Trešajā dienā, ejot uz universitāti, es prātuļoju, ka, ja šai vietai ir savs šarms, tad tas noteikti ir saistīts ar daudzveidīgajiem balkoniņu margu kalumiem un puķpodiem visur. Puķpodi ar lielām palmām, mazām palmām, naudaskokiem, efejām, sukulentiem, kaktusiem un vēl nez ko dāsni rotā apkārtējo māju balkonus, restorānu terases un reizēm arī statuju piekājes. Šķiet, tie sacenšas ar fenomenāli blīvi nobruģētajām ieliņām – zaļā zona, kas nav puķupodā, vismaz šajā pilsētas daļā ir milzīgs retums. Vēlāk es ievēroju, ka neliela daļa augu ir mākslīgi – tie kodīgajā dienvidu saulē ar laiku izbalē dīvainās krāsās.
Universitātē itāļu kolēģis man un čehu kolēģim skaidro par pilsētā redzmajiem Maradonas attēliem apmēram tā: pāvestam varbūt vajag kaut kādus brīnumus vai ko tādu, lai ieceltu kādu svēto kārtā, bet neapoliešiem viss ir pašiem skaidrs, un neapoliešiem Maradona ir svētais, tāpēc vairums svētnīcu pilsētā esot vai nu viņam, vai pilsētas aizgādnim San Paulo. Kolēģis arī pievērš uzmanību, ka pilsētas bildēs, kad mēs rādam telefonos safočētus grafiti un plakātus, Maradonam ap galvu ir tāda kā gaismiņa.
Pēcpusienā es no universitātes atgriežos mazliet agrāk, un J. ierosina, ka aizvedīs mani uz vietu, kur viņš ir izlasījis, ka esot pilsētas labākās babas. Iespējams, šo ierosinājumu ietekmē arī tas, ka viņš tur pa dienu jau ir bijis, ēdis babas, sūtījis man bildes un man ir skaudis. Šī vieta ir vecpilsētā visnotaļ centrāla laukuma vienā malā un pārdevēji lieliski runā angliski. Mēs mazliet parunājamies par kafiju, viņa pakomplementē mani, kad es saku, ka, ja jau esmu šeit, tad dzeršu espresso, nevis “lielo kafiju”. Es diplomātiski to noklusēju, bet man tobrīd jau ir stipri stabils viedoklis, ka Eiropas ziemeļpuse māk vienu kafijas veidu, dienvidpuse otru, un jaukt nevajag, jo centieni dzert nepareizajā pusē nepareizo kafiju vienkārši noved pie kaut kā apšaubāma. Labākajā gadījumā. Baba ir ļoti laba arī ar putukrējuma piciņu vidū, lai gan tradicionālā ir vislabākā.
Vakarā mums ir kopistiski organizētā pastaidziņa pa vecpilsētu gidu vadībā. Tās laikā es uzzinu, ka svarīgākās lietas neapoliešiem esot ēdiens, futbols un katoliskā ticība. Vēl es uzzinu, ka pilsētā ir pāri pa 200 baznīcu, kā arī Eiropas vecākā univeristāte. Kā arī to, ka “Neopole” nāk no neo polis, jaunā polisa, šajā vietā pilsētu ir dibnājuši senie grieķi, un vecpilsēta ir vēl tagad saglabājusi grieķu polisām raksturīgo plānojumu – 3 lielas, paralēlas ielas vienā virzienā un daudzas mazākas – perpendikulāri. Vēlāk mēs redzam arī nelielu atraktu pilsētas mūra fragmentu, kur apakšā vecie apaļie akmeņi ir hellēņu laika, bet virsū kantainie – romiešu. Stāvi, skaties uz vairāk kā divus tūkstošus gadu senu cilvēces vēsturi.
