Laumas piezīmes

Tag: Stambula

  • Stambulas pēcsērija

    Stambulas brauciena bildes beidzot ir izšķirotas, izgrozītas, saliktas fotkos un sakomentētas. Laipni lūdzu!

    Bildēs ir pa pilnam visādu dīvainu efektu gan spilgtās saules dēļ, gan tāpēc, ka nebiju rēķinājusies ar platleņķa objektīva savdabīgajām īpatnībām, gan tāpēc, ka brīžiem ceļa biedri vienkārši sasodīti steidzās. Pēdējā dienā, kad sāka trūkt laika, dodoties uz lidostu, N. piedāvājās panest manu čemodānu. P. teica, ka daudz efektīvāk būtu, ja atņemtu man fotoaparātu. N. tomēr palika pie čemodāna, un labi, ka tā.

    Es nosēdēju sasodīti, neprātīgi daudz stundu pie tām bildēm (kādas 4-5 pilnas dienas varētu būt, man sākumā bija vairāk kā 6GB), un vienalga man mazliet kremt, ka neesmu palūgusi nofotogrāfēt mani kopā ar tām meitenēm, ko satiku mošejā; ka trūkst bildes ar piegružoto tuneli pie Eminonas autobusu galapunkta, ka trūkst bildes ar Galatas torni, skatoties no apakšas, ka… gan jau ir vēl kaut kas, ko ātrumā neatceros. Tā droši vien ir pazīme, ka brauciens bija episks.

  • Pāri palikušie nieki

    Stambulā nopirku ļoti skaistu, gaiši zilu, gandrīz baltu lakatu. Nav ne lēts, ne zīda, bet man ellīgi patīk. Pārdevējs drošības pēc apjautājās, vai man nevajag arī kādu lakatu mamma, vai māsai, vai nu vismaz draugiem. P. savukārt atnāca apvaicāties, vai mani nevajag glābt, jo es veselu mūžību nevarēju izvēlēties starp zilo un vienu rakstainu. Bet vispār, iespēja ar draugiem sarunāties valodā, ko apkārtējie nesaprot, ārzemēs vispār mēdz būt bonuss.

    Vienā no pirmajām dienām, ejot garām Jaunajai mošejai dzirdējām strīdu. Nezinu, kas tur bija noticis, kautiņš nebija, bet viens no iesaistītajiem puišiem izteiksmīgi kliedza: “Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju! … Faaaaaaak Ju! Faaaaaaak Ju!”

    Spānijā nevar pieaicināt viesmīli, uz viņu uzstājīgi skatoties. Stambulā tā droši vien varētu pieaicināt veselu viesmīļu karaspēku. Vismaz, ja tu esi Ziemeļeiropas meitene.

    Pie galda mazāk smalkās iestādēs mums regulāri deva tikai dakšiņu, nazi nē. Nožēlojami vēlu attapos, ka droši vien tradicionālais ēšanas veids ir visu laiku vienā rokā turēt maizi un ar to arī palīdzēt uz dakšiņas uzvākt visu izvairīgo ēdienu. Turcijā pie ēdiena ēd klāt stipri daudz maizes.

    Mani nedaudz mulsināja, ka lavašā satītajos kebabos (tur bija ļooooti daudz gaļas un tikai pa kādam simboliskām salātiņam) bieži tina klāt kartupeļus. P. skaidroja, ka vēl kaut kur ir šāda paraža, laikam Indijā, un tas esot tāpēc, ka lavašs tiek uztverts kā ēdams iesaiņojamais materiāls, lai īstais ēdiens nesmērē rokas. Bieži pie gaļas ēdiena klāt ir vairāku tipu piedevas – pa druskai no rīsiem un kartupeļiem, vai pa druskai no bulgura un kartupeļiem. Bulguru pagaršot gan tā arī nedabūju, jo vienmēr sakrita tā, ka viņš tieši tikko bija beidzies.

    Turku tēju pasniedz mazās, apaļīgās glāzītēs ar tievāku vidu. Glāzītes liek uz maziem šķīvīšiem ar diezgan augstām, stāvām malām. Bet tā kā šī ir maza porcija, tad gandrīz jebkurā ēstuvē var dabūt arī lielāku versiju – krūzītē.

    Jo vairāk atceros Stambulu, jo ģeniālāki savā precizitātē un trāpīgumā šķiet P. vārdi “Mēs Tev piestrādājam par zibensnovedējiem!”. Tobrīd uz vietas es to ne vienmēr paspēju pamanīt.

    Pirmajās dienās pēc atgriešanās atkal klasiskais pārsteigums: ak jel, es saprotu visu, ko uz ielas runā! Nedaudz ieskatījos bildēs un sapratu, ka to ir vairāk kā pusotrs tūkstoties, bet vienalga vēl kremt, kāpēc kaut kas nav nobildēts, piemēram, Galatas torņa laukums vai puslīdz saprotams skats uz Jauno mošeju.

  • Attā, Stambula…

    Pēdējā dienā piecēlāmies diezgan laicīgi. Tā kā lidmašīna mums bija krietnā pēcpusdienā, nolēmām vēl mazliet pastaigāt. Plāns bija doties ar kājām uz Aksarajas metro staciju, pa ceļam iemetot aci Grand Bazaar.

    Izčekojāmies, atstājot viesnīcai nelielu gabaliņu arbūza. Cerams, ka visnotaļ minimālistiskais maksājuma apliecinājums vēlāk neradīs problēmas. Katrā ziņā, šis ir vismazākais viesnīcas rēķins, kāds man ir bijis.

    Dodoties Lielā tirgus virzienā, izmetām dažus S veida līkumus, jo P. nesapratās ar manu GPS, bet galā nonācām drīz un veiksmīgi, turklat pa ceļam apskatot vismaz vienu tādu pussagruvušu mūra būvi, kas dīzāk iederētos datorspēlē vai pasakā, nevis reālā pilsētā. Pareizāk sakot, mēs viegli atradām blakus esošo Nuruosmanije mošeju, kura šobrīd ir ieslēpta necaurredzamā stalažu un būvniecības tuneļu jūklī. Kamēr mēs snaikstījām kaklus, garām nāca viens večukiņš un teica: “Grand Bazaar there!” un pamāja ar roku cauri mošejai. “Grand Bazaar closed! Come tomorrow!”* Aizgājām norādītajā virzienā, apskatījām tirgus vārtus un devāmies tālāk metro virzienā, spriedelējot, ka tad vismaz jāiedzer kāda tēja.

    Izgājām gar tirgu uz Ordu ielu un konstatējām, ka gar slēgtā tirgu ārsienu gan notiek aktīva tirdzniecība. Tāpat konstatējām, ka bez koferiem mēs izskatījāmies mazāk pec tūristiem, bet tagad mums visu laiku piedāvājās taksometri. Beigu galā devāmies pa Ordu ielu uz priekšu, līdz piemetāmies kafenē netālu no grezni rotātiem vārdiem. Puiši pasūtīja 3 tējas, bet es aizskrēju safotografēt vārtus. Tie izrādījās Stambulas universitātes vārti.

