Tag: kuģi

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Vakara pastaiga

    Izrādās, rātsnamu un un mūsu viesnīcu savieno taisna iela dažu kvartālu garumā. Aizgāju līdz rātsnamam un nolēmu tālāk paieties gar krastmalu garām Akerhusas cietoksnim apkārt pussalai starp rātsnamu un operu (Akersnesetas pussala). Gar krastmalu līdz ragam bija redzami vairāki dažādu vecumu kuģīši – viens simtgadīgs atmīnētājs, buru kuģis Frederiks un vēl pāris mazāki jahtveidīgi kuģīši. Cietoksni gan pārāk redzēt nevarēja, lai gan es it kā viņam gāju garām. Buru kuģim bija divi stūres rati – tādi, kā vecās filmās, ar puļķīšveida rokturiem – katrs savā galā.

    Pussalas galā bija prāmju osta un pussalas otrā pusē – diezgan lieli būvdarbi. Apkārt operai šobrīd notiek kārtējā urbānās renovācijas projekta “Fjorda Pilsēta” ietvaros, tāpēc, kamēr tikt līdz pašai operai, pamanījos mazliet apmaldītes starp luksaforiem un smilšu čupām.

    Pie operas nonācu, kad saule karājās drusciņ virs lielajām augstceltnēm. Saulrietu ūdenī te novērot nevar, jo līcis ir uz dienvidiem, bet zilgani oranžīgo krāsu atspīdumi ūdenī un apkārtējos stiklos kopā ar milzīgo, balto operas “klāja” platību rada maigu, sapņainu un aizgrābjošu gaisotni.

    Kārtīgāk apskatoties secināju, ka jumts simetrisks ir ar divām simetriskām uzejām, kas vēlāk saiet kopā, nevis pilnīgi kā vīngliemeža vāks, tomēr, skatoties no sāniem, vairāklīmeņu estakādes turpina atgādināt gliemežvāku. Pie abām uzejām uz jumta uzlikts brīdinājums, ka uz jumta ir daudz pakāpienu, tas mitrā laikā var būt ļoti slidens un visi, kas tur kāpj, par to ir atbildīgi paši. Un, ka nedrīkst braukt ar skrituļdēļiem un divriteņiem (pēdējais aizliegums netika ievērots). Tāds pats brīdinājums ir arī uz visām pieskaņoti baltajām miskastēm jumta teritorijā. Neskatoties uz visām brīdinājumu zīmēm, man radās sajūta, ka pat operas jumts ir slēpti pielāgots bērnu un invalīdu ratiņiem. Pie vienas uzejas ārējā malā padziļinājumā bija iestrādāti no malas neredzami lēzeni pakāpieni un neuzkrītošs metāla rokturis, pie kā pieturēties. Otrai uzejai mala ir gandrīz pilnīgi tāda pati – ar rokturīti un padziļinājumu, bet padziļinājumā ir līdzens slīpums, nevis pakāpieni. Savukārt lielajā jumta platībā tiešām šad un tad ir nelieli robi vai izciļņi patvaļīgos virzienos.

    Kad biju kārtīgi izstaigājusies pa operas jumtu, izpriecājusies par neatkārtojamajām krāsām un atspīdumu spēlēm (brīžiem izskatījās, ka operas logusienu vietā ir jūra un īsts ir tikai baltais karkass, kas logus neierāmē no visām pusēm), devos cauri oslo centram uz viesnīcu. Krēsla un saulriets te ir gara gara – kad ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, vēl bija tikai gandrīz līdz galam satumsis, neskatoties uz to, ka vēl krietnu laiku pēc tam, kad saule pazuda aiz mājām, es staigāju pa operas jumtu.

    Jācer tikai, ka Fjordu Pilsētas plāns ir prātīgi izstrādāts un apkārt operai nesacels vienlaidus ēkas, kas ir daudz augstākas par operas jumtu. Man būtu žēl.