Tag: Ļubļana

  • Trīs nakšu epizode Slovēnijā: trešais vakars

    Viesnīcas brokastīs un pusdienās institūta kantīnē es divreiz paspēju pagaršot kūku, kas, kā vēlāk atklāju, ir Slovēņu lepnums – septiņu slāņu kūka – trīs slāņi īpatnējas mīklas, starp kuriem ir 2 balti krēmsiera (nu apmēram) un 2 melni magoņsēklu slāņi. Atkarīgs no gatavotāja, bet vispār garšīga. Viesnīcā man garšoja labāk kā institūta kantīnē, bet nu labi, institūta kantīne vispār bija necila. Varbūt ne slikta, bet izcili necila.

    Otrajā dienā es atklāju, ka viesnīcas ēdnīcā ir divi kafijas automāti – viens, kas dod iepriekšējā dienā dzerto pienu ar kafijas smaku dažādos nosaukumos, un otrs, kas deva, šķiet, tikai divus dzērienus – espresso un dubulto espresso. Tas bija varen labs atklājums, dubultais espresso bija tīri dzerama kafija pat bez piena. Pie brokastīm sapazinos ar čehu pētnieku, kas neveiksmīgas semināru sakrišanas dēļ nebija ticis uz iepriekšējo dienu. Jauks un patīkams cilvēks ar zinātniekiem bieži sastopamo dāsno entuziasma devu – patīkami parunājos un iekšēji sakaunējos, ka pusmiegā biju liftā no viņa nobijusies. Nezinu, kāpēc, laikam liftā vēl jutos nesociāla.

    Tuvojoties semināra beigām sāka nežēlīgi sāpēt kakls un es pēkšņi sapratu, ka termosā visu dienu stāvējusi kafija gan ir jauks, silts padzēriens, bet galīgi ne tas, ar ko varētu izkodināt kaklu, lai tā nesāp. Cerības uz vakara pastaigu pa pilsētu atņēma lietusgāze, kas ij netaisījās rimties. Slovēņu kolēģe mēģināja mums izsaukt taksometru – esot 20 minūtes jāgaida – ai, nevajag. Sarunājām septiņos iet vakariņās. Slovēņu kolēģe norezervēja mums galdiņu, lai mēs tik lielā barā ierodoties, nepaliekam ārā. Divi restorāni bija pilni, palikām pie Gjužinas ar Slovēnijas kura tur reģiona nacionālo virtuvi. Lēti neesot, bet nacionāli gan. Turpina līt – kad būs tie takši? Ā, viņi tā arī netika izsaukti? Slovēņu kolēģe piezvanīja citai, dārgākai taksometru kompānijai – tie varēja pēc 10 minūtēm ierasties. Pa starpu viņa stāstīja, ka Ļubļana esot jauka, kompakta pilsēta, kur iedzīvotāji labprāt staigā ar kājām, bet, kad uznāk lietus, tad visi sasēžās taksometros un pilsētā turklāt rodas sastrēgumi. Tāpēc arī taksis esot tik ilgi jāgaida – visas mašīnas jau esot pilnas ar slovēņiem pašiem!

    Viesnīcā izdomāju, ka ingvertēja varētu uzlabot manas un kakla attiecības. Aizgāju uz viesnīcas bāru, jā, pa 1,7 eiro var dabūt kanniņu ingvera tējas ar citrona gabaliņu un pa vēl 30 centiem arī paciņu medus. Lieliski, varbūt tas mani glābs. Bārmene bija sasodīti omulīga, smaidīga meitene, tāpēc saņēmu drosmi un pajautāju, vai es nevaru iemainīt kādas Slovēnijas eiro monētas – pirms braukšanas uz šejieni biju saņēmusi lūgumu paskatīties, vai negadās. Tā kā parasti maksāju ar karti, tad monētas pašas pretīm neskrien. Meitene padomāja un teica, ka reti esot, bet viņa paskatīšoties… Pēc dažiem “hmmm” un vairākiem monētu džinkstieniem man uz letes priekšā gulēja 4 dažādas diveiro monētas – šī esot vistipiskākā, bet šī, šī un šī arī esot slovēņu. Kad pirku otru tēju, dabūju vēl vienu tipisko diveiro. Mazo monētu gan neesot.