    Relaksēti izdzēruši tēju, devamies papētīt vārtus tuvāk. Ap tiem norisinājās tik aktīva dzīvība, ka N. izteica hipotēzi, ka varbūt pašalaik notiek iestājeksāmeni vai to rezultatu izziņošana. Ārpusē bija redzami gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši. Pāris sievietes satraukti skaitīja lūgšanu krelles.

    Atpakaļ uz Ordu iznācām garām vienai ēkai, kuras pagalmā bija milzīga kaudze krēslu un projektora ekrānu. Neilgi pirms metro nolēmām, ka jāpaēd, jo lidojums būs ilgs un AirBaltic ēst nedos. Piemetamies tuvākajā kababnīcā, kur notērējām pēdējās liras. Viesmīlis ēdienus uz galdiņa izlika tā, ka neviens no mums nedabūja savējo. P. sprieda, ka ēdieni sadalīti tā, lai lielākā porcija būtu lielākajam cilvēkam, kā rezultatā es dabūju N. ēdienu. Ēdot kebabu konstatējām, ka esam aizkavējušies. N. ierosināja procesa paātrināšanai paņemt manu čemodānu, un tā vietā atdot man sargāt viņa konferences plakātu. P. komentēja, ka, lai paātrinātu procesu, man drīzāk vajadzētu atņemt fotoaparātu.

    Pa ceļam es sabildēju vienu cakainu mošeju un kaut kur netalu no tirgus N. man parādīja nelielu kapsētu, kurā cita starpā gulēja arī kāds sultāns.

    Steidzoties uz metro, mazliet neapdomīgi braucām lejā pazemē pa pirmo eskalātoru, kas gadījās ceļā, nepietiekami rūpīgi izlasot uzrakstus. Kāds jaunēklis, kas stāvēja uz eskalatora otrā virzienā, ieraudzījis mūsu čemodānus, mums uzsauca: “No metro here!” P. pārjautāja: “No metro?” Puisis atbildēja: “No metro! Big Bazaar! Metro farther!”** un pameta ar roku virzienā pa ielu uz priekšu. Sasaucām uz priekšu aizsteigušos N. un izbraucām no tuneļa ārā. Tiešām, uz tuneļa ieejas augšējās malas starp daudzām citām reklāmām tieši tā arī ir rakstīts: “Big Bazaar”.

    Lidostā nokļuvām ļoti laicīgi un pat ar pirmo mēģinajumu pareizajā terminālī pareizajā vietā. Par plakātu rokas bagāžā neviens pat nemēģināja iebilst, lai gan man kā vienīgajai trijotnes meitenei viņš bija iedots ar nolūku. Lai gan drošības pārbaužu te bija tik daudz kā vēl nekad manā mūžā, tomēr visas bija ātras, un pēdējo stundu Stambulā es pavadīju, meklējot suvenīrmagnētiņu, ar ko papildināt mammas ledusskapja durvis. Tur pamazām veidojas savdabīgs pārskats par viņas bērnu ceļojumiem, jo es neesmu vienīgā, kuru reizem kaut kas dīda.
    __________________________________
    *) Lielais tirgus tur! Lielais tirgus slēgts! Nāciet rīt!
    **) Te nav metro! – Nav metro? – Nav metro! Liels tirgus! Metro tālāk!

  • Pēdējais vakars Stambulā

    No mošejas iznācām jau krietni pāri septiņiem. Konstatējām, ka Grand Bazār jau ir ciet, un vispār no garās un intensīvās dienas (un nedēļas beigās) mēs esam patīkamu iespaidu piepildīti, bet arī stipri noguruši. Nolēmām doties uz viesnīcu vakarēt.

    Puiši man parādīja mošejai blakus esošo ēģiptiešu obelisku, kuru osmaņi kādā karagājienā bija paķēruši no Ēģiptes līdzi kā suvenīru. Pēc tam uz viesnīcu gājām bez noteikta iešanas plāna, līkumojot pa šaurajām ieliņām, un reizēm nākamo ieliņu izvēloties pēc principa – ejam tur, kur vēl neesam gājuši. Kaut kur pusceļā P. sāka runāt par to, vai ēst vai neēst, un ar to pietika, lai es atcerētos, ka neesmu ēdusi pusdienas, tāpēc vismaz es gribu ēst. Pēc puišu iemīļotā principa “jo drausmīgāks ūķis, jo garšīgāks kebabs” ielīdām tuvējā ēstuvītē. Puiši izlēma, ka tomēr nesen ēda un tāpēc paprasīja tikai dzērienus. Drusku paskumām, kad izrādījās, ka bodīte drīz vērsies ciet un tāpēc nav ne turku kafijas, ne tējas. Es ieguvu vienu no “gaļas gabaliņi ar dārzeņu mērci un rīsiem” stila ēdienu, un pēcāk arī airanu, jo man bija nepieciešams kaut kas ar ko apdzēst turku iemīļotos asos piparus.

    Ēdu, ēdu, puišiem dzērienus nenes. Nu labi, saka puiši, nu tad ietaupīsim naudu. Kad es šķīvi esmu izēdusi, pienāk vecais, kalsnais onka, kas pieņēma mūsu pasūtījumu, un prasa man blakus sēdošajam N.: “Finished?” N. apjucis paskatās uz mani, es pamāju ar galvu, finished. (“Finished” ir maģiskais vārds, ko šeit prasa, pirms trauku aiznešanas prom.) Tā mums dzima jociņš par to, ka manam darba vadītājam manā dzīvē ir daudz lielāka teikšana, nekā es biju domājusi.

    Kad prasījām rēķinu, onka paskatījās, savās pierakstu lapiņas, iesita sev pa pieri un metās atvainoties N. ar vārdiem: “Sorry, soda! Sorry, soda! My head! Sorry, soda!”* N. atteicās no iespējas dzert tagad un onka atvadījās ar vārdiem “Maybe tomorrow!”** P. pēcāk ķikināja vēderu turēdams, jo par viņa dzērienu onkulis tā arī neatcerējās. Starp citu, “Maybe tomorrow!” te ir ļoti klasiska frāze, kas abām pusēm noder gadījumos, kad pirkšana tomēr netaisās notikt.

    Turpinot līkumot pa dažādām ieliņām, uztrāpījām pie vidēji lieliem,mūrētiem vārdiem klusa kvartāla stūrī. Vārti vaļā un aiz tiem – skaists pagalms. Pie vārtiem uz zīmes uzrakstīts objekta nosaukums – kaut kas tur kaut kas camii. Puiši speras iekšā neskatoties uz maniem šņācieniem, lai tak pagaida kādu brīdi arī mani. Viņi mani negaida. Beidzot, kad man ir izdevies no somas izvilkt lakatu un to nu jau tīri veiksmīgi aptīt ap galvu, dodos iekšā. Neliels bruģēts pagalmiņš, vienā malā rozes un vēl daži jauki zaļumi, otrā malā uz neliela soliņa sēž vīrietis ar laptopu. Dziļumā arku un kolonu rinda. Ēka acīmredzami ir stipri vecāka par 100 gadiem. P. ieraudzījis mani, uzzina: “Ak tad camii ir mošeja!”. Jā, mēs bijām mazas, jaukas mošejiņas pagalmā.

