Brīvdienās Tamperē bija repa festivāls, kas mani neinteresēja, tapēc izmantoju uzaicinājumu izbraukt ārpus pilsētas. Mūs pabiedēja, ka tur būšot baigie lauki, nebūšot dušas un slapjās tualetes, tikai pirts un ezers, es paraustīju plecus, nu, ir redzētas tādas vietas, jā.
Braucām visi nelielā bariņā kopā ar vilcienu līdz Jūpajokiem un tad vēl tādu gabalu ar taksometru pa maziem, līkumotiem un tikai daļēji asfaltētiem celiņiem. Tā kā es sejas ne vienmēr atceros tik labi, tad to, ka abos virzienos (arī atpakaļ) braucām ar to pašu minivenu es ievēroju pēc plaisu raksta priekšējā stiklā.
Vieta, kur mēs nokļūtam, Toiska, ir saistīta ar viena organizatora paplašināto ģimeni. Ja pareizi sapratu, sievas vecmāmiņai bijis daudz bērnu (septiņi?), nopirkts zemes plaķītis nekurienes vidū pie paliela ezera, lai visiem vienmēr ir iespēja paatpūsties. Sākumā ar zemi kopā nākusi viena centrālā mājiņa, vēlāk, saradušās vēl dažas mazākas, nenopietnākas – tādas vasarnīcu veida būvītes, koka, nelielas, proporcionāli daudz vietas atvēlēts gultu izvietošanai. Ģiemenei augot, izaugusi kārtīga kopiena ar divām dažāda izmēra pirtīm, atsevišķu mājiņu bērnu rotaļlietām un tamlīdzīgiem labumiem. Lai gan tualetes tiešām ir sausās, lielajā, centrālajā mājā ir traukumašīna, nu, lielo pasākumu problēmu risināšanai. Tuvumā ap ezeru ir arī labības lauki, taču Toiskas mājiņas ir tā kā mežā vairāk, un ar lieliem, izcirstiem pagalmiem neauzraujas. Vienā malā ir apvienotais tenisa/volejbol/basketbola korts, kuru izmēgināt mums izrādās slinkums. Vienā no ezeru pludmalītēm pie ezera es redzu dažas bērnu smilšu lāpstiņas. Pagalma vidū aug pilnīgi nekultivētas brūklenes, kā arī mazliet, varbūt kultivētas avenes, kas sajukušas kopā ar ārkārtīgi saldām upenēm. Kā jau bieži Somijas dabā, nekas nav plakans, nekas nav vienā līmenī, akmeņi spraucas ārā no visiem stūriem. Mājiņā, kur mums piedāvā nakšņot, pie sienām ir dažāda vecuma bērnu zīmējumi, uz grīdas – krāsaini lupatdeķi un virtuves plauktos – nevienādas krūzītes. Ārpusē terase, kas vienā pusē sākas it kā uz zemes, bet otrā malā ir spiesta balstīties uz vismaz metru augstiem stabiem. Visādi āra krēsliņi un galdiņi, var pārsēsties no ēnas saulē un otrādi. Omulīgi. Kopumā man atmosfēra atstāj bērnībā lasīto Sālsvārnas salas vasarnieku grāmatu, lai gan vispār es zinu, ka tās autore ir zviedru, nevis somu rakstniece.