    Pēc atgriešanās mājās izrādījās, ka es esmu dabūjusi divus eksemplārus “standarta” diveiro monētu, kā arī trīs speciālās “jubilejas” monētas – analogu mūsu stārķītim. Pārsteidzu gan sevi, gan monētu vaicātāju.

    Pēc pusotras stundas lietus turpinājās, kakls jutās tikai drusku labāk, bet man vienalga šķita, ka iet vakariņās ar patīkamiem zinātniekiem ir jēdzīgākais, ko es varu izdarīt. Izķeksēju no somas savu daudzreiz lietoto vienreizlietojamo plēves mēteli (jo lietussarga nebija) un kopā ar pārējiem Latvijas kolēģiem airēju uz restorānu. Restorānā mana lietusplēve izsauca nedalītu sajūsmu, acīmredzot kulturāli cilvēki nestaigā apkārt tērpušies kaut kamī, kas izskatās pēc iepirkumu maisiņa, turklāt draņķīga. Viesmīlis laipni, bet noteikti man viņu tūlīt pat atņēma un aiznesa pakārt velnszinkur, lai es ar to drausmīgo slapjumu nepadaru slapju visu, visu apkārt. Bet ko gan citu, ja, cik zinu, lidojumos rokasbagāžā ņemt lietussargu nedrīkst?

    Vakariņās ļāvos pierunāties uz īpašo Mārtiņdienas piedāvājumu (nezinu, kā Mārtiņdienu sauc Slovēnijā) ar kāpostiem, pīles (vai zoss?) krūtiņu, ķirbju zupu un kazas siera salātiem ar ķirbju sēklu eļļu aperatīvā. Ar zināmu žēlumu atteicos no kopīgās vīna pudeles tukšošanas un dabūju sev kafiju ar sļivovici. Man gan tās abas lietas pasniedza katru savā traukā, bet tas netraucēja man būt barbaram un saliet to visu kopā. Mans kakls bija laimīgs. Desertā bija apburoša rulete ar ēdamo kastaņu krēmu – maiga, bet ar ļoti intensīvu kastaņu garšu. Piefiksēju, ka vajadzētu vēlāk izpētīt šo ēdienu un izskatīt iespējas iemācīties gatavot.  Vācu profesors jokojās viesmīlim, lai viesmīlis neapvainojoties, ja viņš teikšot, ka ķirbju zupa esot tikai tīri laba, jo vislabāko zupu taisot viņa sieva. Viesmīlis tāpat atjokoja, ka sarunāts! Sieva pēc tam izstāstīja, ka viņa gatavojot Āzijas stilā – ar ingveru un kokospienu. Vienīgais ķīnietis grupā ar smaidu izstāstīja, ka pretstatā populārajam priekštatam par ķīniešu virtuvi patiesībā kokospienu tur lieto maz, tā esot vairāk taju lieta. Mēs aizrunājāmies par dažādiem ēdieniem šur, tur un visur, sazinkā tikām arī līdz baltiešu pirts stāstiem… Šeit igauņu kolēģe mani sakāva – viņai ir melnā pirts un doma par pirti ar sodrējainām sienām pirtī negājējus šokēja vēl vairāk kā doma vienkārši par karsēšanos un lekšanu ūdenīm. Mēs ar igauņu kolēģi gandrīz vienā balsī teicām, ka pie pirts esam pieradušas, bet cilvēkus, kas lec āliņģi tāpat vien, bez pirts mums ir daudz grūtāk saprast. Tas bija jauks vakars ar visādām jaukām sarunām un līdz vēlēšanu rezultātam mēs veiksmīgā kārtā aizrunājāmies tikai vienu reizi un uz īsu brīdi. Cita starpā es uzzināju, ka arī šis restorāns dod gandrīz tikai un vienīgi slovēņu vīnus un ka Slovēnijas ziemeļrietumos taisot baltos vīnus.

