Laumas piezīmes

Tag: Milāna

  • Turīna 4: vakariņas dvēselei un mājupceļš

    Nākamā diena, sestdiena, mums ir pēdējā Turīnā. Vācam čemodānus, mazliet pačīkstam par to, ka ir beidzies tualetes papīrs un mums neiedeva jaunu, un nočammājamies drusku par daudz, es pāris minūtes nokavēju sava workshop sākumu. Bet tikai nedaudz. Tā kā šodienas programma nav pakļauta galvenajai konferences organizācijai, sesijas sadalās samērīgāk, un es dabūju arī pasēdēt. Es ievēroju, ka viens no jomas grandiem man blakus ļoti acīmredzami mieg ciet un sajūtos daudz labāk par savu klaiņojošo uzmanību. Bet pēc kafijas vēl jo projām ir jāstāv rindā, un šodien mēs esam tajā ēkā, kur ir neērtāks kafijas paužu ēdiens. Posteru angārā bija tādas mīkstākas bulciņas, bet šeit pirmajā kafijas pauzē ir jauki, saldi, drupani un ārkārtīgi sausi cepumi. Manam kunģim par to ir viedoklis. Es paskatos dienas plānu, ieraugu, ka pusdienu pauze ir īsa (apkārt esošā iepirkšanās centra rindas neizstāvēšu), un palūdzu, lai J. man atnes man uz pulksten vieniem kaut ko garšīgu un kunģim labu. J. atnes man rāmenu no tā japāņu restorāna (Japs!), kas bija netālu no mūsu viesnīcas. Lidojums mums ir svētdienas rītā no Bergamo, tāpēc pēdējai naktij mums viesnīca ir norezervēta tur. Plānojam braukt ar vilcienu uz Milānu, paēst tur vakariņas un tad uz Bergamo, lai no rīta pirms lidmašīnas būtu jātērē mazāk laika ceļā. Šoreiz mums pat ir laicīgi nopirktas parastās biļetes. Pirms Milānas vilciena paspējam izmest mazītiņu laukumiņu Turīnas centrā – aizejam San Karlo laukumam, kas pēc kartes izskatās, ka varētu būt vecpilsētas centrālais laukums, un nejauši ieklīstam San Frederiko galerijā. Šajā gadījumā galerija ir tā kā apjumts ielas fragments. Safočēju krāšņās fasādes, papriecājos par stikla rūtiņu jumtu, un tad piesēžam vienā galerijas malā uz kapučino un desertu. Man ir olu liķiera krēms (mazliet apdedzināts ar cukura glazūriņu) ar ogām. Laba kombinācija. Smejos J., ka varbūt man tikai tagad sāk piezagties ceļojuma sajūta, kad beidzot ir laiks atvilkt elpu. J. pastāsta, ka, kamēr es piedalījos konferencē, viņam esot pilsētas centrā uzklupis siers un tagad mums atkal ir vairāki veidi suvenīrsiera. Uzbrucīgi tie Vecās Eiropas sieri nudien! Vilcienā braucam šoreiz parastajā klasē. Tas vēl jo projām ir ļoti ērti, bet mans krēsls tomēr nav tik milzīgs, lai es varētu tik ļoti iztiept elkoņus uz visām pusēm. Bet rozetes ir. Milānā J. ir atradis kādu restorānu Pane i tulipani tikai pāris kvartālus no stacijas. Vēlāk viņš atzīstas, ka to atradis uz ātru roku apmēram desmit minūšu laikā vilcienā, cīnoties ar sliktu internetu. Es smejos, ka to nevajadzēja teikt, jo restorāns ir patiesi lielisks. Sēžam ārā, vakars ir tieši ne par aukstu, ne par karstu. Viesmīļi entusiastiski stāsta par vietējiem ēdieniem un jokojas ar mums. Kad mums atnes vīnu, J. pamāj, lai dod pagaršot man, un viens no viesmīļiem saka, ka, nu jā, viņa ir boss, ja tu izvēlēsies sliktu vīnu, viņa tevi vakarā nodurs. J. diplomātiski atbild, ka vienkārši uzticas manai gaumei. Vīns, starp citu, atkal labs, un es pierakstu, ka vermentino ir atslēgvārds, kas man jau vairākkārt ir garšojis. Kaut kur starp otro ēdienu un desertu iet garām vīrs, kas mēģina mums iepārdot sarkanas rozes. Atsakamies, jo roze diez vai pārdzīvos atceļu uz Latviju. Uzkodas mums pilnībā iemārketē viesmīļi, bet es nenožēloju, jo tā beidzot sanāk kaut