Vakarpusē konference beidzās diezgan agri. Lietus bija samazinājies, samazinājies un beidzies pavisam un uz konferences vakariņām Operā nolēmām iet kājām. Kādu laiku gajienu patiesi izbaudījām – daudz zaļumu, starp daudzstāvenēm mīlīgas privātmājeles (tuvāk universitātei ir vairāk tāds kā dzīvojamais rajons). Pēc tam sāka līņāt. Pusceļā nolēmām, ka sāk līt pārāk stipri un iemukām pie kapsētas esošā itāļu restorānā, kas mazliet atgādināja pārmodelētu kādu no lielajiem Rīgas klusā centra dzīvokļiem. Padzērām kurš tēju, kurš kafiju, un es paēdu izsmalcinātu pannakotas krēmu ar maigām zaļām putiņām, kas izteikti garšoja pēc kāda ļoti pazīstama garšauga, ko pēc krietnas domāšanas atšifrēju kā baziliku, iespējams, ar piparmētru piedevām. Ēdiens te ir daudz dārgāks kā Rīgā (vairāk kā 2x), bet arī izsmalcinātāks. Lietus tā kā pierima, bet pavisam nebeidzās, tomēr mums bija jāiet tālāk, lai nenokavētu vakariņas.
Lietus par mums neapžēlojās, un sāka līt stiprāk. Un stiprāk. Kad bijām aizgājuši apmēram līdz centrālajai baznīcai, kurpes man bija izmirkušas, visāda citāda atribūtika arī (mums nebija lietussarga nevienam), un es biju galīgi nelaimīga un kādu brīdi pačortojos par to, kāds bezatbildīgs idiotisms bija pēc kafejnīcas neiet meklēt metro. Kolēģis: pārmērīgs optimisms? Es: nē, šis var būt vairs tikai idiotisms. (Kolēģis nebija neko daudz sausāks par mani, ja neskaita kurpes.)
Operā nokļuvām laikā. Slapjo pufaiku pakāru garderobē, slapjo dzinsu jaku novilku, ietinos zīda lakatiņā un jutos gandrīz cēla. Vismaz siltāk. Kolēģis mani pārliecināja, ka nacionālajā operā nav gluži pieņemami vilkt nost kurpes un zeķes, pat tad ja tās ir pilnīgi slapjas. Bet telpa bija atzīstami silta.
Oslo Nacionālās operas ēka ir vēl viens ekstravagantas un salīdzinoši jaunas (modernisma?) arhitektūras paraugs ar ārkārtīgi lielim logiem. Opera atrodas līča malā, varētu pat teikt, ka vairāk līcī nekā uz sauszemes, man šķiet – uz mākslīgi izbūvētas pussalas. Šķiet, viss operas plānojums ir orientēts uz gaišumu. Sienas ir gandrīz viscaur no stikla paneļiem, pārējās daļas gaišas. Laukums pie ieejas klāts ar gaiši pelēkām akmens plāksnēm, starp kurām ir spraudziņas, kur aiztecēt ūdenim prom. Operas ēka ir kā tāds liels spirālveida gliemežvāks, tikai kubisks – operai nav nevienas apaļas sienas. Kā gliemežvāks tāpēc, ka ka operas jumta virsma spirālveida ceļš nonāk arvien zemāk un zemāk, līdz saiet kopā ar laukumu pie ieejas. Labvēlīgos apstākļos pa jumtu ir iespējams brīvi pastaigāties, bet todien uzejai uz jumtu bija aizlikta priekšā sētiņa, ka nav jāiet. Un tajā brīdī, kad mēs atnācām, mums arī galīgi negribējās nekur iet.
No operas platformas paveras glīts skats uz līci un pāris izgaismotām mājiņām. Lielais līcis, kura galā ir iekārtojusies Oslo, ap pašu vecpilsētu izliecas tādā kā M formā, tāpēc tas mazlīcītis, kurā ir Akerbiges cietoksnis un rātsnams, ir cits nekā tas, kurā ir opera.
Pirms smalkajām vakariņām dzērām bērnu šampanieti, jo piemaksāt papildus par alkoholiskajiem dzērieniem nebijām gribējuši. Cauri vienam no lielajiem logiem es safotogrāfēju terasi, kurā jaukā laikā var ēst, un līcī novietotu skulptūru, kas laikam bija no stikla rūtiņām salikta stilizēta jahta. Pēc tam mums uzstājās pianists un soliste ar trim skaņfdarbiem (Grīgs, Sibēliuss, Vāgners). Bija interesanti redzēt operas skatuvi, kad tā nav nedz izdekorēta izrādei, nedz celta laikā, kad visu pieņemts aizsegt at aizkariem. Skatuves sānu sienas ir gandrīz vienlaidus klājā apskrūvētas ar dažādiem prožektoriem, dibenā redzami ne tikai prožektori arī liels daudzums kabeļu. Tāpat pa skatuves sienām redzamas vismaz 4 izejas zīmītes dažādos augstumos. Priekšplānā Steinway klavieres, smuki izgaismotas ar zilām un oranžām gaismiņām tā, ka vienā sānu panelī kā spogulī atspīd zālē sēdošo sejas. Kad atnāca mākslinieki, prožektorus pārslēdza un tas pats panelis pēkšņi izskatījās pilnīgi melns.
