Laumas piezīmes

Tag: Reikjavīka

  • Islandes (un Oslo) bildes

    Pēc vismaz divkārtējas aizmirsānas un pazaudēšanas, Islandes brauciena bildes ir nokļuvušas līdz internetam. Sadalīju divās daļās atbildtoši valstij:

    1. laiks, ko pavadīju Islandē;
    2. pēcpusdiena Oslo.

  • Lidmašīnā pierakstītie fragmenti

    Kā jau parasti, man Reikjavīkā laika vienmēr bija par maz. Arī rakstīšanai. Tāpēc paliek ārpusē visādi mazi, jauki sīkumi, kas reizēm ir pat bijuši svarīgāki nekā tie “lielumi”.

    Piemēram, vērojot mājiņu, kurā dzīvojām, iemācījos, ka, ja gribas baltu, baltu interjeru, tajā dzīvīgumu ienes dažādas baltā nianses. Griesti un pāris sienas bija cēli, auksti baltas, bet lielais vairums sienu – mazmazliet krēmīgi baltas. Dažas mēbeles – viegli pelēcīgi baltas, bet mana gulta bija gaišā krēma krāsā. Lai cik garlaicīgi tas neizklausītos, kopā ar autentiski čīkstošo, šķirbaino, lakoto koka grīdu un lakoto koka skapi vienā no guļamistabām, tas patiesībā bija neizmērojami mājīgi. Jā, nekrāsots koks arī šajā ansamblī ļoti iederējās.

    Šī varētu būt pirmā konference, kur kafijas paužu kafija nebija draņķīga. Patiesībā tā bija pat tīri laba, un piens bija labs. Kur Islandē ņem pienu, turklāt labu, ja te ir tik maz govju?

    Šķiet, islandieši tiešām mīl tūristus. Nu, labi, mīl būtu par traku teikts. Bet man atkal un atkal palika sajūta, ka mani uztver nevis kā apkārtstaigājošu labumu valsts ekonomikai, bet kā cilvēku un ka kāds laik pa laikam mēģina mazliet iztēloties, ko es varētu domāt vai just. Droši vien jau tā ir selektīva izlase un man vienkārši gribējās tā pieņemt, bet tomēr patīkami. Kad ieradāmies un sešatā drūzmējāmies uz nelielas ieliņas, meklējot viesnīcas ofisu, un izskatoties apjukuši un nepārvarami tūristaini, pāris garāmgājēji mums ierošinoši uzsmaidīja. Un tas plakātu vecītis, kurš pārvarēja savas bailes no lielā printera, valsts brīvdienā, kura ir laba, jo ir valsts brīvdiena, lai gan kas to lai zina, kam par godu 😀 Un tante, kas, sirsnīgi raizēdamās, kolēģei atgrieza naudu, kad bija radies pārpratums – kolēģe gribēja vienas aproču pogas pirkt un otras atdot atpakaļ, bet no kartes noņēma naudu par abām.

    Lavas lauki. Pussala, kurā atrodas Keflavīka un Zilā lagūna ir viens vienīgs lavas lauks. Pie Zilās lagūnas bija teikts, ka lavas slānis radies 800 gadus atpakaļ, bet Vikipēdija teica, ka tā pussala ir pilna ar vulkāniem. Tā rezultā visu ceļu no lidostas uz Reikjavīku sanāk braukt pa zemi, kuru viscaur klāj sūnas un lava. Viss. Nekādu koku. Pāris vietā dažas lupīnas. Māju arī praktiski nav. Sireāli iztēloties, ka Islandē kaut kur esot arī meži – īsti, vismaz reizēm zaļi, ar lieliem kokiem. Ka ir augu valsts, ka cilvēki te var dzīvot. Jo lavas laukā ir jāēd sūnas vai jāmirst badā. Starp citu, islandieši arī ar savu augu valsti lepojas. Vispār islandieši ar visu kaut ko lepojas. Ar savu zemi, ar savu kultūru, ar aitām, ar jocīgajiem putniem, zivīm, arhitektūru, vulkāniem, kastajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka ar praktiski visu, kas Islandē ir. Un kvalitatīvi par to vēsta iebraucējiem. Un ar izdomu. Es nebiju līdz šim noticējusi, ka tik ļoti var lepoties ar savu valsti demokrātiskā republikā, kur valsts cildināšana nav režīma uzspiests pienākums. Bet var. Iedvesmojoši. Islande vispār ir iedvesmojoša. Pirmajā brīdī, ar to saskaroties, gribas teikt “ak, šausmas”, bet ieskatoties rūpīgāk tā kļūst interesanta, bagātīga, sarežģita, daudzveidīga un iepazīt aicinoša. Un šī transformācija manās acīs man padara Islandi ļoti īpašu. Lai gan es priecātos, ja biežāk spīdētu saule, būtu mazāk mākoņu un retāk līņātu.

    Starp citu, katru dienu solīja lietu, bet tā pa īstam lieli lieti sākās tikai tad, kad mēs braucām prom. Veiksmīgi un jauki. Mākoņains gan bija gandrīz vienmēr, tomēr ar visiem mākoņiem un pelēkumu debesis bija ļoti gaišas un reizēm pat žilbinošas. To manām smadzenēm bija grūti apjēgt.

    Ā, vēl vēji: Islandē var jaudīgi iepūst. Valdzinoši, bet vajag vēja izturīgu apģērbu.

    P.S. Bet nolaižoties Rīgā dabūju pavērot aveņsarkanu saulrietu.

    P.S.2. Pēc Reikjavīkas šķita, ka manā mīļajā Oslo ir drusku par daudz cilvēku un pārāk lielas mājas. Vai arī es biju pārāk nogurusi no konferences un dzīvošanas barā.

  • Mājupceļš ar pastaigu Oslo

    Modinātāju nebiju likusi, pamodos, kad istabas biedrene uzrunāja mani ar vēstījumu, ka, ja es gribot paspēt kafiju iedzert, esot jāceļoties tagad. Es paspēju iedzert pusi kafijas.

    Mazs busiņš mūs aizveda uz pilsētas centru (pie reģionālās lidostas), kur bija jāpārsēžas lielajā, kas ved uz Keflavīkas lidostu. Tur mēs atcerējāmies, ka esam aizmirsuši viesnīcā mūsu nolādēti dārgos plakātus. Kolēģis jokoja, ka plakāti, kas drukāti debesbraukšanas dienā, nav pietiekami svētīgi, tāpēc aizmirsās. Es biju no sirds bēdīga – pēc tā visa man tiešām gribējās pielikt viņu kabinetā kā relikviju.

