Nākamā diena ir pēdējā Donostijā – tūlīt pēc pēdējās konferences sesijas dienas vidū mums ir autobuss uz Bilbao. Mēs savācamies un no rīta izrakstāmies no viesnīcas, taču es 5 minūšu laikā dabūju atgriezties, jo es atceros, ka mans bobers ir palicis viesnīcā. Bet ar visu to mēs neko nenokavējam, jo te tipiski konferences sesijas sākas mazliet vēlāk, nekā grafikā rakstīts. Uzsūcam mazliet zinātnes, bet pusdienām laika nepietiek, paķeru zobos vienu maizīti un dodamies. Čāpojam naski, neko nenokavējam, ceļš uz Bilbao ir bez starpgadījumiem. Uz Bilbao pusi sāk līt, tapēc pa autobusu logiem redzamie kalni mākslinieciski tinas dūmaku cepurītēs. Bilbao mēs ejam viesnīcu nolikt čemodānu un tad ēst. Izrādās, ka te ir lielas šķirbas noteku režģos, un vēl izrādās, ka mans čemodāns ar visu to sieru un vīna pudeli (ko man kolēģi tiešām paspēja no rīta nopirkt), ir kļuvis smags – ritenis ieslīd šķirbā, čemodāns ieķeras un mazu brīdi es šaubos, vai man vēl vispār plecs un roka būs vietā. Bet nu beigās viss ir labi, roka ir vietā, čemodānam ritenis nav nolauzts, un mani pat nenobrauc mašīnas (jo reste bija uz ielas).
Noliekam viesnīcā smagos čemodānus un dodamies meklēt ēst. Ir apmēram četri pēcpusdienā, mums apkārt ir pilns ar krodziņiem, un… tā izrādās grūta misija. Redz, Spānijā ir dienas un ēšanas režīms, kas pilnīgi nesakrīt ar mūsu vajadzībām. Pusdienas ir pieņemts ēst agrāk, pusdienu piedāvājumi tikko ir beigušies pilnīgi visur. Pēc tam ir pieņemts iet siestā vai uz darbu un neēst. Un ēdienu krogi atsāk dot no kādiem septiņiem. Bet tā kā dienas pārtikas bilance ir viena sviestmaize, tad gaidīt līdz septiņiem šķiet agonija. Turklāt taisās līt. Kādā pavisam nelielā krodziņā ar plaši vaļējām durvīm mēs ieraugam uz letes kaut kādas maizītes un iesperamies iekšā. Ēdienkarte ir A6 lapiņa, no kuras puse nav pieejama, taču bārmene ir jauka sieviete, kas patiesībā visnotaļ foršā angļu valodā mēģina mums apstāstīt un aprādīt, kas ir pieejams. Viņai brīžiem trūkst dažu vārdu, taču viņa to kompensē ar smaidu un šarmu. Viņa man nezkapēc atgādina kādu latviešu ceļojumu blogeri. P. paņem “krievu salātus”, kuros, nē, neesot zivs, L. paņem nelielu maizīti ar šķiņķi, un es kādu brīdi mokos. Krievu salāti parasti ir kaut kas līdzīgs rosolam, un tas mani absolūti neuzrunā. Beigās nospļaujos un paņemu mīdijas tomātu mērcē par spīti tam, ka man normāli negaršo tomātu mērce. Redz, mīdijas ir siltas. Vēl es paņemu mazu, čeburekam līdzīgu pīrādziņu, kas ir pildīts ar zivi un papriku, un arī ir silts. Pārsteidzošā kārtā mīdijas man pa tiesi garšo. Tomātu mērce ir stipra, garšvielota, mazliet tā kā ar citronmizas piegaršu un mutes sānos atstāj asuma siltumu. Es sākumā nesaprotu, kāpēc man nav galdarīku, bet bārmene norāda, ka patiesībā ir paredzēts mērci uzvākt ar bagetes gabaliem. Okei, tā patiesībā veidojas ļoti labs garšas balanss. P. tikmēr konstatē, ka “krievu salātos bez zivs” ir tuncis, un nozog mazliet manu maizīti, jo tas palīdzot. Man ar mīdijām ir par maz, es paprasu vēl vienu maizīti. Foršā bārmene skaidro, ka šī maizīte ir ar papriku, mazliet asa, tapēc es mazliet pārsteigta tikai ar pirmo kodienu atklāju, ka tajā ir arī tuncis. Bet neko, labs tuncis, man garšo. Mēs sēžam pie bāra, durvis aiz muguras mums ir plaši vaļā, un kādā brīdī mēs dzirdam, ka sāk gāzt lietus. Sākam ēst lēnāk un P. paņem vēl vienu alu.
