un uz mums mulsi skatās. – Are you open? – Yes, yes! – Good!* – Mēs esam pilnīgi tukšā restorānā vienīgie, mūs rūpīgi nosēdina stūrītī.

    J. ēd ņokus vieglā tomātu mērcītē ar kaut kādiem gliemežiem, man ir grilētas jūras veltes, mēs pūtinam kājiņas un pļāpājam par niekiem. Tad mēs pasūtam vēl fritētās uzkodas un desertus. Kaut kas tam restorānam nav ar viesmīļu permanenci, viņi sūta pie mums trīs dažādus viesmīļus no kuriem viens nerunā angliski. Tā jau nekas, bet fritētās uzkodas mums atnes divreiz. Mēs protestējam, ka tā ir kļūda, un mums par lielu prieku, tas bez strīda tiek pieņemts. Vēlāk čekā mēs ieraugam, ka viņi ir iesituši mums divas un vienas izņēmuši. Man iesilst sirsniņa pret jaukajiem cilvēkiem, kas nemēģina strīdēties ar nogurušajiem tūristiem par valodas barjerām. Kopumā es secinu, ka grilētas zobenzivis varbūt nav mana lielākā mīlestība, bet fritēti jūras mošķu gabaliņi ir super, un tā šokolādes kūka (jo profiteroļu nebija), lai vai kā viņu sauktu, arī bija lieliska. Es vienīgi mazliet pabrīnos, ka arī tik mīlīgā restorānā tualetē pods ir bez brilles, bet laikam šajā pasaules malā šo ērtību neatzīst, tikai viesnīcā bija.

    Sēžot restorānā, es pasērfoju pa Vikipēdiju un uzzinu, ka patiesībā visas šīs dienas man bija redzami ne tikai kaut kādi kalni, bet arī Vezuvs. Jā, tur, tas lielais. Atpakaļ uz viesnīcu līdz Jaunajam cietoksnim mēs ejam pa jūras krastu tumsā, bet ar optiskā piesārņojuma atblāzmu Vezuva konturu var ļoti labi apskatīt, un es izstāstu arī J. šo atklāsmi. Tad kādu brīdi mums vedas visnotaļ ekscentriska, haotiska un neizglītota saruna, kā mērīt lietas, kas nāk ārā no vulkāna, līdz mēs sasmejamies un vienojamies, ka vulkanu pirdieni ir bīstama manta.

    Plāns ir iet uz viesnīcu pa visīsāko no visiem īsākajiem ceļiem, jo nogurums jau ir diezgan liels.

    Reāli tas, kas notiek, ir, ka mēs nevaram iet cauri nekādām slēgtām jahtklubu teritorijām, tāpēc mēs ejam pa citu ceļu kā šurpup, un ieklīstam Neapoles galvenajā laukumā, kur vienā pusē diezgan milzīga pils un otrā pusē ir absolūti milzīgs baznīcas komplekss, kas sastāv no lielas bazilikas centrā un diviem kolonu ceturdaļlokiem abās pusēs tam. Karte saka, ka tā ir Svētā Franciska bazilika un ka tā ir slēgta. Bazilikai ir milzīgs, apaļš kupols, iespējams, lielākais pilsētā, jo es atpazīstu, ka to redzēju pa dienu no jumta skatu laukuma. Bazilikas fasāde nav sevišķi izgaismota, taču varbūt tas ir pat labāk – tagad uz tumšo debesu fona knapi saskatāmā ēka liek domāt par grandiozitāti un varenību, nevis to, cik daudz varbūt kaut kur ir grafiti vai nav. Šaubu nav, kādreiz Neapole ir bijusi ārkārtīgi grandioza pilsēta.

