Laumas piezīmes

Tag: skulptūras

  • Atā, atā, Palanga!

    No rīta J. atnes kafiju no bāra. Tā vēl jo projām man liekas ļoti pliekana un bezgaršīga, bet tā ir šeit, kamēr visas citas kafijas ir pilsētā. Pasaku J. paldies un mēģinu iztaisīties dzīvē. Gandrīz nedēļa, kombinējot dīvainas gultas, sēdēšanu braucot un staigāšanu pārējā laikā, ir rezultējusies vispārējā stīvumā. Gribas uzlikt segu uz galvas un nekustēties.

    Lai vai kā. Bez 10 divpadsmitos esam savākušies, sakrāmējušies un pat izrakstījušies no viesnīcas, varam doties. Nolemjam šoreiz uz pilsētu braukt ar Kosmisko Brīnumu, lai pēc tam tālāk varam doties, neatgriežoties kempingā. Kā jau parasti, tā ir jaukta labuma ideja – Palangā atrast, kur nolikt auto, nav nemaz tik viegli. Beigās iestūķējamies pie sporta nama vienā tādā vietā, kur es kādu brīdi pašaubos, vai tā vispār ir vieta. Bet garām nobrauc džips un es atviegloti secinu, ka nekam priekšā neesmu. Pārāk.

    Ejam uz pilsētu brokastīs. Es kaut kādā brīdī esmu pieminējusi pankūkas, J. ir tam pieķēries, un mēs ejam uz vietu, ko internets ieteicis ar pankūkām. Es paņemu pankūkas ar banāniem un saldējumu (banāni sapildīti iekšā, saldējums ārā) un savā nodabā niekojos. J. kartupeļu pankūkas ar gaļu esot kādu brīdi jāgaida. Labi, gaidam. Un tad atnāk! Trīs! Begemoti! Ar krējumiņu klāt. Tās ir lielas kartupeļu pankūkas, kas iekšpusē kārtīgi piepildītas ar vismaz centimetru biezu maltās gaļas kārtu. Internets man apgalvo, ka cepelīni esot apaļi, tāpēc šie īsti cepelīni nevarētu būt, bet izmēra ziņā ir līdzīgi. – Uiii, – saka J. – Pēc šitā es velšos. –

    Es apēdu savas pankūciņas, J. turpina ēst savas pankūkas. Es pasūtu desertu… Man to atnes (karstam ķiršu kompotam līdzīga lieta ar saldējumu)… Es to apēdu, bet J. ir vēl mazliet kartupeļu pankūciņu palicis. Laikapstākļi tikmēr sāk mākties, ka tik nelīs. Nē, tomēr atkal skaidrojas. Nu labi, izmetīsim mazu līkumiņu pa pilsētu. Vienā stendā kartē mēs redzējām, ka netālu no baznīcas ir muzikālā strūklaka, aizejam uz to? Labi. Un tad jau brauksim mājup.

    Mēs ejam kādu laiku, ielas malā ir viena strūklaka, es pajautāju, vai tā nav īstā. Nē, nav. Pēc brīža nākamā. Šī nav īstā? Nē? Hmm, bet te pat mūziku spēlē!… Nu labi…

    … Kaut kā mēs baigi ilgi ejam, es tomēr neizturu un sāku jautāt J. vēlreiz, kur un kāpēc mēs ejam. Nebija taču tik tālu, mēs jau nezincik ilgi ejam. J. parāda. Es skatos savā kartē (man ir OSM – cits kartes datu piegādātājs) – priekšā ir pēc kāda gabala jūra, nekādas strūklakas tur nerāda! Turklāt mēs esam drausmīgu gabalu prom no tās vietas, kur tūrisma stendā bija atzīmēta strūklaka. Nu es ceru, ka tur priekšā vismaz ir kaut kas labs. Nop, priekšā ir kaut kāda kempinga vārturūme, nevis tūrisma objekts. Arghhhhhhhhhhhhhhr. – Kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas par sū?! – es sadusmojos. J. groza HereWeGo karti un atzīst, ka viss ir nepareizi. Turklāt laiks ir palicis karsts un nepatīkami bezgaisīgi smacīgs. Un atpakaļ līdz sporta centram ir taaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaalu. Izrādās Palanga ir maza tikai, kamēr brauc ar riteņiem, nevis kājām ejot.

