Laumas piezīmes

Tag: Lietuva

  • Viļņa 4: Ģedimina tornis, pacilājošas vakariņas un mājupceļš

    Nākamā dienā mūsu kafijas rīts ievelkas vēl vēlāks. Nekādas vainas apziņas, šīs ir mūsu brīvdienas! Bet, kad taisāmies ārā no viesnīcas, es ierosinu J., lai viņš pameklē kādu jauku vecpilsētas konditoreju, kur iestiprināties launadziņu. Es sapņoju par ko tādu, kur dod ne tikai cukuru ar cukuru, bet ko sāļāku arī, un tā mēs nokļūstam Pinavia, kur mūs savaldzina četru veidu kiši – ar lasi un bokoļiem, ar kazassieru un karamelizētiem sīpoliem, ar pīli, ar gailenēm. Tieši mani savaldzina arī gaišais, mazliet vecmodīgais, taču diezgan vienkāršais interjers un pie sienas esošais lielais pulkstenis, kurā katru iedaļu iezīmē pielīmēta kafijas krūzīte ar apakštasīti. Mēs paņemam pa vienam no katra vieda kišam, saldumiņu, kafiju un kādu brīdi baudām tīru, nesteidzīgu atvaļinājuma sajūtu. Vecpilsēta ārā ir dzīva, taču priekš manas gaumes ne mokoši pārpildīta.

    Ejot uz Ģedimina kalnu, mēs atklājam, ka noteiktas Ģedimina bulvāra daļas brīvdienās ir slēgtas automašīnām. Šāds risinājums, protams, neļauj ielas brauktuvi aizņemt ar kafejnīcu soliņiem, kokiem un puķupodiem, taču pat vienkārši aizliedzot braukt, te ir daudz klusāks. Vēl mēs ievērojam kaķu kafejnīcu, būs vieta, kur vest kaķu cilvēkus uz randiņiem.

    Mēs noejam vēlreiz gar Viļņas katedrāli. J. saka, ka mēs tur jau bijām, es ieskatos vēlreiz un tad atceros: bijām gan, bet bija mise. Šoreiz mises nav un mēs izstaigājam pamatīgāk. Baznīca ir krāšņa, bet tomēr ne pilnīgi no vienas vietas ar rotājumiem noklāta. Vienā no sānu ailēm mēs atrodam svētbildi, kurai apkārt ir saspraustas visādas mazas metāla piepraudītes. Sirdis liekas tā loģiski, bet kāpēc ievērojama daļa piespraudīšu ir kājas (līdz ciskai) formā?

    Pie Ģedimina torņa var tikt pa kāpnēm, vai uzbraukt ar mazītiņu funikulierīti. Mēs nolemjam būt slinki un braukt ar funikulieri. Tur ir drusku rinda, bet tā tiek apkalpota ātri, jo funikulierim līdz augšai tikt prasa pavisam dažas minūtes. Augšā ir liels laukums, no kura paverās skats uz Viļņu. Vienā malā izskatas, ka nāk lietus.

    Par ieeju Ģedimina tornī un iespēju uzkāpt tur augšā jāmaksā, bet mēs nolemjam, ka šī ceļojuma muzeju budžets vēl nav iztērēts. Kādu brīdi spriežam par iespējamo vairāku muzeju kopbiļeti, bet nenopērkam, jo ir jau kārtīga pēcpusdiena un šaubamies, ka tiešām to visu spēsim un paspēsim izstaigāt. Tornī ir vairāki stāvi, katrā neliela ekspozīcija par citu Lietuves vēsturei svarīgu lietu. Viens stāvs veltīts Baltijas ceļam. Vienā stāvā ir aizsegti logi un tur uz ekrāniem rāda dažādus attēlus un vizualizācijas par Viļņas panorāmu dažādos gadsimtos. Vienā stāvā es uzzinu, ka dokuments, kurā pirmo reizi ir pieminēta Viļņa – Ģedimina vēstule Hanzas pilsētām par to, lai speciālisti nāk te dzīvot un strādāt un tirgoņi brauc tirgoties, un ka te kopumā ir labi, un ir vairākas vietas, kur kristieši var praktizēt savu kristiešu lietu un neviens viņiem netraucēs – nav līdz mūsdienām saglabājies, bet vecākais zināmais noraksts glabājas muzejā Rīgā. Šeit ir iztādīta fragmenta kopija. Vēlāk Vikipēdijā es lasu, ka vienā citā vēstulē Ģedimins esot žēlojies, ka Teitoņu ordenis neveic savu kristīgo sludināšanas darbu un tā vietā galīgi nekristīgā garā laupa un slepkavo civiliedzīvotājus. Ņemot vērā, ka krietni vēlāk viņa pēctecis Jagailis pieņēma kristietību un lika valstij masveidā kristīties, lai teitoņi atp*stos, bet teitoņi turpināja sagādāt problēmas ar attaisnojumu, ka viņi meklē nekristītots pagānus kristīgo ļaužu vidū… Es sliecos Ģediminam ticēt.

    Tornī augšā ved diezgan šauras koka spirālveida kāpnes, kurās ir grūti izmainīties, un, kamēr mēs tiekam līdz augšai, man ir sajūta, ka es esmu sev uz svārku malas uzkāpusi daudzdesmit reižu. Neesiet kā es, neejiet uz to torni ar mīkstiem svārkiem, kam viegli uzkāpt. Augšā ir vējaini un skaisti, un nesen redzētā lietus fronte ir nez kur pazudusi. Tā uz aci liekas, ka Ģedimina torņa augša ir apmēram tik pat augstu kā Triju krustu pamatne vai mazliet zemāk. Te augšā ir masts ar Lietuvas karogu – vēl viena svarīga nacionālās apziņas un pretestības vieta – lietuvieši te karogu uzstāda un citas varas pie katras iespējas mēģina patraucēt. Ņemot vērā, ka starp pasaules kariem Viļņa nebija Lietuvas pārvaldībā, stabila iespēja šeit karogam būt ir stipri nesena.

    Pēc Ģedimina torņa nolemjam, ka kopumā esam ieguvuši labu izpratni par Viļņu no augšas (varbūt nākamajā ceļojumā pameklēsim vēl kādu punktu Neres otrā krastā), tas ir skaisti un ļoti patīkami. Un enerģija kāpt augstos torņos mums ir beigusies. Kādu brīdi apsveram iespējas aiziet uz vēl kādu muzeja ekspozīciju, jo tepat blakus ir gan pils pārvaldnieka ēka, kurā esot sadzīves priekšmetu izstāde, gan Lietuvas dižkungaišu pils, kurā esot visvisādas izstādes. Līdz dižkungaišu pilij mēs pat aizejam, bet saliekot kopā mūsu varēšanu un pulksteņlaikus, saprotam, ka nebūs. Nākamajā reizē labāk veltīsim pilij pilnu dienu ar svaigām enerģijas rezervēm. Taču es izstaigāju pils pagalmu un palasu informatīvās plāksnītes. Tikai vakarā, pakonsultējoties ar vikipēdiju, man saliekas kopā atklāsme, ka pils redzamā daļa ir pārsvarā atkaluzbūvēta un uzreiz ar mērķi kalpot par muzeju – cara vara oriģinālo pili 1801. gadā gadrīz pilnīgi nojauca un mazu gabaliņu atdeva kādam ebreju tirgotājam uzbūvēt privātmāju. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas tika pieņemts lēmums, ka nebūs labi atlikušos pamatus tieši blakus UNESCO kultūras mantojuma vecpilsētai konservēt ar praktiskiem, bet neizskatīgiem angāriem, un tāpēc tiek izveidota ēka līdzīga vēsturiskajam izskatam. Protams, arī šo pieeju kritizēja, piemēram, par līdzekļu atvēlēšanu šim, nevis autentisku vēsturisku būvju nostiprināšanai, bet es savā prātā novērtēju, cik ļoti dažām pilsētām, piemēram, Prāgai ir veicies ar to, ka tur nav bijusi caristu valdība.

    Pēc tam mēs mēģinam atrast ieeju Kazimira kapellā blakus Viļņas katedrālei, tā vietā es nejauši iesperos katedrālē pa sānu durvīm mises laikā un sakaunos. Kādu brīdi mēs slēpjamies vienā pils vārturūmē no dažminūšu lietus, jo līdzšinējā skaistā laika dēļ lietussargi un mana žakete ir viesnīcā. Pēc tam mēs vēl pasēžam laukumā pretī katedrālei. Vienā laukuma malā notiek kaut kāds līnijdeju pasākums. Nav ļoti vēls, bet ir ārkārtīgi nogurts. Mans prāts būtu ar mieru vēl kaut ko skaistu redzēt, bet kāju pēdas nupat prasās pakārt uz āķīša un nelietot krietnu laiku. J. meklē vakariņu vietu. Kādu brīdi viņš aģitē par Dionīsu, es piekrītu, ka tur bija labi, bet tas jūtas tālu (man nebija taisnība), un vai tad nav jāpamēģina vēl kas?! Kad J. norāda, ka otra viņa piedāvātā vieta – Grey – ir tepat pāri ielai, es esmu pārsteigta un aplaimota. Kaut kādi tūrisma materiāli saka, ka tur būšot “elevated Lithuanian kitchen” (paaugstināta lietuviešu virtuve), es mazliet minstinos, bet tuvums uzvar.

    Izrādās lieliski. Mēs pamēģinām uzkodu ar portabello sēni, sieru un feiko gaļu, ir labi. Mana sous vide pīle ir lieliska un man pirmo reizi tiešām garšo blakus esošie artišoki. J. pasūta ribiņas ar sāļās karameles glazūru (to gan jūt tikai nedaudz), un priecājas par pievienoto upeņu mērci/ievārījumu. Desertā es paņemu lipīgo karameļu pudiņu ar tonkas mērci un ritīgi priecājos, ka lai gan deserts ir ļoti salds, tas sazinkā trāpa pa visām omulīguma pogām. Pudiņš ir silts, tonkas mērce gaiša, maiga un veido labu pretstatu ārkārtīgi saldajam pudiņam. J. sten, ka saldējuma porcija ir milzīga, un cienā mani ar klāt pievienotajiem turku zirņiem šokolādē. Es nezinu, kāpēc tas strādā, bet tas strādā. Laime pilnīga. Ēst ir labi. Pacilājoši, kā solīts.

    Pēc vakariņām J. ierosina, ka mēs varam aiziet uz Bernardiešu parku nočekot, vai internetam ir taisnība, ka brīvdienu vakaros centrālā strūklaka spēlē mūziku. Tā izrādās neliela vilšanās, jo ir mazliet par gaišu, lai redzētu apgaismojumu un mūzikas nav, un vienīgā atšķirība no iepriekšējās reizes ir tā, ka strūklaka ieslēdzas reizi 15 minūtēs, nevis strādā visu laiku. Ir gan dzirdami pilsētas baznīcu zvani, ir pulksten 8.