    Tālāk mums sanāk nonākt līdz iepriekšējās dienas gida pieminētajai Umberto galerijai. Tā ir milzīga, labi izgaismota un nesen renovēta. Stiklots jumts, dzelteni baltas iekšējās ārsienas, daudz rotājumu. Vienā pusē ir relatīvi neliela fasādes daļa atstāta nerestaurēta, nezinu, izglītojošu vai ekonomisku apsvērumu dēļ, un kontrasts pret ir milzīgs – nerestaurētā daļa ir neskaidri brūna nenosakāmām rotājumukrāsām. Pat skaistām lietām vajag savu uzturēšanu. Šķiet, vairums šejienes veikaliņu veras ciet, taču mēs paspējam nopirkt vēl pāris magnētiņus – manai mammai un vecmāmiņai. Es ilgi mokos izvēlēties, kas man šķistu tiešām saistīts ar to, kas šeit redzēts, jo kičīgi zilās līča ainas ar krāsainajiem citroniem vienkārši nav tas, kas ar mani te ir noticis. Beigās es nopērku vienu magnētiņu ar pašauras ieliņas skatu un vienu ar panorāmisku skatu pār līci un dzeltenu saules blāzmu pār Vezuva kontūrām. Jā, šodien saule nebija tik dzeltena, bet ir, ir, tas ir tas, kā tas būtu saulē.

    Ceļš uz viesnīcu mūs izved pa tādu kā smalāku Neapoles rajonu, gar ielu ēkām ir vismaz daļēji renovētas fasādes, un arī ēkas ir lielākas, mazāk saspiestas. Šī gan vēl aizvien ir liela iela ar daudz mašīnām. Pēc divām trešdaļām ceļa man kājas uzdod un es apsēžos uz akmens soliņa mazliet papūtināt pēdas. Man varbūt liekas, ka man ir uzvilktas labās pastaigu kediņbotiņas, bet manām pēdām liekas, ka bija laiks beigt jau pirms pāris kilometriem vismaz. Netālu no mums stāv kāds vīrs ar vidēji slielu tumbiņu piestiprinātu tā kā pie riteņtašas rāmja. Tumba mazliet paspēlē un tad apklūst. Es kādu brīdi neuzkrītoši skatos, kas tur būs, varbūt dziedās? Neuzzinu, jo tumba turpina ik pa pāris minūtēm apklust un vīrs diezgan acīmredzami ir neapmierināts ar notiekošo.

    Pēc atgriešanās viesnīcā nolemjam brīdi pasēdēt uz jumta terses un paatpūsties, pirms ķerties pie somu krāmēšanas. Šis ir pēdējais vakars Neapolē un rīt plānots tikai mājupceļš, un J. ir dabūjis 100ml limončello pudelīti. Stikla glāžu mums nav, dzeram no papīra espresso krūzītēm. Jumta terase ir neliela un labā aizvējā, tāpēc sēdēt un vērot ostā staigājošos kuģus un divus milzīgos, visnotaļ statiskos prāmjus varētu diezgan ilgi, ja ne lidmašīnu troksnis. Neapolē lidosta ir ļoti iekšā pilsētā, pēc kartes izskatās, ka tā ir pat divreiz tuvāk mums kā Vezuvs, un arī tas nav ļoti tālu. Lidmašīnas lido bieži, un brīdī, kad tās ir apmēram mums virs galvas, tas patiesībā vēl ir stipri zemu un tāpēc visnotaļ trokšņo. Limončello, starp citu ir ar foršu citronu miziņu smaržu, daudz pilnīgāks, kā tas ko man ir gadījies iepriekš dzert. Taču kaut kādā brīdī tas beidzas, un mēs ejam beidzot krāmēt somas.

    *) – Vai esat atvērti? – Jā, jā! – Labi!

  • Neapole 3: jaunā polisa

    Trešajā dienā, ejot uz universitāti, es prātuļoju, ka, ja šai vietai ir savs šarms, tad tas noteikti ir saistīts ar daudzveidīgajiem balkoniņu margu kalumiem un puķpodiem visur. Puķpodi ar lielām palmām, mazām palmām, naudaskokiem, efejām, sukulentiem, kaktusiem un vēl nez ko dāsni rotā apkārtējo māju balkonus, restorānu terases un reizēm arī statuju piekājes. Šķiet, tie sacenšas ar fenomenāli blīvi nobruģētajām ieliņām – zaļā zona, kas nav puķupodā, vismaz šajā pilsētas daļā ir milzīgs retums. Vēlāk es ievēroju, ka neliela daļa augu ir mākslīgi – tie kodīgajā dienvidu saulē ar laiku izbalē dīvainās krāsās.

