Prologs
Pavasara pusē biju saplānojusi burvīgu ceļojumu uz Oslo, pieķerot klāt maziet Bergenu un gleznainākās fjordu vietas, taču izmaksas kādas reizes desmit pārsniedza jebkādas saprāta robežas. Nu ko, tā vietā aizbraucām tā vienkārši ar autobusu uz Kuldīgu.
I
Autobuss pa ceļam uz Kuldīgu izlīkumoja caur Kandavu, Sabili un Rendu, tādejādi liekot aizdomāties, ka šo pusi izbraukāt ar auto arī varētu būt interesanti un atalgojoši. Kuldīgā apmetāmies viesnīcā “2 baloži” vienkārša un nepraktiska iemesla dēļ – man patika Booking.com publicētās bildes (labi, funkcionālo aprakstu, protams, izlasīju, tur nekā šausmīga nebija). Neliela, no ārpuses stipri noskrandusi koka ēka trīs soļus no rātslaukuma, kas iekšpusē rūpīgi un, es pat teiktu, gaumīgi atjaunota/izremontēta. Baltas sienas, rupjas masīvkoka kāpnes un koka elementi, kas bijuši sen krāsoti, bet tagad krāsa ir atskrāpēta nost. Numuru ir tik maz, ka tiem katram ir savs vārds – pasta balodis, meža balodis, raibais balodis, zelta balodis, kaut kā tā. Māja ir tieši pie Alekšupītes – pagalmā ir neliels arkveida caurums, kas ļauj izlīst līdz upītei un pamērcēt tajā kāju pirkstus. Vakarā, kad sēdēju pie datora, rakstot šīs piezīmes, aiz pavērtā loga kādu brīdi dūdoja vesela orda baložu, jo blakus māja pāri upītei, šķiet, ir pamesta. Un par logiem runājot – viesnīca nav vienīgā vieta Kuldīgā, kur ievēroju, ka lai sabalansētu praktisko ar vēsturisko, vecie logi ar sīkajām rūtiņām tiek nevis pilnībā aizvietoti ar pakešlogiem, bet gan daļēji – iekšējā loga vietā ir liela pakešloga rūts, savukārt tam priekšā apmēram sprīža attālumā ir glīti nokrāsots un restaurēts vēsturiskais logs ar trim, sešām vai sazincik rūtīm.
Sākumā mazliet pamaldījāmies, meklējot, kur tieši ir viesnīcas reģistratūra – lai gan Booking.com bija nepārprotami uzrakstīta adrese, es to atradusi samulsu un nenoticēju. Kā beigu galā izrādījās – jā, tiešām, interesēties par viesnīcu bija jāiet rātslaukuma restorānā Goldinger room – šķiet, tā ir ģimenes lieta – viss kopā, restorāns un viesnīca. Brokastis arī Goldingerā. Goldinger, starp citu, nav nekāds Klīvers, tas ir Kuldīgas senais nosaukums. Un tajā restorānā ir diezgan garšīgi. Mans līdzbraucējs izskatījās visnotaļ uzjautrināts, ievērojot, ka ēdot pavlovu, esmu nosmērējusi visu degunu ar īstu, autentisku putkrējumu. Un vēl viņš priecājās, ka lēni sutinātais teļa vaigs ir tik mīksts, ka jūk ārā, tiklīdz to pabaksta ar dakšiņu.
Pēc vēlo pusdienu paēšanas Goldingerā pablandījāmies pa pilsētu. Kuldīga ir ideālā skatu kartīšu pilsēta – skaties, kur gribi, kārniņu jumti, mežģīņotas koka mājiņas un mazi, mīlīgi tiltiņi pār Alekšupīti. Rūpīgi izstaigājām Liepājas ielas gājēju posmu, vairākkārt tīši vai netīši atgriezāmies Rātslaukumā. Dienas vidū, kad bija silts un saulains, Rātslaukuma strūklakā spēlējās pusducis bērnu. Mans draugs teica, ka pateicoties šādām ainām viņš vairs nespēj Kuldīgu uztvert nopietni – pārāk idilliska tā šķiet. Apmēram blakus viesnīcai ir, visticamāk, visvecākā koka ēka Kuldīgā – 1670.gads laikam. Priekšējās fasādes vienā pusē tai bija pieslietas celtniecības stalažas, uzkurām divi puiši un viena meitene pabeidza mājas priekšējās fasādes krāsošanu zaļganīgā krāsā. Spīdēja saule, meitene dziedāja “gaidu tevi ielas saulainajā pusē”, un idilles sajūta tikai pastiprinājās.
