Tag: Sv. Katrīnas baznīca

  • Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

    Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

    Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

    Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

    Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

    Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

    Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

    No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

    Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

    Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

    Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

    Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

    Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

    Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

    Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

    J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

    Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.

  • Īsās brīvdienas Kuldīgā

    Prologs

    Pavasara pusē biju saplānojusi burvīgu ceļojumu uz Oslo, pieķerot klāt maziet Bergenu un gleznainākās fjordu vietas, taču izmaksas kādas reizes desmit pārsniedza jebkādas saprāta robežas. Nu ko, tā vietā aizbraucām tā vienkārši ar autobusu uz Kuldīgu.

    I

    Autobuss pa ceļam uz Kuldīgu izlīkumoja caur Kandavu, Sabili un Rendu, tādejādi liekot aizdomāties, ka šo pusi izbraukāt ar auto arī varētu būt interesanti un atalgojoši. Kuldīgā apmetāmies viesnīcā “2 baloži” vienkārša un nepraktiska iemesla dēļ – man patika Booking.com publicētās bildes (labi, funkcionālo aprakstu, protams, izlasīju, tur nekā šausmīga nebija). Neliela, no ārpuses stipri noskrandusi koka ēka trīs soļus no rātslaukuma, kas iekšpusē rūpīgi un, es pat teiktu, gaumīgi atjaunota/izremontēta. Baltas sienas, rupjas masīvkoka kāpnes un koka elementi, kas bijuši sen krāsoti, bet tagad krāsa ir atskrāpēta nost. Numuru ir tik maz, ka tiem katram ir savs vārds – pasta balodis, meža balodis, raibais balodis, zelta balodis, kaut kā tā. Māja ir tieši pie Alekšupītes – pagalmā ir neliels arkveida caurums, kas ļauj izlīst līdz upītei un pamērcēt tajā kāju pirkstus. Vakarā, kad sēdēju pie datora, rakstot šīs piezīmes, aiz pavērtā loga kādu brīdi dūdoja vesela orda baložu, jo blakus māja pāri upītei, šķiet, ir pamesta. Un par logiem runājot – viesnīca nav vienīgā vieta Kuldīgā, kur ievēroju, ka lai sabalansētu praktisko ar vēsturisko, vecie logi ar sīkajām rūtiņām tiek nevis pilnībā aizvietoti ar pakešlogiem, bet gan daļēji – iekšējā loga vietā ir liela pakešloga rūts, savukārt tam priekšā apmēram sprīža attālumā ir glīti nokrāsots un restaurēts vēsturiskais logs ar trim, sešām vai sazincik rūtīm.

    Sākumā mazliet pamaldījāmies, meklējot, kur tieši ir viesnīcas reģistratūra – lai gan Booking.com bija nepārprotami uzrakstīta adrese, es to atradusi samulsu un nenoticēju. Kā beigu galā izrādījās – jā, tiešām, interesēties par viesnīcu bija jāiet rātslaukuma restorānā Goldinger room – šķiet, tā ir ģimenes lieta – viss kopā, restorāns un viesnīca. Brokastis arī Goldingerā. Goldinger, starp citu, nav nekāds Klīvers, tas ir Kuldīgas senais nosaukums. Un tajā restorānā ir diezgan garšīgi. Mans līdzbraucējs izskatījās visnotaļ uzjautrināts, ievērojot, ka ēdot pavlovu, esmu nosmērējusi visu degunu ar īstu, autentisku putkrējumu. Un vēl viņš priecājās, ka lēni sutinātais teļa vaigs ir tik mīksts, ka jūk ārā, tiklīdz to pabaksta ar dakšiņu.

    Pēc vēlo pusdienu paēšanas Goldingerā pablandījāmies pa pilsētu. Kuldīga ir ideālā skatu kartīšu pilsēta – skaties, kur gribi, kārniņu jumti, mežģīņotas koka mājiņas un mazi, mīlīgi tiltiņi pār Alekšupīti. Rūpīgi izstaigājām Liepājas ielas gājēju posmu, vairākkārt tīši vai netīši atgriezāmies Rātslaukumā. Dienas vidū, kad bija silts un saulains, Rātslaukuma strūklakā spēlējās pusducis bērnu. Mans draugs teica, ka pateicoties šādām ainām viņš vairs nespēj Kuldīgu uztvert nopietni – pārāk idilliska tā šķiet. Apmēram blakus viesnīcai ir, visticamāk, visvecākā koka ēka Kuldīgā – 1670.gads laikam. Priekšējās fasādes vienā pusē tai bija pieslietas celtniecības stalažas, uzkurām divi puiši un viena meitene pabeidza mājas priekšējās fasādes krāsošanu zaļganīgā krāsā. Spīdēja saule, meitene dziedāja “gaidu tevi ielas saulainajā pusē”, un idilles sajūta tikai pastiprinājās.