    Universitātē itāļu kolēģis man un čehu kolēģim skaidro par pilsētā redzmajiem Maradonas attēliem apmēram tā: pāvestam varbūt vajag kaut kādus brīnumus vai ko tādu, lai ieceltu kādu svēto kārtā, bet neapoliešiem viss ir pašiem skaidrs, un neapoliešiem Maradona ir svētais, tāpēc vairums svētnīcu pilsētā esot vai nu viņam, vai pilsētas aizgādnim San Paulo. Kolēģis arī pievērš uzmanību, ka pilsētas bildēs, kad mēs rādam telefonos safočētus grafiti un plakātus, Maradonam ap galvu ir tāda kā gaismiņa.

    Pēcpusienā es no universitātes atgriežos mazliet agrāk, un J. ierosina, ka aizvedīs mani uz vietu, kur viņš ir izlasījis, ka esot pilsētas labākās babas. Iespējams, šo ierosinājumu ietekmē arī tas, ka viņš tur pa dienu jau ir bijis, ēdis babas, sūtījis man bildes un man ir skaudis. Šī vieta ir vecpilsētā visnotaļ centrāla laukuma vienā malā un pārdevēji lieliski runā angliski. Mēs mazliet parunājamies par kafiju, viņa pakomplementē mani, kad es saku, ka, ja jau esmu šeit, tad dzeršu espresso, nevis “lielo kafiju”. Es diplomātiski to noklusēju, bet man tobrīd jau ir stipri stabils viedoklis, ka Eiropas ziemeļpuse māk vienu kafijas veidu, dienvidpuse otru, un jaukt nevajag, jo centieni dzert nepareizajā pusē nepareizo kafiju vienkārši noved pie kaut kā apšaubāma. Labākajā gadījumā. Baba ir ļoti laba arī ar putukrējuma piciņu vidū, lai gan tradicionālā ir vislabākā.

    Vakarā mums ir kopistiski organizētā pastaidziņa pa vecpilsētu gidu vadībā. Tās laikā es uzzinu, ka svarīgākās lietas neapoliešiem esot ēdiens, futbols un katoliskā ticība. Vēl es uzzinu, ka pilsētā ir pāri pa 200 baznīcu, kā arī Eiropas vecākā univeristāte. Kā arī to, ka “Neopole” nāk no neo polis, jaunā polisa, šajā vietā pilsētu ir dibnājuši senie grieķi, un vecpilsēta ir vēl tagad saglabājusi grieķu polisām raksturīgo plānojumu – 3 lielas, paralēlas ielas vienā virzienā un daudzas mazākas – perpendikulāri. Vēlāk mēs redzam arī nelielu atraktu pilsētas mūra fragmentu, kur apakšā vecie apaļie akmeņi ir hellēņu laika, bet virsū kantainie – romiešu. Stāvi, skaties uz vairāk kā divus tūkstošus gadu senu cilvēces vēsturi.

    Pirms jaunās polisas vecā vieta ir bijusi pussalā dziļāk iekšā jūrā, netālu no vietas, kur tagad ir Olas cietoksnis. Vecās vietas nosaukums mitoloģijas līmenī ir saistīts ar sirēnu, kas, nevarot izturēt, ka viņai nav izdevies pievilināt Odiseju un apēst, ir metusies jūrā, noslīcinājusies un tikusi izskalota krastā šajā vietā. Vēl mēs uzzinām par Santa Kiaras nobombardēšanu un par to, ka viņai blakus ir vēl viena – Jaunā Jēzus – baznīca. Šī baznīca kādreiz ir bijis kāda augstmaņa (Vikipēdija saka – Salermo prinča) nams, augstmanis iepēries kaut kādās intrigās, iespējams, mēģinājis izraisīt dumpi, un nams tāpēc ticis konfiscēts. Konfiscētais nams vēlāk pārdots jezuītiem, kas nolēmuši, ka smuka fasāde, nav ko bojāt mākslas pieminekli, tāpēc pietiks, ka pārtaisīs tikai iekšpusi. Tā nu Jaunajā Jēzus laukumā ir milzīga barokāla fasāde, kas veidota no lieliem pelēkiem klučiem un kopumā atgādina muižu, taču ir baznīca. Durvju arka ir rotāta ar vijīgiem baltiem rotājumiem, kas vismaz vakara tumsā glīti izceļas uz pelēkā fona. Daļā fasādes kluču ir iegrebtas kaut kādas zīmītes. Gids saka – visticamāk būvnieks iegreba, lai viņam samaksā, taču cilvēkiem ļoti patīk sacerēt leģendas par šo simbolu mistiskajām un slēptajām nozīmēm. Izklausās visnotaļ ticami.