ko jaunu uzzināt – ceļojuma laikā pašai palasīt diemžēl nebija laika. Mums ir maizīte ar baklažāniem kaut kādā oranžā mērcē, kam uzrīvē rūgto šokolādi, fokača, kas atgādina vienkāršu picu ar tomātmērci un sieru, pupiņu biezzupa un kaut kādi zaļu dzinumu (endīvīju?) salāti ar anšovu mērci. Tā es uzzinu, ka reizēm pat man tomātmērce ir pieņemama. Iespējams, tikai Itālijā, tikai sestdienas vakaros labā restorānā un tikai labā garstāvoklī. Pupiņu biezzupa šķiet pagatavota uz tāda pamatīga kaulu buljona bāzes, ka ar cirvi varētu cirst. Otrajā ēdienā mums piedāvā jūras ezi, tas šodien esot svaigs un liels, bet es pavelkos uz smadzeņkauliem (osso buco) ar safrāna risoto. Ēdu un filozofēju, kā gan tas ir, ka gan gaļa, gan risoto katrs atsevišķi šķiet par maigu, bet kopā ir absolūti ideāli un pilnvērtīgi. Desertā J. saka, ka viņam jau pietiek, bet es paņemu tiramisu. Viesmīlis saka, ka nevar dot divas karotītes, jo man ir tiramisu, bet J. ir Deserts, tāpēc tiramisu viņam vairs nevajag. Bet mums tomēr iedod divas karotītes. Pēc vakariņām ir jātiek uz Bergamo. Autobuss ved uz lidostu, un viesnīca ir lidostai tuvākā viesnīca, ko varēja dabūt, neziedojot nieri. Viesnīca ir drusku vairāk kā 2km no lidostas, un šovakar tas ir par daudz. Vispirms mēs gandrīz kilometru ejam gar miljons stāvvietām (lai slavēts fakts, ka visur vismaz bija uzzīmēts gājēju celiņš). Tad ir pāris dīvaines ēkas un servisi un tad ļoti pēkšņi sākas privātmāju rajons. Tad mums pa tuneli ir jāšķērso autostrāde, un es… nobīstos no tuneļa. Tunelis izskatās mazs, klaustrofobisks, pusaizbrucis un ārpusē ir dīvaini brīdinājumi itāļu valodā, ko J. negrib lasīt. Objektīvi runājot, tunelis nebija ne aizbrucis, ne kāds, un brīdinājums bija par to, ka tiem, kas garāki par 1,9m, ir jāpieliecas, jo vienā galā ir pāris ar raibu lenti aptītas trubas. Un vispār tam tunelim pat nesen bija pārkrāsotas sienas, tajā nav pat neviena grafiti. Vienkārši ir ļoti nogurts. Nākamajā dienā J. ir ar mieru žēlīgi atzīt, ka tunelī vismaz smirdēja. Pēc tuneļa sākas tāds kā pilsētas centrs ar bezmaz vai viduslaicīgām mājiņām un vismaz vienu baznīcu ar ļoti daudziem zvaniem tornī. Viesnīcdzīvoklītis ir absolūti omulīgs, un, lai gan vannasistaba ir uz diviem numuriem viena, tā ir šausmīgi glīta ar mazām dienvidnieciskām flīzītēm un tajā ir burbuļvanna. Bet ir pusnakts, mums četros ir jābūt lidostā, un vispār vannasistabā ir uzlikta zīme, ka, lūdzu, nelietot burbuļus pēc desmitiem vakarā, jo tas ir pārāk trokšņaini. Tā nu es aizeju gulēt, nevis atlikušās 3h nosēžu vannā. Pēc nelielās 3h pagulēšanas ceļš uz lidostu šķiet daudz īsāks. Izlidošana nokavē tikai mazliet, un saullēkts pār kalniem un blakusesošo cietoksni ir ļoti skaists. Lidmašīna pēc ātrvilcienu priekiem ir drusmīgi neērta. Es guļu, bet man ir sajūta, man pēc tam ir izmežģīts kakls un sastiepta mugura 3 vietās. Ir tāda urbānā leģenda, ka rainis ņemot no lidmašīnām ārā krāslus, lai pārliktu tos ciešāk (lai saiet vairāk pasažieru), un, kad mani tur iebāž, es tam spēju noticēt… Rīgā vispirms es gandrīz norakstu zudušajos savu čemodānu (tas ir nevis uz lentes, bet nezkāpēc nomests kaktā aiz otras, nestrādājošās, lentes), un tad, izgājusi ārā, ka pēc vēsās Ziemeļitālijas Latvijā ir sākusies kaut kāda karstuma elle. Es, pirmais darbs, nolieku vilnas žaketi čemodānā un izvelku visu ceļojuma laiku nelietoto lina platmali. Ir 30 grādi. Maija beigās.

