Laumas piezīmes

Tag: Rātsnams

  • Lēnais sākums Brno

    – Stulbais, stulbais GPS, kurā virzienā mums jāiet?! – īsi pēc izkāpšanas no vilciena J. sūdzējās par mākslīgo intelektu.
    – Ejam jebkurā virzienā! Kad sāksim kustēties, gan jau viņš attapsies leņķus, – es ierosinu. Mans jebkurais virziens pat izrādījās tikai par kādiem grādiem 90 aplams.

    Pēc ievelšanās viesnīcā un pamatīgas dušas nonācām pie jautājuma, nolēmām, ka tomēr uzreiz gulēt iet vēl neprasās. Tā nu apgājām vienu apli ap tuvāko kvartālu, mazliet paķiķinājām par mājiņu ar nosaukumu Mulinrūža un mazām dzirnaviņām uz sienas, un pēc atgriešanās apsēdāmies viesnīcas bārā izdzert pa kādam dzērienam. Sāk iezīmēties, ka Brno nav sevišķi dārga vieta – zvaigžņotas viesnīcas bārā tiešām var izdzert dzērienu un nebankrotēt. J. ar sajūsmu norādīja, ka viņa alus (lejamais Starobrno) ir lētāks par manu Vīnes kafiju. Vai alus ir lētāks par ūdeni, neuzzinājām, jo ūdeni vestibilā dod bez maksas. Viens trauks ar tīru ūdeni viens – ar ūdeni, kurā peld piparmētras un citroni. Ļoti patīkami.

    Sēžam blakus akvārijam, kurā dzīvo diezgan krāsaina un daudzveidīga zivju sabiedrība – mazās, spīdīgās mikrosardīnītes, vairākas lielas enģeļzivis, pāris dzelteni ērmi, kas tēlo putekļu sūcējus uz lapām un koka gabaliem, gliemeži un vēl šis tas. Šķiet, zivis mani redz, un, kad pieceļos un pienāku tuvāk, viņas atdara ar to pašu, un arī krietna grupiņa piepeld man tuvāk.

    Pēc negulētās nakts aizejam gulēt ātri, bet nākamajā dienā es turpinu miegoties, tāpēc diena sastāv no lekcijām (piedalos konferencē), pāris diendusiņām un centieniem piebeigt prezentāciju, kas vēlāk būs jāprezentē. Sajūta par prezentāciju nav nekāda labā, bet bezgalīgi pulēt arī to nav spēka. Pēcpusdienā padodos un nosūtu līdzautoriem, lai izķer neredzamās kļūdas.

    Vakarā kopā ar kolēģi un J. izmetam nelielu līkumu pa naksnīgās Brno ielām. Daudz gaišu māju (bet mazliet mazāk un mazliet mazākas, nekā Vīnē), stilu mikslis, baroks, gotika, re, es mācos jaunus vārdus… Pilsēta ir diezgan labi izgaismota, un tajā ir daudz dekoratīvu baznīcu. Pie kādas baznīcas es sāku brīnīties, kāpēc cilnī virs durvīm ir varens kuģis un liela jūra. Vēl nejauži uztrāpam uz veco rātsnamu, kam raksturīga vienkārša, vienkārša fasāde ar daudz krāšņāku torni pa vidu. Un vārtu ejā pie griestiem pakārts krokodils.

    Brokastis un pusdienas konferences ietvaros ir viesnīcā – ēdiens nav sevišķi izsmalcināts, taču J. dabū pagaršot tradicionālos maizes knēdeļus un man tiek atgādināts, ka kruasāni te ir citādi nekā Francijā un Rīgā. Tādi kā raudzīgāki un mazāk superkārtaini. Pirmajā konferences dienā arī vakariņas ir viesnīcā, tāpēc vētrainos kulināros piedzīvojumos nemetamies. Mēģinam atpūsties. Kafija gan te ir nu baigais bikšūdens. Tik ļoti, ka es pat izkasīju no smadzeņu dzīlēm šo vārdu.

  • Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

    Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

    Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

    Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

    Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

    Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

    Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

    No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

    Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

    Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

    Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

    Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

    Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

    Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

    Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

    J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

    Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.

  • Harpa centrs, ēdiens un pastaigas

    Istabas biedrene ārkārtīgi rūpīgi aizvilka žalūzijas priekšā vienīgajam, jau tā ne pārāk lielajam lodziņam – gulēt ejot es nopūtos, ka tas nu gan laikam ir pārspīlēti, bet pēc tam, kad es 3 reizes nakts gaitā ķermenim biju atgādinājusi, ka ir jāguļ, neskatoties uz to, ka ir jau diezgan vēls un gaišs arī ir, tas vairs nešķita tik neloģiski. No rīta istabā bija gaišs ar visu aizvērto logu un un mākoņiem.

