Laumas piezīmes

Tag: Slavkova

  • Sīkumi

    Šoreiz pārāk daudz detaļu ir palicis ārā, J. argumentēja, ka vajag epilogu.

    Braucot uz Vīni, es laikam pirmo reizi sēdēju sēdvietā pie ailes ar nepazīstamiem cilvēkiem visapkār. Konstatēju, ka baigi grūti nosēdēt, ja nāk miegs, jo nav kur atspiesties. Pie loga ir daudz labāk, tur var pret sienu atspiesties.

    Pirmajā dienā, staigājot pa Vīni un vērojot karietes, mēs ar J. izvirzījām tēzi, ka daudzi cilvēki savās kāzās patiesībā grib LARPot, tikai viņiem traucē tas, ka viņi to nezina, jo viņi nezina, kas tas LARP (brīvdabas lomu spēles, saīsinājums no live action role playing). Jo kāzās ļoti bieži cilvēki vēlās uzvilkt skaistus senāku gadsimtu iedvesmotu tērpus, noīrēt skaistu pili, reizēm arī karieti un vispār izlikties uz vienu dienu par gandrīz visspēcīgu pāri.

    Brno maksāšana ar kartēm nav tik plaši pieejama kā Rīgā, bet šur tur var norēķināties ar eiro, tāpēc, piemēram, Jakuba tornī mēs samaksājam par ieejas biļeti katrs pa diviem eiro, jo kronu mums tobrīd nav. J. man pēc tam stāsta, ka nācēji aiz mums jautājuši, vai nevar norēķināties ar karti, un torņa gidam tas esot šķitis ļoti neaptverami un ārkārtīgi uzjautrinoši

    Kādā brīdī mums apnīk dzert viesnīcas piezemēto kafiju un mēs dodamies iepazīties ar specializēto kafijas veikaliņu pāri ielai. Kad jāizvēlas kafija, mēs mazliet pacīkstamies ar savu kautrīgumu, un beigās vienkāršības labad paņemam to, kas ir dienas kafija – kaut kāda Ekvadoras. Mums par pārsteigumu mūsu kafijas mums atnes ne tikai ar ūdens glāzīti blakus, bet arī ar ķiršu liķieri. Bet piestāv ārkārtīgi labi. Mēs tur atgriežamies vēl.

    Slavkovas restorānā, skatoties Napoleonam veltīto telpu konferences biedri ķiķināja par par īpaši nepiedienīgu porcelāna figurīņu, kurā bija attēlota meitene ar pliku celi… Līdz brīdim, kad virtuvē mazāk pamanāmā ailē tika ievērota tiešām nepiedienīga glezna.

    Kapucīniešu laikumā restoriāniņā, kur mēs ēdām marokāņu liellopu, bija arī uzkodas, kas saturēja jauku maizīti, mājās marinētas olīves, ārkārtīgi garšīgu humusu un vēl kaut kādu sarkanīgu, laikam papriku izmantojošu pastu – muhamaru.

    Gandrīz visu nedēļu, kamēr viesojāmies Brno, Brīvības laukumā bija jaunajam vīnam veltīts gada tirgus. Otrdienas vakarā, kad pirmo reizi tur iegriezāmies es nopirku pilnīgi ar lietu nesaistītu melnu iepirkumu maisiņu ar sikspārni. Laikam trešdienas vakarā mēs tur gājām pagaršot burčaku – jauno, līdz galam neizfermentēto vīnu, kas ir gandrīz biezsulas konsistencē, un tā garšā jūtama vien pavisam neliela alkohola pieskaņa. Daudzos stendos piedāvāja balto (labi, dzelteno), bet pāris – arī sarkano. Mēs ar J. nopirkām pa vienai glāzei no katras krāsas un tad salīdzinājām. Viņam labāk patika sarkanais, man baltais. Baltais bija maigāks, sarkanais tāds kā asāks. Vēl mums ļoti garšoja uz rievotas pannas apcepts sāļais, staipīgais čehu siers – te pārdeva pa 25 kronām gabaliņu vai pa 100 – piecus, un tie bija daļa apkūpināti pirms cepšanas, un daļa svaigi. Man apkūpinātais patika labāk, lai gan jāatzīst, ka pieci uz diviem cilvēkiem izrādījās daudz – sāļš, dzert sāk gribēties. Sestdienas vakarā mēs atgriezāmies vēlreiz – nopirkt mājās vešanai mazliet rulandske šedē un panašķoties vēlreiz ar sieru. Svētdienas rītā mēs redzējām, kā tirgus būdiņas tiek sparīgi jauktas nost – ballīte beigusies.