    Lidostā vispirms mēs mazliet apmaldījāmies, jo visur bija norādes par to, kur doties Islandicair pasažieriem, kas tur ir lielā vairākumā, un vienīgo SAS reģistrēšanās galdiņu atradām tikai pēc prasīšans personālam. Pie reģistrēšanās galdiņiem mūs sagadīja savdabīgs skats – kaut kādu iemeslu dēļ bagāžas konveijers nebija lietojams, tāpēc nabaga personāls pakāpeniski iekrāva sevi čemodānu kaudzēs. Sākumā čemodāni bija tikai uz konveijerea lentes, pēc tam uz grīdas blakus lentei, tad uz grīdas visapkārt reģistratoru krēsliem… Un tad mūs reģistrēja un mēs gājām prom. Visbeidzot man atkal pīkstēja vai nu krūštura stīpiņas vai brilles un mani pārmeklēja. Lidostā abas ar kolēģi filozofējām, ka islandieši kaut ko saprot no suvenīriem, jo sen, sen nav bijis tā, ka gribās nopirkt tiešām daudzas dažādas lietiņas. Bēgšus izbēgām no veikala ar krietni tukšākiem kontiem un laimīgi lidojām tālāk.

    Pēc nolaišanās Oslo man beidzot nācās izlemt savu lielo dilemmu – palikt vairāk kā 6 stundas lidostā un darīt lietderīgas lietas, vai arī notērēt vēl čupu naudas un aizbraukt ar ātrvilcienu uz Oslo. Neiedziļinoties motivācijas sīkumos: notika otrais. Es un vēl viena kolēģe atradām ātrvilcienu un pēc 20 minūtēm bijām centrālajā stacijā. Kolēģe bija bijusi Oslo, bet tik sen, ka lielā, baltā Opera vēl tad nebija uzcelta. Tā nu pirmais darbs – vedu viņu apskatīt operu. Oslo silts, saulains, pat karsts – vilcienā solīja 23 grādus, mans telefons – 19. Baltā tuksneša saule? Neko par viņu nezinu, bet ziemeļu saule spēj būt vājprātā žiblinoša – Operas baltie, bet ļoti grubuļainie akmens paneļi vistiešākajā nozīmē žilbināja. Papildus tam, daudz, daudz osloiešu bija brīvdiena, kuru tie izmantoja kāpaļājot pa operas jumtu – nekad iepriekš nebiju uz tā redzējusi tik daudz cilvēku. Lai gan, vai nu tur kāds pārsteigums – vienā no reizēm, kad apskatīju operu, gāza ar spaiņiem.

    Pēc tam aizgājām uz Tjuvhomenu – tur kolēģe bija bijusi tad, kad renovācija bija tikai plānos. Tur uz promenādes mulsinoši cilvēku pūļi – kaut kāda mašīnu izstāde. Un karsti. Cepamies. Par laimi, pēc brīža, ēnu meklējot, ielīdām citā ieliņā – starp mājām. Tur nekādu pūļu nebija. Cik labi!

    Centos pēc iespējas izstaigāt gar citām mājām vai vismaz pa citu pusi. Atklāju pāris jaunas udens skulptūras, piemēram, vienu tādu, kurā ūdens tek pa vertikāli noliktu metāla plāksni ar nelieliem apaļiem caurumiņiem. Katrs no caurumiņiem ir tik liels, ka, ja ūdens trāpa virsū, tad tas aizvelk caurumiņu kā ar lodziņu. Taču es neatradu citas kolēģes aprakstīto ūdenī nolīdzsvaroto akmens lodi. Vēl es atklāju dažas jaunas neredzētas mājas. Visvairāk mani sajūsmināja viena, kura bija apdarināta ar stikla paneļiem uz kuriem uzzīmēti vertikāli balti zāles stiebri. Paneļi izmantoti gan sienām (taisni paneļi), gan “apliekti” apkārt balkoniem (liekti paneļi). Kopā ar gaismas atspulgiem – sireāls skaistums. Arī šogad ir skaistas puķu dobes, tikai nevis violeti baltas, bet violeti rozā.

    Kritām kārdinājumā un nopirkām saldējumu. Dārgs un tā, bet garšīgs, goda vārds. Vaniļas saldējums bija ar īstu vaniļu ļoti pareizās devās un pistāciju saldējums bija… hmm… nu vienkārši ideāls. Iedvesmojos mēģināt mājās taisīt pistāciju saldējumu.

    Pasēdējām, apēdām saldējumu un nolēmām iet atpakaļ uz stacijas pusi – tuvojas atpakaļ braukšanas laiks. It kā nav tālu, bet kamēr aizgājām, manas piekto dienu staidzinātās kājas (turklāt es neiedomājos uzvilkt zandales, a kurpēs karsti!) taisījās nokrist. Mums vēl ir vairāk kā 20 minūtes līdz vilcienam, un stacija nav tik lieliska, lai ietu tur uzreiz. Ierosinu iet sēdēt uz operas “jumta”  ūdens malā un mērcēt kājas fjordā.

    Pirmajā brīdī likās, ka ūdens ir dzeļoši auksts, āāāā!!!!! Un pēc mirkļa tik labi… Pabrīnījos, cik ārkārtīgi dzidrs šķita ūdens – krietnu gabalu varēju pētīt uz “jumta” malas saaugušās ūdenszāles – vispirms viena josla tādu kā zaļu eglīšu un tad josla brūnu, volānainu lapu.

    Veiksmīgi atgriezāmies lidostā, nopirku 2 bulciņas (vaniļas pīnīte bija izcili laba), satikām kolēģus, kuri komentēja, ka Oslo man esot nācis par labu – es izskatoties ievērojami smaidīgāka. Ticu – konference bija burvīga, bet ļoti nogurdinoša. Un visi tie cilvēki arī – jauki, bet nogurdinoši. Man savukārt bija sireāla sajūta klausoties, kā palicēji komentē, ka, uff, ir izvilkta gaidīšana. Mums laiks paskrēja ātri un žilbinoši, vienīgi tās divas bulciņas Oslo lidostā varēja nebūt tik dārgas 😀

    Lidojot uz Oslo pusceļu gulēju un pusceļu rakstīju. Lidojot uz Rīgu, rakstīšanu turpinu. Jau rīta pusē konstatēju, ka šoreiz trīs stundu zaudēšana mani iepriecina – diena no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ir mazāk nogurdinoša, ja pa vidu sanāk trīs stundas pazaudēt.