    Šodien pirmā konferences diena, līdz ar to sanāca kārtīgi apskatīt Harpa konferenču centru / konccertzāli. Ēka ir milzīgs stikla klucis, sākumā škiet pat drīzāk neglīta nekā glīta. Pienākot tuvāk, nācās secināt, ka lielākajā fasādes daļā sešstūrainās rūtiņas nemaz nav visas vienā plaknē – liekas, ka tās sienas ir saliktas no klucīšu karkasiem, kam iestiklotas dažas sienas tā, lai veidotu divas vienlaidu sienas – iekšējo un ārējo. Pieņemu, ka tā ir siltāk. Ieskatoties var ieraudzīt arī, ka dažas no rūtīm ir no viegli krāsaina stikla, kas gaismu atstaro savādāk.

    Rīts šķita bezgalīgi, neiespējami pelēks.

    Harpa centram iekšpusē gandrīz visas sienas melnas. Pirmajā brīdī man šķita – nu WTF, par ko gan te tās argitektūras godalgas… Tomēr spoguļstikla griesti, kas tāpat kā ārsiena ir kā salikti no klucīšiem, kam stūri nāk uz leju, ir interesanti. It īpaši kombinācijā ar ārsienu un dažām melnajām šķautnēm griestos. Un lielās konferenču zāles ir skaistas – viena ir tumša ar daudz sarkaniem elementiem, otra – ar blāviem ziliem lampu cilindriem visu sānu sienu garumā.

    Dienas gaitā noskaidrojās ar vien vairāk. Staigājot pa Harpu, atklāju, ka apmēram puse ēkas ir pavērsta pret līci, turklāt sienu slīpuma dēļ pie loga pienākušais cilvēks mazliet, mazliet karājas virs ūdens. Pavisam dažas ārsienas ir taisnas, nevis dubultā “klucīšu” konstrukcija, tomēr tās, lai iekļautos rakstā, ir saliktas no seštūrveida rūtiņām. Vienā vietā, kur dažādos leņkos sagāja kopā divas “klucīšu sienas”, bija lielāka labi notīrīta stikla plāksne bez režģa, kā rezultātā man pirmā doma, to ieraugot, bija – “WTF, te atstāts jūrā iekrītamais caurums, vai?!” Izkustoties no vietas, kur stāvēju, protams, skaidrs, ka tur ir stikls.

    Kaut kad ap pusdienlaiku mani piemeklēja spontānā atklāsme: ledus un melnās, vulkāniskās klintis. Divas lietas, kas Islandē ir vislielākais, visšausmīgākais (postošākais), visur dzīvē visklātesošākais un visskaistākais. Harpa centrs ir veltījums šīm divām fundamentālajām lietām. Un tāpēc tas ir tieši tāds un tāpēc tas islandieša acīs ir skaists. Patiesību sakot, ar šādu izskaidrojumu arī manās acīs tas guva daudz lielāku pievilcību. Pēc tam es vairs nebrījījos ne par to, ka tualešu durvis pagrabos ir oranžas, ne par to ka blakus veikalā pārdod kaklarotas ar melniem, porainiem akmeņiem, kas pārmaiņus savērti ar mirdzošām sudraba pērlītēm. Arī dīvainais Harpas iekšējo sienu apdares materiāls šķita saprotamāks – milzīgas melnas plāksnes ar nelielām nevienmērīgi izvietotām poriņām, pieskaroties šķiet vēss, bet nekādā gadījumā ne auksts – daudz siltāks par granītu, mormoru un citiem akmeņiem, ko ir sanācis pataustīt. Pieņemu, ka tās varētu būt vulkānisko “akmeņu” plāksnes.

    Turklāt, kad ir saulains, ūdens atspīdumi un gaisma apburoši spēlējas daudzajās stikla virsmās. Un vakaros pret tām atspīd garām braucošo mašīnu ugunis. Kad bijām Harpa centrā vakarā, otrā pusē esošās saules stari sapinās stiklos un izveidoja ilūziju par vēl vienu mazu saulīti diognāli pretējā Harpa centra pusē (mēs no iekšpuses vērojām).