Aizklīdām līdz vecajam tiltam, kurš izskatās jauns un skaists – tas ir restaurēts mazāk kā 10 gadus atpakaļ. Lielo iešanu pāri Ventas rumbai un Vecajam tiltam atlikām uz nākamo dienu (pavēls), bet apskatījām Pilsētas parku, redzējām ieeju Pils vīna pagrabā un Kuldīgas muzeju – no ārpuses. Muzejs, starp citu, ir ierīkots skaistā, vēsturiskā ēkā, kas savulaik piederējusi bagātai kuldīdznieku ģimenei. Izstaigājām Ventas malā sabūvētās terases un skatu laukumiņus – Venta šobrīd ir pasausa un zālēm pieaugusi, bet rumba ir dekoratīvs skats šā vai tā. Pilsētas parkā ir puķudobes, nesen atjaunoti celiņi, strūklaka un vēl vesela čupa tiltiņu – jauka pastaigas vietiņa, kas tikai vēl vairāk pastiprina idillisko sajūtu. Parkā ir arī apkopotas Līvijas Rezevskas skulptūru izstāde. Tēmas visdažādākās – sākot no abstrakta dziesmu svētku sievieštēla līdz pat dzīvai un ticamai vectantiņai. Redzējām arī augsto (4m – Latvijā augstākais) Alekšupītes udenskritumu. Interesanti, ka tas veido nevis vienlaidu ūdens gāzmu, bet trīs pakāpienus – augšējie zemāki, apakšējais – ritīgi augsts. Blakus papīrfabrikas (?) ēka gan izskatījās skumja savā ilgstošajā pamestībā. Cik jauki būtu tajā iestiklot visas rūtis un iekārtot, piemēram, izstādi par 17.gs. papīra ražošanas procesu!
Tajā pašā dienā mēs redzējām arī pilnīgi cita veida skulptūru izstādi. Liepājas ielas promenādē kaut kur apmēram pa vidu caur metāla vārtiem var iziet tūrisma skolas pagalmā, kas amatu apvienošanas kārtā ir arī pareizticīgo baznīcas pagalms. Tajā bija izstādīti kokgriezumi no kaut kāda 14. gada tēlniecības pasākuma. Šķiet, vislabāk man patika lielais zābaks, kura priekšpusē bija ievēra kārtīga aukla vismaz pirksta reznumā. Uz zābaka purngala sēdēja gruntīga žurka, jo tas bija “Vecais zābaciņš”. Tomēr ne vainas nebija arī soliņam, kuru rotāja izgriests pārītis un uzraksts par to, ka zeme griežas ap mīlestību.
Pēc Pilsētas parka izstaigāšanas nogājām gar sinagogu/bibliotēku un secinājām, ka jāatnāk, kad būs vaļā – runā, ka iekšā esot smukas mozaikas, bet no ārpuses nav traki izcila. Vakarā aprakstot, pārdomāju par sinagogas izskatu, un vairs netieku vaļā no salīdzinājuma, ko no ārpuses tā atgādina Spāņu sinagogas Prāgā vienkāršotu variantu.