Pirms jaunās polisas vecā vieta ir bijusi pussalā dziļāk iekšā jūrā, netālu no vietas, kur tagad ir Olas cietoksnis. Vecās vietas nosaukums mitoloģijas līmenī ir saistīts ar sirēnu, kas, nevarot izturēt, ka viņai nav izdevies pievilināt Odiseju un apēst, ir metusies jūrā, noslīcinājusies un tikusi izskalota krastā šajā vietā. Vēl mēs uzzinām par Santa Kiaras nobombardēšanu un par to, ka viņai blakus ir vēl viena – Jaunā Jēzus – baznīca. Šī baznīca kādreiz ir bijis kāda augstmaņa (Vikipēdija saka – Salermo prinča) nams, augstmanis iepēries kaut kādās intrigās, iespējams, mēģinājis izraisīt dumpi, un nams tāpēc ticis konfiscēts. Konfiscētais nams vēlāk pārdots jezuītiem, kas nolēmuši, ka smuka fasāde, nav ko bojāt mākslas pieminekli, tāpēc pietiks, ka pārtaisīs tikai iekšpusi. Tā nu Jaunajā Jēzus laukumā ir milzīga barokāla fasāde, kas veidota no lieliem pelēkiem klučiem un kopumā atgādina muižu, taču ir baznīca. Durvju arka ir rotāta ar vijīgiem baltiem rotājumiem, kas vismaz vakara tumsā glīti izceļas uz pelēkā fona. Daļā fasādes kluču ir iegrebtas kaut kādas zīmītes. Gids saka – visticamāk būvnieks iegreba, lai viņam samaksā, taču cilvēkiem ļoti patīk sacerēt leģendas par šo simbolu mistiskajām un slēptajām nozīmēm. Izklausās visnotaļ ticami.
Vienā pastaigas brīdī mūsu patiesībā diezgan lielā grupa izpelnas agresīvu pīpināšanu no vismaz desmit mašīnām – pat lielām ielām luksoforiem gājēju zaļās gaismas ir ļoti īsas, un kamēr mūsu bars viss tiek pāri, jau sen ir sarakanais.
Pastaiga noslēdzas galerijā Principe blakus arheoloģijas muzejam. Galerija šajā gadījumā ir liela, caurstaigājama ēka vai varbūt ēku komplekss, ko savieno stikla un metāla arku jumts. Šī neesot tik liela un slavena kā Umberta galerija, bet šī gidam patīkot labāk. Savukārt arheoloģijas muzejs esot slavens ar to, ka tur pēc atrakšanas sākumā ir vestas visas lietas no Pompejiem. Pirms mainījās arheoloģijas izpratne un pēc iespējas vairāk lietu sāka atstāt tur, kur tās atrastas. Gidu patiesi sajūsmina, ka kārtīgie ziemeļnieki ekskursijas beigās ne tikai atdod atpakaļ uz ausi liekamos skaļrunīšus, bet daļa pat nav izmetuši zipmaisiņus, kur skaļrunīši sākumā bija.
Galerija, tāpat kā lielais vairums vecpilsētas ēku, sen nav renovēta. Var redzēt, ka augšējos stāvos gar rotājumiem aug visādi nesankcionēti augi, taču kādreiz tā nepārprotami ir bijusi grezna celtne. Galerijā ir vairāki restorāni, mazākajā no tiem mums ir universitātes welcome drink – kādu brīdi dzeram vīnu, ēdam uzkodas (man vislabāk patika mazas bulciņas ar lasi) un runājamies.
Es ļoti rūpīgi mēģinu atpūtināt kājas, taču realitāte ir tāda, ka mēs esam daudz staigājuši šodien, viesnīca ir tālu, un līdz brīdim, kad mēs beidzot esam agriezušies viesnīcā, man ārkārtīgi sāp nostaigātās pēdas, es esmu izbesījusies par to, cik sasodīti grūti ir šķērsot ielas, jo vairums gājēju pāreju (pat vairāku joslu ielām) ir neregulējamas, satiksme ir dzīva, un tāpat vien, tāpēc ka kāds grib pāriet kaut kur, neviens pie pārejas nestājas. Jādur drosmīgi pāri un drusku jāizvairās, lai neuzbrauc. Starp citu, pat atritumu konteineriem pilsētā uz katra stūra ir pa atstarojošai uzlīmei. Konteineru te ir melnais tūkstoties, bet atkritumu, smaku un kaku uz ielām vienalga ir daudz, daudz vairāk, kā esmu pieradusi un atzītu par jauku esam. Viesnīcā mēs ar J. izlasam, ka pirms gadiem 10-20 Neapolē ir bijusi milzīga atkritumu izvešanas krīze. Un, ka ir bijuši protesti pret valdības plānu sakrāmēt atkritumus dabas parkā ap Vezuvu. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad ir daudz, daudz labāk. Lai vai kā, kad beidzot esam tikuši līdz viesnīcai, saskatamies un secinām, ka Neapoles uzbrukums mūsu maņām ir kas līdz šim nepiedzīvots – tā ir intensīvāka par jebkuru citu pilsētu, kur līdz šim esam bijuši, un mēs, kopš nedzīvojam galvaspilsētā, vispār esam atraduši no intensīvām pilsētām.
– Davai, mēģinam rīt citādi, – es saku. – Skaties, rekur ir cietoksnis, rekur ir vēl viens cietoksnis, viss pie jūras, varbūt tas būs tā maigāk.