Laumas piezīmes

Tag: lidosta

  • Sin… 7? World, here I come, zzzz…

    Atpakaļ jālido ir ar pārsēšanos Prāgā un pauze nav sevišķi gara – zem divām stundām. Bet Prāga arī nav sevišķi liela lidosta. Tāpat ir padomājusi arī ceļojuma aģentūra, kas izvēlējusies lidojumu kolēģim – izrādās, ka paši to nesaskaņojot, lidojam kopā, tāpēc arī Lisabonas pastaigas plānus ir tik viegli saskaņot.

    Kaut kad nedēļas vidū pienāk SMS, ka lidojums no Lisabonas pārcelts 5 minūtes vēlāk. 5 minūtes nav svarīgas un es nebūtu to pamanījusi, ja J. nebūtu uz to norādījis. Kamēr braucam uz lidostu, mums sāk nākt SMS par vēl 20 minūšu nobīdi, tad lidostā piemet vēl vismaz piecas. Mēs ar J., kavējot laiku, mazliet uzēdam, pagaršojam ginju (ķiršu liķieri) šokolādes dzeramtrauciņos (bezatkritumu tradīcija!) un paņemam pudeli līdzi – ziemā noderēs kūkām un draugu cienāšanai. Nu nav forši, ka visu laiku nobīda to lidojumu, Prāgā var nepietikt laika, bet nu neko izdarīt jau mēs arī nevaram. Es pajautāju kolēģim, kas apmēram notiek, ja nokavē ne mūsu vainas dēļ – ā, ir jāpiešķir bez maksas jauns reiss, un, ja jānakšņo, arī viesnīca. Es tā baigi tam nepievēršu uzmanību, bet šķiet, ka arī izlidojot vēl ir kaut kādas aizkavēšanās.

    Es ātri atklāju, ka šajā lidmašīnā ir izklaides sistēma ar iespēju skatīties filmas, un dažas pat ir tādas, ko es būtu gribējusi redzēt! Urā! Pusotru filmu vēlāk (jāatrod kaut kad laiks un veids pabeigt skatities Alitu) mēs nolaižamies Prāgā. Es ieskatos pulkstenī un sagatavojos zemajam startam – mums ir pie pirmās iespējas jādodas pa taisno uz nākamajiem vārtiem, un tad varētu paspēt. Turklāt transfēristus reizēm pagaida pāris minūtes, ja viņi nekavē paši, bet lidmašīnas dēļ. Bet pievienošanās vārtiem aizņem mūžību. Un tad vēl vienu mūžību. Un tad ir kaut kāds paziņojums. Kā vēlāk noskaidrojas, kāds idiots ir vārtu tunelī nometis kaut kādu stulbu somu un ir iedarbināta drošības procedūra, lai pārliecinātos, ka tā nav bumba. Vēl pēc vienas mūžības mēs beidzot esam ārā un vārtu tuneļa galā stāv cilvēks ar zīmīti “Rīga, Helsinki, Varšava”. Varšavas transferistiem saka maksimāli ātri steigties uz tādiem un tādiem vārtiem, bet Rīgai un Helsinkiem iesaka iet uz transfer desk – viss, lidmašīna nav gaidījusi un ir aizlidojusi un mēs esam palikuši te.

    Mēs ar J. kādu brīdi gaidam kolēģi, tad pamazām sākam iet meklēt to transfer desk. Es spontāni nopērku pašā lidostas vidū bronzīgu kabatas pulksteni, uzvelkamo, ar rakstainu vāciņu. Jau sen tādu gribējās, un nav taču vairs nekā, ko mēs varētu nokavēt.

    Tā kā bagāžai nebija paredzēts tikt izsniegtai mums šeit, tad tā, protams, uz lentes neparādās. Pēc šaubu brīža mēs sadalamies – mēs ar kolēģi ejam ārā no drošības zonas meklēt to transfer desk, J. paliek drošības zonā iekšā, risināt čemodāna saņemšanu. Vienojamies sazvanīties, ja mēs uzzinātu, ka čemodānu nav pašiem jāizņem.