Lai gan it kā pat nebija vēls (ap astoņiem), drauga plāns pavakariņot kādā beķerejā vai konditorejā pilnīgi izgāzās – izrādījās, ka tās visas (un Liepājas ielā to ir ne mazums!) ir ciet! Aizvērušās jau ap pussešiem-sešiem! Tā nu mēs nokļuvām Stendera bārā, kas, kā izrādījās, nav Stendera picērija. Paņēmām katrs pa uzkodiņai, un es, juzdamās badīga, arī pankūkas ar saldējumu. Pankukas izrādījās tik svētlaimīgi liela porcija (ar divām bumbiņām saldējuma!), ka es pusi atdevu J. un vienalga jutos paēdusi.
Stenderā sēžot, ilgi un filozofiski vēroju pretējo jumtu sūnām un ķērpjiem noaugušos kārniņus, līdz vienā brīdī man ienāca prātā, ka, ja Prāgā jumtu kārniņi ir spilgti sarkani un nesadrupuši, tad tas nozīmē to, ka kāds viņus salīdzinoši nesen ir mainījis… praktiski visās vecpilsētas daļās… Diezin vai tas varētu būt ekonomiski vai fiziski vienkārši.
II
Nākamajā rītā viesnīcas nodrošinātās brokastis arī jāiet meklēt Goldinger Room. Kad atnācām uz restorānu, es kautrīgi sāku teikt oficiantei, ka mēs no viesnīcas uz brokastīm, tā un tā… un viņa pārsteidzoši laimīgi nopūtās un pajautāja, vai mēs gribam omleti. Drošvien īsi pirms tam viņai bija bijusi kāda nesaprašanās ar citiem klientiem, varbūt valodas nezināšana ar vāciešiem vai kas tāds. Katrā ziņā J. praktiski iemīlējās restorāna kruasānos, kas izteikti garšoja pēc sviesta.
Pēc brokastīm es rūpīgi sasēju bikšu galus, un mēs devāmies uz informācijas centru izīrēt velosipēdus, lai brauktu uz Riežupes alām. Izrādījās, ka pieejamie velosipēdi ir atpūtnieciska paskata fiksīši bez rokas bremzēm. Pirmos piecsimt metrus veicām, gandrīz delīrijā ķiķinādami par to, kādi hipsteri un atpūtnieki esam. Kuldīgai piemīt savi velobraucējiem draudzīgie un mazāk draudzīgie aspekti. Labā lieta – pilsētas centrā (un vispār visā ceļā uz Riežupes alām) ir ļoti maz mašīnu, un tās pašas brauc lēni un uzmanīgi, jo uz ielām spēlējas bērni un pa tām brauc idioti tūristi, kas stresa brīžos neatcerās, ka fiksītim jābremzē ar pedāli uz atpakaļ (t.i. es). Mazāk labā lieta – bruģis. Lielākoties tas ir plakano, noskaldīto akmentiņu bruģis, nevis tāds, kā Rīgā uz Gaisa tilta, bet tomēr mana pakaļa tika rūpīgi izmasēta. Vismazāk labā lieta bija tā, ka ceļa pēdējas kilometrs vai divi – aiz pilsētas robežām – bija nevis asfaltēts, bet klāts ar granti un miljons brīvi kustīgām dolomīta šķembām, pa kurām nežēlīgi labi sanesa pie mazākās neapdomīgās kustības. Ceļa gabals bija tieši tik garš/īss, lai būtu negodīgi teikt, ka to nevar izdarīt, bet tikpat negodīgi būtu arī teikt ka svētdienas braucējam tas ir viegli. Atpakaļ ceļā sanāca mazliet vairāk pret kalnu, tāpēc asfaltētā ceļa sākumu J. sveica ar gavilēm un aleluja saucieniem. (Ak, nu, patiesībā izsmiekls ne kalns, bet dotajos apstākļos jebkurš sīkums šķita esam pasaules ļaunums.)
