Tag: saldējums

  • Ziemeļvācijas pavasaris 4: kuģītis un promenāde

    Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

    Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

    Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

    Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

    Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

    Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

    Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

    Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

    Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

    Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

  • Čehija 2: saldējums & kafija

    Pirmā konferences diena patiesībā ir tikai puse dienas, pēcpusdienā ir apmācību seminārs un priekšpusdiena ir brīva. Mēs noguļam līdz pēdējai brokastu stundai un tad izspūruši aizčāpojam uz viesnīcas brokastīm. Pēc tam nospriežam, ka laika ir par mazu lielam piedzīvojumam vai milzu pusdienām (turklāt ēst tūlīt pēc brokastīm milzu pusdienas arī šķita lieki), bet varētu aiziet uz vecpilsētu uz kādu saldējuma kafejnīcu. Diena cepīt cepī, pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, kam acīmredzami ir mazliet par karstu. Pa ceļam vienā skvērā redzam milzīgu bradājamo baseinu, kas ir pilns daudziem diezgan plikiem un ārkārtīgi laimīgiem bērniem. Laimes līmenis: 14/10.

    Saldējuma kafejnīcu J. pēc interneta rekomendācijām atrod vienu pašā vecpilsētas viduķī – mēs pa ceļam dabūjam apskatīties pāris ikoniskas baznīcas un melno statuju neatkarības laukumā, kas pilnīgi noteikti absolūti nemaz nav fallisks simbols. Jo vairāk staigā, jo vairāk ataust atmiņā iepriekšējā reize.

    Saldējuma kafejnīcā es dabūju milzīgu vafeli ar trim lielām bumbām saldējuma (lavandas, mazliet sāļu pistāciju, kā arī zemeņu sorbeta). Pasūtu kafiju, tūlīt atnesīšos. Sēžam ārā, ēdam saldējumus, taisam smieklīgas tūristu fočenes, kur priekšplānā ir saldējums un aizmugurē otrs cilvēks. Kafija nenāk. J. aiziet pajautāt, tūlīt būšot. Es noskatos īso drāmu, kā kādam puisītim nākot ārā no kafejnīcas uz sliekšņa no vafeles izkrīt visa, pilnīgi visa bumbiņa saldējuma 🙁 … Kafejnīca iedod viņam jaunu bez maksas, ak, nu būšot jau labi. Es pajautāju apkalpotājai vēlreiz par savu kafiju, viņa nerunā angliski, bet šķiet, saprot J. mājienu par pulksteni. Es nejauši mazliet nosmērēju seju ar pēdējo lavandas saldējumu, kādu brīdi sēžu, grozu zandalēs kāju pirkstus, ir vasara, ir atvaļinājuma sajūta, un ir vienkārši labi. Tomēr nāk pulksten divi, man ir jāskrien uz konfu, es saņemos un eju paprasīt, kas ir ar to manu kafiju? Vai viņiem šķiet, ka mēs nesamaksājām?! Nē, viņiem tā nešķiet, tur sākas kaut kāda putra un savstarpēja rāšanās, jo laikam mana kafija ir aiznesta kādam citam, es nesaprotu, kas tur notiek, jo tas ir čehiski, bet beigās dabūju kafiju savā uzticamajā termokrūzē un mēs puskriešus dodamies atpakaļ uz viesnīcu, jo es attopos, ka man seminārā vajag līdzi viesnīcā atstātās lietas.

    Ir nepārprotami par karstu tādai entuziastiskai dipināšanai, bet es neko nenokavēju, jo kavējas arī seminārs. Seminārs notiek viesnīcas (citas) konferenču zālē, kurā ir nepārprotami par maz gaisa, tomēr es par spīti tam pat iemācos šādas tādas jaunas lietas, lai gan noteikti ne tās, ko biju prognozējusi.