    Vienā pastaigas brīdī mūsu patiesībā diezgan lielā grupa izpelnas agresīvu pīpināšanu no vismaz desmit mašīnām – pat lielām ielām luksoforiem gājēju zaļās gaismas ir ļoti īsas, un kamēr mūsu bars viss tiek pāri, jau sen ir sarakanais.

    Pastaiga noslēdzas galerijā Principe blakus arheoloģijas muzejam. Galerija šajā gadījumā ir liela, caurstaigājama ēka vai varbūt ēku komplekss, ko savieno stikla un metāla arku jumts. Šī neesot tik liela un slavena kā Umberta galerija, bet šī gidam patīkot labāk. Savukārt arheoloģijas muzejs esot slavens ar to, ka tur pēc atrakšanas sākumā ir vestas visas lietas no Pompejiem. Pirms mainījās arheoloģijas izpratne un pēc iespējas vairāk lietu sāka atstāt tur, kur tās atrastas. Gidu patiesi sajūsmina, ka kārtīgie ziemeļnieki ekskursijas beigās ne tikai atdod atpakaļ uz ausi liekamos skaļrunīšus, bet daļa pat nav izmetuši zipmaisiņus, kur skaļrunīši sākumā bija.

    Galerija, tāpat kā lielais vairums vecpilsētas ēku, sen nav renovēta. Var redzēt, ka augšējos stāvos gar rotājumiem aug visādi nesankcionēti augi, taču kādreiz tā nepārprotami ir bijusi grezna celtne. Galerijā ir vairāki restorāni, mazākajā no tiem mums ir universitātes welcome drink – kādu brīdi dzeram vīnu, ēdam uzkodas (man vislabāk patika mazas bulciņas ar lasi) un runājamies.

    Es ļoti rūpīgi mēģinu atpūtināt kājas, taču realitāte ir tāda, ka mēs esam daudz staigājuši šodien, viesnīca ir tālu, un līdz brīdim, kad mēs beidzot esam agriezušies viesnīcā, man ārkārtīgi sāp nostaigātās pēdas, es esmu izbesījusies par to, cik sasodīti grūti ir šķērsot ielas, jo vairums gājēju pāreju (pat vairāku joslu ielām) ir neregulējamas, satiksme ir dzīva, un tāpat vien, tāpēc ka kāds grib pāriet kaut kur, neviens pie pārejas nestājas. Jādur drosmīgi pāri un drusku jāizvairās, lai neuzbrauc. Starp citu, pat atritumu konteineriem pilsētā uz katra stūra ir pa atstarojošai uzlīmei. Konteineru te ir melnais tūkstoties, bet atkritumu, smaku un kaku uz ielām vienalga ir daudz, daudz vairāk, kā esmu pieradusi un atzītu par jauku esam. Viesnīcā mēs ar J. izlasam, ka pirms gadiem 10-20 Neapolē ir bijusi milzīga atkritumu izvešanas krīze. Un, ka ir bijuši protesti pret valdības plānu sakrāmēt atkritumus dabas parkā ap Vezuvu. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad ir daudz, daudz labāk. Lai vai kā, kad beidzot esam tikuši līdz viesnīcai, saskatamies un secinām, ka Neapoles uzbrukums mūsu maņām ir kas līdz šim nepiedzīvots – tā ir intensīvāka par jebkuru citu pilsētu, kur līdz šim esam bijuši, un mēs, kopš nedzīvojam galvaspilsētā, vispār esam atraduši no intensīvām pilsētām.

    – Davai, mēģinam rīt citādi, – es saku. – Skaties, rekur ir cietoksnis, rekur ir vēl viens cietoksnis, viss pie jūras, varbūt tas būs tā maigāk.

