Laumas piezīmes

Tag: Norvēģija

  • Pastaiga pa centru, vakariņas un ērmīgs veikals

    Kamēr es staigāju pa krastmalu un fotogrāfēju, fotogrāfēju un vēlreiz fotogrāfēju, kolēģis pakāpeniski sāka atgādināt, ka vispār mēs taču gājām ēst, un ka nebūtu slikti pieturēties pie sākotnējā plāna. Nav jau tā, ka krastmalā nebūtu ko fotogrāfēt – pāri līcītim redzams gan Akerhusas cietoksnis, kas tur stāv, šķiet, jau kopš agrajiem viduslaikiem, gan līča centrā – Oslo rātsnams, kas izskatās pēc trim milzīgiem blakus saliktiem brūniem taisnstūra paralēlskaldņiem – divi augstāki torņi un mazliet zemāku pamatēku. Ārkārtīgi liela un mazliet atgādina padomju laikus, uz pārējo – vieglo – klucīšu fona izskatās neparasti liela, smagnēja un klucīga. Kaut kā mazliet negaidīti, ka apkārt uz daudzo klucīšmāju fona tikai šī izskatās pēc reāla kluča. Mazliet atgādina padomju laikus. Stāsta, ka iekšā esot smuki sienu gleznojumi, bet nebijām iekšā. Uz viena no lielajiem torņiem ir liela, apaļa pulksteņa ciparnīca.

    Turpat no piekrastes uz tuvējām salām kursē nelieli pasažieru prāmīši. Tajos var braukt ar tādām pašām transporta biļetēm, kā metro, tramvajos un pārējos pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos.

    Pastaigājoties gar krastmalu, kolēģis rūpīgi pārbaudīja restorānu ēdienkartes, tomēr redzot, ka otrie ēdīeni, kas nav burgeri, atkal un atkal maksā 300 un vairāk kronu, mēs nolēmām doties atpakaļ iekšā pilsētā. Nogājuši garām rātsnamam, pagriezāmies apmēram atpakaļ uz viesnīcas pusi un pēc brīža atradām veselu kājāmgājēju ieliņu ar ēstuvēm līdzīgām iestādēm.

    Kamēr es fotogrāfēju salīdzinoši nelielo ieeju Chat Noir (Melnais Kaķis), kas ir simtgadīgs kabarē, tikmēr kolēģis apskatīja pēc kārtas visus apkārt esosšos krogus un restorānus. Ielas otrā galā es safotogrāfēju Nacionālo teātri (dzeltenbrūna ēka, viena no retajām ar cakām un kolonnām, statujām uz jumtiem) un izdomāju, ka pēc ēšanas jāpāriet pāri safotogrāfēt priekšā esošo strūklaku, kas atgādināja lielu pieneņpūku galviņu. Tad pienāca kolēģis un jautāja, kur tad mēs ēdīsim. Es atjautāju, vai tad viņš to bija noskaidrojis. Nevienā no āra terasēm neviens needot, visi tikai dzerot.

    Pēc pilnās pārlases piezemējāmies otrajā pārbaudītajā vietā – restorāniņā vārdā Gatsbijs, jo pirmā vieta, ko pārbaudījām, izrādījās tikai un vienīgi dzertuve. Tiku pie pastas ar krējuma mērci, pesto un vistu, pa 145 kronām, kolēģis – pie par 10 kronām dārgākas lazanjas. Nobalsojām, ka ēdiens ir vājprātīgi garšīgs un nospriedām, ka tas zināmā mērā attaisno viņa cenu. Daudz sliktāk taču būtu dabūt sliktu ēdienu pa augstu cenu. 60 kronu alum arī nebija ne vainas – gaišais, bet ar patīkami maigu garšu. Restorāna ēdienkarte stipri neliela (satilpst uz vienas A4 lapas) un tikai angliski, bet viesmīlis mums viņu mums diezgan kvalitatīvi tulkoja. No deserta gan es cenu dēļ atteicos. 95 kronas ir par daudz pat par brulē krēmu. Restorānā bija izlīmēti vairāki filmas “Lielais Gatsbijs” plakāti ar Di Kaprio pašā centrā.

