Nākamajā rītā vispirms izguļamies, jo nav jāceļas uz organizēto brokastu laiku. Pēc tam konstatējam, ka viesnīcas bārā dod ārkārtīgi necilu kafiju un nolemjam braukt uz pilsētu brokastīs ēst vafeles. Tā kā prom būsim visu dienu, ņemam lēto risinājumu – velosipēdus. Es nedaudz cīnos apgūt bremzēšanu ar pedāļiem, un kaut kur kaut kas iekšā ritmiski švīkājas, bet kopumā braukt var tīri labi, un drīz mēs jau ēdam burbuļvafeles ar saldējumu un augļiem Palangas galvenajā gājēju ielā diezgan tucīgas mūzikas pavadībā. Iela vēl jo projām cilvēku pilna, bet tomēr brīvāka kā vakar. Mēs ar J. spriežam, ka labi vien ir, ka mēs dzīvojam tādā nomalē, jo centrā daudzas viesnīcas ir tieši uz gājēju ielas, un dzīvot tādas bezgalīgas ballītes epicentrā būtu nogurdinoši.
Gājēju ielā ir daudz dažādu jaunu un vecu māju (visas nepārāk lielas), tāpēc lūkodamies uz tām un ielmalēs pārdodamajām lietām mēs izejam ielai vēlreiz cauri gājēju zonas beigām. Vienā ielas līkumā mēs pienākam tuvāk upei un es uzzinu, kāpēc es jūrā neredzēju nekādus upes molus – Palangas upe Rāže ir maza upīte – tik lēna, ka tajā viss ir pieaudzis ar dzeltenām ūdensrozēm un tik šaura, ka blakus ielas ir daudz platākas. Te neviens nekuģo pat ar ūdensvelosipēdiem, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, tāpēc nav vajadzības pēc moliem.
Aizejam pa gājēju ielu līdz galam, tad pāri upei un atrodam lielu, cakainu sarkanu ķieģeļu baznīcu. Mēs nevaram saprast, vai tā ir jauna, vai nesen renovēta, bet internets stāsta, ka Vissvētākās jaunavas Marijas debesbraukšanas baznīcu šeit, šajā vietā, licis 19. gs. beigās uzcelt grāfs Fēlikss Tiškevičs. Pirms tam te ir bijušas mazākas, necilākas baznīcas. Velo jautājumos mums vēlreiz sanāk kā tādiem no Rīgas – meklējam, kur pieslēgt izīrētos riteņus, ko līdz šim visur vilkām līdzi. Ārā ir stabi, bet nu tā nepieklājīgi. J. saka, ka, lūk, uz to pusi puskvartālu tālāk bija novietnes, viņš varētu abus riteņus azvest tur… Es pārlaižu acis baznīcas spraugainajai sētai: – Emm, baznīcas pagalmā ir velonovietnes. Ar daudz brīvām vietām.
Baznīcas dārzā notiek kādu kristību fotosesija, bet iekšā dievkalpojuma šobrīd nav. Baznīcas interjeru pamatā veido sarkanu ķieģeļu lauztās arkas un balti, kontrastējoši sienu laukumi starp tām. Tā ir krāšņa baznīca, un es aizdomājos, vai kādreiz tā būtu izskatījusies arī Rīgas sv. Pētera baznīca. Mēs atrodam arī kāpnes uz skatu platformu tornī. Platforma nav augstu, tā ir zem zvaniem un logi nedod baigi plašo pārskatu pār pilsētu, tomēr vienu domu tie mums nostiprina: Palanga ir ļoti, ļoti zaļa pilsēta ar brīnišķīgi daudz kokiem. Lai uzkāpušajiem būtu interesantāk, tornī ir divi tālskati. Ar vienu no tiem es pamanos saskatīt kaut kādu ārkārtīgi tālu, kronim līdzīgu torni austrumos. Tā arī nesaprotu, kas tas ir – gaisa virmošana šajā attālumā ir tik redzama, ka traucē lāga saprast pat aprises. Bet tik ļoti ārā no kokiem ar tik asiem stūriem tas īsti nevarēja būt tikai koks. Uz otru pusi es ieraugu jūrā peldošu jahtu tālumā un gleznu pārdevēju tepat netālu lejā.