    Tad es mēģinu atrast tualeti, tas izvēršas par nelielu piedzīvojumu – kartē atzīmētā ēka tiešām ir tualete, taču pie tās sienas ir atslieta neliela zīmīte lietuviešu valodā, kas visticamāk saka, ka tualete ir slēgta un jālieto blakus esošās sausās tualetes. Blakus nekādu sauso tualešu nav, es sāku klīst apkārt, mēģinot saprast, kas ar to domāts. Pavisam netālu es atrodu tādu kā Rīgas Tallinas ielas pagalmam līdzīgu vietu (mazāku un tīrāku), kur visi fano par basketbolu un vienā stūri ir arī apšaubāmas, bet tomēr īstas tualetes.

    Pie Bernardiešu dārza izejas mēs ar J. pasēžam vēl kādu laiku un paklausāmies, kā kāda meitene spēlē vijoli.

    Trīs minūtes pēc iziešanas no parka es attopos, ka man nav cepures. Tas ir ļoti neveikli, jo tad kopā ar cepuri ir aizgājis gan mans diezgan daudzu stundu tamborēšanas darbs, gan vakar nopirktā piespraude. Bet man paveicas, cepure atrodas uz galdiņa pie ieejas tajā basketbola pagalmā.

    Ceļš uz viesnīcu ved caur vecpilsētu, mēs to mazliet izlokām tā, lai noietu gar vēl vienu baznīcu. Paraskevas (?) baznīca ir ne ļoti liela, rozīgi balta pareizticīgo baznīca, bet Viki saka, ka tā esot vecākā pareizticīgo baznīca Viļņā. Nu, ne pati ēka. Tā, protams, ir daudzkārt pārbūvēte  Pie baznīcas lietuviski dzied kāds pāris mazas, omulīgas dziesmiņas, tāpēc mēs pasēžam kādu laiku arī tur un paklausāmies.

    Pēc tam mēs ejam cauri nelielam skvēriņam ar strūklaku. Tur vienā malā ir koks, kurā iekārtas no mazām gaismiņām satītas sirdis, un Oginska muzikālais soliņš. Sēdi uz soliņa, nospied podziņu, klausies polonēzes. Pēc nesenā lietus tās polonēzes brīžiem čerkst, bet es arī tur pasēžu kādu brīdi. Polonēzes ir skaistas, un sēdēt ir patīkami.

    Viesnīcā es mazliet parakstu blogu un tad pirms gulēt iešanas mēs sakrāmējam čemodānu, ārā atstājot tikai pašu mazumiņu – vilciens ir septiņos no rīta, es ne mirkli nešaubos, ka man drausmīgi nāks miegs un es nevienu jēdzīgu domu no rīta neizdomāšu.

    Patiesību sakot, ir pat vēl mazliet sliktāk, mēs arī ārkārtīgi slikti guļam un abi pamostamies pirms modinātāja. Pastaiga līdz stacijai ir 25 minūtes, mēs esam tik laicīgi, ka redzam vilcienu padodam. Kamēr vilciens raitā tempā zāģē cauri Lietuvai, es ilgi grozos savā krēslā, līdz attopos, kā apkampt mugursomu, ieslēgt austiņās mūziku un aizmigt. Pamostos ap Jelgavu, salauzīta, saņurcīta, bet mazliet vairāk gulējusi. Cerēt, ka Viļņas dīzelim sāks pievienot guļamvagonu laikam būtu par daudz gribēts, ja?

    Pēc Jelgavas pārstāju mēģināt gulēt un parakstu kādu laiku blogu. Iesākto nodaļu nepaspēju pabeigt, jo īsi pēc divpadsmitiem esam jau Siguldā. Sireāli būt mājās no citas valsts galvaspilsētas laikā, kad citās atvaļinājuma dienās vien nesen esmu no gultas iztaisījusies, turklāt ar kopējām manis pašas pulēm tikai divu mazu pastaidziņu apmērā. Abi ar J. vienojamies, ka Viļņa ir skaista un patīkama, un tur labprāt varētu braukt vēl. Diezgan daudz neizstaigātu muzeju palika!

  • Viņa 3: skats no augšas

    Pusdienojot nolemjam, ka tālāk varētu iet aplūkot vienu vai otru kalnu – vai nu Ģedimina kalnu Viļņas upītes šajā pusē vai Pakalnu (Kalnu?) parku otrā pusē. Beigās nosliecamies par labu Pakalnu parkam, jo Ģedimina kalnam un tornim ir biļetes un darba laiki, un mēs nesaprotam, vai spēsim iekļauties. Otram parkam viss ir brīvi pieejams.

    Pakalnu parks ir liels, kokiem noaudzēts vairāku pakalnu kopums ar stratēģiski izvietotām metāla kāpnēm, patīkamiem celiņiem un visādiem infostendiem. Infostendu pieeja angļu valodas sintaktiskajām struktūrām mani mazliet mulsina, un nepalīdz arī tas, ka mēs tos brīžiem atrodam un lasām dīvainā secībā, taču kopumā, kāpaļājot turpu šurpu atklājas patiesi aizraujošs stāsts.

    Pakalnu parka infostendi stāsta par to, ka dižkungaitis Jagailis kaut kad vēsturē Eiropas varām ir pieminējis, ka papildus divām labāk zināmajām pilīm Viļņas upes otrā krastā (Ģedimina kalnā un tā piekājē), Viļņā esot bijusi arī liela, laba koka pils, un tā esot bijusi tik stipra, ka to 1390. nodedzināt teitoņu brūņinieku ordenim ir izdevies tikai tikai nodevības, ne taktiska pārākuma dēļ. Ilgi ir ticis prātots un minēts, kur tā nodedzinātā pils varēja būt un beigu beigās viņa ir atrasta šeit (es, rakstot blogu atrodu 2024. gada maija ziņu, kur arholoģi Lietuvas televīzijas žurnālistiem sajūsmināti stāsta, ka pils beidzot atrasta šajā kalnā, bet plašākus izrakumus veiks, kad būs resursi to izdarīt daudz kvalitatīvāk). Cīņa par Viļņu esot bijusi drausmīgi nežēlīga, koka pils ir nodedzināta, bet tāpat toreiz Viļņu neizdevās ieņemt par spīti tam, ka dusmīgais Jagaiļa brālēns Vitauts bija sev palīgā pieaicinājis ne tikai Teitoņu/Vācu ordeni, bet arī kaudzi Eiropas augstmaņu, ieskaitot Henriju kuro nu tur.

    Otra infostendu sižeta līnija ir par Trīs krustu pieminekli. Šajā pašā kalnā no vecpilsētas ārkārtīgi labi redzamā vietā ir liela statuja, kas sastāv no trim baltiem krustiem. Kamēr mēs tur uzrāpjamies, mēs uzzinām, ka 16. gs. ir sākusi aktīvi izplatīties leģenda par to, ka kaut kad 14. gs. vidū te varētu būt nogalināti franciskāņu mūki. Tā pilnīgi droši nav ne tas, cik to mūku bija, ne kad tas bija, ne arī vai tas vispār bija, bet stāsts izplatās un 17. gs. vidū te uzliek trīs koka krustus un pamazām šī kļūst par svarīgu svētvietu. Kad 19. gs. vidū krusti kārtējo reizi nopūst, cara valdība neatļauj viņus atjaunot, tāpēc pie nākamās izdevības (vācu okupācijas laikā Pirmajā pasaules karā) tur tiek uzstādīts daudz pamatīgāks betona monuments. 20. gs. vidū padomju valdība pavēl krustus nolīdzināt un kalnu apstādīt ar kokiem (pirms tam šo kalnu sauca par Pliko kalnu), un pārtaisīt vietu par tautas atpūtas un sporta parku. 1989. gadā ar neatkarības kustības iniciatīvu tiek atrasts vecais betona krustu makets, krustus uztaisa par jaunu un šoreiz gandrīz divus metrus garākus kā iepriekš. Un noliek vecajā vietā. Kaut kad vēlāk tiek nejauši atrasts, kur padomju vara ir aprakusi iznīcinātos iepriekšējā monumenta pārpalikumus, izrādās, ka paši krustu augšgali ir saglabājušies pietiekami labi, lai izskatītos pēc krustiem, tāpēc tie tagad ir nolikti vienā kalna nogāzītē kā piemiņas zīme visiem šiem notikumiem.

    Kad beidzot esam tikuši pie krustiem, kājiņas ir piekusušas, vakars ir silts, bet ne karsts, un mēs krietnu brīdi tur nosēžam, priecādamies par plašo skatu uz Viļņu un daudzajiem baznīcu torņiem. Mēs neesam vienīgie, jauko vakaru un mazliet pārpasaulīgo atmosfēru te bauda arī krietna čupiņa jauniešu. Vienā brīdī uz mums nokrīt pāris lietus lāses. Mēs neliekamies traucēties.

    Lejā kāpjam pa kalna otru pusi, pa ceļam paskatoties laukumu, kurā ir izbruģēts Ģedimina ciltskoks. Lejā pie Viļņas upes nokļūstam iepretīm Bernardiešu parkam. Tur pasēžam vēl mazliet. Es pavēroju upes straujo tecējumu un tad mēģinu saprast, ka ir Kaspars Bekess, kam te ir piemiņas zīme, un kāpēc te tā ir. Tas man neizdodas, jo viens no infostendiem ir ļoti bojāts un nesalasāms, bet es uzzinu, ka te ir bijis kalns, kur viņš, iespējams, ir bijis apglabāts, līdz upe izraisījusi nogruvumu un to aizskalojusi. Kopā ar pamatīgāku pieminekli.

    Meklējot kādu tiltiņu, kur ar cieņu šķērsot Viļņas upi, mēs ieklīstam Užupes mākslinieku kvartālā (skulptūras, apgleznotas sienas un radošs haoss) un turpat kafejnīcā pie upes arī paēdam vakariņas. Uz kafejnīcā sieviešu tualetes durvīm ir mazas glezniņas ar kaķīšiem, kas sēž uz poda, iet vannā un spēlē klavieres. Āra terases margās ir iestrādātas nelielas ledlampiņas un tās prasmīgi izmanto vesela zirnekļu kolonija. Gaidot savu lasi ar tvaicētiem dārzeņiem un ceptiem kartupeļiem, es vēroju kā top pat divi dažādi tīkli. Vēl es skatos, ka pie upes pretējā krasta nocietinājuma mūra ir pieliktas gleznas. Un mums aiz muguras ir kārtējā baznīca, balta ar daudzstūrainu torni. Vikipēdija saka, ka tā ir Viļņas pareizticīgo katedrāle, ārkārtīgi sena, vairākkārt dramatiski pārbūvēta ēka.

    Mājupceļu uz viesnīcu mēs nolemjam izlocīt mazliet garāku, jo es attopos, ka būtu forši redzēt Aušras (ausmas) vārtus un rātsnamu – abi atrodas vecpilsētā, abus esam palaiduši garām.

