Laumas piezīmes

Tag: Spānija

  • Donostija 7: cik reižu jāiegriežas Frankfurtē?

    Bilbao lidosta ir maza un vienkārša, un piecos naktī tā nesagādā mums daudz piedzīvojuma. Liekot čemodānu uz nodošanas lentes, tas ir tik smags, ka man paliek bail ar pārsvaru, bet nē, tikai 16 kilogrami. Es nopērku vienu vietējo sviesta krēma bulciņu, tā ir mīksta, liela un saldais sviests iekšā man atgādina bērnību, kad reizēm labs našķis bija uz maizītes uzsmērēt sviestu un uzbērt cukuru. Vēl atrodu pudeli vietējā sidra. Jau mājās degustējot tas izrādās līdzīgs, bet stipri saldāks nekā tas, ko mēs dzērām darītavā, un tapēc man tik labi nepatīk. Bet ideju dod!

    Pēc iekāpšanas lidmašīnā es ātri atrodu ausu aizbāžņus un liekos gulēt. Kaut kur vienā brīdī es pat paveru acis tieši tādā brīdī, lai ieraudzītu oranžsarkano saullēkta blāzmu, kas rīta lidojumos ir skaistākais brīdis. Kārtīgāk pamostos tikai, kad lidmašīna nobūkšķinās Frankfurtē. Tur mums ir tradicionāli garais gājiens cauri lielajai lidostai, es uzmetu acis pāris veikaliem un nopērku brālim Oreo, bet kopumā nekas īpašs. Ierašanās Rīgā paredzēta īsi pēc diviem, es loloju cerības, ka varbūt vakarā es pat varētu kaut ko padarīt mājās. Iekāpšana lidmašīnā notiek laicīgi, bet tad aizkavējas bagāžas iekraušana, kā rezultātā es pabrīdinu SO, kas mani taisās sagaidīt, ka es gan jau būšu ap trijiem. Iekāpjot es ievēroju, ka ar mums brauc arī kāda pusaudžu meiteņu sporta komanda, kas atgriežas mājās ar trofeju. Pa ausu galam dzirdu tādus lieliskus izsaucienus kā “tu būsi trofejas vecene; kur ir mūsu trofejas vecene!!!” un “mēs nekad, nekādā gadījumā nepazaudēsim savu trofeju!!!”. Īsi pirms pacelšanās man telefona čatā iekrīt ziņa no P., kas sēž otrā lidmašīnas galā: pusstundu nogulēju, pamodos un joprojām neesam izkustējušies. Kad lidmašīna beidzot ar 45 minūšu kavēšanu izkustās, arī es liekos vēl mazliet pagulēt.

    Es pamostos, kad skaļruņos sākas kapteiņa paziņojums. Tas vispirms ir vāciski, tapēc es pirmo daļu nesaprotu, taču izklausās kaut kā dīvaini, un nezin kāpēc par daudz piemin vārdu Frankfurte. Kad tiek līdz angļu paziņojumam, lietas noskaidrojas arī man: mēs lidojam atpakaļ uz Frankfurti, jo ir sabojājies neliels borta datoriņš, kas kontrolē spārnu izvirzījumus. Uz borta tādi ir divi, tapēc nolaisties mēs varam, tur viss ir čikiniekā, bet tā kā tā ir Lufthansa lidmašīna, tad viņa lido tur, kur šo datoriņu var nomainīt vai salabot, un tas ir atpakaļ uz Fraport, nevis uz Rīgu. Tā nu mēs izsapņotajos divos nolaižamies nevis Rīgā, bet atkal Frankfurtē. Tūlīt pēc nosēšanās man iekrīt telefonā SMS, ka uzrādot iekāpšanas karti Rīgas lidojumam, es varu dabūt pārtiku 15€ vērtībā, un šāds piedāvājums ir ideāli laikā. Mums ļoti konstruktīvi sola nākamo lidmašīnu* dabūt tepat blakus, pāris vārtus tālāk tieši pēc stundas, tapēc es metos meklēt ēdienu. Pirmajos divos veikaliņos jau ir pilns ar citiem gribētājiem, bet trešajā es atrodu lēcu salātus ar lasi un biezpiena krēma desertu ar citronu krēma piedevu apakšā un drupačām virsū. Par kafiju sanāk piemaksāt pašai, bet pēc līdzšinējās pieredzes, kur Vācijas lidostas man asociējas tikai ar sviestmaizēm un bulkām, es esmu patiesi apmierināta. Mēs ar kolēģiem satiekamies pie jaunā lidojuma vārtiem, atrodam mazu galdiņu pie loga un svētlaimīgi kādu pusstundu čafkājam savu laupījumu. Ko citu var gribēt no cilvēkiem, kas ir cēlušies četros un praktiski neko nav ēduši. Deserts ir ļoti pamatīgā bundžā, tapēc to es iebāžu somā, lai ēstu lidmašīnā. Abas ar L. vienojamies, ka kafija ir tieši tas, ko dzīvē vajadzēja.

    Cilvēki lidmašīnā tiek sasēdināti raiti, bet izrādās, ka bagāžas pārkrāmēšana ir ilgs un pamatīgs darbs. Noteikti tur kaut ko ietekmē tas, ka mēs bijām pilna lidmašīna, sportistēm droši vien arī ir īpaši daudz somu ar visādu nepieciešamo aprīkojumu. Es garlaikojos un nevaru izlemt, ko darīt. Rokdarbs man ir palicis nodotajā bagāžā, jo man nebija atbilstoša izmēra koka adāmadatu. Dators ir nolikts grūti aizsniedzamā vietā virs galvas. Miegs it kā vairs nenāk. Kaut ko mēs pļāpajam ar L., drusku arī cenšos pastāstīt par notikušo savam apjukušajam Rīgā sagaidītājam, jo arī viņu interesē, kapēc pēkšņi lidojuma ierašanās ir atcelta par trim stundām (Rīgas lidosta esot kādu brīdi rādijusi pilnīgi nereālistisku ierašanos piecos). Izēdu desertu un izdzeru lidostas kafijas atlikumu. Kad lidmašīna izkustās, apkalpe izklausās atvainošanās pilna, un kapteinis saka, ka viņš cer, ka mēs beidzot nokļūsim Rīgā. Es arī. Trešo reizi es vairs neaizmiegu, tā vietā mēs ar L. iegrimstam arvien filosofiskākās sarunās par zinātni, un par to, ko mēs varētu darīt, ja vajag, bet ko mēs gribētu darīt, ja varētu. Lufta vairs nedod bezmaksas kafiju, bet garām braucošie kafijas ratiņi mani sakārdina, un es pirmo reizi dzīvē nopērku kafiju lidmašīnā. Tas izvēršas par piedzīvojumu, jo šo, atšķirībā no citām, taisa, aplejot ar karstu ūdeni biezumus, apmaisot, uzliekot vāciņu un pēc neliela ievilkšanās brīža dzerot caur filtru, kas iebūvēts vākā. Man pajautā, vai es šo kafiju jau esmu dzērusi, un tā kā es neesmu, man notur nelielu instruktāžu par visu augstāk aprakstīto procesu. Viena lieta gan ir nav mainījusies – es atkal aplejos, verot vaļā kafijas krējumiņu.

    Rīgā mēs nolaižamies septiņos. Visi, kas varēja (ieskaitot mūsu sagaidītājus), ir kaut ko nokavējuši, taču vismaz mūsu čemodāni ierodas laikā. Es iešķiebju savu smago, smirdīgo siera un vīna čemodānu savam sagaidītājam un mēs dodamies mājās. Mans galvenais plāns tuvākajam laikam ir sēdēt vannā, kamēr āda atmiekšķējas līdz kaulam. Donostijas pludmale piepulcējas citām laimīgām atmiņām no citiem ceļojumiem, bet mājās atgriezties tomēr ir tik labi.

    _________________________________
    * Mēs esam pilna, overbooked, lidmašīna, mūs nav iespējams viegli izkliedēt pa citiem lidaparātiem citos laikos.

  • Donostija 5: promceļš

    Nākamā diena ir pēdējā Donostijā – tūlīt pēc pēdējās konferences sesijas dienas vidū mums ir autobuss uz Bilbao. Mēs savācamies un no rīta izrakstāmies no viesnīcas, taču es 5 minūšu laikā dabūju atgriezties, jo es atceros, ka mans bobers ir palicis viesnīcā. Bet ar visu to mēs neko nenokavējam, jo te tipiski konferences sesijas sākas mazliet vēlāk, nekā grafikā rakstīts. Uzsūcam mazliet zinātnes, bet pusdienām laika nepietiek, paķeru zobos vienu maizīti un dodamies. Čāpojam naski, neko nenokavējam, ceļš uz Bilbao ir bez starpgadījumiem. Uz Bilbao pusi sāk līt, tapēc pa autobusu logiem redzamie kalni mākslinieciski tinas dūmaku cepurītēs. Bilbao mēs ejam viesnīcu nolikt čemodānu un tad ēst. Izrādās, ka te ir lielas šķirbas noteku režģos, un vēl izrādās, ka mans čemodāns ar visu to sieru un vīna pudeli (ko man kolēģi tiešām paspēja no rīta nopirkt), ir kļuvis smags – ritenis ieslīd šķirbā, čemodāns ieķeras un mazu brīdi es šaubos, vai man vēl vispār plecs un roka būs vietā. Bet nu beigās viss ir labi, roka ir vietā, čemodānam ritenis nav nolauzts, un mani pat nenobrauc mašīnas (jo reste bija uz ielas).