  • Landakotas baznīca

    Trešajā konferences dienā beidzot no rīta sakrita tā, ka referāti bija tālu no manas tēmas, tāpēc uz Harpu varēju doties vēlāk. Piecēlāmies visi mūsu dzīvoklīti gandrīz reizē – kad daļa gāja uz pirmajiem referātiem, un, pameditējuši pie kafijas krūzes, izklīdām dažādos virzienos. Es nolēmu izmest līkumiņu pa ceļam uz Harpu – aiziet līdz baznīcai, kas pa logu no mūsu mājiņas bija redzama. Baznīca jau iztālēm piesaista uzmanību ar mazliet netipisko izskatu – it kā gotiskā baznīcā kā pieklājas (asās, lauztās velves, līnijas, kas tiecas uz augšu, uz augšu), bet tornis ir bez spicā jumta. Tas beidzas ar taisnu jumtu, kam gar malām uz augšu ir mūra robiņi gandrīz kā viduslaiku cietokņiem. No šāda cietokšņa visvairāk tas atšķiras ar jumta vidū nolikto sarkano signāllapmiņu lidmašīnām. Vikipēdija man pavēstīja, ka tā ir Landakotskirkja – Landakotas baznīca – viena no Reikjavīkas savarīgākajām katoļu baznīcām.

    Pa ceļam uz turieni vēlreiz papriecājos par virspusēji pieticīgo parlamenta ēku un iegāju nelielajā baznīcā tam blakus. Nelielā koka baznīca, izrādās, ir Reikjavīkas doms – pirmā ēka, kas celta, īpaši piedomājot par to, ka Reikjavīka tagad ir galvas pilsēta (Parlamenta ēka tikai pēc tam.), tā ir Islandes bīskapa baznīca un galvenā luterāņu baznīca Islandē. Doma baznīca ir neliela koka ēka ar salīdzinoši vienkāršu interjeru, lai gan šeit sīku rotājumu nepievienošanas māksla vēl nav izvesta līdz tādai pilnības pakāpei kā Halgrima baznīcā. Tā kā bija nākamā diena pēc Debesbraukšanas dienas, baznīcā bija vairāki tiešām krāšņi puķu pušķi. Starp citu, iezīmīgi, ka Islandes svarīgākā luterāņu baznīca ir neliela un daudzejādā ziņā necilu iespaidu radoša salīdzinājumā ar citām Reikjavīkas baznīcām.

    Pa ceļam uz Landakotas baznīcu un arī tālāk uz Harpu ejot, sanāk iet cauri vēstniecību rajonam. Arī tās Reikjavīkā ir mazākas kā daudzās citās valstis. Ievērojama daļa no tām atgādina savrupmājas, kas celtas bagātiem cilvēkiem ar gaumi.

    Baznīca no iekšpuses ir jauka, taču ne tik iespaidīga kā Eiropas lielākās gotiskās baznīcas vai Halgrima baznīca. Nu, tas laikam ir loģiski – viņa nav tika augsta un liela – tāpēc iekšā griesti arī tik neizmērojami augsti neliekas! Baznīcā ir tieši tāda, kā varētu gaidīt no baznīcas, kas ir gan katoļu, gan atrodas Reikjavīkā – tajā ir daudz vairāk rotājumu, elementi ap kanceli ir no sarkana marmorveidīga akmens un tā… bet tomēr tajā nav izcakināts kruzuļu kruzuļos katrs vismazākais nieks. Piemēram, logu vitrīnas veido nevis detalizētas ainas, bet krāsaini stikla kvadrātiņi. Dažādos logos dažādās krāsās. Arī šeit bija puķu pušķi, turklāt mazliet apvītuši – šeit es vairs nešaubījos, ka tie ir vakardienas.

    No ārpuses Landakotas baznīca izskatās grandiozāk kā no iekšpuses. Tā ir no kaut kādiem Islandei ļoti raksturīgiem pelēkiem akmeņiem, tāpēc rodas sajūta ka tā ir gandrīz kā no zemes izaugusi apstrādāta klints. Šo iespaidu pastiprina tas, ka arī ārpusē nav ļoti daudz caku, bet ir daudz uzsvērtu verikālu līniju. Apkārt baznīcai ir krietni liels pagalms – vienkārši zāliens ar un pāris krūmiem sētu ielas pusē. Blakus baznīcai ir kaut kāda muižas ēka vai sazinkas (vakarā noskaidroju, ka tā ir Landakotas skola, kas cenšas būt maksimāli mājīga), kuras pagalmā ir basketbola grozs. Tas nebūtu nekas pieminēšanas vērts, ja kaut kā nesanāktu tā, ka baznīcas pagalmā pēc būtības ir futbola laukums – vieni vārti ir pie skolas, bet otri – pie celiņa, kas ved no ielas uz baznīcu. Varēja redzēt, ka šo laukumu vismaz reizēm lieto – zāle izbradāta vairāk kā citur.

    Eiropas lielajās baznīcās vienmēr var pateikt, vai baznīcā ir atļauts šobrīd atrasties, pēc tā, vai iekšā ir cilvēki. Šeit abas baznīcas, kur ielīdu, bija pilnīgi, pilnīgi tukšas. Landakotskirkjā bija tik kluss, ka šķita, ka man no kameras spogulīša cilāšanās skaņām ausis aizkritīs. Lai gan es biju rūpīgi izlasījusi, ka baznīca ir vaļā, cīnījos ar sajūtu, ka esmu ielīdusi, kur nedrīkst, un daru kaut ko aizliegtu.

    Pa ceļam uz Harpu safotogrāfēju vēl vietējās mājiņas un atradu vienu sīkbodīti, kur pārdeva veselu kaudzi visādu ievārījumu – gan no tādām ogām, kuru vārdiem nespēju izdomāt tulkojumus, gan, apelsīniem, aprikozēm un no rabarberiem. Ievācu vēl dažus suvenīrus – tajā brīdī man nez kāpēc pēkšņi bija skaidras vairākas lietas, kas ir Islandes specifika, lai gan man neviens to nebija teicis.

    Pusdienās aizgājām atkal uz to pašu ēdnīcu, kur es ēdu jēru. Es biju apņēmusies meklēt nacionālo mencu, bet atteicos no tās par labu nacionālajam zivju sautējumam, kas nav jāmeklē. Ideja tāda: kartupeļi, balta zivs gaļa, siers, droši vien saldais krējums un maģija. Gan zivs, gan vismaz daļa kartupeļu bija jūtamos gabaliņos, bet ar maģijas palīdzību tas bija padarīts, par maigu, vienmērīgu masu, kas siera dēļ mazliet staipījās. Zivs garša nav pārspīlēta. Burvīgs ēdiens, jāmēģina atkārtot, tikai es nespēju iztēloties, kaa tik vienmērīgi iedraudzināt kartupeļus ar sieru.