    Pēc vairākiem servisa stendu aptaujāšanas mēs atrodam to, kas tiešām attiecas uz mums. Tur priekšā ir jau kādi 17 dusmīgi un bēdīgi latvieši – liela grupa, kas kopā lidojusi un kopā arī nokavējuši -, kā arī 3-5 bēdīgi somi. Mēs ļaujam izpērties latviešu grupai, es tikai ielienu pa vidu noskaidrot, kas būs ar čemodānu. Čemodāns esot pašiem jāizņem. Labi, zvanu J. un stāstu. J. atbild, ka čemodānu lente ir apstājusies un nav tur mūsu un vēl dažu latviešu čemodānu. Kamēr mēs klausāmies, kas notiek šeit, tikmēr J. dodas uz bagāžu žēlabu punktu izmeklēt čemodānu. Pēc kāda laika čemodānu viņš ir dabūjis un ierodas pie mums. Mēs ilgi klausāmies, kā pamazām iezīmējas šīvakara aina…

    Pirmkārt, šovakar uz Rīgu lidojumu vairs nav, šis bija pēdējais. Mums piedāvā iespēju lidot ar lielu pauzi Maskavas Šerementjevā, lai ielidotu Rīgā maziet agrāk vai arī nakšņot Prāgā un no rīta pa taisno lidot uz Rīgu. Mēs apdomājam tā un šā un nolemjam, ka uz ilgu laiku būt iesprūdušam ES valstī mums patīk labāk, jo tad mēs vismaz varam iet ārā uz pilsētu, ja sagribam, Maskavā mēs to nevarēsim. Lielā grupa nolemj to pašu. Kaut kā izklausās, ka neviens, kas ir ceļojis caur Šerementjevu, nealkst tur atgriezties.

    Tālāk risinās jautājums par gulēšanu. Lidostas darbinieki, kas šo risina, laika gaitā sāk izskatīties arvien pelēkāki un pelēkāki… Viesnīcu nevarot dabūt – Prāgā ir kaut kāds liels sporta vai kultūras pasākums un visas viesnīcas ir pilnas. Kolēģim ir booking.com aplikācija, viņš iemet aci. Jā, lidostas darbinieki nelej – tuvākajos daudzos, daudzos kilometros ir pieejami kopā 3 numuriņi krutākajās 5 zvaigžņu viesnīcās, katrs maksā vairāk kā tūkstoš eiro. Lielā grupa mēģina atrast caur Airbnb māju, bet vismaz viena māja viņiem pasolās un tad atsaka.

    Lielās grupas pārstāvji jautā, vai tad mēs vismaz nevaram gulēt tajās elites zonās, kur parasti pa dienu atpūšas lidotāji ar privilēģiju kartēm. Emm, Prāga ir maza lidosta, visas trīs šī tipa zonas pavisam drīz slēdzas. Ir viena nepriviliģēta atpūtas zona aiz drošības kontroles, kur ir mazliet ērtāki dīvāni. Bet nu ne jau 25 cilvēkiem.

    Kad lielā grupa ir ar visu šo izskaidrojusies, tad mums atliek vienkārši iet un teikt “sveiki, mums ir tā pati problēma”. Mums piešķir jaunu lidojumu, kuram mēs uzreiz piereģistrējamies, lai dabūtu iekāpšanas kartes. Mums iedod trīs kuponus pārtikai – vakariņām, naksniņām un brokastīm viņi saka. Vēl mēs dabūjam talonus taksim, ja atrodam viesnīcu, varam to ņemt un iesniegt izdevumus kompensācijai vēlāk. Bet nu tas pa lielam arī ir viss, ko mūsu labā var izdarīt. Nē, tiešā veidā talonu bagāžas glabātuvei es nevaru dabūt, lai es arī to iesniedzot vēlāk kompensācijai.

    Labi, tagad mēs zinām, kādas ir mūsu iespējas, ko tālāk? Ir vēls, bet nu ir piektdienas vakars. Es mēģinu apvārdot J. braukt pastaigāt pa Prāgu – J. te nav bijis, es savukārt – daudzkārt, un tā ir skaista, dāsni izgaismota pilsēta, ko es labprāt pāris stundas kādam izrādītu. Mēs šaubamies, vai pietiks spēka, bet tad attopamies, ka līst, sola līt visu nakti, un tā šī ideja atceļas. Paliksim lidostā. Ir ap desmitiem un ārpus drošības zonas ir aizvērušies visi veikali, izņemot vienu, kas dod kafiju un kaut kādus niekus. Es pārpakoju turpu šurpu lietas starp čemodānu un rokasbagāžu – izņemu segu un spilvenu (jā, pirmajā sērijā spējas iegribas dēļ es tos iemetu līdz!), ielieku tur suvenīralkoholu un vēl kaut kādus niekus, un nododu čemodānu glabātuvē. Ejam cauri drošības kontrolei uz otru pusi cerībā, ka tur būs kaut kas vaļā, kur ar saviem taloniem paēst vakariņas. Mēs patiesībā neko daudz šodien neesam ēduši, kaut kādus niekus Lisabonas lidostā. Drošības kontrole šajā stundā strādā tieši viena – tā, kas pie ātrā celiņa, ģimenēm ar bērniem un tā. Šeit mantu vainītes un slīdlentes ruļļi ir dažādās krāsās, lai bērniem jautrāk.