    Ķirbju zupa bija pārsteidzoši garšiga, ņemot vērā manas distancētās attiecības ar ķirbjiem. Amerikāņu kolēģe brīnījās, kā tas tā var būt, ka kādam negaršo ķirbji. Es teicu, ka es īsti nezinu, bet varbūt tas ir saistīts ar to, cik plaši un brīvi ķirbji ir pieejami, ja tev ir vecmāmiņa, kas tev uzaudzē mazu ķirbīti uz 40 kg. Nē, 40 kg laikam bija igauņu kolēģes stāsts. Viņai arī ir vecmāmiņa, kas audzē lietas.

    Vēlu vakarā sametu savu niecīgo iedzīvi (lādētājus un netīro veļu) somā un devos gulēt. 5:05 mūs pie viesnīcas gaidīs institūta sarunātais busiņš lai aizvestu uz lidostu – lidojums tiem no mums, kas lidoja uz Vīni, bija 7:15, bet tiem, kas uz Minheni – 7:05.

    5:08 mani atmodināja telefona zvans. Kolēģis: Lauma, vai Tu taisies braukt ar mums? – Bļa*, man modinātājs nenozvanīja, lūdzu, lūdzu uzgaidīet, tūlīt būšu!!! Pēc 5 vai 7 minūtēm tiešām biju viesnīcas vestibilā, kartīti triecientempā nometusi uz reģistratūras letes “Thanks, bye, no bar used!”* – manā istabā nebija nekāda bāra, no kā paņemt kaut ko, par ko man būtu bijis jāmaksā papildus. Pārsteidzošā kārtā man pat bija visas manas mantas. Matu ķemmēšanu gan atstāju vēlākam laikam, tie izskatījās kā vārnu ligzda, bet vismaz lidojums nebija nokavēts. Pēcāk sapratu, ka modinātājs nenozvanīja, jo ir sestdiena un jā, es uzstādīju laiku 4:40, bet neuzstādīju, ka jāzvana arī sestdienā.

    Par spīti tam, ka uz mums pieciem bija viesnīcai izdevies sagatavot tikai trīs brokastu paciņas (par vēlu pateicām, ka tik daudzi lidojam prom tik agri) es dabūju vienu no tām. Izvejoju no maisiņa mazo, saldo batoniņu** un mulsi domāju, ko darīt ar pārējo. Ir pieci naktī, man, goda vārds, negribas ēst. Mēģināju lidostā atdot to čehu kolēģim, nesanāca, jo sviestmaizes ir ar dīvaindesu, bet viņš ir veģetārietis. Beigās mani izglāba latviešu kolēģe, kas paprasīja manderīnus – sapratu, ka var tak sadalīt! Manderīnus viņai, ābolu čehu kolēģim, sviestmaizi – otram latviešu kolēģim. Un man pašai kafija no supersmaidīga bārmeņa, kas mēģināja vest ar mani sarunas, kamēr es mēģināju neizmežģīt žokli žāvājoties. Nonācām pie konsensa, ka rīti nav mana stihija, bet es novērtēju to, ka viņš spēj pamosties un lidostā jau kopš četriem katru dienu gatavot kafijas. Kafija, starp citu, bija jauka – es tādu pussešos no rīta nevarētu pagatavot. Turklāt nedārga.

    No Ļubļanas uz lidostu ir autobānis, mēs būtu varējuši izbraukt arī vēlāk, bet mikriņu kompānijai goda kodekss pieprasīja gribēt mūs pie viesnīcas savākt 5:05.

    Ļubļanas lidostā paceļoties, redzēju skaistu, dūmakainu skatu ar lielu kalnu, sniegu un mākoņiem. Vīnē pļurgāja lietus un zemi klāja īpaši plāna sniega kārtiņa, kuras pirms dažām dienām tur vēl nebija. Vienā no lidmašīnām, kad kāpām iekšā, stjuarte, pirms teikt “Good morning” paskatījās pulkstenī, uz ko mans kolēģis nopriecājās un teica, ka jā, esot, esot rīts. Stjuarte kaut ko atjokoja, ka jāpārliecinās taču. Vīnē, kad kāpām iekšā, airBaltic stjuarte vienam no priekšējiem pasažieriem teica, ka Rīgā laiks esot gandrīz tāds pats, tikai sniega krietni vairāk.

