Nākamā diena, sestdiena, mums ir pēdējā Turīnā. Vācam čemodānus, mazliet pačīkstam par to, ka ir beidzies tualetes papīrs un mums neiedeva jaunu, un nočammājamies drusku par daudz, es pāris minūtes nokavēju sava workshop sākumu. Bet tikai nedaudz. Tā kā šodienas programma nav pakļauta galvenajai konferences organizācijai, sesijas sadalās samērīgāk, un es dabūju arī pasēdēt. Es ievēroju, ka viens no jomas grandiem man blakus ļoti acīmredzami mieg ciet un sajūtos daudz labāk par savu klaiņojošo uzmanību.
Bet pēc kafijas vēl jo projām ir jāstāv rindā, un šodien mēs esam tajā ēkā, kur ir neērtāks kafijas paužu ēdiens. Posteru angārā bija tādas mīkstākas bulciņas, bet šeit pirmajā kafijas pauzē ir jauki, saldi, drupani un ārkārtīgi sausi cepumi. Manam kunģim par to ir viedoklis. Es paskatos dienas plānu, ieraugu, ka pusdienu pauze ir īsa (apkārt esošā iepirkšanās centra rindas neizstāvēšu), un palūdzu, lai J. man atnes man uz pulksten vieniem kaut ko garšīgu un kunģim labu. J. atnes man rāmenu no tā japāņu restorāna (Japs!), kas bija netālu no mūsu viesnīcas.
Lidojums mums ir svētdienas rītā no Bergamo, tāpēc pēdējai naktij mums viesnīca ir norezervēta tur. Plānojam braukt ar vilcienu uz Milānu, paēst tur vakariņas un tad uz Bergamo, lai no rīta pirms lidmašīnas būtu jātērē mazāk laika ceļā. Šoreiz mums pat ir laicīgi nopirktas parastās biļetes.
Pirms Milānas vilciena paspējam izmest mazītiņu laukumiņu Turīnas centrā – aizejam San Karlo laukumam, kas pēc kartes izskatās, ka varētu būt vecpilsētas centrālais laukums, un nejauši ieklīstam San Frederiko galerijā. Šajā gadījumā galerija ir tā kā apjumts ielas fragments. Safočēju krāšņās fasādes, papriecājos par stikla rūtiņu jumtu, un tad piesēžam vienā galerijas malā uz kapučino un desertu. Man ir olu liķiera krēms (mazliet apdedzināts ar cukura glazūriņu) ar ogām. Laba kombinācija. Smejos J., ka varbūt man tikai tagad sāk piezagties ceļojuma sajūta, kad beidzot ir laiks atvilkt elpu. J. pastāsta, ka, kamēr es piedalījos konferencē, viņam esot pilsētas centrā uzklupis siers un tagad mums atkal ir vairāki veidi suvenīrsiera. Uzbrucīgi tie Vecās Eiropas sieri nudien!
Vilcienā braucam šoreiz parastajā klasē. Tas vēl jo projām ir ļoti ērti, bet mans krēsls tomēr nav tik milzīgs, lai es varētu tik ļoti iztiept elkoņus uz visām pusēm. Bet rozetes ir.
Milānā J. ir atradis kādu restorānu Pane i tulipani tikai pāris kvartālus no stacijas. Vēlāk viņš atzīstas, ka to atradis uz ātru roku apmēram desmit minūšu laikā vilcienā, cīnoties ar sliktu internetu. Es smejos, ka to nevajadzēja teikt, jo restorāns ir patiesi lielisks. Sēžam ārā, vakars ir tieši ne par aukstu, ne par karstu. Viesmīļi entusiastiski stāsta par vietējiem ēdieniem un jokojas ar mums. Kad mums atnes vīnu, J. pamāj, lai dod pagaršot man, un viens no viesmīļiem saka, ka, nu jā, viņa ir boss, ja tu izvēlēsies sliktu vīnu, viņa tevi vakarā nodurs. J. diplomātiski atbild, ka vienkārši uzticas manai gaumei. Vīns, starp citu, atkal labs, un es pierakstu, ka vermentino ir atslēgvārds, kas man jau vairākkārt ir garšojis. Kaut kur starp otro ēdienu un desertu iet garām vīrs, kas mēģina mums iepārdot sarkanas rozes. Atsakamies, jo roze diez vai pārdzīvos atceļu uz Latviju.