    Vakaram J. ir atradis čehu restrorānu Pivnice U Čápa, kas lepojas senu vēsturi, jo netālu ir dzemdību nams un jaunajiem tēviem vajagot iedzet. Dzeram tur alu un kofolu (čehu limonāde kā skuju kola, bet nē, nav baikāls), es ēdu šokējoši garšīgas kartupeļu salmiņus kopā ar plānās šķēlēs sagrieztām cūkas aknām un pārsteidzoši labu tatāru mērcīti. Ņemot vērā, ka tatāru mērce ir majonēze ar marinētiem gurķiem, es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai tā garšotu kā īpaši, bet šī garšoja gan – tā maigi, bet pilnvērtīgi. J. par ribu šķīvi arī izteicās ļoti cildinoši. Es vilku viņu uz zoba, ka Čehijā ir jāēd cūkas kāja, bet J. viedi aizrādīja, ka to mēs ēdīsim nākamreiz kopā.

    Pēc vakariņām mēs izmetām līkumu pa Špilberkas pilskanu. Es esmu paspējusi aplēst, ka mums laikam sanāks Brno brīvs arī viens garāks vakars/pēcpusiena, tapēc augšā pie pils nesvempjamies, bet vienkārši apejam gandrīz pilnu loku. Mēs esam tieši tik augstu, lai caur krūmiem reizēm, tieši reizēm pavīdētu skati uz lejāk guļošo Brno saulrieta gaismas zelta stundā. Es ievēroju, ka pilskalns ir daudzviet ir nostādīts ar ceriņiem, šeit varētu būt brīnišķīgi staigāt ceriņziedu laikā. Mēs ieraugām arī nelielu vīnadārzu, kam blakus ir izlikta liela zīme ar skaidrojumu, ka šajā reģionā daudzus gadsimtus vīnkopība ir bijusi izcili svarīga un šīs vīnogas te relatīvi nesen sastādītas šim faktam par piemiņu. Vairs nav karsti. Es pavadu kādu laiku, eksperimentējot ar OpenCamera fotogrāfēšanas programmu savam telefonam. Tā dod relatīvi daudz kontroles pār dažādiem uzstādījumiem, tapēc rezultāti ir mainīgas kvalitātes, labi, slikti un reizēm vienkārši dīvaini. Tas ir visnotaļ izklaidējoši un lielākoties arī meditatīvi (panorāmas režīmam gan gadījās veltīt dažus rupjus vārdus), bet pēc kāda laika beidzas telefona baterija un ir jādotas uz viesnīcu gulēt.

    Otrā konferences diena ir gara, zinātniski blīva un tūristiski garlaicīga. Vienu referātu pārtrauc, jo tā laikā kādam klausītājam paliek slikti, un tiek izsaukti ātrie. Organizatori vēlāk nenokautrējas paziņot, ka cilvēks ir veiksmīgi nogādāts slimnīcā un būs dzīvotājs, un auditorija atviegloti nopūšas. Referātu noklausīsimies citu dienu, galvenais beigu galā vienmēr ir cilvēki. Es daudz klausos un mazliet arī runājos. Pārsvarā par zinātni, bet kaut kā iekrīt sirdī tas trauslums, kad pētniece no Ļvivas saka “before the war started we…” Dienas pēdējais referāts savukārt ir ļoti harizmātiskai un entuziasmā starojošai spāņu doktorantei – mani būtībā pārāk neinteresētu viņas tēma, taču viņa ievelk manu uzmanību absalūti, un es pieķeru sevi prātojam, vai mums nevajadzētu pamēģināt ko līdzīgu. Vakarā ir welcome drink (neliels sociāls pasākums konferences sākumgalā, parasti ar dzērienu un uzkodām), es sasveicinos ar pazīstamu čehu baltistu, kā arī uzzinu, ka ceptas garneles ar vieglu vasabi majonēzes krēmu var būt ārkārtīgi garšīga uzkoda. Kad atgriežos viesnīcā, J. prasa, vai gribēšu vakariņas. Es atbildu: “man bija šampis un garneles”.

