Svētdienā mums ir sarunāts pusdivpadsmitos tikties stacijā un braukt pabaudīt dabu. I. un Ā. ir rūpīgi izklāstījuši plānu, ko un kā, pat divreiz, kur ar ko brauksim, kā pārsēdīsimies un tā, bet es nolemju paļauties, ka viņi ir pietiekami vietējie, lai zinātu. Ierodos mazliet ātrāk un kādas piecas desmit minūtes maldos pa staciju, meklējot tualeti. Atrodu, bet tā izrādās maksas, un tā, kā es gribētu tikai mazgāt savu termokrūzi, tad es to neizdaru un kafiju nenopērku.
Uz perona satieku nelielu bariņu cilvēku, visus jau pazīstamus. Pēc iekāpšanas vilcienā I. nopūšas, ka no vienas puses žēl, ka studenti mūs uzskata par veciem un garlaicīgiem un nepievienojās, bet no otras puses tas ir vienkāršāk, jo mēs visi jau esam pazīstami un ar studentiem viņa vairāk censtos būt laipna un izpalīdzīga namamāte. Priekš zinātnieku standartiem mēs tiešām esam labi pazīstami – vairāki klatesošie strādā kopā, daži ir pazīstami gadu desmitiem, pat es esmu pilnīgi visus satikusi pagājušajā vasaras skolā un laikam gandrīz visus pirms krietniem gadiem, kad vasaras skola bija pie mums. Pasaulē, kur kontakti veidojas satiekoties konferencēs, šis ir labi. Bet tai pat laikā, es tik ļoti nespēju iztēloties, kādam jābūt cilvēkam, lai uzskatītu I. par vecu un garlaicīgu. Bet nu, tā kā studenti nav jāapuišo, I. izvelk no maisiņa šujamos piederumus, un sāk lāpīt to paši maisiņu. Un izrāda krekla piedurkni, ar ko viņa plāno darboties pēc tam, kad maisiņš būs salāpīts. Es atzīstu, ka man patiesībā ir līdzi paņemts lāpāms krekls, bet tas palika viesnīcā.
Pēc vilciena mēs iekāpjam autobusā. Es saprotu, ka esmu pazaudējusi blūzes piedurknes pogu, I. man piedāvā, ka, ja man der šī nesmukā plastmasas poga no viņas šūšanas komplekta… es sākumā mēģinu atteikties, bet jau pēc trim minūtēm pārdomāju: šīs blūzes piedurkne ir smaga un ārkārtīgi tizli plandās bez pogas. Tā nu mums ir šūšanas pulciņš.
Kāpjot ārā no autobusa, kaut kas noknikst un es sev par milzu pārsteigumu autobusa vidū atrodu savu oriģinālo pogu, varēšu kādreiz pāršut smuki. Autobusa pieturā pievienojas Ā., kam te netālu ir vasaras māja, kā arī trīs Gēteborgā dzīvojošie pētnieki, kas uz šejieni – apmēram 60 km – ir atbraukuši ar velosipēdiem.
Mēs esam Šērnas salā (Tjörn) netālu no Pilanes skulptūru parka. Ā. ierosina pastaigāt pa apkaimes dabas pakām, bet uz Annas skulptūru skatīties no attāluma, jo skulptūru parkā brīvi staigājot govis un daļai cilvēku reizēm ir bail no govīm. Anna ir milzīga balta, vertikāli izstieptas galvas skulptūra un tiešām mēs to ieraugām vairākkārt.
Pirms došanās takās mēs ieejam vietējā veikaliņā pēc launaga uzkodām. Tas ir salīdzinoši liels, gaišs šķūnis, kur pārdod mazliet suvenīrus, mazliet vietējos dārzeņus, mazliet piena produkcijas un apmēram īkšķa lieluma tomātiņus. Es nopērku ķekaru vīnogu, gabalu vietējā siera un turzu īkšķa lieluma tomātu, kā Ā. piemin kā ļoti labus.
Tomāti ir dzelteni ar dažām sarkanām svītriņām, tieši tik lieli, lai pa vienam lieliski ietilptu mutē, un ārkārtīgi, katastrofāli un neiespējami saldi. Mana tūta ir beigusies, pirms mēs kārtīgi ieejam takās, un pirmo reizi dzīvē es nožēloju, ka neesmu paņēmusi vairāk tomātu.