Pēc baznīcas aplūkošanas savācam savus riteņus un braucam uz botānisko dārzu un Birutes parku. Dažādas kartes šo vietu atzīmē dažādi, neesmu droša, vai tie ir dažādu parka reģionu nosaukumi vai dažādi nosaukumi visam parkam. Lai vai kā tas būtu, runa ir par plašu koku un celiņu zonu apkārt grāfu Tiškeviču pilij, kas mūsdienās plašāk pazīstama kā Palangas dzintara muzejs. Mēs ienākam parkā no stūra pie dārznieka mājiņas (velosipēdi paliek visnotaļ lielā velopieslēgtuvē tieši aiz vārtiem), un līkumu līkumiem mēģinam to apstaigāt. Vispirms mēs trāpām uz ļoti abstraktu skulptūru parka ziemeļu malā. Es mēģinu paskatīties kartē, kas tas ir, bet mana karte saka vienkārši “Artwork”*. Pēc tam mēs iznākam pie skulptūras Egles un zalkša (lietuviešu mitoloģijā meiteni, kas apprec zalkšu ķēniņu, sauc Egle)- nezinu, kā ir domāts, bet izskatās it kā viņi ne ta dejotu, ne ta lidotu, un vispār diegan maģiski.
Vēl mēs izejam gar ļoti mākslinieciski izveidotu dīķīti ar salu vidū un diviem tiltiņiem pāri. Pats dīķis nav ļoti liels, bet tas ir garš un izlocīts, tāpēc tajā veidojas ļoti daudz skaisti skati, kur koki karas pāri krastiem un tamlīdzīgi. Vienā tādā vietā mēs kādu laiku sēžam, jo J. saka, ka tas soliņš ir tik labā vietā, ka tur nevar nesēdēt.
Parka centrā ir Tiškeviču pils, gaiša, viegli pamanāma ēka, arī tā celta 19. gs. beigās pēc tā paša grāfa Fēliksa pasūtījuma. Pils apakšējo daļu aizņem mēbeļu un interjera ekspozīcija, bet augšējo – dzintari. Lejā ir saloni un darbistabas. Es mazliet aizdomājos, ka es kādreiz šādā pilī gribētu redzēt arī virtuvi. Dzintara ekspozīcijā J. sajūsminās par dzintarā ielīmētu zirneklīti, bet mani visvairāk fascinē tiešām lielie dzintara gabali – divu un trīs dūru lielumā. Apžēliņ, ka ir bijuši koki, kas ir varējuši tik ārkārtīgi daudz sulot!
Aiz pils ir rožu dārzs, tāds mazliet paziedējis gan, bet krāsains vēl jo projām. Es kādu brīdi staigāju un prātoju, ko teiktu mana māte, ja es viņai sāktu laukiem audzināšanai dāvināt rozes, bet tad es padodos. Palangā ir maigs piejūras klimats.
Vēl mēs aizejam līdz Birutes kalniņam. Birute ir bijusi visticamāk vēsturiska persona, dzimusi netālu no Palangas, dižkungaiša Ķēstuša sieva un viņu dēls ir Lietuvas dižkungaitis Vitauts. Tūrisma materiāli stāsta, ka tā esot lietuviešu romantiskākā leģenda un tā tālāk, bet realitāte, protams, ir… viduslaicīgāka. Leģendā Birute ir vaidelote, kas atsaka Ķēstutim, bet šams viņu nolaupa, aizved uz Traķiem un apprec šā vai tā. Viņas nāves apstākļi ir neskaidri, tāpēc par dzīves beigu daļu ir izaugusi leģenda, ka varbūt viņa nemaz nenoslīka pie Brestas, bet pēc Ķēstuša nāves atgriezās Palangas reģionā un turpināja kā vaidelote sargāt savu svēto uguni. Un varbūt, varbūt ir apglabāta kaut kur Birutes kalniņā. Kas lai zina, kā ir bijis ar pašu Biruti, bet cilvēku pielūgsme pret viņas tēlu ir bijusi pietiekami īsta (ir atrastas arheoloģiskas liecība), lai tas kaitinātu vietējos varenos – 16. gs. sākumā kalna galā uzcelta Sv. Jura kapela, lai mazinātu iedzīvotāju vēlmi pielūgt pagāniskos tēlus. 19. gs. tā pārbūvēta, bet nu stāv tur vēl jo projām. 20. gs. kalniņa lejasdaļā izbūvēta arī grota, kas veltīta Birutei, bet vismaz pirmajā acu uzmetienā nevar saprast, vai kura no abām sieviešu skulptūrām grotā ir Birute un kura – Marija. Vai kā tas ir domāts?