    Pēc ēšanas safotogrāfēju strūklaku un apkārt esošās skulptūras. Oslo diezgan daudz kur esmu ievērojusi cilveeku skulptūras vienotā stilā – ne īpaši lielākas par dabīgo cilvēka izmēru, naturālās pozās, dabiskas un ticamas, bet reizēm ar tādu kā mazliet “izspūrušu” virsmu. Piemēram, Tjuvholmenā, krastmalā pie prāmjīša piestnātnes bija meitene, kas raudzījās jūrā, pie teātra bija kāds vīrs ar pārīti lēkājošu bērnu, utt. Vēl ievēroju, ka pie Nacionālā teātra priekšējās fasādes piestiprinātās stikla plāksnes ar uzrakstiem laikam ir teātra afišas.

    Tālāk pa ceļam uz viesnīcu redzējām lielu baseinu ar vienkāršu strūklaku vidū. Vienā baseina galā bija sēdošu bērnu skulptūriņas, otrā – neliela saliņa, kurā auga kādi četri kastaņkoki un daži rododendri. Starp tiem divas skulptūras – briežu māte un briedēns.

    Tālāk mazliet novirzījāmies no taisnā virziena uz viesnīcu, jo kolēģis bija kaut kā ievērojis, ka esam ļoti netālu no “Lielās lietas” ēkas. Vikipēdija veiksmīgi radīja iespaidu, ka Norvēģijas parlamenta nosaukums Storting tiešā tulkojumā to nozīmē. Jāatzīst, ka ēka ir tiešām iespaidīga – pēc formas mazliet asociējas ar lielu cietoksni, taču izsmalcinātāku, dekoratīvāku un lielākiem logiem.

    Pa ceļam uz viesnīcu iegājām pārtikas veikalā, kuram uz durvīm bija kaut kas norvēģiski rakstīts. Kādu brīdi pastaigājuši pa to, ievērojām, ka pusei plauktu ir noņemtas visas cenas, veikalā nav neviena pircēja un gandrīz viss personāls aktīvi darbojas ar putekļu sūcējiem, tīrāmajiem līdzekļiem un atlikušo cenu novākšanu. Spriedelēdami par to, ka galīgi nav skaidrs, vai mēs te vispār drīkstam atrasties, nopirkām sulu un čipšus un devāmies prom. Nebija saprotams, vai uz druvīm rakstīts, ka veikalā ir inventarizācija, vai tas, ka durvis verās automātiski, lai cilvēki viņas nelauž.

    Viesnīcā līdz vieniem mēģināju rakstīt un pierakstīt stāstus, lai nākamajā dienā mazinātu kārdinājumu novērsties no vajadzīgās, bet iemidzinošās semināra tēmas, tomēr vienos pēc vietējā laika padevos – lai gan biju tikusi tikai līdz Tjuvholmenai, nākamajā rītā bija sarunāts celties pusastoņos.

  • Karaļa parks un Tjuvholmena

    Vēl pirms izbraukšanas no Rīgas Latvijā palikusī līdzautore man bija uzrakstījusi aprakstiņvēstulīti ar ieteikumiem, ko Oslo varētu paskatīties. Tā nu viesnīcā sēdēju, lasīju šo nu jau par visnotaļ vērtīgo izrādījušos dokumentu un mēģināju pēc Gūgles kartes saprast, kur tas apmēram ir attiecībā pret viesnīcu. Secinājums – tuvu. Tā kā neizdevās atrast viesnīcu tuvu Oslo Universitātes kempusam, kur notiek konference, viesnīcu izvēlējāmies centra vienā maliņā. Iemācījos aptuvenas atrašānās virzienus, tā lai nebūtu problēmu noorientēties ar GPS palīdzību un gājām. Kaut kur. Jo pārliecības par to, kur varētu dabūt ēdienu galīgi nav.