    Aušras vārtiem mēs vispirms pienākam no aizmugures, tie ir tik necili, ka, ja es nezinātu, ka man te kaut kas jāmeklē, paietu garām. Bet, ieejot iekšā vecpilsētā, ir jāpagriežas atpakaļ un jāpaceļ skats uz augšu. Virs vārtiem ir trīs logi, vidējais īpaši liels un tajā ir redzama ar greznu metāla apkalumu klāta svētbilde. Vārtu fasāde ir izgaismota. Svētbile ir pustumšā telpā un tai blakus esošās gaismiņas atspīd metāla apklājumā, viss kopā izskatās tāds mirguļojošs un noslēpumains. Skaisti. Šie vārti esot svarīgs katoļu svētceļnieku galamērķis, es mēģinu izvilināt no J. mazliet vairāk informācijas par to, bet man par nožēlu, viņa vecāki nav diez ko dalījušies informācijā par katoļu kultūrvēsturiskajām tradīcijām ar viņu.

    Tālāk ejam cauri vecpilsētai uz rātsnama pusi. Vecpilsēta ir dzīvīga, bet ne traki pārpildīta, te ir jauki pastaigāties. Rātsnams ir krēmīgi balta, kantaina ēka ar lielām kolonnām milzīga laukuma vidū. Krēmīgi baltā krāsa Viļņā lielām, vēsturiskām celtnēm kaut kādu iemeslu dēļ vispār ir ļoti populāra, un man tas liekas skaisti. Rātsnama priekšā ir milzīgas, milzīgas kāpnes, visa rātsnama platumā, tāpēc manī bērnišķīgu prieku raisa atklāsme, ka kāpņu vienu galu lieto restorāns, tur ir gan galdiņi, gan tieši uz pakāpieniem sēdoši cilvēki. Rātslaukuma otrā galā atrodas arī neliela izgaismota strūklaka, pie kuras es kādu brīdi sēžu. Pēc visas tās kāpaļāšanas prasās ļoti daudz atpūtināt kājas.

  • Viļņa 2: vecpilsēta un Bernardiešu dārzs

    Nākamā diena sākas ar to, ka J. skrien pēc krējuma brokastu kafijai, jo vakarnakts piedzīvojumā pašapkalpšanās Iki kioskā (maza būdiņa bez apkalpojošiem cilvēkiem – tā laiž iekšā nākamo klientu tikai tad, kad iepriekšējais ir sācis maksāt, lai tā zinātu, kurš ko paņem no plauktiem) mēs vai nu neatradām, vai neiedomājāmies to meklēt. Mazajās viesnīcas krūzītēs kaut kā sanāk tā kafija ne tik laba kā mājās, jātrenējas vēl.

    Pēc lēnas rīta kafijas mēs ejam staigāt pa vecpilsētu. Tā virspusēji secinām, ka ir ļoti daudz skaistu katoļu baznīcu, un piektdienas dienā augusta vidū visās šajās baznīcās notiek vai nu kāzas vai svētā mise. Vispirms mēs vecpilsētā atrodam Viļņas universitātēs ēku kompleksu, tur ir arī baznīca, baznīcā, kamēr es laiski staigāju pa nelielajiem iekšpagalmiem, es paspēju novērot, kā viena kāzu ceremonija beidzas un otra sākas. Starp tām es pavisam nedaudz ielūkojos pa baznīcas durvīm, redzu baltas kolonnas, greznu altāri un maigu gaismu no loga.

    Vecpilsēta kopumā ir skaista, sakopta un plaša. Pāris vietās briesmīgi ķeras acīs pāris padomju būves iespiestas starp 18. gs. ēkām un vecākām. Kopumā var staigāt un staigāt. Ekonomiskā dzīve arī kūsā, kafejnīcas un restorāni stāvgrūdām. Savācamies nedaudz suvenīrus. Mani īpaši iepriecina, ka universitātes suvenīru veikalā ir ne tikai garlaicīgas pildspalvas, bet arī piespraudīte 18. gs. Saturna ilustrācijas formā. Man taisni ir draugs, kam varētu patikt.

    Klīstot caur vecpilsētu, mēs beigās iznākam netālu no Viļņas upes (pilsēta ir izveidojusies ap vietu, kur Viļņas upe ietek Nerē) pie Sv. Annas un Sv. Franciska (jeb Bernardiešu) baznīcām. Tās ir divas viena otrai priekšā esošas baznīcas. Annas baznīca ir mazāka, taču tās priekšējā fasāde ir ārkārtīgi grezns gotiskās arhitektūras paraugs. Vikipēdija apgalvo, ka fasāde nav būtiski mainījusies, kopš baznīcas uzcelšanas 15.gs. beigās. Tā ir veidota no sarkaniem māla ķieģeļiem, taču atšķirībā no askētiskajām Hamburgas ķieģeļu baznīcām, šeit ķieģeļi nav nekādi taisnie – fasāde sastāv no daudzām taisnām un liektām līnījām, kas savā starpā satiekas un atkal nošķiras, beigās noslēdzoties divos torņos. Ārkārtīgi daudz ģeometrisku detaļu un krociņu. Turpat aiz Annas baznīcas mazliet nostāk ir redzama arī Franciska baznīca, tā ir lielāka un vienkāršāka – priekšējā fasāde ir salīdzinoši taisna, bez torņiem, ar gaišām, ģeometriski perfektām ailēm, ko aptver sarkanu ķieģeļu siena. Abas baznīcas kopā veido ļoti krāšņu un pamanāmu arhitektūras ansambli.

    Lai gan interjeri abām baznīcām ir labākajās katoļu baznīcu tradīcijās, pēc grandiozā eksterjera tie vairs nespēj tik ļoti iespaidot. Annas baznīcā ož pēc mitruma un Franciska baznīcā ir renovācija. Pie Annas baznīcas ir kaut kāda drūzma, tur laikam drīz precēsies. No Franciska baznīcas jaunlaulātie veļas ārā un viņiem met ar rožu ziedlapām. J. kautrējas no visiem tiem kāziniekiem, tāpēc pēc nelielas iemukšanas suvenīru veikalā (nevajag pārāk ticami teikt “labas dienas”, citādi tev visu interesanto informāciju par to, kādi mākslinieki ir taisījuši nostāstīs lietuviski… bet tur atrodas manai vasaras cepurei izcili piemērota koka piespraude, ko J. man uzdāvina) mēs ejam staigāt pa netālo Bernardiešu dārzu.

    Parks nav ļoti liels (piemēram, mazāks par Ķīles botānisko dārzu), vienu tā malu veido Viļņas upes loks, un tas kādreiz laikam ir bijis gan klostera dārzs, gan universitātes parks. Mani sevišķi iepriecina, ka vienā nelielā stūrītī uz puķudobes apmales mēs (ar OpenStreetMap palīdzību) atrodam mazu metāla rūķīti ar saulespuķi rokā. Tas esot Polijas pilsētas Vorclavas dāvinājums Viļņas pilsētai.

    Kad Bernrdiešu dārzs ir izstaigāts, saprotam, ka jāēd. J. izvirza vairākus piedāvājums, bet pāris kvartālus tālāk esošais Dionysos izskatās gan labi novērtēts, gan patīkami mazliet eksotisks, ne par daudz, ne par maz.

    Dionīsā ir jauki. Mēs, gribēdami pagaršot visu un vēl mazliet, savācamies lielu klāstu uzkodas. Fetas sieru kraukšķīgā fritējumā ar medu un riekstiem. Garneles baltvīna mērcē. Kalmāru gabaliņus trauslā panējumā ar krēmīgu ķiploku mērci. Vistas iesmiņus ar ārkārtīgi labu humusu un dažiem grilētiem dārzeņiem. Maināmies, dalāmies un priecājamies no sirds. Dīvainā kārtā no visa garneles izrādās visnecilākās. Lai gan arī ne sliktas, tikai mazāk interesantas kā pārējais. Es paņemu arī grieķu leduskapfiju, tā izrādās interesanti sapotota no stipri rūgtas kafijas. Deserti abi mums ir svešādi, tāpēc paņemam abus un sadalām pēc gaumes. Es dabūju maigu jogurtu, J. – siltā, šķidrā medū izmērcētu, ar riekstu drusciņām pārkaisītu filo mīklas kūku. Es čiepju medu no J. šķīvīša, tas ļoti piestāv manam jogurtam.

    Pēc pusdienām pa ceļam mēģinām ieiet Viļņas katedrālē. Tur ir skaisti, daudz gleznu… Un arī tur ir mise. Skatoties uz zvanu torni, es filozofēju, ka kaut kur visā Viļņas ceļojuma laikā vajadzētu uzkāpt un paskatīties no augšas, varētu būt smuki. Bet visos zvanu torņos pēc kārtas noteikti kāpt nav spēka, šis ir vismaz otrais, kur šodien redzu biļešu kasi.

  • Viļņa 1: kafija, Luterāņu dārzs, Mišela un Neres prominādes

    Viss sākās ļoti vienkārši: ar Mišelas Gurēvičas koncerta pieteikumu Viļņā. Sākumā mēģinam sameklēt plašāku kompāniju, bet cilvēki vai nu nezina mākslinieci, vai arī netiek. Tā mēs divatā ar J. nolemjam pastiept ceļojumu par pāris dienām garāku un paskatīties Viļņu. Pārsteidzošā kārtā man nekad nav sanācis te kārtīgi izstaigāties, jo darba dēļ Lietuvā es parasti nokļūstu Kauņā.

    Jaunais Viļņas vilciens ir ērts, vienīgi ir mazliet amizanti, ka, lai gan visu ceļu no Valgas līdz Viļņai apkalpo tas pats vilciens, posmā Sigulda–Rīga, biļetes pārdod Vivītis bez numurētām sēdvietām, taču tālāk no Rīgas uz Viļņu – LTG Link jau ar, tāpēc mums Rīgā nākas mazliet pārsēsties viena vagona ietvaros. Es aizraujos ar savu audiogrāmatu kārtošanu datorā un par lielāko ceļa daļu vispār nepamanu, kur tā palika. Pieturu ir maz, Latvijā vispār pēc Rīgas pietur tikai Jelgavā. Drusku pirms Viļņas ievēroju, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem mani tā kā nedaudz sašūpo.

    Viesnīca ir mazāk kā 2km no stacijas, bet mēs iebraucam ap deviņiem vakarā, enerģijas vairs ko dižu darīt nav, un mēs ejam gulēt. Es vienīgi atklāju, ka mana mīļotā daudzgadīgā čemodāna viens ritenis pamazām sāk izjukt un tagad vairs tik ģeniālus čemodānus neizdodas atrast. Vismaz ne internetā.

    Nākamajā dienā mēs kārtīgi izguļamies un dodamies pilsētā meklēt kafiju. Lai gan viesnīcā ir tējkanna numuriņā, kafijas un tējas nav, un savējās esam vieglprātīgi aizmirsuši. J. aizved mani pabrokastot uz netālu kafejnīcu, ko viņš nez kāpēc nosauc par islandiešu kafejnīcu, lai gan es tur nekā būtiski islandiska neredzu. Tikai letiņu Andrito kafiju. Pēc tam ejam neorganizēti blandīties pa Viļņu.