    Otrā pusē ir daudz daudz veikalu. Visi slēgti. Izstaigājam pieejamo teritoriju, bet vaļā ir tikai Costa, kas pārdod sviestmaizes un cukurkūkas. Es esmu pārāk nogurusi, lai izjustu pilnvērtīgu nepatiku pret šo faktu, un ēdiens tomēr ir ēdiens. Saprotu, ka naktī diez vai nākšu vēlreiz, un notērēju uzreiz divus talonus par divām milzīgām sviestmaizēm, pāris kūkām banānmaizēm, lielu krūzi kakao un varbūt vēl kādu nieku. Puiši izdarās līdzīgi un tā nu mums ir milzīga sviestmaižu ballīte. Sviestmaizes ir dīvainā kārtā man šķiet patīkami garšīgas, turklāt diezgan sātīgas – banānmaizes šķēles es iebāžu somā vēlākam.

    Mums pieejamajā atpūtas zonā visus nostākos dīvānus ir paspējuši aizņemt jau citi gulētāji, bet vidū mums katram pa dīvānam ir palicis. J. un kolēģis ilgi paliek augšā, bet es mēģinu iekārtoties mazliet pagulēt. Manā draugu lokā labi zināms ir fakts, ka kamēr vieni cilvēki lidostās guļ, tikmēr citi cilvēki zog viņu mantas, tāpēc somu es iekārtoju zem spilvena, cik nu tas tik lielai somai ir iespējams. Ar milzīgu baudu novelku botiņas. Ja kādam tik ļoti vajadzēs nozagt manas kurpes, tad rīt Rīgā ieradīšos basām kājām, bet tām zem spilvena vietas nav. Turklāt, zin, kurpes ož pēc kurpēm.

    Kopumā sanāk tīri laba guļvieta. Es varu izstiepties visā garumā, brilles var nolikt uz dīvāna atzveltnes (nu, ja kādam būs jāzog tās, tad gan viņš var iet degt ellē, jo man nav briļļu maka), un visam amizantu odziņu piešķir tas, ka somas mīkstināšanai es izmantoju vietējos spilvenus – ar uzrakstu “World, here I come!” Jā, patiešām, pasaule, te es nāku. Esmu jau atnākusi. Kaut kur tālumā spēlē klavieres. Acīs drausmīgi spīd ārkārtīgi spožas diodes (šī zona ir gaišākā vieta visā lidostā, bet es neesmu vakarējā, un uzsedzu uz galvas segu. Dīvainā kārtā tas strādā un es atmostos sešos pat tiešām gulējusi. Neviens nav pūlējies nozagt manas kurpes vai brilles, tāpēc es savācos un kopā ar J., kurš arī tikmēr ir pamodies, ejam pārkrāmēt bagāžu un iesniegt to lidojumam.

    Es pamēģinu iesniegt bagāžu pie galdiņa, kur rakstīts “Visi lidojumi”, neievērojot daudz lielāko uzrakstu par to, kuras aviokompānijas visi lidojumi. Jauki un pretīmnākoši darbinieki ne tikai izskaidro man, ka šitā tas nestrādā, bet arī atrod, kurš galdiņš ir manējais. Aizejam tur, tur neviena nav. Ir vairāk nekā 2h pirms pirmā airBaltic lidojuma, ir agrs, līdz ar to, tas nav nekāds pārsteigums. Nu ko, gaidam. Es aizeju uz tualeti. Tad es izdomāju, ka varu izķemmēt un īpaši rūpīgi sapīt matus. Beigās aiz gara laika es pat zobus izmazgāju. Tad beidzot ir sākusies bagāžas pieņemšana, mēs tiekam vaļā no čemodāna un ejam caur drošības kontroli. Bīīīīb. Automātiskā sistēma pie drošības kontroles kaut ko murgo par dublicētām iekāpšanas kartēm. Bet darbinieki mūs atkal ātri izglābj – izrādās, nav paredzēts iet iekšā, nākt ārā un iet iekšā vēlreiz, bet tiklīdz es sāku taisnoties par gulēšanu lidostā un to, ka bija jānāk tikt galā ar čemodānu (vakarā to nevarēja), tiek nospiestas pareizās pogas un esam iekšā. Šoreiz diemžēl pavisam parastā drošības kontrole, nekādu krāsainu kastīšu. Žēl, tas bija smukāk.