  • Istiklala

    Pusdienas meklējām turpat pie konferenču centra, bet tas ir salīdzinoši jauns un ļoti veikalains rajons, Rolex pulksteņus atrast tur bija krietni vieglāk kā normālu ēdienu. Bet es dabūju pudiņu ar melases sīrupu un riekstiem.  Eleganta kombinācija – maiga, maiga balta želejveida “klimpa” un spēcīgā sīrupa garša (no Latvijā pieejamā melase ir vislīdzīgākā dāņu cukura tumšajam sīrupam, bet melases garša ir vēl intensīvāka, “asāka”).

    Kaut kad dienas gaitā, vai varbūt pat jau no rīta, puiši ieminējās, ka šodien mājās jāiet kājām. Es šai domai stipri pieķēros un vismaz vienu referātu ar sevišķi neskaidru runatāju lielā mērā veltīju Vikipēdijai un Gūgles kartei, sacerot tīkamu maršrutu.

    Sava semināra beigas iemainīju pret Henka lekciju, ko klausījās N. Laba, tiešām priecājos, ka aizgāju. Lektors gana harizmātisks un turklāt stāsta lietas, ko es labi un ar prieku uztvēru. Pēc tam devāmies uz Taksimas laukumu un tālāk pa vēsturisko veikalu ielu Istiklalu (spriežot pēc Vikipēdijas, tā ir kaut kāda Neatkarības avēnija vai kas tāds).

    Taksimas laukuma vidū ir Republikas monuments – skulptūra par godu Osmaņu impērijas atlieku transformēšanai par Turcijas republiku. Sevišķi iezīmīgs monuments ir tāpēc, ka tas ir viens no pirmajiem, kas atkāpjas no Islama normas neattēlot dzīvas būtnes.

    Istiklala ir milzumgara (Viki saka – apmēram 3km) gajēju iela ar veikaliem abās pusēs. Vidū – viens pāris tramvaja sliežu, pa kurām kursē veclaicīgs tramvajiņš. Dīvaini, bet liekas, ka ievēroju viņu kursējam, tikai vienā virzienā. Iela virzās nedaudz no kalna lejā, tāpēc tā ir pārredzama kādu gabaliņu uz priekšu. Daudz cilvēku, viļņojoša cilvēku jūra. Tieši tik liels pūlis, lai visa iela būtu pilna no viena gala līdz otram, bet visiem pietiktu vietas un nebūtu spiešanās. Tas, ka visi iet pa tramvaja sliedēm tāpat kā pa jebkuru citu ielas daļu vairs nebija pārsteigums.

    Ielas malās gan tādas bodes kā United Colors of Beneton, gan saldējuma pārdevēji un dažāda veida kafūži. Saldējuma pārdevējiem saldējuma karotes ir garā kātā, un ar to palīdzību pa 5 lirām tev tiek sarīkota vesela izrāde: ar saldējuma bumbiņām tiek žonglēts, pa ceļam ar karotēm padauzot gar virs galvas pakārtajiem trauciņiem, saldējuma bumbiņa parādās un pazūd, saldējums itkā nokrīt zemē un tomēr viņa tur nav. Puiši skatījās, kā pārdevējs mani “apbižo” un smējās, vēderu turēdami. Beidzot es notīrīju degunu no saldējuma ar laipni padoto salvetīti, saņēmu savu saldējumu un devāmies tālāk. Saldējums ir biezs un lipīgs, turklāt viena no klasiskajām variācijām ir pistāciju.

    Gabalu tālāk (saldējums vēl nebija apēsts) ielas sānā atradām katoļu baznīcu. Es biju iedomājusies, ka Istiklalas malās ir tikai viena katoļu baznīca – Sv. Marija Draperis, kas ir viena no senākajām Romas katoļu baznīcām Stambulā. Tomēr tagad, skatoties Vikipēdijā, sapratu, ka esam atraduši kādu citu: Sv. Paduvas Antonija baznīcu, kas esot lielākā Romas katoļu baznīca Sambulā. Interjera bilžu nebūs, jo tur bija aizliegts fotogrāfēt, tomēr ir vērts piezīmēt, ka lai gan baznīca nebija maza, tomēr salīdzinot ar pieredzi citur pasaulē viņa nebija nedz liela, nedz pārgreznota. Gotiskais interjers, eksterjērā ir diezgan daudz šejienes motīvu.