    Noliekam viesnīcā smagos čemodānus un dodamies meklēt ēst. Ir apmēram četri pēcpusdienā, mums apkārt ir pilns ar krodziņiem, un… tā izrādās grūta misija. Redz, Spānijā ir dienas un ēšanas režīms, kas pilnīgi nesakrīt ar mūsu vajadzībām. Pusdienas ir pieņemts ēst agrāk, pusdienu piedāvājumi tikko ir beigušies pilnīgi visur. Pēc tam ir pieņemts iet siestā vai uz darbu un neēst. Un ēdienu krogi atsāk dot no kādiem septiņiem. Bet tā kā dienas pārtikas bilance ir viena sviestmaize, tad gaidīt līdz septiņiem šķiet agonija. Turklāt taisās līt. Kādā pavisam nelielā krodziņā ar plaši vaļējām durvīm mēs ieraugam uz letes kaut kādas maizītes un iesperamies iekšā. Ēdienkarte ir A6 lapiņa, no kuras puse nav pieejama, taču bārmene ir jauka sieviete, kas patiesībā visnotaļ foršā angļu valodā mēģina mums apstāstīt un aprādīt, kas ir pieejams. Viņai brīžiem trūkst dažu vārdu, taču viņa to kompensē ar smaidu un šarmu. Viņa man nezkapēc atgādina kādu latviešu ceļojumu blogeri. P. paņem “krievu salātus”, kuros, nē, neesot zivs, L. paņem nelielu maizīti ar šķiņķi, un es kādu brīdi mokos. Krievu salāti parasti ir kaut kas līdzīgs rosolam, un tas mani absolūti neuzrunā. Beigās nospļaujos un paņemu mīdijas tomātu mērcē par spīti tam, ka man normāli negaršo tomātu mērce. Redz, mīdijas ir siltas. Vēl es paņemu mazu, čeburekam līdzīgu pīrādziņu, kas ir pildīts ar zivi un papriku, un arī ir silts. Pārsteidzošā kārtā mīdijas man pa tiesi garšo. Tomātu mērce ir stipra, garšvielota, mazliet tā kā ar citronmizas piegaršu un mutes sānos atstāj asuma siltumu. Es sākumā nesaprotu, kāpēc man nav galdarīku, bet bārmene norāda, ka patiesībā ir paredzēts mērci uzvākt ar bagetes gabaliem. Okei, tā patiesībā veidojas ļoti labs garšas balanss. P. tikmēr konstatē, ka “krievu salātos bez zivs” ir tuncis, un nozog mazliet manu maizīti, jo tas palīdzot. Man ar mīdijām ir par maz, es paprasu vēl vienu maizīti. Foršā bārmene skaidro, ka šī maizīte ir ar papriku, mazliet asa, tapēc es mazliet pārsteigta tikai ar pirmo kodienu atklāju, ka tajā ir arī tuncis. Bet neko, labs tuncis, man garšo. Mēs sēžam pie bāra, durvis aiz muguras mums ir plaši vaļā, un kādā brīdī mēs dzirdam, ka sāk gāzt lietus. Sākam ēst lēnāk un P. paņem vēl vienu alu.

    Kaut kad beidz līt, P. iet uz viesnīcu un L. uz dziju veikaliem. Es neizturu un paprasos L. līdzi. Neviens nezina, kā tas gadījās, bet es nopirku vecu franču porcelāna krūzīti, nevis dziju. Mēs īsas pastaigas laikā bijām dziju un audumu veikalā (Tur bija liela izvēle, bet traki smirdēja, jo veikala darbinieks visu laiku pūta gaisā kaut kādu dīvainu smaržīgu ūdeni. Nez, viņš domāja, ka tas palīdz pret kovidu vai kodēm?), antikvariātā, pie čurrosu stenda, galda spēļu veikalā un vēl vienā dziju veikalā. Bet L. tiešām nopirka 2 kamoliņus dzijas, un mēs mazliet ieņammājam čurrosus – eļļā ceptus ar cukuru apkaisītus mīklas pirkstiņus. Kaut kādā brīdi atkal sāk līt, nogurums mācas mums pāri kā jūra, tapēc mēs atgriežamies viesnīcā.

    Mēs knapi esam atgriezušās, kad P. ierosina iet vakariņās, jo tagad varētu būt vaļā restorānu virtuves. Es pasvārstos, bet atsakos, nogurums ir bezgalīgs. Es palieku viesnīcā mazliet parakstīt, un palūdzu, lai kolēģi kādā augļu stendā man nopērk divus banānus un sauju vīnogu – tā šķiet droša izvēle pret nomiršanu badā pat manai izvēlīgajai gaumei.

    Pēc kolēģu aiziešanas es noeju lejā apskatīties viesnīcas restorānu, bet tas ir īpaši dārgs, turklāt viesmīlis mani sarāj par staigāšanu zeķēs restorānā (man vēl aizvien ir sajūta, ka pēc nedēļas šajos zābakos, es negribu tos vilkt nevienu lieku brīdi), jo varot sagriezties uz stikliem. Es kvalificēti izliekos, ka nesaprotu ne spāniski (taisnība), ne ko viņš saka (nu…), un, kad viņš iet meklēt reģistratūrā tulku, kaut kur nozūdu, un atgriežos numuriņā. Pirms tam gan es sava nesankcionētā zeķu gājiena laikā ieklīstu kaut kādos lejasstāva gaiteņos, kas ved uz konferenču telpām un papriecājos, ka šiem gaiteņiem ir milzīgi logi un aiz tiem ir blīvi piestādīts, svaigi salijis krāšņumdārzs.

    Kolēģi atnes augļus, kā solīts. Banāni ir pazaļi, bet patiesībā pārsteidzoši garšīgi. Arī sarkanās vīnogas Spānijā ir labākas kā LV, lai gan tas vēl jo projām nav mans mīļākais vīnogu veids. L. ir atnesusi gabaliņu nocenotas papaijas – tīri tā piedzīvojumam. Es kādu laiku vakarā mēģinu rakstīt, bet nekas dauz tur nesanāk, jo ir jāiet gulēt. Mums taksometrs pie viesnīcas ir sarunāts četros.

  • Donostija 4: Jēzus un bulciņas

    Nākamā diena sākas ļoti parasti, bet atkal ne tik agri, lai meklētu konditoreju pirms konferences. Kafijas pauzē visi jau zina, ka Esnea ir piens, tapēc papīra zīmītes “milk”, kas bija pieliktas pirmās dienas otrajā pauzē, ir sen pazudušas. Paužu ēdiens nav slikts, taču ļoti vienveidīgs, turklāt launagpauzes sviestmaizēm ir tendence ļoti ātri izbeigties. Tā kā man vajag uz tualeti, tad līdz brīdim, kad es atgriežos, sviestmaižu vairs nav. Ir palikusi tikai tradicionālā omlete ar kartupeļiem, kas man jau ir stipri apnikusi, un liels daudzums vīna. Jo vīna te nekad nepietrūkst. Es atrodu jakas kabatā atlikušos vakardienas kastaņus un atklāju, ka aukstus tos ir drausmīgi grūti izlobīt, turklāt viens ir bojāts. Es galīgi sabēdājos un ierosinu kolēģiem (kuri pa to laiku ir aizrāvušies ar jaunu raksta ideju), ka moš jāiet meklēt tās konditorejas, bet mēs pārprotamies un man piedāvā iet uz studentu ēdnīcu. Man dzīvē pieredze ar studentu ēdnīcām ir sasodīti švaka, es esmu izsalkusi, nogurusi vēl no pirmskomandējuma studiju darbiem un bēdīga, tapēc es nolemju, ka es gribu pastaigāt pati, lai viņi iet uz studentu ēdnīcu.

    Mans telefona GPS tiepīgi uzskata, ka es esmu Ogrē, Latvijā, tapēc es pēc 2 vai 3 kvartāliem pārstāju meklēt konditoreju, lai pēc tam nav jāmeklē mani pašu, un vienkārši apsēžos skvēriņā ar strūklaku, un cīnos ar saviem kastaņiem. Šodien ir siltākā diena kopš mūsu ierašanās un skvēriņš ir sasodīti jauks, tapēc es nespēju ilgstoši besīties par visām dzīves stulbībām. Man priekšā ir vienkārša, taču liela strūklaka, man aiz muguras un sānos aug vairākas tiešām lielas palmas un gabalu tālāk bērni spēlē kaut kādu futbolam līdzīgu izstrādājumu. Turklāt ar zināmu cīņu daļu kastaņu var dabūt vaļā.