    Nogājām gar pils parku un karaļa pili. Pils kā jau pils, pēc piļu standartiem nav ne sevišķi liela, nedz paarmērīgi grezna – Vīnes pilis, piemēram, ir ievērojami krāšņākas. Protams, kārtīga vismaz trīsstāvu māja ar kolonnām priekšā tā ir. Pilij priekšā laukums, tā centrā statuja ar kādu vīru zirgā (kādu no Norvēģijas valdniekiem), apkārt parks – kā komentēja kolēģis, tas tā, lai pilī dzīvojošajiem nebūtu pa logiem jāskatās tieši uz pelbejiem. Parks patīkams, taču arī samērā vienkāršs. Laukums pils priekšā šķiet svaigi uzraksts (lai gan pārvietoties pa to var brīvi!), vienā tā iesānā stāvēja vairāki ekskavatori un krietns lērums dažādu celtniecības preču. Vienā pils malā redzēju goda sardzes maiņu. Goda sargiem ir zili tērpi un vinji apstājoties vai pagriežoties ļoti skaļi piesit kājas, kā Latvijas goda sardze nedara. Viņiem ir zili tērpi un cepures ar lieliem, melniem pušķiem. Un man tiešām liekas, ka starp goda sargiem bija arii divas sievietes. Bet nebija sevišķi viegli saprast, formas visiem vienādas. Varbūt tomēr kļūdījos.

    No parka mēģinājām kaut kā taisni pa diognāli iziet uz Akerbrigi. Pa ceļam redzējām atkal visādas klucīšēkas, jaunākas un vecākas, daļu ar veclaicīgiem rotājumiem, un vienu skolu, kurai blakus bija ar metāla režģi iežogots basketbola laukums (bumba nelido zem mašīnām) un neliels skeitborda laukums. No skeitborda laukuma uz skolu veda spirālveida metāla kāpnes – gar akmens sienu tieši uz augšu – jo skola bija augstāk.

    Oslo vispār ir ļoti daudzlīmeņu pilsēta – braucot no lidostas izbraucām cauri vismaz 3 dažāda garuma tuneļiem, nākot uz viesnīcu no autoostas vienam nelielam gājām cauri kājām (tur gan kāds bija pačurājis; ievērojami vairāk kā vienu reizi), viens milzīgs maksas tunelis – Eiropas mēroga šoseja E18, 2 tuneļi, katrā 3 joslas – ved tieši pilsētas centram, ieskaitot vienu viduslaiku cietoksni, pa apakšu…

    Iziet pie līča trāpījām pretī ieejai Tjuvholmenas pussalā, paši to nezinādami. Pussala ir neliela, kanāli to sadala tālāk vismaz divās mazākās daļās. Abos tās sānos ir līcīši ar laivu un jahtu novietnēm. Pati pussala ir urbānās renovācijas projekta rezultātā iegūts dažādu vairāk via mazāk stikla klucīšēku komplekss. Izklausās laikam pabriesmīgi, bet izskatījās no tiesas skaisti. Ēkas ir visdažādāko formu, daudzveidīgiem leņķiem un ar plašu stikla izmantojumu fasādēs. Staigājot pa turieni, ievērojām ka daudzām ēkām ir salīdzinoši lieli, plaši, taču visnotaļ sadzīviski balkoni. Ēku pirmajos stāvos – kafejnīcas un restorāni. Papētījām ēdienkartes – otrie ēdieni maksā ap trīssimt kronām (10 kronas ir gandrīz lats), un negājām tur ēst. Es nopirku beļģu vafeli ar saldējumu, ko noņammāju, sēžot līča malā, skatoties uz jahtām un pāri līcim uz Akerhusas cietoksni. Absoluta svētlaime. Saulaina pēcpusdiena, salīdzinoši silts priekš vietas tieši pie atklātiem ūdeņiem (varbūt tāpēc, ka Oslo atrodas līča, kas dziļi iestiepjas sauszemē, tālākajā punktā?) – idille. Kolēģis teica, ka viņam deserti nepienākoties.