    Aizklīdām līdz vecajam tiltam, kurš izskatās jauns un skaists – tas ir restaurēts mazāk kā 10 gadus atpakaļ. Lielo iešanu pāri Ventas rumbai un Vecajam tiltam atlikām uz nākamo dienu (pavēls), bet apskatījām Pilsētas parku, redzējām ieeju Pils vīna pagrabā un Kuldīgas muzeju – no ārpuses. Muzejs, starp citu, ir ierīkots skaistā, vēsturiskā ēkā, kas savulaik piederējusi bagātai kuldīdznieku ģimenei. Izstaigājām Ventas malā sabūvētās terases un skatu laukumiņus – Venta šobrīd ir pasausa un zālēm pieaugusi, bet rumba ir dekoratīvs skats šā vai tā. Pilsētas parkā ir puķudobes, nesen atjaunoti celiņi, strūklaka un vēl vesela čupa tiltiņu – jauka pastaigas vietiņa, kas tikai vēl vairāk pastiprina idillisko sajūtu. Parkā ir arī apkopotas Līvijas Rezevskas skulptūru izstāde. Tēmas visdažādākās – sākot no abstrakta dziesmu svētku sievieštēla līdz pat dzīvai un ticamai vectantiņai. Redzējām arī augsto (4m – Latvijā augstākais) Alekšupītes udenskritumu. Interesanti, ka tas veido nevis vienlaidu ūdens gāzmu, bet trīs pakāpienus – augšējie zemāki, apakšējais – ritīgi augsts. Blakus papīrfabrikas (?) ēka gan izskatījās skumja savā ilgstošajā pamestībā. Cik jauki būtu tajā iestiklot visas rūtis un iekārtot, piemēram, izstādi par 17.gs. papīra ražošanas procesu!

    Tajā pašā dienā mēs redzējām arī pilnīgi cita veida skulptūru izstādi. Liepājas ielas promenādē kaut kur apmēram pa vidu caur metāla vārtiem var iziet tūrisma skolas pagalmā, kas amatu apvienošanas kārtā ir arī pareizticīgo baznīcas pagalms. Tajā bija izstādīti kokgriezumi no kaut kāda 14. gada tēlniecības pasākuma. Šķiet, vislabāk man patika lielais zābaks, kura priekšpusē bija ievēra kārtīga aukla vismaz pirksta reznumā. Uz zābaka purngala sēdēja gruntīga žurka, jo tas bija “Vecais zābaciņš”. Tomēr ne vainas nebija arī soliņam, kuru rotāja izgriests pārītis un uzraksts par to, ka zeme griežas ap mīlestību.

    Pēc Pilsētas parka izstaigāšanas nogājām gar sinagogu/bibliotēku un secinājām, ka jāatnāk, kad būs vaļā – runā, ka iekšā esot smukas mozaikas, bet no ārpuses nav traki izcila. Vakarā aprakstot, pārdomāju par sinagogas izskatu, un vairs netieku vaļā no salīdzinājuma, ko no ārpuses tā atgādina Spāņu sinagogas Prāgā vienkāršotu variantu.

    Lai gan it kā pat nebija vēls (ap astoņiem), drauga plāns pavakariņot kādā beķerejā vai konditorejā pilnīgi izgāzās – izrādījās, ka tās visas (un Liepājas ielā to ir ne mazums!) ir ciet! Aizvērušās jau ap pussešiem-sešiem! Tā nu mēs nokļuvām Stendera bārā, kas, kā izrādījās, nav Stendera picērija. Paņēmām katrs pa uzkodiņai, un es, juzdamās badīga, arī pankūkas ar saldējumu. Pankukas izrādījās tik svētlaimīgi liela porcija (ar divām bumbiņām saldējuma!), ka es pusi atdevu J. un vienalga jutos paēdusi.