    Tomēr visus kastaņus es izēst nepaspēju, jo man zvana kolēģi. Viņi uz studentu ēdnīcu tomēr nav aizgājuši un vispār piedāvā iet pie Jēzus. Pag, ko? es tā uzreiz nesaprotu. Tā un tā, šodien ir vislabākais laiks (jā, ir, absolūti), pēcpusdienas sesija neesot tik interesanta (nu kas es esmu, lai runātu pretī), un tapēc varētu aiziet līdz Urgula kalnam (tas ir tas, kam galā milzīgais Jēzus), un pastaigāt tam apkārt. Es godīgi atzīstu, ka es nezinu, vai esmu fiziski spējīga uzkāpt augšā, bet ideja tur pieiet tuvāk ir ļoti valdzinoša. Man nākas arī atzīst, ka es arī neesmu pilnīgi droša, kā atgriezties, jo es īsti neatceros, kā nācu, un GPS turpina domāt par Ogri. Viņi mani atrod mazāk kā 10 minūšu laikā, jo es, izrādās, esmu kvartālu no viesnīcas, un L. pēc apraksta “gājēju ielā pie strūklakas” ir momentā iedomājusies pareizo vietu. Mēs ātri nometam viesnīcā mantas un dodamies ekspedīcijā pa maršrutu “konditoreja-pludmale-kalns”.

    P. mūs ved uz vienu bulciņotavu, kur viņš ir ēdis pirms dažām dienām brokastis un pārliecinājies, ka ir labi, bet pa ceļam mēs ar L. iesprūstam pie viena skatloga. Tur ir redzami daži necili maizes kukuļi, kā arī ārkārtīgi skaisti ceturdaļapli lieli siera kūkas gabali. Mums vajag siera kūkas, tagad un tūlīt. Ejam iegšā. Maza telpiņa, gandrīz vai ūķītis, principā nekā cita, izņemot saplākšņa plauktus un smaidīgu pārdevēju te nav. Kamēr mēs ņemam 2 gabaliņus siera kūkas, pārdevējs ir paspējis noskaidrot, no kurienes esam, iemest līdzi gabalu braunija, jo P. neko neņem un viņam taču arī vajag, un, kad es atgādinu, ka es gribēju arī mandeļu cepumu, mums piemet klāt degustācijai arī vienu matcha cepumu. Cepumus es sabāžu kabatā, bet sierakūkas gabalus, ko balsta kartona paplātīte, L. svinīgi nes kādu laiku rokās, jo griezuma vietas ir krēmīgas, ka ir pilnīgi skaidrs, ka to iemīcīt somā nebūs gudri.

    Bet tā kā tajā vietā nav kafijas, mēs tomēr turpinam iet arī uz P. zināmo bulciņotavu. Tā ir vidēja lieluma vieta ar daudz plašāku piedāvājumu klāstu, galdiņiem un visnotaļ omulīgu interjeru. Paņemam kafijas, kruasānus ar sieru un šķiņķi (reģionālie kruasāni ir tādi dzeltenāki kā franču, bet acīmredzami franču kruasānu radinieki), kā arī pēdējo krēma groziņu ar basku karodziņu. Groziņš līdzīgs pastel del nata – arī iekšā olu krēms -, bet mīkla nav kārtainā, kaut kāda cita. Un atšķirībā no pastel del nata, šim arī augša ir nosegta. Labs, bet visa konditoreja ir tāda, ka ļoti, ļoti prasās ēst ar rūgtu kafiju kontrastam.

    Apmēram pusceļā uz kalnu es saku, ka iet ir grūti, tapēc varētu drusku piesēst. Kāds ierosina, ka tad jau jāēd siera kūkas. Tā nu mēs sēžam pilsētas centrālajā pludmalē, skatamies uz līci un atkal ēdam našķus. Siera kūka pēc būtības ir kaut kāds piena produktu sacepums – tai nav mīklas pamatnes un to satur kopā tikai un vienīgi apcepusies maliņa. Viducis ir vienkārši ideāli krēmīgs. Drusku žēl, ka nav kafijas, jo uz beigām sāk aizlipt garšas izjūta.

    Pie kalna mēs apdomājam stratēģiju. P. ir vienu reizi apgājis apkārt kalnam pa pašu leju – gar līci/okeānu, viņš ierosina iet apkārt līmeni augstāk. Es saku, ka augša izklausās kārdinoši, bet ka izskatās baigi augstu (Vikipēdija saka, ka 123 metri tur esot un Jēzus esot vēl 12 metri). Beigās stratēģija ir iet un skatīties, kur tas mūs novedīs, bet pārsvarā izvairīties no kāpnēm, jo kāpnes ir grūti.

    Īsumā: tas mūs noveda augšā, lai gan vienas kāpnes tomēr nācās izmantot. Kalns ir pārsvarā noaudzis ar kokiem un brikšņiem, bet bija arī ļoti daudz labu skatu uz visām pusēm. Pirmais pieturas punkts bija lielgabali tajā kalna pusē, kas raugās uz ieeju līča pusē, mēs pēc zīmēm spekulējam, ka to sauc par “dāmu bateriju”, bet tagad, kad rakstu, es vairs nespēju atrast internetā nekādu apliecinājumu tam. Katrā ziņā izskatās, ka no turienes ir varēts šaut gan uz Santaklāras salu, gan uz līci. Pēc tam ceļš ved mūs kalnam apkārt pa okeāna pusi, tur ir daudzi priedēm līdzīgi koki, tapēc, ja neskatās uz klintīm, sajūta ir gandrīz kā Saulkrastos. Bet klintis ir visur. Tajā pusē ir arī Angļu kapsēta ar vairākiem Napoleona laika kapakmeņiem, un vienas kāpnītes, kas sola pēc maza gabaliņa aizvest uz galeriju. Mazas kāpnītes, nebūs augstu jākāpj, turklāt es kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ no iešanas pa kalnu esmu sākusi justies mazāk nogurusi, nevis vairāk, tā nu kāpjam. Galerija izrādās mazs tunelītis, kas no gala izskatās ne vairāk kā pāris metrus garš, bet, kad jāiet cauri, bija, šķiet, vismaz 10 metri. Pārsteigums. Tālāk atkal ir viens relatīvi lēzens, līkumains ceļš, pa kuru iet nav nemaz tiiiiiiiiiik grūti. Tad mēs esam pie cietokšņa sienas, kur jāiziet cauri mazam L veida gaitenītim… Un tad, opa-pā, mēs esam praktiski augšā. Starp mums un lielo skatu platformu kalna galā ir pāris plaši un lēzeni kāpņu laidieni, ne vairs klasiskās stāvās un šaurās kāpnītes, kādas parasti kaut kur kalnos ir sastopamas.

    Pavisam, pavisam pie Jēzus un visaugstākajā skatu platformā mēs tomēt netiekam, jo ir ziema, kapella ir ciet, muzejs ir ciet, un vispār, kurš gan ziemā tūristo. Taču tik tālu, cik mēs tiekam, paveras lielisks skatu laukums ar šaujamlūkām uz visām pusēm (nu, tomēr, kādreizējais cietoksnis). No šejienes var redzēt arī pilsētas daļu pie trešās pludmales, kur mēs neesam bijuši, ne tikai to daļu, kur ikdienā staigājam. Pirms kāpšanas lejā mēs pasēžam papūsties uz nomaļa soliņa ar īpaši labu skatu uz pilsētu, un P. pastāsta, ka lielā ēka tālumā, kas izskatās pēc sēnes, esot karaliskā futbola kluba laukums. Es sāku pārdomāt, ka šie rudens zābaki, ar kuriem staigāju jau kopš atbraukšanas, patiesībā nav tik ērti, kā man pērkot likās, un ka man droši vien atkal zem pēdām būs tulznas, bet tā ir gluži adekvāta samaksa par šādiem skatiem. Bet citreiz tomēr jāņem līdzi mīkstāki apavi.

    Kāpjot lejā mēs vienojamies uz pilsētas otru pusi neiet, jo nogurums ir jau liels. Tā vietā mēs lejā pasēžam kādu brīdi pēdējā vakara gaismā vietējās jahtu ostas, pavērojam, kā satumst debesis līča ieejā un sāk izgaismoties abas bākas – Santaklāras un Ulija kalna. Ir mākoņains, ļoti mierīgs vakars, viļņi līcī ir nelieli.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu mēs pie viena meklējam arī, kur paēst. Es uzstāju, ka jāizpēta La Perla restorāni, jo La Perla ir ēka centrālajā pludmalē un visiem turienes resturāniem ir brīnišķīgi skati uz jūru*, un tādus nekur citur nevar dabūt, bet tas ne pie kā laba nenoved, jo cenas ir sasodīti skarbas. Laikam arī šo vietu īpašnieki ir ievērojuši, ka šādus skatus nekur citur nevar dabūt. Beigās mēs piezemējamies Pepe bārā ne sevišķi tālu no viesnīcas, kur es paņemu lielo porciju taustekļmošķu un vīna glāzi. Porcija nav nemaz tik liela, jo šeit nav cieņā uzmākties cilvēkiem ar piedevām, bet mani mošķi ir mīksti un garšīgi. Piejūras šarms – astoņkāji un kalmāri parasti nav sīksti. Vīnu es it kā prasu balto, L. ievēro, ka viesmīlis pārklausās, un mēs vēlreiz norpecizējam, ka balto, bet man tāpat beigās atnes sarkano. Es nestrīdos, nav jau slikts. Pa acu galam es ievērtēju, ka L. garneles arī izskatās ļoti garšīgas. Kolēģi aizpļāpājas juku jukām par sportu un mūziku, es par vienu no šīm tēmām paklusēju un par otru drusku piedalos, un mēs sēžam Pepē tik ilgi, kamēr sāk rasties sajūta, ka kājas atkal ir lietojamas vismaz tik daudz, lai aizietu uz veikalu nopirkt suvenīru sieru (iespējams, tikai iespējams, es mazliet pārcentos) un tad viesnīcu. Kolēģi izlemj, ka ir palicis viens lieks vīns, tapēc tiek nolemts vēl mazliet pasēdēt un papļāpāt viesnīcā. Sarunās lēkā pa dažādām dzīvē un zinātnē svarīgākām lietām, tapēc ar solījumu rīt nopirkt jaunu, tiek izdzerts arī mana it kā suvenīram nopirktā vīna pudele. Varbūt jau ir vēls un es esmu nogurusi, bet es nolemju, ka šis vīns ir lai gan tīri normāls, tomēr mazāk garšīgs kā jebkurš cits, ko es esmu Spānijā dzērusi, tapēc es paprasu, lai man rīt nopērk citu. Bet L. gan mans “negaršīgais” vīns garšoja – viņš bija saldāks nekā pārējie.

