Laumas piezīmes

Tag: lidojums

  • Sintra 1: galvenais ir nesastrīdēties

    Man jābrauc uz Portugāli dažas dienas pastrādāt, un mēs nolemjam pastiept šo pasākumu garāku, pirms tam dažas dienas patūristojot. Tā ir vieta, kur vēl nekad nav būts, un laiks, kas nebūs ne par siltu, ne par aukstu.

    Brauciena rītā mūs abus ar J. ir iztrollējuši mūsu miesiskie ķermeņi – J. ir iesnu vissliktākā diena, viņš ir pilnīgs zombijs, savukārt mans ķermenis ir nolēmis, ka gulēšana ir pārvērtēta, un es nesaprotu, vai starp to rotēšanu un murgiem ir bijis arī kāds normāls miega brīdis. Es sadusmojos un tukšajā čemodānā iegrūžu savu mīļāko smirddeķīti un mazo spilvenu. Tas ir pārspīlēti, bet čemodānā tiešām tam pilnīgi pietiek vietas. Kā vēlāk izrādās, es vēl esmu arī sapinusies lidojumu garumos un laika zonās un mēs visur būsim vēlāk, kā iedomāts, un viesnīcai ir ļoti īss reģistrēšanās periods, kura laikā mēs noteikti Sintrā nebūsim – jāzvana, jārunā. Mēs vienojamies, ka jau vispār sasniegt galamērķi, neapmaldīties un nesastrīdēties būs lielisks sasniegums.

    Pasaule sadodas rokās un tā arī notiek – mēs tiekam galā nesastrīdoties un nepazaudējoties. Rīgas lidostā mēs esam laicīgi, kamēr J. dodas meklēt bankomātu (ja nu Portugālē vajag skaidru naudu), es ieraugu Narvesenā pārizdotu Smillas jaunkundzes sniega izjūtu un spontānas idejas uzplaiksnījumā to nopērku J. – viņš taisījās paņemt līdzi grāmatu, bet to aizmirst. Viņš pabrīnas, bet es pat attopos pabrīdināt par diezgan spējo noskaņas maiņu grāmatas vidū, kas ir populārākā šīs citādi labās grāmatas kritika.

    Tiešā lidojuma vajadzīgajās dienās nav, kad bija jāizvēlās lidojumi, es krietnu laiku agonizēju par cenas balansu pret to, ka Londona var paspēt iekrist Breksita haosā, bet Barselona atkal var mēģināt atdalīties. Beigu galā lidosim turpceļā caur Barselonu, atpakaļ caur Prāgu un nekur, nevienā virzienā ne caur kādu Londonu. Jācer, ka pēc 10 gadiem varēšu šo lasīt un smieties.

    Lidojums uz Barsu ir pāri pa trim stunām un nacionālā aviokompānija ar uzkodām neuzbāžas, tikai ar reklāmām. Mēs sēžam blakus, bet pašā lidmašīnas aizmugurē, netālu no WC durvīm, kas izrādās tāda ļoti sociāla vieta. Mani izglābj ausu aizbāžņi un es uz kādu strēķīti atslēdzos. Kaut kur pa vidu es esmu mēģinājusi aizņemties J. vējjaku, ar ko apsegties – par spīti tam, ka tā izrādās pilna ar lietām kā Hagrida apmetnis. Atjēdzos es izžāvēta kā rozīne un jūtos tā it kā būtu vismaz 5 vietās salūzusi, bet gulēts ir. Kā es gaidu Rail Baltica, kā es gaidu Rīgas savienojumu ar Eiropas dzelzceļa tīklu, es padomāju. Lai gan konceptuāli man ļoti patīk doma par lidošanu, praksē lidmašīnas sausums un stingrie noteikumi (negāzt krēslu virsū aizmugurējam, pacelt galdiņu tad, nolaist šitad, kājas neatbalstīt tur, tur un vispār nekur) mani ar katru reizi sajūsmina arvien mazāk. Nemaz nerunājot par vides aspektu un dirnēšanu lidostās.