    Pa ceļam iegājām Starbucks (šodien redzēju viņus kaudzēm, vēl vakar likās, ka viņu te nav), un pēc tam ar kafijām rokās turpinājām staigāt, līdz sasniedzām Istiklalas galu. Jāpiezīmē, ka šeit nav tāda dalījuma labos un graustu rajonos – juku jukām gan svaigi restaurētas mājas ar perfekti gludām kantītēm, gan grausti vārda vistiešākajās nozīmē. Tā ir visur Stambulā, kur esmu bijusi, bet seviški asi tas bija izjūtams, skatoties daudzajās Istiklalas šķērsielās – dažas bija gandrīz pilnībā sagruvušas, bet dažās tādas tīras un uzlaizītas. Neprognozējami.

    Netālu no Istiklalas  gala atrodas Galatas tornis. Galata ir pilsētas rajons, bet tornis ir vēsturisks novērošanas tornis, kas kādreiz atradās laikam taču pilsētas augstākajā punktā. Tagad, protams, pilsēta turpinās arī aiz viņa pa kalnu uz augšu. Pie torņa nonācām drusku pēc astoņiem (internetā izlasīju, ka tad veras ciet), bet pie durvīm esošā nelielā rinda liecināja, ka viss notiek.

    Bruģētajā laukumiņā ap torni sēdēja daudz visādu ļaužu, gan turki, gan tūristi. Viens vīrs cepa un pārdeva popkornu. Brīdi padiskutējām par to, vai rinda nav par garu, lai viņā stāvētu, bet izstāvējām. Varbūt tāpēc, ka rinda kustējās gana ātri, varbūt tāpēc, ka puiši piekāpās manai dedzībai/uzstājībai/čīkstieniem.

    Tornī ierīkots lifts, tikai pats pēdējais posms jāuzkāpj pa kāpnītēm. Torņa augšā ierīkots restorāns un naktsklubs: pa cik tur tām lirām varot dzert visu nakti. N. filozofēja, nez, vai piegāde uz mājām arī ir iekļauta un P. atbildēja, ka nē, ka tos vienkārši izmetot pa logu. No restorāna mazas durtiņas ved uz ne pārāk platu, vaļēju platformu apkārt tornim.

    Stambula ir visur. Visos virzienos līdz horizontam. Redzējām gan pāri Bosforam Stambulas Āzijas daļu, gan pāri Zelta ragam (līcim) Topkapi pili, Sofiju, Zilo mošeju, Jauno mošeju un vēl rindu mošeju. Redzējām gan abus no otra gala jau apskatītos tiltus pāri zelta ragam, gan tiltu, kas savieno Eiropu ar Āziju. Uz māju jumtiem reizēm ir zaļumotas restorānu terases, reizēm vientuļi krēsli, kuros reizēm sēž viņu īpašnieku un lasa grāmatas, reizēm vienkārši sarkani kārniņi vai grausts. Viena lieta, ko bildēs redzēt nevarēs, būs pussalu mērogi – skatoties no pussalas, kurā atrodās tornis tieši prom no visiem ūdeņiem, vienalga, viņi ir redzami. Pussalas savienojums ar sauszemi kartē izskatās plats, bet patiesībā ir tāds, ka vienlaicīgi apbas puses ietilpst redzeslaukā.

    Laiks uz vakaru apmācās, tāpēc rietošo sauli neredzējām, vien starus un vienu sarkanu mākoņa maliņu. Un tālumā miglu, vai drīzāk smogu.