    Izstaigājam nu jau atvērušos veikalus (es nenoturos pretīm kārdinājumam nopirkt mazliet medovinas), tad satiekam kolēģi, kura miegu ir iztraucējusi dzīvā rosība atpūtas zonā.

    Staigājot satiekam cilvēku no lielās latviešu grupas, viņi saka, ka atraduši kaut kādu viesu namu vai ko tamlīdzīgu 40km no šejienes un par kaudzi naudas dabūjuši iespēju gulēt gultām līdzīgos priekšmetos. Vēl viņi ir kaut kur dzirdējuši baumas, ka lidmašīna, ar kuru mums būtu bijis jālido, esot pusceļā atgriezusies kādas tehniskas ķibeles dēļ. Ja tā ir taisnība, tad mēs nebūtu nokļuvuši Rīgā šā vai tā.

    Mēs ar J. un kolēģi nolemjam salikt kopā atlikušos ēšanas talonus kopā (tie ir četri) un aiziet paēst brokastis. Izvēlamies vietu, pasūtam dažus pasūtāmus ēdienus, ejam ar kafijām pie kases… Tur: – Mēs nevaram pieņemt jūsu kuponus, tiem ir vakardienas datums! – Protams, ka vakardienas, mums vakar viņus iedeva šīsdienas brokastīm!!! – Bet nē, mūs sūta, lai mēs ejot citur, varbūt citur pieņems. Es mazliet atvainojos par kafiju, ko es nepaņemu, un mēs ejam citur. Nākamajā restorānā saka, ka jā, viņi nevar ņemt vakardienas kuponus, bet lai mēs vienkārši aizejot uz transfer desk nomainīt datumus. Labi, tā ir skaidra pamācība. Negribot iet ārā no drošības zonas, apstaigājam vispirms iekšā esošos transfer deck. Pie tā, kas attiecas uz mums saistošajām aviokompānijām, ir kāds vīrelis vidējos gados. Mēs stāstām, tā un tā, mums neņem kuponus, jo vakardienas datums, vajag, lai nomaina. Viņš stoiskā mierā atsakās to darīt. Mēs esot varējuši iztērēt viņus vakar, ja jau vakardienas datums. Mēs strīdamies, ka bija vēls, viss bija ciet. Nē, naktī viss esot vaļā. KOO?! Arghhh. Un vispār, ko viņš varot darīt, viņš vakar neesot bijis darbā. Mūs sakauj šis pilnīgais sviests un mēs ejam prom.

    Ejot prom, mēs kādu laiku klusējam un tad sākam runāties. Nupat jau sāk palikt vēls, mēs nevaram vairs iet ārā no drošības zonas strīdēties ar transfer desk, kas mūsu problēmas risināja vakar. – Cik stulbi, ka šajā telefonu gadsimtā mums ir šāda problēma, – es saku. – Nu nav viņam taisnība! – Tā mēs runājamies, līdz kolēģis nolemj sadusmoties un tomēr iet strīdēties ar to vīreli vēlreiz. Es sākumā atpalieku, jo tāda bailīga, nepatīkama padarīšana, bet tad es saņemos un desoju kolēģim līdzi. J. man pakaļ – daudzumā ir spēks.

    Otrā saruna mēģina iet pa to pašu apli, mēs argumentējam, ka mums viņus iedeva ar vārdiem, ka tas ir brokastīm arī, viņš atkal, ka vakar nav bijus viņa maiņa, līdz kādā maģiskā brīdī viņš retoriski pajautā, ko tad mēs gribam, lai viņš dara un kolēģis atbild, ka gribam, lai viņš piezvana ārā esošajam transfer desk.

    Plokt! Maģija!

    Vīrelis piezvana, ar roku izlabo mūsu datumus, parakstās, un problēma ir atrisināta. Tā kā dusmīgais tēls te bija kolēģis, es pat pasaku viņam paldies. Mēs dodamies uz mūsu vārtiem tuvāko vietu, kur dod ēdienu, jo pēc stundas ir iekāpšana. Tā ir beķereja, kur dod kruasānus, kišus, makarūnus un tamlīdzīgas lietas. Uzlasam sev vispirms apmēram to, ko vēlamies, un tad vēl pāris niekus. Kad paliek pēdējās kronas zem kopsummas, pārdevēja man laipni piedāvā izvēlēties, kas man labāk patiktu, lai minimizētu pārmaksu, bet es vienkārši paņemu pirmo, kas ienāk prātā – makarūnu, un piemaksāju tās kronas. Tas notiek tik ātri, ka mums pat vēl paliek laiks sēdēt tepat kafejnīcas krēsliņos un kādu brīdi šo ēdienu baudīt, nevis tikai rīt. Makarūnus gan es iebāžu somā.