    Kamēr notiek nolaišanās, J. meklē savu telefonu. Izrādās, es, paņēmusi viņa jaku, esmu smuki atdevusi viņam visas smagās kabatu lietas, viņš tās sakrāvis čupiņā, un telefons ir nokritis kaut kur zemē. Es piespiežu sevi pārāk daudz nedomāt par to, vai telefons nebūs aizslīdējis līdz lidmašīnas priekšai, un vispār, tā taču ir J. problēma. J. savu problēmu arī atrisina diezgan ātri un eleganti – viņš palūdz kundzei priekšā, un, jā, telefons ir pie viņas kājām.

    Barsā mēs ielidojam ar nelielu kavēšanos, bet es to nepamanu, man J. vēlāk to pasaka. Daudz laika mums nav, uz pilsētu nebraucam, bet pastaigāt pa veikaliem sanāk – portugāļu aviosabiedrības lidojums uz Lisabonu aizkavējas par minūtēm 20. Pilots lidojuma laikā izklausās diezgan lepns, kad saka, ka ierašanos mēs kavēsim tikai pa 5 minūtēm. Un portugāļi dod uzkodas, lai gan lidojums ir nepilnas divas stundas. Vispār pret tunča tīteņiem man ir aizspriedumi, bet ēsts nav kopš rīta un ir gluži garšīgi.

    Lisabonā mums laika staigāt nav, braucam uz Orient staciju, lai sēstos Sintras vilcienā. Es vispirms kārtīgi sabiedēju J., ka viņš būs tas varonīgais, kas zvanīs komunicēt ar viesnīcu… bet viesnīca man vienkārši uzraksta SMS. Un es viņiem atbildu un izskaidroju, kur apmēram esam, un atvainojos, ka es nezinu, precīzi, kad būsim, jo es te pirmo reizi. Viņi saka, ka viss forši un iesaka vēl, kurā Sintras stacijā jākāpj ārā un lai mēs paņemot taksi.

    Stacijā mēs kādu brīdi putrojamies ar biļešu iegādi, jo mums uzreiz neienāk prātā, ka mums tā it kā starppilsētu biļete ir jāielādē tajā pašā “e-talonā”, kur mums tikko bija metro biļete. Bet beigu galā mēs to izdaram un vilcienā pat ir konduktors, kas to pārbauda, un, jā, tātad, tiešām viss ir pareizi. Kamēr mēs gaidam, kad aties, strauji satumst. Šeit ir īss krēslas periods, jūt, ka esam pielīduši tuvāk ekvatoram.

    Pēc pusstundas esam Sintrā un ir melna tumsa, lai gan pēc maniem standartiem nav vēl nemaz tik vēls. Bet jāatzīst arī, ka mēs esam nobīdījušies par divām laika zonām un man vispār mazliet jūk tas viss. Es kādu brīdi apsveru, ka vajadzētu meklēt taksi, kas iedod īstu, autentisku čeku, bet uzvar ērtības un mana iespēja nekustināt pirkstus un J. izsauc kaut ko caur kaut kādu aplikāciju. Okei, šitie nebūs iesniedzami kā atmaksājamie izdevumi, bet tante pie stūres ir sasodīti jauka. Četrapus eiro, četrapus kilometri un esam viesnīcā. Tur mūs sagaida brīnišķīga, runātīga un ļoti sirsnīga maza auguma portugāļu sieviete, kas angliski zina vien dažus atslēgvārdus. Ar atslēgvārdu komunikācijas palīdzību un drusku arī ar Google Translate telefonā mēs piereģisrējamies, tiekam pie brokastīm nākamajā dienā un atrisinam dažus svarīgākos jautājumus. Man vajag dīvainu, specifisku lietu par rēķinu, un viņa man mēģina pateikt, ka pirmdien būs Fatima, kas runā angliski. Es ļoti, ļoti cenšos saglabāt normālu seju, kad Google Translate neatpazīst Fatimu kā īpašvārdu un pataisa to par “resno mani”, pārējo teikumu padarot pilnīgi vājprātīgu. Pēdējā lieta: J. uzmet vaicājumu savā telefonā, bet es mēģinu ar atslēgvārdiem: food? hungry? now? around (es pavicinu ar roku nenoteikti apkārt). Mēs neesam normālu maltīti ēduši visu dienu, būtu tiešām forši, bet šķiet, ka Sintra ir vieta, kur pārāk agri iet gulēt. Mūsu viesnīcniece ar J. kādu brīdi bakstās kartē, bet tad mēs kaut kā nonākam līdz tam, ka viņa mūs var aizvest uz tuvāko restorānu un atpakaļ mēs atnāksim kājām. Viņa atvainojas, ka mašīna ir maza. Es bez meliem nomierinu viņu, ka man mājās mašīna ir mazāka.