    Pēc pusdienām bija sesija, kurā prezentējām savu plakātu. Nevar teikt, ka bija ļoti daudz cilvēki – pēdējā konferences sesija, pēc tam tikai noslēguma runas un konferences svinīgās vakariņas -, bet muti izrunāju sausu. Izdzēru visu savu ūdens pudelīti, un, paprasījusi līdzautorei atļauju, īsi pirms sesijas beigām pabeidzu arī viņas ūdeni. Kad sesija beidzās, viņa izvilka no somas ūdens pudelīti, kuru tur man par pārsteigumu bija rūpīgi iepakojusi un sāka skrūvēt vaļā, lai padzertos. Sods mani nepiemeklēja, jo es pastāvēju uz to, ka viņa ir atļāvusi man to ūdeni izdzert, bet kaut ko par mūsu nogurumu gan tas liecina.

    Attiecīgās dienas bēdu stāsts bija, ka atklāju, ka esmu pazaudējusi savu konferences programmas eksemplāru ar piezīmēm un vājprātīgi dārgo plakātu čeku. Tas ļoti samazināja mūsu iespējas dabūt atpakaļ naudu par drukāšanu. Izgriezu divreiz kājām gaisā viesnīcu un izmeklējos konferenču centrā, bet nekā.

  • Atgadījums ar plakātiem

    Šodien tomēr pārāk nelija un brīžiem pat uzspīdēja saule. Neatkarīgi no tā, ir mākoņi vai nav, debesis ir gaišas, gaišas, fotoaparāts jūk prātā. Pirms brauciena iegūtais polārfiltrs ir interesants labums, bet tas neatrisina visu.

    No rīta gājām trijatā uz attālo universitātes “pilsētiņu” drukāt plakātus. Plakātus vajadzēja divus, bet pastaigā pievienoties nolēma vēl kolēģe. Gājām garām Tjornin ezeram, apskatījām vēlreiz putnus un Reikjavīkas brīvbaznīcu. Ezera krastos ir koki, krūmiņi, zāle un tamlīdzīgas, jaukas, zaļas lietas, kas šķiet, Islandē ir jākopj un jāaprūpē, lai labi augtu. Sevišķi mani sajūsmināja daudzās narcises – zaļumos, zem kokiem, visur.

    Pa ceļam iztālēm (pāri lokālajam lidlaukam) paskatījāmies uz Perlan (ēka ar milzonīgu spoguļstikla kupolu). Aizejam tur, un mazliet šaubīdamies ejam pa pirmajām nelielajām durtiņām iekšā. Tur mums pretī nāk onkulītis gandrīz pidžamas biksēs, un uz mūsu jautājumu par drukāšanu saka, ka ir nacionālā brīvdiena. Mēs nevarot uzdrukāt tur un mēs nevarēšot izdrukāt nekur, nekur, jo ir nacionālā brīvdiena! Varēšot rīt, deviņos. Mēs apjukuši – nacionālā brīvdiena? kāda nacionālā brīviena? Onkulis – mmm, es nezinu, kā viņu sauc, bet ir nacionālā brīvdiena! Mēs – bet mums šovakar vajag viņu prezentēt… Onkulis pameklēja internetā un pavēstīja mums, ka ir “ascension day” (Debesbraukšanas diena). Mēs taisījām ļoti apmulsušas un izmisušas sejas. Onkulis teica, ar lielo printeri mākot apieties tikai viens cilvēks un viņa tagad guļot. Mēs taisījām vēl izmisušākas sejas. Mums laikam sanāca pietiekami labi – viņš mūs apsēdināja un lika pagaidīt – viņš esot aizsūtījis viņai SMS, ja viņa būšot nomodā, atbildēšot. Sēžam un mulstam. Pēc kāda laika onkulītis saka, ka šī mītiskā viņa ir atsūtījusi, lai onkulis mēģinot printēt un, ja strādāšot, tad strādāšot. Gaidam vēl, gaidām ilgi. Pēc laika onkulis atnes kolēģa plakātu un saka, par otru gan viņš neko nesolot – printeris mirdzinot lampiņas un saucot palīgā, lai viņu glābjot un onkulītis neko nesaprotot (to pēdējo viņš mums teica daudz reižu). Beigu galā tomēr arī mans plakāts bija izdrukāts. Mēs tikmēr bijām izdomājuši, ka jāiedod onkulim šokolāde, bet onkulis tikmēr bija aizbrucis un atstājis savā vietā citu onkuli un tad nu mēs šim šokolādi nedevām. Mums noplēsa šāāāāusmīgi daudz naudas par šo jautro piedzīvojumu.

    Atpakaļ nākot, izgājām pa mazliet citu ceļu, apskatījām kapusētu, papētījām islandiešu vārdu sistēmu (vārds un tēva vai retāk mātes vārds, uzvārdu nav), nokavējām vairāk nekā bija domāts, paskumām par notērēto naudu un paķiķinājām par lielisko onkuli.

    Tieši blakus Harpai ir vecā osta. Tur pašlaik ir izstādīte par piemiņu nogrimušajiem kuģiem kartes ar visiem kuģiem (virs 8t), kas nogrimuši pēdējo laikam 300 gadu laikā. Vēl tur ir izstādīta lokomatīve, ko izmantoja ostas būvēšanai. Es gan tā īsti neizpratu, kāpēc tā skaitās vecā osta, jo tur ir krietni daudz salīdzinoši jaunu, vidēji lielu kravas (?) kuģu – tā osta tiek lietota un ne tikai jahtām. Tankkuģus gan te laikam nelaiž.

    Pusdienās man sanāca abloms – kolēģi gribēja lētāk un ātrāk, bet es nonācu pie secinājuma, ka Reikjavīkā ēst ātrēdienus ir galīgi nepraktiski – tie vienalga ir labu Rīgas vakariņu cenā, lai gan savā būtībā ir tādi, kuriem vairāk par 4 eiro veltīt skauž. Tā pārlocītā pica bija ar draņķīgu šķiņķi, ar pārspīlētu tomātu mērces daudzumu un bez apsolītajām sēnēm. Labāk jāizmēģina vairākās vietās piedāvātā tradicionālā menca. Žēl, ka tik maz laika.

    Nogurums nāk virsū – šodien pirms pēdējās sesijas ar kolēģi abas secinājām, ka kājas krīt nost un devāmies mājās atpūsties. Tur satikām trešo kolēģi, kas arī bija piekususi. Varētu tā kā kaut kur iet, bet spēka nav.

    Vakarā atnāca mans darba vadītājs un mēs visi spriedām par dažādām vairāk vai mazāk nopietnām lietām. Par valodām, par zinātnisko apriti. Par to, kā citu valstu studenti un pasniedzēji ienes daudz augstāku līmeni universitātē. Par to, kā, ja par kādu lietu kādā valodā nerunā, tad neveidojas vārdu krājums, kurā par to runāt. Organizacionālie jautājumi ir sarežģīti. Vadītājs priecājās, ka Skandināvijas valstīs tomēr zinātnieks (it īpaši postdoks) var daudz vairāk koncentrēties uz vienu lietu, netiekot raurstīts apkārt.

