Nākamajā nedēļa nāk ar tādu kā lietaināku laiku, un es pirmdienas rītā saprotu, ka man nav manas mīļās, violetās lietusjakas. Žēl, laba jaka. Nez, kur palikusi, Toiskā aizmirsta vai jebkur Tamperē izkritusi?
Savukārt skolai ir jauns dalībnieku pieplūdums, jo, cilvēki, kas jomu zina labāk, mēdz braukt tikai uz otro nedēļu, kas veltīta aktualitātēm, nevis iesācējiem. Tapēc pirmdienā vēlreiz notiek gājiens uz tirgu ēst asinsdesas ar brūkleņu mērci un piedzert pienu. Asinsdesas ir manai latvieša gaumei ļoti pa prātam, tapēc es pievienojos. Līdz ar ierašanos tirgū, sāk līt. Mēs ar brazīļu kolēģi paņemam pa desai un tad pievienojamies Ā. un vēl vienam kolēģim, kas ir iekārtojušies zem nojumes un paņēmuši tradicionālo cepto zivtiņu ēdienu. Zivtiņas tiek pārdotas līdzīgi kā frī kartupeļi vai KFC vistiņas – lielāks vai mazāks trauks, kurā ir kaudze karstu zivtiņu, klāt tu dabū mērcīti atsevišķā trauciņā, ņem zivtiņu pirkstos, pamērc mērcītē un om-nom-nom. Zivtiņas ir, tātad ceptas, varbūt, varbūt viegli panētas (nesapratu), bez galvām, bet ar asakām, tādu palielāku šprotu izmērā, bet pēc sugas tās nav reņģes, tie ir repši. Ā. jau ir lielā zivtiņu porcija, brazīļu kolēģis paņem vēl mazo, jo viņam pēc desas gribas vēl kaut ko, un rezultātā ir ļoti daudz zivtiņu. Jo te tirgū gan desas, gan zivtiņas tiek servētas lielās porciņās. Pat, ja tā saucas par mazo porciju. Tā nu es dabūju pagaršot. Sākumā esmu skeptiska – kad pagājušajā nedēļā Vīkinsāres piknikā man iedeva pagaršot aukstu un no lielveikala paciņas, šķita meh. Taču izrādās, ka svaigi ceptas, vēl siltas siltiņas ir pavisam cita lieta. Skelets ir mīksts un man absolūti netraucē (kas ar latviešu reņģītēm man bieži tā nav), mani biedri jau sen ir pieēdušies, tapēc es gruntīgi noēdos repšus. Neko sev porcijas – trīs cilvēki ņēma tā kā priekš sevis, bet arī es vēl esmu gandrīz pārēdusies.
Kaut kur pa burzmu es ieminos Ā., ka varbūt, tikai varbūt mana jaka ir palikusi Toskā. Ā. momentā atceras, ka svētdien no rīta viena violeta vējjaka pie pirts ir bijusi un ir pat notikusi jautāšana, vai tā kādam nepieder, bet es tad neesmu bijusi klāt. Es briesmīgi nopriecājos, uzrakstu savu adresi, apsolu apmaksāt pasta izdevumus un tā tālāk… Bet jau pievakarē izrādās, ka kāds no lielās ģimenes brālēniem vai māsīcām tur būs otrdien, un paķers manu jaķeli līdzi. Man vēlreiz ir visnotaļ paveicies, un līdz prombraukšanai es jaku tiešām atgūstu.
Pirmdienas vakarā ir kopāsanākšana ar picām. Šoreiz ir vairāk cilvēku un tapēc tiek pasūtītas divas mega ballītes picas. Tas gan laikam beigās izrādās nedaudz par daudz, jo organizatori pāri palikušās picas šķēles pēc tam piedāvā mums vēl vairākas dienas. Kirsi man pastāsta, ka piektdienas vakarā Helsinku vilciens varētu būt pilns, tapēc es darītu prātīgi, ja nopirktu biļeti laikus. Vēl viņa pastāsta, ka, arī laikus pērkot, biļetes var nopirkt stacijā automātos, ne tikai internetā. Stacija ir kādu 10, varbūt 15 minūšu gājienā no Tamperes universitātes, tapēc es nolemju būt prātīga. Pēc tam, kad biļete nopirkta, es vēlreiz izstaigāju netālo Stockmann ar domu, ka varbūt tur var dabūt mīkstas, patīkamas pidžamas bikses. Tā vietā patiesībā man sanāk divas ļoti jaukas, aromātiskas un organiski audzētas tējas glītās bundžās.