Pie Riežupes alām velosipēdus kā lētticīgo tūristu paraugs atstājām pie kafejnīcas tantes pieskatīšanā un paši cauri nelielam mežiņam devāmies uz alām. Šķiet, tūrisma sezona ir pilnbriedā, jo ātri vien salasījās krietna kompānija, un varējām doties alās iekšā. Pie ieejas mums iedeva svecītes – pa vienai uz diviem vai trijiem – lai neizdedzinam visu gaisu alās. Pa alām staigājot, aizdomājos, ka esmu te bijusi skolas ekskursijā kaut kad sākumskolā, un toreiz mums lika ņemt līdzi pašiem savas kabatas baterijas, sveču nebija. Es ļoti labi atcerējos, ka alu tuneļi nebija nekādi plašie. Tomēr toreiz man nekādi nebija iespēju novērtēt, ka daudzviet ir zemu jāliecās vai jāiet pa klaustrofobiski šauriem tuneļiem, kur izpildīt alas īpašnieku lūgumu neskarties pie sienām šķiet praktiski nereāli.
Alu stāsts īsumā – cilvēka radīts veidojums 3 paaudžu garumā – kvarca smiltis tika raktas stikla ražošanai. Tā kā pēdējo divu paaudžu laikā stiklu Latvijā vairs neražo, tad jaunas alas nerok, bet izrāda esošās tūristiem. Vasarā. Jo ziemā te guļ simtiem sikspārņu (8 no 15 Latvijā sastopamajām sugām) un tos ir nolemts netraucēt. Tur bija arī mazliet romantisma stāstiņu par mīlestības, ticības un cerību zālēm, taču man būtu gribējies mazliet vairāk uzzināt, kādiem paņēmieniem tās alas ir izraktas, kā tās smiltis transportēja utt. Taisni žēl, ka es par to visu iedomājos tikai pēc iziešanas no alām, kad gida vairs pie rokas nebija.
Pēc atgriešanās es aktīvi noraidīju ierosinājumu vēl mazliet pabraukāties pa pilsētu – akmeņi lieli, akmeņi mazi, akmeņi krata dibenu, nu cik tad var tos akmeņus?! Tā vietā mēs pavadījām svētlaimīgu pusstundu (vismaz) pastaigājoties pa Liepājas ielu un izvēloties VISLABĀKO konditoreju, kurā uzkost launagu. Jo mums ir atvaļinājums, brauciena mērķis ir atpūsties un būt laimīgiem. Un mēs to varam atļauties. Beigu galā izvēlējāmies Makkabi. Izvēle tajā nebija visplašākā, toties piedāvātie gardumi šķita interesanti. Es pārlaimīgi iecukurojos ar visādām lieliskām lietām, no kurām interesantākās laikam bija marcipāna kūka ar kaut kādām ogām un īpaši lipīgs un šokolādīgs keksiņš ar oreo krēmu virsū. Sedējām uz terases un cīnījāmies ar vēju, kas lidināja pa gaisu salvetes, keksiņu papīrīšus un citus sīkumus. Liepājas iela un stiprs vējš, nez, vai tur ir kāda saistība. Starp citu, Makkabi ir fantastiskas grīdas flīzes, varbūt man tādas vajadzētu savās mājās koridorā? Katra flīze (~30x30cm) izskatās, kā salikta no mazītiņiem dažādu lielumu austrumu paklājiem, turklāt dažādo zīmējumu variantu ir krietni daudz un tie izlikti haotiski, tāpēc viegli parskatāmais grīdas laukums nekur neatkārtojas kā tāda dabiski veidojusies puķu pļava.
Pēc launaga aizgājām uz viesnīcu, es uzvilku šortiņus, un mēs devāmies pāriet Ventas rumbu. Pa ceļam uz viesnīcu mēs iegājām katoļu Trīsvienības baznīcā, kas lepojas ar krāšņiem altāriem, krustu ar vienu nolūzušu zaru un nepārprotamu restaurācijas finansējuma trūkumu. (Labi, ar pēdējajiem droši vien nelepojas, tos izcieš.) Interjers atstāja iespaidu, ka sākot no grīdas kādu pusotru metru uz augšu sienu krāsojumus ir bezmaz vai nospridzināts, bet dīvainā kārtā tālāk sienu krāsojums šķita gluži vai jauns. Vai vismaz ne tuvu ne tik noplucis…
Pēc viesnīcas un pārģērbšanās, pa ceļam uz Ventu iegājām Katrīnas baznīcā, kas ir pilsētas aizgādnei veltīts arhitektūras lepnums. Askētiska balta ēka ar vienkāršām, taisnām sienām un tikpat vienkāršām logu rūtīm bez vitrāžām. Ieslīpi skatoties, varēja ievērot, ka dažas no rūtīm ir pavisam parastas, kā jau mūsdienu stikli, bet dažas gaismu atstaro nevienmērīgi, tā it kā stikls būtu ar ne tik gludu virsmu vai ne tik vienādu biezumu. Pieņemu, ka mirguļojošās rūtis ir daudz vecākas.