    Vakar, gar jūras malu staigājot, redzēju, ka Reikjavīkā tomēr ir vairāk par vienu augstceltni, neskaitot baznīcas, tomēr tas, ka pamatā mājas te ir 2-3 stāvus augstas, melots nav. Un šeit cilvēki neveido kapu kopiņas, tā vietā paceļ uz augšu visu kapavietai atvēlēto laukumiņu un tieši uz kapa uzstāda koku.

    Te ir daudz valdzinošu suvenīru – piemēram, melnās lavas rotiņas (ar neliela sudraba apdarīti) man dikti iet pie sirds. Sāpe tikai, ka zem 1000 (6,5 eiro) kronām nekas no tā nav nopērkams. Mājās nākot, mazliet papētījām suvenīru veikalus – uz maisiņiem ar islandes zirdziņu kakiņu konfektītēm tiešām uzķērāmies un brīdi ticējām, ka tās ir īstas kakiņas.

    Vēl es šodien izpētīju, ka zilā gaisma vienā konferenču zālē tomēr nav neona trubas, bet aiz metala stienīšiem paslēptas lampiņas. Vēl es uzzināju (šķirstot suvenīrkalendāru veikaliņā Harpas pirmajā stāvā), ka šīs zāles vārds islandiski nozīmē ziemeļblāzmu. Atbilstoši. Šo rakstot, sameklēju arī citu zāļu nosaukumu nozīmes: Eldborg (lielākā) – uguns pils, Kaldalón – aukstā lagūna, Norðurljós – ziemeļblāzma / ziemeļu gaismas, Silfurberg – Islandes špats (pamatā tikai Islandē atrodami kristāli).

  • Harpa centrs, ēdiens un pastaigas

    Istabas biedrene ārkārtīgi rūpīgi aizvilka žalūzijas priekšā vienīgajam, jau tā ne pārāk lielajam lodziņam – gulēt ejot es nopūtos, ka tas nu gan laikam ir pārspīlēti, bet pēc tam, kad es 3 reizes nakts gaitā ķermenim biju atgādinājusi, ka ir jāguļ, neskatoties uz to, ka ir jau diezgan vēls un gaišs arī ir, tas vairs nešķita tik neloģiski. No rīta istabā bija gaišs ar visu aizvērto logu un un mākoņiem.

    Šodien pirmā konferences diena, līdz ar to sanāca kārtīgi apskatīt Harpa konferenču centru / konccertzāli. Ēka ir milzīgs stikla klucis, sākumā škiet pat drīzāk neglīta nekā glīta. Pienākot tuvāk, nācās secināt, ka lielākajā fasādes daļā sešstūrainās rūtiņas nemaz nav visas vienā plaknē – liekas, ka tās sienas ir saliktas no klucīšu karkasiem, kam iestiklotas dažas sienas tā, lai veidotu divas vienlaidu sienas – iekšējo un ārējo. Pieņemu, ka tā ir siltāk. Ieskatoties var ieraudzīt arī, ka dažas no rūtīm ir no viegli krāsaina stikla, kas gaismu atstaro savādāk.

    Rīts šķita bezgalīgi, neiespējami pelēks.

    Harpa centram iekšpusē gandrīz visas sienas melnas. Pirmajā brīdī man šķita – nu WTF, par ko gan te tās argitektūras godalgas… Tomēr spoguļstikla griesti, kas tāpat kā ārsiena ir kā salikti no klucīšiem, kam stūri nāk uz leju, ir interesanti. It īpaši kombinācijā ar ārsienu un dažām melnajām šķautnēm griestos. Un lielās konferenču zāles ir skaistas – viena ir tumša ar daudz sarkaniem elementiem, otra – ar blāviem ziliem lampu cilindriem visu sānu sienu garumā.

    Dienas gaitā noskaidrojās ar vien vairāk. Staigājot pa Harpu, atklāju, ka apmēram puse ēkas ir pavērsta pret līci, turklāt sienu slīpuma dēļ pie loga pienākušais cilvēks mazliet, mazliet karājas virs ūdens. Pavisam dažas ārsienas ir taisnas, nevis dubultā “klucīšu” konstrukcija, tomēr tās, lai iekļautos rakstā, ir saliktas no seštūrveida rūtiņām. Vienā vietā, kur dažādos leņkos sagāja kopā divas “klucīšu sienas”, bija lielāka labi notīrīta stikla plāksne bez režģa, kā rezultātā man pirmā doma, to ieraugot, bija – “WTF, te atstāts jūrā iekrītamais caurums, vai?!” Izkustoties no vietas, kur stāvēju, protams, skaidrs, ka tur ir stikls.

    Kaut kad ap pusdienlaiku mani piemeklēja spontānā atklāsme: ledus un melnās, vulkāniskās klintis. Divas lietas, kas Islandē ir vislielākais, visšausmīgākais (postošākais), visur dzīvē visklātesošākais un visskaistākais. Harpa centrs ir veltījums šīm divām fundamentālajām lietām. Un tāpēc tas ir tieši tāds un tāpēc tas islandieša acīs ir skaists. Patiesību sakot, ar šādu izskaidrojumu arī manās acīs tas guva daudz lielāku pievilcību. Pēc tam es vairs nebrījījos ne par to, ka tualešu durvis pagrabos ir oranžas, ne par to ka blakus veikalā pārdod kaklarotas ar melniem, porainiem akmeņiem, kas pārmaiņus savērti ar mirdzošām sudraba pērlītēm. Arī dīvainais Harpas iekšējo sienu apdares materiāls šķita saprotamāks – milzīgas melnas plāksnes ar nelielām nevienmērīgi izvietotām poriņām, pieskaroties šķiet vēss, bet nekādā gadījumā ne auksts – daudz siltāks par granītu, mormoru un citiem akmeņiem, ko ir sanācis pataustīt. Pieņemu, ka tās varētu būt vulkānisko “akmeņu” plāksnes.

    Turklāt, kad ir saulains, ūdens atspīdumi un gaisma apburoši spēlējas daudzajās stikla virsmās. Un vakaros pret tām atspīd garām braucošo mašīnu ugunis. Kad bijām Harpa centrā vakarā, otrā pusē esošās saules stari sapinās stiklos un izveidoja ilūziju par vēl vienu mazu saulīti diognāli pretējā Harpa centra pusē (mēs no iekšpuses vērojām).

