Konferenču centrā atgriezāmies pēc pusdienas pārtraukuma – uz pēdējām lekcijām. Pēdējā kafijas pauzē bija lieliskas uzkodas – mazītiņi groziņi ar krēmu un zemenēm vai marinētiem persikiem un lieliski, gaisīgi kruasāni. Tas labi kompensēja faktu, ka muzeja dēļ nepaēdām pusdienas. Kafijas pauzes te tiek organizētas visos stāvos, kur notiek lekcijas, tomēr ēdāji visvairāk sarodās pirmajā stāvā, otrajā to ir mazāk, un trešajā – pavisam daži. Tāpēc cilvēki, kas ievēro šo likumsakarību, pienu kafijai un labākos groziņus dodas meklēt uz augšējiem stāviem.
Konferences noslēgumā pasniedza balvu par satricinošu ieguldijumu nozarē un viens no laureātiem pat bija darbs, ko es zināju 🙂 Pēc lekcijām uzzinājām, ka varam vai nu stundu gaidīt te un tad braukt ar “shuttle” (angliski ekspresis, autobuss, kas pietur tikai galapunktos, arī kosmosa kuģis) uz vietu, kur notiks noslējuma svinīgās vakariņas. Tāpat uzzinājām, ka svinīgās vakariņas notiek restorānā “1001 kolonnas cisterna”, un tas ir gluži netālu no viesnīcas. Nolēmām braukt uz viesnīcu pašrocīgi, nolikt mantas un tad doties uz cisternu. Es klusībā cerēju, ka paspēsim pa vidu vēl kaut ko, bet autobuss iekorķējās haotiskajā Stabulas satiksmē (cilvēciņi skrien visos virzienos, uz tilta labo joslu aizņem stāvoši, tukši autobusi un mašīnas), un Sultanahmedā mums bija liekas vien kādas desmit minūtes. Uzčiņīju GPS uz aptuveno atrašanās vietu (tajā ielā atkal nebija kartē norādīti numuri), un kātojām turp. Klasiskajā vietā pie Divan Jolu ielas mēs atkal (tāpat kā ierodoties Stambulā) apjucinājām GPS-u, neatrodot mazo šķērsieliņu, ko viņš mums norādījis, bet izejot cauri vietai, kur, viņprāt, nav ejams.
Restorāns, kā jau nosaukums to liek nojaust, ir iekārtots vēl vienā cisternā. Atšķirībā no Bazilikas Cisternas, šajā viss ūdens ir nosusināts un arī visas kolonas ir puslīdz vienādas. Pret kolonnām salikti nelieli oranžrozīgi prožektorīši, dažas cisternas daļas norobežotas, starp kolonām novelkot planākus baltus vai biezākus sarkanus aizkarus, un lielāko cisternas daļu aizpilda lieli, apaļi, oficiāli klāti galdi ar baltiem galdautiem un mirdzošām glāzēm.
Vakariņas negaidīti aizpildīja vairākas mums ietekto “vajag redzēt/pagaršot” lietu saraksta pozīcijas. Pirmkārt, mēs redzējām virpuļojošos dervišus. Puiši komentēja, ka viņi bija iedomājušies ko vairāk. Es savukārt savā nodabā filozofēju par to, ka tas, ko mūsdienās cilvēki patērē kā izklaides pasākumu, pašiem dervišiem oriģināli bija meditatīvs un sakrāls pasākums.
Tāpat mēs beidzot pagaršojām dažas turku uzkodas – mezes. Fetas siers, maza dolmiņa, baltais siers ar garšvielām, ass, iespējams tomātus saturošs maisījums, pildīts tomāts (tiešām neņemos minēt, ar ko, pilnīgi nekādu asociāciju, izņemot citplanētiešu kartupeļu biezputru, kas ir gatavota no nekartupeļiem), mazas svaigas maizītes, un attāls sviesta radinieks (kaut kā tā kā miltaināks, tā kā mazāk taukains, lai gan tā nemaz nevar būt) ar zaļumiem. Pamatēdiens bija salīdzinoši parastāks – rīsi ar liellopa strogonovu ar sēnēm. Desertā maza, bet ļoti sātīga no riekstiem un mīklas taisīto saldumu izlasīte. Ja Rīgā pahlavas un citi šī tipa austrumu saldumi pamatā ir ar lazdu riekstiem vai valriekstiem, tad šeit ļoti bieži – ar pistācijām. P. kaut ko teica par peldēšanu sīrupā.
Galdi bija gana lieli un pie mūsējā bija stipri daudznacionāla kompānija. Tai skaitā viens indietis un viens amerikānis, kas apsprieda angļu valodu atšķirības. Indietim, ja pareizi saprotu, angļu valoda ir viena no dzimtajām valodām, viņš to lieto visu mūžu. Un tad kādā jaukā dienā dažus gadus atpakaļ viņa amerikāņu draugi viņam saka, ka neeksistē vārds “prepone”. Nu bet “postpone” (atlikt) taču eksistē, kāpēc lai neeksistētu analogs vārds, kas nozīmētu pretējo? Amerikānis pretī filozofēja, ka ir valodas, kurās eksistē antonīms vārdam “wellbeing” (labklājība), bet angliski nekādas sliktklājības vai sliktsajūtas nav. Vēlāk saruna attīstījās par vārdu “tēja”. Indietis teica, ka viņš nesaprotot, kāpēc par tējām daudzas tautas un daudzu valstu iedzīvotāji sauc arī augu uzlējumus, kam ar tējas krūmu nav nekāda sakara. Mēs skaidrojām, ka tā ir arī latviešu valodā, un skaidrojām arī, kāpēc. Beigu galā tas noveda pie tā, ka indietis ārkārtīgi apjuka, kā tas var būt, ka vairums latviešu nekad mūžā nav redzējuši tējas krūmu?! Starp citu, jauks puisis: šīs jaunās zināšanas viņu sajūsmināja tik pat ļoti, kā pārsteidza.
Atpakaļceļā no vakariņām, mēģinot pie Divan Jolu nogriezties tur, kur turpceļā mums bija ieteicis GPS, kaut kā sanāca tā, ka pēc neliela līkumiņa cauri mazo ieliņu aizņemošajiem restorānu galdiņiem un atkritumu konteineriem, nonācām atpakaļ uz Divan Jolu. Pa dienu vairākas reizes mēģināja līt, bet vakars bija skaidrs un patīkams, tāpēc šī pastaiga mūs patiesi sajūsmināja.
P.S. Pa dienu brīžos, kad nedaudz lija, mēs noteikti bijām kurioza paskata trijotne: mēs ar P. satināmies katrs savā jaciņā/pufaiciņā ar kapuci galvā (man nepatīk, ka aizlīst brilles, P. savukārt vispār nejutās īsti vesels), bet N. tikmēr staigāja vienkārši īsroku kreklā.
P.S.2. Kara lietu muzejā sadaļā “armēņu jautājums” bija saliktas drausmīgi asiņainas bildes.