    Ko no šīs situācijas var izgūt? Vienu kvartālu no šejienes var tikt pie Rāžes upes netālu no ietekas jūrā. Līdz jūrai mēs neaizvelkamies, bet atpakaļ mēs ejam pa celiņu/taciņu/promenādi Rēžes krastā. Pa labi roki upe ar savām dzeltenajām ūdensrozēm, pa kreisi – viesnīcas, privātmājas un pa kādam restorānam. Glīti un tā atpūtīgi mierīgi. Kad atgriežamies pie vienas no centrālajām ielām, pagriežamies tā, lai varētu noiet arī gar vietējo Palangas skulptūru parciņu. Tur mazliet sasmejamies par to, ka Saulīte angliski ir iztulkota kā “Tiny Sun”. Es saprotu, kāda loģika pie tā ir novedusi, bet tomēr īsti lāga nešķiet. Vēl tur var spēlēt šahu ar milzīgām, tukšām plastmasas figurām uz liela akmens laukuma zemē. Pēdējo kvartālu līdz sporta centram mērojam jau pa lietu. Skaidrais laiks beidzas līdz ar mūsu došanos prom.

    Ir dienas vidus, tāpēc no Palangas tiekam ārā bez sastrēgumiem. Samēram, ka līdz mājām ir gandrīz kaut kas ap 280 km, būs tāds laiciņš ko žūšot. Lietus drīz beidzās, temperatūra ārā kāpj, un es ievēroju, ka kondicionieris neslēdzas iekšā. Izmēģinamies tā un šitā, šitā un tā, bet nav kondicioniera. Visnotaļ kaitinoši – ja atver logus, tad ir nav tik karsti, bet ir ļoti trokšņaini un nevar sarunāties vai klausīties mūziku. Ja aizver logus, ir karsti un pretīgi. Īpaši pretīgi ir tas, ka seja deg, laikam būs saulē apcepusies. Nē, kondicionieris vēl jo projām neslēdzas iekšā. Turklāt mašīnu plūsma kaut kā lēkā, neizdodas iekārties astē un ieslēgt kruīza kontroli uz konstantu ātrumu. Beidzot es esmu pavisam nomocījusies ar to visu un saku J., ka mums vajag ceļmalas krogu vakariņām. Mugura stīva, karsti, viss riebjas, davai atpūšamies un paēdam tad vismaz. Turklāt tualete būtu jauki.

    J. operatīvi atrod ceļmalas krogu netālu no Jonišķiem. Brīdī, kad es parkojos kroga pagalmā, iedarbojas kondicionieris. …

    Paveicas un pēc ēšanas kondicionieris turpina darboties, turklāt satiksmes promup no Šauļiem gandrīz nav. Mājās atlikušo gabalu atbraucam ar komfortu. Rīga gan pēc zaļās Palangas izskatās tāda papelēka un veloziņā vispār asociējas ar mežonīgajiem rietumiem. J. nākamajā dienā saka, ka vajag aklimatizēties. Es ierosinu aizbraukt nākamajā ceļojumā. J. konceptuāli piekrīt, bet saka, ka, ja atkal brauksim ar Kosmisko Brīnumu, tad jāpaņem līdzi no mājām komforta sedziņa, jo viesnīcu segas nav tas. Es neiebilstu, mūsu vajadzībām vietas pilnīgi pietiek.

  • Frognera parks

    Nākamā dienā (piektdienā) kaut kā pamanījāmies ērmīgi izlīkumoties, ejot uz metro staciju, neskatoties uz to, ka gājām tur jau trešo reizi vismaz, un ceļš ir ļoti vienkāršs. Laikam nogurums uzkrājies. Arī tas, kā nostāstīju savu prezentāciju, mani īsti neapmierināja – par daudz sasteidzās stāstījums, aizmirsu vārdus, un akcents arī droši vien bije briesmīgs. Bet tomēr saņēmu interesantu komentāru/ieteikumu – kāds kaut ko mazliet bija sapratis. Fuuuu. Bet vispār būt pašam pēdējam runātājam visā konferencē (nu labi, labi, pēc tam vēl bija lielais referāts visiem kopā un atvadvārdi) man liekas grūti.