    Tālāk mums sanāca iet kārtējo reizi garām “No kalories!” puišiem. Nopētījām, ka šeit ir viena no pieņemamākajām cenām, salīdzinot ar vēl tūristainākās vietās redzēto, turklāt te var maksāt ar karti, un devāmies iegūt savus suvenīrus. Pirkām sveramos saldumus, to izvēlēšanos un iesaiņošanu abi pārdotavas puiši pārvērta par nebeidzamu izklaidi. Jau uz ielas viņi pamanījās izprasīt, kur ir N. sieva, kā viņš viņu tā atstājis mājas, teikt, ka tā nu gan neesot labi, un ieteikt, ka tad derētu vismaz aizvest viņai kādu saldumiņu. P. viņi neko par sievām nejautā, un man rodas zināmas aizdomas, ko novērtēju kā nesvarīgas.

    Kamēr es veikaliņā filozofēju par to, kādus saldumus izvēlēties, man iedod pagaršot vienu lukumu ar pistācijām un otru ar riekstiem. Labi, ņemšu gan pa druskai no lukumiem, gan pahlavām. Cik es gribot? Re, kur ir kastīte kurā ieiet kilograms un re, šajā – pusotrs. Nu labi, pusotru. Ko es ņemšot, pahlavas vai lukumu? Pa druskai no abiem. Nē, lēdij, tas jums nebūs labi, man izskaidro. Pahlavu sīrups samērcēs un salipinās lukumu pūdercukuru un kokosriekstu skaidiņas, viss salips un nebūs labi. Tā, starp citu, ir tīra taisnība, kamēr atvedu visu mājās, pahlavu kaste bija kārtīgi sasīrupojusies. Nu labi, tad ņemšu divas kastītes, bet mazākas. Mans jautājums par to, vai tomēr nav vēl mazākas kastītes, tiek kaut kā apiets.

    Ar lielu daudzumu koķetēšanas un tējas piedāvāšanu un komplimentiem par to, cik jauki ka lēdijai patīk saldumi, pirmā kastīte ar lukumu tiek piekrāmēta, un man pat izdodas puišus apturēt, pirms viņi pieštābelē kastīti ar kaudzi. Nu kā, bet te vēl ir vieta, rāda pārdevējs un sataisa skumju ģīmi. Nē, nē, pietiks, man vēl būs baklava, es saku. Nu labi. Baklavas kastīti puisis nolika tā lai es nevarētu īsti redzēt, cik daudz tur vēl ir vietas, tāpēc tās piekrāmēšanu man izdevās apturēt vēlāk. Pa ceļam pagaršoju vismaz divus ļoti garšīgus baklavas paveidus, un tādejādi secināju, ka to te vajag pievienot.

    Viens no pārdevējiem rūpīgi aizlīmēja manas kastītes un ietina viņas vispirms pārtikas plēvē un tad papīrā, otrs tikmēr iesvēra saldumus P. un N. Man jau likās, ka tomēr bija arī mazākas kastītes! Kaut kur pa vidu, man piedāvā apsēsties, jo veikalā esot tikai viens krēsls un tas esot tikai lēdijai, un izprasa tradicionālos jautājumus, no kurienes esam un kā mūsu valodā ir paldies, lūdzu un sveicināšanās. Es mēģinu izprasīt, kā turiciski ir paldies, bet varētu būt, ka mani apmuļķoja, jo teiciens bija traki garšs un ka tikai nesaturēja kaut ko par “čai” (tēju).

    Kad P. kastīte beidzot ir sasaiņota, pārdevējs mēģina manas divas kastes un P. kasti sasvērt kopā. Mēs pretojamies, nē, nē, atsevišķi! “How, she is not your wife!?” pārdevējs apjucis prasa P. “No, she is not,” P. pacietīgi skaidro. “But… Well, then friend maybe?!!!!”*** Es paslēpu seju lielajā lakatā, kas man bija palicis karājamies ap kaklu pēc mošejas apmeklējuma. P. vēlāk teica, ka puiši tā arī neesot noticējuši. Atliek secināt, ka, ja P. nebūtu smaidījies kā vēlīga (patiesībā uzjautrināta) maija saulīte, skatīdamies, kā pārdevējpuiši man krāmē saldumus, manas kastītes, iespējams, būtu tukšākas. Mani saldumi svēra 2,6kg, P. un N. “puskilogramīgās” kastītes viena svēra 800 gramus un otra arī kaut kā līdzīgi. Tobrīd es sevi mierināju ar domu, ka turku saldumi ilgi glabājas un nebojājas, bet atgriežoties mājās un novērtējot, kādu sajūsmu šie saldumi rada manos draugos un mīļajos cilvēkos, secināju, ka daudzums ir tieši laikā.

    Saldumus nopirkuši izlīdām uz ielas. Saule pamazām taisās uz rietu, pēdējais vakars Stambulā. P. ierosina bodītē pretī viesnīcai nopirkt arbūzu un doties visiem trijiem vakarēt manā numuriņā. – “Naža nav.” – “Pamēģināsim paprasīt recepcijā.” Bet pirms tam nolemjam atrast vēlvienu tēju.

    Brīdi apsvēru iespēju atvest mājās turku tēju vai kafiju, bet atmetu šo domu – neticēju, ka izdosies uzvārīt tā, lai būtu TAS.

    Pēc vēl dažiem līkumiņiem pa ieliņām apmetāmies kādas bodītes otrajā stāvā un paprasījām trīs tējas. Šķiet, Stambulā nav nekas nepieklājīgs nopirkt tikai tēju un neko citu. Pārdevējs, atnesis tēju, ieslēdza man blakus stāvošo mūzikas atskaņotāju un smaidot pakoķetēja kaut ko par to, man ir ekskluzīvas tiesības regulēt mūziku. Tajā brīdī vēl bez mūsu trijotnes šajā veikala stāvā bija tikai viens klients, kāda āziešu sieviete.

    Dzērām tēju. Pa lielajiem vitrāžlogiem skatījāmies, kā ārā pamazām satumst, bet palodze iekrāsojas oranža blakus esošās laternas dēļ. Klausījāmies Sinatras iedziedāto Yesterday un Strangers in the Night. Beidzot vairs nerunājām par darbu. Perfekta melanholija.

    Atgriežoties viesnīcā, P. pieiet pie reģistratora un jautā par nazi. Reģistrators saceļ uzacis un jautā: “For killing?!” P. atbild: “For watermelon, for killing watermelon!”.****

    Aizejam uz veikalu, skatamies uz arbūziem. Arbuzu kaste ir tik tālu starp citām kastēm, ka nevaram paši aizsniegt. P. prasa pārdevējam: “Watermelon. This.” norādot uz vienu no arbūziem. Pārdevējs pasniedzās pāri kastēm pēc viena no tuvākajiem arbūziem, paņem to rokās, paplikšķina un saka: “This good.” Atgriežoties viesnīcas vestibilā, reģistrators paprasa mums arbūzu, paplikšķina ar plaukstām pa to un saka atzinīgos vārdus: “Yeah, it is good.”***** Un arbūzs tiešām bija labs. Neliels, bet salds un sulīgs. Te, Turcijā, augļi vispār ir parasti ir ļoti labi.