    Lidmašīnā es atklāju, ka banānmaize ir notaukojusi manas grāmatas vāku, bet tas izrādās labi noslaukāms. Atgriešanās Rīgā notiek bez tālākiem starpgadījumiem un pat mūsu bagāža uz lentes galamērķī parādās viegli un ātri. Mēs ar J. vienojamies, ka šis bija nudien skaists ceļojums, bet arī daudz nogurdinošāks kā citi.

     

    P.S. Pēdējais punkts uz i ceļojuma trakumos: nākamajā rītā, savā atpūtai pilnīgi izbrīvētajā svētdienā, es pamostos ar uzpampušu, sāpošu, nesalokāmu rādītājpirkstu. Neizprotot īsti cēloni, es atceros, ka ceļojumā, kas jau saplūdis vienā garā atmiņu dienā, iesitu durvīs pirkstu. Ja nu lauzts? Tikai aizbraukusi uz traumpunktu un šo stāstu izstāstījusi jau divreiz, es saprotu, ka pirmdiena, kad bija tas incidents, taču ir gandrīz nedēļu atpakaļ. Taču traumpunkts ir dzirdējis ne to vien un nesmejas. Tikai norāda, ka lūzumi parasti neuzpampst ar nedēļas novēlošanos. Rentgens piekrīt – nekas tur lauzts nav. Un tā ir labi.

    P.S.2. Neapskaužams darbs būt tiem lidostas darbiniekiem, kuru mērķis ir saņemt tādus 20+ aizkavētus cilvēkus un stāstīt viņiem, ka kaut kādas masu psihozes dēļ apkārt nav nevienas viesnīcas, kur vismaz pagulēt. Es viņiem jutu līdzi, bet viņi bija forši ar to, ka tiešām centās risināt mūsu problēmas pēc būtības, un paldies viņiem par to 🙂

    P.S.3. Cik labi, ka ir ES regulējums, kas liek mani aizsūtīt mājās ar citu reisu un kas vispār šo diezgan sarežģīto problēmu risināšanu no manis pārceļ uz profesionāļiem.

  • Tornis, tornis, mājupceļš

    Pēdējā dienā skola beidzās ātrāk – ap pusdienlaiku – un līdz prombraukšanai palika mazliet brīva laika, kuru nolēmām notērēt vēl mazliet paskatoties pilsētu. Mēģinājām ieiet blakus esošajā Nikolaja baznīcā, nesanāca – ieeja par maksu. Dīvaini, man likās, ka es tur iepriekš esmu bijusi un bez maksas. Nudien, jocīgi.

    Bijām nolēmušas uzkāpt kādā tornī – es ierosināju kādu no Kārļa tilta galu toņiem, bet, taisoties iet tajā virzienā, atklājām, ka Nikolaja baznīcas zvanu tornī ir iespējams uzkāpt pa cik tur tām kronām. Un šis tornis ir ievērojami augstāks. Tornis ir būvēts baznīcai kaut kad viduslaikos, bet jau kopš uzcelšanas brīža baznīcai un pilsētas pārvaldei ir bijusi vienošanās, ka pilsēta var lietot torni arī naktsardzei un pilsētnieku apziņošanai. Padomju laikos torni izmantoja KGB, lai novērotu kustību uz apkārt esošajām rietumvalstu vēstniecībām.

    Pašā agstākajā līmenī ir tikai četri mazi lodziņi, un tas augstuma līmenī krietni pārsniedz baznīcas centrālo kupolu. Pieņemu, ka no šejienes notika KGB novērošana. Baznīcas kupola līmenī ap torni ir platforma apkārt tornim – diezgan šaura, izmainīties nevar. Jāiet visiem vienā virzienā. Pateicoties tur izliktajām informācijas plāksnītēm uzzināju, muzejs, kam katru dienu gājām garām ir čehu mūzikas muzejs. Lai gan diena bija apmākusies, gaiss bija salīdzinoši dzidrs – kolēģe rādīja, ka uz Žižikovas televīzijas torņa varot saskatīt tādas kā pumpiņas, iespējams, ka tie esot torņa bēbīši.

    Kad kolēģe sasprūda kāpnēs vietā, kas man likās mazāk briesmīga kā iepriekš pārvētās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka bailēm no augstuma vārds ir vienāds, bet implementācijas īstos, dzīvos cilvēkos – tik dažādas. Problēma mums abām saucās vienādi, bet trigeri ir ļoti dažādi – ir lietas, no kurām baidos tikai es, ir – no kurām viņa.