  • Turīna 1: kaut kur jānokļūst

    Nu, gadījās tā, ka Itālijai jādod vēl viena iespēja – Turīnā ir milzīga un jomā visnotaļ svarīga konference. Pēc nogurdinošās Neapoles pieredzes es izčīkstu, lai J. paņem atvaļinājumu un pievienojas man kā atbalsta grupa.

    Šausmīgi negribas lidot ar pārsēšanos, tas ir gan dārgi, gan nogurdinoši, gan videi nedraudzīgi, tāpēc tiek nolemts lidot uz Milānu un tālāk uz Turīnu braukt ar vilcienu. Datumi sakrīt tā, ka jālido ar Ryanair, tautā sauktu arī par raini. Lidojums ir pēcpusdienā un es skatos, ka mēs visticamāk nokavēsim Turīnas viesnīcai paredzēto iereģistrēšanās laiku, jo Turīnā ieradīsiemies pārāk vēlu. Uzrakstu viesnīcai jau laikus, viņi saka, ka atsūtīs instrukcijas, kā pašiem tikt iekšā, un palūdz man aizpildīt kaut kādu jocīgu personas datu anketu pilsētas nodokļu vajadzībām, es aizpildu, iedodu viņiem J. telefona numuru, kur sūtīt instrukcijas (jo darba dalīšana + J. mazāk apmaldās) un ar paveikta pienākuma apziņu to visu aizmirstu.

    Pēdējā dienā pirms lidošanas Turīnas viesnīca sāk rakstīt J., ka anketa nav aizpildīta un tūrisma nodoklis nav samaksāts. Anketas saite ir pieejama, mēs ar J. pārbaudam, ka (1.) personas dati tur ir aizpildīti, (2.) anketa saka, ka maksāt neko nevajag, un (3.) pēdējais logs gļuko, pēdējo “proceed” (turpināt) nav iespējams nospiest. J. iedzirkstī profesionālā kretīnisma gēns, viņš grib apskatīties arī no datora, izpētīt tīkla pieprasījumu secību un ko tik vēl ne, bet es uzstāju, ka viesnīcas pārstāvjiem nav jāzina, ka J. ikdienā testē nestrādājošas tīmekļa lapas, un jāsaka, ka anketa nestrādā, un viss.