    Brno ceļojums beidzās mazliet kā tāds antiklimaktisks romāns – vispirms es vairākas dienas skraidīju, atjaunojot pazaudētos dokumentus (ir jau labi, beigās izrādījās, ka makā bija vien kādi 15 eiro skaidrā naudā), un tad dzīve aizrāva mani jaunā ceļojumā, nedodot laiku apdomāties un izdarīt gala secinājumus, ko tad es par Brno domāju. Es domāju, ka…

  • Slavkovas vīns

    No Kromerižas autobuss ved mūs uz Slavkovu Austerlicu. Ja pareizi saprotu, Slavkova pie Brno ir pilsētas mūsdienu vārds, taču tūrisma materiāli, gidi un citi cilvēki dāsni lieto arī Austerlicas vārdu, jo tas asociējas ar netālu notikušo Austerlicas kauju, kur Napoleons sakauj Krievijas caru un Vācu svētas Romas impērijas imperatoru ar Austrijas impēriju. Pa ceļam Napoleons šajā pilsētā ir pat viesojies.

    Mūsu vakars turpinās vīna pagrabā, šķiet Slavkovas pilī. Mūs nosēdina garā pagrabā pie masīvkoka galdiņiem un dod garšot 6 dažādu veidu čehu vīnu, jo šeit vīnu gan audzē, gan dzer, gan ar to lepojas. Kādu brīdi ir drūzmēšanās, jo cilvēku ir vairāk kā plānots, un, kad ievēroju, ka paredzētas nevis daudzēdienu vakariņas, bet uzkodas un zupa, es sabīstos, ka būs garš, garlaicīgs vakars ar badu un salšanu. Turklāt cilvēkiem nav skaidrs protokols, tāpēc visi sēž un ilgi gaida pirmo drosmīgo, kas ies pie ēdiena. Tomēr viss izrādās kārtībā, uzkodas ir sagādātas tādā daudzumā, ka pēc tam, kad visi kā vilki sametās virsū un sagrābj sev pilnu šķīvi gaļas (zivis laikam nav čehu stihija – nav baigais brīnums zemes ieskautai valstij), uzkodas ir tikai pusē, un kad izsalkums remdēts, var vēl arī turpināt ar baudīšanu. Vīnam, protams, arī nav ne vainas, es kārtējo reizi pārliecinos, ka man turpina garšot Rulandské šedé, kā čehi sauc Pinot Gris. Un vēl desertā mums deva pastētes. Pastētes ir burciņās. Viesmīļi, lai visiem būtu skaidrs, kas ir kas, vāciņus ar uzrakstiem par saturu smuki noskrūvē un noliek blakus. Bet vairāk kā pusauditorijai nekas nav skaidrs, jo uzraksti ir čehiski. Tā kā es tur apkārt snaikstījos, uzjautāju vienam no orgiem, iemācījos atbildi un pārstāstīju pēc tam arī tālāk, ja kāds jautāja – tur ir vista, tur ir pīle, tur ir cūka, tur ir briedis, tur ir cūkas ceļi, un tur ir melnā virtuve, neviens nezina, kas dzīvo melnajā virtuvē.

