Laumas piezīmes

Tag: Kāpostu tirgus

  • Pagrabi un pagrabi

    Kāpostu tirgū noskaidrojam, ka pagrabu labirintā laiž ar gidu, un ka nākamā tūre ir pēc pusstundas. Pusstunda nesteidzīgiem cilvēkiem nav ļoti daudz, tāpēc aizgājām apsēsties kafejnīcā turpat blakus. Kafenjīcā ir interesants piedāvājums, mēs tiekam pie apelsīnu sīrupkūkas un šokolādes putām. Kad es jau palēnām strebju savu kapučino (jo bija grūti iedziļināties ēdienkartē un izvēlēties), paprasu J., lai uzgūglē, kas īsti ir tā alžīriešu kafija ēdienkartē. Izrādās, tas ir kafijas dzēriens ar gogelmogeli (nez, tas ir adekvāts egg-nog tulkojums?), kam var būt pievienots brendijs, apakšā un putukrējuma cepurīti virsū. Es nopūšos – vajadzēja ņemt to. J. saka, ka jāatnāk kādreiz un jāpaņem.

    Pagrabu ekskursija ir veltīta tam, kā viduslaiku pilsētās lietoja apakšzemes telpas. Ideja nav nemaz tik atšķirīga no mūsdienām: ja virs zemes pilsētā telpas pietrūkst (parasti pietrūkst), mājas īpašnieks ierokas zem zemes. Ar laiku pagrabi sāka stiepties ārpus māju teritorijas zem pilsētas ielām un laukumiem, visur kur. Pagrabu ekskursija demonstrē šādus pagrabus, lai gan taisnības labad jāatzīmē, ka dažas savienojošās ejas ir ar vēsturiskiem ķieģeļiem izlikti mūsdienās izrakti tuneļi.

    Pagrabi, ko redzam, pamatā ir viscaur izlikti ar ķieģeļiem – gan grīda, gan sienas, gan velves, tomēr audiogidā vēsta, ka standarta grīdas segums ir bijuši apaļi akmeņi vai nobradāts klons. Sienas gan bija svarīgas, lai negāžas virsū. Eksursija ved caur vairākiem pagrabiem, katrā pagrabā pastāstot kādu lietu, kas pagrabos mēdza notikt vai tika darīta.Vienā no pirmajiem pagrabiem stāsta par pārtikas glabāšanu un leduskastēm (ja ziemā piepilda ar ledu kasti, kas glabājas pagrabā, ledus var noturēties daudz ilgāk nekā istabā), tālāk stāsta par vīna taisīšanu, jo Brno bija varena vīna pilsēta, viss Špilberga cietokšņa kalns bija ar vīnogām noaudzēts. Stāsta arī par gaismošanu (lākturis ir forši, jo salīdzinoši ugunsdroši, visādi atsegtie risinājumi bieži noveda pie ugunsgrēkiem vai vismaz apdedzināšanās), šķiet, viena lielā telpa ir arī bijusi kaut kādām ballītēm – tāda liela un diezgan tukša. Stāstu parasti ilustrē iespēju robežās vēsturiski priekšmeti – vējlukturi un vīna mucas -, kā arī butaforijas – gaļa un dārzeņi.

    Pagrabos ir arī akas (uz leju) un gaisa šahtas (uz augšu)

    Kad vienkāršākās tēmas ir aprunātas, pāriet pie eksotiskākiem pagrabu lietojumiem – faktu, ka alķīmija gāja roku rokā ar ķīmiju un medicīnu, ilustrē krāšņa, taču kā audiogids atzīst, daļēji butaforiska izstāde ar daudz dīvainiem stikla puļķiem. Beigu galā pāris pagrabi vēsta par spīdzināšanu – ja pareizi saprotu, kopumā ideja tāda, ka jā, to darīja pagrabos, bet parasti nē, ne pilsētas iedzīvotāju pagrabos, bet gan augšā kalnā, cietokšna pagrabos. Pilsētā ir bijusi leģenda par kādu lēdiju, kura bijusi varen miesas kārīga, ņēmusi mīļākos, vedusi pagrabā, nospīdzinājusi beigtus un aprakusi, bet mūsdienās viņas pagrabi ir kārtīgi izpētīti un tur nekas tāds nav atrasts, neviena līķa, nekādu kaulu. Tā ka drīzāk leģendas vijējiem kaut kas skauda attiecībā pret to lēdiju.