    Mēs mazliet pastaigājam pa Neres krastu, tur ir jauka promenāde un pāri upei redz zaļumus un augstceltnes. Es esmu lasījusi, ka pirms burtiski dažām dienām Viļņā ir atvērta pirmā Kalves kafijas vieta, un mēs ārkārtīgi neoriģināli aizejam uz turieni paķert vienu bundžu brokastīm. Jo mēs arī Latvijā viņu kafiju pērkam, varēsim to bundžu uzpildīt.

    J. grib zināt, kur vakarā būs koncerts, tāpēc mēs aizejam uz Lukišķu cietumu. Izskatās skarbi, dzeloņdrātis un resoti logi visus. Ieeja eksursiju maršrutā esot caur baznīcu. Es apsveru tā un šitā un saprotu, ka, lai cik izslavētas nebūtu ekskursijas (runā, ka tiešām esot labas!)… man vienkārši nav garstāvokļa eksursijai cietumā. Cietumi ir šausmīgi. Man nav spēka šausmīgām lietām šodien. Varbūt nākamreiz.

    Taču es izlasu Vikipēdijā īsu vēsturi: cietums celts 20. gs. pašā sākumā un priekš šī Krievijas impērijas reģiona ir skaitījies moderns: sava elektrība, ventilācija un apkure. Visos pasaules karos, protams, to lietojušas visas varas, kas cauri gājušas. Slēgts tikai 2019. gadā pēc Eiropas Padomes bakstīšanas, ka tik sen nerenovēts cietums mūsdienās velk uz spīdzināšanu.

    Mēs uzrāpjamies Tauru kalnā/parkā un konstatējam, ka kartē atzīmētā skatu laukuma vietā ir izrakts MILZĪGS caurums, jo tur ceļ nacionālo koncertzāli. Stāvot būvlaukuma malā, skats uz Neres upi un augstceltnēm aiz tās ir tiešām jauks, ticu, ka no koncertzāles būs vēl labāk. Aiz būsbedres ir nākamais parks, Luterāņu dārzs, pilns kokiem un grantēm celiņiem un rūsināta metāla dekorācijām – gan apgaismes stabi, gan celiņu malas, gan soliņu balsti ir tāda materiāla. Parka vidū ir liels, taču it kā gaisīgs rūsināta metāla stieņu krusts.

    Es kādu brīdi nevaru noķert domu aiz astes, ko man šis parks atgādina un kāpēc.

    Parks nav liels, bet te kaut kam ir jābūt…

    …

    Tā ir padomju laikos nopostīta kapsēta. Pēc neatkarības atgūšanas dažus kapakmeņus ir izdevies atrast un atlikt vietā, un viens mauzelejs ir izdzīvojis, taču lielais vairums ir zudis uz neatgriešanos. Un kapličas vietā ir uzcelta dzimtsarakstu nodaļa. Cilvēks, kas ir rakstījis informācijas stendus par šo, jūtas ārkārtīgi īgns. Es viņam pilnīgi piekrītu. Vai es ko līdzīgu jau neesmu rakstījusi pirms kādiem gadiem par Tallinu?

    Diena ir karsta, te ir brīnišķīga ēna un miers, mēs krietnu laiku nolaiskojamies uz soliņa. J. meklē labākos restorānus tuvumā. Mans kunģis ir apvainojies par brokastu maizi, tāpēc es noraidu J. atrasto lietuviešu restorānu ar nez cik veidu ceptiem kartupelīšiem un mēs aizejam uz Kyiv, ukraiņu restorānu Ģedimina prospektā. Restorāns ir gaišs un gaumīgs, un es saēdos lielu bļodu vareņiku ar biezpienu un pusi Kijivas kūkas. Garšo pēc bērnības. J. paņem vistu ar gailenēm un pēc tam desertā boršču, jo viņam gribas visus, visus šejienes ēdienus. Kvalitatīvi un skaisti, žēl, ka boršča reģiona nacionālās virtuves nav līdz galam mans lauciņš. Kijivas kūka, lai man piedod latvieši šo ķecerību, ir labāka, vieglāka un baudāmāka Cielaviņa (krēms bez kakao). Pie kafijas šarmanti, lai gan es pusi atdevu J., jo porcija bija milzīga.

    Lai gan ēdam ilgi un lēnīgi, pirms koncerta mēs sazinkā pat paspējam aiziet uz viesnīcu, nolikt lieko un atnākt atpakaļ uz Lukišķu cietumu pietiekami laicīgi, lai es dabūtu sēdvietu otrajā rindā pa vidu. Mana mīļākā vieta: parasti var izcili redzēt, bet es nejūtos pati pārāk redzama. Un vēl pat nav rindas pie suvenīriem. Es krītu kārdinājumā un nopērku tēkreklu par spīti tam, ka es it kā nevalkāju tēkreklus. Jā, man būs jāapdomā šis jautājums. Bet bilde ir ļoti skaista.

    Iesildītāji ir divi jauki, atmosfērīgi čaļi, kas ārkārtīgi piestāv Mišelas pašas radītajai noskaņai. Kad es prasu J., kā sauc iesildītājus, viņš meklē internetā, neko neatrod, tad atceras, ka netālu no bāra ir redzējis pasākumu plānu. Viņš aiziet nofotogrāfēt to. Plāns izrādās vienkārša, balta A4 lapa, kurā bez rotājumiem izdrukātas 3 rindas: DOORS 18:00 / Jonas Lapinas 19:00 / Michelle Gurevich 20:15. Viss notiek teju minūti minūtē pēc plāna.

    Māksliniece atkal sit cauri sirdij. Viss vienkārši, maz instrumentu, skatuves noformējums lielākoties ir dūmi un vienas vai divu krāsu gaismas, bet reizēm jau neko vairāk arī nevajag. Apsveru, vai, ja nākamajās tūrēs atkal Baltijas valstu un Vācijas koncerti būs ar lielu pauzi, vai nevar paspēt uz diviem.

    Pie dziesmas par diktatoriem viņa saka, ka esot rakstījusi, domājot par vienu, kad dziesma iznākusi, svarīgāks jau ir bijis nākamais un tagad vispār esot tik daudz, ka ne izvēlēties. Dziesma derot visiem.

    Pēc koncerta mēs ar J. nolemjam izmest garāku loku pa Neres krastu. Mēs pārejam otrā pusē, tāpat vien, lai pamainītu skata leņķi. Pie Baltā gājēju tilta ir liels balagāns, ēdieni, dzērieni un liela dzīvība ceturtdienas vakaram, tālāk paliek mazliet klusāk. Skaties, kurā virzienā gribi, Viļņa ir dāsni izgaismota, torņi un tornīši un dažnedažādi fasāžu rotājumi. Īpaši izceļas Ģedimina tornis. Soļojot es beidzu salt, jo vakars nav patiesi auksts, ja nesēž uz vietas, un es sāku novērtēt, kāpēc cilvēkiem varētu patikt Viļņa. Pa ceļam uz viesnīcu mums sanāk noiet gar Viļņas lielāko katedrāli (Vikipēdija saka, ka pilnais nosaukums ir “Viļņas Svētā Staņislava un Vladislava arhikatedrālā bazilika”), un naktī šis skats ir pat iespaidīgāks kā dienā – gan katedrāle, gan blakus esošais zvanu tornis ir lielas, baltas, ļoti rotātas un ārkārtīgi labi izgaismotas celtnes. Ir jau pavēls, debesis ir tumšas, un katedrāle uz to fona izskatās īpaši dižena. Tā ir liela, kantaina ēka ar milzīgām kolonnām un daudzām skulptūrām.

    Tālāk mājupceļš noved gar vienu vecpilsētas malu, un mēs redzam pietiekami, lai momentā radītu plānu nākamajā dienā vecpilsētu izstaigāt pamatīgāk.

    Viesnīcā es mēģinu rakstīt kaut ko par piedzīvoto, bet tā vietā es pilnīgi un absolūti noklīstu vikipēdijā, lasot par Lietuvas dižkungaišiem, par Polijas–Lietuvas ūniju / Žečpospoļitu, par Baltkrievijas vēsturi, par Viļņas piederību starp pasaules kariem, par… Nu, līdz diviem naktī esmu uzrakstījusi trīs draņķīgas rindkopas, tad es pārstāju censties un eju gulēt.

  • Atā, atā, Palanga!

    No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.

    Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.

    Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –

    Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.

    Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…

    … Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.

    Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.

    Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.

    J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …

    Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.

  • Birutes parks

    Nākamajā rītā vispirms izguļamies, jo nav jāceļas uz organizēto brokastu laiku. Pēc tam konstatējam, ka viesnīcas bārā dod ārkārtīgi necilu kafiju un nolemjam braukt uz pilsētu brokastīs ēst vafeles. Tā kā prom būsim visu dienu, ņemam lēto risinājumu – velosipēdus. Es nedaudz cīnos apgūt bremzēšanu ar pedāļiem, un kaut kur kaut kas iekšā ritmiski švīkājas, bet kopumā braukt var tīri labi, un drīz mēs jau ēdam burbuļvafeles ar saldējumu un augļiem Palangas galvenajā gājēju ielā diezgan tucīgas mūzikas pavadībā. Iela vēl jo projām cilvēku pilna, bet tomēr brīvāka kā vakar. Mēs ar J. spriežam, ka labi vien ir, ka mēs dzīvojam tādā nomalē, jo centrā daudzas viesnīcas ir tieši uz gājēju ielas, un dzīvot tādas bezgalīgas ballītes epicentrā būtu nogurdinoši.

    Gājēju ielā ir daudz dažādu jaunu un vecu māju (visas nepārāk lielas), tāpēc lūkodamies uz tām un ielmalēs pārdodamajām lietām mēs izejam ielai vēlreiz cauri gājēju zonas beigām. Vienā ielas līkumā mēs pienākam tuvāk upei un es uzzinu, kāpēc es jūrā neredzēju nekādus upes molus – Palangas upe Rāže ir maza upīte – tik lēna, ka tajā viss ir pieaudzis ar dzeltenām ūdensrozēm un tik šaura, ka blakus ielas ir daudz platākas. Te neviens nekuģo pat ar ūdensvelosipēdiem, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, tāpēc nav vajadzības pēc moliem.

    Aizejam pa gājēju ielu līdz galam, tad pāri upei un atrodam lielu, cakainu sarkanu ķieģeļu baznīcu. Mēs nevaram saprast, vai tā ir jauna, vai nesen renovēta, bet internets stāsta, ka Vissvētākās jaunavas Marijas debesbraukšanas baznīcu šeit, šajā vietā, licis 19. gs. beigās uzcelt grāfs Fēlikss Tiškevičs. Pirms tam te ir bijušas mazākas, necilākas baznīcas. Velo jautājumos mums vēlreiz sanāk kā tādiem no Rīgas – meklējam, kur pieslēgt izīrētos riteņus, ko līdz šim visur vilkām līdzi. Ārā ir stabi, bet nu tā nepieklājīgi. J. saka, ka, lūk, uz to pusi puskvartālu tālāk bija novietnes, viņš varētu abus riteņus azvest tur… Es pārlaižu acis baznīcas spraugainajai sētai: – Emm, baznīcas pagalmā ir velonovietnes. Ar daudz brīvām vietām.