  • Neapole 2: pica un meloņu liķieris

    Pirmās dienas vakarā, ejot uz viesnīcu, mēs ieejam Santa Kiaras baznīcā. Tā ir interesanta gotiska celtne ar taisnām gaiša akmens sienām, tumšu baļķu griestiem, un pārsteidzošā kārtā tikai dažiem rotājumiem, taču ārkārtīgi grezniem. Es par to aizdomājos vien mirkli, līdz uzmanību piesaista kāds cilvēks, iespējams, piedzēries, kas sakliedzas ar sievietas balsi, kas skan no mikrofoniem. Es nesaprotu ne vārda, taču diezgan ticami tur notiek kaut kāda apmaiņa – uz pārmaiņām viena balss skan un otra klusē. Pāris dienas vēlāk, kad staigājam pa pilsētu gida pavadībā, uzzinu, ka šo katedrāli 2. Pasaules kara laikā nobombardēja līdz pusei (no augšas), un pēc tam atjaunoja tikai pašu ēku, bet ne rotājumus.

    Ārpusē blakus katedrālei ir bruģēts pagalms ar mocīšiem un ārkārtīgi, milzonīgi trokšņains suņu pastaigu laukumiņš.

    Viesnīcā atgriežamies nosacīti agri un kārtīgi izguļamies, lai ir spēks.

    Otrajā dienā es dodos vienu no daudzajām (4) Neapoles universitātēm (nē, ne uz to visvecāko Eiropā) darīt savu darba lietu un J. iet staigāt pa pilsētu. Kaut kur pa vidu viņš mēģina arī izpalīdzīgajam viesnīcas īpašniekam paprasīt stikla glāzes, lai nav jādzer no papīra, un man zemāku spilvenu. Jo J. ir ievērojis, ka es atkal guļu ar salocītu dvieli zem galvas, un viņam šķiet, ka tas nav optimāli. Es esmu tā pieradusi pie tā, ka viesnīcu spilveni nekur pasaulē nav priekš manis, ka pat neaizdomājos par to. Viesnīcas īpašnieks ir lielu sajūsmu iedod J. … vēl vienu tādu pašu spilvenu un vēl papīra glāzes (diezgan daudz).

    Mana diena universitātē ir ārkārtīgi produktīva, es atveļos uz viesnīcu izpumpējusies un nogurusi. Pēc dekompresijas stundiņas es sāku J. jautāt, kur tuvumā var ēst. Ir gandrīz septiņi (šeit daudzi restorāni praktizē divfāzu darbalaiku – pusdienlaikā un pēc septiņiem vakarā) un J. piedāvā iet viesnīcas īpašnieka ieteikto Prezidenta picu ēst īstas neapoliešu picas. Tur, iespējams, esot kādreiz bijis Bils Klintons.

    Mēs esam agri, picērija ir gandrīz tukša. Galdiņi ir pagrabā. Gaisma šķiet man mazliet par baltu un griezīgu, taču senās velves ir biezas, pamatīgas un iespaidīgas, un pica ir lieliska. Man ir milzīga baltā pica ar rikotu, kaut kādu kūpinātu sieru, sālīto šķiņķi un kabaču ziediem. Tās pamatne ir ne par cietu, ne par mīkstu. Vēl man ir gandrīz līdz malai pielieta baltvīna glāze. Lai nu ko, bet pabarot mani Neapole māk.

    Pēdējo picas šķēli es atdodu J., un tāpēc man puncītī ir vieta tieši vienam gardumiņam. Ejam pa tuvējām sīkieliņām meklēt saldumus. Ir vēls, un vairums saldumvietu ir aizvērušās. Nelieli sviestmaižu un mazo picu stendi nezkāpēc ir vaļā, bet konditorejas ir ciet. Izņemot vienu stipri vecpilsētas centrā. To pašu, kur bijām jau vakar. Es sāku ievērot, ka patiesībā šeit rumbābas sauc vienkārši par babam, nespecificējot, kādā alkoholā tās ir mērcētas. Pērkot babu, J. sāk sīkrunas ar pārdevēju par to, ka vienīgā saldumu vieta, kas tik vēlu vaļā (pārdevējs saka, ka tas tāpēc, ka nedēļas vidus), un es sadūšojos pajautāt, vai Neapolē nesen ir bijuši kādi svētki, ka visās malās zilibalti karogi, futbola vimpeļi un zemē ir tik daudz konfeti. Karnevāls taču vēl nav bijis? Pārdevējs paskaidro, ka pagājušajā gadā Neapoles futbola klubs ir uzvarējis kausu, tāpēc tagad neapoliešiem svētki būs teju visu gadu. Un Maradona. Mēs taču zinot, kas ir Maradona? Es pamāju ar galvu, slavens futbolists, bet kaut kas man galvā nelīmējas kopā. Taču pilsētā ir ļoti daudz Maradonas attēlu.

