Viesnīcas brokastīs un pusdienās institūta kantīnē es divreiz paspēju pagaršot kūku, kas, kā vēlāk atklāju, ir Slovēņu lepnums – septiņu slāņu kūka – trīs slāņi īpatnējas mīklas, starp kuriem ir 2 balti krēmsiera (nu apmēram) un 2 melni magoņsēklu slāņi. Atkarīgs no gatavotāja, bet vispār garšīga. Viesnīcā man garšoja labāk kā institūta kantīnē, bet nu labi, institūta kantīne vispār bija necila. Varbūt ne slikta, bet izcili necila.
Otrajā dienā es atklāju, ka viesnīcas ēdnīcā ir divi kafijas automāti – viens, kas dod iepriekšējā dienā dzerto pienu ar kafijas smaku dažādos nosaukumos, un otrs, kas deva, šķiet, tikai divus dzērienus – espresso un dubulto espresso. Tas bija varen labs atklājums, dubultais espresso bija tīri dzerama kafija pat bez piena. Pie brokastīm sapazinos ar čehu pētnieku, kas neveiksmīgas semināru sakrišanas dēļ nebija ticis uz iepriekšējo dienu. Jauks un patīkams cilvēks ar zinātniekiem bieži sastopamo dāsno entuziasma devu – patīkami parunājos un iekšēji sakaunējos, ka pusmiegā biju liftā no viņa nobijusies. Nezinu, kāpēc, laikam liftā vēl jutos nesociāla.
Tuvojoties semināra beigām sāka nežēlīgi sāpēt kakls un es pēkšņi sapratu, ka termosā visu dienu stāvējusi kafija gan ir jauks, silts padzēriens, bet galīgi ne tas, ar ko varētu izkodināt kaklu, lai tā nesāp. Cerības uz vakara pastaigu pa pilsētu atņēma lietusgāze, kas ij netaisījās rimties. Slovēņu kolēģe mēģināja mums izsaukt taksometru – esot 20 minūtes jāgaida – ai, nevajag. Sarunājām septiņos iet vakariņās. Slovēņu kolēģe norezervēja mums galdiņu, lai mēs tik lielā barā ierodoties, nepaliekam ārā. Divi restorāni bija pilni, palikām pie Gjužinas ar Slovēnijas kura tur reģiona nacionālo virtuvi. Lēti neesot, bet nacionāli gan. Turpina līt – kad būs tie takši? Ā, viņi tā arī netika izsaukti? Slovēņu kolēģe piezvanīja citai, dārgākai taksometru kompānijai – tie varēja pēc 10 minūtēm ierasties. Pa starpu viņa stāstīja, ka Ļubļana esot jauka, kompakta pilsēta, kur iedzīvotāji labprāt staigā ar kājām, bet, kad uznāk lietus, tad visi sasēžās taksometros un pilsētā turklāt rodas sastrēgumi. Tāpēc arī taksis esot tik ilgi jāgaida – visas mašīnas jau esot pilnas ar slovēņiem pašiem!
Viesnīcā izdomāju, ka ingvertēja varētu uzlabot manas un kakla attiecības. Aizgāju uz viesnīcas bāru, jā, pa 1,7 eiro var dabūt kanniņu ingvera tējas ar citrona gabaliņu un pa vēl 30 centiem arī paciņu medus. Lieliski, varbūt tas mani glābs. Bārmene bija sasodīti omulīga, smaidīga meitene, tāpēc saņēmu drosmi un pajautāju, vai es nevaru iemainīt kādas Slovēnijas eiro monētas – pirms braukšanas uz šejieni biju saņēmusi lūgumu paskatīties, vai negadās. Tā kā parasti maksāju ar karti, tad monētas pašas pretīm neskrien. Meitene padomāja un teica, ka reti esot, bet viņa paskatīšoties… Pēc dažiem “hmmm” un vairākiem monētu džinkstieniem man uz letes priekšā gulēja 4 dažādas diveiro monētas – šī esot vistipiskākā, bet šī, šī un šī arī esot slovēņu. Kad pirku otru tēju, dabūju vēl vienu tipisko diveiro. Mazo monētu gan neesot.