    Kad puiši bija aizgājuši gulēt, es līdz diviem vai trijiem naktī pierakstīju, ko esmu redzējusi. Esmu pieķērusies šīm atmiņām, to pazaudēšana sāpētu. Logs man pēdējās naktis stāv vaļa, visu nakti valdošais balagāns man vairs gulēt netraucē. Kaut kur ap vieniem vai diviem naktī lejā piebrauc mašīna, no kuras dzirdamas krievu romances. Pēc kāda laika tā aizbrauc prom, bet es turpinu rakstīt. Pat puiši bija izteikuši lūgumu piefiksēt tādus gadījumus kā “killing” un “finished”. Un, protams, “no kalories”.

    ______________________________
    *) Atvainojos, gāzēts ūdens! Atvainojos, gāzēts ūdens! Mana galva! Atvainojos, gāzēts ūdens!
    **) Varbūt rīt.
    ***) Kā, viņa nav tava sieva?! – Nē, nav. – Bet… Nu tad draudzene?
    ****) Nogalināšanai?! – Arbūzam, arbūza nogalināšanai!
    *****) Arbūzu. Šito. – Šitais labs. – Jā, tas ir labs.

  • Sestdienas vakarpuse: Zilā mošeja

    Ejot no pils uz Sultāna Ahmeda mošeju, man likās, ka kļūdīties ir neiespējami, jo mošeja ir acu priekšā visu laiku redzama. Tā nu es nokļuvu būvlaukumā mošejas aizmugurē.

    Šī mošeja ir tik iecienīts tūristu objekts, ka pa galveno ieeju viņā ļauj iet iekšā tikai lūdzējiem, tūristiem ieeja ir labajā sānā un izeja – kreisajā. Kamēr meklēju ieeju, tikmēr konstatēju, ka arī šai mosejai ir krietni liels un ļoti dzīvīgs iekšpagalms, to norobežojošajām ēkām/mūrim visur iekšpagalmā pusē ir daudz, daudz kolonu. Tūristu ieeja veda cauri apburošam, nezincik ilgi neremontētam un stipri apdrupušam sānu gaitenim, kurā varēja dabūt gan maisiņus apaviem, gan lielus, zilus neauduma lakatus, ar kuriem apsegt visu, ko nu vajadzēja apsegt, visbiežāk galvas, kājas (arī vīrieši nedrīkstēja būt šortos) un rokas. Noāvu kājas, nedaudz piekārtoju pirms ienāksānas mošejas pagalmā uztīto balto lakatu un konstatēju, ka tā paša veida tinums man šoreiz ir izdevies ievērojami sekmīgāk. Iekšā daudzas sievietes savus zilos lakatus no galvām nomauca nost, un tad viņām reizēm apsargi palūdza iziet (bet ne visām), bet man, godīgi sakot, tā rīkoties likās drusku necienīgi.

    Zilā mošeja patiesībā nav spilgti zila, tūristi viņai šādu nosaukumu piešķīruši tāpēc, ka liela daļa sienu noklata ar baltām flīzītem ar ziliem ornamentiem. Flīzītes, protams, saskaņotas tā, ka vietā, kur vienā flīzītē raksts beidzas, tur otrā tas turpinās. Gribētos pafilozofēt par mošejas interjera īpatnībām, bet man kā nepieredzējušai eiropeietei ir trakoti grūti izdarīt – smadzenes nav pieradušas analizēt rotājumus, kas nesatur nevienu reālajā dzīvē atpazīstamu tēlu. Pirmajā brīdī liekas, ka visas mošejas ir vienādas, tad tu sāc pētīt kādu raksta fragmentiņu, ievērot tā simetrijas un periodiskās pārmaiņas, aizraujies un pazūdi tajā rakstā, un vairs nekādas kopējas īpatnības visā mošejas interjerā nesaskati. Bet rakstiņus pētīt varētu pētīt vai vesalu mūžību, daudzveidība nudien ir pietiekama.

    Ātri atradu puišus, un viņi man atstāstīja savu dilemmu par to, kā meklējuši sievietes. T.i. mošejas galvenajā telpa ir ar zemu koka režgīti sadalīta divās daļās – ieejai tuvākā un mazākā ir viesiem, bet Mekas rādītājam tuvākajā daļā lūdzās vīrieši. Bet kur lūdzās sievietes?! Vispirms viņi bija izteikuši hipotēzi, ka sievietes nelūdzās, bet ilgi un dikti lūkojot un pētot, viņi tomēr bija ieraudzījuši, ka lūdzās gan. Es pārstāstīju pirms ceļojuma dzirdēto skaidrojumu, ka vīrieši lūgšanas laikā nedrīkst redzēt sievietes, lai tās viņus nekārdinātu un varētu ar visu sirdi un dvēseli pievērsties lūgšanai. Puiši atzina, ka ja mērķis ir šāds, tad konstrukcija ir ļoti veiksmīga.

    Nezinu, vai tā ir lielo vai vispār mošeju īpatnība, bet mani patīkami pārsteidza atmosfēra tajās. Pēc visiem brīdinājumiem par to, ko visu es tur nedrīkstu darīt, es biju ārkārtīgi pārsteigta, kad ieraudzīju, ka pa vidu vīriešiem, kas lūdzās, sajūsmināti skraida un spēlējās 3-5 gadus veci puisēni. Un viesu daļā norisinās vēl aktīvāka dzīve – sievietes nelielos pulciņos ņemas ar bērniem, vesels bars bērneļu skraida un rotaļājās, kaut kur ir kaut kādi grāmatplaukti, vienā stūrī kāds kaut ko lasa, daži, kas nejūtās pietiekami tīri, lūdzās tepat, šajā daļā.

    Starp citu, mošejā ir ārkārtīgi lielas kolonas. Lai kā nebūt bildē parādītu kolonu patiesos apmērus, nobildēju pie kolonas sēdošu mazu meitenīti ar māti vai māsu. Viņas abas bija atspiedušās pret kolonu ar mugurām un kolonas platums turpinās vēl krietni uz abām pusēm no viņām. Meitenīte ievēroja, ka es fotogrāfēju un uzsmaidīja man no vienas auss līdz otrai. Māte, pamanījusi, meitenes reakcīju arī pacēla galvu un arī uzsmaidīja, ievērojami kautrīgāk, bet vienalga plaši un vēlīgi.

    Kamēr es, žonglēdama ar abiem objektīviem, fotogrāfēju dažādus mošejas fragmentiņus (neviens saprātīgs platleņķis nespēj ietvert pietiekami lielu mošejas daļu), pie manis pienāca trīs turcietes, divas par mani jaunākas un aiz viņām viena vecāka. Viņas dažos vārdos (un atkal daudz un kautrīgi smaidīdamas) pajautāja, vai es esmu krieviete un vai viņas nevarētu ar mani nofotogrāfēties. Es pastāstīju, ka no Latvijas. Tagad nožēloju, ka apjukumā neiedomājos palūgt, lai šo pašu bildi uzņem arī ar manu fotoaparātu.

    Pēc tam man nācās atmest hipotēzi, ka pēc valodas skanējuma mūs pielīdzina krieviem. Tātad tomēr pēc izskata.

    Nezinkāpēc es šajā ceļojumā atkal un atkal iedomājos, ka es islamticīgo un arābu un turku un vispār austrumu pasaules vietā būtu ļoti skumja, ja mani tā vienkārši pasludinātu par ļaunuma sakni un potenciālu teroristu, tāpēc vien, ka esmu tas, kas esmu un no turienes, no kurienes esmu.