Arī interjers baznīcai ir gaišs un askētisks. Lai gan vienkāršāks kā katoļu baznīcai, tomēr ir labi samanāms, ka tas ir daudz labāk uzturēts. No stūros paslēptiem skaļrunīšiem kanēja maiga, instrumentālā fona mūzika – kā J. atzīmēja, netipiska, taču ļoti patīkama parādība. Par nelielu ziedojumu ieguvām iespēju uzkāpt baznīcas tornī, kas cita starpā nozīmēja arī nokļūšanu kora balkonā un paskatīšanos uz ērģelēm. Norādot mums ceļu, vecs onkulītis pieteica, lai aizveram durvis uz torni, lai viņam nav caurvējš. Kāpnītes tornī bija pamatīgas, taču šauras un ārkārtīgi stāvas, tāpēc kāpu, mežonīgi koncentrējoties un stipri baidoties. Augšā pa četriem lodziņiem var aplūkot daudzos sarkano kārniņu jumtus, Ventu un zaļumus, kā arī četrus zvanus. Ar J. visādi izgudrojāmies par to, vai lielākais zvans tiek lietots vai nē – āmuriņš bija novietots stipri zemu, turklāt zvana malās pretī āmuram ir robi, tāpēc īsti skaidrs nekļuva, vai āmurītis aizsniedz zvanu vai nē. Tornī pa vidu bija redzams tradicionālais skapis ar tikšķošu pulksteņa mehānismu – J. no sirds sajūsminājās par to, ka tas strādā un ik pa brīdim (laikam 15 minūtēm) izraisa zvanu darbošanos.
Kad pēc mazliet stindzinošā kāpiena tornī nokļuvu atpakaļ kora balkonā, veltīju kādu brīdi meditatīvai fotosesijai. Kādā brīdī atpazinu, ka tumbiņās skan Džona Lenona Imagine melodija. Ja Dievs eksistē, viņam noteikti ir humora izjūta. Un ir patīkami, ka ne visas baznīcas/draudzes ir sastingušas kādā pagātnes punktā.
No Katrīnas baznīcas līdz Rumbai galīgi nav tālu. Venta vasaras vidū ir salīdzinoši zema – pārbridām nesamērcējot kājas augstāk par ceļiem. Pārsteidzošā kārtā (un pateicoties J. veiklībai) pat mana tehnika nesamirka. Akmeņi gan mazliet slideni, gājām un turējāmies viens pie otra. Un centāmies nespert soli reizē, lai nepaslīdētu abi reizē. Pirmajā pieskārienā ūdens šķita vēss, tomēr tikuši vairāk uz vidu nospriedām, ka, ņemot vērā vēso dienu un to, ka ūdens ir tekošs, ūdens ir pārsteidzoši silts un patīkams. Ventas otrā krastā aizgājām līdz pludmalei Mārtiņsalā, kas tā pa īstam nav nekāda sala. Kurzemes hercogistes laikā (laikam tam pašam Jēkabam) bija lielais plāns padarīt Ventu kuģojamu, kam ļoti traucē rumba. Mēģināja spridzināt rumbu. Pie pirmā sprādziena hercoga pils sienā parādījās plaisas, tika secināts, ka tā ir slikta ideja, un tālāka spridzināšana atmesta. Padomāja, ka varētu rakt apkārtkanālu. Vienā krastā neizdevās, jo traucēja dolomīts, sāka rakt otrā krastā, bet kaut kādu tur to iemeslu dēļ nepabeidza. Kad Kurzemes hercogiste nonāca Krievijas impērijas rokās, apvadkanāla projekts atkal tika atsākts. Beigās nolēma, ka nevajag viņu, bet krietnu gabalu tāpat izraka, jo vajadzēja ar ko nodarbināt turku karagūstekņus. Tā nu tur tāds aizaudzis grāvis ir – dziļa grava, bet ūdens praktiski necik – tik iels, ka OpenStreetMaps ir iezīmēts, bet Gūgles kartē pat nav.