Pēc atgriešanās mājās izrādījās, ka es esmu dabūjusi divus eksemplārus “standarta” diveiro monētu, kā arī trīs speciālās “jubilejas” monētas – analogu mūsu stārķītim. Pārsteidzu gan sevi, gan monētu vaicātāju.
Pēc pusotras stundas lietus turpinājās, kakls jutās tikai drusku labāk, bet man vienalga šķita, ka iet vakariņās ar patīkamiem zinātniekiem ir jēdzīgākais, ko es varu izdarīt. Izķeksēju no somas savu daudzreiz lietoto vienreizlietojamo plēves mēteli (jo lietussarga nebija) un kopā ar pārējiem Latvijas kolēģiem airēju uz restorānu. Restorānā mana lietusplēve izsauca nedalītu sajūsmu, acīmredzot kulturāli cilvēki nestaigā apkārt tērpušies kaut kamī, kas izskatās pēc iepirkumu maisiņa, turklāt draņķīga. Viesmīlis laipni, bet noteikti man viņu tūlīt pat atņēma un aiznesa pakārt velnszinkur, lai es ar to drausmīgo slapjumu nepadaru slapju visu, visu apkārt. Bet ko gan citu, ja, cik zinu, lidojumos rokasbagāžā ņemt lietussargu nedrīkst?
Vakariņās ļāvos pierunāties uz īpašo Mārtiņdienas piedāvājumu (nezinu, kā Mārtiņdienu sauc Slovēnijā) ar kāpostiem, pīles (vai zoss?) krūtiņu, ķirbju zupu un kazas siera salātiem ar ķirbju sēklu eļļu aperatīvā. Ar zināmu žēlumu atteicos no kopīgās vīna pudeles tukšošanas un dabūju sev kafiju ar sļivovici. Man gan tās abas lietas pasniedza katru savā traukā, bet tas netraucēja man būt barbaram un saliet to visu kopā. Mans kakls bija laimīgs. Desertā bija apburoša rulete ar ēdamo kastaņu krēmu – maiga, bet ar ļoti intensīvu kastaņu garšu. Piefiksēju, ka vajadzētu vēlāk izpētīt šo ēdienu un izskatīt iespējas iemācīties gatavot. Vācu profesors jokojās viesmīlim, lai viesmīlis neapvainojoties, ja viņš teikšot, ka ķirbju zupa esot tikai tīri laba, jo vislabāko zupu taisot viņa sieva. Viesmīlis tāpat atjokoja, ka sarunāts! Sieva pēc tam izstāstīja, ka viņa gatavojot Āzijas stilā – ar ingveru un kokospienu. Vienīgais ķīnietis grupā ar smaidu izstāstīja, ka pretstatā populārajam priekštatam par ķīniešu virtuvi patiesībā kokospienu tur lieto maz, tā esot vairāk taju lieta. Mēs aizrunājāmies par dažādiem ēdieniem šur, tur un visur, sazinkā tikām arī līdz baltiešu pirts stāstiem… Šeit igauņu kolēģe mani sakāva – viņai ir melnā pirts un doma par pirti ar sodrējainām sienām pirtī negājējus šokēja vēl vairāk kā doma vienkārši par karsēšanos un lekšanu ūdenīm. Mēs ar igauņu kolēģi gandrīz vienā balsī teicām, ka pie pirts esam pieradušas, bet cilvēkus, kas lec āliņģi tāpat vien, bez pirts mums ir daudz grūtāk saprast. Tas bija jauks vakars ar visādām jaukām sarunām un līdz vēlēšanu rezultātam mēs veiksmīgā kārtā aizrunājāmies tikai vienu reizi un uz īsu brīdi. Cita starpā es uzzināju, ka arī šis restorāns dod gandrīz tikai un vienīgi slovēņu vīnus un ka Slovēnijas ziemeļrietumos taisot baltos vīnus.
Ķirbju zupa bija pārsteidzoši garšiga, ņemot vērā manas distancētās attiecības ar ķirbjiem. Amerikāņu kolēģe brīnījās, kā tas tā var būt, ka kādam negaršo ķirbji. Es teicu, ka es īsti nezinu, bet varbūt tas ir saistīts ar to, cik plaši un brīvi ķirbji ir pieejami, ja tev ir vecmāmiņa, kas tev uzaudzē mazu ķirbīti uz 40 kg. Nē, 40 kg laikam bija igauņu kolēģes stāsts. Viņai arī ir vecmāmiņa, kas audzē lietas.