    Konferences programma ir blīva un intensīva, garākas pusdienas pa pilsētu nesanāk, tomēr pāris mazas pastaidziņas bija. Rīta pusē, kad sāka skaidroties, ar istabas biedreni pagājāmies mazliet pa krastu uz priekšu, lai apskatītu Saules braucēju – skulptūru, kas uzcelta par godu Reikjavīkas 200 gadu jubilejai. Skulptūra veidota no diezgan mirdzoša metāla, tajā skaisti spēlējas saule (ja ir). Skulptūra atgādina vikingu kuģa karkasu, tomēr sīkāk pētot sāk mākt šaubas, kur ir augša, kur apakša (vai arī tie ir stilizēti viļņi?), līdz beigu galā sāk šķist, ka tās vispār ir sarežģītas konstrukcijas galā uztupinātas rūnas. Bet nu kaut kas kuģim līdzīgs. Tieši līča malā. Pāri līcim visā savā majestātiskumā Islandes kalni un vulkāni. Kad nācām no rīta, tie bija līdz pusei mākoņos, un šķita tādi mazāki, nesvarīgāki. Kad gājām skatīties Saules braucēju, mākoņi bija izklīduši tik tāl, lai kalnus izceltu visā savā grandiozumā. Kolēģe sūdzējas par koku trūkumu. Nevar noliegt – mežu masīvi te laikam nav neko populāra lieta. Gan atsevišķas ēkas, gan Reikjavīka kopumā atstāj sireālu iespaidu. Uzmatot aci šķiet, ka nekā diža jau tur nav, bet iedziļinoties tik daudz kas atklājas. Sēžot pie “kuģa” spriedām, ka par dienvidvalstīm vismaz ar stereotipiem mūs ir piebarojusi popkultūra, savukārt it kā daudz tuvākās ziemeļu valstis mums ir tik sveša bilde, neko mēs par viņām nezinam. Atbrauc un esi kā iekritis citā pasaulē.

    Pusdienu pārtraukumā līdām ārā vēlreiz. Šodien paveicās – ātri atradām ēstuvi, kur deva gan kārotos fiksos ēdienus manam kolēģim, gan ko izsmalcinātāku man, gan saprātīgi cenotas zupiņas meitenēm. Iekšā ieejot, gan mazliet vilšanās – izrādās, pamatēdienu karte pieejama tikai no trijiem. Bēēt ir dienas piedāvājums, kurā es atradu jēru, pildītu ar dārzeņiem, un arī citi katrs kaut ko savā gaumē. Iečekojām vietējo alu Vikings. Nekas dižs, piedod, Island.

    Pēc tam es pagājos pretīm vēl vienam mūsu grupiņas loceklim, kam nemācējām izstāstīt ceļu. Tad vienam kolēģim atnesa viņa burgeru. Tad atnāca otra oficiante un briesmīgi atvainojās un prasīja, vai tas nekas, ka citiem nesīs vēlāk – pirmais oficiants esot kaut ko sajaucis. Nu labi, lai būtu!

    Mans jērs ne ar ko nebija pildīts, tā bija milzīga, cepta jēra fileja ar rozā vidiņu un barbekjū mērcīti piedevām. Svaigi un grilēti dārzeņi blakus. Tādam gaļmīlim kā man – debešķīga ņamma, turklāt porcija – milzīga. Pārēdos vēl pirms tiku pie saldā. Par to pildīšanu – sīka kļūdiņa dienas piedāvājumā – “lamb filled with vegetables” vietā vajadzēja “lamb fillet with vegetables”. Spriežot pēc angļu valodas izrunas īpatnībām konferencē, varētu būt, ka islandiešiem ir kaut kāda īpatnēja lieta ar līdzskaņiem – piemēram, “digitalization” burts “g” skanēja gandrīz kā “t” vai varbūt mazliet uz “č” pusi, savukārt kaut kāds vārds, kas angliski sākas ar [ak] islandiešu interpretācijā sākas ar [ah]. Neatceros pēkšņi, kas tas bija par vārdu.

    Pamēģināju kaut kādu islandiešu lokālo desertu – idejiski kaut kas līdzīgs rupjmaizes kārtojumam, tikai visas sastāvdaļas galīgi savādākas 😀 Saldo cepumu drupačas, skābs krēms un kaut kādas meža ogas. Laikam man tie skābie krēmi ne visai. Notērējos vājprātīgi, cenas te nav draudzīgas. Bet jāatzīst, ka man nevajadzēja ņemt tik daudz ēdiena – porcijas tiešām bija lielas.

    Vakarpusē izšļūcu vēl vienu mazu līkumiņu uz Tjornin ezera tuvāko galu. Vikipēdija solīja, ka to ezeru vietējie saucot par pasaules lielāko maizes zupu, jo visiem tur patīk barot putnus. Pie ezara labiekārtota ūdens mala ar soliņiem un tā… Un tur es atkal pārliecinājos, ka nu piemīt, piemīt šejieniešiem humora izjūta. Netālu no ūdens malas liela, zila metāla plāksne, uz kuras islandiski un angliski uzrakstīta 5 vai 7 punktu pamācība, kā… barot pīles. Idejiski apmēram tā: turiet maizi izstieptā rokā tuvu ūdens malai; gaidiet, kad sanāk putni; strauji leciet kājās un vēciniet rokas [kā jucis]; kad kaijas aizbiedētas, izmantojiet izdevību pabarot kādu pīli.