    Pats TV tornis atgādina stilizētu raķeti, tāda savdabīga forma ar trim paralēlām kājām un tādiem kā balkoniem – tāda nav nevienam citam TV tornim, ko esmu redzējusi. Bet TV torņiem parasti ir unikālas formas. Nosacīti nesen (ap 2000. gadu) torni izrotāja ar bēbīšu skulptūrām, kas “rāpjas” augšup.

    Aizgājām uz medovinas muzejveikalu, nopirkām mazliet medovinas, nu, pāris pudeles katra. Labi, es nopirku arī trešo pudeli un iedevu to kolēģei, lai viņa ved autobusā – ja divas lidostas čemodānā sasitīs, tad būs trešā autobusā dzīva. Ja vienu autobusā sasitīs, būs divas lidmašīnā dzīves.

    Kolēģei gribējās arī vēlreiz iemest Desigual veikalā pie Vacslava laukuma. Pēc smagas kartes un attālumu izpētes izsecinājām, ka maršruts Viesnīca-Medovina-Desigual-Viesnīca-Metro ir ārkārtīgi nepraktisks (gan ilgi, gan tālu), tāpēc jāpaņem no viesnīcas čemodāni, tad jāiet pēc medovinas un tad uz metro pie Vacslava laukuma sanāk pats labākais risinājums. Bet kā mes grabējām! Prāgā pa gandrīz visu centru ir tāds jauks, krāsainu akmentiņu bruģītis, pa kuru ripinoties ar čemodānu, brīžiem rodas pārdomas, vai tā nevar dzirdi satraumēt.

    Pa ceļam uz Vacslava laukumu redzējām pāris jaukas mājiņas, kas šķietami uzbūvētas nelielu laukumu vidū. Apsvērām, vai tā varētu būt korupcija, piemēram, 18.gs. gaumē.

    Braucot vienatnē uz lidostu (kolēģe brauca ar autobusu), skatījos pa autobusa logu un melanholijojos par to, ka jābrauc prom. Skolas lekcijas bija interesantas un vērtīgas un man tiešām nebija sanācis noskrieties pa Prāgu līdz pēdējam spēku izsīkumam, lai ar laimīgu piepildītības sajūtu atgrieztos mājās. Un tas, ka mūsu kopīgajās pastaigās kolēģe itin bieži bija cildinājusi Prāgas noskaņas un skaistumu, manu sentimentālo melanholiju pa šīm dienām bija uzbarojis vēl lielāku.

    Ienākot lidostā, smadzenēs pēkšņi kaut kas saklikšķēja, un radās sajūta, ka es vairs neesmu Prāgā. Laikam tāpēc, ka pēdējā mēneša laikā jau otrais ceļojums ar lidojumiem ar pārsēšanos (un pēdējo gadu laikā vispār sazinkurais), lidostas kļuvušas par sinonīmu strikti un rūpīgi paveicamam uzdevumam, kas ir nesaistīts ar notikumiem un sajūtām, kas gaida ārpusē.

    Frankfurtē paveicās – lidmašīna no Prāgas piebrauca pie “vārtiem” A sektorā, pavisam netālu no tiem vārtiem, no kuriem paredzēta izlidošana uz Rīgu – izpalika staigāšana pusstundas garumā cauri trešajai lielākajai Eiropas lidostai. Nē, nav jau tā, ka iet cauri lidostai man briesmīgi nepatiktu, bet ejot cauri lidostai veselu pusstundu, ja iekāpšana ir pēc 35 minūtēm, ir pilnīgi pietiekami daudz laika, lai paspētu sākt baidīties par nokavēšanu.

    Lidmašīnā uz Rīgu man uzbruka vecais triks ar valodām pēc ārzemēs pavadītas nedēļas – lidmašīna bija pilna ar cilvēkiem, viņi visi sajusmināti murmulēja savas piektdienas vakara sarunas, un darīja to gandrīz tikai un vienīgi latviski un krieviski. Un es pēkšņi sapratu viņus visus un visas viņu sarunas par alu, vīramātēm, bērniem, sievietēm, piektdienas ballītēm, šnabi, sliktiem kolēģiem, apšaubāmiem piedzīvojum stāstiem un miljons citām lietām, kuras mani ne tikai neinteresēja, bet kuras es pat ļoti, ļoti negribēju dzirdēt. Klausīties. Šķita, ka uztveramās informācijas plūsma ir pieaugusi tiktāl, ka es varbūt dzirdu viņu visu domas, un nekādi nespēju tās izslēgt vai vismaz pagriest klusāk. Paldies, smadzene, paldies. Tomēr jāatzīst godīgi, ka šāds efekts ir novērots ne reizi vien, kad sanāk pāriet no komunikācijas “grūtā” (mazāk zināmā) valodā uz komunikāciju “vieglā” valodā -piemēram, dzimtajā.

