Nākamajā dienā ir pirmā konferences diena un mēs, piecēlušies, cik vien saprātīgi vēlu iespējams, dodamies turp. Konferenci organizē Basku zemes universitāte, tas ir pavisam netālu un mēs, pateicoties kolēģu pūlēm, atrodam ātri un bez maldīšanās. Auditorijā nav rozešu, bet citādi ļoti normāla mūsdienu stila ēka, visnotaļ kantaina. Kafijas pauzē izvēle ir maza, bet dod garšīgu keksu un ļoti normālu kafiju, tapēc esmu apmierināta. Kādu brīdi gan iespringstam ar piena meklēšanu… Dzērieni rūpīgi sapakoti termosos, kuriem virsū ir ļoti lieli, skaidri uzraksti, bet, protams, ne angliski. Bet nu es neesmu pirmo reizi “vecajā Eiropā”, mani tas nepārsteidz. Kafiju ir viegli sazīmēt, bet ar pārējiem termosiem ir kaut kas mulsinošs. Piens spāniski ir leche, es to vakar uzzināju, kapēc te nekur nav… Nu pag, nu te būtu jābūt pienam un karstajam ūdenim tējai, cik grūti varētu būt to atšķirt?
…
…
Nu, teiksim tā, man pēc brīža parādīja. Jo uzraksti nebija spāniski. Un basku valoda ir Eiropas laikam vienīgā izolētā valoda. Izolētās valodas ir tādas valodas, kam cilvēki nav mācējuši izdomāt, kādai plašākai valodu saimei tās pieder, jeb vienkāršoti sakot, tās nav sevišķi līdzīgas nevienai citai valodai ne tikai apkaimē, bet patiesībā, nu, nekur. Līdz ar to zināšanas par pienu spāņu valodā nekādi nepalīdz, ja tu esi Basku zemes Basku universitātē 🙂 Starp citu, tas bija vārds uz burta e, bet ne tas, ko piedāvā gūgles tulkotājs.
Kafija ir karsta, smaržīga un dzīvinoša, jo piens termosā ir ritīgi karsts un nedzesē kafiju.
Pusdienās mums dod dažādas sviestmaizes, ar tunci es nepaspēju dabūt, bet veģetārās un vegāniskās ir ritīgi labas. Pie pusdienām dod vīnu. Ar laiku izrādās, ka vīns ir visuresoša reģionālās dzīves savstāvdaļa. Sviestmaizes ātri beidzas un L. ierosina aiziet līdz Ondaretas pludmalei un tad paieties pa to gar Ulija kalnu, jo tur uz priekšu būšot kaut kādas skulptūras. Es brīdi svārstos, bet ejam.
Pa ceļam L. priecājas par kokiem un es uzzinu, kā izskatās pīnijas (garas, skaistas skujas), mēs redzam pāris ziedošus dekoratīvos augus (bet tiešām tikai pāris, ir nesezona, ja) un nopriecājamies, ka nesalst tik ļoti. Grūti pateikt, vai tas ir temperatūras vai izgulēšanās dēļ.
Pludmale beidzas un gar kalnu kādu gabalu ved ērti izbūvēta promenāce, kas nedaudz apliecas ap kalnu un tad vienkārši beidzas. Promenādes galā ir trīs aprūsējušas un ļoti abstraktas skulptūras, tās atgādina no milzīgiem dzelzs stieņiem izlocītus ķerekļus. It kā nekas dižs, bet rūsainā virsma iederas skatu laukuma mežonīgajā šarmā – blakus vienā pusē mums ir stāva klinšu siena, otrā pusē ir skats uz pāris akmeņiem lejā un tad bezgalīgi plašo okeānu tālē. Kalna sienu veido slīpas, vertikālas līnijas – es neizprotu atbildīgos ģeoloģiskos procesus, bet ir ļoti redzams, ka klints sastāv no kaut kādām kārtām, gandrīz kā kārtainā mīkla. Arī ūdenī iekritušie klintbluķi ir kārtaini, un tur erozija kārtu efektu vēl pastiprina, mīkstākos slāņus izskalojot. Fotogrāfējam, pasēžam, atkal fotogrāfējam, atpūšamies līdz pēdējam brīdim – okeāna trokšņi lieliski iztīra galvu no liekiem trokšņiem un te ir sasodīt patīkami atrasties.
Otrajā konferences kafijas pauzē piena kannām ir pieskočotas vienkāršas papīra zīmes ar rokrakstītiem milk – piens angļu valodā.
Pēc prezentācijām nekādu konferences pasākumu nav, tapēc mēs aizejam viesnīcā mazliet atpūsties un tad aizejam vakariņās. L. izpēta TripAdvisor un rada stratēģiju, kur mēs iesim, bet gribētākā vieta ir ļoti aizņemta, vēl vismaz viena vieta ir pazudusi. Vēl viena ir itāļu vieta ir pilna, bet mums paveicas un, kamēr mēs domājam, ko tālāk, kāda sieviete aiziet un atbrīvojas galdiņš. Vispār šī vieta ir hibrīds – ir iespējams arī pie kases nopirkt dzērienu un picas šķēli un spriņģot apkārt (un daudzi jaunieši tā dara), bet mēs gribam pasēt. Pasūtam katrs pa pastai (man bija ar bumbieriem un sieru pildīti pastas sainīši siera mērcē ar pāri pārbērtiem valriekstiem) un sadalām uz trijiem pudeli vīna. Apkārt ir pēc manas izjūtas ļoti trokšņaini, bet tomēr daudz trokšņaināk, nekā superaizņemtajā pirmajā vietā, kur taisījāmies iet. Pasta ir svaiga, ēdiens ir pa pirmo un mēs kādu brīdi pļāpājam ļoti patvaļīgas muļķības.
Pēc atgriešanās viesnīcā diemžēl nākas nevis iet gulēt, bet ķerties pie rītrīta prezentācijas. Jo sliktas plānošanas, briesmīgas aizņemtības un citu nelaimju dēļ prezentācijas nav. Okei, es neesmu tā, kas uzstājas, bet līdzautors es esmu un viens datu fails arī vēl ir jāuztaisa. Nocīnamies līdz trijiem un vismaz es savā prātā apņemos kauties, lai citreiz tā nenotiktu, bet beigās prezentācija ir, dati ir, viss ir labi, un mani pat piemeklē zināma gandarījuma sajūta. Modinātāju gan es pārstādu mazliet vēlāk, pirmais rīta referāts neizskatās nu tīiiiiiiiiiiiiiiiiiiik ļoti interesants.