    Ezera krastā, vai drīzāk virs ezera ir pilsētas rātsnams. Neatpazinu. Pajauna ēka, kurā ir arī kafejnīca un kas tik vēl ne. Balta. Visvairāk man patika šaurais tiltiņš, kas uz to veda. Slīpi gar ezera krastu redzama Reikjavīkas brīvbaznīca. Balta ēka ar torni ar spicu galu, zaļš jumts. Atkal tas īpatnējais, pārdomātais islandiešu askētisms – nekādu lieku ķeburu. Skaista.

    Gabaliņu atpakaļ uz Harpas pusi ne sevišķi liela ēka (3 stāvi?) no lieliem, melniem akmens blokiem – parlamenta ēka. Blakus neliela baznīca, gaiša, ar tumšāku jumtu, divi zvani torņa ārpusē. Baznīcā varēju ieiet priekštelpā, kur izlasīju, ka šī baznīca ir pirmā ēka, kas celta, zinot, ka Reikjavīka tagad ir galvaspilsēta. Drīz pēc tam – parlaments. Parlamenta ēka celta 1881 gadā. Atkal salīdzinoši vienkārša, bez liekiem izciļņiem un izbūvēm. Blakus tai ir uzcelta daudz jaunāka piebūve, kas tai pievienota ar stikla gaiteni divos stāvos. Piebūve ir daudz jaunāka, nepārprotami citā arhitektūras stilā un tik pat nepārprotami pieskaņota pamatēkai – lai gan fasāde ir nevis sadalīta akmens blokos, bet šķiet vienlaidus, krāsa ir tāda pati un raupjā tekstūra ir asociatīvi līdzīga. Aiz parlamenta ēkas neliels dārzs. Nekas daudz –  no ārpuses milzīgs mūris, tad blīva koku un krūmu josla, centrā apaļa dome ar sarkanām tulpēm un apkārt daži soliņi. Mazītiņi vārtiņi divās vietās. Nekad mūžā nebiju redzējusi tik lielus tulpju ziedus – to augstums ir lielāks nekā manas plaukstas platums, ieskaitot īkšķi. Paspēju nodomāt, cik jauki šis mazais stūrītis ir noizolēts no apkārtējās pasaules, cik klusi… kad man ar mežonīgu troksni zemu pāri pārlidoja neliela lidmašīna. Neliela – tas nenozīmē, ka klusa. Nu – lidlauks netālu, nosēšanās manevrs. Šā vai tā sabijos.

    Pretī parlamenta ēkai ir piemiņas zīme nacionālajai pretestībai. Nekas īpašs, bet izteiksmīgi – paliels akmens bluķis ar plaisu, kurā iedzīts dzelzs ķīlis. Mazs ķīlis plēš lielu akmeni.

    Vakarā Harpā bija “Sasveicināšanās dzēriens”, ko pavadīja daudz uzkodu, pamatā ar zivīm. Ja pareizi saprotu, šejienes virtuves pamata lietas ir zivis un aitas gaļa, jo, kas to būtu domājis :D, bet liellopu audzēšanai šī zeme nav piemērota. Tur bija arī burvīgs desertiņš – īpaši viegls un gaisīgs krēms ar citronu garšu un cepumu drupačām pa virsu. Vēl no kulinārajiem piedzīvojumiem jāatzīmē kafijas pauzēs ēstie milzīgie žagariņi (mīksti, pufīgi!) un sviestmaizei līdzīgais veidojums, kas sastāvēja no divām pankūkām līdzīgām maizītēm, sviesta un žāvētas gaļas šķēles pa vidu. Pankūciņas mazliet garšoja pēc pelniem – jocīgi, bet man ārkārtīgi patika. Kolēģiem – kā kuram.

    Dzīvā mūzika bija jauka, tomēr cilvēku ir mazliet par daudz. Harpa varētu būt lielākais, kas Reikjavīkā ir, tomēr, ja visi drūzmējas vienā gaitenī, kļūst par šauru. Tāpēc mūsu sasveicināšanās dzēriens izpaudās tā, ka mēs ar kolēģiem un manu darba vadītāju nolīdām malā uz terasei līdzīga priekšmeta (iekštelpās), sasēdāmies zemē un apspriedām visu kaut ko. Ņemot vērā, ka darba vadītāju nebiju satikusi mēnešiem, vakars, iespējams, beidzās mazliet par ātru.