    Beigās mēs esam vienojušies, ka, ja grib lietot matemātiskās statistikas metodes, tad tas jādara pareizi, t.i., iedziļinoties to ierobežojumos, un vēl šādām tādām nakts vidum pilnīgi piemērotām lietām, un es ar zināmu žēlumu secinu, ka es gribu dzirdēt nākamā rīta referātus, tapēc nekāda baigā izgulēšanās nesanāk.

    Kaut kur pa burzmu es secinu, ka mazais ledusskapītis sasodīti smird katru reizi, kad es to atveru, par spīti tam, ka vairums sieru ir vakuma iesaiņojumā. Es savācu tualetē higēnas precēm paredzētos maisiņus un mazākos gabaliņus salieku dubultos maisiņos. Tas nepalīdz, laikam tapēc ka kazas kamambēra skalu kastīte neiet nevienā maisā.

    ________________________

    * Man bija patiesi mulsinoši atklāt, ka šīs pašas ēkas apakšējie stāvi, kas ir pludmales līmenī zem pilsētas, ir aizņemti ar sporta klubiem. Starp citu, arī ar;i lielu ēku līča sānā pie Ulija kalna brālīgi dalīja restorāns un sporta zāle. Varbūt tā ir tradīcija.

  • Donostija 3: muzejs un sidrs

    Mums bija plāns kādu rītu iet dzert kafiju uz tuvumā esošo bulciņu un kafijas vietu (praktiski viss strādā tikai no rīta un vakarā, pusdienlaikā iepirkties nav vērts), bet tas atkal atliekas, jo neviens negrib celties agrāk. Pa ceļam uz parasto konferences vietu mēs satiekam pazīstamas sejas – pretīm nāk vairāki cilvēki no konferences, tai skaitā orgu meitene, kuru es jau vakar ievēroju nerimstoši risinām miljons “man nestrādā prezentācija” problēmas. Viņa saka, ka konference šodien ir pārcēlusies tur (norādot mums aiz muguras), jo bijušas tehniskas problēmas un iepriekšējā ēka tuvāko piecu minūšu laikā tāpat uzsprāgšot. Nu labi, par uzsprāgšanu viņa jokojot. Bet tomēr tagad būs universitātes bibliotēkas ēkā.

    Bibliotēkas ēkā mēs satiekam P., kurš ar stingru garu bija gājis uz pirmo referātu, un viņš izstāsta, ka iepriekšējā ēkā nestrādāja griestu projektors. Tad projektors tika ar vadu pievilkt pa tiešo pie laptopa un it kā strādāja. Tad aiz vada aizķērās kāds, laptops tika nogāzts zemē un vads izrauts no projektora. Pēc tam vairs nekas neesot strādājis un notikusi pārcelšanās. Un vispār, mēs neko daudz no pirmā referāta neesot nokavējušas.

    Mūsu referāts, starp citu, iet uz urrā, prezentācija arī no rīta vēl jo projām šķiet patiesi jēdzīga.

    Programmā bija plānota īsā diena, tapēc rīta aizkavēšanās patraucē tikai nedaudz – jā, mēs savas pusdienu sviestmaizes paēdam mazliet vēlāk, bet mums tāpat vēl ir laiks līdz lielajiem konferences pasākumiem aiziet uz viesnīcu un mazliet atpūsties. Mums sāk pamazām rasties aizdomas, ka pusdienās ēst sviestmaizes un dzert vīnu ir kaut kāda šejienes vieta – arī kādas apkārtējās vietas dienas pirmajā pusē pārdod lielas maizes.

    Pēc pusdienām mēs mazliet atpūšamies un tad pašķiramies – pirmais kultūras pasākums ir San Telmo muzeja apmeklēšana, un tur mēs aizejam divatā. Tas ir plaša spektra basku vēstures muzejs, kurā mums ir stundu gara “ātrā, virspusējā” ekskursija. Es diemžēl aizmirstu fotorīku ģērbtuves skapītī, un dažviet man tas patiesi sāp. Muzejā ir ļoti daudz dažādu lietu, vēsturiski praktiskie priekšmeti, gleznas, viss kaut kas, bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja dominikāņu klosteris.

    Jā, klosteris.

    Napoleona karu laikā Donostiju nolīdzināja praktiski līdz ar zemi, pilsētā esot palikušas puslīdz stāvam uz roku pirkstiem saskaitāmas ēkas. Tai skaitā 16. gs. celtā dominikāņu konventa komplekss – San Telmo baznīca, klosteris un tornis. Kā mēs zinām, pilsēta tika atjaunota, nevis pamesta, taču man ne gluži zināmu notikumu notikumu rezultātā dominikāņi šo īpašumu zaudē un tas kaut kad pāriet pilsētas īpašumā. Pagājušā gadsimta sākumā nodibinātais basku muzejs trīsdesmitajos gados ievācas konventa kompleksā un tur dažādos laikos ir sabūvētas blakus vairākas jaunākas ēkas, tai skaitā arī viena ļoti mūsdienīga, taču konvents ir palicis kā tāds centrālais elements – ekspozīcijas ir telpās apkārt un pāriešana starp tām apmeklētēju atved uz centru – klostera iekšdārza kolonādi, kas ir skaisti renovēta, lai griestu gotiski renesansīgās cakas būtu redzamas visā kāšņumā.

    Bijušajās konventa baznīcas telpās no oriģinālās freskas un citiem rotājumus karš nav žēlojis, palikuši tikai daži blāvi pleķīši griestos, tapēc baznīcas centrālā telpa veltīta vienpadsmit milzīgu gleznu izstādei. Gleznas ir veidojis katalāņu mākslinieks Hosē Marija Serts (Josep Maria Sert i Badia) tieši šai baznīcai, tās ir milzīgas, bez rāmjiem un precīzi taisno sienu paneļu formā (virs arkām ir ieliektas maliņas). Krāsu gamma ir melni brūns ar zeltu, gleznas ir veltītas basku sabiedrības un kultūras vēsturei, un, lai gan es nesaprotu ne ceturto daļu izmantotā simbolisma, kopumā izskatās kaut kā patiesi skaisti un ievelkoši. Baznīca un gleznas ir viens kopums.

    Vēl mēs muzejā redzējām senas basku dzimtu zīmītes, ko nodeva no paaudzes paaudzē, dažus vēsturiskus tērpus (es pat pārsvarā paklusēju par ārkārtīgi neērto 18.gs. korsešu mītu, ar kuru daži puiši bija aizrāvušies (gide bija forša, bet noteikti ne tērpu vēsturniece)), drusku pārskatu par dažādu laiku basku glezniecību, un patiesībā visvisādas lietas – muzejs ir liels un cenšas sniegt vispusēju ieskatu basku lietās, tapēc te patiesībā varētu staigāt ilgi un dikti.

    Pēc muzeja mums ir brīva stundiņa līdz autobusam, kas vedīs mūs uz sidra pagrabiem, tapēc L. aizved mani uz dziju veikalu. Veikals ir necils, bet atpakaļceļā mēs uz ielas dabūjam svaigi ceptus, mazliet apdegušus kastaņus īpašā, divdaļīgā papīra maisiņā – vienā “kabatiņā” kastaņi, otrā vieta čužām.

    Mēs pie autobusa atnākam laicīgi, tapēc kolēģi sakāpj iekšā un es vēl 10 minūtes stāvu ārā un ēdu kastaņus. Sabiedriskajā transportā jāvalkā maskas, nevar taču ēst kastaņus caur masku.

    Konferences vakariņas tātad ir sidra pagrabā. Enerģiskā organizatore, kas risina nestrādājošo tehniku, sasauc cilvēkus no kafijas pauzēm, organizē autobusus, utt., mums iepriekš ir vairākkārtīgi ļoti izteiksmīgi uzsvērusi, ka sidra pagrabs ir “in the middle of nowhere” (nekurienes vidū), un tapēc, lūdzu, nenokavējiet autobusu. Kā arī, ka tur būs pavēss, tapēc vēlams neierasties sandalēs un uzvilkt ko siltāku. Tā kā es balansēju uz salšanas robežas kopš ierašanās (nepareizi novērtēju, kāds laiks būs, paņēmu nepareizās drēbes), es iebāžu rokassomā vēl vienu vesti, kas varbūt ir krīzes gadījumā pavelkama zem mana džempera.