    Stenderā sēžot, ilgi un filozofiski vēroju pretējo jumtu sūnām un ķērpjiem noaugušos kārniņus, līdz vienā brīdī man ienāca prātā, ka, ja Prāgā jumtu kārniņi ir spilgti sarkani un nesadrupuši, tad tas nozīmē to, ka kāds viņus salīdzinoši nesen ir mainījis… praktiski visās vecpilsētas daļās… Diezin vai tas varētu būt ekonomiski vai fiziski vienkārši.

    II

    Nākamajā rītā viesnīcas nodrošinātās brokastis arī jāiet meklēt Goldinger Room. Kad atnācām uz restorānu, es kautrīgi sāku teikt oficiantei, ka mēs no viesnīcas uz brokastīm, tā un tā… un viņa pārsteidzoši laimīgi nopūtās un pajautāja, vai mēs gribam omleti. Drošvien īsi pirms tam viņai bija bijusi kāda nesaprašanās ar citiem klientiem, varbūt valodas nezināšana ar vāciešiem vai kas tāds. Katrā ziņā J. praktiski iemīlējās restorāna kruasānos, kas izteikti garšoja pēc sviesta.

    Pēc brokastīm es rūpīgi sasēju bikšu galus, un mēs devāmies uz informācijas centru izīrēt velosipēdus, lai brauktu uz Riežupes alām. Izrādījās, ka pieejamie velosipēdi ir atpūtnieciska paskata fiksīši bez rokas bremzēm. Pirmos piecsimt metrus veicām, gandrīz delīrijā ķiķinādami par to, kādi hipsteri un atpūtnieki esam. Kuldīgai piemīt savi velobraucējiem draudzīgie un mazāk draudzīgie aspekti. Labā lieta – pilsētas centrā (un vispār visā ceļā uz Riežupes alām) ir ļoti maz mašīnu, un tās pašas brauc lēni un uzmanīgi, jo uz ielām spēlējas bērni un pa tām brauc idioti tūristi, kas stresa brīžos neatcerās, ka fiksītim jābremzē ar pedāli uz atpakaļ (t.i. es). Mazāk labā lieta – bruģis. Lielākoties tas ir plakano, noskaldīto akmentiņu bruģis, nevis tāds, kā Rīgā uz Gaisa tilta, bet tomēr mana pakaļa tika rūpīgi izmasēta. Vismazāk labā lieta bija tā, ka ceļa pēdējas kilometrs vai divi – aiz pilsētas robežām – bija nevis asfaltēts, bet klāts ar granti un miljons brīvi kustīgām dolomīta šķembām, pa kurām nežēlīgi labi sanesa pie mazākās neapdomīgās kustības. Ceļa gabals bija tieši tik garš/īss, lai būtu negodīgi teikt, ka to nevar izdarīt, bet tikpat negodīgi būtu arī teikt ka svētdienas braucējam tas ir viegli. Atpakaļ ceļā sanāca mazliet vairāk pret kalnu, tāpēc asfaltētā ceļa sākumu J. sveica ar gavilēm un aleluja saucieniem. (Ak, nu, patiesībā izsmiekls ne kalns, bet dotajos apstākļos jebkurš sīkums šķita esam pasaules ļaunums.)

    Pie Riežupes alām velosipēdus kā lētticīgo tūristu paraugs atstājām pie kafejnīcas tantes pieskatīšanā un paši cauri nelielam mežiņam devāmies uz alām. Šķiet, tūrisma sezona ir pilnbriedā, jo ātri vien salasījās krietna kompānija, un varējām doties alās iekšā. Pie ieejas mums iedeva svecītes – pa vienai uz diviem vai trijiem – lai neizdedzinam visu gaisu alās. Pa alām staigājot, aizdomājos, ka esmu te bijusi skolas ekskursijā kaut kad sākumskolā, un toreiz mums lika ņemt līdzi pašiem savas kabatas baterijas, sveču nebija. Es ļoti labi atcerējos, ka alu tuneļi nebija nekādi plašie. Tomēr toreiz man nekādi nebija iespēju novērtēt, ka daudzviet ir zemu jāliecās vai jāiet pa klaustrofobiski šauriem tuneļiem, kur izpildīt alas īpašnieku lūgumu neskarties pie sienām šķiet praktiski nereāli.