    Vakarā pēc atgriešanās vēl kādu brīdi dzērām kolēģa rumu un apspriedām konferenci, tāpēc pie rakstīšanas ķēros tikai ap divpadsmitiem. Rīt jāiet drukāt plakātu. Kā man nāks miegs…

    Pēc burvīgās saules es tā cerēju, ka manas laika ziņas kļūdās un arī nākamajā dienā nelīs. Tomēr jau līst. Dzirdu, kā grabina pa jumtu.

  • Oslo rātsnams

    Pēcpusdienā lietus beidzot bija beidzies un šoreiz – pavisam. Saule, pāris balti mākonīši, idille. Uz rātsnamu gan braucām ar metro, lai paspētu.

    Rātsnama ieeja ir otrā pusē attiecībā pret līci. Abās pusēs no ieejas uz priekšu izvirzās lielie torņkluči, to apakšdaļās ieejas pusē galerijas – pret centru kolonnas, pie sienas lieli kokā grebti cilņi, kvadrātiskas bildītes gandrīz kā milzīgi komiksu lodziņi; tematika – norvēģu mitoloģija. Centrā strūklaka ar diviem gulbjiem, vienam no tiem uz galvas sēdēja kaija. Kā vēlāk uzzināju, rātsnams celts pirms un pēc Otrā pasaules kara un tikai un vienīgi no vietējām izejvielām. Iekšā mūs uzņem diezgan strikti – pārbauda ielūgumus, liek nodot somas garderobē un daudz neblandīties apkārt. Vispirms “welcome drink” un tiek nolasīta mēra apsveikuma uzruna (konspektējot “zinātne ir forša, Oslo ir forša, forši, ka jūs to apvienojat!”). Labas uzkodas, tikai mazliet par drīzu beidzās, kā vēlāk nolēmām, tāpēc, lai mēs nekavētu nākamo pasākumu. Šķiet, es atstāju neizdzēšamu iespaidu uz kolēģi ar to, ka man garšoja saldie franču cepumiņi “macaroni” – ne tikai pirmais, bet arī otrais, trešais un vēl daži.

    Pēc tam mūs izveda ekskursijā pa ēku. Zināmā mērā elitāri, jo pie durvīm, gaidīdami, kad mūs laidīs iekšā, bijām labi izpētījuši zīmi “Rātsnams tūristiem atvērts netiks!” Ekas iekšiene ir bagātīgi rotāta ar spilgtām, krāsainām freskām – lielākā daļa to telpu, ko redzējām mēs, sienas bija noklātas vienādu un griesti – kā kuro reizi – reizēm turpināja sienu zīmējumu, reizēm ar abstraktu rakstu. Piemēram, kāda telpā bija gar vienu garo sienu bija attēloti pilsētnieki visos gadalaikos, gar otru – lauku dzīve tāpat visos gadalaikos un pie griestiem – kaut kādi gadalaikus sūtoši mitoloģiskie tēli. Lielajā zālē (tur tiek pasniegta Nobela miera prēmija) par vienu no fresku ailēm bija šāds stāsts – tur bija paredzētas kaut kādas Norvēģijas skaistās dabas ainavas, bet mākslinieks bija atgriezies no kara nelaimīgs un noguris un zaudējis daudzus tuvos cilvēkus un negribēja zīmēt dabu. Tā nu viņš tur uzzīmēja zīmējumu sēriju ar visādām kara lietām, cilvēkiem cietumnieku tērpos, bada cietējiem, utt. Pēdējā pāreja uz kadru, kur ir saulīte un visi priecājās – karš beidzies. Vēl mēs redzējām arī zāli, kurā notiek domes sēdes. Pēc aiz loga redzamā rotājuma sapratu, ka tā ir novietota pašā ēkas centrā.

    Tā kā pasākums notika kājās stāvot un kolēģim vēl bija jātaisa prezentācija, tad viņš teicās esam noguris un gribēja doties uz viesnīcu, neskatoties uz to, ka bija burvīgs laiks un vēl ne pārāk vēls. Ideja par ēšanu tika noraidīta, lai izvairītos no nogurdinošiem meklējumiem. Pa ceļam veikalā nopirkām šādus tādus sieriņus un polārmaizes un devāmies uz hoteli. Pēc nelielas atpūšanās un pāris polārmaizēm (smērēt mīksto sieru ar pudeļu attaisāmo ir mazliet smieklīgi) es tomēr nolēmu, ka, ja deviņos vakarā vēl ir pilnīgi gaišs un krēslot pat netaisās, tad es gribu iet pastaigāt pa pilsētu. Nobruņojos ar GPS un fotoaparātu un devos.