    Par spīti manām slepenajām bailēm, restorāns galīgi nav tālu, 900m. Tur ir runātīgs, taču patīkams, varētu pat teikt – harizmātisks, viesmīlis, lielas porcijas un es dzeru ziemeļu reģiona vīnu. Es neesmu pilnīgi droša, vai runa ir par Lisabonas/Sintras vai visas Portugāles ziemeļiem. Vīns ir, hmm, ideāls. Es teicu – kaut ko kas piestāv, un viņš piestāvēja. Ēdu jēru ar rozmarīnu un kartupeļus ar Vidusjūras garšvielām, un domāju par to, ka Vidusjūras garšvielas pie Vidusjūras garšo daudz labāk. Desertam mums vietas nepietiek par spīti tam, ka pie blakus galdiņa vāciešiem tas pats harizmātiskais viesmīlis izveic veselu reklamēšanas akciju, un man ļoti kārojas.

    Viesnīcā es nokrītu un aizmiegu gandrīz momentā. J. paliek augšā vēl kādu laiku un nākamā dienā saka, ka es kaut kādā brīdī esot sākusi ļoti aktīvi teikt “mhm, mhm, mhm”.

  • Sīkumi

    Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

    Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

    Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

    Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

    Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

    Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

    Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

    Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

    Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

  • Hamburga: gatavošanās un miegains sākums

    Gatavošanās ikgadējam Haosa kongresam izvērtās sviestaina. Vispirms vairākos līmeņos uzkrājās komunikācijas neveiksmes ar potenciālajiem ceļabiedriem, kā rezultātā organizēties sāku vēlu, ekonomiski neoptimālos veidos un viena. Sarunājām satikties Hamburgā, jo nelidojam pat ar vienu reisu. Lidojumi, starp citu, salīdzinot ar manām vēlmēm (būt Hamburgā 27.decembrī no rīta) arī bija nepiemēroti – vai nu dienu iepriekš agri no rīta, vai tajā dienā, bet vēlu vakarā. Kā nebūt to visu ne tikai pārcietu, bet arī pārliecināju sevi, ka ir pat tīri labi sanācis, un iegrimu laimīgā Ziemassvētku nākšanas transā… līdz brīdim, kad pēdējā darba dienā pirms Ziemassvētkiem atcerējos, ka man nav nedz izdrukātas, nedz ielādētas telefonā kongresa biļetes. Un tad izrādījās, ka es neatceros biļešu sistēmas paroli un man nav uzstādīts e-pasts, uz kuru sūtīt paroles atgūšanas linku. Man šķiet, ka vienīgais izskaidrojums, kāpēc man nav nācies pirkt jaunu biļeti, ir konferences oganizatoru neizmērojama pacietība un laipnība.