    Pēdējās telpas ir krogs, tur pastāsta par to, ka savulaik alu un vīnu pārdot atļāva tikai tiem, kam pilsētā ir māja, vai tiem, kas gatavi maksāt lielu nodokli, un ka par atšķaidītu dzērienu pārdošanu varēja sodīt. Es mazliet sasmejos par citādi tīri vēsturisko sajūtu radošajā krogus iekārtojumā ielikto mūsdienu izlietni.

    Mums ir audiogidi – diktaforni, kas runā austiņā angliski, piespiežot pareizo pogu, un īstais gids – puisis, kas stāsta čehiski un tikai atsevišķus organizatoriskus teikumus pasaka angliski. Sākumā es vairākās telpās sāku klausīties audiogidu par vēlu, tāpēc līdz nākamai telpai nepaspēju līdz galam visu noklausīties. Kaut kādus fragmentus mēģinu pabeigt vēlāk, ejot starp telpām, tāpēc to, ka ir ļoti svarīgi pie vērsties pie gida, ja uznāk vājums, jo tas var nozīmēt par klaustrofobiju, es noklausos jau stipri beigās. Man gan šķiet, ka es dzirdēju, ka to saka arī pats puisis, un tas gan bija sākumā.

    Pēdējā telpā puisis savukārt uzsver neiet pie durvīm, jo tur ir signalizācija. Labi, neiešu, vai man žēl. Klausos audiogidu un snaikstos apkārt. Audiogids runā, ka kaut kur ap stūri ir kaut kāds priekšmets, kam, ja pieskaras sieviete, tad viņa gadu patīk visiem vīriešiem, un, ja pieskaras vīrietis, tad viņš gadu nepatīk nevienai sievietei, es nesadzirdu, kas tas par priekšmetu, stiepjos… Un audiogids man sāk mežonīgi gaudot ausī. Es atrauju to briesmoni no auss un samulsusi blisinos, kas notika?! Izrādās “tur ir signalizācija” nozīmēja to, ka ir sistēma, kas, ejot ārā no pagrabiem, mežonīgi uzstājīgā veidā atgādina neaizmirst atdot audiogidus. Ap žē. Gidu puisis laipnīgi paņem manu audogidu un spaida kaut ko, lai dabūtu man atpakaļ manu angļu valodu, bet es pasaku paldies un saku, ka es jau biju noklausījusies līdz galam.

    Pie izejas mēs ar J. gribam nopirkt suvenīrmagnētiņus (mūsu vecākiem ir parāk lieli ledusskapji, uz tiem ir pārāk daudz vietas), bet mums nav kronu. Labi, vēlāk.

    No pagrabiem mēs izejam vienkārši Kāpostu tirgus otrā pusē, lai gan pa apakšu esam klīduši nez kādos līkumos.

  • Pastaiga pa Brno vecpilsētu

    Mūsu gide ir nenosakāma vecuma sieviete ar plašu smaidu un siltām, brūnām acīm. Viens no stipri pirmajiem pieturas punktiem ir tā pati Jakuba baznīca, kur es beidzot uzzinu, kas tad ir ar to pusdienlaiku vienpadsmitos. Tātad kaut kādā brīdī, šķiet, zviedru karaspēks bija gājis uz Vīni un nolēmis pa ceļam iekarot Brno. Brno tikusi aplenkta ar domu, ka ātri pietrūks resursu un viss būs cauri, bet tik ātri tas nemaz nav noticis, tāpēc ka Brno ir sarežģīta pazemes pagrabu un eju sistēma, kas savienojot pilsētu ar Špilberkas cietoksni un ļāvusi piegādāt ūdeni un vēl šo to. Tā nu noslēgta vienošanās, ka, ja līdz noteiktas dienas pusdienlaikam pilsēta nebūs padevusies, tad zviedri ies prom. Noteiktā diena nakusi un pienākusi, bet iedzīvotāji bijuši novārguši un bailēs, ka nepadodas, pilsētas aizsargu vadītājs Raduits ir nozvanījis pusdienlaiku baznīcas tornī vienpadsmitos. Zviedri noticējuši, ka ir jau pusdienlaiks, un aizgājuši. Un Brno kopš tā laika pusdienlaiks esot vienpadsmitos.

