Par braucienu uzzinu vēlu, lidojumus pērku pēdējā brīdī, izvēle ir slikta – turpceļā izlidošana septiņos no rīta un pārsēšanās Parīzē CDG, atpakaļ ceļā vai nu 30h pauze Minhenē, vai arī viena vienīga iespēja caur Kopenhāgenu, kur nevar nopirkt nododamo bagāžu. Es izvēlos pirmo, un kravājoties ilgi pukstu par to, ka es nezinu rokasbagāžas noteikumus šķidrumu pārvadāšanai. Ar visu to, ka lietoju ļoti maz kosmētikas un visu, ko var, batoniņos un ziepju gabaliņos, zobu pastu ta vajag.
Jāatzīst gan, ka negaidīt Rīgā to milzu rindu uz bagāžas nodošanu ir patīkami. Aiz drošības kontrole paņemu bezkofeīna kafiju – rituāls un tā, bet es ceru lidmašīnā vēl pagulēt.
Parīzes CDG ir ne tikai viena no man nemīļākajām, bet arī viena no pasaules lielākajām lidostām. Es to zinu, es esmu tam gatava, es piebrīdinu arī J., ka mums ir tikai 2h, mums pirmais darbs jāatrod pareizie izlidošanas vārti un tikai tad var jebko citu. Bet mums paveicas, Neapoles lidojums ir šajā pašā terminālī mazāk kā 10 vārtus no mūsu ielidošanas vietas. Mums nav izdrukātas iekāpšana skartes, mēs prasam vienam darbiniekam, tas saka, ka nevajag, ja mēs jau esam drošības kontroles šajā pusē, tad pietiks ar personas ID. Nu labi. Mēs nopērkam pa bulciņai itāļu stendā, pārdevēja dīvaini paskatās uz manu silikona kafijaskrūzi un ielej man kapučino vienreizlietojamā papīra glāzītē, mēs sēžam pie vārtiem, ēdam un mazliet ķiķinam par terminālī dzīvojošajiem zvirbuļiem. Kad sākas iekāpšana, mēs nogaidam, kad noskrien lielākā iekāpēju rinda, un tikai tad dodamies iekāpt. Un jauka, smaidīga lēdija izskaidro, ka šis ir EasyJet reiss, bet mums vajag AirBaltic reisu, kas ir citā terminālī. Šī termināļa ekrānos arī nav rakstīts, kurā terminālī tas ir, te ir pārsvarā tikai šī termināļa reisi. Bet mūsu reiss ir pēc pusstundas.
…
Jā, man ir diezgan grūti izskaidrot, tieši kā mēs vispār paspējām. Man likās, ka šī būs tā īstā reize, kad beidzot visa neesošā nauda aizies jauna lidojuma pirkšanai un vajadzēs vēl zvanu draugiem.
…
Paspēšana ietvēra tā paša nabaga lidostas darbinieka izpratināšanu, skriešanu, skriešanu, čemodāna saķeršanos un iedošanu J. nest, skriešanu garām 6 vīriem ar kalašiem, sāpošas kājas, drusku sāpošas plaušas, vienu autobusu, vienu drošības kontroli, vienu izmisumu, vai mēs esam pareizajā termināļa 2G galā, jo te ir tikai 20-50. vārti, skriešanu vēl un elsošanu milzīga cilvēku pūļa galā. – Is this the the gate 2G-22 to Naples? – Yes! – Good bless! Because there is another Naples flight in another terminal.* – Mēs pārsteidzošā kārtā pat paspējām pirms lidotājus bija sākts pakot autobusiņos. Un tas, starp citu, bija AirFrance, nevis AirBaltic reiss.
Dīvainā kārtā, apsēžoties lidmašīnā, man vēl aiz vien bija pat maks, ID, telefons un austiņas, nekas no tā nebija izbērts lidostas gaiteņos.
Neapolē mēs nolaižamies dienas vidū, J. ir atradis pamācību, kādu autobusu mums vajag, un nepilnas pusstundas laikā mēs esam jau centrā. Viesnīca ir vienā vecpilsētas malā. Vecpilsēta ir kvadrātmetros liela, ārkārtīgi blīva, stipri augstu apbūvi. Vēl tā ir trokšņaina, haotiska, apdrupusi, karsta, pilna ar grafiti, joņojošām vespām, apdauzītiem fiatiņiem, konfeti, atkritumiem, grafiti, cilvēkiem, sīkbodēm, cilvēkiem, un vēl, un vēl, un vēl. Man ir karsti, man ir nelabi no brauciena autobusā (tam bija netīri un aizlīmēti logi, un tas ļoti kratījās), man gribas ēst, nāk miegs, es nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, un kā šajā haosā izdzīvošu visas šīs dienas.