    Pusdienas bija lielas un garšīgas (kuskuss ar valriekstu sīrupu, jāpatur prātā ideja) un otrajā kafijas pauzē atkal bija jocīgās kūciņas, kas atgādina pumperniķeļa un biskvīta krustojumu, kas pārziests ar krēmu. Iegaršojās.

    Tā kā visu dienu nebija lijis, pārskatījuši laika prognozi, abi ar kolēģi nolēmām mēģināt vēlreiz iet ar kājām uz viesnīcu. Nogājuši apmēram trešdaļceļu, sākām runāt par parkiem, kas redzami GPS kartē, vārds pa vārdam, un es saku, ka gribētu aiziet uz to skulptūru parku, bet es nezinu, ne kā viņu sauc, ne kur viņš ir. Kolēģim bija vīzija par parka nosaukumu, mazliet pačakarējoties ar kartēm (manā gps-ā un viņa Gūgles kartē tas parks bija ar dažādiem nosaukumiem), nosecinājām, ka parks ir apmēram tik tālu no mums, kā mēs no universitātes kempusa, un ka jāiet.

    Parks, uz kuru gājām, oficiāli saucas Frognera parks, bet cilvēki diezgan bieži viņu sauc arī pēc tā centrā esošā Vigelanda skulptūru ansambļa. Vikipēdija saka, ka Gustavs Vigelands ir autors, un ka šis esot esot pasaulē lielākais viena autora radīts skulptūru parks.

    Gandrīz visas parkā esošās skulptūras ir cilvēki – visdažādāko vecumu, sākot no zīdaiņiem un beidzot ar paveciem bārdainiem večiem, vīrieši, sievietes. Cilvēki ir bez drēbēm, visdažādākajās pozās – skrien, lec, auklē bērnu, sadevušies rokās, apskāvušies, utt. utjp. Pozas ir vienkārši fantastiski ticamas un dzīvas, kādu brīdi sākumā kolēģis pat apsvēra, vai tie nevarētu būt atlējumi, tomēr šo domu atmetām ar galiem, kad sākās skulptūras, kas ietver lecošus un gaisā pamestus cilvēkus. Viena no skulptūrām bija ar vīrieti, kas ceļ gaisā sievieti, un tieši tā arī izskatījās – kā sekundes sīkdaļu garš kadrs, sieviete ir lidojuma vidū, nepārprotami īsti un dzīvi iemūžināta kustība.

    Skulptūru ansamblis sākas ar lieliem metāla režģu vārtiem, aiz tiem gabalu tālāk sākas tilts, kura malās ik pa gabaliņam ir bronzas skulptūras. Tilta galā milzīga, vēl neapstādīta puķu dobe (Oslo pavasaris tā vidēji iestājas mazliet vēlāk kā Latvijā), un vēl neieslēgta strūklaka. Aiz tās galvenais skulptūru ansamblis – vispirms vairāki taisnu līmeņi kāpņu un terašu, un tad apaļu kāpņu galā monolīts akmens obelisks, ko veido kopā saķērušies cilvēciņi. Apaļās kāpnes 12 vietās 3 līmeņos rotā akmens skulptūras. Nez, vai skuptūras ir kaut kā saskaņotas ar to, kur obelisks met ēnu tādā vai citādā laikā?

    Strūklakas centrālais elements ir vairāki vīri, kas tur milzīgu metāla bļodu. Jāpiekrīt kolēģim – skatoties uz tiem vīriem tā bļoda tiešām izskatās smaga (atkal gribu papriecāties par ļoti ticamajiem cilvēciņiem). Šur un tur skultpūras ietvēra arī ne gluži sadzīvē iespējamus/pieļaujamus sižetus – vienā no kokiem, kas rotāja strūklakas ārējā baseina stūrus, sēdēja/karājās daudzi mazi bēbīši, daži no strūklakas pamatni rotājošajiem ciļņiem ietvēra skeletu līdzdarbību, vienā no pietilta masīviem bija milzīgs vīrs, kas vai nu kāvās ar tiem, vai arī bija mēģinājis nest uz pleciem 4 vai 6 mazus bēbīšus un paklupis.