    Baznīcas dārzā notiek kādu kristību fotosesija, bet iekšā dievkalpojuma šobrīd nav. Baznīcas interjeru pamatā veido sarkanu ķieģeļu lauztās arkas un balti, kontrastējoši sienu laukumi starp tām. Tā ir krāšņa baznīca, un es aizdomājos, vai kādreiz tā būtu izskatījusies arī Rīgas sv. Pētera baznīca. Mēs atrodam arī kāpnes uz skatu platformu tornī. Platforma nav augstu, tā ir zem zvaniem un logi nedod baigi plašo pārskatu pār pilsētu, tomēr vienu domu tie mums nostiprina: Palanga ir ļoti, ļoti zaļa pilsēta ar brīnišķīgi daudz kokiem. Lai uzkāpušajiem būtu interesantāk, tornī ir divi tālskati. Ar vienu no tiem es pamanos saskatīt kaut kādu ārkārtīgi tālu, kronim līdzīgu torni austrumos. Tā arī nesaprotu, kas tas ir – gaisa virmošana šajā attālumā ir tik redzama, ka traucē lāga saprast pat aprises. Bet tik ļoti ārā no kokiem ar tik asiem stūriem tas īsti nevarēja būt tikai koks. Uz otru pusi es ieraugu jūrā peldošu jahtu tālumā un gleznu pārdevēju tepat netālu lejā.

    Pēc baznīcas aplūkošanas savācam savus riteņus un braucam uz botānisko dārzu un Birutes parku. Dažādas kartes šo vietu atzīmē dažādi, neesmu droša, vai tie ir dažādu parka reģionu nosaukumi vai dažādi nosaukumi visam parkam. Lai vai kā tas būtu, runa ir par plašu koku un celiņu zonu apkārt grāfu Tiškeviču pilij, kas mūsdienās plašāk pazīstama kā Palangas dzintara muzejs. Mēs ienākam parkā no stūra pie dārznieka mājiņas (velosipēdi paliek visnotaļ lielā velopieslēgtuvē tieši aiz vārtiem), un līkumu līkumiem mēģinam to apstaigāt. Vispirms mēs trāpām uz ļoti abstraktu skulptūru parka ziemeļu malā. Es mēģinu paskatīties kartē, kas tas ir, bet mana karte saka vienkārši “Artwork”*. Pēc tam mēs iznākam pie skulptūras Egles un zalkša (lietuviešu mitoloģijā meiteni, kas apprec zalkšu ķēniņu, sauc Egle)- nezinu, kā ir domāts, bet izskatās it kā viņi ne ta dejotu, ne ta lidotu, un vispār diegan maģiski.

    Vēl mēs izejam gar ļoti mākslinieciski izveidotu dīķīti ar salu vidū un diviem tiltiņiem pāri. Pats dīķis nav ļoti liels, bet tas ir garš un izlocīts, tāpēc tajā veidojas ļoti daudz skaisti skati, kur koki karas pāri krastiem un tamlīdzīgi. Vienā tādā vietā mēs kādu laiku sēžam, jo J. saka, ka tas soliņš ir tik labā vietā, ka tur nevar nesēdēt.

    Parka centrā ir Tiškeviču pils, gaiša, viegli pamanāma ēka, arī tā celta 19. gs. beigās pēc tā paša grāfa Fēliksa pasūtījuma. Pils apakšējo daļu aizņem mēbeļu un interjera ekspozīcija, bet augšējo – dzintari. Lejā ir saloni un darbistabas. Es mazliet aizdomājos, ka es kādreiz šādā pilī gribētu redzēt arī virtuvi. Dzintara ekspozīcijā J. sajūsminās par dzintarā ielīmētu zirneklīti, bet mani visvairāk fascinē tiešām lielie dzintara gabali – divu un trīs dūru lielumā. Apžēliņ, ka ir bijuši koki, kas ir varējuši tik ārkārtīgi daudz sulot!

    Aiz pils ir rožu dārzs, tāds mazliet paziedējis gan, bet krāsains vēl jo projām. Es kādu brīdi staigāju un prātoju, ko teiktu mana māte, ja es viņai sāktu laukiem audzināšanai dāvināt rozes, bet tad es padodos. Palangā ir maigs piejūras klimats.

    Vēl mēs aizejam līdz Birutes kalniņam. Birute ir bijusi visticamāk vēsturiska persona, dzimusi netālu no Palangas, dižkungaiša Ķēstuša sieva un viņu dēls ir Lietuvas dižkungaitis Vitauts. Tūrisma materiāli stāsta, ka tā esot lietuviešu romantiskākā leģenda un tā tālāk, bet realitāte, protams, ir… viduslaicīgāka. Leģendā Birute ir vaidelote, kas atsaka Ķēstutim, bet šams viņu nolaupa, aizved uz Traķiem un apprec šā vai tā. Viņas nāves apstākļi ir neskaidri, tāpēc par dzīves beigu daļu ir izaugusi leģenda, ka varbūt viņa nemaz nenoslīka pie Brestas, bet pēc Ķēstuša nāves atgriezās Palangas reģionā un turpināja kā vaidelote sargāt savu svēto uguni. Un varbūt, varbūt ir apglabāta kaut kur Birutes kalniņā. Kas lai zina, kā ir bijis ar pašu Biruti, bet cilvēku pielūgsme pret viņas tēlu ir bijusi pietiekami īsta (ir atrastas arheoloģiskas liecība), lai tas kaitinātu vietējos varenos – 16. gs. sākumā kalna galā uzcelta Sv. Jura kapela, lai mazinātu iedzīvotāju vēlmi pielūgt pagāniskos tēlus. 19. gs. tā pārbūvēta, bet nu stāv tur vēl jo projām. 20. gs. kalniņa lejasdaļā izbūvēta arī grota, kas veltīta Birutei, bet vismaz pirmajā acu uzmetienā nevar saprast, vai kura no abām sieviešu skulptūrām grotā ir Birute un kura – Marija. Vai kā tas ir domāts?

    Netālu no Birutes kalniņa ir plaša kafejnīca Vaidelote ar milzīgām āra terasēm. Jūra nav tālu, to var dzirdēt, ja cilvēki pieklūst. Bet cilvēki nemaz tā nepieklūst. Taču galdiņu te ir daudz, daudz, mēs atrodam sev kaktiņu un ēdam picas. Mēs esam tādā kā balkonā, zem mums ir vēl viens terases līmenis ar sēžamspilveniem. Pica nav slikta, lai gan tā nav arī bezgalīgi pārsteidzoša. Nu pica, kā jau daždien pica. Bet zem zaļa koku baldahīna 🙂

    Pēcāk mēs vēl un vēl staigājam pa parku, tas ir liels un patīkami ainavisks. Kaut kur mēs atrodam otru dīķi, kas ir tā vienkāršāk noformēts, bet arī ļoti jauks. Tad, kad mēs pamazām atkal tuvojamies parka centram, sākam saklausīt mūziku, laikam pūtēju orķestris, Game of Thrones tēma. Mēs pieņemam, ka spēlē pie pils, atnākam līdz pilij – te nekā nav, bet mūziku dzird. Mēģinam iet tuvāk, bet viena no takām izved mūs ārā pie dārznieka mājiņas, kur ir mūsu riteņi. J. domā, ka mūzika ir pilsētā, nevis parkā. Paņemam riteņus un braucam gar otru parka malu uz mūzikas pusi. O nē, mūzika tomēr ir parkā, tikai pie pašas ziemeļu malas – tur ir tāda apaļa nojume uz kolonnām, rotunda, un tajā spēlē pūtēju orķestris. Orķestri starp citu sauc Vasara. Pieslēdzam riteņus parka ārpusē pie novietnes un ejam pa mazajiem sāna vārtiņiem iekšā klausīties. Bezmaksas koncerts, cilvēki sasēduši gan uz krēsliem, gan zālītē, apkārt dejo dažādu vecumu bērni. Brīva, nepiespiesta gaisotne, orķestris spēlē visādus populāros gabalus, filmu tēmas utt.

    Pēc negaidītā koncerta ejam vakariņās. Es ierosinu, ka centrālās un austrumu Eiropas ēdiens ir jau daudz ēsts, ka jāmēģina atrast ko žanriski atšķirīgu. J. aizved mūs uz zivju restorānu gājēju ielā. Viesmīle entuziastiski iereklamē, ka viņiem šodien esot tāda netipiska lieta, “catfish”, liels kā delfīns esot atvests. Es sasmejos un ņemtu to, iepazīšos, kas tas ir. Tikai, kad ir jau pasūtīts, J. man pastāsta, ka “catfish” ir tas pats sams. Nu labi, tad ar pilnīgi jaunu lietu es neiepazīšos, bet nu arī nav slikti. Liels sams ir trekns kā tāda cūka, tāpēc cepšana/grilēšana ir viena no labākajām lietām, ko ar to var darīt, lai taukus patecinātu ārā. Turklāt te vēl klātī nāk ārkārtīgi garšīga gaileņu mērce, pareizi sagatavota, ne miņas no rūgtuma. Desertā izmēģinu desertu, kas nosvētīts par “Lapseņu medu”, bet man asociējas visvairāk ar olu liķiera krēmu. Vakars ir skaidrs, saulains un ideālā temperatūrā, nesalstam un necepamies. Sežam terasē tieši tādu gabaliņu no ielas, lai varētu uz tur staigājošajiem cilvēkiem noraudzīties, bet justies ērti distancējušies. Restorāns ir varbūt pat labākais, kas šajā ceļojumā mums ir trāpījies, un pēdējam vakaram tas ir ārkārtīgi piemēroti. Diskutējam par supersvarīgu tēmu, vai Pinot Gris ir labāks par Grigio.

    Kamēr atbraucam līdz viesnīcai, saule jau ir norietējusi, un es mazu brīdi sabaidos, vai administrācijā būs, kam atdot velosipēdus. Ir. Viss labi. Apsēžamies viesnīcā un apsveram, vai turēties pie sākotnējā plāna šovakar iet uz jūru. Lēni un grūti iztaisamies – sametam peldkostīmus, dvieli un vēl pāris niekus pārtikas aukstumsomā, jo tā ir visbrīvākā somai līdzīgā lieta, kas mums ir, nemēģinot izkrāmēt neko baigi. Jūra nav tālu – arā no kempinga teritorijas, pa labi un tas taisni pa lielu, platu grantētu taku. Galā ir arī laipas ar soliņiem.

    Peldēt tā arī neaizejam, pamērcējam pēdas un paskatamies, ka daudz kur ir saskalotas ūdenszāles. Sporta pēc atrodam vietu, kur ūdenszāļu gandrīz nav, bet pēdas salst, izģērbties negribas, un tā nu mēs vienkārši sēžam un skatamies viļņaino jūru un krāsainās rieta debesis. Sēžam ilgi – kamēr man kāju pirksti sasalst galīgi ragā un pie debesīm jau ir parādījusies krietna čupa zvaigžņu. Spriežam, ka uz dienvidiem laikam redz Klaipēdas optisko piesārņojumu, jo kas gan vēl tur tāds oranžīgs blāzmotu. Tālumā jūrā ir kaut kas ļoti spīdīgs, platforma vai kuģis ar vismaz piecām dzeltenām lampiņām. Kaut kur tālāk ir arī citi cilvēki, bet ne sevišķi daudz.