    Starp citu, karnevāls vispār sākas tieši pēc mūsu aizbraukšanas, tas mums ies secen. J. ir izlasījis, ka meloņu liķieris esot lieta, tāpēc viņš nopērk mazītiņu pudelīti (~100ml) krēma melončelo. Atceļā es daudz fočēju spokainās šaurās ieliņas. Sīki balkoni, daudz puķupodu un āārkārtīgi daudz izžautas veļas – tām nepārprotami piemīt sava, nekur citur pasaulē neredzēta aura.

    Viesnīcā mēs kādu laiku nosēžam uz jumta terases, no papīra espresso krūzītēm dzerot melončelo un vērojot līci un divus izgaismotos prāmjus. Laiks sevišķi silts, taču specifiski glāsmains, kā jau vietā vai laikā, kur pēc būtības ir silti, tikai uz brīdi drusku padzisis. Es kādu brīdi lasu vikipēdiju, kas ir ar to futbolu. Izrādās, Maradona ir diezgan daudzus gadus nospēlējis tajā pašā Neapoles klubā, un viņš gluži vienkārši šejieniešiem ļoti patīk. Pēc viņa nāves 2020. gadā stadions, kur šis klubs spēlē mājas spēles un kas līdz tam bija nosaukts pilsētas aizstāvja San Paulo vārdā, ir pārsaukts Maradonas vārdā.

    Atgriezusies viesnīcas numuriņā, es padomāju, ka būtu labi parakstīt, taču vienīgais, ko es uzrakstu, ir sev atgādinājums nākamajā emuāra ierakstā iekļaut par Santa Kiaru, un tad nogurums mani uzvar.

  • Neapole 1: kā šodien lidosim?

    Par braucienu uzzinu vēlu, lidojumus pērku pēdējā brīdī, izvēle ir slikta – turpceļā izlidošana septiņos no rīta un pārsēšanās Parīzē CDG, atpakaļ ceļā vai nu 30h pauze Minhenē, vai arī viena vienīga iespēja caur Kopenhāgenu, kur nevar nopirkt nododamo bagāžu. Es izvēlos pirmo, un kravājoties ilgi pukstu par to, ka es nezinu rokasbagāžas noteikumus šķidrumu pārvadāšanai. Ar visu to, ka lietoju ļoti maz kosmētikas un visu, ko var, batoniņos un ziepju gabaliņos, zobu pastu ta vajag.

    Jāatzīst gan, ka negaidīt Rīgā to milzu rindu uz bagāžas nodošanu ir patīkami. Aiz drošības kontrole paņemu bezkofeīna kafiju – rituāls un tā, bet es ceru lidmašīnā vēl pagulēt.

    Parīzes CDG ir ne tikai viena no man nemīļākajām, bet arī viena no pasaules lielākajām lidostām. Es to zinu, es esmu tam gatava, es piebrīdinu arī J., ka mums ir tikai 2h, mums pirmais darbs jāatrod pareizie izlidošanas vārti un tikai tad var jebko citu. Bet mums paveicas, Neapoles lidojums ir šajā pašā terminālī mazāk kā 10 vārtus no mūsu ielidošanas vietas. Mums nav izdrukātas iekāpšana skartes, mēs prasam vienam darbiniekam, tas saka, ka nevajag, ja mēs jau esam drošības kontroles šajā pusē, tad pietiks ar personas ID. Nu labi. Mēs nopērkam pa bulciņai itāļu stendā, pārdevēja dīvaini paskatās uz manu silikona kafijaskrūzi un ielej man kapučino vienreizlietojamā papīra glāzītē, mēs sēžam pie vārtiem, ēdam un mazliet ķiķinam par terminālī dzīvojošajiem zvirbuļiem. Kad sākas iekāpšana, mēs nogaidam, kad noskrien lielākā iekāpēju rinda, un tikai tad dodamies iekāpt. Un jauka, smaidīga lēdija izskaidro, ka šis ir EasyJet reiss, bet mums vajag AirBaltic reisu, kas ir citā terminālī. Šī termināļa ekrānos arī nav rakstīts, kurā terminālī tas ir, te ir pārsvarā tikai šī termināļa reisi. Bet mūsu reiss ir pēc pusstundas.