    _____________________________
    *) Paldies, atā, bārs netika lietots.
    **) Gandrīz nedēļu vēlāk, šo rakstot, attapos, ka esmu to pazaudējusi, nevis apēdusi.

  • Trīs nakšu epizode Slovēnijā: otrais vakars

    Nākamajā dienā pēc vieglām brokastīm viesnīcā, kurās kafija bija pārāk pliekana, bet saldajām maizītēm nebija ne vainas, devāmies uz busiņu, kas veda mūs uz institūtu, kur jānotiek semināram. Šoferis pie institūta kompleksa vārtiem apjautājās slovēniski kaut ko sargam, ieveda mūs iekšā pie vienas no ēkām un teica, ka klāt esam. Labi, viss bariņš ejam meklēt, kur tas notiek. Zīmju it kā nav, lai gan bija solīts, bet nu, uzkāpuši 3. stāvā satiekam sievieti, kas jautā, vai mēs uz workshop*. Mēs – jā, jā! un viss ir labi. Velkam nost mēteļus, runājamies, un tad pamazām atklājas, ka šis ir kaut kāds fiziķu seminārs un cilvēki jūtas nudien samulsuši, kāpēc pie viņiem brauc kāds no Igaunijas. Nepareizā ēka. Mēģinam izprasīt, kur varētu būt meklējams mums vajadzīgais profesors, bet kā diez izrunā viņa uzvārdu… (Uzvārdā ir kļūmīgais “j” burts, kas pa dažādām Eiropas valodām nes vismaz trīs būtiski atšķirīgas izrunas.) Mēģinam parādīt e-pastu, kurā ir rakstīts šis vārds, bet sieviete pārķer, kura vieta jālasa un saliek kopā profesora priekšvārdu ar saimniecisko lietu organizatores uzvārdu, radot instūtā, visticamāk, neeksistējošu cilvēku. Es to aptvēru tikai daudz vēlāk, jo igauņu kolēģe, kas rādīja e-pastu, uzvārda atšķirības norakstīja izrunas īpatnībās.

    Tātad, mēs nepārprotami esam atnākuši nepareizi. Tiktāl skaidrs. Bet kur mums jābūt. Noejam lejā, trepēs zīmju nav. Apskatāmies apkārt, solīto zīmju nav. Apskatāmies apkārt vēlreiz, zīmju vēl jo projām nav, galīgi nav. “Let’s solve this in computer people style! Let’s go to back the main gate and start again!”** kāds iesaka. Institūta teritorija nav tik liela, lai mēs justos galvenos vārtus bezcerīgi pazaudējuši, tomēr drusku neskaidrība, uz kuru pusi tie ir, piemīt. Pamazām virzāmies tur un pa ceļam satiekam gaišmatainu sievieti, kas kā vēlāk sapratu, laikam bija tā pati saimniecisko lietu organizatore. “Awww, you are completely lost!”*** viņa noteica ar mīļuma pieskaņu balsī. “Kāpēc Jūs nesekojāt zīmēm?” Pa ceļam uz semināra ēku, mēs viņai izstāstījām, kā mums tā sanāca – šoferis mūs ieveda dziļāk teritorijā, izlaida pie nepareizās ēkas, un, jā, ja mēs būtu nākuši no vārtiem, mēs būtu zīmes redzējuši. Bet mūs paveda zīmēm garām.

    Seminārs beidzās vieglā krēslā un pēdējo dienasgaismu izmantojām caur pilsētas centru ejot atpakaļ uz viesnīcu, kas atradās upes otrā krastā. Pēc divām stundām ir kopīgās vakariņas organizatoru izvēlētā restorānā netālu no pils. Nu jau no Latvijas esam trīs, vēlāk klāt piebraukusī kolēģe vēlas tikt uz viesnīcu un izkrāmēties, otrs kolēģis kaut ko runā par nogurumu, tikai man šķiet, ka jānomet viesnīcā mantas un jāiet paskatīties pils.