Vakriņas bija visnotaļ izsmalcinātas un lieliskas, vilšanos sagādāja vienīgi tas, ka mums neiedeva neko siltu padzerties – tēju vai kafiju. Aperatīvs bija marinēta, ļoti maiga baltā zivs ar gabaliņu ļoti plāna un ļoti sāļa cepta šķiņķa, diedzētiem asniņiem un kaut kādām mērcītēm. Otrajā ēdienā dabūju ceptu cūkas pieribu gabaliņu, kartupeļu biezeni sajauktu ar skābiem kāpostiem, brūnu mērci un kaut kādu neidentificētu kartupeļu putrai līdzīgu biezenīti, kas noteikti nebija kartupeļu biezenis. Gaišs un ar intensīvāku garšu. Ņamma. Desertā siera kūkas norvēģu variatāte (ļoti mīksta un sulīga, bez pamatnes), zemeņu sorbets un rabarberu mērcīte. Porcijas diezgan mazas, pārēšanās galīgi nedraudēja.
Vakariņu laikā parunājos ar pretī sēdošo meiteni. Nezinu, vai var teikt, ka viņa ir norvēģiete, jo viena no viņas dzimtajām valodām ir somu, un, ja pareizi saklausīju, ziemeļsāmu ir otra. Tagad žēl, ka nepajautāju, kad un kā viņa ir iemācījusies norvēģu valodu. Ja pareizi izdomāju, viņa ir no Tromsas Universitātes un pēc dažām dienām tur sāksies polārā diena. Runājāmies par dažādiem patīkamiem sīkumiem, par salīšanu ceļā, par silto grīdu viesnīcā, par to, ka igauņi saprot somu valodu, bet somi – igauņu nē, un ka tas somiski runājošajam esot kaitinoši. Gabaliņu tālāk viens profesors dāniski sarunājās ar norvēģu viesmīli un pēc tam komentēja, ka lai gan norvēģu un dāņu valodās runājošie savstarpēji saprototies, tomēr tas sanākot daudz labāk ar ilgāku trenniņu.
Logu aile beidzās līdz ar grīdu, tajā bija salikti bērzu stumbenīši un sveces (īstas). Aiz loga bija kanāls, kurā varēja vērot kā brīžiem līst, brīžiem beidz un tad atsāk atkal. Šajā pašā telpā iemācījos, ka ja uz metāla stieplēm saver pūstas stikla lodes ar palieliem caurumiem apakšā (gandrīz kā zvani), stieples aiz viena gala pakar pie griestiem un apakšā noliek uz augšu spīdošas krāsainās diodes, kas lēnām pārslēdzās, sanāk visnotaļ lielisks apgaismes objekts, kas asociējas ar ziepju burbuļiem.
Vakariņas beidzās pavēlu, kad bija jau galīgi satumsis. Džinsi bija izžuvuši, zeķes arī, kurpes – ne pārāk (sēžot pie galda es viņas tomēr novilku, lai kājas nesalst). Pareizāk sakot, pataustot likās, ka ir tik pat slikti, kā atnākot, bet, uzvelkot kājās un mazliet palēkājot, kājas nesala – man par lielu pārsteigumu. Vējjaku kādu brīdi taisījos nevilkt, bet ārā tomēr bija auksts. Izžmiedzu piedurkņu galos satecējušo ūdeni un vilku vien mugurā. (Kāpēc es neizžmiedzu jaku pirms pakāršanas?!?)
Skats gan uz līci, gan uz izgaismoto pilsētu bija patiesi lielisks. To, ka operas jumta netikām, kompensējām ar uzkāpšanu blakus esošajā gājēju tiltiņā un pafotogrāfējot no turienes. Ejot cauri pašam pilsētas centram, secinājām, ka esam ārā pilsētā vēlāk kā jebkad iepriekš, tomēr visi Narveseni bija vaļā, un dzīvība ielās – itin kūsājoša. Pa ceļam netīšām nogājām gar Oslo Bazāru. Tas ir liela, pat ļoti liela (platības ziņā) puslokveida ēka ar tornīti vienā galā. Ēkas ārpuse viscaur ir no sarkaniem ķieģeļiem un puslokam visā tā garumā gar malu iet plaša kolonnu balstīta nojume, kuras dibensienā redzami daudzi gaiši veikalu skatlogi. Ja pareizi saprotu, pusloka iekšpusē ir tirgus, vai kas tamlīdzīgs, bet tovakar paskatīties nesanāca.
Atgriezušies viesnīcā, vannas istabas karsto grīdu pasludinājām par ideālo vietu drēbju un kurpju žāvēšanai. Novilku visu slapjo, izliku žāvēties un pat izmazgāju dubljainos bikšu galus, jo nākamajā dienā ir “welcome drink” rātsnamā un ielūgumā īpaši palūgts ģērbties piedienīgi (“dresscode: smart casual”). Diez vai džinsas atbilst šīm ģērbšanās vadlīnijām, bet man nav līdzi cita apģērba.