Viesnīca ir kādreiz skaistas 19.gs. ēkas apmēram miljonajā stāvā (reālistiski runājot, kādā sestajā) pāris kvartālus no līča. Ēkas fasādi remontē. Iekļūšanai viesnīcā ir atsūtīta video instrukcija, kas aizņem 4 video. Kamēr J. to pēta un mēģina kaut ko saprast, durvis atveras, kāda sieviete prasa, vai mēs esam uz viesnīcu, viņa esot īpašnieka draugs. Ēkas centrā ir kāpnes, kas pa apli, pa apli ved apkārt nelielam tukšam laukumiņam, virs kura nav jumta. Tas ir daudz par mazu, lai būtu iekšpagalms, bet kaut kas tas ir. Pie kāpņu margām sakārti daudzi puķupodi. Pakāpieni ir augsti. Kāpnēs pusceļā mūs pārķer viesnīcas īpašnieks, kas mums saulaini un plaši runā kaut kādā neaptveramā angļu un itāļu valodas mistrojumā. Karte, jā, labi, karti. Viņš iezīmē kaut kādas svītriņas, pastaigu maršrutus, apvelk jau kartē iezīmētās baznīcas vai cietokšņus… Ēdiens? jā, viņš saraksta vairākus resorānus. Es jūtu, kā manas smadzenes padodas un pāriet no centieniem konstruēt gramatiski pareizus teikumus uz atslēgvārdiem. Tap water good? Can drink? Good. Pay card. No, no, noo, no cash. Card.** Pa numuriņa logu redz šosejveida ielu ar sešām joslām, graustu, vēl kaut kādas ēkas, 2 milzīgus prāmjus, drusku līča un kaut kādus kalnus, visticamāk tos, kas ir Kapri salā.
Kad beidzot esam tikuši vaļā no viesnīcas īpašnieka, J. ieiet dušā, es novelku sasvīdušās drēbes un vienkārši vārtos gultā.
Pēc ilgas rekreācijas pauzes mēs nolemjam, ka ir jāiet ēst. J. nolemj, ka jā, ejam uz kādu no ieteiktajām vietām. Aizejam uz Tandem, vietu vecpilsētā, kur dod pastu. Pa ceļam es vairāk kā trīs reizes izvainos no tikšanas nobrauktai ar mopēdu un vienu reizi ar kaut kādu auto. Tandēma viesmīlis runā negaidīti gludā un labā angļu valodā, un uzzinājis, ka pirmo reizi esam Itālijā, sāk ilgi un rūpīgi stāstīt, ka ir ragū mērce ar daudzas stundas vārītiem tomātiem un cūkgaļu, un tad ir dženoviešu mērce, kas ir gandīz tik pat reģionāla, bet bez tomātiem, taču ar sīpoliem un liellopu, un lūk, ir tādas cietās pastas un šitādas mīkstās pastas, jā, šī būs vispiemērotākā ragū. Un tad ir pildītā mocarella ar vairāku veidu ragū, tas esot tāds kā viņu pašizgudrojums. Vīni, jā, sarkanais un baltais, no baltajiem visi trīs ir sausie, bet šis ir vissausākais un tas ir vissaldākais… un jā, vai es neesot veģetāriete un vai es varot ēst cūkgaļu, jo šajā ragū ir tieši cūka, bet šis ir veģetārs… Vissaldākais sausais baltvīns ir lielisks, genovēzes pasta ir dievīga un ar ragū pildītā mocarella ir vispār ekselenta, lai gan man parasti negaršo tomātu mērces. J. priekš ragū pienākas parmezāna siers, bet uz manas genovēzes ir jāber pekorino, tāpēc mums katram ir savs, diezgan liels, rīvētā siera trauks. Man tieši aiz muguras aiz metāla restēm ir kaut kādas baznīcas kāpnes un pa relatīvi kluso ielu blakus ik pa brīdim joņo vespas. Desertā paņemam katrs pa espresso un uz abiem vienu rikotas desertu ar medu, riekstiem un citrona miziņu. Rikota ir citādi graudaina nekā Latvijā. Espresso saldināšanai līdzi nāk maza burciņa, kas pildīta ar biezām, saputotām cukura putām, kuras palīdz izveidot drusku espresso. Es nestādos priekšā, kā tas strādā, to man stāsta J., kurš ir paspējis to kaut kur izlasīt. Es ēdu, pārdomāju dzīvi un secinu, ka laikam kaut kas tajā globālajā pārjūsmā par šī reģiona virtuvi ir.
Atpakaļceļā mēs drusku palīkumojam pa vecpilsētu, burzma ir milzīga, bet mēs atrodam saldumu veikalu, kur es nopērku rumbābu un pāris kārtainos reģionam raksturīgos krēma pīrādziņus – drusku vairāk kā mēs patiesībā jau varam apēst, bet mani moka ziņkārība. Pīrādzīņi ir labi, rumbāba ir brīnišķīga. Rumbāba ir ar ruma un cukura sīrpu piesūcināts keksiņš, šeit tā ir vienkārši milzīga un ļoti sulīga. Es izvairos no vēl vienas vespas un secinu, ka nu bada nāve man gan te nedraud.
_______________
*) – Vai šie ir vārti 2G-22 uz Neapoli? – Jā. – Slavēts Dievs! Jo ir vēl cits Neapoles lidojums citā terminālī.
**) Krāna ūdens labi? Dzert? Labi. Maksāt karte. Nē, nē, nēe, skaidra nauda nē. Karte.