Netālu no Birutes kalniņa ir plaša kafejnīca Vaidelote ar milzīgām āra terasēm. Jūra nav tālu, to var dzirdēt, ja cilvēki pieklūst. Bet cilvēki nemaz tā nepieklūst. Taču galdiņu te ir daudz, daudz, mēs atrodam sev kaktiņu un ēdam picas. Mēs esam tādā kā balkonā, zem mums ir vēl viens terases līmenis ar sēžamspilveniem. Pica nav slikta, lai gan tā nav arī bezgalīgi pārsteidzoša. Nu pica, kā jau daždien pica. Bet zem zaļa koku baldahīna 🙂
Pēcāk mēs vēl un vēl staigājam pa parku, tas ir liels un patīkami ainavisks. Kaut kur mēs atrodam otru dīķi, kas ir tā vienkāršāk noformēts, bet arī ļoti jauks. Tad, kad mēs pamazām atkal tuvojamies parka centram, sākam saklausīt mūziku, laikam pūtēju orķestris, Game of Thrones tēma. Mēs pieņemam, ka spēlē pie pils, atnākam līdz pilij – te nekā nav, bet mūziku dzird. Mēģinam iet tuvāk, bet viena no takām izved mūs ārā pie dārznieka mājiņas, kur ir mūsu riteņi. J. domā, ka mūzika ir pilsētā, nevis parkā. Paņemam riteņus un braucam gar otru parka malu uz mūzikas pusi. O nē, mūzika tomēr ir parkā, tikai pie pašas ziemeļu malas – tur ir tāda apaļa nojume uz kolonnām, rotunda, un tajā spēlē pūtēju orķestris. Orķestri starp citu sauc Vasara. Pieslēdzam riteņus parka ārpusē pie novietnes un ejam pa mazajiem sāna vārtiņiem iekšā klausīties. Bezmaksas koncerts, cilvēki sasēduši gan uz krēsliem, gan zālītē, apkārt dejo dažādu vecumu bērni. Brīva, nepiespiesta gaisotne, orķestris spēlē visādus populāros gabalus, filmu tēmas utt.
Pēc negaidītā koncerta ejam vakariņās. Es ierosinu, ka centrālās un austrumu Eiropas ēdiens ir jau daudz ēsts, ka jāmēģina atrast ko žanriski atšķirīgu. J. aizved mūs uz zivju restorānu gājēju ielā. Viesmīle entuziastiski iereklamē, ka viņiem šodien esot tāda netipiska lieta, “catfish”, liels kā delfīns esot atvests. Es sasmejos un ņemtu to, iepazīšos, kas tas ir. Tikai, kad ir jau pasūtīts, J. man pastāsta, ka “catfish” ir tas pats sams. Nu labi, tad ar pilnīgi jaunu lietu es neiepazīšos, bet nu arī nav slikti. Liels sams ir trekns kā tāda cūka, tāpēc cepšana/grilēšana ir viena no labākajām lietām, ko ar to var darīt, lai taukus patecinātu ārā. Turklāt te vēl klātī nāk ārkārtīgi garšīga gaileņu mērce, pareizi sagatavota, ne miņas no rūgtuma. Desertā izmēģinu desertu, kas nosvētīts par “Lapseņu medu”, bet man asociējas visvairāk ar olu liķiera krēmu. Vakars ir skaidrs, saulains un ideālā temperatūrā, nesalstam un necepamies. Sežam terasē tieši tādu gabaliņu no ielas, lai varētu uz tur staigājošajiem cilvēkiem noraudzīties, bet justies ērti distancējušies. Restorāns ir varbūt pat labākais, kas šajā ceļojumā mums ir trāpījies, un pēdējam vakaram tas ir ārkārtīgi piemēroti. Diskutējam par supersvarīgu tēmu, vai Pinot Gris ir labāks par Grigio.
Kamēr atbraucam līdz viesnīcai, saule jau ir norietējusi, un es mazu brīdi sabaidos, vai administrācijā būs, kam atdot velosipēdus. Ir. Viss labi. Apsēžamies viesnīcā un apsveram, vai turēties pie sākotnējā plāna šovakar iet uz jūru. Lēni un grūti iztaisamies – sametam peldkostīmus, dvieli un vēl pāris niekus pārtikas aukstumsomā, jo tā ir visbrīvākā somai līdzīgā lieta, kas mums ir, nemēģinot izkrāmēt neko baigi. Jūra nav tālu – arā no kempinga teritorijas, pa labi un tas taisni pa lielu, platu grantētu taku. Galā ir arī laipas ar soliņiem.
Peldēt tā arī neaizejam, pamērcējam pēdas un paskatamies, ka daudz kur ir saskalotas ūdenszāles. Sporta pēc atrodam vietu, kur ūdenszāļu gandrīz nav, bet pēdas salst, izģērbties negribas, un tā nu mēs vienkārši sēžam un skatamies viļņaino jūru un krāsainās rieta debesis. Sēžam ilgi – kamēr man kāju pirksti sasalst galīgi ragā un pie debesīm jau ir parādījusies krietna čupa zvaigžņu. Spriežam, ka uz dienvidiem laikam redz Klaipēdas optisko piesārņojumu, jo kas gan vēl tur tāds oranžīgs blāzmotu. Tālumā jūrā ir kaut kas ļoti spīdīgs, platforma vai kuģis ar vismaz piecām dzeltenām lampiņām. Kaut kur tālāk ir arī citi cilvēki, bet ne sevišķi daudz.
Atpakaļ nākot, mežā ir jau krietna tumsa. Izrādās, manam telefonam lampiņa ir gandrīz prožektors.
___________________
*) Mākslasdarbs.