Mārtiņsalā ir glābšanas tornītis un neliela pludmale ar divām koka laipām. Gurduma pārņemta atmetu domu par peldēšanos, kādu laiku nosēdēju uz laipas mērcējot kājas ūdenī. No peldētāju laipas paveras smuks skats uz Pilsētas parku, pilssarga namiņu un Kuldīgas muzeju Bangerta villā, kā arī, protams, uz veco tiltu.
Atpakaļ nācām pa veco tiltu – pastaigas solītī un fotogrāfējot, jo no rīta tam pāri ar velosipēdiem bijām pārripojuši tādā ātrumā, ka neko nepaspējām ieraudzīt. Atpakaļceļā pils parkā iegājām Bangertā, kas nebija sevišķi lēti, bet bija ļoti skaisti – gan tiešajā, gan abstraktajā nozīmē – man patika interjers (balti koka baļķi pārmaiņus ar veciem lakotiem baļķiem, veclaicīgi krēsli un lilliju ziedi), un man patika ēdiens (pasta ar siera mērcīti, kas gatavota, izmantojot kokospienu, ir jocīgs taizemiešu un itāļu ēdiena sajaukums, kas pārsteidzoši labi garšoja), un vispār bija labi. Sarunājām ar J. ka nākamajā dienā gan noteikti jāaiziet uz Pagrabiņu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā – bijušajā cietumā.
Mājupceļā aizgājām paskatīties, kas īsti ir pilsētas laukums – liela vieta Liepājas ielas promenādes otrā galā, kas nemaz neizskatās veclaicīgi – un pēc tam kādu laiku nosēdējām Rātslaukumā, vērojot strūklaku, kas ar daudzveidīgu laistīšanos, šļakstināšanu un plakšķināšanu izklaidēja mūs vismaz minūtes divdesmit. Struklaka sastāv no granīta plākšņu pamatnes un 15 ūdens avotiem – 7 vertikāli uz augšu un 8 mazliet ieslīpi. Ūdens avoti ūdeni izpļauj ar augstu spiedienu un tad kādā brīdī ļoti pēkšņi apraujas, tāpēc slīpie avoti raisa paraboliskas lentes, kas kādā brīdī apraujas, bet nekrīt lejā. Savukārt vertikālie avoti taisa skaļus pļakšķus, kad krietns daudzums ūdens ļoti īsā laika sprīdī tiek uzsviests augstu gaisā, strūklotājs izlsēdzas, un tad pēc acumirklīgas pakarāšanās gaisā tas spainis ūdens krīt zemē un pret granītu triecas ar kārtīgu troksni. Lielāki pļakšķi, mazāki pļakšķi un daudzveidīgas īsāku un garāku līniju spēles rada rakstu, kas ilgi neatkārtojas un pirmajā brīdī šķiet gluži vai fizikāli neiespējams, lai gan, rūpīgāk padomājot, protams, nākas secināt, ka nekā savādāk būt nevar.