    Ziemassvētki bija patiesi jauks ģimenes pasākums, kas neizprotamā summā ar nespēju aizmigt noveda pie tā, ka pagulēju pirms lidojuma stundu. Labi, ka man ir tiešais lidojums un tāpēc mazākas iespējas apmaldīties. No otras puses, es turpinu nedomāt neko sevišķi labu par lidojumiem otrajos Ziemassvētkos 9:30. Pēc visa tā mani pašu pārsteidza entuziasma un sajūsmas uzplūdi, kas mani piemeklēja, ierodoties lidostā. Pāris minūšu laikā biju nodevusi bagāžu, tikusi cauri drošībai un jau pastaigājos pa lidostas veikaliem. Un atradu, ka tagad te dod ļoti normālus suši (diezgan lieli, garšīgi un pat par pieņemamu cenu, vismaz pēc lidostu standartiem). Un ļoti smaidīgs apkalpotājpuisis. Pirmo reizi dzīvē pamanījos sasmīdināt drošības kontroles cilvēkus – pirms somas laišanas rentgenā izvilku ārā tukšo termokrūzi un atskrūvēju, lai nevienam nerastos vēlme meklēt pēc tam viņu somā, lai pārbaudītu, vai tur iekšā nav nelegāls šķirdrums. Drošībniekus doma par tukšo termosu nezkāpēc sasmīdināja.

    Hamburgā nokļuvu veiksmīgi. Mazais “bombardierītis” krietniem gabaliem lidoja viegli kratīdamies kā tāds autobuss pa viduvēju ceļu un es kādu brīdi kavējos pārdomās, vai mazas lidmašīnas varētu būt iemesls, kāpēc viena mana draudzene centās man iestāstīt, ka lidošana krata vairāk kā autobusu braucieni. Šajā lidojumā redzēju, šķiet, skaistākos pacelšanās un nolaišanās skatus visā savā aviopasažiera karjerā – gan Rīgu, gan Hamburgu rotāja trīs, četri vai pat pieci dažādu augstumu mākoņu slāņi, lejā bija viegla migla un saule bija pacēlusies tieši virs tās kārtainās kūkas – skaista, gaiši dzeltena gaisma, kas kopā ar miglas kārtiņu radīja iespaidu, ka visas redzamās ūdenstilpnes ir pilnas ar sudrabu. Nevis kaut kādu spīguļu figņu, bet baltu, nespodru, ne līdz galam nopulētu sudrabu īstajā sudraba krāsā. un tam visam pa vidu daži izteiktāki miglas lēvariņi. Absolūtā bauda. Bet tā dēļ lidojuma vidusdaļa noritēja pa baltu, necaurredzamu pienu.

    Hamburgā viesnīcā nokļuvu viegli un ātri – viens metro brauciens (“Nez, šitā biļete ir tikai jānopērk, vai kaut kur jākompostrē arī?”), kura laikā man pat izdevās neaizmigt. Dzīvoju supernetālu no Centrālās stacijas. Pateicoties tam es beidzot uzzināju, kur ir tā vieta, kur Hamburgā ēd cilvēki brīvdienās un citos nelaikos – ja neiet uz Rēperbāni, tad ielā pie stacijas.

    Viesnīcā ievēlos īsi pirms divpadsmitiem (vismaz divas stundas par ātru, salīdzinot ar oficiālajiem priekšrakstiem), un viesnīca (gan jau sagadīšanās pēc) momentā izpelnījās manas visdziļākās simpātijas ar to, ka viņiem bija priekš manis uzreiz brīvs numuriņš. Tā nu es momentā atmetu jebkādas pārdomas par pilsētas skatīšanos, uzliku modinātāju pēc divām stundām un laimīga nolūzu.