    Aiz obeliska tālāk sekoja vēl viens, mazāk rotāts laukums – atkal pa kāpnītēm lejā. Laukuma centrālais elements ir apmēram 4 cilvēku grupa, kuru ķermeņi veido noslēgtu apli. Zinu, ka pilnīgi gaisā viņi nekarājās un fizikas likumus skulptūra neapgāza, bet postaments bija pietiekami neuzmācīgs, lai atmiņā nepaliktu, tāpēc – viņi gandrīz karājās gaisā. Vipēdijas interpretācijā parks ir par cilvēka dzīvi starp dzimšanu un nāvi, un obelisks simbolizē cilvēka tiekšanos uz garīgo un dievišķo, bet cilvēki aplītī aiz obeliska peld mūžībā un/vai harmonijā. Daļai no tā es piekrītu, daļu, manuprāt, ir iespējams interpretēt arī ļoti sekulārā veidā. Nekas, dažādu interpretāciju iespējamība to visu padara tikai labāku. Pacilājošs veidojums.

  • Pastaiga pa centru, vakariņas un ērmīgs veikals

    Kamēr es staigāju pa krastmalu un fotogrāfēju, fotogrāfēju un vēlreiz fotogrāfēju, kolēģis pakāpeniski sāka atgādināt, ka vispār mēs taču gājām ēst, un ka nebūtu slikti pieturēties pie sākotnējā plāna. Nav jau tā, ka krastmalā nebūtu ko fotogrāfēt – pāri līcītim redzams gan Akerhusas cietoksnis, kas tur stāv, šķiet, jau kopš agrajiem viduslaikiem, gan līča centrā – Oslo rātsnams, kas izskatās pēc trim milzīgiem blakus saliktiem brūniem taisnstūra paralēlskaldņiem – divi augstāki torņi un mazliet zemāku pamatēku. Ārkārtīgi liela un mazliet atgādina padomju laikus, uz pārējo – vieglo – klucīšu fona izskatās neparasti liela, smagnēja un klucīga. Kaut kā mazliet negaidīti, ka apkārt uz daudzo klucīšmāju fona tikai šī izskatās pēc reāla kluča. Mazliet atgādina padomju laikus. Stāsta, ka iekšā esot smuki sienu gleznojumi, bet nebijām iekšā. Uz viena no lielajiem torņiem ir liela, apaļa pulksteņa ciparnīca.

    Turpat no piekrastes uz tuvējām salām kursē nelieli pasažieru prāmīši. Tajos var braukt ar tādām pašām transporta biļetēm, kā metro, tramvajos un pārējos pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļos.

    Pastaigājoties gar krastmalu, kolēģis rūpīgi pārbaudīja restorānu ēdienkartes, tomēr redzot, ka otrie ēdīeni, kas nav burgeri, atkal un atkal maksā 300 un vairāk kronu, mēs nolēmām doties atpakaļ iekšā pilsētā. Nogājuši garām rātsnamam, pagriezāmies apmēram atpakaļ uz viesnīcas pusi un pēc brīža atradām veselu kājāmgājēju ieliņu ar ēstuvēm līdzīgām iestādēm.

    Kamēr es fotogrāfēju salīdzinoši nelielo ieeju Chat Noir (Melnais Kaķis), kas ir simtgadīgs kabarē, tikmēr kolēģis apskatīja pēc kārtas visus apkārt esosšos krogus un restorānus. Ielas otrā galā es safotogrāfēju Nacionālo teātri (dzeltenbrūna ēka, viena no retajām ar cakām un kolonnām, statujām uz jumtiem) un izdomāju, ka pēc ēšanas jāpāriet pāri safotogrāfēt priekšā esošo strūklaku, kas atgādināja lielu pieneņpūku galviņu. Tad pienāca kolēģis un jautāja, kur tad mēs ēdīsim. Es atjautāju, vai tad viņš to bija noskaidrojis. Nevienā no āra terasēm neviens needot, visi tikai dzerot.