    Nolaišanās Rīgā bija skaista – bija vēls, pusnakts, visas Rīgas gaismas ieslēgtas, skaisti varēja redzēt gan saules akmeni, gan Zemkopības ministriju un televīzijas torni. Turklāt to visu papildināja hotiski izvietoti miglas mutautiņi, kas sireāli kompakti karājās citādi ārkārtīgi dzidrajā gaisā – redzamība tālumā bija ļoti laba, mākoņi bija augstu (vai nebija vispār, neatceros), un Rīgu varēja apskatīt lieliski. Nakts nolaišanās notikumiem ir vēl viens papildus sirealitātes aspekts – tumsā ir grūti atšķirt meža masīvus no jūras un citiem lielajiem ūdens masīviem. Tas arī zināmai pilsētai piešķir zināmu mītiskum, savukārt nolaižoties Frankfurtē, kuras ūdens un mežu masīvu izvietojumu es nepārzinu, sajūta vispār ir maģiska.

    Rīgā uzzināju, ka mans čemodāns aizkavējies. Lidostas darbiniece man metās centīgi stāstīt, ka tas nav pazudis, ka tas ir Frankfurtē. Es paraustīju plecus un teicu “Nu jā, diezgan loģiska vieta, es arī tur biju.” Čemodānu atveda nākamajā dienā un medovina saplīsusi nebija. Līdz brīdim, kad čemodāns ieradās, tā vien kā biju paspējusi labi izgulēties.

  • Mazplānota nokļūšana Prāgā.

    Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

    … Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

    Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

    Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

    Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

    Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

    Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

    Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

    Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

    Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.

  • Burziņš lidostas angārā un mājupceļš

    Pēc tam, kad neizdevās nopublicēt iepriekšējo postu, jo jau bija atslēgts viss internets, nolēmu, ka jādodas vien uz angāru. Tā īsti ko tur darīt nav, bet nu varētu telti sapakot (izrādījās, ka teltis pieder pie izdales materiāliem un man ikurāt nav telts). Kādu brīdi pakārpījusies pa savām mantām, izlēmu, ka jāaiziet angāra otrā galā mikroviļņu krāsniņu kontaktos uzlikt lādēties savu telefonu un fotoaparāta bateriju, kas bija mani ievērojami pārsteigusi ar savu pēkšņo tukšumu.

    Kad atgriezos no pusdienām, no apsargiem uzzināju, ka lidosta jāpamet līdz četriem. Nu labi, mūsu grupai taisni četros arī ir sarunāts tikties pie drošības pārbaudēm pirms promiešanas (mūs čekoja, lai nenesam prom svešus laptopus).

    Ap pustrijiem slinki rakājos pa telti, mēģinot izdomāt, vai čemodānā ieiet gan guļammaiss, gan konferences somiņa, dvielis, vairāki t-krekli un citi izdales materiāli, kad ārpusē sākās kaut kāda klaigāšana. Izrādās, apsargi-uzkopēji grib, lai novācam teltis un mantas un nesam visu ārā, lai viņi varētu uzkopt angāru. Kaut ko pastrīdamies par četriem, bet nu vācamies ar kopā. Starp citu, mūsu grupa ir lidostā palikusi pēdējā, visi citi kampusero ir jau prom.

    Tā kā mana telts biedrene staigā pa Berlīni, man paliek pārdomas, ko darīt ar viņas mantām. Beigās nolemju, ka, lai gan man nepatiktu, ka manas mantas kāds šā tā sabāž somās, tomēr vēl vairāk man nepatiktu, ka viņas tiek izmestas vai pazaudētas, tāpēc kaut kā to visu sapakoju – gan viņas mantas, gan telti, gan vēl kaut kur dabūju otru telti – viņai.

    Divām mūsu grupas teltīm neviens no iemītniekiem nav klāt, tās ir pilnas ar nesakrāmētām mantām. Pēc īsa pārdomu brīža viņas tiek izvilktas ārā ar visām mantām.