  • Mājupceļš

    Dzīvoklī atgriezos precīzi pusvienos un atklāju, ka viens no dzīvokļa biedriem cep pankūkas. Garšīgas pankūkas. Pat ļoti garšīgas pankūkas. Mums uz visiem četriem bija tikai viena lidojumā nododamā bagāža – uz mana vārda. Es biju nepareizi iztēlojusies, tieši cik liels ir mammas “lielais” čemodāns; un to, ka viņš ir mazāks, kā gribētos, atklāju īsu brīdi pirms izbraukšanas, kad nebija iespēju meklēt lielāku čemodānu, tāpēc sapakot viņā četru cilvēku mantas bija mazliet komplicēts uzdevums. Šā vai tā, es viņas visas arī atpakaļceļam tur sapakoju tīri īsā laika sprīdī, un devos turpināt ēst pankūkas. Apēdusi pāris pankūkas, es pārpakoju čemodānu visā pilnībā vēlreiz, jo ceturtais grupas biedrs bija atnesis savas mantas, sapakotas kompaktā, apaļā paciņā, ko jau pilnajam čemodānam uzlikt pa virsu nevarēja. Pēc kaut kāda iedvesmojoša ievada atskanēja dialogs “Gribi, veltīšu Tev cildinošu epitetu?” – “Nu, ja cildinošu…” – “Kretīns.” Tomēr man izdevās to visu tur ielikt, aizvērt čemodānu, un es pat novērtēju, ka ļoti lielas vajadzības gadījumā, tur varētu varbūt vēl ielikt kādu pudeli. Ja izņem džemperi un dvieli… Lai gan labāk nē, jo izņemot dvieli, nav ar kur ietīt pudeli.

    Neskatoties uz centieniem, kaut kā sanāca tā, ka no dzīvokļa izgājām nevis plānotajos vienos, bet pusdivos. Ārā ejot, jautājumu par to, kurš nesīs čemodānu, atrisinājām patiesi “demokrātiskā” garā – trīs “par” un viens (t.i. paša nesēja) “pret”. Lai mūsu demokrātiju attaisno tas, ka viens no pārējiem puišiem bija stūrējis čemodānu turpceļā, un otrs bija laicīgi atnesis ērtas formas bagāžu un nomazgājis vairākas dienas krātos traukus 😀

    Vienu pieturu pirms lidostas metro vilciens sadalās uz pusēm, pirmie trīs vagoni aizbrauc uz lidostu, atlikušie trīs – citur. Iepriekšējā vakarā viens no puišiem bija šo lietu izpētījis, tāpēc mēs aizbraucām pareizi, tomēr pati ideja par šādu satiksmes organizāciju man šķita mazliet biedējoša. Šā vai tā, lidmašīnu nenokavējām, neskatoties uz raizēm, ka lielā lidostā starptautiesko iečekošanos slēdz krietnu laiku pirms attiecīgā reisa izlidošanas.

    Gaidot savu reisu, atradām āra platformu, no kuras varēja vērot lidlauku. Amizanti skatīties, kā kaut kāds man nezināms lidmašīnas modelis, iespējams, mazbišķiņ lielāks par pierasto Boeing 737, izskatās smieklīgi maziņš blakus Emirātu krāsās krāsotajam Boeing 777. Mēs paši mājās lidojām ar tādu pašu mazu, propellerotu Bombardieri kā turpceļā. Pacēlāmies līdz ar saulrietu, bet saule attiecībā pret mani bija nepareizajā pusē, turklāt mūsu vietas bija tieši zem spārna, dzinējs aizsedza praktiski visu skatu. Turklāt es gandrīz visu lidojumu nogulēju – miega trūkums un dzīves pārbagātība mani beidzot bija noķēruši un nolikuši pie vietas. Pamodos uz nolaišanos un noskatījos, kā ielidojam Rīgas lidostā pilnīgi melnā naktī no jūras puses. Redzēju jūrā piecus krietni lielus kuģus ar daudz, daudz lapmpiņām. Tie no augšas izskatījās kā tādi spīdīgi Madagaskaras šņācējprusaki, tādi gareni, apaļīgi.