    Mārrukts viņu zina, cik daudz patiesības ir stāstā par zvanīšanu, bet Raduits ir eksistējusi persona, kas tiešām karā ar zviedriem Brno aizstāvību ir vadījusi, grūtos apstākļos uzvarējusi, un daudz vēlāk, beigu galā viņš tajā pašā Jakuba baznīcā apglabāts. Viņš skaitās pilsētas varonis un viņam ir piemineklis Jakuba baznīcā. Mūs ieved baznīcā un apved apkārt altārim – šajā baznīcā altāris ir nevis pie baznīcas pašas galasienas, bet starp divām kolonām gabaliņu iepriekš, tā ka aiz tā veidojas plata, brīva eja, kurā stāv Raduita piemineklis. Pa ceļam mani pagrūž kaut kāds dusmīgs onkulis, tā arī nesaprotu, kas par vainu, tāpēc pasteidzos iejukt konferences biedru pūlī. Ir vakarpuse un no viena baznīcas sāna pa lielajiem logiem spīd iekšā dzeltenīga gaisma. Baznīcā ir klasiskais, sireālais baznīcu klusums, kurā ir grūti atcerēties, ka tieši aiz baznīcas gala ir dzīvīgs pilsētas laukums, kurā ballējas milzonīgs skaits jauniešu – Brno ir universitātes un studentu pilsēta, bet tur aiz baznīcas ir viens pilsētas iecienītākajiem alus bāriem.

    Kad izejam ārā, gide norāda uz lodziņu torņa sānā. Tur apmalē ir eņģelis, kas rāda pliku pakaļu. Skaidrojums it kā tāds, ka kaut kur tur uz to pusi bija vācu baznīca un šiem šeit gribējās parādīt, ka viņi ir labāki.

    Tālāk izejam cauri Brīvības laukumam, kurā notiek jestrs gadatirgus par godu jaunajam vīnam. Pāri laukumam iet tramvaja sliedes, bet citādi tas ir pilnībā nodots gājējiem. Ap laukumu ir visdažādāko laiku mājas – divas vecākās ir vēl no renesanses, bet viena bankas ēka ir 20 gs. funkcionālisms. Laukumā ir gan viena mazsvarīga kolonna mēra upuriem, gan arī astronomiskais pulkstens, kas nav īsti ne astronomisks, nedz arī ērti izmantojams kā pulkstens – tas ir melns marmora obelisks šaujamlodes formā ar rotējošu augšpusi. Katru dienu vienpadsmitos (jo Brno pusdienlaiks ir vienpadsmitos!) tam iekšienē izkrīt marmora lodīte ar pilsētas zīmogu un, ja paveicas iebāzt roku pareizajā no 4 spraugām 4 debespusēs, lodīti var noķert un paturēt par suvenīru.

    Tālāk dodamies uz Veco rātsnamu. Tur uzzinu, ka, pirmkārt, tornī var par nelielām naudiņām uzkāpt, ja tik ir ar mieru tos pakāpienus mērot. Otrkārt, tas krokodils esot Brno pūķis. Brno ir leģenda par pūķi, kas ēdis mājlopus, terorizējis apkaimi un dzīvojis ūdenī, un ticis uzvarēts, sabarojot to ar kautķermeni, kas bijis sabāzts pilns ar nedzēstajiem kaļķiem – pūķis pēc tam gājis dzert, sadzēries un uzsprādzis.  Treškārt, ap ieejas arku skaistie, pīlārveidīgie gotiskie rotājumi ir līki nevis tāpēc, ka sabojājušies, bet tāpēc, ka tā uzbūvēti. Gide stāsta, ka būvniekam bijis strīds ar domi par samaksas apjomu, un viņš vēlāk aizlaidies uz Vīni, rotājumus neiztaisnojot, taču vēlāk rātsnama tūristu materiālos es to vairs neatrodu. Ko lai zina, varbūt dome no tā vēl jo projām kaunās 😀