    Atpakaļ nākot, mežā ir jau krietna tumsa. Izrādās, manam telefonam lampiņa ir gandrīz prožektors.

    ___________________
    *) Mākslasdarbs.

  • Kur-mēs-esam-kas-mēs-esam Palangā

    Braucot uz Palangu trāpam ļoti dzīvā satiksmē. Kas, ko, sasodīts? Ā, izrādās, ir piektdiena, pieci pēcpusdienā, turklāt ļoti skaista, saulaina vasaras diena, un mēs braucam virzienā *uz* kūrortu.

    Īsi pēc pilsētas robežas Vāze sūta mūs pa labi. “Kas, ko” vēlreiz. Sasprūstam tupikā pie vārdiem kopā vēl ar 3 citām mašīnām. Uzraksts – kempings tāds un tāds. J. saka, ka adrese ir pareizā. Es prasu, lai viņš apskatās bukinga apstiprinājuma e-pastā, kā sauc viesnīcu, jo es esmu ļoti droša, ka es gribēju komfortu un ņēmu triju zvaigžņu viesnīcu, nevis telti kempingā. J. apskatās, ka nosaukums ir īstais. Pa to laiku sasprūdums arī ir mazliet atrisinājies – viena mašīna ir iebraukusi kempingā, divas ir pieparkojušās malā un pa vidu vēl kaut kā viena ir izlavierējusi no kempinga ārā. Ā, un vēl viena ir iebraukusi, paskatījusies un aizbraukusi prom, jo neīstā vieta. Labi, brauksim iekšā. Tūlīt aiz vārdiem ir šlagbomis. Es samulstu: atstāt mašīnu nepieskatītu pie šlagbomjiem man vienmēr ir šķitis ļoti nepareizi, bet ko tad? Iedodu J. dokumentus un sūtu viņu noskaidrot, kas ir ar mūsu rezervāciju un kas mums vispār jādara. Ir neloģiski sūtīt J. risināt rezervāciju manā vārdā, bet tā kā braukt māku tikai es, tad pie auto jāpaliek man. J. ir atpakaļ pārāk drīz. Es iekšēji saņemos, ka vai nu nepareizā vieta vai tomēr jāiet pašai, bet izrādās vajag 4€, nevis mani. Kas? Pilsētas tūrisma nodoklis! Džīz, labi.

    Izrādās, šis ir ļoti multifunkcionāls kempings, kurā ir iekļauta treileru stāvvieta, telšu laukums, kempinga mājiņas un arī trīszvaigžņu viesnīca! Nu tā, vairāk uz otru milzīgās teritorijas galu! Un Kosmisko Brīnumu lai mēs noliekot vienkārši kaut kur pie viesnīcas. Labi, tas nemaz nav tik grūti, it īpaši, ja uzmanās nebraukt virsū bērniem, bumbām un visam pārējam, kas te kempingā ir visur, galīgi visur.

    Kaut kur šajā burzmā J. mēģina vērst manu uzmanību uz to, ka mēs esam ļoti tālu no pilsētas centra, un pēc vairākiem “one thing at a time” viņam tas beidzot izdodas. Hmm.
    – Es neatceros, ko es domāju, bet man noteikti bija labs iemesls šādai viesnīcas izvēlei… Nu varbūt arī nebija. Varbūt es domāju, ka mēs esam blakus Botāniskajam dārzam, nevis vairāk kā 5 km no centra… Varbūt tad, kad es rezervēju, centrā jau bija dārgi…
    Mēs tā arī neuzzinām, kā tieši tas bija, bet nu fakts ir tāds, ka, ja mēs iesim katru dienu ar kājām uz centru, mēs daudz par daudz nogursim un pašu pilsētu neredzēsim. Bet! Šis kempings nav muļķi, viņi tiešām saprot, ka cilvēkiem, kas negrib vai netiek uz centru var ar zināmu uzcenojumu izīrēt vai pārdot daudz brīnišķu lietu. Te var izīrēt visādas raketes, bumbas sportam, grilus, kā arī nopirkt ogles… Un te var izīrēt veselu armādu velosipēdu, kā arī pāris elektriskos skrejriteņus. Velosipēdi ir 2€ stundā vai 10€ dienā un elektriskie skrejriteņi – attiecīgi 6€ un 30€. J. aktīvi iebilst pret iespēju pa šosejceļu bez ietvēm un ar tik dzīvu satiksmi (70km/h) braukt ar velosipēdu, bet mēs atrodam kartē, ka pa kāpu mežu ir izbūvēts veloceļš uz pilsētu. Nevis vienkārši taka, bet īsts veloceļš! Tas pat izrādās asfaltēts. Labi, īrēsim velosipēdus un brauksim vakariņās.

    Kamēr nāk administrācijas meitene atslēgt un izsniegt mums riteņus, es piemetu prātā skaitļus un ciparus un pārdomāju – davai, braucam ar skrejriteņiem? Mana loģika grozās ap to, ka man gribas izmēģināt, rīt uz pilnu dienu ņemt būs dārgi, bet šovakar varbūt mēs iekļausimies mazāk kā 5 stundās. J. paskatās uz mani šaubīgu sejas izteiksmi, bet jau pēc brīža mēs pirmo reizi dzīvē izmēģinām šo ierīci. Administrācijas meitene raizējas, vai skrejriteņi strādā, kamēr es pāris minūtes tizlojos saprast ieskriešanos un tad akselerācijas slēdža nospiešanu. Vžūuuuuuuuuum! un es pēkšņi esmu gabalā. – Yes, it most certainly works!

    Kā jau ar visām lietām, kas rada fiziski izjūtamu paatrinājumu, man sākumā ir bail. Un kā jau ar daudziem šādiem riteņtraktoriem, ātri braucot ir vieglāk saglabāt līdzsvaru, nekā lēni. Līdz ar to, kādu laiku es cīnos un nesaprotu, vai man jebkad šis iepatiksies. Iepatikās. Līdz brīdim, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, man tas ne tikai šķita tīri ciešami, bet pat visnotaļ patīkami.

    Es prātā piemetu, ka Palangā zinu apmēram 2,5 objektus – dzintara muzeju ar botānisko dārzu apkārt un tiltu jūrā uz nekurieni. Botāniskajam dārzam un muzejam veltīsim rītdienu, tāpēc tagad jauši nejauši ļauju veloceliņam aizvest mūs uz nekurienes tiltu. Veloceļš izved mūs vispirms garām botāniskajam dārzam pa vienu malu, tad garām tā galam tuvāk jūrai un tad izrādās, ka tur paralēli jūrai ir gājēju un riteņotāju iela, kas ved uz pilsētas centru, Jūrates un Kastīša strūklaku, kur uz vienu pusi sākas tilts jūrā un uz otru pusi – pilsētas centrālā gājēju iela. Mēs sasmejamies par sevi un to, ka mūs pārsteidz fakts, pa pilsētā ir vismaz divas gājēju ielas, bet patiesībā jau ir mazliet žēl, ka ar ko tādu var mūs pārsteigt.

    Piektdienas vakarā pilsēta ir superdzīva un cilvēku ir jūra. Es mazliet vēlos, kaut būtu uz tilta/mola gadījusies kādā mierīgākā dienā, bet mums nav daudz ko cimperlēties, jo svētdien mēs braucam prom, un vienas nedēļgales ietvaros te cilvēku daudzums neko pārāk nemainīsies. Šis tilts uz nekurieni ir gara, gara uz pāļiem uzstiprināta koka laipa, kas iesniedzas tālu iekšā jūrā un tad pagriežas pa labi. Apkārt ir kārtīgas malas, pie tām var redzēt pa kādam makšķerniekam. Kamēr mēs aizejam līdz galam, patiesībā sanāk kārtīgs gājiens, bet ir tā vērts – beigās tu stāvi jūras vidū un vari noskatīties uz krastu plašā gabalā. Turklāt cilvēki ir slinki, tāpēc pašā galā ir tukšāks 🙂 Šis tilts ar tā nekur nevedošo galu man nekorekti, bet ļoti dzīvi asociējas ar paceļamo tiltu no Mio, manu Mio. Mazliet pabrīnos, ka neredz nekādus upes molus. Vēlāk izlasu, ka 19.gs beigās kāds te mēģināja uzbūvēt piestātni, lai atpūtnieki no Liepājas uz Palangu var braukt ar ērtībām, bet īsti labi tas nebija strādājis – pēc katras vērtas piestātne bija ar smilšu čupu un pēc dažām sezonām kļuvusi pavisam nelietojama. Bet nu cilvēki pieraduši, ka tur tāds ir. Un tad nu mūsdienās pāri mazajai akmeņu strīpiņai (to var redzēt starp pāļiem) uzbūvēta daudz lielāka un platāka laipa tīri cilvēku priekam un pilsētas atpazīstamībai.

    Jūrates un Kastīša (nezināma senuma mīts par jūras dievieti, kas iemīlējusies mirstīgajā) strūklaku notvert kadrā bez svešiem pozētājiem piektdienas vakarā ir pacietības misija, bet pēc kāda brīža izdodas. Ar skrejriteņiem pie rokas dodamies pa centrālo gājēju ielu prom no jūras. Šī ir viena no retajām vietām Palangā, kur mēs atradām aizliegumu braukt ar velosipēdiem (otra ir botāniskā dārza grantētie celiņi), un mēs nolemjam, ka pieklājīgi būs skrejriteņu jautājumos vadīties apmēram pēc velonoteikumiem. Aizliegumam ir pamats: te šobrīd nav kur ābolam nokrist, tik daudz ir cilvēku, un jebkāda braukšana te ir neadekvāta. Iela atgādina Jomas ielu Jūrmalā. Visās malās ir ēdieni, šur tur arī suvenīri un pa kādam apģērba gabalam. Garāmejot redzam arī iluziju muzeju, bet nošimpējam to: ārā redzamais akmens gabals, ko it kā tur gaisā ūdens strūkla, pārāk redzami balstās resna metāla puļķa, un, pats galvenais, ilūzijas nav ēdamas. Vakariņu laiks!