Kaut kad beidz līt, P. iet uz viesnīcu un L. uz dziju veikaliem. Es neizturu un paprasos L. līdzi. Neviens nezina, kā tas gadījās, bet es nopirku vecu franču porcelāna krūzīti, nevis dziju. Mēs īsas pastaigas laikā bijām dziju un audumu veikalā (Tur bija liela izvēle, bet traki smirdēja, jo veikala darbinieks visu laiku pūta gaisā kaut kādu dīvainu smaržīgu ūdeni. Nez, viņš domāja, ka tas palīdz pret kovidu vai kodēm?), antikvariātā, pie čurrosu stenda, galda spēļu veikalā un vēl vienā dziju veikalā. Bet L. tiešām nopirka 2 kamoliņus dzijas, un mēs mazliet ieņammājam čurrosus – eļļā ceptus ar cukuru apkaisītus mīklas pirkstiņus. Kaut kādā brīdi atkal sāk līt, nogurums mācas mums pāri kā jūra, tapēc mēs atgriežamies viesnīcā.
Mēs knapi esam atgriezušās, kad P. ierosina iet vakariņās, jo tagad varētu būt vaļā restorānu virtuves. Es pasvārstos, bet atsakos, nogurums ir bezgalīgs. Es palieku viesnīcā mazliet parakstīt, un palūdzu, lai kolēģi kādā augļu stendā man nopērk divus banānus un sauju vīnogu – tā šķiet droša izvēle pret nomiršanu badā pat manai izvēlīgajai gaumei.
Pēc kolēģu aiziešanas es noeju lejā apskatīties viesnīcas restorānu, bet tas ir īpaši dārgs, turklāt viesmīlis mani sarāj par staigāšanu zeķēs restorānā (man vēl aizvien ir sajūta, ka pēc nedēļas šajos zābakos, es negribu tos vilkt nevienu lieku brīdi), jo varot sagriezties uz stikliem. Es kvalificēti izliekos, ka nesaprotu ne spāniski (taisnība), ne ko viņš saka (nu…), un, kad viņš iet meklēt reģistratūrā tulku, kaut kur nozūdu, un atgriežos numuriņā. Pirms tam gan es sava nesankcionētā zeķu gājiena laikā ieklīstu kaut kādos lejasstāva gaiteņos, kas ved uz konferenču telpām un papriecājos, ka šiem gaiteņiem ir milzīgi logi un aiz tiem ir blīvi piestādīts, svaigi salijis krāšņumdārzs.
Kolēģi atnes augļus, kā solīts. Banāni ir pazaļi, bet patiesībā pārsteidzoši garšīgi. Arī sarkanās vīnogas Spānijā ir labākas kā LV, lai gan tas vēl jo projām nav mans mīļākais vīnogu veids. L. ir atnesusi gabaliņu nocenotas papaijas – tīri tā piedzīvojumam. Es kādu laiku vakarā mēģinu rakstīt, bet nekas dauz tur nesanāk, jo ir jāiet gulēt. Mums taksometrs pie viesnīcas ir sarunāts četros.