Otrdienā brazīļu kolēģis ir atnesis paša ceptas somu stila kanēļmaizes ar mazliet kardamona. Priekš pirmā mēģinājumu – nudien lieliski! Pusdienās mēs aizejam ķīniešu restorānu, kuram ir pusdienu piedāvājums. Manī nostiprinās pārliecība, ka pusdienu piedāvājumi Tamperē ir īstais veids, kā izdzīvot. Ja vienkārši restorāna otrais bieži ir 20 un vairāk eiro, tad pusdienu piedāvājumi parasti ir 8-12€, cenā ietverot ne tikai kaut kādu pamatēdienu, bet arī neierobežotu daudzumu salātu un kafijas. Ķīniešu restorānā pusdienu piedāvājums patiesībā ir drusku līdzīgs zviedru galdam – pēc savas gaumes vār izvēlēties gan nūdeles un dārzeņus, gan pavasara rullīšus, vonton pelmeņus un vēl vairākas lietas. Man ārkārtīgi iepatīkas vonton pelmeņi ar garneļu pildījumu un vienas relatīvi vienkāršas nūdeles ar ārkārtīgi garšīgu mērci. Nezinu, kas tā tāda, gan jau noslēpums.
Otrdienas vakarā Ā. mūs aizved mūs uz Pūniki skati torni. Tamperē ir pavisam jauna, šķiet pēdējo divu gadu laikā ierīkota, tramvaju infrastruktūra, tapēc šķiet, ka gan paši somu organizatori, gan arī Ā., kas Tamperē ir dzīvojis bērnībā, uztver to zināmā mērā kā atrakciju, un piedāvā braukt ar to pat tad, ja ceļš nav tāls. Es gan kaut ko sapinos meistarībā un to prieku neizbaudu, man vieglāk sanāk straujā solī aiziet uz tikšanās vietu netālu no torņa. Tramvaji, kas pa jaunajām sliedēm kursē, ir Škodas, to mums ar zināmu līksmību pastāsta čehu kolēģis. Es viņam pretīm pastāstu, ka Rīgā arī ir Škodas tramvaji, gan jauni, gan veci.
Pats Pūniki tornis atrodas neliela mežiņa ielenkumā kalna galā. Lai gan uz torni ved arī vairākas serpentīna taciņas, Ā. negrib tērēt tam laiku un ved mūs pa taisno kalnā augšā. Es aizelšos. Te nu bija vecāki, lēnīgāki cilvēki! Taču pēc dažām minūtēm mēs jau esam pie torņa. Agrāk par maksu esot bijis tikai lifts, taču tagad ieeja tornī ir 2€. Biļetes pārdod kafejnīcā. Mūsu it kā nav baigi daudz, taču kafejnīca ir maziņa, mūsu rinda izlokas ārā pa durvīm un rada sajūtu, ka tagad ir NU BAIGĀKĀ RINDA! Baigā rinda, protams, neprasa pat 10 minūtes. Uzkāpjot augšā, var redzēt, ka skatu tornis ir novietots izcili labā vietā. Ja viesnīcas skatu platforma, kur bijām pagājušā nedēļā, ļāva uz abiem pietamperes ezeriem skatīties tā ko na malas, tad Pūniki torņa skatoties, mēs esam tieši šaurajā vietā starp abiem ezeriem, un skatoties uz visām pusēm ir ezeri. Vienā virzienā man parāda, ka ir labi redzama arī Vīkinsāres sala, kur bijām pagājušajā nedēļā. Otrā pusē pie otra ezera ir redzams atrakciju parks ar darbojošamies amerikāņu kalniņiem, kas no šī attāluma izskatās pēc rotaļlietas. Es ievēroju arī lielu, apaļu, oranždzeltenu torni ar pilnīgi taisnām sienām, tas izskatās pēc pārspīlētas enerģijas dzēriena bundžas. Vēlāk es uzzinu, ka tā ir apakšā esoša tuneļa ventilācijas sistēma. Vācu kolēģis norāda, ka elektroskapja durtiņām salīmētās uzlīmes vairāk kā puse izskatās no Vācijas nākušas. Taču tur ir arī vismaz viena somu universitātes uzlīme.
Pēc torņa mēs lielā barā aizejam uz Plevnu – tā ir alus vieta Tamperes centrā vecā rūpnīcas ēkā ar plašu izvēli gan alus, gan ēdiena ziņā. Nepievēršu uzmanību, vai te pārdod arī bundžu un pudeļu alu, bet lejmie ali te ir 10 vienmēr pieejamie un 12 mainīgie veidi, un man tas jūtas kā baigā bagātība. Mani patiesi iepriecina, ka šeit (un kā vēlāk izrādās, arī citur) tumšos, stipros amatalus (imperiālos stautus un porterus) var nopirkt arī mazajos tilpumos, piemēram, 0,25l. Tā nu es paņemu vienu no somu lepnumiem – Siperia imperiālo stautu. Jauks, labprāt dzertu vēl. Vēl es dabūju arī visnotaļ otro ēdienu ar kartupeļu biezni un ceptām aknu šķēlēm – jauks, bet aknas varēja labāk izcept. Pļāpājot visādus niekus, mēs nosēžam diezgan ilgi, un, kad es ar Dienvidāfrikas kolēģēm dodos mājās, sāk līt. Vecākajai kolēģei turklāt ir arī nesen mainīta gūža un aizliegts iet lielos pārgājienos, tapēc mēs izmēģinām Tamperes autobusus. Lielā ērtība tādiem cilvēkiem kā mēs? biļeti var nopirkt, vienkārši pieliekot kredītkarti pie biļešu pārbaudāmās mašīnītes autobusā, nav jāpērk kaut kāda īpaša atšķirīga biļete.