Tag: Ķīles fjords

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Ziemeļvācijas pavasaris 3: Ķīles vecpilsēta

    Nākamajā dienā pēc koncerta mēs izguļamies, paēdam brokastmaizes (šoreiz nelolojot ilūzijas par parasto sieru) un tad visi četri izejam pastaigāt mazliet pa Ķīles centru. Mēs ieejam vecpilsētas centrālajā baznīcā, to atkal sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Pēc skata zināmā mērā līdzīga Rīgas jaunajai Ģertrūdei, taisnas līnijas, sarkani ķieģeļi. Iekšpusē, skatoties taisnās un mūsdienīgās vitrāžas es izsaku minējumu, ka baznīca karā smagi cietusi un vitrāžas ir nācies iestiklot pēc kara no jauna. Vēlāk pārbaudu šo hipotēzi Vikipēdijā un uzzinu, ka man ir bijusi… pustaisnība – baznīcas drupas bija tik nestabilas, ka to nojauca un uzcēla pilnīgi par jaunu. Taču daži interjera objekti ir ļoti, ļoti veci, altāris, piemēram, ir no 15. gs. Tur pat netālu māsa aizved mūs uz savu šobrīd mīļāko kafijas vietu Impuls, tur viņa pērk sev kafiju mājām. Lai man piedod Ķīles svētie un aizgādņi, tik laba kā Rocket Bean nav, bet mīlīgi. Es paņemu mazliet par daudz kūku, bija sajūta, ka aizlipšu. Bet sēdēt ārā zem lieliem kokiem bija ļoti patīkami. Iegājām pāris normālos veikalos, kā arī galīgi apmaldījāmies vienā suvenīru veikalā – tur bija ne tikai parastās lietas, bet arī auskari ar kaķiem, un mums šķita, ka mēs pazīstam cilvēkus, kas tādus novērtētu.

    Vēl mēs apmetam loku ap nelielu ūdenstilipni rātsnama priekšā un paskatamies uz rātsnamu. Vāciski to ūdeni sauc par Kleiner Kiel. Rakstot šo blogu, es sāku pētīt, vai tam es varu atrast jau nostabilizējušos latvisko tulkojumu. Tas man neizdodas, taču saliekot kopā vācu un angļu Vikipēdijas mēs ar J. aptveram, ka, pirmkārt, šis kādreiz ir bijis Ķīles fjorda atzars, otrkārt, Ķīles pilsētas vārds un latviešu vārds “ķīlis” laikam ir radies no tā paša vārda, un, treškārt, zināmā mērā varbūt varētu teikt, ka šo ūdenstilpni sauc par Mazo ķīli. Vai Mazo ķīlīti. Jo Ķīles fjords ir būtībā lielais ķīlis. Ūdenstilpnes krasti ir zaļi, tur ir daudz soliņu, vismaz viena dekoratīva laipa ar soliņiem, kas ielokas pāri ūdenim, un tur tusē ļoti daudz pīļu.

    Pie rātsnama mēs sākam spriest par maija svētku atzīmēšanu, un māsa izstāsta, ka arī maija sākumā ir bijuši visās malās gadatirdziņi – tāpat kā savulaik es to novēroju Hamburgā uz Ziemassvētkiem. Jo tie esot pie katras izdevības. Tā mēs atkožam neskaidro, mazliet izdzisušo balto līniju noslēpumu gan rātsnama priekšā, gan fjorda malā gan vēl ļoti, ļoti daudzās vietās pilsētā: tās bija norādes, kā likt tirdziņa būdiņas, nav bijis lietus, nav noskalojis. Nākamajās dienās staigājoties, es pamanu vēl un vēl šādas vietas.

    Vakarā mēs spēlējam galdaspēles, māsa saka, ka vajag uzzināt, vai šī Sushi Go kaste ir vai nav ķīniešu pakaļdarinājums un vai tā ir lietojama. Tā bija lietojama gluži laba, lai gan druka bija mazliet jocīga. Otrajā spēles partijā pēc pirmā raunda māsa aiziet iečekot, kā virtuvē mazgājas mani krekli, ko es biju palūgusi, un tur pazūd… Kad es eju skatīties, galvenais, ko redzu, ir viņas pēcpuse zem izlietnes, un vienīgais, ko dzirdu, ir ritmiski burvju vārdi “kas par huiņu, nu kas par huiņu?!” Kad viņas vīrs jautā, kā var viņai palīdzēt, viņa paprasa: “uzvāri man kafiju, īstu, nevis decaf”. Pēcāk viņas vīrs man izstāsta, ka īrētajā dzīvoklī esot bijušas ritīgi sliktas ūdenstrubas, bet viņa visas, izņemot vienu, esot nomainījusi, tagad nepatikšanas laikam sagādājot tā viena, kaut kur drusku sūcas ūdens pa virtuves grīdu.

    Patiesībā nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz viņa ar trubām bija tikusi galā, es tikmēr esmu izžāvusi veļu. Es: “Pabeigsim partiju vai iesim gulēt?” Viņa: “Protams, pabeigsim!”