    …

    Jā, man ir diezgan grūti izskaidrot, tieši kā mēs vispār paspējām. Man likās, ka šī būs tā īstā reize, kad beidzot visa neesošā nauda aizies jauna lidojuma pirkšanai un vajadzēs vēl zvanu draugiem.

    …

    Paspēšana ietvēra tā paša nabaga lidostas darbinieka izpratināšanu, skriešanu, skriešanu, čemodāna saķeršanos un iedošanu J. nest, skriešanu garām 6 vīriem ar kalašiem, sāpošas kājas, drusku sāpošas plaušas, vienu autobusu, vienu drošības kontroli, vienu izmisumu, vai mēs esam pareizajā termināļa 2G galā, jo te ir tikai 20-50. vārti, skriešanu vēl un elsošanu milzīga cilvēku pūļa galā. – Is this the the gate 2G-22 to Naples? – Yes! – Good bless! Because there is another Naples flight in another terminal.* – Mēs pārsteidzošā kārtā pat paspējām pirms lidotājus bija sākts pakot autobusiņos. Un tas, starp citu, bija AirFrance, nevis AirBaltic reiss.

    Dīvainā kārtā, apsēžoties lidmašīnā, man vēl aiz vien bija pat maks, ID, telefons un austiņas, nekas no tā nebija izbērts lidostas gaiteņos.

    Neapolē mēs nolaižamies dienas vidū, J. ir atradis pamācību, kādu autobusu mums vajag, un nepilnas pusstundas laikā mēs esam jau centrā. Viesnīca ir vienā vecpilsētas malā. Vecpilsēta ir kvadrātmetros liela, ārkārtīgi blīva, stipri augstu apbūvi. Vēl tā ir trokšņaina, haotiska, apdrupusi, karsta, pilna ar grafiti, joņojošām vespām, apdauzītiem fiatiņiem, konfeti, atkritumiem, grafiti, cilvēkiem, sīkbodēm, cilvēkiem, un vēl, un vēl, un vēl. Man ir karsti, man ir nelabi no brauciena autobusā (tam bija netīri un aizlīmēti logi, un tas ļoti kratījās), man gribas ēst, nāk miegs, es nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, un kā šajā haosā izdzīvošu visas šīs dienas.

    Viesnīca ir kādreiz skaistas 19.gs. ēkas apmēram miljonajā stāvā (reālistiski runājot, kādā sestajā) pāris kvartālus no līča. Ēkas fasādi remontē. Iekļūšanai viesnīcā ir atsūtīta video instrukcija, kas aizņem 4 video. Kamēr J. to pēta un mēģina kaut ko saprast, durvis atveras, kāda sieviete prasa, vai mēs esam uz viesnīcu, viņa esot īpašnieka draugs. Ēkas centrā ir kāpnes, kas pa apli, pa apli ved apkārt nelielam tukšam laukumiņam, virs kura nav jumta. Tas ir daudz par mazu, lai būtu iekšpagalms, bet kaut kas tas ir. Pie kāpņu margām sakārti daudzi puķupodi. Pakāpieni ir augsti. Kāpnēs pusceļā mūs pārķer viesnīcas īpašnieks, kas mums saulaini un plaši runā kaut kādā neaptveramā angļu un itāļu valodas mistrojumā. Karte, jā, labi, karti. Viņš iezīmē kaut kādas svītriņas, pastaigu maršrutus, apvelk jau kartē iezīmētās baznīcas vai cietokšņus… Ēdiens? jā, viņš saraksta vairākus resorānus. Es jūtu, kā manas smadzenes padodas un pāriet no centieniem konstruēt gramatiski pareizus teikumus uz atslēgvārdiem. Tap water good? Can drink? Good. Pay card. No, no, noo, no cash. Card.** Pa numuriņa logu redz šosejveida ielu ar sešām joslām, graustu, vēl kaut kādas ēkas, 2 milzīgus prāmjus, drusku līča un kaut kādus kalnus, visticamāk tos, kas ir Kapri salā.