    Autobuss uz nekurieni brauc nepilnu stundiņu, sidrotava atrodas kalnā blakus Donostijai. Tur mums liek vispirms atrast vietiņas un iekārtoties pie galdiem, tad ņemt savas glāzes un iet iegūt sidru. Sidrs glabājas kādās 8 vai 10 lielās mucās atsevišķā telpā. Katrai mucai virsū ir nosaukums un mazs krāniņš. Pēc sidra var nākt jebkurā brīdī, mucu telpā stāv onkulis ar atslēdziņu un, kad tu nāc ar glāzi, onkulis atgriež pēc saviem ieskatiem vienas mucas krāniņu un glāzē ielej mazliet sidra. Ja nāc vēlāk, onkulis ir pie citas mucas. Lejot glāze jātur vismaz pusmetru no krāna, un tā kā strūkla iet ļoti slīpā leņķī, ir jāmāk pareizi nomērķēt glāzi un neaplieties. Uz grīdas ir restes, lai, ja tu netrāpi, tad ir kur notecēt.

    Organizatore piesēžas pie mūsu galdiņa, tapēc mēs mazliet uzzinām, ka sidrotavas ir parast visu ēdienu servē uz kopšķīvjiem, no kuriem brālīgi dalās visi pie galda sēdošie. Vispirms mums ir omlete ar mencu (“jūs paņemiet šitā ar maizīti! tam nemaz nevajag galda rīkus!”), pēc tam mums dod baltās zivs gabaliņus, kas pārlieti ar tomātu mērci vai apkrāmēti ar ceptiem sīpoliem un zaļo papriku, bet galvenais vakariņu hīts ir milzīgs, izcili apcepts steiks ar kaulu. P. saka, ka tas ir t-bone, tikai mazliet neparasti sagriezts, man izskatās, ka tur ir vienā pusē riba un vienā mazliet mugurkaula mala, bet es tomēr arī sakaunos, ka steiku anatomiju es neesmu apguvusi. Steiks ir apgrilēts tik izcili, ka es esmu apbsolūtā sajūsmā un pie viena mainu viedokli par to, cik sarkana steika iekšpuse man patīk.

    Pie galdiņa ar mums sēž arī divas pētnieces no Dienvidāfrikas, māte un meita, un steiks lieliski darbojas kā saliedēšanās pasākums – mēs aktīvi dalāmies un pļāpājam, kuram labāk sarkano vidiņu, kuram tauciņu, kuram maliņu. Kad mēs nerunājam par steiku, mēs runājam par zulu valodu, latviešu valodu, dažādām pārtikas tradīcijām, īstām un mākslīgām Ziemassvētku eglītēm, un vēl miljons lietām, un cita starpā viņas lūdz nodot sveicienus mūsu vadītājam – pasaule ir maza un viņi kādreiz ir strādājuši pie kopīgiem projektiem. Steiks ir tik izcils, ka mēs palūdzam vēl vienu, bet otram pavārs laikam ir steidzies, un visi, ieskaitot mūsu organizatori, vienojas, ka tas ir čut par maz izcepts.

    Par sidru man pirmajā brīdī atmostas vecā nepatika pret puvušo ābolu smaržu, taču ar laiku man iepatīkas – šejienes sidri ir svaigi, nepārsaldināti, taču arī ne mežonīgi skābi. Godīgi sakot, tie ir labākie sidri, ko es jebkad esmu dzērusi par spīti tam, ka es ne sevišķi labi spēju izjust atšķirības starp dažādām mucām. L. ir rezervētāka, viņai puvušo ābolu smaržas problēma ir vēl izteiktāka, taču viņa piekrīt, ka šis ir nepārprotami piedzīvojums. Muca pašā kreisajā galā ir manāmi saldākā kā pārējās, un arī dzeltenāka, un L. vienu reizi, kad pagrabā nav sidra gribētāju rindas paprasa, vissaldāko, ko pēc vairāku onkuļu apspriedes, arī dabū. Vēlāk viņa man saka, ka tas saldais sidrs esot kļūda. Es, ja varētu, paceltu uzaci: tas ir kā? Izrādās, kaut kad vēlāk organizatorei esot sidra onkulis prasījis, ka ir tie dīvainie cilvēki, kas prasa to kļūdaino sidru no mucas kreisajā galā. Šķiet, L. nebija vienīgā.

    Desertā mums ir cepumi, balts, pastingrs siers un klucītis ābolu želejievārījuma. Izskatās askētiski, kā jau viss šodien, bet garšo arī tas sasodīti labi. Ir dzīvē bijušas konferences, kur vakariņas ir skatā daudz smalkākas, bet šīs ir patiesi piedzīvojums un vismaz man – noteikti pozitīvs. Sliktā lieta ir tā, ka es tagad vairs nevaru apgalvot, ka man negaršo nekāds sidrs.

    Ap vienpadsmitiem organizatore mēģina mūs saganīt uz autobusu. Cilvēki ir aizrunājušies, neviens viņu nedzird. Viņa uzkāpj uz sola, hello, hello. Nav sevišķi efektīvi. “We have a buss! It is already here!” Beigās viņa sāk vilkt džemperi uz augšu un rādīt vēdera stūrīti, sak, nu, vai man jāizģērbjas, lai jūs pamanītu? Iespējams, tas palīdz, jo līdz pusnaktij mēs tiešām esam pilsētā. Centrā esot bezmaksas salsas un bačatas deju vakars, un man patiesi sāp uz turieni neaiziet, bet vecums nenāk viens, un mums ir jāpaguļ, ja mēs ceram kaut jel kā funkcionēt turpmākajās dienās.

    Starp citu, man sidrotavā nevajadzēja to vesti, tur attiecībā pret pašreizējiem laika apstākļiem nav nemaz tik auksts.

    P.S. Uz piena un ūdens termosiem ir rakstīts Esnea un Oloa
    P.P.S. Spriežot pēc novērojumiem, te ir vietai netipiski auksts šobrīd – pirmajā vakarā itāļu ēstuvē kāds puisis atnāca, novilka pufaiku un tad zem tās bija vēl viena pufaika, kuru viņš arī novilka, un tad zem tās bija hudijs.

  • Donostija 2: kur ir piens?

    Nākamajā dienā ir pirmā konferences diena un mēs, piecēlušies, cik vien saprātīgi vēlu iespējams, dodamies turp. Konferenci organizē Basku zemes universitāte, tas ir pavisam netālu un mēs, pateicoties kolēģu pūlēm, atrodam ātri un bez maldīšanās. Auditorijā nav rozešu, bet citādi ļoti normāla mūsdienu stila ēka, visnotaļ kantaina. Kafijas pauzē izvēle ir maza, bet dod garšīgu keksu un ļoti normālu kafiju, tapēc esmu apmierināta. Kādu brīdi gan iespringstam ar piena meklēšanu… Dzērieni rūpīgi sapakoti termosos, kuriem virsū ir ļoti lieli, skaidri uzraksti, bet, protams, ne angliski. Bet nu es neesmu pirmo reizi “vecajā Eiropā”, mani tas nepārsteidz. Kafiju ir viegli sazīmēt, bet ar pārējiem termosiem ir kaut kas mulsinošs. Piens spāniski ir leche, es to vakar uzzināju, kapēc te nekur nav… Nu pag, nu te būtu jābūt pienam un karstajam ūdenim tējai, cik grūti varētu būt to atšķirt?

    …

    …

    Nu, teiksim tā, man pēc brīža parādīja. Jo uzraksti nebija spāniski. Un basku valoda ir Eiropas laikam vienīgā izolētā valoda. Izolētās valodas ir tādas valodas, kam cilvēki nav mācējuši izdomāt, kādai plašākai valodu saimei tās pieder, jeb vienkāršoti sakot, tās nav sevišķi līdzīgas nevienai citai valodai ne tikai apkaimē, bet patiesībā, nu, nekur. Līdz ar to zināšanas par pienu spāņu valodā nekādi nepalīdz, ja tu esi Basku zemes Basku universitātē 🙂 Starp citu, tas bija vārds uz burta e, bet ne tas, ko piedāvā gūgles tulkotājs.

    Kafija ir karsta, smaržīga un dzīvinoša, jo piens termosā ir ritīgi karsts un nedzesē kafiju.

    Pusdienās mums dod dažādas sviestmaizes, ar tunci es nepaspēju dabūt, bet veģetārās un vegāniskās ir ritīgi labas. Pie pusdienām dod vīnu. Ar laiku izrādās, ka vīns ir visuresoša reģionālās dzīves savstāvdaļa. Sviestmaizes ātri beidzas un L. ierosina aiziet līdz Ondaretas pludmalei un tad paieties pa to gar Ulija kalnu, jo tur uz priekšu būšot kaut kādas skulptūras. Es brīdi svārstos, bet ejam.

    Pa ceļam L. priecājas par kokiem un es uzzinu, kā izskatās pīnijas (garas, skaistas skujas), mēs redzam pāris ziedošus dekoratīvos augus (bet tiešām tikai pāris, ir nesezona, ja) un nopriecājamies, ka nesalst tik ļoti. Grūti pateikt, vai tas ir temperatūras vai izgulēšanās dēļ.