Pēc mantu nolikšanas un apskatīšanās apkārt mēs iekožam vieglas pusdienas, kas pārsvarā sastāv no sviestmaizēm, un izejam pastaigā ap ezeru. Tā izrādās diezgan liela pastaiga, kopā sanāk ap 10 kilometru, jo, pirmkārt, ezers nav nemaz tik mazs, otrkārt, ceļš vietām iet patālu no ezera. Sākumposmā drusku mežā paēdam mellenes. Uz beigām esam ļoti noguruši, taču pa vidu ir skaisti. Ezers ir skaists, dzirds. Laiks ir lielisks. Pa ceļam paskatamies gan bērzu audzītes ezermalā, gan labības lauciņus, gan ganības, kur starp pamežonīgas zāles kušķiem lien ārā lieli akmeņi. Zviedru kolēģis vienās ganībās nodibina sadraudzību ar diviem vietējiem zirgiem, abi brūni ar gaišām krēpēm. Vienās ganībās ir pinkainās govis ar lielajiem, līkajiem ragiem. Aiz kāda ceļa līkuma mūs pārsteidz paliels aitu pulks – kamēr mūsu nebija, tās klusi gulēja un varbūt gremoja, bet, mums parādoties, sāka trokšņaini stāstīt savu dzīves stāstu. Redzam arī vairākas dažādu lielumu kaimiņmājas, tās visas ir ar šejienei raksturīgo koka apdari kādā vienā krāsā un kontrakstkrāsā krāsotām logu ailēm, jumtu malām un dēļiem, kas nosedz pakšķus. Man rodas sajūta, ka vairāk puse no šīm mājām ir vai kādreiz ir bijusi latviešu bordosarkanajā krāsā. Apmēram pusceļā ir vietējais gaļas veikals, kur tiek nopirktas dažas desas vakara grilam. Vienā vietā man liekas, ka es redzu nelielu tīrumiņu, kurā kārtīgās rindās sastādīts… baltais āboliņš? Pēdējos pāris kilometrus gan mēs esam sakarsuši un saguruši, un tiek izdarīts secinājums, ka staigāšana pa mazajām granīta šķembām, kas veido ceļa virskārtu ir pārsteidzoši trokšņaina padarīšana.
Pēc atgriešanās tiek secināts, ka ēst gribas tagad, tapēc, lai cik gudri nebūtu darīt otrādi, vispirms mēs tomēr grilēsim, nē, bet kurināsim barbekjū, un tikai tad iesim pirtī. Barbekjū tiek iekurts, un mēs sagrilējam raibu plejādi gardumu – papriku, kukurūzu, baklažānus, cūkgaļu, desas, tofu un sieru. Kukurūza ir mana ideja, tapēc es dabūju diezgan nocīnīties ar viņas dalīšanu gabalos, taču beigās ar visām plauktā atrastajām dieszinkādajām garšvielām garšo gandrīz tikpat labi, kad mājās to būtu taisījusi mana otrā puse. Patiesībā mums pat mazliet par daudz ņammīšu, tapēc vienā brīdī rodas jautājums, a ko mēs darīsim ar atlikušo. Jautājums izskan tik skanīgs, ka I. pārtaisa to par dziesmiņu “what shall we do with a leftover tofu, what shall we do with a leftover tofu… … put it in the box and leave for tomorrow, put in the box…”, pārfrāzējot plaši zināmu 19. gadsimta angļvalodīgu jūrnieku dziesmu par piedzērušos jūrnieku. A. ātri uzķer un piebalso. Tofu, starp citu, tiešām tiek ielikts kastē un atstāts brokastīm, kā dziesma saka.
Dīvainā kārtā nav odu. Es par to ieminos, un Ā., kas šo vietu pazīst labi, atbild – nu jā, augustā nav odu, odi ir tikai līdz vasaras saulgriežiem. – Kā nav, kur viņi paliek? – Nezinu, un man patiesībā ir vienalga. – Un man nākas piekrist, ka, jā, patiesībā jau ir vienalga, kur ir odi, un ir lieliski, ka viņi nav šeit. Sēžot uz terases un pļāpājot, es nosalstu un saprotu, ka es nespēju atteikties no iešanas pirtī, pat ja es drusku raizējos, ko par šo domās mans bojātais zobs. Mēs ar I. esam vienīgās divas meitenes, so mēs ejam divatā. Pirts ir laba. Okei, pirtsslotu nav, tās somi tik daudz nepraktizē kā latvieši, bet I. kā Somijā audzis cilvēks saprot, cik daudz gara vajag uzmest, kad jāpieliek malka un kad jāiet