    Kad beidzot esam tikuši vaļā no viesnīcas īpašnieka, J. ieiet dušā, es novelku sasvīdušās drēbes un vienkārši vārtos gultā.

    Pēc ilgas rekreācijas pauzes mēs nolemjam, ka ir jāiet ēst. J. nolemj, ka jā, ejam uz kādu no ieteiktajām vietām. Aizejam uz Tandem, vietu vecpilsētā, kur dod pastu. Pa ceļam es vairāk kā trīs reizes izvainos no tikšanas nobrauktai ar mopēdu un vienu reizi ar kaut kādu auto. Tandēma viesmīlis runā negaidīti gludā un labā angļu valodā, un uzzinājis, ka pirmo reizi esam Itālijā, sāk ilgi un rūpīgi stāstīt, ka ir ragū mērce ar daudzas stundas vārītiem tomātiem un cūkgaļu, un tad ir dženoviešu mērce, kas ir gandīz tik pat reģionāla, bet bez tomātiem, taču ar sīpoliem un liellopu, un lūk, ir tādas cietās pastas un šitādas mīkstās pastas, jā, šī būs vispiemērotākā ragū. Un tad ir pildītā mocarella ar vairāku veidu ragū, tas esot tāds kā viņu pašizgudrojums. Vīni, jā, sarkanais un baltais, no baltajiem visi trīs ir sausie, bet šis ir vissausākais un tas ir vissaldākais… un jā, vai es neesot veģetāriete un vai es varot ēst cūkgaļu, jo šajā ragū ir tieši cūka, bet šis ir veģetārs… Vissaldākais sausais baltvīns ir lielisks, genovēzes pasta ir dievīga un ar ragū pildītā mocarella ir vispār ekselenta, lai gan man parasti negaršo tomātu mērces. J. priekš ragū pienākas parmezāna siers, bet uz manas genovēzes ir jāber pekorino, tāpēc mums katram ir savs, diezgan liels, rīvētā siera trauks. Man tieši aiz muguras aiz metāla restēm ir kaut kādas baznīcas kāpnes un pa relatīvi kluso ielu blakus ik pa brīdim joņo vespas. Desertā paņemam katrs pa espresso un uz abiem vienu rikotas desertu ar medu, riekstiem un citrona miziņu. Rikota ir citādi graudaina nekā Latvijā. Espresso saldināšanai līdzi nāk maza burciņa, kas pildīta ar biezām, saputotām cukura putām, kuras palīdz izveidot drusku espresso. Es nestādos priekšā, kā tas strādā, to man stāsta J., kurš ir paspējis to kaut kur izlasīt. Es ēdu, pārdomāju dzīvi un secinu, ka laikam kaut kas tajā globālajā pārjūsmā par šī reģiona virtuvi ir.

    Atpakaļceļā mēs drusku palīkumojam pa vecpilsētu, burzma ir milzīga, bet mēs atrodam saldumu veikalu, kur es nopērku rumbābu un pāris kārtainos reģionam raksturīgos krēma pīrādziņus – drusku vairāk kā mēs patiesībā jau varam apēst, bet mani moka ziņkārība. Pīrādzīņi ir labi, rumbāba ir brīnišķīga. Rumbāba ir ar ruma un cukura sīrpu piesūcināts keksiņš, šeit tā ir vienkārši milzīga un ļoti sulīga. Es izvairos no vēl vienas vespas un secinu, ka nu bada nāve man gan te nedraud.

    _______________

    *) – Vai šie ir vārti 2G-22 uz Neapoli? – Jā. – Slavēts Dievs! Jo ir vēl cits Neapoles lidojums citā terminālī.
    **) Krāna ūdens labi? Dzert? Labi. Maksāt karte. Nē, nē, nēe, skaidra nauda nē. Karte.