  • Pastaiga pa centru, vakariņas un ērmīgs veikals

    Kamēr es staigāju pa krastmalu un fotogrāfēju, fotogrāfēju un vēlreiz fotogrāfēju, kolēģis pakāpeniski sāka atgādināt, ka vispār mēs taču gājām ēst, un ka nebūtu slikti pieturēties pie sākotnējā plāna. Nav jau tā, ka krastmalā nebūtu ko fotogrāfēt – pāri līcītim redzams gan Akerhusas cietoksnis, kas tur stāv, šķiet, jau kopš agrajiem viduslaikiem, gan līča centrā – Oslo rātsnams, kas izskatās pēc trim milzīgiem blakus saliktiem brūniem taisnstūra paralēlskaldņiem – divi augstāki torņi un mazliet zemāku pamatēku. Ārkārtīgi liela un mazliet atgādina padomju laikus, uz pārējo – vieglo – klucīšu fona izskatās neparasti liela, smagnēja un klucīga. Kaut kā mazliet negaidīti, ka apkārt uz daudzo klucīšmāju fona tikai šī izskatās pēc reāla kluča. Mazliet atgādina padomju laikus. Stāsta, ka iekšā esot smuki sienu gleznojumi, bet nebijām iekšā. Uz viena no lielajiem torņiem ir liela, apaļa pulksteņa ciparnīca.

    Turpat no piekrastes uz tuvējām salām kursē nelieli pasažieru prāmīši. Tajos var braukt ar tādām pašām transporta biļetēm, kā metro, tramvajos un pārējos pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos.

    Pastaigājoties gar krastmalu, kolēģis rūpīgi pārbaudīja restorānu ēdienkartes, tomēr redzot, ka otrie ēdīeni, kas nav burgeri, atkal un atkal maksā 300 un vairāk kronu, mēs nolēmām doties atpakaļ iekšā pilsētā. Nogājuši garām rātsnamam, pagriezāmies apmēram atpakaļ uz viesnīcas pusi un pēc brīža atradām veselu kājāmgājēju ieliņu ar ēstuvēm līdzīgām iestādēm.

    Kamēr es fotogrāfēju salīdzinoši nelielo ieeju Chat Noir (Melnais Kaķis), kas ir simtgadīgs kabarē, tikmēr kolēģis apskatīja pēc kārtas visus apkārt esosšos krogus un restorānus. Ielas otrā galā es safotogrāfēju Nacionālo teātri (dzeltenbrūna ēka, viena no retajām ar cakām un kolonnām, statujām uz jumtiem) un izdomāju, ka pēc ēšanas jāpāriet pāri safotogrāfēt priekšā esošo strūklaku, kas atgādināja lielu pieneņpūku galviņu. Tad pienāca kolēģis un jautāja, kur tad mēs ēdīsim. Es atjautāju, vai tad viņš to bija noskaidrojis. Nevienā no āra terasēm neviens needot, visi tikai dzerot.

    Pēc pilnās pārlases piezemējāmies otrajā pārbaudītajā vietā – restorāniņā vārdā Gatsbijs, jo pirmā vieta, ko pārbaudījām, izrādījās tikai un vienīgi dzertuve. Tiku pie pastas ar krējuma mērci, pesto un vistu, pa 145 kronām, kolēģis – pie par 10 kronām dārgākas lazanjas. Nobalsojām, ka ēdiens ir vājprātīgi garšīgs un nospriedām, ka tas zināmā mērā attaisno viņa cenu. Daudz sliktāk taču būtu dabūt sliktu ēdienu pa augstu cenu. 60 kronu alum arī nebija ne vainas – gaišais, bet ar patīkami maigu garšu. Restorāna ēdienkarte stipri neliela (satilpst uz vienas A4 lapas) un tikai angliski, bet viesmīlis mums viņu mums diezgan kvalitatīvi tulkoja. No deserta gan es cenu dēļ atteicos. 95 kronas ir par daudz pat par brulē krēmu. Restorānā bija izlīmēti vairāki filmas “Lielais Gatsbijs” plakāti ar Di Kaprio pašā centrā.

    Pēc ēšanas safotogrāfēju strūklaku un apkārt esošās skulptūras. Oslo diezgan daudz kur esmu ievērojusi cilveeku skulptūras vienotā stilā – ne īpaši lielākas par dabīgo cilvēka izmēru, naturālās pozās, dabiskas un ticamas, bet reizēm ar tādu kā mazliet “izspūrušu” virsmu. Piemēram, Tjuvholmenā, krastmalā pie prāmjīša piestnātnes bija meitene, kas raudzījās jūrā, pie teātra bija kāds vīrs ar pārīti lēkājošu bērnu, utt. Vēl ievēroju, ka pie Nacionālā teātra priekšējās fasādes piestiprinātās stikla plāksnes ar uzrakstiem laikam ir teātra afišas.