    Es tikai nometīšu mantas, es tikai… Pilsētā ir tikai divas dienas, cita laika paskatīties var nebūt… Viesnīcas siltā gulta ar divām biezām segām vilina mani kā sirēna, spēka nav nekam, pat šo stāstiņu rakstīšanai (tie top vairākas dienas pēc atgriešanās)…

    Stundu pirms vakariņām saņemu visu savu gribasspēku (lai piedod projekts, kas jānodod līdz mēneša beigām, tam tomēr vajadzētu vēl vairāk gribasspēka) un eju uz pils pusi. Tas ir viegli – pāri upei pa trīsdaļīgo tiltiņu, mazliet pa kreisi un tad jau redzama labi izgaismota taka augšā kalnā. Kalns ir stāvs, daudz stāvāks kā Prāgā, es eju elsdama – vehē-vehē… vehē-vehē… Blakus man pastaigas solītī iet sieviete ar vidēja izmēra suni. Suns skraida šurpu turpu, viņa to brīžiem pasteidzina. Viņa neiet ne īsti ātrāk, ne īsti lēnāk par mani, bet aizelsusies nav ne druskas. Vehē-vehē… Var redzēt, kurš te katru vakaru staigā.

    Kalna augšā paveras burvīgs skats uz pilsētu. Jā, Ļubļana varbūt nav liela, bet tāpēc bagātīgais gaismojums atklāj katru tās māju kā unikālu dārgakmeni. Pēc pusloka gar kalna malu atrodu arī ieeju pilī. Vārtu arkā pie sienas piestiprināts kalts metāla pūķis, gatavs uzšļākt man uguns straumi, ja nu es nebūtu īstā gājēja. Iemetu pusaci pils iekšpagalmā (dažādu formu augi, gaismiņas, krāsiņas, dažādas ēkas, interesanti), bet kārtīgi skatīties nav laika – jāmeklē ceļš no kalna lejā, lai nenokavētu pusdienas.

    Telefona karte man vēlīgi rāda, kur man jāiet, bet es apmaldos vairāklīmeņu takās. Es esmu te augšā, bet šī taka ved pa labi. Uz priekšu ved tā taka, tur lejā tieši zem manis, bet kā lai es tieku tur?

    Tomēr tieku lejā, pat nekur nelecot un barjerām pāri nekāpjot. Drusku neomulīgi, ka šīs puses taka ir piķa melnā tumsā un pat mierinošas meitenes ar sunīti nav. Bet iet apkārt puskalnam laika arī nav. Ieslēdzu telefona lukturi un raitā gaitā desoju lejup. Pusceļā taka beidzas un noeeja turpinās pa viduslaicīgām ielām. Brīdī, kad man no mugurpuses brauca mašīna, es izmisīgi vēlējos, kaut spētu izlīmēties gar sienu, taču iela izrādījās platāka kā izskatījās un šāda pārmērība netika no manis prasīta.

    Vakariņās es praktiski pārliecinājos, ka slovēņi ir mežonīgi vīna… vīna viss: dzērēji, pazinēji, audzētāji, reizēm arī snobi. “Mēs šajā restorānā turam tikai Slovēnijas vīnus!” … “Paskatīšos pagrabā!” Jo restorānam taču ir pat savs sasodītais vīna pagrabs! Īpaši mums sagatavotajās vakariņās varēja izvēlēties zivju vai gaļas ēdienkarti, taču nevarēja dabūt uzkodu no viena un otro no otra. Par šo vācu profesors mazliet pavilka viesmīli uz zoba, kas noveda pie tā, ka viņi ar viesmīli visu atlikušo vakaru regulāri plēsa kopā jokus. Vienā brīdī profesors stāstīja, ka vienu reizi mūžā esot vienu vakaru piestrādājis par viesmīli, un tā esot bijusi galīga izgāšanās – viņam šķitis, ka viņš taču atcerēsies ēdienus, un tā pat bijusi taisnība… Bet aiznesis viņš tos galīgi citiem cilvēkiem. Šajās dažās dienās man radās ilūzija, ka slovēņiem piemīt kaut kas no dienvidnieciskās atvērtības, taču saprātīgās devās, darot tos par lieliskiem, taču ne biedējoši uzmācīgiem viesu uzņēmējiem.