    Pludmale beidzas un gar kalnu kādu gabalu ved ērti izbūvēta promenāce, kas nedaudz apliecas ap kalnu un tad vienkārši beidzas. Promenādes galā ir trīs aprūsējušas un ļoti abstraktas skulptūras, tās atgādina no milzīgiem dzelzs stieņiem izlocītus ķerekļus. It kā nekas dižs, bet rūsainā virsma iederas skatu laukuma mežonīgajā šarmā – blakus vienā pusē mums ir stāva klinšu siena, otrā pusē ir skats uz pāris akmeņiem lejā un tad bezgalīgi plašo okeānu tālē. Kalna sienu veido slīpas, vertikālas līnijas – es neizprotu atbildīgos ģeoloģiskos procesus, bet ir ļoti redzams, ka klints sastāv no kaut kādām kārtām, gandrīz kā kārtainā mīkla. Arī ūdenī iekritušie klintbluķi ir kārtaini, un tur erozija kārtu efektu vēl pastiprina, mīkstākos slāņus izskalojot. Fotogrāfējam, pasēžam, atkal fotogrāfējam, atpūšamies līdz pēdējam brīdim – okeāna trokšņi lieliski iztīra galvu no liekiem trokšņiem un te ir sasodīt patīkami atrasties.

    Otrajā konferences kafijas pauzē piena kannām ir pieskočotas vienkāršas papīra zīmes ar rokrakstītiem milk – piens angļu valodā.

    Pēc prezentācijām nekādu konferences pasākumu nav, tapēc mēs aizejam viesnīcā mazliet atpūsties un tad aizejam vakariņās. L. izpēta TripAdvisor un rada stratēģiju, kur mēs iesim, bet gribētākā vieta ir ļoti aizņemta, vēl vismaz viena vieta ir pazudusi. Vēl viena ir itāļu vieta ir pilna, bet mums paveicas un, kamēr mēs domājam, ko tālāk, kāda sieviete aiziet un atbrīvojas galdiņš. Vispār šī vieta ir hibrīds – ir iespējams arī pie kases nopirkt dzērienu un picas šķēli un spriņģot apkārt (un daudzi jaunieši tā dara), bet mēs gribam pasēt. Pasūtam katrs pa pastai (man bija ar bumbieriem un sieru pildīti pastas sainīši siera mērcē ar pāri pārbērtiem valriekstiem) un sadalām uz trijiem pudeli vīna. Apkārt ir pēc manas izjūtas ļoti trokšņaini, bet tomēr daudz trokšņaināk, nekā superaizņemtajā pirmajā vietā, kur taisījāmies iet. Pasta ir svaiga, ēdiens ir pa pirmo un mēs kādu brīdi pļāpājam ļoti patvaļīgas muļķības.

    Pēc atgriešanās viesnīcā diemžēl nākas nevis iet gulēt, bet ķerties pie rītrīta prezentācijas. Jo sliktas plānošanas, briesmīgas aizņemtības un citu nelaimju dēļ prezentācijas nav. Okei, es neesmu tā, kas uzstājas, bet līdzautors es esmu un viens datu fails arī vēl ir jāuztaisa. Nocīnamies līdz trijiem un vismaz es savā prātā apņemos kauties, lai citreiz tā nenotiktu, bet beigās prezentācija ir, dati ir, viss ir labi, un mani pat piemeklē zināma gandarījuma sajūta. Modinātāju gan es pārstādu mazliet vēlāk, pirmais rīta referāts neizskatās nu tīiiiiiiiiiiiiiiiiiiik ļoti interesants.

  • Donostija 1: celties nav jautri

    Agrie lidojumi nav mana stihija. Kopš nedzīvoju Rīgā, lidojums ap septiņiem nozīmē celšanos ap četriem. Tas, ka aiziepriekšējā/iepriekšējā dienā piedalījos draudzenes 30. gadu dzimšanas dienā ar kūku pusnaktī, arī, ē, neuzlaboja situāciju, neatkarīgi no tā vai tur alkoholu pieliek vai atņem. Bet vismaz nebraucu viena, kopā ar mani ir kolēģe – tas palielina varbūtību, ka es pa miegam nepazudīšu velnzinkur. Pat nemēģināju dzert kafiju lidostā, labāk vēl pasnaust lidmašīnā.

    Lidmašīnā skumji ieķiķināju par atkārtotajiem paziņojumiem, kā vīrusu izplatīšanās mazināšanai vajag turēties vienam no otra pa gabalu iekāpjot un izkāpjot, jo krēsli, protams, visi ir izpārdoti visi, bez atstarpēm, un masku maz. Klasiska darbības imitācija, būtībā meliņi, lai novērstu uzmanību, ka katram pašam par sevi jārūpējas. Bet pasnaudu tīri ciešami.

    Bilbao nolaidāmies ap pusdienlaiku, tur apmācies un līņā. Bet mums patiesībā nevajag pašu Bilbao, mums vajag autobusu tālāk. Kolēģe to veikli atrod, un, lai gan tas kā jau stilīgs bērns mazliet nokavē, bet biļešu automāts mums nedod biļetes, beigu galā mēs tomēr sēžam autobusā iekšā un rullējam uz galamērķi – Donostiju jeb Sansevastjanu. Ceļš gleznains līdz vājprātam par spīti mākoņainajam laikam – šajā pasaules nostūrī ir ļoti stāvi kalni, tapēc gan mājiņas, gan daudzās aitas izskatās gandrīz vai pēc sprudītēm uz pie slīpas sienas. Vienu mazu brītiņu redzējām arī okeāna stūrīti.

    Galapunktā mūs sagaida otrs kolēģis, kas te ir ieradies jau dažas dienas iepriekš, un viņam pa šo laiku ir sakrājies, ko mums parādīt. Pa ceļam no autoostas pietiek tikai ar nelielu līkumu, lai izvestu mūs lielāko no divām pilsētas pludmalēm* – mazā līcītī ir smalku smilšu liedags, ko abos galos norobežo kārtīgas klintis. Līča izeju uz okeānu ne tikai veido kārtīgs sašaurinājums, bet tajā pa vidu vēl arī ir iestājusies Santaklāras sala – neliels neapdzīvots kalns ar, iespējams, vienu vienīgu mājiņu tajā (kas patiesībā izrādās bāka). Līča kreisajā pusē ir lielāks kalns ar lielu Jēzu galā (kolēģis gan teica, ka tas varētu būt arī Supermario, bet es tomēr šaubos), un līča labajā pusē ir kalns bez Jēzus. Bet ar bāku un funikulieri, nevienu no kuriem no pilsētas puses nevar sevišķi viegli redzēt. Santaklāras saliņa un šaurais līča kakls pasargā līdzi no ļoti lieliem viļņiem, taču ne no paisuma un bēguma – kā jau cilvēks, kas okeānu ikdienā neredz, es kārtējo reizi ar apbrīnu vēroju milzīgo ūdenslīmeņa izmaiņu, kāda iespējama nieka četru stundu laikā.

    Aizgājām uz viesnīcu, nometām mantas, uzpildījām kuņģīšus ar netālu nopērkamu pokebļodu (es paķeru arī īpatnēju desertsacepumu ar putkrējumu, kas saucas “trīs pieni”) un tad devāmies uz vakara pasākumu. Šajā konferencē Welcome Drink neierastā kārtā tiešām ir vakarā pirms konferences sākuma. Ejot pa pilsētu, es gandrīz nepārtraukti priecājos par reģionam raksturīgajām kaltajām balkonu margām – tik daudz, tik skaistas, tik dažādas. Sanāk atgriezties pie līča, tagad ūdens ir zemāk kā uz viesnīcu ejot, tapēc pludmalē ir vairāk staigātāju un rotaļājas arī kādi suņi. Bet kopumā ir nesezona un vēss, tapēc ir tikai pāris peldētāji. Es salstu par spīti tam, ka viesnīcā esmu pārģērbusies un kā nebūt uzmocījusi džinsas pa virsu legingiem – nebiju pietiekami rūpīgi skatījusies laika ziņās, šķita, būs ap desmit grādiem, bet ir pieci.

    Konferences atklāšanas dzēriens ir pilsētas domes ēkā. Tā ir liela ēka līča otrā pusē, ar diviem torņiem centrā un ārkārtīgi gleznu interjeru. Kāpnes, kas karaliski izlokās, lai no pirmā virs zemes paceltā stāva vestu uz nākamo, marmora kolonas, milzīgi, daļēji apzeltīti enģeļi, krāsainas, rakstos izliktas marmora flīžu grīdas. Mēs ar kolēģiem kādu brīdi spriežam, kāda gan varētu būt šīs ēkas vēsture, līdz atklāšanas uzrunās tiek pastāstīts, kas tas ir izbijis kazino, kas par rātsnamu konvertēts pēc tam, kad uz laiku ir bijušas aizliegtas azartspēles. Jāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, kaut kas tajā ēkā atgādina tādu kā filmu kazino auru.

    Dzeram vīnu, ēdam tradicionālas uzkodas un pļāpājam ar starptautiskajiem kolēģiem. Starp uzkodām ir mietiņi ar olīvēm, halapenjo un anšoviem, kā arī mazas, grauzdētas maizītes ar pastēti, sēņu groziņi un ar plucinātu pīli pildītas mikročabatiņas. Mani favorīti ir pastēte un pīle, te nu bija veģetārie centieni. Vīns ir nepieklājīgi labs, L. mēģina nofotogrāfēt etiķeti, un viņai tas arī izdodas… vispirms pacietīgi pagaidot, kad kāds kungs beidz plaši žestikulēt ar pudeli rokā.