  • Sestdienas vidus: Topkapi pils

    Pavasara sestdiena nav laba diena tūrismam Stambulā – jau pārāk daudzi ar to nodarbojas. Kādu brīdi man likās, ka es nožēlošu par pili iztērētās liras, jo visur ir tikai pūlis, pūlis un vēlreiz pūlis, tomēr, jo ilgāk pa pili staigāju, jo labāk iemanījos iet paviljonos un dargumu krātuvēs brīžos kad tas bija puslīdz tukši.

    Topkapi pils pamatā sastāv no lielākām un mazākām “austrumu stila” ēkām, kas izvietotas ar lielākām vai mazākām parka/apstādījumu joslām pa vidu. Pilij ir divas daļas – vairāk un mazāk privātā. Par audiogidu maksāt noslinkoju, izlīdzējos ar zīmītēm uz sienām, bet vismaz dažus interesantus faktus uzzināju. Bēgdama no pūļa tūlīt pēc ienākšanas nogriezos pa labi un nonācu garā “gaitenī”, kuru no viena sāna un augšas norobežo mūris, bet no otra sāna – kolonu rinda. Šī ir bijusi pils virtuve, kur gatavoti gandrīz visi nepieciešamie ēdieni, ieskaitot sultāna maltītes. Abas pils daļas norobežo ēkas, kurās dzīvojis pils personāls un lieli, izrakstīti vārti, ko sultāns izmantojis tikai īpaši svinīgos gadījumos un svarīgās ceremonijās (tās lielā mērā notikušas šo vārtu priekšā). Sultāna nāves gadījumā, izvadīšana sākusies no šiem vārtiem.

    Pils privātākajā daļā ēkas pārsvarā ir mazākas un izsmalcinātākas. Ja Eiropas pilis man reizēm ir šķitušas aukstas un klaustrofobiskas, tad turku sultānu paviljoniņi mani vienkārši apbūra. “Paviljons” šeit ir salīdzinoši neliela, grazni rotāta ēka, kuras forma atgādina kvadrātu ar izgrieztiem kvadrātveida stūrīšiem. Katrā siena ir vismaz divi logi, katrā “izgrieztā stūrīša” sienā – vismaz pa vienam. Gar trim sienām izgriezto stūrīšu nišās izvietoti zemi zvilnamdīvāni, netālu no durvīm ir krāsns/kamīns. Kamīnu forma šeit ir pavisam savādāka kā Eiropā – kamīnu veido puscilindra formas izliekums no sienas uz āru, kas pie griestiem noslēdzas puskonusa veidā (cilindra malām saejot vienā punktā). Griestos – apaļš vai retāk kantains kupols. Logi ļoti bieži ir 2 rindās, viena virs otras; vismaz vienā paviljonā 4 vai 8 logi bija arī jumtā.

    Šķiet, šādi paviljoni bija standarta celtnes, ko uzcelt, lai atzīmētu kādu notikumu. Pilī redzēju vismaz 4 paviljoniņus, no kuriem viens bija īpaši svarīgo sūtņu uzņemšanas bibliotēka, vienā tika veikta kroņpriņču apgraizīšana, bet vienā glabājā sultāna liekos turbānus. Bet jaukā saulainā dienā šādā bibliotēkā zvilnēt dīvānā un lasīt labu grāmatu noteikti ir viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem brīvā laika pavadīšanai.

    Vienā pils malā bija tūristu mazliet apsēsta terase ar fantastisku skatu uz Bosforu un Zelta ragu. No šīs terases varēja uz leju redzēt kafejnīcu, pie kuras biju snaikstījusies ar fotoaparātu pirms pāris stundām, un pavisam tālu lejā – robainu ārējo nocietinājumu mūri (šeit lielā cieņā ir bijis likt mūri aiz mūra ar diezgan lieliem intervāliem), un ielu gar pašu jūru ar maziņiem mikroautobusiņiem. Vēlāk ar puišiem secinājām, ka vizticamāk viņi tajā laikā bija jūrmalā kaut kur ap to vietu. No terases varēja redzēt arī Bosfora tiltu un milzīgu daudzumu gan stipri lielu kuģu un jahtu, gan mazmazītiņu laiviņu, kas uz lielo kuģu fona izskatījās pēc nieciņiem.

    Iekšpagalma otrajā pusē pa kāpnītēm varēja uzkāpt marmora plāksnēm izbruģētā terasē (ja tā padomā, tas drīzāk varēja būt plašas vienstāva ēkas jumts, bet nu tur iekšā nelaida), kas, pateicoties reljefa slīpumam piedāvāja jauku skatu uz otru pusi. Vienā terases stūrī bija kārtējais paviljoniņš, otrā – grezi rotāta lielāka ēka, bet malā – neliela (viena parka soliņa lielumā) apzeltīta nojumīte, kas esot bijusi mīļa vieta vienam no sultāniem.

    Iekšpagalmā gāju garām arī mājiņai, kur esot dzīvojis lokālais aptiekārs vai ārsts, un vienam rietumu stilā arhitektūras gaumē celtam paviljonam, kurā šobrīd bija ciet. Ejot aptakaļ uz ārējo pils daļu, izgāju cauri nelielai ēkai remontā, kur iekšā demonstrēja sultana gultu ar sarkanu samta pārvalku, un pa ceļam redzēju izeju no harēma, kas bija aprīkota ar turniketiem.

    Ārdaļā pūļa nesta, iekļuvu islama relikviju izstādē. Secinājums: daudz zelta, vairāk liturģisko priekšmetu un mazāk kaulu un zobu. Lai gan, tur bija pravieša Muhameda roka zelta cimdā, ja pareizi sapratu. Es ceru, ka Muhameds nebija divpadsmitrocīgs. Man liekas, ka pie reliģiskajām relikvijām es nokļuvu vēl pirms iekšdaļas apskatīšanas, jo skatoties iekšdaļu, es piešāvos pūli puslīdz ignorēt.

    Taisījos jau sākt īgņoties, ka man atkal nespīd milzīgi dārgakmeņi, bet tikai kauli un apmetņi, kad atradu divas telpas ar osmaņu dārgumiem – vienā telpā pašmāju ražojumi, otrā dāvanas un reakvizējumi. Secinājums nr.1: osmaņiem ārkārtīgi patika smaragdi, it īpaši kombinācijā ar zeltu. Lielākie, ko redzēju, bija dažgadīga bērna dūrītes lielumā. Secinājums nr.2: rubīni zelta ietvarā izskatās mazāk aveņsarkani un vairāk oranžsarkani. Secinājums nr.3: no kalnu kristāla var izveidot visnotaļ komplicētas formas traukus – lādes, krūzes, blašķes un karafes. Vēl es redzēju monstrozu pērli gandrīz īkšķa lielumā un vienu drusku lielāku dimantu. Par dimantu palika iespaids, ka neviens nesaprot, ko ar tik lielu darīt, tādēļ viņš bija iekalts zelta diskā, lai kaut kas tomēr būtu darīts. Vēl es redzēju izstādi ar valdnieku ieročiem (pie sultāna izejamā tērpa piederējās arī makstis ar loku un bultām), tomēr tiem es izgāju cauri diezgan strauji, jo man nupat jau bija radies ieroču skatu pārsātinājums. Vēl bija arī izstāde ar valdnieku kaftaniem un biksēm. Mūsdienās to klasificētu par garrokainu, priekšā pogājamu sieviešu kleitu ar izteikti paplašinātu apakšdaļu. Sevišķi iezīmīgi, ka paplatinājums reizēm bija nevis pakāpenisks, bet tāds, ka uzvelkot pie vidukļa droši vien veidojas kaut kas līdžigs neveiklām kabatām.