    Gods kam gods, viesnīcas pārstāvji patiesībā diezgan labi runā angliski un J. izdodas viņus ātri pārliecināt, ka anketai mēs neko padarīt nevaram. Tūrisma nodokli nākas jau lidojuma dienā pārskaitīt uz kādu dīvainu privātkontu, bet vismaz izskatās, ka būs kur gulēt, un tas šoreiz šķiet galvenais.

    Rīgā mēs atklājam, ka 22. autobusa pietura ir daudz, daudz tuvāk centrālajai dzelzceļa stacijai, kā es atcerējos, un tas iedod patiesi patīkamu “mēs varbūt dzīvojam nākotnē” sajūtu.

    Vairāk kā 10 gadu ar raini nav lidots, un es ātri sāku atcerēties, kāpēc. Vispirms krāmējoties izrādās, ka man, lai gan ir nopirkta nododamā bagāža, nav laptopa izmēra rokasbagāžas, un tas īsti nav tas, ko es domājos esam pirkusi. To apejam, ieliekot manu laptopu pie J., kam ir normālā rokasbagāža. Lidostā rainis kavē, brīdī, kad mums jau bija jākāpj iekšā, tikai atbrauc mūsu lidmašīna un no tās sāk birt ārā iepriekšējie pasažieri. Lidmašīnas salonā krēsli ir indīgi dzeltenzili (mēs ar J. kādu brīdi spriežam, kā lufta, kas lieto gandrīs tās pašas krāsas, pamanās dizainiski būt daudz mazāk nomācoša), šaurība un troksnis ir milzīgi, un pirms pacelšanās ir arī sasodīti karsts un smacīgs. Fakti, ka vasara jau sākas un raiņa lidojumi ir relatīvi lēti, nodrošina to, ka salonā ir neierasti daudz mazu, apjukušu un niķīgu bērnu. “Jaunā paaudze jāciena, jaunā paaudze jāciena” padomāju es un īpaši ātri atrodu ausu aizbāžņus. Bergamo, kas ir netālu no Milānas esošā lidosta, ko lieto rainis, esam gandrīz stundu vēlāk kā solīts. Laikam jau labi, ka nenopirkām Turīnas vilciena biļetes laikus, jo tie vilcieni, ko plānojām, ir aizgājuši.

    No Bergamo vilciena pa taisno uz Turīnu nav, braucam ar autobusu caur uz Milānas centrālo staciju. Pie lidostas ir rinda dažādu pārvadātāju autobusu, kas visi kursē uz to pašu centrālo staciju. Vizuāli ievērtējam, ka gan jau pirmais brauks tas, pie kura ir rinda, un dodamies turp. Autobusa personāls ik pa brīdim izkliedz, ka lielie čemodāni jāliek autobusa bagažniekā, J. paklausīgi arī uzreiz ieliek. Kaut kā tā sanāk, ka J. rindā ir tādu gabaliņu aiz manis. Es samaksāju un iekāpju, un apsēžos jau gandrīz pašā autobusa aizmugurē. Tad atnāk autobusa vadītājs saskaitīt tukšās vietas (tās ir divas) un es saprotu, ka laikam J. netiks ielaists, viņš bija rindā krietni tālāk… Taču J. kaut kā pamanās izspēlēt triku “bet mana sieva un čemodāns jau ir autobusā!!!” un viņš ir pēdējais cilvēks, ko ielaiž.