    Konferences programma ir blīva un intensīva, garākas pusdienas pa pilsētu nesanāk, tomēr pāris mazas pastaidziņas bija. Rīta pusē, kad sāka skaidroties, ar istabas biedreni pagājāmies mazliet pa krastu uz priekšu, lai apskatītu Saules braucēju – skulptūru, kas uzcelta par godu Reikjavīkas 200 gadu jubilejai. Skulptūra veidota no diezgan mirdzoša metāla, tajā skaisti spēlējas saule (ja ir). Skulptūra atgādina vikingu kuģa karkasu, tomēr sīkāk pētot sāk mākt šaubas, kur ir augša, kur apakša (vai arī tie ir stilizēti viļņi?), līdz beigu galā sāk šķist, ka tās vispār ir sarežģītas konstrukcijas galā uztupinātas rūnas. Bet nu kaut kas kuģim līdzīgs. Tieši līča malā. Pāri līcim visā savā majestātiskumā Islandes kalni un vulkāni. Kad nācām no rīta, tie bija līdz pusei mākoņos, un šķita tādi mazāki, nesvarīgāki. Kad gājām skatīties Saules braucēju, mākoņi bija izklīduši tik tāl, lai kalnus izceltu visā savā grandiozumā. Kolēģe sūdzējas par koku trūkumu. Nevar noliegt – mežu masīvi te laikam nav neko populāra lieta. Gan atsevišķas ēkas, gan Reikjavīka kopumā atstāj sireālu iespaidu. Uzmatot aci šķiet, ka nekā diža jau tur nav, bet iedziļinoties tik daudz kas atklājas. Sēžot pie “kuģa” spriedām, ka par dienvidvalstīm vismaz ar stereotipiem mūs ir piebarojusi popkultūra, savukārt it kā daudz tuvākās ziemeļu valstis mums ir tik sveša bilde, neko mēs par viņām nezinam. Atbrauc un esi kā iekritis citā pasaulē.

    Pusdienu pārtraukumā līdām ārā vēlreiz. Šodien paveicās – ātri atradām ēstuvi, kur deva gan kārotos fiksos ēdienus manam kolēģim, gan ko izsmalcinātāku man, gan saprātīgi cenotas zupiņas meitenēm. Iekšā ieejot, gan mazliet vilšanās – izrādās, pamatēdienu karte pieejama tikai no trijiem. Bēēt ir dienas piedāvājums, kurā es atradu jēru, pildītu ar dārzeņiem, un arī citi katrs kaut ko savā gaumē. Iečekojām vietējo alu Vikings. Nekas dižs, piedod, Island.

    Pēc tam es pagājos pretīm vēl vienam mūsu grupiņas loceklim, kam nemācējām izstāstīt ceļu. Tad vienam kolēģim atnesa viņa burgeru. Tad atnāca otra oficiante un briesmīgi atvainojās un prasīja, vai tas nekas, ka citiem nesīs vēlāk – pirmais oficiants esot kaut ko sajaucis. Nu labi, lai būtu!

    Mans jērs ne ar ko nebija pildīts, tā bija milzīga, cepta jēra fileja ar rozā vidiņu un barbekjū mērcīti piedevām. Svaigi un grilēti dārzeņi blakus. Tādam gaļmīlim kā man – debešķīga ņamma, turklāt porcija – milzīga. Pārēdos vēl pirms tiku pie saldā. Par to pildīšanu – sīka kļūdiņa dienas piedāvājumā – “lamb filled with vegetables” vietā vajadzēja “lamb fillet with vegetables”. Spriežot pēc angļu valodas izrunas īpatnībām konferencē, varētu būt, ka islandiešiem ir kaut kāda īpatnēja lieta ar līdzskaņiem – piemēram, “digitalization” burts “g” skanēja gandrīz kā “t” vai varbūt mazliet uz “č” pusi, savukārt kaut kāds vārds, kas angliski sākas ar [ak] islandiešu interpretācijā sākas ar [ah]. Neatceros pēkšņi, kas tas bija par vārdu.

    Pamēģināju kaut kādu islandiešu lokālo desertu – idejiski kaut kas līdzīgs rupjmaizes kārtojumam, tikai visas sastāvdaļas galīgi savādākas 😀 Saldo cepumu drupačas, skābs krēms un kaut kādas meža ogas. Laikam man tie skābie krēmi ne visai. Notērējos vājprātīgi, cenas te nav draudzīgas. Bet jāatzīst, ka man nevajadzēja ņemt tik daudz ēdiena – porcijas tiešām bija lielas.

    Vakarpusē izšļūcu vēl vienu mazu līkumiņu uz Tjornin ezera tuvāko galu. Vikipēdija solīja, ka to ezeru vietējie saucot par pasaules lielāko maizes zupu, jo visiem tur patīk barot putnus. Pie ezara labiekārtota ūdens mala ar soliņiem un tā… Un tur es atkal pārliecinājos, ka nu piemīt, piemīt šejieniešiem humora izjūta. Netālu no ūdens malas liela, zila metāla plāksne, uz kuras islandiski un angliski uzrakstīta 5 vai 7 punktu pamācība, kā… barot pīles. Idejiski apmēram tā: turiet maizi izstieptā rokā tuvu ūdens malai; gaidiet, kad sanāk putni; strauji leciet kājās un vēciniet rokas [kā jucis]; kad kaijas aizbiedētas, izmantojiet izdevību pabarot kādu pīli.

    Ezera krastā, vai drīzāk virs ezera ir pilsētas rātsnams. Neatpazinu. Pajauna ēka, kurā ir arī kafejnīca un kas tik vēl ne. Balta. Visvairāk man patika šaurais tiltiņš, kas uz to veda. Slīpi gar ezera krastu redzama Reikjavīkas brīvbaznīca. Balta ēka ar torni ar spicu galu, zaļš jumts. Atkal tas īpatnējais, pārdomātais islandiešu askētisms – nekādu lieku ķeburu. Skaista.

    Gabaliņu atpakaļ uz Harpas pusi ne sevišķi liela ēka (3 stāvi?) no lieliem, melniem akmens blokiem – parlamenta ēka. Blakus neliela baznīca, gaiša, ar tumšāku jumtu, divi zvani torņa ārpusē. Baznīcā varēju ieiet priekštelpā, kur izlasīju, ka šī baznīca ir pirmā ēka, kas celta, zinot, ka Reikjavīka tagad ir galvaspilsēta. Drīz pēc tam – parlaments. Parlamenta ēka celta 1881 gadā. Atkal salīdzinoši vienkārša, bez liekiem izciļņiem un izbūvēm. Blakus tai ir uzcelta daudz jaunāka piebūve, kas tai pievienota ar stikla gaiteni divos stāvos. Piebūve ir daudz jaunāka, nepārprotami citā arhitektūras stilā un tik pat nepārprotami pieskaņota pamatēkai – lai gan fasāde ir nevis sadalīta akmens blokos, bet šķiet vienlaidus, krāsa ir tāda pati un raupjā tekstūra ir asociatīvi līdzīga. Aiz parlamenta ēkas neliels dārzs. Nekas daudz –  no ārpuses milzīgs mūris, tad blīva koku un krūmu josla, centrā apaļa dome ar sarkanām tulpēm un apkārt daži soliņi. Mazītiņi vārtiņi divās vietās. Nekad mūžā nebiju redzējusi tik lielus tulpju ziedus – to augstums ir lielāks nekā manas plaukstas platums, ieskaitot īkšķi. Paspēju nodomāt, cik jauki šis mazais stūrītis ir noizolēts no apkārtējās pasaules, cik klusi… kad man ar mežonīgu troksni zemu pāri pārlidoja neliela lidmašīna. Neliela – tas nenozīmē, ka klusa. Nu – lidlauks netālu, nosēšanās manevrs. Šā vai tā sabijos.