    Kad beidzot atradu ieeju Harēmā, tad tur bija viss ciet un slēgts, jo pulkstens ir pāri pieciem. Vilšanās, jo es jutos kaut kur lasījusi, ka ir līdz septiņiem tāpat kā pārējā pils. Nu, labi, pieņemsim, ka aiztaupījās 15 liras.

    Arī ārējā pils daļā bija viena pavilonam līdzīga taisntūrveida būve, tikai gandrīz divreiz lielāka un vēl, vēl, vēl greznāk rotāta (o, tas arī bija iespējams?!). Šiet sultāns esot rīkojis svarīgākās valdnieciskās apspriedes. Šeit redzēju vienu no viskomplicētākajiem vārtu režģu raktiem, turklāt vārti bija viscaur apzeltīti. Tāpat kā daudz kas cits. Iezīmīgi, ka šī telpa bija taisnstūraina un it kā nodalīta divās ar kolonu rindu. Laikam taču sultāna apsriedēs bija svarīgo cilvēku gals un mazāk sarīgo cilvēku gals. Šeit gan nebija tik daudz logu. Iespējams, ka drošības apsvērumu dēļ.

    Kamēr snaikstījos gar aizvērto harēma ieeju un pētīju apspriežu paviljonu, tikmēr mani sazvanīja N. Viņi esot paēduši, pastaigājuši un esot pie Zilās mošejas (īstajā vārdā – Sultāna Ahmeda mošeja). Kad es sapratu, ka Harēmu apskatīt neizdosies, piekritu tā arī darīt.

    Starp citu, pils apstādījumos ir dažas ārkārtīgi lielas un resnas platānas. Vienai no tām bija caurs vidus un mala, pa kuru varēja ielīst vidū, bija norobežota ar sarkanbalto brīdinājuma lenti. Man tiešām liekas, ka tajā vidū satilptu vienlaicīgi vairāk kā viens cilvēks.

  • Sestdiena turpinās: cauri Sultanahmad

    Ceļā uz Sultanahmadu atkal sasprūdām korķī. Tā kā dažas dienas aptakaļ teicu, ka nekur neder, ka neesmu redzējusi nevienu mošeju no iekšpuses, tad pēc tikšanas ārā no autobusa viens no puišiem ieteica ieiet blakus esošajā Jaunajā mošejā. Uzvilku jaku, satinu ap galvu lielo, balto lakatu līdzīgi kā dažām tuvumā esošajām sievietēm un devāmies iekšā. N. palika ārā, jo viņam nebija jakas un cepures, bet pie durvīm skaidri rakstīts, ka jāapsedz galva un rokas. Kad tikkām iekšā, ieraudzījām apsargus īsroku kreklos un sapratām, ka šis bija tas gadījums, kad ir bijis uzskatīts, ka katram inteliģentam cilvēkam pašam jāsaprot, ka tas attiecās uz sievietēm.

    Lielākoties mošeju var uztvert kā nosacīti divdaļīgu veidojumu – vispirms tu nonāc taisnstūra iekšējā pagalmā, un tikai tad pašā mošejā. Ar skatīšanos un noskatīšanos pēc brīža izdomāju, kurā brīdī pareizi ir jānovelk apavi, tomēr to sapratu tikai tad, kad pati jau biju novilkusi viņus par ātru. Starp citu, lielajās mošejās dod maisiņus, kur ielikt kurpes, lai tu nepiemēslotu mošeju.

    Ievērojama daļa mošeju, jo īpaši – lielo, ko redzu Stambulas centrā, ir būvētas pēc Hagia Sophia parauga, papildinot centrālo būvi ar torņiem un jau pieminēto iekšpagalmu. Jaunās mošejas iekšpagalma centrā atrodas akmens būve/skulptūra ar izlietnītēm kāju mazgāšanai, malas norobežo kolonnu rinda un siena. Pēc visa spriežot, mošejas pagalms ir diezgan aktīva sociālās dzīves norises vieta.

    Mošejas iekšienē ir daudz nezinātājam pārsteidzošu lietu. Grīda ir visā platībā izklāta ar paklājiem. Sienu, griestu un arī paklāju zīmējumi ir dzīva un absolūta matemātika. Ja sienas un zemākos kupolus reizēm norotā ar puķainām flīzītem, un līdz ar to uz vienkāršākiem rakstiem, tad uz augšu simetriskie vijumi ir vienkārši neaprakstāmi. Zilā krāsa ir ļoti iecienīta. Šeit, tāpat kā Sofijā, lampiņas ir piestiprinātas pie plakana, izvīta melna metāla režģa, kas iekārts zem mošejas velvēm karājas vien nedaudz virs cilvēku galvām. Savdabīgi un skaisti. Ja tā padomā, grandiozajai kupolu kaskādei varbūt nemaz nepiestāvētu kaut kāds kroņlukturis, kas karājas no vidus uz leju.

    Knapi tikusi mošejā iekšā, sāku novērtēt turciešu lakatu tīšanas prasmes – viņām reizēm tie lakati ir ļoti vienkāršā veidā aptīti ap galvu, bez mezgliem, bez saspraudēm, bez kā, tomēr visas nedēļas laikā biju redzējusi tikai vienu reizi sievieti kārtojam lakatu, un tas bija tūlīt pēc iziešanas no tualetes. Mans lakats, apmēram tāpat uztīts, nepārtraukti slīdēja nost, no viņa līda ārā visi iespējamie mati, un turklāt man viņā vēl saulē cepās ausis. Vēlāk iemācījos, ka ausis necepas, ja lakatu uztin ciešāk. P., skatīdamies, kā es ņemos, komentēja, ka turcietes vēl māk uztīt lakatu tā, ka sanāk kaut kas līdzīgs nadziņam, kas aizsargā no saules.

    Tālāk devāmies gar viesnīcu uz Topkapi pili. Pa ceļam es pie vieniem ratiņiem nopirku vārītu ceptu kukurūzas vālīti. Viņa bija sausāka, nekā biju domājusi, tomēr garšīga un sātīga. Lai gan sākumā šaupījos, vai piekrist, kad pārdevējs piedāvāja uzkaisīt sāli, tomēr tas piešķīra kukurūzai vajadzīgo “odziņu”.