    Atpakaļ nācām pa Galatas tiltu. Uz tilta – mīlzīgs daudzums makšķernieku, praktiski no vienas vietas. Turpat ir iespējams arī iegādāties makšķeres, vai vismaz vizuļus. Zem tilta, šķiet, visā garumā – kafejnīca. G. komentēja, ka reizēm tur esot arī delfīni dzīvojamies redzēti. Oda tas viss diezgan neizbēgami pēc zivīm. Kaut kur redzēju, kā pusis deva makšķeri sajūsminātai meitenei krāsainā lakatā un tradicionā melnā tērpā.

    Sultanahmad pusē nonācām neilgi pirms vakara lūgšanas. Tur N. vērsa manu uzmanību uz to, ka krastmala pilna ar zivju resorāniem, un daži no viņiem zivis uz atklātas uguns cep nelielos kuterīšos, kas spēcīgi viļņojās apkārtbraucošo kuģu un laivu saceltajos viļņos. Es: – Kā viņi to dara?! – N.: – Veikli, acīmredzot!

    Kad beidzot devāmies uz viesnīcas pusi, blakus esošajā Jaunajā mošejā (un arī visās citās) sākās saukšana uz lūgšanu. Šis, starp citu, ir brīdis, kad aizveras ievērojama daļa vecpilsētas bodīšu. Tomēr ejot gar mošejas aizmuguri, mums nācās uzmanīgi lavierēt, lai neiekāptu pārdodamajos lakatos, ādas jostās un citās precēs.

    P. izsludināja nepieciešamību pēc steidzamām vakariņām, es kādu laiku protestēju pret kebabiem, mēģinot izdīkt ko smalkāku, tomēr, tā kā man skaidra plāna nebija, tad piezemējāmies kebabnīcā un kaut ko pasūtījām. Mums atnesa suliņu un maizi, un tad pārplīsa debesis. Ar ievērojamu troksni pēkšņi gāza intensīvs lietus, un kebabnīcas turki lika mums pārvākties tālāk nost no nojumes malas, kur līst virsū ūdens.

    Kad bijām paēduši, lietus bija beidzies. Es sacēlu savus baltos svārkus līdz ceļiem, un viegli slīdēdami pa slapjajiem akmeņiem un stipri uzmanīdamies no restorānu iekšā rāvējiem,  mēs devāmies uz viesnīcu.

     

    P.S. Šodien uzzināju atbildi uz jautājumu, ko viens no puišiem uzdeva vakar: vai tās ēkas ar stikla cičiem uz jumta ir pirtis? Jā. Tā ir apgaismes metode.

    P.S.2. Es teicu, ka rīt vakariņās gribu jēru. Varbūt tāpēc P. dažiem iekšā rāvējiem atbildēja: “Tomorrow!” Uz to atbilde sekoja: “But you can now come in, sit and read menu for tomorrow!”.*

    P.S.3. Pēc pusdienām vismīlis izteikti turku stilā P. pajautāja: “Another one?”**

    P.S.4. Atgriezusies viesnīcā konstatēju, ka šeit zīmītei “Clean my room now!”*** ir cita jēga kā Eiropā. Turpmāk ņemšu to vērā, bet šovakar es vienkārši nomazgāju pa galdu mētājošās tējaskrūzes pati. Patiesību sakot, mani tas absolūti neuztrauc, laikam pielipusi turku mierīgā attieksme.

    P.S.5. Viesnīcā lifta kabīne ir bez durvīm un dušā ir man tik nemīļā fiksētā galva.  Bet vannasistabā ir ļoti skaistas baltas flīzes ar baltiem, abstraktiem, bet vijīgiem rakstiem.

    P.S.6. Toreiz, kad izvēlējāmies viesnīcas, es centos iebilst pret šīs viesnīcas izvēli, jo booking.com bildēs bija redzams zils neona apgaismojums numuriņos, bet puiši mani atrunāja. Atbraucot secinājām, ka manā un P. istabā ir tīri patīkama gaisma, bet N. istabā ir tikai zilais neons.

    ______________________________
    *) Rīt! – Bet jūs varat šovakar ienākt, piesēst un izlasīt ēdienkarti priekš rītdienas!
    **) Vēl vienu?
    ***) Iztīriet manu istabu tagad!