    Viena no slovēņu kolēģēm ir veģetāriete, tāpēc viņa jautā pati pēdējā, kādas ir iespējas dabūt… Ja pareizi sapratu slovēniskās sarunas atstāstu, tad viesmīlis bija atvainojies, ka par to nav padomāts un ka viņiem īsti nekā tāda nav, un vai viņa būtu ar mieru aperatīvā samierināties ar pastu ar trifelēm un otrajā ar… aizmirsu, kas bija otrajā, man žoklis atkārās jau pie pastas ar trifelēm. Redz, Slovēnija ir ne tikai vīna valsts, bet arī trifeļu. Viņa ar skaidrojumu, ka neesot pārāk izsalkusi un ka šī esot reģionam specifiska lieta, deva mums visiem pa drusciņai pagaršot. Jā, bija mežonīgi garšīgi.

    Žēl, ka es neatceros, kas man pašai bija, jo tas arī bija ļoti lieliski un pieminēšanas vērti.

    Vakariņas noritēja sparīgā piedzīvojumu un kultūras stāstu apmaiņā, jo bija taču jārunā par visu labo un skaisto, lai nejauši netrāpītu uz vēlēšanu rezultātiem. Vakara beigās vienalga tomēr pilnīgi no tā izvairīties neizdevās, taču pa starpu bija stāsti par to, ka Lielais Kanjons esot lieta, ko nav īsti vērts skatīties bildēs, tās vienkārši nespējot attēlot to diženumu. Un, ka pa Amerikas dabas parkiem varot doties pārgājienos uz vairākām dienām, kuru laikā nesatiek nevienu cilvēku, izņemot, ja tu kaut šķībi paskaties uz izskalotajiem vai kritušajiem kokiem – tad pēkšņi no zila gaisa uzrodas rendžers, kas atgādina, ka kurināt ugunskuros parka kokus (arī kritušos) ir stingri aizliegts. Bija stāsti par pārgājieniem kalnos un nejaušu noklīšanu par par pāris grādiem, iemaldoties sazinkādā biežņā un tad ejot atpakaļ līdz pašai kalna (nē, laikam vulkāniskā krātera augšai). Es uzzināju, ka itāļi kafiju ar jumtiņu sauc par salabotu kafiju (šīs tulkojums gan ir caur angļu tulkojumu) un igauņi labprāt dzer kafiju ar medu. Mulsi brīnījos, ka latvieši labrāt lieto medu, jā, bet pie tējas, galīgi ne pie kafijas. Kā vienīgo hipotēzi spēju iedomāties mammas vēl 90-tajos teikto, ka medus pie kafijas ir lēti. Jā, cukura deficīta laikos tā bija, bet tagad… laikam neesam spējuši no tā izaugt. Kafijas saruna aizvirzījās uz to, kā mājās gatavo kafiju dažādos reģionos. Es patiesi pārsteidzu visus klātesošos, sakot, ka, jā, latvieši gan ir pazīstami ar franču spiedi (french press) un mokapodu (mokapot), bet visbiežāk mājas apstākļos latvieši kafiju vienkārši uzlej krūzītē. Tas ir kā?! Nu, ieber maltu kafiju krūzītē, uzlej verdošu ūdeni. Nu, bet biezumi?! Biezumi taču iet mutē un pretīgi!? Nu, apmaisa sākumā drusku (no augšas) un tad ļauj nogrimt?! Tiešām?! Nu jā, tie biezumi labi nogrimst. Bet cukurs? Nu cukurs jāpieliek sākumā. Mūžam nebūtu iedomājusies, ka šī metode varētu būt tik šauri specifiska.