    Pie pils vispirms izmetām līkumiņu pa Gulhane (rožumājiņu?) parku – pa daļai tāpēc, ka tas ir jauks parks, pa daļai tāpēc, ka nemācējām atrast ieeju pilī. Beigās nonācām parka tālākajā galā pie Bosfora un pie Gotu kolonas (romiešu atstāts artefakts) sapratām, ka te laikam ieejas nebūs. Mēs ar N. pagājāmies paskatīties un pafotogrāfēt Bosforu un otru Stambulas pusi uz kafejnīcas terases, rūpīgi izvairoties no iekšā rāvējiem. P. tikmēr kaut kā pamanījās deleģēt pa ceļam satikto pazīstamo vācu meiteni iet paplikšķināt skropsts un pajautāt apsargam pie pils mūra, kur ir ieeja. Apsargs bija bijis pati laipnība un rūpīgi izskaidrojis, ka ieeja ir otrā pusē. Bet man vienalga liekas biedējoši apsargi ar kalašņikoviem, vai kas nu viņiem tie lielie verķi ir. Šīs nedēļas laikā esmu redzējusi vairāk kalašņikovu nekā pārējā mūžā kopā. Militāro muzeju neskaitot.

    Tieši blakus terasei ir sēta ar sarkanajām aizlieguma zīmēm – militāra zona, iekļūt stingri aizliegts. Līdzīgas bija pie ēkas blakus militārajam muzejam.

    Pa mazliet citām takām dodamies atpakaļ uz parka otra galu, kur beidzot atrodam īsto ieeju. Parkā tiešām bija daudz rožu (visas sarkanas). Vēl tur bija vāveru un meiteņu ar groziņiem skulptūras.

    Izgājuši cauri ārējākajam no pils mūriem (pie vārtiem atkal stāvēja puiši ar AK!) un apzāģētu platānu alejai, atradām kases ar ievērojamu rindu. Puiši paskatījās uz rindu, un vēl paskatījās, un beigās teica, ka viņi iešot uz jūru un ēst, jo te nepieņemot kartes. Es savukārt nebiju atturama no apņemšanās apskatīt, kā izskatās silto zemju vajadzībās un tradīcijās celta pils, tāpēc norunājām sazvanīties vēlāk un pašķīrāmies.

    Pie ieejas pilī mani atkal rūpīgi noskenēja. Blakus vienu meiteni skaistā, zilganā lakatā nelaida iekšā kaut kādas medikamentu pudelītes dēļ.

    Par Tokapi pili – rīt. Ar labu nakti!

  • Sestdienas rīta cēliens: konferences pēdējie semināri

    Sestdienas rīts bija tāds kā stresains – lai gan iepriekšējā vakarā savu prezentāciju biju dažas reizes sev izrunājusi, tomēr pilnas pārliecības par sevi nebija. Papildus tam izrādījās, ka autobusi sestdienā kursē retāk, savukār sastrēgums bija lielāks kā citus rītu. Semināra atklāšanu nokavējām.

    Puiši teica, ka es esot labi norunājusi. Tiesa gan, es viņiem pirms tam biju aizliegusi kritizēt manas angļu valodas prasmes… Viņi draudzīgi pasmējās par to, ka nezināma prāta aptumsuma dēļ manā runā figurēja “dabl vī” tur, kur domāts w [dabl jū]. Semināra beigās iekodām pāris kafijas pauzes labumus un devāmies uz Sultanahmad tūristot.

    Pirms konferenču centra mēs nokonstatējām, ka Domobahče B, kas visas iepriekšējās dienas bija pārsaukta par Domobahči A, uz nosaukuma uzlīmējot papīra lapiņu ar jauno burtu, atkal ir atguvusi savu nosaukumu. Mēs to ievērojām tāpēc, ka abās šajās telpās visas dienas notika lekcijas, tāpēc lekcijas, kam plānā bija norādīta Domobahče A, reāli notika dažādās dienās fiziski dažādās telpās.

    Prom ejot, īsi brīdi pēc tam, kad uzkāpu noteku nosedzošajau metāla plāksnei, to skaļi nograbinot, P. izmeta mīklainu komentāru: “Tā jau var fotoaparātu sasist!” Paskatījos uz fotoaparātu, ko tobrīd turēju rokā: “Kas, ko?!” – “Tu atsiti fotoaparātu pret metāla stabiņu, es dzirdēju, kā notinkšķēja.” – “Nevar būt, es neko nedzirdēju! …” Tomēr varēja gan būt. Iesitu LCD ekrānā apmēram 2cm garu plaisu. Pats panelis nav bojāts, tikai aizsargstikls, tomēr tas diez vai nāks par labu mana aparāta izdzīvošanas spējai mitrā laikā. Tagad noteikti jāsameklē kādas ekrānu nosedzošas plēvītes vai kaut kas tamlīdzīgs.

  • Piektdienas vakars: tūkstots un viena kolona

    Konferenču centrā atgriezāmies pēc pusdienas pārtraukuma – uz pēdējām lekcijām. Pēdējā kafijas pauzē bija lieliskas uzkodas – mazītiņi groziņi ar krēmu un zemenēm vai marinētiem persikiem un lieliski, gaisīgi kruasāni. Tas labi kompensēja faktu, ka muzeja dēļ nepaēdām pusdienas. Kafijas pauzes te tiek organizētas visos stāvos, kur notiek lekcijas, tomēr ēdāji visvairāk sarodās pirmajā stāvā, otrajā to ir mazāk, un trešajā – pavisam daži. Tāpēc cilvēki, kas ievēro šo likumsakarību, pienu kafijai un labākos groziņus dodas meklēt uz augšējiem stāviem.

    Konferences noslēgumā pasniedza balvu par satricinošu ieguldijumu nozarē un viens no laureātiem pat bija darbs, ko es zināju 🙂 Pēc lekcijām uzzinājām, ka varam vai nu stundu gaidīt te un tad braukt ar “shuttle” (angliski ekspresis, autobuss, kas pietur tikai galapunktos, arī kosmosa kuģis) uz vietu, kur notiks noslējuma svinīgās vakariņas. Tāpat uzzinājām, ka svinīgās vakariņas notiek restorānā “1001 kolonnas cisterna”, un tas ir gluži netālu no viesnīcas. Nolēmām braukt uz viesnīcu pašrocīgi, nolikt mantas un tad doties uz cisternu. Es klusībā cerēju, ka paspēsim pa vidu vēl kaut ko, bet autobuss iekorķējās haotiskajā Stabulas satiksmē (cilvēciņi skrien visos virzienos, uz tilta labo joslu aizņem stāvoši, tukši autobusi un mašīnas), un Sultanahmedā mums bija liekas vien kādas desmit minūtes. Uzčiņīju GPS uz aptuveno atrašanās vietu (tajā ielā atkal nebija kartē norādīti numuri), un kātojām turp. Klasiskajā vietā pie Divan Jolu ielas mēs atkal (tāpat kā ierodoties Stambulā) apjucinājām GPS-u, neatrodot mazo šķērsieliņu, ko viņš mums norādījis, bet izejot cauri vietai, kur, viņprāt, nav ejams.

    Restorāns, kā jau nosaukums to liek nojaust, ir iekārtots vēl vienā cisternā. Atšķirībā no Bazilikas Cisternas, šajā viss ūdens ir nosusināts un arī visas kolonas ir puslīdz vienādas. Pret kolonnām salikti nelieli oranžrozīgi prožektorīši, dažas cisternas daļas norobežotas, starp kolonām novelkot planākus baltus vai biezākus sarkanus aizkarus, un lielāko cisternas daļu aizpilda lieli, apaļi, oficiāli klāti galdi ar baltiem galdautiem un mirdzošām glāzēm.