Izpļautas takas un koka laipiņas mūs ved starp granīta atsegumiem, sausu, dzeltenu zāli, dažādām pļavu puķēm un dažiem lielākiem vai mazākiem kokiem. Granītu daļēji sedz tumši zaļas, sakaltušas sūnas un milzīgs daudzums rožainu viršu. Diena ir silta un saulaina. Es, raizējoties par to, ka iepriekšējās dienās salu, biju drošībās pēc uzvilkusi apakšā divus kreklus, bet staigājot ir brīžiem pat karsti. Taku pāris vietas ierobežo smagi koka vārti, kas paši aizveras ciet, visticamāk, dzīvnieku kontrolei. Pie vieniem vārtiem ir liels ozols, un uz tā aug milzīga, koši dzeltena, krunkaina sēne, kas kļūst par dzīvu diskusiju objektu. Mēs to safotogrāfējam. Biedri noskaidro, ka gūglesprāt, šo sēni angliski sauc par meža cāli (chicken of the forest) un ka tā, iespējams, ir ēdama. Taču visi vienojas, ka gūglei noteikti nevar uzticēt kaut ko tik svarīgu kā veselība sēņu jautājumos. Tālāk mēs aizrunājamies par to, ka sēņošanas padomi pārsvarā nepārnesas no valsts uz valsti, izņemot to vienu, kas ir mācīts man, tas ir, nekad neēst sēnes par kurām neesi 110% drošs, ka tu zini, kas tas ir.
Pirmā vieta ar galdiņiem ir aizņemta, Ā. saka, nekas, nu tad mēs iesim uz vienu vēl smukāku. Nākamā vieta ir neliels soliņš uz liela granīta bluķa malas pavisam netālu no ūdenstilpnes. Ūdens ir auksts un dzidrs, mazgājot savu krūzi, es izbiedēju mazu zivtiņu. Mēs sēžam te kādu pusstundu, es ēdu ārkārtīgi garšīgu, daļēji nogatavinātam kamambēram līdzīgu sieru, piekožu vīnogas un domāju par to, ka šī ir dzīve. Kas tad vēl, ja ne šis. Ā. dalās ar kafiju, viņam termosā ir priekš katra gribētāja pa šļuciņai. K. vienā brīdī saka, ka viņš, protams, vakarā vēlreiz pārbaudīs pēc grāmatām, bet tagad tomēr paiešoties atpakaļ pēc tās sēnes.
Paēduši un sagaidījuši K. atpakaļ (vienā brīdī vēl viens biedrs iet meklēt, kur K. ir aizkavējies un uz vietas stāvētāju barā izplaukst līksmas diskusijas par to kā šī šausmu filmās vienmēr ir slikta zīme), mēs čāpojam tālāk. Čāpojiens brīžiem ir stāvs un grūts, un es elšu un pūšu un domāju, ka es arī gribu vecumdienās tādu mieru un jaudu kā ir Ā. Un kāpēc mēs te vispār kāpjam… un tad kārtējo reizi paveras skats ar jūru tālumā, viršiem, spicām klintīm, apaļiem granīta atsegumiem, dīvainām klinšu priedītēm un spītīgām pļavu puķēm. Ir sasodīti skaisti un visas grūtās čāpošanas vērts. Es mokos izbalansēt arī to, ka gribas nofočēt visu, bet pilnīgi noteikti nebūtu labi pazaudēties.
Vienā brīdī Ā. piedāvā sadalīties, te lūk esot foršs kāpieniņš pa tādu nelielu klinti, bet var iet arī drusku garāku ceļu pa taku. K. negrib kratīt pa klinti savu sēni un man vienīgajai ir dziļās iešļūcenes, nevis pie kājas piesietas kurpes, tā nu mēs noklausamies Ā. pamācību, ka kaut kur ir jāgriežas pa kreisi un ejam norādītajā virzienā.
Iespējams, tikai iespējams, es neesmu pilnīgi vienīgais cilvēks pasaulē, kas jauc labo un kreiso pusi vai kas nepamana viegli pamanāmas takas, bet mūsu vieglā taka nezkāpēc ietvēra laipošanu pāri lielam granīta atsegumam un drusku iekrišanu viršu pudurī pēc tam. Dzīves sīkumi, manas potītes un K. sēne paliek savās vietās.