    Ak jā, ar visām savām bailēm nokavēt vakariņas es biju pirmā.

    _______________
    *) Grūti tulkojams vārds zinātniskai sanākšanai, kas nav konference, bet vairāk ir orientēta uz kopīgu padarbošanos un kāda rezultāta sasniegšanu. Oficiālais termins ir “darbseminārs”, sadzīviski bieži izlīdzamies ar semantiski plašo semināra vārdu.

    **) Risināsim šo kā datoru cilvēki! Aiziesim atpakaļ pie galvenajiem vārtiem un sāksim visu no jauna!

    ***) Vaiiiiii, jūs es esat pilnīgi apmaldījušies!

  • Trīs nakšu epizode Slovēnijā: pirmais vakars

    Lidojums bija tik neierasti vēlā pēcpusdienā, ka no rīta gandrīz paspēju sarunāt ar draugiem vakarā iet uz bāru – nu, kad dienas darbi būs apdarīti… Un tad atjēdzos, ka mans dienas darbs taču ir lidot uz Ļubļanu.

    To, ka uz Ļubļanu vajadzēs braukt, ar kolēģi uzzinājām vēlu, kad biļetes jau maksāja krietnu summu. Dažādos interneta kaktos sakasīt nesavienotu lidojumu caur Vīni izrādījās būtiski lētāk nekā jebkas savienots. Nu, cerēsim, ka pirmais lidojums nekavēsies, citādi būs labs iemesls pastrīdēties ar darba vietu, ja ne par ko citu, tad vismaz par to, vai ceļojumu apdrošināšana ir attiecināmie izdevumi. Braucām bez nododamās bagāžas, turklāt turpcieļā arī katrs savā laikā – airBaltic mājaslapā neuzkrītoši, taču nepārtraukti mainījās pieejamo biļešu skaiti, un brīdī, kad es pirku biļeti uz reisu, man tieši pirms pogas “maksāt” nospiešanas šo biļeti atņēma. Dusmu par aviobiļešu čakari mazliet kompensēja tas, ka institūts, kas mūs uzņēma, noorganizēja visu nepieciešamo Ļubļanā – viesnīcu, transportu no lidostas un pretīmnākošu attieksmi.

    Desmit gadu laikā tā arī neesmu vīžojusi noskaidrot, cik termināļu ir Rīgas lidostai, jo es vienmēr lidoju no viena un tā paša. Diena bija auksta un skaidra, un terminālis bija pārsteidzoši laba vieta, kur vērot noeejošo sauli – logi taču lieli. Lidosta balta, balta, un kad busiņš veda mūs uz lidmašīnu, pa ceļam bija redzamas milzīgas sniega kaudzes, kur sagrūsts lidostas sniegs.

    Nolaišanās Vīnē piķa melnā tumšā, taču laiks vēl jo projām skaidrs. Nemācēju aptvert mērogu un saprast, kā tas tā iznāk, ka tuvojoties Vīnei visapkārt ir daudzas, mazas gaismu saliņas – vai tās būtu desmitu desmitiem mazas pilsētiņas? Vīnes priekšpilsētas, kas izstiepušās tālu uz āru un izretojušās? Ciemi? Loģistikas centri? Viss juku jukām? Kad Vīne jau vienā pusē stiepās kā blīva gaismiņu sega, varēja redzēt arī vienu panorāmas ratu. Nezinu gan, vai tas bija tas Vīnes slavenais vai kāds mazāks un necilāks.

    Vīnes lidojums nekavējās un par spīti visām bailēm, uz Ļubļanas lidojumu paspēju. Patiesībā man pat bija laiks pastaigāt pa vārtiem tuvākajiem viekaliem. Nevienā, nevienā no tiem neatradu smukos Paperblanks blociņus, ko pirmo reizi ievērojusi biju tieši Vīnē. Tā bija drusku vilšanās. Vienā krēmīgi rozā saldumu veikalā (nopietni, tur rozīgs bija viss – mēbeles, iesaiņojums visiem produktiem) pirku praņņikus, bet nopirku sirsniņveida vafeles šokolādē. Apelsīnu. Nebija ne vainas, un man gribējas kaut ko uzkost.