    Tālāk pa ceļam uz viesnīcu redzējām lielu baseinu ar vienkāršu strūklaku vidū. Vienā baseina galā bija sēdošu bērnu skulptūriņas, otrā – neliela saliņa, kurā auga kādi četri kastaņkoki un daži rododendri. Starp tiem divas skulptūras – briežu māte un briedēns.

    Tālāk mazliet novirzījāmies no taisnā virziena uz viesnīcu, jo kolēģis bija kaut kā ievērojis, ka esam ļoti netālu no “Lielās lietas” ēkas. Vikipēdija veiksmīgi radīja iespaidu, ka Norvēģijas parlamenta nosaukums Storting tiešā tulkojumā to nozīmē. Jāatzīst, ka ēka ir tiešām iespaidīga – pēc formas mazliet asociējas ar lielu cietoksni, taču izsmalcinātāku, dekoratīvāku un lielākiem logiem.

    Pa ceļam uz viesnīcu iegājām pārtikas veikalā, kuram uz durvīm bija kaut kas norvēģiski rakstīts. Kādu brīdi pastaigājuši pa to, ievērojām, ka pusei plauktu ir noņemtas visas cenas, veikalā nav neviena pircēja un gandrīz viss personāls aktīvi darbojas ar putekļu sūcējiem, tīrāmajiem līdzekļiem un atlikušo cenu novākšanu. Spriedelēdami par to, ka galīgi nav skaidrs, vai mēs te vispār drīkstam atrasties, nopirkām sulu un čipšus un devāmies prom. Nebija saprotams, vai uz druvīm rakstīts, ka veikalā ir inventarizācija, vai tas, ka durvis verās automātiski, lai cilvēki viņas nelauž.

    Viesnīcā līdz vieniem mēģināju rakstīt un pierakstīt stāstus, lai nākamajā dienā mazinātu kārdinājumu novērsties no vajadzīgās, bet iemidzinošās semināra tēmas, tomēr vienos pēc vietējā laika padevos – lai gan biju tikusi tikai līdz Tjuvholmenai, nākamajā rītā bija sarunāts celties pusastoņos.

  • Rātsnams ir krāšņāks par baznīcām

    Čīles māja bija mana maršruta tālākais punkts – tālāk cauri centram devos atpakaļ, pa ceļam apskatot Sv. Jēkaba un pēc tam Sv. Pētera baznīcu. Šajā gājiena posmā es epizodiski atpazinu vietas, pa kurām bijām gājuši arī pirmajā vakarā, neveiksmīgi meklējot ēdienu. Toreiz kaut kur netālu no viena Ziemassvētku tirdziņa taisni spriedām par to, ka pilsētas centrā varētu būt ēdiens, tāpēc mums jāiet tur, tikai mēs nezinam kur tas ir. Ironiski, bet šīs diskusijas laikā mēs bijām centrā. Staigājot pa Hamburgmitti (par Mitte gan Berlīnes, gan Hamburgas kartēs sauc centrālo daļu), par to domāju un mazliet sakaunējos, ka pēc tam, kad es nebiju iedomājusies, ka nobombardētajai Berlīnei nevar būt saglabājusies Vecrīgai līdzīga vecpilsēta, es šo pašu triku izstrādāju arī Hamburgā.

    Jēkaba baznīca atkal ir vidēji liela, sarkanu ķieģeļu ēka. Laikam visneparastākais šajā baznīcā ir tornis – tas sastāv no viena četrstūraina posma, kam visū seko otrs, mazāks četrstūrains posms un uz tā – piramīdveida jumts. Otrajam četrstūrainajam posmam stūri ir nošķelti (reāli sanāk astoņstūris) un to vietā ir tādi kākantaini rokturi. Vai arkas, kas savieno šo torņa posmu ar zemāk esošo lielāko posmu. Visādi citādi baznīcas ārējā fasāde ir salīdzinoši vienkārša, cik nu tas iespējams vecai baznīcai lieli logi un uz āru izvirzītas vienkāršas balsta kolonnas, atkal līdzīgi kā Pētera baznīcai Rīgā. Viki saka, ka pie neparastā torņa Jēkaba baznīca esot tikusi, kad atjaunota pēc 2.pasaules kara. Jā, tas daudz ko izskaidro 🙂

    Arī Jēkaba baznīcā iekšā fotogrāfēt neļāva, tāpēc tagad esmu spiesta pamatīgi nocīnīties, mēģinot savā galvā sasķirot, kura no interjera īpatnībām piederēja Katrīnas, Jēkaba vai Pētera (Hamburgas, nevis Rīgas) baznīcai. No visām baznīcām, ko esmu redzējusi, Jēkaba baznīcas interjers ir visradniecīgākais Rīgas Pētera baznīcai – baltas, gludas sienas, kurās būtiskākās līnijas iezīmē sarkanas ķieģeļu arkas. Tomēr Jēkaba baznīcai pelēkās “javas” salaiduma līnijas uz arkām ir uzzīmētas, nevis īstas. Jēkaba baznīca bija viena no retajām baznīcām, kurā ieeja ir no sāniem attiecībā pret altāra novietojumu, un, iespējams, ka attiecīgajā baznīcas sānā ir nesimetriska piebūve visā baznīcas garumā. Lai gan varētu būt, ka arī otrā pusē kaut kas tāds ir, tikai es to nepamanīju.