    “Īpaši svarīgie cilvēki, ar kuriem, jums, meitenes, noteikti ir jāiepazīstas” ir aizņemti ar citiem (kuriem droši vien arī noteikti ar viņiem jāiepazīstas), tapēc P. atmet ar roku centieniem mūs socializēt un aizved vēl vienā pastaigā pa naksnīgo pilsētu. Apejam ap nelielo jahtu ostu un uzbraucam ar liftu gabaliņu augstāk Urgula kalnā (kalnā ar Jēzu), kur ir skatu platforma ar pilsētas panorāmu. Redz lielāko daļu pilsētas. Apsēžos uz soliņa un paceļu kājas pret margām – ceļotāja asums ir zudis un šiem zābakiem ir cieta lieste, pēdas liek just. Vakars ir mierīgs, vēja nav, un uzvilkusi visus džemperus, es vairs gandrīz nesalstu, tapēc ainava ir idilliska. Priekšā ir plašā joslā dažādas gaismiņas, ieskaitot vienu ļoti krāsainu panorāmas ratu, kur manu uzmanību piesaista fakts, ka viens sektors nedeg vispār, bet viens ir sabojājies un izkritis no ritma. Pa labi ir tumsa un divas bākas – no šejienes redz gan mazliet tuvāko Santaklāras salas bāku, kas izskatās vien pēc mirdzoša punkta, gan tālāko Ulija kalna (kalns bez Jēzus) bāku, kuras stara rotācija skaidri iezīmējas naksnīgajās debesīs. Ir tā mierīgi.

    Atpakaļ ejot, okeāns ir tuvu bēguma minimumam, tapēc mēs ejam lielu gabalu pa pludmali. P. grib pa leju iziet visā pludmales garumā, bet tas mums neizdodas – tā kā nav pats minimums, vienā vietā ūdens ir par augstu un mēs netiekam pāri nelielai klinšu čupiņai. Kāpjam vien atpakaļ augšā uz promenādi, kura ir izbūvēta, nezinu, metrus 10 virs pludmales. Nu jārespektē taču paisuma vēlme ienākt pilsētā.

    Atpakaļ viesnīcā rodas ideja, ka varētu mazliet pirms miedziņa iedzert tikai vienu glāzi vīna un pagaršot pa dienu pārtikas veikalā iegūtās uzkodas. Kazas kamambērs izrādās absolūts dievu ēdiens, un lētais, sarkanais vīns, ko mēs nopirkām, nesaprotot ne vārda no etiķetē rakstītā, ir labāks arī kā divreiz dārgāki vīni Latvijā. Ir tuvu divpadsmitiem, kad L. šokēta konstatē, ka vīna pudele ir cauri (hei, mēs esam trīs, ja, un tā ir pudele, nevis spainis), un paziņo, ka ir jāiet gulēt, lai būtu kaut mazākās cerības rīt kaut ko saprast. Es jau sen esmu ietinusies sedziņā.

    _______________________
    * Es vēlāk apskatījos, tehniski skaitās, ka Donostijā ir 3 pludmales, bet divas ir blakus un tās atdala neliels kalniņš, tapēc es tās noturēju par vienu. Trešā ir upes otrā pusē, to es vēl neesmu redzējusi.

  • Pēcsērija

    Trešdien, 2011-06-01
    18:58

    Bildes ir izšķirotas un nopublicētas šeit pat, iekš fotki.com.

    Spožā saule un grandiozie arhitektūras izmēri ir atstājuši specifiskas pēdas – bildes ir pārāk kontrastainas un horizonti šķībi. Rotēju, rotēju tos horizontus līdz apnikumam, bet vēl palika visādi šķībumi. Piemēram, šo bildi, sagriežot taisni un apcērpot malas, pārāk daudz kas paliek ārā.

    Pārskatot bildes atcerējos dažus skanīgus nosaukumus, kas man patiesībā gandrīz neko nenozīmē – Alekante, Alboroija,… Lai gan, kaut ko nozīmē gan – Alekante ir tā vieta, kur es būtu nokļuvusi, ja vilciens būtu sācis kustēties, kamēr es skrēju pēc lakata. Alboroiju bieži rakstija pie čufu stendiem. Tas droši vien ir kaut kā līdzīgi kā ar Astrahaņas arbūziem.

    Laimīgu jums bilžu baudīšanu, es tikmēr iešu sentimenta mākta pameklēt somā, vai tur vēl nav atlicis tresdaļmaišelis čufu.

    Komentāru nav.

  • Uz lidmašīnu – īsti spāņu stilā

    Svētdien, 2011-04-10
    23:56

    Vilciens no Valensijas laiski ieripoja Barcelona-Sants stacijā, un mēs, apņēmušās lieki nekavēties, devāmies meklēt vilcieniņu uz lidostu. Lai veiksmīgāk noritētu nokļūšana lidostā, es uzņēmos šefību par čemodānu, bet G metās izlūkos.

    Barselonā ir metro, starpilsētu vilcieni un īpaša veida vilcieniņš uz lidostu. Katram no šiem vilcienu veidiem vajag savādākas biļetes, tāpēc pagāja kāds brītiņš, kamēr atradām īsto automātu, kur dabūt īstās biļetes. Uz lielā ekrāna izlasījām, ka vilciens uz lidostu ir no 14 ceļa pēc 7 minūtēm, un, kad biļetes bija rokā, braucām ar eskalatoru lejā. Čemodāns smags kā dubļos iestigusi cūka, tāpēc ar paskaļu “bums” tas nokrita vienu pakāpienu lejā. Veiksmīgi, ka pa abiem nekritām tālāk, bet man liekas, ka pēc tam viņam sāka šūpoties viens no riteņiem.

    Lejā sarakstā neviena vilciena uz lidostu nav, perons tukšs, bez mums pilnīgi neviena cilvēka ar čemodānu. Radās nelabas aizdomas. Uzbraucam atpakaļ augšā, un pirmais sastaptais apsargs saka, ka “aeroport” atiet no 9.perona. Viņš mūs izlaida pa kaut kādiem palīgvārtiņiem atpakaļ galvenajā stacijas daļā.

    Lai gan braukušas netikām, tomēr vārti mūsu biļetes otro reizi, lai tiktu uz pareizo peronu, ņemt pretī atteicās, tāpēc G gāja pirkt jaunas. Pretī vārtiem uz 9.peronu gozējās 2 apsargi, tāpēc, pirms zaudēt vēl vienu biļešu pāri, es tiem īsti spāniskā stilā uzbļāvu: “Aēropot?!”, apsargi pamāja, si, un davāmies lejā uz peronu. Vēl viens mazāks bums čemodānam.

    Šoreiz perons pilns ar atbilstoša rakstura publiku ar čemodāniem. Kādu laiku gaidam (viens vilcieniņš uz lidostu bija aizgājis, gaidījām nākamo 15 minūtes vēlāk), līdz G mana, ka uz ekrāna ar sarakstiem sāk rādīties kaut kas par nākamo vilcienu “out of service”. Es mierinu G, ka tam uz mums nevajadzētu attiekties, jo nākamais vilciens ir uz Svēto Vinsentu kaut kurieni.

    Svētais Vinsents atnāca laikā.

    Aēroports arī atnāca laikā, bet uz 10.perona. Augstie spēki par mums apžēlojās – 10.perons bija 9.perona otra puse, tāpēc mēs tajā vilcienā tomēr iekāpām.

    Apbrīnojamā kārtā tālāk viss norisinājās diezgan gludi – lidostā mūs sagaidīja vietējais autobuss, lai pārvestu no 2.termināļa uz pirmo, bagāžu nodevām un drošībai cauri tikām ar nelielielu pīkstienu par godu manām zandalēm.

    Elegantu punktu uz i ceļojuma noslēgumam uzlika tas, ka pret paņemtajiem rokas bagāžas ratiņiem es vairākas reizes apsitu kājas, pēdējā reizē – tā, ka asinis nošķīda uz visām pusēm un brīdī, kad pie vārtiem sāka mirgot uzraksts “last call”, es metos iekšā tualetē pēc kāda nebūt papīreļa/salvetes, ar kura palīdzību uzkopt kāju.

    Fakts tomēr ir un paliek fakts: kolēģu pesimistiskā prognoze nepiepildījās, lidmašīnu mēs nenokavējām. Mēs esam atpakaļ Rīgā, sveikas un veselas, un rīt startējam uz Tartu. Cik labi, ka man nav šajā braucienā nekas jāplāno.

    Komentāru nav.

  • Atpakaļceļš – pārdomas braucot ar vilcienu

    Svētdien, 2011-04-10
    22:48

    Sēžot vilcienā uz BCN, var mēģināt fiksēt vēl kaut kādus nieciņus. Interneta gan te nav – publicēšana notiks vēlāk, ļoti ticams, ka jau man pašai esot Latvijā. G, neskatoties uz agrāk izteiktajiem noraidošajiem apgalvojumiem par gulēšanu vilcienā, tieši to dara – guļ.