    Gar Rātsnamu izejam uz Dārzeņu/Kāpostu tirgu – Brno laukums, kur sākumā pārdevuši kāpostus, vēlāk arī visādu citādu svaigu produkciju. Vienā malā esot ēka, kurā savulaik uzstājies Mocarts, tagad tas esot supervecs teātris. Vēl tur kaut kur varot nokļūt Brno pazemes labirintos.

    Tālāk ejam uz Pētera un Paula katedrāli – pilsētas lielāko katedrāli. Gotika, cakas un stāvas arkas, augšpusē, salīdzinoši taisnas sienas sānos. Mazliet līdzīga Vita katedrālai Prāgā, esot iedvesmojusies. Ciet. Nu labi, varbūt citreiz.

    Apejam apkārt, izejam kaut kur pie platformām, kas izbūvētas salīdzinoši stāvas nogāzes augšpusē. Kādreiz te kaut kur ir bijuši nocietinājuma mūri, bet tagad te ir skats pāri pilsētai. Gide mums norāda tālumā uz dažiem debesskrāpjiem, kāds no tiem esot saņēmis kaut kādas Eiropas balvas. Brno ir diezgan daudz tehnoloģiju pumpuruzņēmumu, jo daudzi te pabeidz universitāti un tad mēģina sākt savu biznesu, jo dzīve nav diez ko dārga. Pilsēta aug, lai gan man kaut kur dziļi sevī paliek sajūta, ka viņai mazliet ir haotiskais tīņa vecums. Lai vai kā, gudras vadības vai laimīgas sagadīšanās dēļ esam te iznākuši laikā, kad visas debesis ir spoši oranžas no saulrieta. Glīti.

    Ejot tālāk redzams arī Špilberkas cietoksnis – nepatīkama vieta, kur viduslaikos nokļūt cietumā – auksts, slapjš, un ēst dod 2x nedēļā, turklāt tikai maizi un ūdeni. Dzīvildze… nu, jā. Tagad tur esot pagrabos diezgan plašs muzejs iekārtots. J., padzirdējis, ka tur ir pazeme, Kāpostu laukumā ir pazeme un pie Jakuba baznīcas ir osuārijs, sāk kalt plānus par pazemes eksursijām piektdien.

    Pa otru pusi atgriežamies vecpilsētas centrā. Pa ceļam tālumā gide norāda uz vienu baznīcu, kas beidzot nav balta vai gaiši pelēka… un to sauc par Sarkano baznīcu! Mēs ejam tālāk, es kādā brīdī, kad es runājos ar kolēģi, gide izrādās pienākusi man blakus. Tad nu es iztulkoju, ka es tikko teicu, ka šai ēkai ir ļoti skaisti balkoni. Gide pasmejās un saka, ka tā ir renovēta vēsturiskā ēka un tajā esot pilsētas dārgākie apartamenti. Es un mana dārgā gaume :/

    Gide bariņu ved atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam norādot, kur ir labi restorāni. Mēs ar kolēģi un J. atplīstam pie viena no tiem, es tikai vēlāk attopos, ka tas ir tieši blakus Vecajam rātnsamam. Ēdiens ir ļoti čehisks, mēs atkal ēdam maizes knēdeļus ar gulašveidīgām mērcēm. Man un kolēģei uz gaļas gabaliņa bija arī uzputots, nesaldināts putkrējums. Pārsteidzoši, bet piestāvēja, jo mērce bija pastipra. Ievēroju, ka Kingswood rozā sidram ir smukas glāzes un patīkama garša.

    Kad beidzam ēst, nakts vēl joprojām ir silta. Latvijā varbūt sākas rudens, bet mēs esam dienvidos.