    Nolaižoties Ļubļanā nekādu īpaši smuko skatu nebija. Tumšs un viss. Slovēnija iedzīvotāju skaita ziņā ir līdzīga Latvijai, taču galvaspilsēta (un lidosta) ir daudz mazāka. Paši slovēņi man mazo galvaspilsētu raksturoja kā labu lietu – praktiski visur varot izstaigāt kājām.

    Lidostā mani gaidīja, kā solīts, onkulis ar plāksnīti ar viesnīcas nosaukumu, taču, kad jautāju, vai viņš ir tas, ko sūtījis tāds un tāds institūts, viņš neizrādīja izpratni. Piesardzīgi sekoju, apsvērdama iespējas, kā labāk pārliecināties, vai viņš ir muļķis vai krāpnieks. Labi, uz busiņa tiešām bija vēstulē apsolītais firmas nosaukums… manas šaubas izgaisināja busiņā esošā kompānija. “So, you are from Vienna, right?*” jautāja pavecāks kungs. Kad izskaidroju, ka no Vīnes ir tikai mans lidojums, pati esmu no Rīgas, saruna brīvi aizpeldēja dažādās zinātnieku tēmās – ceļojumu stāsti, jocīgi atgadījumi, tas un šis… un, protams, Tramps. Tas pats kungs pus pa jokam pus nopietni teica, ka mēs nedrīkstam jokot par Trampu, jo autobusā ir viena amerikāniete, kas to ļoti pārdzīvošot… Un tūlīt pēc šo pats ieteikumu pārkāpa. Kā vēlāk uzzināju, tas ir kāds cienījams vācu profesors, pieminētā amerikāniete ir viņa sieva, arī zinātniece mūsu jomā, un tas ir viņu ikdienas jokošanās veids.

    Mūs aizveda līdz pašai viesnīcai. Tur es ātri izmetu no somas rezerves zeķes un lādētājus (ja nododamās bagāžas nav, tad reizēm gadās, ka lidostā velkot no somas ārā pasi vai iekāpšanas atļauju, līdzi nāk apakšbikses) un devos ar kolēģi ēst burgerus, ko viņš netālu bija atklājis. Jauki, sulīgi burgeri ar rozā vidiņu, tikai sīpolu gredzeni pārāk trekni. Pie alus dod zemesriekstus (grauzdētus, bet lobāmus) un to čaumalas izmanto grīdas rotāšanai vakaros (pa dienu neesot bijis, teica kolēģis).

    Atpakaļceļā izmetām mazu līkumiņu gar upi (vārds viegli iegaumējams – Ļubļaņica) – redzējām pāris baznīcas, kolonnotu promenādi un trīsdaļīgo tiltiņu – tā kā tiltiņš, tikai trīs tiltiņi blakus – viens lielāks pa vidu, divi mazāki katrs savā malā. Daudzviet staigājot var redzēt Ļubļanas pili/cietoksni, kas ir sasodīti augsta paugura galā un naktīs tiek izgaismots spilgti zaļš. Ā, un gabaliņu tālāk pa upi uz leju ir Pūķu (Pūķa?) tilts – tilts kura galus rotā čūskām līdzīgi tilti. Tas gan pretstatā trīsdaļīgajam tiltam ir arī autobraucējiem paredzēts.

    Viesnīcā iepriecājos par to, ka viena siena pilnībā noklāta ar milzīgu, melnbaltu fototapeti, kas attēloja kādu no Ļubļaņicas tiltiem. Ilgstoši dzīvojot, varbūt kristu uz nerviem, uz pāris naktīm ir patīkami, ja viesnīca mēģina iekrist atmiņā ar kādu dizainisku dīvainību.

    _________________________________
    *) Tā, Tu esi no Vīnes, ja?