    J. ir izlasījis, ka ir lētie un dārgie vilcieni, mūsu mērķis ir braukt ar lēto. Milānas stacijā orientēties nav šausmīgi grūti, taču mēs tomēr vispirms pamēģinām nopirkt biļetes kādā nepareizā stendā, no kura mūs aizsūta uz biļešu automātiem. Automāts nogļuko un pasaka, ka viņam gadījās nezināma kļūda. Tad pienāk laipna darbiniece un ļoti patīkamā angļu valodā paskaidro, ka šim automātam nestrādās kartes. Ir palikuši šovakar tikai divi vilcieni un tuvākajā no tiem (tam bija jābūt pēc 10 minūtēm, bet tas 10 minūtes kavēs) zemākā komforta klase vairs nav pieejama. Es pērku lētāko, kas ir, un uzreiz 2 biļetes, nākotnes grāmatvedības apsvērumi be damned. Mums abiem ar J. iedod vienu biļeti (vienu papīrīti), taču mūsu sēdvietas ir katram savā vagonā. Kā mēs to izskaidrosim kontrolierim, neviens nezina, tāpēc biļete paliek pie manis, bet J. to nofotogrāfē. Taču tā kā J. sēž ar sejas masku, viņa blakussēdētājs nobīstas un aiziet sēdēt citur, un es pārsēžos J. blakus, vēl pirms mēs satiekam biļešu kontrolieri.

    Vilciens brauc ar ātrumu 300 km/h, un šis ir visplatākais sabiedriskā transporta krēsls, kādā es jebkad esmu sēdējusi. Man piezogas pavisam nelielas aizdomas, ka, iespējams, šis nebija tas lētais vilciens. Iespējams, lētā vilciena biļetes jau bija izpārdotas vai arī tas aizbrauca, kamēr rainis kavējās ar mūsu laicīgu nogādāšanu Bergamo.

    Vilcienbrauciens lutina ar ārkārtīgi skaistiem skatiem. Fonā visu laiku ir kalni, apkārt klejo lietusmākoņi un saule laižas uz rietu, bet vēl neriet – ir tā sauktā zelta stunda. Šādā ātrumā braucot telefons kartupelis tiešām nav piemērots fotogrāfēšanas rīks, taču es vienalga uzcītīgi mēģinu.

    Turīnā ir 2 dzelzceļa stacijas. J. ir vairākas reizes rūpīgi skatījies, kuru mums vajag, bet beigās mēs tomēr esam nopirkuši biļeti līdz nepreizajai un tajā arī izkāpuši. J. apgalvo, ka nav liela starpība, bet reāli tā izrādījās kārtīga vairāk kā pusstundas pastaiga. Ir pamatīgs vakars, visa diena ir pavadīta ceļā, tāpēc to, ka patiesībā šajā situācijā lielas pūles varēja aiztaupīt, braucot ar metro, es saprotu tikai nākamajā dienā. Taču mēs pārliecinoši secinām, ka Turīna kā pilsēta mums liekas pierastāka un saprotamāka kā Neapole. Zaļāka. Visticamāk nav pēdējās desmitgadēs bijusi spiesta pārdzīvot ar atkritumu krīzi, kas saistīta ar mafiju. Vairāk velosipēdu, mazāk motoroleru. Luksofori ir visur, kur vajag, nav jāskrien pāri ielai kā trakam.

    Viesnīcā/dzīvoklītī tiekam iekšā bez problēmām, lai gan pašiekļūšanas pamācības atsūtītais video ietver trīs dažādas durvis un nelielu pastaigu caur random pagalmu ar riepu servisu. Sēžot viesnīcā uz dīvāna, ir drusku tāda sajūta, it kā kājas būtu nokritušas jau pirms kilometra. Ir tikai viena problēma – šīsdienas nopietnākā maltīte ir strauji sažļembāta sviestmaize Milānas stacijā. Tā bija laba sviestmaize, bet…

    J. piemeklē nezkāda ģenialitātes dzirksts, viņš atrod ēdamvietu, kas ir gan vaļā desmitos vakarā, gan atrodas tikai 7 minūšu gājiena attālumā, gan pat puslīdz ciešami novērtēts internetā. Es neuzdrīkstos debatēt par to, kāda žanra ēstuve tā ir vai nav.

    Pica (ar bumbieriem un zilo sieru) tur ir tiešām laba, lai gan man ar zināmu mulsumu jāatzīst, ka Neapoles pica man pirms pāris mēnešiem garšoja labāk. Drusku par strauju sadzeros vietējo alu, atpakaļcelā nākas čīkstēt, ka reibst. Bet galā ir nonākts.