    Kad braucām uz Valensiju, es aizmirsu vilcienā savu lielo zīda lakatu. Meitene, kas sēdēja man blakus, uz perona pienāca un mums to pateica, un, G mudināta, es aizskrēju pusvilcienam cauri pakaļ pēc lakata. Labi, ka vilciens stacijā stāv veselas astoņas minūtes, pirms doties tālāk uz Alekanti. G teica, ka tas esot ļoti tālu no Valensijas.

    Lai aizvērtu čemodānu pēc tam, kad tur bija iedabūtas mūsu lupatas, suvenīri, papīri un visbeidzot manas botes (turpceļā man tās bija kājās, bet ir par karstu, lai es spētu saņemties un tās uzvilkt, kamēr jāceļo cauri Spānijai), G tam dabūja sēsties virsū. Cerams, ka nebūs pārsvars.

    Arī Valensijas stacijā bagāžas glabātuvi sauc par “left luggage” (aizmirstā/pamestā/kreisā bagāža), bet nu jau tas mūs vairs nepārsteidz. Vienkārši uzjautrināmies.

    G vakar vakarā izmisīgi pētīja mums pieejamās kartes, mēģinot tikt skaidrībā ar metro stacijas, kas atrodās pie Valensijas Sorollas stacijas, nosaukumu. Kartē bija Jesus, Google Maps – “Joaquin Sorolla”. Šorīt izrādijās, ka taisnība ir Googlei, spāņi nav vīžojuši izdot jaunas kartes tikai tāpēc vien, ka tagad centrālais vilcienu satiksmes punkts atrodas citā vietā. Vispār tipiski spāņu garā 🙂 Pēc šī ceļojuma Darela Grieķijas apraksti liekas tik dabiski, nemaz ne kariķēti. G atzīmēja, ka “Jesus” ir īstais vārds, ar kuru raksturot situāciju ar stacijām un kartēm.

    Vakar, meklējot Sorollas staciju, ieplīsusī G karte beidzot sadalījās 2 atsevišķās daļās. G rezumēja, ka ir ļoti labi, jo pilsētas centrs un dzīvoklis abi palika vienā kartes pusē.

    Vakar mājupceļā no stacijas, kurš kārtējo reizi bija virzīšanās gandrīz zināmā virzienā pa daudzām mazām centra ieliņām, kurām kartē nav nosaukumu, netīšām atradām specializēto vīna veikalu veclaicīgā stilā. Kad izstāvējām rindu, kuru patiesībā veidoja viens pircējs – jauniešu pāris, kam vajadzēja kaut ko specifisku, ko sirmais vīna onka ilgi meklēja veikala dziļumā, nopirkām “Venēcijas ūdeni” (Varbūt tomēr Valensijas ūdeni?) – 7 grādus stipru apelsīnu dzērienu, kura garša lielā mērā līdzinājās vietējai apelsīnu sulai (ar biezumiem un mizu piegaršu).

    Vaniļas pāksti nopirku pa pusotru eiro. Rīgā atrast vaniļas pāksti pa pusotru latu man parasti neizdodas;)

    G seja vairs nav sarkana, man drusciņ vēl ir. Bet vispār apdedzinātais deguns gandrīz nemaz vairs nesūrst.

    Austiņu radio vilcienā ir lielisks izgudrojums. Man patīk piedāvātā mūzika. 3.kanālā gan šoreiz lasa dzeju (spāniski, kā gan citādi), bet izdevās atrast arī mūzikas kanālu.

    Tipiskais spāņu fenotips ir tumši brūnas acis un melni vai tumši brūni mati. Šeit ilgi dzīvojošos ziemeļeiropiešus var atšķirt pēc pelēkajām/gaiši brūnajām acīm un brūnā ādas nosauļojuma. Spāņiem pašiem ādas tonis parasti ir tāds kā dzeltenāks, tāds kā gaišāks nekā labi ceptam ziemeļeiropietim 😛 Mans apdedzinātais deguns man skaidri atgādina, ka šeit cilvēkiem ir izveidojušies pielāgojumi, lai te dzīvotu, un man šādu pielāgojumu NAV. Nevienam ziemeļeiropietim neiesaku braukt uz Spāniju vasarā. Pavasarī un rudenī ir silti un labi, bet ko te varētu nepieredzējis organisms darīt tempratūrā, kas pārsniedz ķermeņa tempratrūru, gan nezinu.

    Ā, cita starpā – plānu sestdien izbraukt ar velosipēdiem pa visu Turijas veco gultni mēs atcēlām, jo kopš ierašanās katra nākamā diena bija būtiski siltāka par iepriekšējo. Šodien 11 no rīta stacijā pie pašas jūras vilciens ir samērijis āra tempratūru 21 grādu (vilcienā uz neliela ekrāniņa rāda šādu informāciju: vagona numuru, galapunktu, pulksteni, ātrumu un āra tempratūru).

    Šeit praktiski nemaz nav jūrmalas – 100 metru plata smilšu strēlīte un pēc 200 metriem var būvēt ātrvilciena sliedes. Reizēm ir vienkārši klintis līdz pašai jūrai.

    Komentāru nav.

  • Ceturtā diena – pagurums

    Sestdien, 2011-04-09
    23:13

    Pēdējā pilnā diena Spānijā. Rīt pusdeviņos vilciens uz Barselonu.

    G teju neizmseļamā enerģija ir izsīkusi, manējā arī.

    Šodien braucām uz Universitāti ar velo. Lai novērstu vakardienas kļūdas, nopirkām sauļošanās eļļu, par kuru laik pa laikam ierēcu, jo milzīgā pārguruma dēļ nāk smiekli par teju jebko. Šajā gadījumā par to, ka eļļai virsū rakstīts solījums “to protect and pamper your skin”. Kārtīgi iesmērējāmies un uzsējam uz galvas lakatus. Noklausījāmies pāris referātus, izīrējām divriteņus un braucām uz ostas pusi, kur atrodās zinātnes muzejs.

    Pēc brauciena iegājām “Angļu kortā” (lielveikala nosaukums) atdzist un izdzert aukstu kafijas kokteili. Nopirku kokvilnas cepuri ar puķainu oderi, būs suvenīrs no vietas, kur dabūja vienu no retajiem saules dūrieniem.

    Vazājāmies, vazājāmies pa zinātnes muzeju, kamēr galīgi piekusām. Kosmosa izpētei veltītajai ekspozīcijai galīgi nepalika laika 🙁 Bet es redzēju autentisku Nobela medaļu. Daudz interaktīvu eksperimentu.

    Atpakaļ braucām ar velo, jo vajadzīgajā virzienā nebija metro. Devāmies noskaidrot, kas īsti ir ar tām vilciena stacijām un biļetēm. (No rīta neizdevās nopirkt vilciena biļetes, jo dumjā mājas lapa netika galā ar Latvijas telefona numura validāciju).
    Pētījām, pētījām, līdz uzzinājām, ka mūsu rītdienas vilciena attiet no Džoakima Sorollas Stacijas, kura mūsu tūristiem izdalāmajā kartītē nav iezīmēta. T.i. , nevis tā ir ārpus kartes, bet tā kartē nav uzzīmēta vietā, kur atrodas, jo kopā ar blakus esošo metro staciju ir uzcelta pēc tam, kad G pēdējo reizi bija Valensijā.

    Ripinājāmies ar velo garām sliedēm ar pieņēmumu, ka braucot pietiekami ilgi, mēs atradīsim to Sorollas staciju. Braucām un braucām, līdz nokļuvām Valencia Nord – centrālajā stacijā ar kuru sliedes beidzās. Secinājums: Sorolla izrādījās sliežu otrā pusē. Nu labi, nopirksim centrālstacijā biļetes un tad meklēsim Sorollu. Plāns izgāzās ieraugot daiļrunīgo paziņojumu, ka biļešu pārdošana pārcelta uz Sorollu. Beigu galā atradām to nelaimīgo staciju, un pie viena atpazinām metro staciju, kuru redzējām pirmajā vakarā. Tad arī sapratām, ka ne Sorolla, ne tuvējā metrostacija kartē nav iezīmēta. Beigu galā mēs tās biļetes dabūjām, kā nebūt pārdzīvojot faktu, ka kasieris angļu valodas trūkumu aizstāja ar vērienīgiem flirta mēģinājumiem.

    Metro staciju nosaukumi labi liecina par to, ka Spānija ir katoļu valsts. Sorollas stacijai tuvākā kartē iezīmētā metrostacija saucās Jesus, savukārt dzīvoklim tuvākā metro stacija (un viena no lielajām ielām) – Angel Guljermo.

    Tikušas galā ar vilcienu jautājumu devāmies cauri dažiem veikaliem uz majām. Lielās gājēju ielas, kas iepriekšējās dienas pēc tumšas iestāšanās bija tukšas un klusas, tagad bija pārsteidzoši pilnas ar restorānu galdiem un čalojošu dzīvību. G skaidroja, ka tas tāpēc ka nedēļas nogale (tusiņš pamazām sākās jau vakar vakarā).

    No rīta bijām tirgū. Daudz augļu, riekstu un garšvielu. Kaut kā savādāk kā Rīgā. Nopirku pa lēto krietnu paciņu safrāna.

    Komentāru nav.