Pēc atgriešanās viesnīcā es rakstīju piezīmes, J. lasīja grāmatas un vārīja tēju. Tējas sakarā tika secināts, ka žēl gan, ka pie gultas nav plauktiņa, kur to tēju nolikt, jo šajā stipri mīkstajā gultā krūzīti likt noteikti nevar. J. šo problēmu atrisināja, apgriežot kājām gaisā nelietoto tualetes papīrgrozu. Kad pabeidzu piezīmes, bija jau pusdivpadsmit un gluži tumšs, tāpēc ierosināju aiziet paskatīties strūklaku vēlreiz – pa dienu varēja samanīt, ka slīpie ūdens avoti ir papildināti ar krāsainām lampiņām, taču dienas gaisma traucēja to aptvert pilnā krāšņumā. Diemžēl izrādījās, ka naktī strūklaka ir izslēgta.
Kā suvenīru no brauciena būšu dabūjusi Tuves Jansones Mazos troļus un lielos plūdus – kad iegājām bibliotēkā, lai palūkotu, kā izskatās no iekšpuses (vienkāršas baltas sienas, ne miņas no vēstures), ieraudzīju to atdodamo grāmatu plauktā.
III
Pēdējā dienā pamodos rīta agrumā ar ciešu pārliecību, ka esmu dzirdējusi, ka mūsu viesnīcas istabiņā man tieši pie auss kāds kādam māca izteikt kādu latviešu valodas vārdu… “Saki ar ē! Saki ē!” Atvēru acis, izblisinājos apkārt, tā arī nesapratu, kas par lietu. Gaitenī kluss, ārā aiz atvērtā loga ir tikai Alekšupīte un tā pati – pusotru stāvu zemāk.
Brokastīs ieradāmies pavisam dažas minūtītes vēlāk kā iepriekšējā dienā, bet kaut kā pamanījāmies palikt bez omletēm. Bet kruasāni bija burvīgi un mocarellas salāti arī. Mēģinājām izdomāt plānu, ko sadarīt līdz autobusam pusdienlaikā, bet vismaz man domāšana vedās pagalam slikti, jo mežonīgi nāca miegs. It kā gulēts taču bija diezgan daudz, īsti loģiski tas nešķita, bet nu varbūt labi pavadītais laiks mani bija nogurdinājis – miegs tā pa īstam visu dienu tā arī neatstājās. Badīju ar degunu kafijas krūzītē un ne sevišķi konstruktīvi centos ar J. izstrīdēties par to, vai jābrauc ar pēdējo autobusu sešos, vai priekšpēdējo – pustrijos. Vienojāmies, ka žēl, ka nav neviena pa vidu, un ka braukšana pustrijos liks ēst nepieklājīgi laicīgi pusdienas. J. gribēja ātrāk mājās, man savukārt šķita, ka es tikpat labi varētu te sēdēt mūžīgi – dzert kafiju un pārmaiņus vērot rātslaukumu aiz loga vai ar zeltītiem taurenīšiem apzīmēto sienu tepat restorānā iekšā – un ka es nekad mūžā vairs negribēšu steigties, kur nu vēl uz kaut ko tādu, kā autobusu tūlīt pēc pusdienām. Beigās ar domu, ka vienmēr taču var nokavēt es piekritu J. plānam braukt pusdienlaikā.
Laiku līdz pusdienām aizpildījām, aizejot uz 19./20.gs. mijā celto Annas baznīcu. Baznīca ir milzīga sarkanu ķieģeļu ēka ar spilgti zaļiem jumta elementiem. Iekšā dziļš un bezgalīgs klusums, šoreiz nekādas mūzikas. Interjers nav pārspīlēti izcakots, taču nav arī askētisks. Baznīca ir labā tehniskā kārtībā, viss smuki restaurēts, nekur nekas nelobās, nedrūp un nekrīt. Acu priecēšanai bez dziļām vēstures un mākslas zināšanām ši visticamāk ir visskaistākā Kuldīgas baznīca.
Baznīcas sānu logi ir vienkārši, taču trijos logos aiz altāra ir vitrāžas. Tās man ļoti patika, droši vien tāpēc, ka tajās bija daudz dzeltenās krāsas un tās atstāja gaišu un saulainu iespaidu. Skatījos un domāju, ka manam prātam ir ļoti saprotami nolikt Jēzu uz tāda saulaina fona, taisni vai brīnums, ka tik maz vitrāžās esmu tādu risinājumu redzējusi.