Vēlu vakarā sametu savu niecīgo iedzīvi (lādētājus un netīro veļu) somā un devos gulēt. 5:05 mūs pie viesnīcas gaidīs institūta sarunātais busiņš lai aizvestu uz lidostu – lidojums tiem no mums, kas lidoja uz Vīni, bija 7:15, bet tiem, kas uz Minheni – 7:05.
5:08 mani atmodināja telefona zvans. Kolēģis: Lauma, vai Tu taisies braukt ar mums? – Bļa*, man modinātājs nenozvanīja, lūdzu, lūdzu uzgaidīet, tūlīt būšu!!! Pēc 5 vai 7 minūtēm tiešām biju viesnīcas vestibilā, kartīti triecientempā nometusi uz reģistratūras letes “Thanks, bye, no bar used!”* – manā istabā nebija nekāda bāra, no kā paņemt kaut ko, par ko man būtu bijis jāmaksā papildus. Pārsteidzošā kārtā man pat bija visas manas mantas. Matu ķemmēšanu gan atstāju vēlākam laikam, tie izskatījās kā vārnu ligzda, bet vismaz lidojums nebija nokavēts. Pēcāk sapratu, ka modinātājs nenozvanīja, jo ir sestdiena un jā, es uzstādīju laiku 4:40, bet neuzstādīju, ka jāzvana arī sestdienā.
Par spīti tam, ka uz mums pieciem bija viesnīcai izdevies sagatavot tikai trīs brokastu paciņas (par vēlu pateicām, ka tik daudzi lidojam prom tik agri) es dabūju vienu no tām. Izvejoju no maisiņa mazo, saldo batoniņu** un mulsi domāju, ko darīt ar pārējo. Ir pieci naktī, man, goda vārds, negribas ēst. Mēģināju lidostā atdot to čehu kolēģim, nesanāca, jo sviestmaizes ir ar dīvaindesu, bet viņš ir veģetārietis. Beigās mani izglāba latviešu kolēģe, kas paprasīja manderīnus – sapratu, ka var tak sadalīt! Manderīnus viņai, ābolu čehu kolēģim, sviestmaizi – otram latviešu kolēģim. Un man pašai kafija no supersmaidīga bārmeņa, kas mēģināja vest ar mani sarunas, kamēr es mēģināju neizmežģīt žokli žāvājoties. Nonācām pie konsensa, ka rīti nav mana stihija, bet es novērtēju to, ka viņš spēj pamosties un lidostā jau kopš četriem katru dienu gatavot kafijas. Kafija, starp citu, bija jauka – es tādu pussešos no rīta nevarētu pagatavot. Turklāt nedārga.
No Ļubļanas uz lidostu ir autobānis, mēs būtu varējuši izbraukt arī vēlāk, bet mikriņu kompānijai goda kodekss pieprasīja gribēt mūs pie viesnīcas savākt 5:05.
Ļubļanas lidostā paceļoties, redzēju skaistu, dūmakainu skatu ar lielu kalnu, sniegu un mākoņiem. Vīnē pļurgāja lietus un zemi klāja īpaši plāna sniega kārtiņa, kuras pirms dažām dienām tur vēl nebija. Vienā no lidmašīnām, kad kāpām iekšā, stjuarte, pirms teikt “Good morning” paskatījās pulkstenī, uz ko mans kolēģis nopriecājās un teica, ka jā, esot, esot rīts. Stjuarte kaut ko atjokoja, ka jāpārliecinās taču. Vīnē, kad kāpām iekšā, airBaltic stjuarte vienam no priekšējiem pasažieriem teica, ka Rīgā laiks esot gandrīz tāds pats, tikai sniega krietni vairāk.
_____________________________
*) Paldies, atā, bārs netika lietots.
**) Gandrīz nedēļu vēlāk, šo rakstot, attapos, ka esmu to pazaudējusi, nevis apēdusi.