    Alu stāsts īsumā – cilvēka radīts veidojums 3 paaudžu garumā – kvarca smiltis tika raktas stikla ražošanai. Tā kā pēdējo divu paaudžu laikā stiklu Latvijā vairs neražo, tad jaunas alas nerok, bet izrāda esošās tūristiem. Vasarā. Jo ziemā te guļ simtiem sikspārņu (8 no 15 Latvijā sastopamajām sugām) un tos ir nolemts netraucēt. Tur bija arī mazliet romantisma stāstiņu par mīlestības, ticības un cerību zālēm, taču man būtu gribējies mazliet vairāk uzzināt, kādiem paņēmieniem tās alas ir izraktas, kā tās smiltis transportēja utt. Taisni žēl, ka es par to visu iedomājos tikai pēc iziešanas no alām, kad gida vairs pie rokas nebija.

    Pēc atgriešanās es aktīvi noraidīju ierosinājumu vēl mazliet pabraukāties pa pilsētu – akmeņi lieli, akmeņi mazi, akmeņi krata dibenu, nu cik tad var tos akmeņus?! Tā vietā mēs pavadījām svētlaimīgu pusstundu (vismaz) pastaigājoties pa Liepājas ielu un izvēloties VISLABĀKO konditoreju, kurā uzkost launagu. Jo mums ir atvaļinājums, brauciena mērķis ir atpūsties un būt laimīgiem. Un mēs to varam atļauties. Beigu galā izvēlējāmies Makkabi. Izvēle tajā nebija visplašākā, toties piedāvātie gardumi šķita interesanti. Es pārlaimīgi iecukurojos ar visādām lieliskām lietām, no kurām interesantākās laikam bija marcipāna kūka ar kaut kādām ogām un īpaši lipīgs un šokolādīgs keksiņš ar oreo krēmu virsū. Sedējām uz terases un cīnījāmies ar vēju, kas lidināja pa gaisu salvetes, keksiņu papīrīšus un citus sīkumus. Liepājas iela un stiprs vējš, nez, vai tur ir kāda saistība. Starp citu, Makkabi ir fantastiskas grīdas flīzes, varbūt man tādas vajadzētu savās mājās koridorā? Katra flīze (~30x30cm) izskatās, kā salikta no mazītiņiem dažādu lielumu austrumu paklājiem, turklāt dažādo zīmējumu variantu ir krietni daudz un tie izlikti haotiski, tāpēc viegli parskatāmais grīdas laukums nekur neatkārtojas kā tāda dabiski veidojusies puķu pļava.

    Pēc launaga aizgājām uz viesnīcu, es uzvilku šortiņus, un mēs devāmies pāriet Ventas rumbu. Pa ceļam uz viesnīcu mēs iegājām katoļu Trīsvienības baznīcā, kas lepojas ar krāšņiem altāriem, krustu ar vienu nolūzušu zaru un nepārprotamu restaurācijas finansējuma trūkumu. (Labi, ar pēdējajiem droši vien nelepojas, tos izcieš.) Interjers atstāja iespaidu, ka sākot no grīdas kādu pusotru metru uz augšu sienu krāsojumus ir bezmaz vai nospridzināts, bet dīvainā kārtā tālāk sienu krāsojums šķita gluži vai jauns. Vai vismaz ne tuvu ne tik noplucis…

    Pēc viesnīcas un pārģērbšanās, pa ceļam uz Ventu iegājām Katrīnas baznīcā, kas ir pilsētas aizgādnei veltīts arhitektūras lepnums. Askētiska balta ēka ar vienkāršām, taisnām sienām un tikpat vienkāršām logu rūtīm bez vitrāžām. Ieslīpi skatoties, varēja ievērot, ka dažas no rūtīm ir pavisam parastas, kā jau mūsdienu stikli, bet dažas gaismu atstaro nevienmērīgi, tā it kā stikls būtu ar ne tik gludu virsmu vai ne tik vienādu biezumu. Pieņemu, ka mirguļojošās rūtis ir daudz vecākas.