Apkārt ir jauki iekopts pagalms/dārzs. Lieli koki, zālājs, puķu dobes ar tādām man mīļām un pazīstamām puķēm – flokšiem, funkijām, pojenēm, krūmrozēm. Ne tā kā Rīgā, kur es praktiski nevienu puķi neatpazīstu, izņemot kāpostus pie Ministru kabineta. Starp citu, Kuldīgā vispār ir ļoti daudz funkiju un flokšu.
Pakavējušies kādu laiku pie Annas baznīcas, atcerējāmies, ka gribējām nopirkt sklanduraušus. Mazā sānieliņā pie Liepājas ielas promenādes ir Daigas beķereja, kurā pa 20 centiem pārdod mazus, stipri saldus sklandurausīšus ar daudz, daudz burkāniem. Nopirkām veselu kasti (15) ar domu mājās pacienāt draugus, bet tas īsti neizdevās – neviens no rausīšiem nesagaidīja nākamo dienu pēc atgriešanās mājās.
Pusdienās aizgājām beidzot izpētīt Pagrabiņu – restorānu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā, kur agrāk bijis cietums. Izstaigājām restorāna iekštelpas un paķiķinājām, ka mūsdienu versija šis pagrabs ir pārāk omulīgs priekš cietuma. Tomēr, aizdomājoties par vairākām ailēm, kurās ērti ievietojās viens galds ar dažiem krēsliem un nekas vairāk, palika mazliet salti ap sirdi – tādi aizgaņģi nekas cits kā cietumnieku celles laikam nevarētu būt bijuši. Bija grūti izvēlēties – sēdēt pagrabā pie pavisam autentiski rupjās akmens sienas vai iet ārā uz Alekšupītei pāri pārbūvētās terases un vērot straujo ūdensplūsmu. Beigās palikām ārā, jo iekšā bija silti. Es pamēģināju buļļa pautus. J. jautājā, kā ir. Es nemācēdama izdomāt, kā izskaidrot, teicu, ka garšo mazliet pēc sirds. Saņēmu savā virzienā vērstu aizdomu pilnu skatienu un – pēc gabaliņa pagaršošanas – apstiprinājumu, ka tiešām kaut kas līdzīgs ir. Desertā mielojos ar maskarpones un ogu krēmu, kas uzkombinēts virsū zefīriem – vienkārši un jauki – iedvesma kādreiz mājās ko līdzīgu atkārtot. Pavlovas radinieks latviešu gaumē.
Pēc tam jau arī bija jāiet uz autoostu. Otro reizi aplūkojot pie autoostas esošo Zvaigznes grāmatnīcu, es pēkšņi attapu, ka tā būvēta visnotaļ intersantā veidā. Spriežot pēc izskata, tur veikta kādas vecas koka mājas (ar vairākiem krusteniski kombinētiem divslīpu jumtiem) paplašināšana virzienā uz augšu – visas sākotnējās ēkas fasādes saglabātas pilnā apjomā, un tur kur tās beidzās, tālāk uz augšu iet stikla kosntrukcija, kas veido vēl pusotru stāvu. Burvīga ideja, kā sapludināt veco ar jauno, ļaujot domām spēlēties par to, vai puscaurspīdīgā augšdaļa simbolizē ledu, gaismu, nākotni, vai ko. Vienīgi pilnīgi horizontālais jumts un pelēkais beznianšu fasādes krāsojums man kaut kā nepatika – šķita, ka tas padara būvi kopā ļoti klucīgu.
Epilogs
Kuldīgā es redzēju sirmu onkulīti, kas brauca ar velosipēdu, pie stūres pieturot spieķi, kā arī divas kundzītes, kam visticamāk bija krietni pāri 70, dzīvi izvēlamies caffee Latte un vislabāko kūciņu vienā no Liepājas ielas konditorejām, laikam Makkabi. Tas dod man cerību, ka arī man varētu būt dzīve, arī pēc 50, 60 un 70.