    J. aizved mūs uz vakariņās nost no burzmas uz kādu viesnīcas restorānu. Te es uz brīdi sajūtos kā barbars ar barbaru metodēm, kad sākam jautāt, kur pieslēgt skrejriteņus. Atbilde bija pieklājīgi formulēts “nu nolieciet kaut kur, kur jums pašiem patīk”, bet mana Rīgā audzinātā dvēsele nespēja pieņemt, ka varētu atstāt nepieslēgtu braucamrīku, kurš turklāt pat nepieder man! J. galanti piesakās kaut kā to atrisināt un sūta izvēlēties galdiņu. Restorāna interjers mani apbur – šķiet viesnīca ir ne sevišķi liela ēka (viesnīcu standartiem) un restorāns mīt pa daļai pagalmā un pa daļai vestibilā – tepat ir bārs, vīteniskas kāpnes uz otro stāvu un reģistratores galds. Interjers siltos toņos un vidū ir kaut kas, kas izskatās pēc kalta metāla kamīna un svečtura grēcīgas mīlas augļa – iekšā sveces, visos sānos stikla paneļi, bet skurstenis arī ir. Un tas viss uz kājiņām. Mazliet pabrīnamies, ko diez nozīmē, ka pie daudziem gaļas ēdieniem rakstīts “circulated”, un es tieku pie ārkārtīgi mīkstas pīles kājas. Un pie laba šokolādes fondanta. Šokolādes fondanti tagad ir modes ēdiens, bet tas nemaina faktu, ka labi pagatavots tāds (ar stingru maliņu un mīkstu vidiņu) ir atzinības vērts. Aveņu saldējums klāt atkal mazliet garšo pēc bērnības košļenēm – patīkamā veidā, taču neierasti. Laikam rietumlietuviešu priekštats par avenēm atšķiras.

    Atpakaļceļā esmu pie braucamrīka pieradusi tik tālu, ka spēju novērtēt arī mežu par spīti tam, ka saknes no apakšas ik pa brīdim ir izspiedušas asfaltu nedaudz uz augšu. Tuvāk pilsētai tas ir jaukts mežs ar lapukoku pārsvaru un kārtīgu pamežu, bet uz kempinga pusi tas kļūst par skraju priežu mežu ar tādām kāpu zālēm zemsedzē. Skaists mežs, un, lai vai kāds bija iemesls viesnīcas izvēlei, tad ar braucamrīku doties cauri šim mežam ir patiešām brīnišķīgi. Vienā vietā starp kokiem var redzēt jūras stūrīti, un saule zeltojas starp koku stumbriem.

    Kempingā mums ieskaita braucamrīku īri par trim stundām. Godīgi sakot, man šķiet, ka viņi vienkārši ir labi, nevis ka tam ir matemātisks pamats, bet tā pa īstam mēs nezinām, jo izbraucot nepaskatījāmies pulkstenī.

  • Klaipēdas pils

    Vakarā pēc atgriešanās no Kuršu nērijas gājām mazliet pastaigāt pa Klaipēdas centru un paēst vakariņas. Staigājām bez sevišķi skaidra plāna (hmm, dīvaini, ka nav nevienas baznīcas, ko aplūkot), bet sanāca atkal atnākt pie Danes upes. Aplūkojām tur pietauvoto barkentīnu (buru kuģis ar daudz mastiem) Meridianas. Diezgan izskatīgs kuģis, nu kopš septiņdesmitajiem piestrādā par restorānu, bet vispār ir būvēts 1948. gadā Helsinkos un atdots Padomju savienībai, atmaksājot kara zaudējumus. Vēl mēs aizklīstam līdz Jāņa bastionam – pārpalikumam no 17-18. gadsimta nocietinājumiem, kas mūsdienās izskatās pēc grāvja apņemtas trijsturainas salas. Kā jau parasti šādās pilsētās, lielākā bastionu daļa ir sen norakta, lai atbrīvotu vietu mūsdienīgākām būvēm. Mūs pārķēra nogurums, tāpēc vakariņas atradām atceļā Teātra laukumā restorānā, kas saucās Senā Hanza (bet nekādas līdzības ar Tallinas Veco Hanzu :D)

    Nākamā dienā J. praktiski aizrādīja, ka nav iemesla braukt uz Palangu pārāk laicīgi, jo tas ir tuvu, bet iečekošanās viesnīcā ir tikai no trijiem. Nu labi, tad aiziesim līdz skulptūru parkam. Tas ir liels, liels parks, kas atrodas vecas kapsētas vietā. Kādis pāris kapakmeņus tur var atrast, bet vispār Klaipēdas tūrisma informācijas mājaslapā citētais vēsturnieks par padomju laikos notikušo kapsētas transformāciju izsakās diezgan skarbi – labos nolūkos balstīts vandālisma akts. Ēmm, jā. Taču jāatzīst, ka abstrahējoties no depresīvās vēstures, tas ir brīnišķīgs parks. Tajā ir mulzumdaudz vecu, resnu koku, soliņi, bagātīgs celiņu tīkls, un, kad man jau šķita, ka esam visu apgājuši, atklājas vēl tikpat liela parka daļa (L veida forma). Parkā ir pāri pa simt skulptūru – dažādi autori un dažādi žanri. Dažas mani neintersēja, bet par dažām mēs ļoti sajūsminājāmies. Cilvēku uz velosipēda ar bērniņu aizmugurē mēs atnācām nofotogrāfēt otrajā aplī. Savukārt pie statujas ar jaunu sievieti, kas velk pāri galvai džemperi, mēs ilgi stāvējām un brīnījāmies, par ko viņa par joda māti nosaukta!? Pēc atgriešanās uzmeklēju parka mājaslapu, tur ir arī attiecīgā skulptūra ar anglisko nosaukumu “Melna sieviete”. Nu nez.

    Pēc vienas smalkas konditorejas apmeklējuma (kūkas un kafija dievīgi, mandeļu bezē gan pasausi) dodamies apmēram atpakaļ. Pa ceļam ietrāpam vienā jaukā kājāmgājēju ielā ar visādām mazām skulptūriņām un soliņiem. Apsriežam, ka tas ir tas, kas varētu būt Rīgas Barona ielas nākotne, ja cilvēkiem pietiktu spēka uz to saņemties.

    Kad ejam tālāk, J. saka, ka uzreiz izbraukt ir par agru, tāpēc es ierosinu aiziet apskatīties, kas ir aiz bastiona, ko mēs varējām katru dienu pa viesnīcas logu redzēt. A tur, izrādās, atrodas Klaipēdas pils ar vairākām muzejekspozīcijām! Bastioni ir aptuveni L veidā, tur var uzkāpt augšā un paskatīties lejā uz kanāliem. Vēl no augšas var redzēt ar krāsainiem ķieģeļiem izliktu vēsturiskās pils plānu – ar precizitāti līdz istabiņām. Var kā bērnībā mājiņas spēlēt, tikai te ir gandrīz pilna pils, ja neskaista arheoloģiskos izrakusmus vienā malā. Pēc viena neveiksmīga mēģinājuma nopirkt biļetes pie tantītes, kas viņas nepārdod, bet tikai kontrolē, ka mums tādas būtu, mēs tomēr tiekam nosūtīti uz kasi. Izrādās, pa dažām naudiņām var dabūt vienu biļeti uz visām laikam četrām ekspozīcijām. Ekspozīcijas ir viena par Klaipēdu Otrajā pasaules karā, viena par cietokšņa vēsturi, viena – pagaidu – par senbaltu lietām un Lietuvas muzejiem (grūti saprast, kas te notiek, jo nav tulkojumu), un viena mazliet par pilsētu pēdējos gadismtos. Pamatizstāžu vienojošais elements: priekšmetu nav briesmīgi daudz, ekspozīcijas nespiež uz lielumu, bet tās papildina prātīgi izvēlētas vizualizācijas, kas rāda izmaiņas laikā un tamlīdzīgas lietas.

    Nesecīgi uztrāpam vispirms uz Otrā pasaules kara ekspozīciju. Es mazliet čīkstu J., ka nez vai tā ir laba ideja, jo tas būs daudz, nogurdinoši un depresīvi. Patiesi izrādās tikai pēdējais. Pie ieejas ir kartītes ar starpkaru ainiņām – kūsājoša pilsētas dzīve – tirgi, lidmašīnas nolaišanās, viesi, uzvedumi. Pēc tam ir pāris telpas par to, kas notika karā. Jā, kas notika karā? Tā kā Klaipēda ilgi ir bijusi Prūsijas sastāvā un tikai 20-tajos gados kā Lietuvas nacionālās kustības centrs pievienota Lietuvai, tad Hitlers 39. gadā to ļoti strauji anektē un pat parādi par to notur. Kad tuvojas frontes līnija, lielākā daļa iedzīvotāju tiek evakuēti. 44. gada beigās un 45. gada sākumā Klaipēda tiek bombardēta, apšaudīta, bombardēta, apšaudīta un tā tik ilgi, kamēr Padomju armija ieņem pilsētu, kurā pirmajā nedēļā izdodas saskaitīt veselus 6 iedzīvotājus. Drusku ilgākā laikā tiek jau pie gandrīz 30. Muzeja ekspozīcijā iekļauta vizualizācija, kas secīgi parāda, kuras Klaipēdas vietas ir bombardētas. Būtībā – praktiski visas. Tāds, lūk, ir izskaidrojums tam, ka vecpilsēta neizskatās sevišķi veca un ka mēs centrā nevienu lielo katedrāli neredzējām. Ar pilsētas atjaunošanu iet ilgi un smagi, jo evakuātie cilvēki atgriežas sajukumā, kur nav ne darba, ne iztikas, nedz arī kādas skaidrības par īpašumtiesībām, un daļa no viņiem vienkārši lūdz evakuēt sevi atpakaļ uz Vāciju.

    Tur, kur mēs nakšņojām, blakus bija tāda viesnīca, kas labi redzās kā mūsdienu arhitektūra, kas koķetē ar vēsturi – pāri stikla sienām pārbūvēts vācu viduslaiku stila koka režģis kādā agrā pildīja mūrējumu iekšā. Muzejā kādā videomateriālā es ievēroju, ka 30. gados šajā vietā ir stāvējusi līdzīgas formas ēka ar īsto koka režģi, līdz ar to jaunā ir viņai veltījums.

    Vēl mēs šo to uzzinām par cietokšņa vēsturi. Cietoksnis te ir jau no 13. gadsimta – vācu krustneši apmetās gan te, gan Rīgā stipri līdzīgā laikā. Gadsimtu laikā cietoksnis ir pārbūvēts, paplašināts, pārbūvēts vēl un vēl, līdz 18. gs. beigās savu nozīmi zaudējis. Līdz 19. gs. beigām tas bijis pilnīgi nojaukts un tā vietā salīdušas ostas ēkas. Pag, bet kur tad mēs te tagad atrodamies? Pagrabi, šķiet, ir saglabājušies vienkārši aizrakti, bet vairums lietu, kas ir te virs zemes ir rekonstruētas/uzbūvētas no jauna, turklāt sapnis ir rekonstruēt pilnu bastionu komplektu apkārt, kanālu, un tad pa stūrītim vien arī pils būves. Oho! No vienas puses varētu tiepties, ka tā nav pietiekami īsta vēsture, no otras puses, tas ir fantastisks veids, kā parādīt lietas, demonstrēt, kā tas ir dabojies, kad tika lietots.

    Pa pils muzeju esam aiztaigājušies krietni ilgāk nekā plānots, pēc tam beidzot dodamies uz Palangu.