Uzkodas mums pilnībā iemārketē viesmīļi, bet es nenožēloju, jo tā beidzot sanāk kaut ko jaunu uzzināt – ceļojuma laikā pašai palasīt diemžēl nebija laika. Mums ir maizīte ar baklažāniem kaut kādā oranžā mērcē, kam uzrīvē rūgto šokolādi, fokača, kas atgādina vienkāršu picu ar tomātmērci un sieru, pupiņu biezzupa un kaut kādi zaļu dzinumu (endīvīju?) salāti ar anšovu mērci. Tā es uzzinu, ka reizēm pat man tomātmērce ir pieņemama. Iespējams, tikai Itālijā, tikai sestdienas vakaros labā restorānā un tikai labā garstāvoklī. Pupiņu biezzupa šķiet pagatavota uz tāda pamatīga kaulu buljona bāzes, ka ar cirvi varētu cirst.
Otrajā ēdienā mums piedāvā jūras ezi, tas šodien esot svaigs un liels, bet es pavelkos uz smadzeņkauliem (osso buco) ar safrāna risoto. Ēdu un filozofēju, kā gan tas ir, ka gan gaļa, gan risoto katrs atsevišķi šķiet par maigu, bet kopā ir absolūti ideāli un pilnvērtīgi.
Desertā J. saka, ka viņam jau pietiek, bet es paņemu tiramisu. Viesmīlis saka, ka nevar dot divas karotītes, jo man ir tiramisu, bet J. ir Deserts, tāpēc tiramisu viņam vairs nevajag. Bet mums tomēr iedod divas karotītes.
Pēc vakariņām ir jātiek uz Bergamo. Autobuss ved uz lidostu, un viesnīca ir lidostai tuvākā viesnīca, ko varēja dabūt, neziedojot nieri. Viesnīca ir drusku vairāk kā 2km no lidostas, un šovakar tas ir par daudz. Vispirms mēs gandrīz kilometru ejam gar miljons stāvvietām (lai slavēts fakts, ka visur vismaz bija uzzīmēts gājēju celiņš). Tad ir pāris dīvaines ēkas un servisi un tad ļoti pēkšņi sākas privātmāju rajons. Tad mums pa tuneli ir jāšķērso autostrāde, un es… nobīstos no tuneļa. Tunelis izskatās mazs, klaustrofobisks, pusaizbrucis un ārpusē ir dīvaini brīdinājumi itāļu valodā, ko J. negrib lasīt.
Objektīvi runājot, tunelis nebija ne aizbrucis, ne kāds, un brīdinājums bija par to, ka tiem, kas garāki par 1,9m, ir jāpieliecas, jo vienā galā ir pāris ar raibu lenti aptītas trubas. Un vispār tam tunelim pat nesen bija pārkrāsotas sienas, tajā nav pat neviena grafiti. Vienkārši ir ļoti nogurts.
Nākamajā dienā J. ir ar mieru žēlīgi atzīt, ka tunelī vismaz smirdēja.
Pēc tuneļa sākas tāds kā pilsētas centrs ar bezmaz vai viduslaicīgām mājiņām un vismaz vienu baznīcu ar ļoti daudziem zvaniem tornī. Viesnīcdzīvoklītis ir absolūti omulīgs, un, lai gan vannasistaba ir uz diviem numuriem viena, tā ir šausmīgi glīta ar mazām dienvidnieciskām flīzītēm un tajā ir burbuļvanna. Bet ir pusnakts, mums četros ir jābūt lidostā, un vispār vannasistabā ir uzlikta zīme, ka, lūdzu, nelietot burbuļus pēc desmitiem vakarā, jo tas ir pārāk trokšņaini. Tā nu es aizeju gulēt, nevis atlikušās 3h nosēžu vannā.
Pēc nelielās 3h pagulēšanas ceļš uz lidostu šķiet daudz īsāks. Izlidošana nokavē tikai mazliet, un saullēkts pār kalniem un blakusesošo cietoksni ir ļoti skaists.
Lidmašīna pēc ātrvilcienu priekiem ir drusmīgi neērta. Es guļu, bet man ir sajūta, man pēc tam ir izmežģīts kakls un sastiepta mugura 3 vietās. Ir tāda urbānā leģenda, ka rainis ņemot no lidmašīnām ārā krāslus, lai pārliktu tos ciešāk (lai saiet vairāk pasažieru), un, kad mani tur iebāž, es tam spēju noticēt…
Rīgā vispirms es gandrīz norakstu zudušajos savu čemodānu (tas ir nevis uz lentes, bet nezkāpēc nomests kaktā aiz otras, nestrādājošās, lentes), un tad, izgājusi ārā, ka pēc vēsās Ziemeļitālijas Latvijā ir sākusies kaut kāda karstuma elle. Es, pirmais darbs, nolieku vilnas žaketi čemodānā un izvelku visu ceļojuma laiku nelietoto lina platmali. Ir 30 grādi. Maija beigās.