    Kamēr mēs tur ap ēdienu un vīnu ņemamies, mums vēl arī spēlēja un dziedāja. Mūziķi ir trīs – čells, vijole un kaut kas, kas pirmajā brīdī izskatās pēc klavieru vai ksilofona un kokles ārlaulības bērna. Instrumentam ir virsa kā koklei – ar stīgām, bet tam ir arī pedāļi, un to spēlē, sitot ar vālītēm. Krietni vēlāk dzirdu, ka instrumenta spēlētājs ziņkārīgām krievu meitenēm stāsta, ka tā ir cimbala. Vīri aktīvi kombinē čehu tautas mūziku pārmaiņus ar populārās mūzikas atskaņojumiem, piemēram, AC/DC Highway to Hell, Metallica Nothing Else Matters, Fināla partija no Once upon a Time in the West, Abba Money, Money, daudz kaverotais Hallelujah. Tā izrādās laba stratēģija, jo cilvēki uz populārajām dziesmām pavelkas, mēģina dziedāt līdzi, dīdās un vispār izskatās diezgan aizrauti. Vēl mums parāda pāris tautas dejas organizatoru uzaicināts dejotāju pāris, viņi gan izskatās mazliet tādi sabijušies un raizīgi. Viņiem gan ir ļoti bagātīgi izšūti tautastērpi, kolēģe man iebaksta – iedomājies, ja tev būtu savam vīram šitā jāizmargo ūziņas! Pēc kāda laika dejotāji mēģina iesaistīt arī dažus no tuvāk sēdošajiem tajā dejošanas lietā – Vīnes valsis tormēr ir tāda zināma deja un reģionāli saistīta. Meitene no organizatoru brigādes un viens čehu puisis izrādās labi un aizrautīgi dejotāji, brīžiem viņi virpuļo kopā, brīžiem iesaista arī citus. Puisis ir pilnīgi pārliecināts, ka polka ir čehu un tieši čehu deja, taču pēc tā, cik viegli viņš to iemāca mūsu biedrenei igaunietei, mani nespēj pamest aizdomas, ka gan jau šeit ar to pašu vārdu saprot ko līdzīgu. Tur ir kaut kā trīs soļi un lēciens, vai divi soļi un trešais lēciens, es īsti neuztveru, dejas un skaistas kustības nav mana stirpā puse. Kādā brīdī puisis nejauši pasaka, ka ir gājis deju skolā, nu tas kaut ko izskaidro. Vēl viņš saka, ka lai izdejotos nu tā rītīgi, no visas dvēseles, viņam vajag lielu telpu. To viņš saka pēc tam, kad vētraini virpuļojot viņi ir uzskrējuši uz galda stūra.

    Vēl mēs blakus telpā redzējām vīna krājumus ar nopelējušām etiķetēm, jo tur ir kaut kāda personīgā kolekcija ar nez kādiem vecumiem. Vēl mums parādīja, ka pilī ir viena restorāna zāle iekārtota par godu Napoleonam un ka vienā zālē ir saglabājies vecs viduslaiku… ēst gatavošanas kamīns? Principā organizēts, bet diezgan vaļējs ugunskurs istabā.

    Pēc otrā spēlēšanas etapa mūziķi izliekas, ka saka atā-atā, un es apsveru, vai man negribas atpakaļ uz viesnīcu. Es uzjautāju orgiem, kad ir braukšana un viņi stāsta, ka viens mazs busiņš brauks tiklīdz būs 7 cilvēki, un lielais autobuss būs vienpadsmitos. Kāda sieviete piesakās uz mazo busiņu, piebilstot, ka ir jauki, bet viņai rīti ir referāts. Taču viņa neapvainošoties, ja rīt referātā neviena nebūs. Orgi atzīst, ka viņiem citus gadus ir bijušas problēmas ar apmeklējumu piektdienas rītā, tāpēc piektdien referāti sākas pusstundu vēlāk. Es pastāstu par busiņu kolēģei, viņa aizbrauc. Mēs ar J. aizpļāpājamies ar igauņu meiteni, un mēs neaizbraucam. Taču es to nenožēloju, jo atgriežas mūziķi, ir vispieķērīgākās dziesmas un visdaiļākā dejošana.

    Ejot atpakaļ uz autobusu, mēs redzam kādu viesnīcu, kas saucās par Napoleona hoteli vai kaut kā tā, un kādu brīdi augsti nopietni apspriežam jautājumu, vai to nevajadzētu Napoleona stilā iekarot.

    Par spīti visam, piektdienas rīta referāts ir labi apmeklēts.