Beigu galā mēs satiekamies pludmalē ar diviem mazītiņiem moliņiem. Pretī ir dažas salas, labajā pusē var redzēt arī izeju uz atklāto jūru. Daļa biedru ģērbjas un iet peldēt, es esmu aizmirsusi peldkostīmu Latvijā. Novelku apavus, savācu svārkus uz augšu un iemērcu pēdas līdz potītēm. Ūdens ir stindzinošs, ļoti labi, ka peldkostīms ir Latvijā. Daļa peldētāju pēc pavisam dažām minūtēm jau ir ārā, divi peldās ilgi, ilgi un beigās atgriežas ar vārdiem, ka viņiem esot licies nepieklājīgi likt mums tik ilgi gaidīt. Kamēr viņi peld, es apēdu pēdējās vīnogas, tad novelku žaketi, sarullēju rullītī, palieku zem galvas un atguļos uz vēja nopūstā molla. Es skatos zilās, viegli baltsvītrotās debesīs un man blakus klakst telefons. J. sūdzās, ka Latvijā esot auksts, slapjš un galīgi nelabs. Es nenoturos un aizsūtu pretī bildi ar savām debesīm.
Pēc tam mēs savācamies un ejam pie Ā. vakariņās uz barbekjū. Tas nav ļoti tālu, bet, bet, ir nogurts, ir jāiet brīžiem diezgan slīpi uz augšu un es domāju, nu kāc prikols dzīvot tik grūti sasniedzamā vietā. Kad neorganizētā barā ieveļamies Ā. viesistabā, mans pirmais jautājums ir, vai krāna ūdens ir dzerams. Jo es biju stulba un aizmirsu paņemt līdzi ūdeni. Krāna ūdens, protams, ir dzerams. Es atrodu tualeti, tā ir savienota ar nelielu saunu. Saunas otras durvis ir liels stikla panelis, kas izved uz mazu koka terasīti, kas ar rūpīgi piezāģētu maliņu beidzas ar milzīgu slīpu, viršiem noaugušu granīta atsegumu. Okei, mans jautājums par to “kāc prikols”, ir pamatīgi atbildēts. Pareizi ieskatoties, pāri koku galotnēm tālumā var redzēt arī jūru, un otrā stāva balkonā ir tālskatis, ar kuru var redzēt citādi neieraugāmas laiviņas. Tā pati terase, kas pie saunas telpas beidzas klintī, otrā galā pārvēršas augstā balkonā, jo klints ir ļoti slīpa. Uz balkona ir galdiņš ar krēsliem, kuros sēžot, var raudzīties pāri koku galotnēm. Ā. vienā brīdī piemin, ka viņi ar sievu šo vietu nopirkuši pēc tam, kad iepriekšējais pircējs ir pircis, bet nenopircis, jo sapratis, ka savu gatavo moduļu māju nemāk šajā slīpumā izstādīt. Ā. ir ģimenes loceklis arhitekts, kas ir palīdzējis šito izštukot.
Kādu brīdi mēs sēžam Ā. viesistabā, dzeram aukstu alu un vīnu un runājam visādus niekus. I. brīžiem spēlē klavieres. Vienā brīdī Ā. atgādina, ka pēdējā posma autobuss ir jāpasūta pa telefonu vismaz stundu iepriekš. Visi raustīgi saskatās, par spīti tam ka 9. cilvēku kompānijā vairāk kā puse prot runāt zviedriski, ir pilnīgi skaidrs, ka telefonsarunas te nevienam nav mīļas. I. nosmejas, ka labi, viņa uzupurēsies.
Un tā tiešām izrādās uzupurēšanās. It kā uzdevums nav grūts – mums pieteikt vajag transprotu, kam pēc saraksta jābūt predefinētā pieturā predefinētā laikā, mums pieciem vajag tikt uz to pieturu, kur mēs no rīta izkāpām no autobusa un trijiem vajag izkāpt pieturu ātrāk, jo tur ir viņu velosipēdi. It kā cilvēkiem, kas ir zvana otrā galā šāda lieta ir jādara katru dienu. Man kā valodas nepratējam paslīd garām sarunas pilnais sviestainums, bet viņi vairākas reizes pāprasa I. vārdu (kas patiesībā esot ļoti parasts zviedru vārds). Vņi grib vēl citus vārdus, uzstājīgi un vairākas reizes, bet, iespējams, pēc četriem padodas, jo mēs esam ļoti dažādās vietās dzimuši un mūsu vārdi ir diezgan dažādi. Viņi pārvieno I. no viena sarunas pieņēmēja uz citu. Viņi iespējams, nezina, ka mūsu pieturas atrodas visas vienā maršrutā. Viņi grib vēl vienu telefona numuru. Īsi sakot, pilnīgi neizskaidrojami autobusa pasūtīšana prasa vairāk nekā pusstundu un viens no zviedriski saprotošajiem biedriem komentē, ka visiem ir jautri, izņemot I. Bet I. ir varena un neapturama, atsaucīga un bezgalīgi uzstājīga, un mums beigās ir pasūtīts transports.