  • Kuršu nērija

    Pa ceļam uz Pāvilostu mēs braucām cauri Ēdolei, tāpēc es izstāstīju vecu leģendu par nosaukumu*. Tuvojoties Klaipēdai sākām jokot, vai tad te ir ēsti klaipi. Vikipēdija gan saka, ka tam drīzāk ir sakars ar klajo pēdu, precīzāk sakot, attiecīgajiem kuršu vārdiem, kas tobrīd kopā nozīmējuši gludu vietu.

    Klaipēdā iebraucām jau krietnā pēcpusdienā un bez būtiskiem starpgadījumiem. Kosmiskā Brīnuma nolikšana maksas vietā un mēģinājums piereģistrēties blakusviesnīcā neskaitās. Mūsu viesnīcā ir diezgan glīti, plaši numuriņi, un tā atrodas netālu no ostas. Vispār jahtas ir arī kanālā mums aiz loga. Pirmajā vakarā izmetam mazu līkumiņu pa vecpilsētu un paēdam vakariņas vietā, kur Trip Advisor sola Centrāleiropas virtuvi. Es sāku saprast, ka Centrāleiropas nozīmē vienkārši “parastais ēdiens”. Bet ēdiens nav slikts un ēst gribas. Pēc vakariņām it kā gribas pastaigāt pa vecpilsētu, bet neko daudz vairāk kā Teātra laukumu un vienu skaistu sienas grafiti (pa visu mājas galu divapus stāvu augstumā) neredzam, jo es sāku salt, bet visas jakas ir aizmirstas viesnīcā. Ejam atpakaļ.

    Pie viesnīcas es izmetu mazītiņu līkumu uz ostas pusi. Ostas rūpnieciskās daļas mani neinteresē, bet tepat blakus viesnīcai ir neliels, pagriežams gājēju tiltiņš ar koka klājumu un kaltām margām. Vēlāk (pēdējā dienā, brokastis ēdot) mēs pat redzēsim, kā to griež – ar rokām, divi vīri staigā ap centrālo stabu un griež sviras plecus. Otrpustiltam es ieraugu vienu spoka skulptūru (tas lien ārā no kanāla) un vienu mazām figūriņām rotātu vējrādītāju. Nav ne jausmas, vai tas spēj arī pašu vēju parādīt. J. norāda, ka pāri ūdens strēlei redzamais mežs ir Kuršu kāpa.

    Nākamā dienā pēc lēna iesākuma (brokastis nav ne sliktas, nedz labas, kafija nekāda, mērķi un vēlmes neskaidras) un neliela līkuma pilsētā braucam uz Kuršu kāpu. Pilsētā ir kaut kas jocīgs, bet es vēl īsti nespēju noķert, kas. Ir grūti uztvert, kur ir vēsturiskā centra robežas, kā minimums.

    Uz Kuršu kāpu mūs pārved mazs prāmītis. J. ir izpētījis, ka noteiktos laikos tas ved ne tikai pāri, bet arī gabaliņu tālāk, tieši uz delfināriju. Tajā galā ir daudz cilvēku, iespējams, pat mazliet par daudz. Taisos stāties rindā, bet klausos, ka skaļruņos aicina visiem, kas var, biļetes pirkt internetā, nevis stāvot rindā. Pēc dažām minūtēm J. biļetes ir rokā. Delfīni ir forši, tie lēkā, ēd zivis, met salto, ēd zivis, spēlē bumbu, ēd zivis, peldas figūrās ar treneriem, šļakstās un kopā dzied. Kādu brīdi mēs ar J. apspriežam labturības aspektus – tā kā delfinārijs nav ceļojošais cirks, te vismaz teorētiski ir iespēja labāk rūpēties par dzīvniekiem, bet mārutks viņu zina, vai to dara. Vikipēdija zina stāstīt, ka Eiropa regulē minimālo baseina lielumu, bet vispārīgi uzreiz vieglu atbildi nedod (aspekti, elementi, vēl aspekti) un roumingā internets draud beigties. Un ir patīkami, ka delfīni motivējas ar zivīm, nevis pātagām. Un vēl ir patīkami, ka mums nav sēdvietas pirmajā rindā, jo, delfīni izrādās lielāki, kā es atcerējos, un tāds salto pārvieto ļoti daudz ūdens.

    Pēc tam ejam uz jūras muzeju, es gribu redzēt akvārijus. Muzejs ir ierīkots vecā cietoksnī (apkārt ir pat grāvis un nocietinājumi, grāvī dzīvo pelikāni), tāpēc tajā ir gan ekspozīcijas par vietas vēsturi, gan viena telpiņa ar dažādu kuģu modelīšiem (heh, Heijerdāls te ticis pat pie diviem), gan visādi enkuri. Nocietinājuma ēka ir pārbūvēta par jūras dabas muzeju un akvāriju kompleksu, tai apkārt baseinos dzīvojas pingvīni un roņi. J. ātri vien pasludina, ka roņi ir vislabākie, iespējams, viņu apbur suniski ūsainie purni ar lielām, aizveramām nāsīm. Vienam baseinam pielikta zīme, ka te dzīvo ronēni, kas salasīti savainoti jūrmalā. Kad paaugšoties līdz izdzīvotspējai, laidīšot atpakaļ. Iekšā, tātad, ir akvāriju un dabas muzeju mikslis. Dabas muzejā ir daži zivju maketi, viens milzīgs vaļa galvaskauss (uff, ja galvaskauss ir maza auto lielumā, tad pilno garumu aptvert ir necilvēcīgi), kā arī milzīga, milzīga gliemežvāku kolekcija. Lieli, mazi, ar asumiem un bez, plaukti pa visu sienu un ne jau mazai telpai. Meitenīte manī, kas jūrmalā lasa gliemežvākus, ir pilnīgi un bezcerīgi apburta.

    Vēl jūras muzejā ir akvāriji. Sevišķi interesanti ir skatīties koraļu akvārijus, tie ir kā tādi zaraini citplanētieši, bet manas acis nezkāpēc sāk pamazām dot mājienus, ka blenšana apaļos ūdenstraukos vispār ir nogurdinoša lieta. Muzejs attapīgi sakārtots, sākot ar mazākām lietām, mulāžām un manekeniem un beidzot ar iespaidīgajām lietām – pēdējā etapā lielajam storu akvārijam var iziet caur apakšu un nonākt pie stikla paneļiem roņu un pingvīnu mītņu zemūdens daļai. Tunelis zem storu akvārija ir liekts visos aspektos – es, blenzdama uz stores zobiem (storēm neesot zobu, es nezinu, kam piederēja mute ar trijstūrainajiem zobiem, kas peldēja pāri), ieskrienu ar pieri liekumā, jo tas ir, cik pārsteidzoši, caurspīdīgs. Tētīt, tās zivis ir lielas. Pingvīni īpaši pie stikliem nenirst, bet pie roņu stikla es uzzinu, ka ronim uz “astes” ir kāju nagi. Jo nu tie ir pēdu analogi. Tā lūk.

    Iznākot ārā, es kādu brīdi juku jukām runāju par to, cik ļoti nogurušas ir acis, par to, ka mazliet sāp galva, un par to, cik ōsam ir šie radījumi un akvāriji un gliemežvāki. Mēs piemetamies atpūsties kafejnīcā, kur ārā cilvēki sīksti dala pie galdiņiem pietrūkstošos krēslus. Mēs apsēžamies iekšā, kur ir drusku smacīgāk, bet daudz klusāk, tiklīdz rinda noskrien. Aveņu saldējums garšo pēc bērnības kožļenēm. Tas nav slikti, bet mazliet negaidīti gan.

    Mēs uzzinam mazliet par cietokšna vēsturi (īsumā: nav nekāds pārsteigums, ka garas pussalas pats gals šķiet laba pozīcija militāriem nocietinājumiem nezin cik gadsimtus) un tad dodamies prom no muzeja – pastaigāties pa kāpu. Nērija ir pietiekami plata, turklāt mēs ejam slīpi, tāpēc sanāk vispirms iziet cauri pamatīgam, skaistam kāpu priežu mežam, kamēr nokļūstam pie jūras. Liedaga profils ir kā tāds izgāzies L burts – vispirms kāpa stāvslīpi iet uz leju vairākus metrus, un tad seko plata, plata pludmale, gluda kā galds. Dienā, kad mēs tur staigājam vairāk kā pusi šī platuma aizņem smiltis tajā ideālajā mitrumā, kur smiltīs negrimst kājas. Es nostaigāju lielu gabalu, tā arī nenovelkot kedas. Ir tik daudz mazo gliemežvāciņu, ka tie kraukšķ zem kājām vietām. Lai laudis nebojātu kāpu un sevi, ik pa nelielam galam ir kāpnes tikšanai augšā/lejā. Kāpņu galā var stāvēt un domāt, vai tagad redz vairāk jūras. Vai vispār ir iespējams redzēt vairāk jūras.

    Pa vidu stap kāpas galu un Smiltīni es ierosinu apsēsties smiltīs un atpūsties. Mums nav segas, bet diena ir sausa un smiltis ir siltas. Apsēžos, nē, atguļos smiltīs un mēģinu aizlikt rokas priekšā sejai tā, lai netraucē ne saule, ne vējš. Tas nav viegli, jo ziemeļrietumu vējš pūš sejā smiltis. Te mani glābj fizmatu hūdijs. Tātad, no šīs dienas hūdijs ir zināms kā lielisks pludmales apģērbs!

    Kuršu kāpā jūra nezkāpēc šķiet lielāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Saulkrastos. Tā šodien ir pazaļgana un viļņaina, un cilvēku šajā vietā praktiski nav, tāpēc mums ir viens no visīstākajiem atvaļinājuma brīžiem, kādi vien mēdz būt.

    Pret Smiltīni (paldies, GPS kartes, klau, Eiropa, kā tur ar to Galileo iet?) šķērsojam kāpu atpakaļ uz jomas pusi. Gaidot pārcēlāju, piemetamies tuvējā restorānā un pasūtam uzkodas vai desertus. Mans deserts ir tāds kā liels, karsts smilšu cepums ar mandeļu un medus kārtu, papildināts ar milzīgu kaudzi putukrējuma. Mazliet aizlīpu, bet apsveru ko tādu izmēģināt uzmeistarot mājās. Ēdot lasu par Kuršu nēriju un to, ka tā ir savā īpašā veidā ļoti trausla – ja apstākļi pamainās, tad izformēt smilšu čupas nav nemaz tik grūti, pat tad, ja tās ir ļoti, ļoti lielas. Vēl es lasu par kurseniekiem, kuri tā arī nekad neuzzināja, ka varētu būt latvieši, jo no Kurzemes uz Kuršu kāpu izceļoja tad, kad būšana latviešiem vēl nebija izgudrota.

    Atpakaļceļā prāmis smird. Pareizāk sakot, vējš vēl jo projām ir ziemeļrietumiem, tāpēc šajā virzienā braucot, visas prāmja izdedžu smakas sapūš atpakaļ prāmī.

    _________
    *) Sēž zemnieks ceļa malā, brauc garām barons. Barons vāciski prasa, kā sauc šo vietu. Zemnieks nesaprot, tāpēc atbild to, ko viņam šķiet, ka viņam prasa, t.i., ko viņš dara: “Es ēd uoles!”