    Pretī parlamenta ēkai ir piemiņas zīme nacionālajai pretestībai. Nekas īpašs, bet izteiksmīgi – paliels akmens bluķis ar plaisu, kurā iedzīts dzelzs ķīlis. Mazs ķīlis plēš lielu akmeni.

    Vakarā Harpā bija “Sasveicināšanās dzēriens”, ko pavadīja daudz uzkodu, pamatā ar zivīm. Ja pareizi saprotu, šejienes virtuves pamata lietas ir zivis un aitas gaļa, jo, kas to būtu domājis :D, bet liellopu audzēšanai šī zeme nav piemērota. Tur bija arī burvīgs desertiņš – īpaši viegls un gaisīgs krēms ar citronu garšu un cepumu drupačām pa virsu. Vēl no kulinārajiem piedzīvojumiem jāatzīmē kafijas pauzēs ēstie milzīgie žagariņi (mīksti, pufīgi!) un sviestmaizei līdzīgais veidojums, kas sastāvēja no divām pankūkām līdzīgām maizītēm, sviesta un žāvētas gaļas šķēles pa vidu. Pankūciņas mazliet garšoja pēc pelniem – jocīgi, bet man ārkārtīgi patika. Kolēģiem – kā kuram.

    Dzīvā mūzika bija jauka, tomēr cilvēku ir mazliet par daudz. Harpa varētu būt lielākais, kas Reikjavīkā ir, tomēr, ja visi drūzmējas vienā gaitenī, kļūst par šauru. Tāpēc mūsu sasveicināšanās dzēriens izpaudās tā, ka mēs ar kolēģiem un manu darba vadītāju nolīdām malā uz terasei līdzīga priekšmeta (iekštelpās), sasēdāmies zemē un apspriedām visu kaut ko. Ņemot vērā, ka darba vadītāju nebiju satikusi mēnešiem, vakars, iespējams, beidzās mazliet par ātru.

    Vakarā pēc atgriešanās vēl kādu brīdi dzērām kolēģa rumu un apspriedām konferenci, tāpēc pie rakstīšanas ķēros tikai ap divpadsmitiem. Rīt jāiet drukāt plakātu. Kā man nāks miegs…

    Pēc burvīgās saules es tā cerēju, ka manas laika ziņas kļūdās un arī nākamajā dienā nelīs. Tomēr jau līst. Dzirdu, kā grabina pa jumtu.

  • Reikjavīka – filozofisks sākums

    Vakars Reikjavīkā – pēc vietējā laika ir desmit un ārā ir gaiša diena, vienīgi tāds apmācies. Bet, kopš saule nogāja zemu, ārā tā kā krāsaināk palika. Pateicoties trīs stundu laika nobīdei, varbūt es pat laicīgi piecelšos.

    Esam krietna čupiņa, dzīvojam burvīgā, veclaicīgā mājiņā ar šaurām, stāvām kāpnītēm un terasīti – otrajā stāvā. Var redzēt, ka oriģinālais plānojums ir piekoriģēts par labu dzīvokļu viesnīcas vajadzībām, tomēr pīti krēsli, koka sienu apdare un grīdas, kā arī slīpie jumta lodziņi rada noteiktu, savdabīgu noskaņu. Sasodīti omulīgs namiņš, tikai ugunsgrēka gadījumā pa tām šaurajām kāpnītēm evakuēties es gan negribētu.

    Viss mūsu bariņš ir atklājis vismaz 4 veidus, kā atlidot no Rīgas uz Reikjaviku, bet beigās – šodien pēcpusdienā – pat visi satikāmies Reikjavīkas lidostā. Pa ceļam uz pilsētu apspriedām vietējo specifiku – autobuss uz pilsētu padārgs, bet izvadā pa visām lielākajām viesnīcām, aizved uz loklālo lidostu pilsētas centrā un tā. Atpakaļ braucot, var sarunāt, lai autobuss savāc pie viesnīcas.

    Braucot skatījāmies pa logu un spriedām – kas, te vēl skaitās ziema / agrs pavaasaris, ka nekādu zaļumu nav, viss tāds… “sūnains”. Bet nē – šur un tur ir tādas zilas puķītes. Brīdi pameditējām un sapratām – tās ir klintis un izdedži, tur nav augsnes, tāpēc nav arī lielo, zaļo augu – pamatā sūnas vien. Tuvāk Reikjavīkai parādījās arī mums pierastāka veģetācija visdažādākajās zaļuma niansēs – šķiet, te tiešām ir agrāks pavasaris kā Rīgā.

    Piemetāmies dzīvoklī (4 guļamistabas!) un tad izklimtām līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta ir… Nepierasta, teiksim tā. Pa visu pilsētu ir viena vai divas augstceltnes (viena daudzstāvene un pāris baznīcas), pārējās mājiņas – stāvi divi, trīs. Mājas pirmajā acu uzmetienā šķiet ārkārtīgi vienkāršas, taisni vai šķiet – nu kas te vispār ir ko redzēt. Bet ja ieskatās… Mājas šķiet, pa lielam iedalās divās kategorijās – vecās koka (griezumi, logu un jumtu maliņas) un jaunākas. Vecās ir dekoratīvas līdzīgā veidā kā Kalnciema ielas kokmājiņu rajons Rīgā, bet jaunās – vienkāršas un askētiskas. Tomēr askētiskumu atsver tas, ka šeit cilvēkiem patīk zīmēt uz māju sienām – nevis sakrāsot māju krāsainos taisnstūrīšos un teikt, ka tas ir dizains, kā Rīgā, bet tiešām kaut ko uzzīmēt. Reizēm var redzēt, ka to ir darījis mājas īpašnieks, reizēm tas ir milzīgs, krāsains neskaidras izcelsmes grafiti, bet jāspēj tikai ieskatīties. Savukārt no augšas skatoties novērojams vēl kas – skats pirmajā brīdī šķiet nesaprotami haotisks – māju jumti ir krāsaini, visa Reikjavīka ir krāsainu daudzstūru jūklis – visvairāk zili, zaļi, sarkani, balti, brūni, taču ir arī citas krāsas.