    No pussalas tālākā punkta ir redzamas pāris saliņas, vismaz vienā no tām bija bāka ar krāšņi sarkanu jumtiņu. Visas teritorijas, ko nav pārņēmusi Oslo, ir pārņēmuši biezi meži. Vienā pussalas malā redzēju nelielu, jaunu un ārkārtīgi tīru jahtu, pietauvu tieši pie pašas prominādes malas. Interesanti izpētīt, skaists artefakts, bet grūti noticēt, ka tā ir īsta – tik tīra tā bīja. Turpat netālu no jahtas uz sauszemes pulciņš strādnieku stādīja zālienu, un darīja viņi to, atritinot zāles paklājiņus, lai ieaugas. Svaigi izritinātās teritorijas bija norobežotas ar lentēm, pa pārējo zālienu pussalas galā drīkstēja staigāt. Kolēģis lēsa, ka pēc valodas spriežot, tie varētu būt poļu viesstrādnieki.

    Visas ielas nelielajā pussalā ir gājēju. Šur un tur tās neprognozējami rotā savdabīgi ūdens rotājumi. Ar pirmo no tiem saskāros jau pie ieejas pussalā, kad fotogrāfēju kanālus ar jahtām, kas iestiepās sauszemē (Oslo piekraste vispār ir komplicēts veidojums) – pie kanāla akmens kāpnes uz leju, augšējā pakāpienā apmēram sprīdi plats grāvītis, pa kuru tek ūdens, tad tas notek uz nākamo pakāpienu, tajā izkalta rene, kas aizvada ūdeni uz pakāpiena galu un tad caurumā prom. Noteka? Nē, iela ir sausa, šodien nav lijis, bet ūdens plūsma ir plaša un spēcīga. Dekoratīvs veidojums. Krietnu gabalu uz priekšu atklāju arī “izteku” – dažus nelielas uz augšu palaistas ūdens strūkliņas baro šo plūsmu. Tas nebija vienīgais šāda tipa objekts te – redzēju arī, piemēram, nelielu ūdens plūsmu, kas vēlās lejup pa mazām speciali tam izkaltām akmens kāpnītēm. Visām šīm strūklakām kopīgs bija tas, ka tās ir nelielas un neuzmācīgas – viņas pašas ar savu eksistenci tev neuzmācās, bet gan kalpo par nelielu vides “odziņu”.

    Pie ieejas pussalā redzējām arī vienu lielu strūklaku. Vienkāršas formas, bet ar odziņu. Parasti ūdens ietek kaut kādā iedobē, traukā, vai ne? Šeit ūdens notecēja uz paaugstinājuma, kam visapkārt bija neliela spraudziņa, pa kuru tas tālāk notecēja lejā un prom.

    Atgriezusies viesnīcā, izlasīju, ka šajā pussalā ir izbūvēti apmēram 1200 dzīvokļi. Bail iedomāties, cik varētu maksāt dzīvoklis pasaules visdārgākajā pilsētā (jā, kopš 2009.gada Oslo atkal šo titulu ir atguvusi, laikam atkarojusi Tokijai) tik ekskluzīvā vietā. Un tomēr tur ir kaut kas ļoti valdzinošs.

  • Ierašanās Oslo – Ryanair, klintis un viesnīca

    Kad abi ar kolēģi plānojām braucienu uz vienu no pasaules dārgākajām pilsētām – Oslo, nebija skaidrs, vai dabūsim apmaksātu komandējumu, tāpēc paņēmām Ryanair lidojumu. Lidmašinā viss nooptimizēts līdz pēdējai vispārākai pakāpei, šaurs kā slotu skapī. Ryanair pārbūvē lidmašīnas, saliekot krēslus ciešāk, lai lidmašīnā saiet vairāk krēslu rindas. Un es pārliecinājos, ka, pārāk nepārbāžot savu datorfotoaparāta somu, varu to gandrīz bez grūtībām iedabūt pat Ryanair bagāžas rāmītī. Ārā gan nāca smagāk… Lidojums nebija ne ar ko īpašs, tikai gaisa bedres pavairāk un pirms pacelšnās uz skrejceļa pilots strauji apstūrēja apkārt nelielam šķērslītim vai bedrītei, noraustot lidmašīnu, un tas bija tā mazliet jocīgi.