    Ārā pie angāra kādu brīdi ķibinos ar guļammaisu, paklājiņu un telšu piesiešanas pie savas un teltsbiedrenes somas, jo citādi man smagi aptrūkstas roku to visu pārvietot. Kad esmu to pabeigusi, sāku staipīties un skatīties apkārt. “Skat, kāds melns mākonis. Man šķiet, drīz līs…”

    Jā, pēc pāris minūtēm tiešām sāk līt, turklāt stipri. Angāra tīrītāji var iet ieskrieties, mēs pāris sekunžu laikā esam atpakaļ angārā, tikai nelienam tik dziļi, paliekam pie durvīm. Pēc laika posma dažu kāršu partiju garumā atnāk tie paši apsargi-uzkopēji, kas grib, lai mēs ejam ārā. Mēs negribam iet ārā – ja nu atkal sāk līt? Beigās noskaidrojas, ka viņi grib tikai aizvērt angāra galvenās durvis, bet mēs esam salikuši savas mantas uz sliedēm. Novācam mantas no sliedēm, paliekam iekšā un viņi aizver angāra durvis. Mums izkļūšanai paliek otras durvis angāra galā.

    Kaut kur pa burzmu eju skatīties savu telefonu, kas lādējas. Viņa tur nav. Pēc zināmas snaikstīšanās mani pamana viens no konferences organizatoriem. Izrādās, manas mantiņas paņēmusi apsardze, jo domājusi, ka tās ir aizmirstas. Savācu mantas un sapakoju somā. Kad lietus dēļ atgriežamies angārā, nolemju tomēr uzlikt palādēties vēl.

    Vēl pēc dažām kāršu partijām ierodas mūsu grupas organizatore Lauma, un vēl pēc dažām partijām, mēs, daļēji saskaitīti, ejam cauri drošības pārbaudei. Kad manas somas ir pārbaudītas, saprotu, ka runājoties ar nesen atgriezušos telts biedreni (viņa mani pat paslavēja, ka man esot izdevies to visu tik kompakti svākt!), savu telefonu šoreiz tiešām esmu aizmirsusi. Skrienu atpakaļ, savācu to visu un iepakoju somā otru reizi.

    Kamēr autobuss pamazām tiek izsaukts un atvadīts uz lidostas šo pusi (mēs tobrīd atradāmies tajā lidostas teritorijas daļā, kurai pieeja ir ierobežota), tikmēr paiet vēl krietni daudz laika. Laumai par uztraukumiem, mūsu grupa ir ļoti izplūstošs organisms – lai vai kā viņa mēģinātu mūs saskaitīt, visu nekad nav. Vienā brīdī vēl mazliet nolīst. Divi liela auguma džeki, kas bija par lielu, lai sagulētu vienā teltī, smiedamies mēģina zem tās pašas telts no lietus paglābties gan paši, gan vēl paglābt daudz somu un pāris meitenes. Bet tas bija mazs lietiņš, nesalijām stipri. Nevarot sagaidīt autobusu, cilvēki savācās no konferences “suvenīrus” – ārā metamos plakātus ar konferences simboliku un tamlīdzīgas lietas. Jāatzīst, ka mums to visu arī labprāt atdeva. Teltis, kā pēdējā, mūsu grupa laikam savāca veselu autokravu.

    Es kaut kur vienā brīdī (vēl pirms pēdējā lietus) nolēmu, ka jāuztaisā kādas lidostas kopbildes. Nu ne jau pavisam kopbildes, abi angāru spārni noteikti vienā kadrā nesatilps, bet nu vismaz to spārnu, kurā gulējām. Kāpjos atpakaļ. Un vēl. Un vēl. Sireāla sajūta: lidosta paliek apmēram tāda pati, laukums man arī, bet cilvēciņi pie angāriem paliek ar vien mazāki un mazāki, un beigās pavisam smieklīgi maziņi.

    Apbrīnojamā kārtā pussešos tiešām bijām izbraukuši. Braucām ātri un ar maz pieturām, bet gulēju šoreiz vājāk kā turpceļā – pleci uz grīdas tomēr bija nogulējušies un mēdza protestēt pret gulēšanu pozās uz viena vai otra pleca – gandrīz visās tajās, kas man autobusā liekas visērtākās. Vakarā vēl neaizmigusi, kādu laiku domāju, ka šādi pamesti, brīvi izstaigājami lidlauki ir bīstami – kad tur ir pabūts, nezinkāpēc var gribēties atgriezties.

    Septiņos no rīta pēc Latvijas laika atvēru acis un nobrīnījos – visur balts. Braucam pa vienmērīgu miglu, kas ir tik bieza, ka neko daudz tālāk aiz ceļa malām redzēt nevar. Tobrīd pieņēmu, ka esam Polijā. Man par lielu pārsteigumu deviņos, kad pamodos otro reizi, mēs pieturējām benzīntankā nevis Polijā vai Lietuvā, bet jau Latvijā, un kaut kur ap pusvienpadsmitiem jau bijām Rīgā.