    Pastaigājām mazliet pa divām galvenājām iepirkšanās ielām – Laugavegur un Skólavörðustígur (islandiešu valoda man ir pilnīga mistērija – nav ne jausmas, kā to izrunā), un tīri netīši nokļuvām līdz Hallgrímskirkja – Halgrima baznīcai. Sākumā bijām nolēmuši iešanu uz to atlikt, jo likās, ka būs ciet, bet nu ja jau klāt esam, tad gājām vien skatīties, un, re, baznīca ir vaļā un pat tornī var tikt.

    Baznīcas ārējo veidolu (no torņa puses) grūti aprakstīt kā savādāk kā vien salīdzinot ar zvanveida normālsadalījuma līknes stabiņdiagrammu. Pelēka, īpatnēja, neaptverami augsta uz zemās pilsētas fona. Priekšā statuja tam Amerikas atklājējam, kas nebija Kolumbs. Statuju ar baznīcaas galvenajām durvīm savieno divu dažādu pelēkumu flīzīšu raksts, kas mazliet atgādina Lielvārdes jostu. Šķiet vienīgās krāsas katedrāles eksterjerā (vēl bez pelēkās) ir menās durvis ar sarkanajiem rakstiem.

    Iekšpusē katedrāle ir vienkārši… Vienkārši… Vienkārša? Zaļu audumu apvilkti soli, pelēkas sienas, kolonnas un griestu velves – garumgarās kolonnas ar lauztu velvi pašā augšā. Vai to sauca par gotisko konstrukciju? Bet tas arī viss – ja neskaita vertikālās rievas kolonnās, kas saplūst ar griestu formām, kurās izceltas galvenās rievas, tad nedz kolonnās, nedz sienās nav neviena rotājuma. Logos nav vitrāžu. Viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien vispār var būt. Iespējams, visizcakotākais elements šeit ir ērģeles – tām viens no stabuļu masīviem stiepjas nevis taisni uz augšu bet uz priekšu, pretī skatītājam, paralēli grīdai. Ā, nu jā, vēl kaut kur stūrī bija viena balta statuja. Brīdī, kad es skatījos ārā pa logiem, mēģinot saprast, vai aiz altāra ir redzama jūra vai mākoņi, man uz mazu brītiņu šķita, ka es esmu sapratusi Reikjavīkas noslēpumu, atklājusi tās būtību – kam tev vēl izcakota arhitektūra, ja tev ir tāda daba… Ja ir tāda daba, tad neko citu arī vairs nevajag. Ja nu vienīgi dreijātus balkona balstiņus un krāsainu jumtu savai mājiņai.

    Tornī var uzbraukt ar liftu, bet pēc tam neliels gabaliņš vēl jāuzkāpj. Lifta galapunkts ir pulksteņu laukumiņā – uz visām pusēm paveras četri apaļi logi, kas aizlīmēti ar uz caurspīdīgas follijas uzdrukātām fotogrāfijām, kas veltītas islandiešiem tik tuvajai cilvēka un dabas mijiedarbības tematikai – cilvēka roka, kas uz mežonīgas nekurienes fona tur saliektu vadiņu, ledus vai stikla gabaliņu.

    Vakarā atradām kaut kādas nūdeles – tādas pajocīgas, bet noteikti ne islandiešu nacionālais ēdiens. Drīzāk ēdiens, ko sabāzt kuņģī vidusmēra islandietim, kas nevīžo paēst mājās. Padārgi. Laikam citreiz jāiziet uz dārgāku ēdienu, jo dārgi steiki šķiet vismaz kaut kā attaisnojami pretstatā dārgām nūdelēm.

    Islandes nacionālā aviokompānija mani patīkami sapriecināja un uzjautrināja – salona apgaismojums simulē maigu ziemeļblāzmu, uz pagalvīšiem uzrakstītas frāzes islandiski ar mīlīgiem skaidrojumiem angliski, piemēram, “šī ir ‘jūsu vieta’, bet, kad jūs tajā apsēžaties, tad jūs sakat – ‘mana vieta’”. Uz salvetītēm, ko deva pie dzērieniem, bija uzrakstīts ka tas un tas tajā un tajā gadā atklāja Ameriku nosauca to par Vīlandi, bet ka viņa braucienā kā atspirdzinājumi tēja, kafija un gāzētie dzērieni gan neesot bijuši pieejami. Man šķiet, es pirmo reizi sastopos ar lielkompāniju ar humora izjūtu.

    Vispār šeit ļoti, ļoti reklamē un cenšas visur parādīt, cik Islande ir skaista, interesanta un daudzveidīga. Droši vien ar laiku tas apnīk un šķiet nomācoši, bet es esmu uzķērusies – man viņa šķiet ja ne kāda cita, tad vismaz aprīnojama.

    Stāsti par ģeotermālo ūdeņu izmantošanu dzeršanai un māju apsildīšanai nav nekādas fantāzijas – mana ūdens glāze garšo pēc zemes un ož pēc sērūdeņraža. Mazliet. Pietiekami maz, lai ar laiku varētu pierast.

    Tūlīt būs vienpadsmit un ir drūskucīt tumšāks, bet pavisam norietējusi saule vēl nav. Pirms pusstundas pēdējais no kolēģiem, komentēdams par polāro dienu nelabvēlīgo ietekmi, aizgāja gulēt. Šīs stundas laikā (kamēr rakstu), esmu ievērojusi aiz loga nolaižamies vismaz 3 vietējās lidmašīnas. Vietējās tāpēc, ka uz pilsētā esošo lidlauku starptautiskās nelido. Mazas ļotenītes – kolēģis lēsa, ka ap 20 vietām, ne vairāk.

    Kad nolaidos pati, ievēroju krasta specifiku – stāvas klintis, tā it kā zeme būtu no jūras dibena uz augšu izstumta platformiņa. Īpatnējs, skarbs skaistums, bet ne miņas Baltijas jūras gaišajiem liedagiem.

    Laika zonu starpība ar Rīgu ir trīs stundas. Ļoti izdevīgi man kā vēlu celties gribētājam, tomēr nupat arī man vajadzētu iet gulēt. Tomēr negribās to vēl darīt – rīt pieceļoties būs miegs un steiga, ļoti iespējams, ka pelēks mākoņainums, un būs pazudusi nerealitātes sajūta no sēdēšanas uz dīvāna jocīgā islandiešu mājiņā gandrīz pasaules galā gandrīz nebeidzamā saulrietā.

    Es nezinu, vai es te varētu dzīvot. Cilvēki taču nevar dzīvot fantāzijas pasaulēs.