    Pētera baznīcu atradu tikai 2 nelielus kvartālus tālāk. Tagad skaidri vairs neatceros, kurai no šīm abām baznīcām apkārt bija sabūvēts pilnībā slēgts Ziemassvētku tirdziņš un uz ārsienas piestiprināta liela reklāma. Šķiet, ka Pētera baznīcai. Jā, Hamburgā Ziemassvētku tirdziņus vāc nost 31.decembrī.

    Pētera baznīca arī ir celta no man jau pierastajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Liels taisntūrveida tornis un daudz visādu jumtu un jumtiņu, citādi diezgan askētiski. Nomitināta diezgan ciešā dažādu lielveikalu un biroju centru ielokā. Iekšā fotogrāfēt atkal aizliegts. Un atkal baltas sienas, augsti griesti, lauztās arkas. Tikai šeit kolonnu un arku līnijas iezīmē nevis ķieģeļkrāsas arciņas, bet tādas bēši brūnas. Man Hamburgas centrs būs iecementējis priekštatu par luterāņu baznīcām :D, jo luterāņu baznīcas, ko biju aplūkojusi pirms Hamburgas, pamatā bija celtas citām konfesijām un pēc tam mainījušas piederību.

    Netālu no Pētera baznīcas redzēju gada tirgu, kam bijām gājuši garām pirmajā naktī. Toreiz man viņš bija iesēdies prātā ar savām daudzajām, mazītiņajām, dzeltenajām lampiņām. Mazliet paskatījos, kā viņš tiek plēsts nost un tad devos virzienā, kur vīdēja kaut kāds krāšņš tornis.

    Tornis piederēja Rātsnamam. Ko par Hamburgu liecina tas, ka rātsnams ir krāšņāks par četrām galvenajām baznīcām kopā ņemtām? Iespējams, to, ka tā ļoti pārliecinoši ir protestantu pilsēta, un ka Reformācija aizsākās salīdzinoši netālu no šejienes. Kas to lai zina. Rātsnams ir balta taisntūrveida ēka ar zaļu jumtu un torni garākās malas (kas arī priekšpuse) vidū. Rātsnama fasāde, it īpaši tur, kur sienas robežojas ar jumtu, ir izrotāta cakiņu cakiņām, koloniņām, skulptūriņām un ko tik visu vēl nē. Priekšā laukumā atradās milzīga nojume, sastāvoša no vairākiem stikla puscilindriem ar metāla ribām, kas balstās uz metāla kolonām – noeja uz Rātsnama metro staciju. Atkal mazliet noasociējās ar steampunk fantāzijām.

    Tomēr nupat es jau sāku mazliet steigties nokļūt atpakaļ mājās. Veikala un kafejnīcas hibrīdā pie rātsnama nopirku dažus berlīnerus – Vācijā tās ir visnotaļ garšīgas, ļoti saldas bulciņas, ievērojami labāk, nekā berlīneri, ko esmu ēdusi Latvijā. Bija plāns pa ceļam viņus apēst, bet kad pirmā berlīnera citronu krēms iztecēja man pa baltās jakas priekšpusi visā jakas garumā, es pārdomāju. Berlīnerus labāk nekombinēt ar dūnu jakām.

    Atpakaļ uz dzīvokli gāju krietnu gabalu gar vienu no mazajiem kanāliņiem, ievedot pilnīgā apjukumā savu GPS, kuram kartē tur bija iezīmēta ēka līdz pat ūdenim. Nu, zināmā mērā tas arī ir saprotami, jo es gāju nevis pa īstu ielu, bet pa gājēju zonu virs kuras stiepās uz kolonnām balstīti blakus esošo ēku otrie stāvi. GPS sazīmēja, ka es gandrīz visu ceļu esmu gājusi pa ūdeni kanālā un beigās nesaprata, kurā kanāla pusē esmu palikusi. Pa ceļam redzēju vienas slūžas un vairākus tīri smukus tiltiņus. Mihaēla baznīcā ieiet gan nesanāca.