ārā ezerā. Ezers ir vēss un ārkārtīgi, nenormāli, neaptverami dzidrs. Debesis ir violeti rozīgas. Pirmajā reizē I. saka – vai tu redzi tur tajā pusē…. un man nākas atzīt, ka lai vai kas tas būtu, es to noteikti neredzu. Otrajā reizē es paskatos apkārt saku – ō, migla kāpj, vai tas ir tas ko Tu man gribēji parādīt, – un viņa atbild jā. Jā, tagad es arī redzu, tā kāpj no trim atsevišķām pusēm, bet ir pietiekami gaišs, lai to ļoti labi redzētu. Pirtī mēs labākajās zinātniskajās tradīcijās runājam par kordziedāšanu. I. ar savu studentu kori reiz ir noskaidrojuši, ka ir ļoti grūti dziedāt pirtī. Es atzīstu, ka es mazliet apsveru, vai tagad, kad esmu brīva no disertācijas, nevarētu sākt ko jaunu, piemēram, mācīties dziedāt. Vēl viņa stāsta par Singapūrā pavadīto laiku – viņa ir vīlusies, ka tur nav bijusi iespēja apgūt kādu jaunu valodu, jo turienes kopvaloda ir angļu. Pēc pirts mēs sēžam mājas priekšā uz terases, dzeram kura vīnu, kura limonādi, un turpinām pļāpāt, kamēr man paliek auksti. Lai gan nejauši esmu atradusi konkrētajā mājiņā laikam ērtāko gultu, taču no rīta pamostos ar drusku savilktu muguru – izrādās, mans aizlienētais guļammaiss (jo es aizmirsu savu īsto) ir šaurāks, kā esmu pieradusi, un es tad nemāku miegā izkustēties tā, lai ir labi.
No rīta ir brīnišķīgs, saulains laiks, es uzvāru kafiju un apsēžos āra šūpoļu soliņā, kur ir vislabākais internets. Ā. piemin, ka otram Somijas operatoram te esot daudz labāka zona, taču mans telefons tiepīgi atsakās pieņemt ideju, ka varētu viesabonēties otrā tīklā. Kontaktējies klāt, cik reižu gribi, beigās pļurkt vien ir. I. un Ā. mani aicina sēņot, bet mana kafijas krūze ir gandrīz pilna, es atsakos. Pēc laika viņi ziņo, ka ir atraduši… vienu beku! bet diezgan lielu. Ā. pakomentē, ka ļoti labi, jo risoto jau pārāk daudz sēņu neesot labi, tad varot būt par stipru, un aiziet kopā ar zviedru kolēģi taisīt risoto. Tas sanāk lielisks – maigs, ar tādu kā viegli medainu smaržu, un maigu sēņu garšu. Ā. sadala uzmanīgi risoto divos katlos un vienam katlam pieliek sviesta piku. Brokastojam lēni un nesteidzīgi pie terases galdiņa, mums ir arī baltvīns skaistās glāzēs, un saule, rotaļājoties caur zariem, ir jūtama tieši tik daudz, lai nebūtu ne par aukstu, ne par karstu. Idilles mirklis, kā jau brīvdienai pienākas. No risoto nepaliek pāri pilnīgi nekas.
Taksometrs mums pakaļ ir atpakaļ dienas vidū – tieši tā, lai paspētu ne tikai risoto apēst, bet arī nomazgāt traukus un savākt savu bardaku. Jūpajokos gaidot vilcienu, tiek lasīti un tulkoti uz nojumes uzšvīkātie uzraksti. Nu labi, ne visi – dažus Ā. iztulko, jo tur ir kaut kāds politisks joks, un par dažiem saka, ka tur ir vienkārši rupjības. Jūpajoku pieturvieta ir maza un nomaļa, vienas, neelektificētas sliedes, un visa stacijas iekārta ir tā viena mazā koka nojume. Taču nojume ir ar smukiem koka rotājumiem.
Tamperē atgriežos ap četriem. Apsveru aiziet vēlreiz pēc kanēļmaizēm, bet tur nekas nesanāk, svētdienās daudzas vietas ir ciet vispār, bet kanēļmaižu vieta ir aizvērusies trijos. Muminu muzejs vērsies ciet piecos, iet uz to būtu baigi sasteigti… Beigās es vakariņām vienkārši supermārketā nopērku pāris jau pārbaudītās sviestmaizes ar auzām, ingveru un čili (garšo pārsteidzoši labi), un eju uz viesnīcu parakstīt un padarboties ar savām lietām. Izrādās, viesnīcas numuriņā šādā pēcpusdienā iespīd ļoti skaista, atmosfērīga gaisma.