    Pēc pilnās pārlases piezemējāmies otrajā pārbaudītajā vietā – restorāniņā vārdā Gatsbijs, jo pirmā vieta, ko pārbaudījām, izrādījās tikai un vienīgi dzertuve. Tiku pie pastas ar krējuma mērci, pesto un vistu, pa 145 kronām, kolēģis – pie par 10 kronām dārgākas lazanjas. Nobalsojām, ka ēdiens ir vājprātīgi garšīgs un nospriedām, ka tas zināmā mērā attaisno viņa cenu. Daudz sliktāk taču būtu dabūt sliktu ēdienu pa augstu cenu. 60 kronu alum arī nebija ne vainas – gaišais, bet ar patīkami maigu garšu. Restorāna ēdienkarte stipri neliela (satilpst uz vienas A4 lapas) un tikai angliski, bet viesmīlis mums viņu mums diezgan kvalitatīvi tulkoja. No deserta gan es cenu dēļ atteicos. 95 kronas ir par daudz pat par brulē krēmu. Restorānā bija izlīmēti vairāki filmas “Lielais Gatsbijs” plakāti ar Di Kaprio pašā centrā.

    Pēc ēšanas safotogrāfēju strūklaku un apkārt esošās skulptūras. Oslo diezgan daudz kur esmu ievērojusi cilveeku skulptūras vienotā stilā – ne īpaši lielākas par dabīgo cilvēka izmēru, naturālās pozās, dabiskas un ticamas, bet reizēm ar tādu kā mazliet “izspūrušu” virsmu. Piemēram, Tjuvholmenā, krastmalā pie prāmjīša piestnātnes bija meitene, kas raudzījās jūrā, pie teātra bija kāds vīrs ar pārīti lēkājošu bērnu, utt. Vēl ievēroju, ka pie Nacionālā teātra priekšējās fasādes piestiprinātās stikla plāksnes ar uzrakstiem laikam ir teātra afišas.

    Tālāk pa ceļam uz viesnīcu redzējām lielu baseinu ar vienkāršu strūklaku vidū. Vienā baseina galā bija sēdošu bērnu skulptūriņas, otrā – neliela saliņa, kurā auga kādi četri kastaņkoki un daži rododendri. Starp tiem divas skulptūras – briežu māte un briedēns.

    Tālāk mazliet novirzījāmies no taisnā virziena uz viesnīcu, jo kolēģis bija kaut kā ievērojis, ka esam ļoti netālu no “Lielās lietas” ēkas. Vikipēdija veiksmīgi radīja iespaidu, ka Norvēģijas parlamenta nosaukums Storting tiešā tulkojumā to nozīmē. Jāatzīst, ka ēka ir tiešām iespaidīga – pēc formas mazliet asociējas ar lielu cietoksni, taču izsmalcinātāku, dekoratīvāku un lielākiem logiem.

    Pa ceļam uz viesnīcu iegājām pārtikas veikalā, kuram uz durvīm bija kaut kas norvēģiski rakstīts. Kādu brīdi pastaigājuši pa to, ievērojām, ka pusei plauktu ir noņemtas visas cenas, veikalā nav neviena pircēja un gandrīz viss personāls aktīvi darbojas ar putekļu sūcējiem, tīrāmajiem līdzekļiem un atlikušo cenu novākšanu. Spriedelēdami par to, ka galīgi nav skaidrs, vai mēs te vispār drīkstam atrasties, nopirkām sulu un čipšus un devāmies prom. Nebija saprotams, vai uz druvīm rakstīts, ka veikalā ir inventarizācija, vai tas, ka durvis verās automātiski, lai cilvēki viņas nelauž.

    Viesnīcā līdz vieniem mēģināju rakstīt un pierakstīt stāstus, lai nākamajā dienā mazinātu kārdinājumu novērsties no vajadzīgās, bet iemidzinošās semināra tēmas, tomēr vienos pēc vietējā laika padevos – lai gan biju tikusi tikai līdz Tjuvholmenai, nākamajā rītā bija sarunāts celties pusastoņos.