    Vakariņas negaidīti aizpildīja vairākas mums ietekto “vajag redzēt/pagaršot” lietu saraksta pozīcijas. Pirmkārt, mēs redzējām virpuļojošos dervišus. Puiši komentēja, ka viņi bija iedomājušies ko vairāk. Es savukārt savā nodabā filozofēju par to, ka tas, ko mūsdienās cilvēki patērē kā izklaides pasākumu, pašiem dervišiem oriģināli bija meditatīvs un sakrāls pasākums.

    Tāpat mēs beidzot pagaršojām dažas turku uzkodas – mezes. Fetas siers, maza dolmiņa, baltais siers ar garšvielām, ass, iespējams tomātus saturošs maisījums, pildīts tomāts (tiešām neņemos minēt, ar ko, pilnīgi nekādu asociāciju, izņemot citplanētiešu kartupeļu biezputru, kas ir gatavota no nekartupeļiem), mazas svaigas maizītes, un attāls sviesta radinieks (kaut kā tā kā miltaināks, tā kā mazāk taukains, lai gan tā nemaz nevar būt) ar zaļumiem. Pamatēdiens bija salīdzinoši parastāks – rīsi ar liellopa strogonovu ar sēnēm. Desertā maza, bet ļoti sātīga no riekstiem un mīklas taisīto saldumu izlasīte. Ja Rīgā pahlavas un citi šī tipa austrumu saldumi pamatā ir ar lazdu riekstiem vai valriekstiem, tad šeit ļoti bieži – ar pistācijām. P. kaut ko teica par peldēšanu sīrupā.

    Galdi bija gana lieli un pie mūsējā bija stipri daudznacionāla kompānija. Tai skaitā viens indietis un viens amerikānis, kas apsprieda angļu valodu atšķirības. Indietim, ja pareizi saprotu, angļu valoda ir viena no dzimtajām valodām, viņš to lieto visu mūžu. Un tad kādā jaukā dienā dažus gadus atpakaļ viņa amerikāņu draugi viņam saka, ka neeksistē vārds “prepone”. Nu bet “postpone” (atlikt) taču eksistē, kāpēc lai neeksistētu analogs vārds, kas nozīmētu pretējo? Amerikānis pretī filozofēja, ka ir valodas, kurās eksistē antonīms vārdam “wellbeing” (labklājība), bet angliski nekādas sliktklājības vai sliktsajūtas nav. Vēlāk saruna attīstījās par vārdu “tēja”. Indietis teica, ka viņš nesaprotot, kāpēc par tējām daudzas tautas un daudzu valstu iedzīvotāji sauc arī augu uzlējumus, kam ar tējas krūmu nav nekāda sakara. Mēs skaidrojām, ka tā ir arī latviešu valodā, un skaidrojām arī, kāpēc. Beigu galā tas noveda pie tā, ka indietis ārkārtīgi apjuka, kā tas var būt, ka vairums latviešu nekad mūžā nav redzējuši tējas krūmu?! Starp citu, jauks puisis: šīs jaunās zināšanas viņu sajūsmināja tik pat ļoti, kā pārsteidza.

    Atpakaļceļā no vakariņām, mēģinot pie Divan Jolu nogriezties tur, kur turpceļā mums bija ieteicis GPS, kaut kā sanāca tā, ka pēc neliela līkumiņa cauri mazo ieliņu aizņemošajiem restorānu galdiņiem un atkritumu konteineriem, nonācām atpakaļ uz Divan Jolu. Pa dienu vairākas reizes mēģināja līt, bet vakars bija skaidrs un patīkams, tāpēc šī pastaiga mūs patiesi sajūsmināja.

    P.S. Pa dienu brīžos, kad nedaudz lija, mēs noteikti bijām kurioza paskata trijotne: mēs ar P. satināmies katrs savā jaciņā/pufaiciņā ar kapuci galvā (man nepatīk, ka aizlīst brilles, P. savukārt vispār nejutās īsti vesels), bet N. tikmēr staigāja vienkārši īsroku kreklā.

    P.S.2. Kara lietu muzejā sadaļā “armēņu jautājums” bija saliktas drausmīgi asiņainas bildes.

  • Piektdienas rīta cēliens: ieroči

    Šodien pēdējā oficiālā konfas dienā, tālāk būs tikai semināri. Ātri pagāja, un es vēl neesmu bijusi nevienā īstā mošejā.

    Pusdienlaikā kopā ar P. bijām kara lietu muzejā blakus mājā. Man drusciņ nepaveicās, mēs neatradām tērpu un karogu sadaļu. Bet mēs redzējām turku-huņņu lieliskos lokus, daudz līku zobenu un izrakstītu šaujamieroču. Redz, ja tu kaujas laukā kādam vācietim vai austrietim atņem zobenu, tad viņš loti labi noder tālākai karošanai, lai gan izskatās pilnīgi savādāks kā turku pašu zobeni. Tomēr zobens kalpo labāk, ja pie tā spala iekaļ/iezeltī adošā sultāna un Dieva vārdus. Gleznās, kur attēlotas cīņas pie Vīnes (standarta notikumu traktējums ir, ka Vīnes noturēšanās apturēja Osmaņu impērijas izvēršanos Eiropā), attēlots, kā turki sit kristiešus. Eiropas muzejos to bieži zīmē, kaut kā savādāk. Kaut kad vienā brīdī P. stāvēja pie ložmetēja, kam stobra garums bija salīdzināms ar viņa paša garumu un komentēja, ka šis verķis uz plāksnītes klāt pierakstītajiem vārdiem par Kipras miera misiju ienes pavisam citu jēgu.

    Muzejs izrādījās negaidīti liels – palikām bez pusdienām. Nopirkām uz ielas dīvainos augļus, kas pēc izskata atgādina lielas zaļas Kaukāza plūmītes. Pārdod te visās malās pa liru vai divām. Sulīgas, skābas, bet ne tik skābas, kā kaukāznieces. Atsvaidzinoši. Spriedām, ka līdzinās gurķa un plūmes krustojumam. Vai rabarberam. Tikmēr mums no aizmugures piezagās N., kuru nebijām redzējuši jau kopš vakardienas. Vienu lietu gan nesaprotu – kā cilvēks, kas ir gandrīz galvas tiesu garāks par mani, var pilnībā paslēpties man aiz muguras, un turklāt vēl nesasmieties, kad cilvēki runā par plūmju un gurķu krustojumiem.

    P.S. Pie ieejas muzejā mums atkal gadījās kultūrpārpratumu triks: kamēr es meklēju maku un studenta apliecību, biļešu pārdevējs no P. iekasēja 16 liras: 4 par viņa biļeti, 4 par manējo (studentiem ir lētāk), un 8 par manu fotoaparātu (te fotobiļete bija jāpērk pat telefonam). P. būtu visas tiesības justies apčakarētam 😀

    P.S.2. Pie ieejas konferenču centrā, tuvējā teātrī, ieroču muzejā, Sofijā un praktiski visur, izņemot veikalus, soma ir jāliek rentgenā un pašam jāiet cauri metala detektoram.