Ā. sagādājis plašu klāstu grilējamo un piebaro mūs līkus, ļoti iespējams, tāpēc, ka tie studenti uzskatīja mūs par veciem un garlaicīgiem, un neatbrauca. Uz balkona brīžiem ir vējaini, tveros no vēja viesitabā, kur pa lieliem logiem spīd iekšā ieslīpa, dūmakaina vakara saule. Vēl kāds mazliet paspēlē klavieres. Es paskatos uz galda stāvošo adāmgrāmatu, kurā es nesaprotu aprakstus, bet dažas no bildēm nepārprotami ir par skandināvu džemperiem ar apaļajajiem, rakstainajiem reglāna pleciem.
Ir mierīgi un idilliski, un mēs aizsēžamies, un pēkšņi uz to pasūtīto autobusu ir jāsteidzas. Divi no mums aizkavējas vairāk un saka, lai mēs ejam, viņi mūs iedzīšot. Gājiens nav garš un pārsvarā pa nogāzi lejā, bet, tik ļoti steidzoties, tas ir sasodīti grūti. Liels ir mans pārsteigums, kad pieturā mēs satiekam divus aizkavējušos biedrus priekšā. Un arī Ā., kas nemaz netaisās braukt ar mums. Izrādās, kaut kur starp mājām ir daudz īsāka taciņa. Un mūsu “autobusi” izrādās trīs taksometri. Jā, to var pasūtīt tikai noteiktā laikā, tikai noteiktā pieturā, tikai reizi stundā… bet fiziski tie ir taksometrauto.
Mums ir daudz laika, gaidot nākamo autobusu, kas tiešām ir autobuss, un mēs kā veci un garlaicīgi cilvēki blakus esošajā ne gluži bērnu laukumiņā izmēģinām visus tur esošos trenežierus. Nākamais autobuss atnāk laikā un izbrauc žigli, kā rezultātā mēs paspējam uz mazliet aizkavējušos vilcienu un neesam spiesti braukt pēdējo posmu uz Gēteborgu ar vēl vienu autobusu.
Vilcienā braucot, pa logu redz skaistus saulrietus, un mēs ar K. kaut kā aizpļāpājamies par dabu. Es saku, ka dzīvojot uz vietas, noteikti pierod, bet šodien bija ārkārtīgi skaisti. Viņš saka, ka Latvijā arī ir ļoti skaista daba, bet, jā, kaut kā citādāka sajūta. Es piedāvāju, ka iespējams, tāpēc, ka mums nav granīta klinšu visās malās. Bet vismaz dažas pļavu puķes sakrīt. K. saka, ka viņš novērtē, ka gan ziemeļos, gan Baltijā daudz vairāk novērtē dabu un tik ļoti neaizbetonē visu kā dienvidos. Es godīgi atzīstu, ka no iekšpuses, zinot visas politiskās peripētijas īsti tāda sajūta nav (es iedomājos simts kailcirtes simtgadei), bet es ļoti novērtēju, ka no malas tā ir redzams. Vienojamies, ka zaļumi ir ļoti svarīgi cilvēku veslībai, viņš stāsta, kā cenšas iet mājās kājām caur Gēteborgas parkiem (I. uz brīdi iesaistās, minot, kurš Gēteborgas virziens tas ir), es pastāstu, ka es pārcēlos dzīvot ārpus galvaspilsētas, lai dzīve zaļāka. Viņš saka, ka latviešu paradums veidot kapsētas mežā ir tik lielisks… un es par 110% piekrītu. Es pastāstu, kā nejauši ieklīdu Reikjavīkā vecā kapsētā, kur uz kapu kopiņām aug milzu koki. Un ka īpaši labi latviešu kapu “meži” izskatās ar svecītēm.
Pēc skaistās dienas es viesnīcā ieveļos laimīga un nogurusi. Man izdodas gandrīz pilnīgi pabeigt pēdējās dienās iesākto darba lietu, bet tās ielāde serverī tā bremzē, ka es nesaprotu, vai būs rezultāts, vai nebūs. Es apzinos, ka tik ilgi atlikt blogu nav labi, jo paliek grūtāk atcerēties notikumus, kurus es tiešām negribu aizmirst… bet ar šo apziņu es tā arī aizeju gulēt.
P.S. K. apskatījās grāmatās, ka sēne ir ēdama, bet daži cilvēki mēdz būt uz to alerģiski, tāpēc beigās I. to atdeva sev pazīstamam restorāna pavāram, kas viņu gribēja.