    Nolaidāmies Riges lidostā, kas atrodas krietnu gabaliņu no Oslo – ap 60km jeb stundas brauciens no lidostas līdz centrālajai autoostai, kas atrodas tieši blakus centrālajai stacijai Oslo centrā. Nolaižoties tā smaržoja, gandrīz it kā mēc būtu meža vidū pēc lietus nolaidušies. Paskatos apkārt – tas diezgan lielā mērā bija “meža vidū” – uz visām pusēm, ko varēju viegli saskatīt, lidlauks robežojās ar mežu. Nolaišanās notika pāri nelielam līcītim, kurā varēja redzēt nelielas, dekoratīvas, meža klātas saliņas.

    Brauciens no lidostas lielākoties bija pa mazapdzīvotu apkārtini – koki, koki, akmens atsegumi un atkal koki. Man patika. Grūti izstāstīt, laikam vienkāršāk ir teikt, ka man vienkārši patīk tādi meži, kādi ir Latvijā un uz ziemeļiem no tās. Vienkārši uz ziemeļiem tie ir vēl lielāki, monumentālāki, visaptverošāki un reizēm arī skarbāki.

    Oslo centrā ieradāmies patīkamā pēcpusdienā, šķiet, ap diviem vai trijiem, un nosecinājuši, ka esam pusotra kilometra attālumā no viesnīcas, nolēmām iet tur kājām. Pirmais iespaids par Oslo – te arhitektiem ļoti patīk spēlēties ar klucīšiem – lielākā daļa ēku atgādina klucīšu kombinācijas, bet ne vienmēr tādas taisnas un pareizas, reizēm klucīši pārklājās vai sakabinās savdabīgās kaskādēs. Daudz stikla, lieli logi – ņemot vērā, ka Oslo tomēr ir ziemeļu pilsēta, patiesībā ir loģiski, ka šeijienes arhitektūra ir orientēta uz pēc iespējas lielāku saules gaismas ievadīšanu pie cilvēkiem iekšā.

    Viesnīcas priekšā neliels apļveida laukumiņš, pa kuru neesmu sapratusi, vai tā ir kājāmgājēju vai mašīnu zona, un laukumiņa vidū instalācija, kas sastāv no kaut kā, kas atgādina brīvi gaisā karājošamies palielinātus alumīnija follijas lēvarus, ko gaisā tur tornado. Rīt jānopēta rūpīgāk, kā tas pasākums tur turās, bet izskatās savā īpašā veidā elegants – tāds kā viegls.

    Pati viesnīca no ārpuses izskatās salīdzinoši nekāda, necilāk nekā parasti viesnīcas ar vismaz trim zvaigznēm, tomēr no iekšpuses tā ir sasodīti kvalitatīva. Nezinu, vēl kādas būs brokastis, bet numuriņš ir patīkami liels. Vai vismaz atstāj liela iespaidu. Dzeltenas sienas, bēši aizkari un tumši zils dīvāns, kas viennozīmīgi izpelnījās iespēju kalpot par somu un jaku palikni. Vannas istabā siltā grīda un pie poda – nolaižami rokturīši invalīdiem. Vēl mums ir pat rakstāmgalds un TV, kas mēģināja ar mums komunicēt un informēt par mūsu lieliskajām iespējām. Poga “off” uz pults novāca lieko apgaismojuma avotu.

    Nolikuši mantas (man tas nozīmēja no somas izkrāmēt gandrīz vienādu daudzumu drēbju un dažādu kabeļu un elektronikas :D), nolēmām iet vakariņās. Ēst ir labi. Pat valstī, kur kolas bundžiņa maksā gandrīz trīs latus.