    Arī interjers baznīcai ir gaišs un askētisks. Lai gan vienkāršāks kā katoļu baznīcai, tomēr ir labi samanāms, ka tas ir daudz labāk uzturēts. No stūros paslēptiem skaļrunīšiem kanēja maiga, instrumentālā fona mūzika – kā J. atzīmēja, netipiska, taču ļoti patīkama parādība. Par nelielu ziedojumu ieguvām iespēju uzkāpt baznīcas tornī, kas cita starpā nozīmēja arī nokļūšanu kora balkonā un paskatīšanos uz ērģelēm. Norādot mums ceļu, vecs onkulītis pieteica, lai aizveram durvis uz torni, lai viņam nav caurvējš. Kāpnītes tornī bija pamatīgas, taču šauras un ārkārtīgi stāvas, tāpēc kāpu, mežonīgi koncentrējoties un stipri baidoties. Augšā pa četriem lodziņiem var aplūkot daudzos sarkano kārniņu jumtus, Ventu un zaļumus, kā arī četrus zvanus. Ar J. visādi izgudrojāmies par to, vai lielākais zvans tiek lietots vai nē – āmuriņš bija novietots stipri zemu, turklāt zvana malās pretī āmuram ir robi, tāpēc īsti skaidrs nekļuva, vai āmurītis aizsniedz zvanu vai nē. Tornī pa vidu bija redzams tradicionālais skapis ar tikšķošu pulksteņa mehānismu – J. no sirds sajūsminājās par to, ka tas strādā un ik pa brīdim (laikam 15 minūtēm) izraisa zvanu darbošanos.

    Kad pēc mazliet stindzinošā kāpiena tornī nokļuvu atpakaļ kora balkonā, veltīju kādu brīdi meditatīvai fotosesijai. Kādā brīdī atpazinu, ka tumbiņās skan Džona Lenona Imagine melodija. Ja Dievs eksistē, viņam noteikti ir humora izjūta. Un ir patīkami, ka ne visas baznīcas/draudzes ir sastingušas kādā pagātnes punktā.

    No Katrīnas baznīcas līdz Rumbai galīgi nav tālu. Venta vasaras vidū ir salīdzinoši zema – pārbridām nesamērcējot kājas augstāk par ceļiem. Pārsteidzošā kārtā (un pateicoties J. veiklībai) pat mana tehnika nesamirka. Akmeņi gan mazliet slideni, gājām un turējāmies viens pie otra. Un centāmies nespert soli reizē, lai nepaslīdētu abi reizē. Pirmajā pieskārienā ūdens šķita vēss, tomēr tikuši vairāk uz vidu nospriedām, ka, ņemot vērā vēso dienu un to, ka ūdens ir tekošs, ūdens ir pārsteidzoši silts un patīkams. Ventas otrā krastā aizgājām līdz pludmalei Mārtiņsalā, kas tā pa īstam nav nekāda sala. Kurzemes hercogistes laikā (laikam tam pašam Jēkabam) bija lielais plāns padarīt Ventu kuģojamu, kam ļoti traucē rumba. Mēģināja spridzināt rumbu. Pie pirmā sprādziena hercoga pils sienā parādījās plaisas, tika secināts, ka tā ir slikta ideja, un tālāka spridzināšana atmesta. Padomāja, ka varētu rakt apkārtkanālu. Vienā krastā neizdevās, jo traucēja dolomīts, sāka rakt otrā krastā, bet kaut kādu tur to iemeslu dēļ nepabeidza. Kad Kurzemes hercogiste nonāca Krievijas impērijas rokās, apvadkanāla projekts atkal tika atsākts. Beigās nolēma, ka nevajag viņu, bet krietnu gabalu tāpat izraka, jo vajadzēja ar ko nodarbināt turku karagūstekņus. Tā nu tur tāds aizaudzis grāvis ir – dziļa grava, bet ūdens praktiski necik – tik iels, ka OpenStreetMaps ir iezīmēts, bet Gūgles kartē pat nav.

    Mārtiņsalā ir glābšanas tornītis un neliela pludmale ar divām koka laipām. Gurduma pārņemta atmetu domu par peldēšanos, kādu laiku nosēdēju uz laipas mērcējot kājas ūdenī. No peldētāju laipas paveras smuks skats uz Pilsētas parku, pilssarga namiņu un Kuldīgas muzeju Bangerta villā, kā arī, protams, uz veco tiltu.

    Atpakaļ nācām pa veco tiltu – pastaigas solītī un fotogrāfējot, jo no rīta tam pāri ar velosipēdiem bijām pārripojuši tādā ātrumā, ka neko nepaspējām ieraudzīt. Atpakaļceļā pils parkā iegājām Bangertā, kas nebija sevišķi lēti, bet bija ļoti skaisti – gan tiešajā, gan abstraktajā nozīmē – man patika interjers (balti koka baļķi pārmaiņus ar veciem lakotiem baļķiem, veclaicīgi krēsli un lilliju ziedi), un man patika ēdiens (pasta ar siera mērcīti, kas gatavota, izmantojot kokospienu, ir jocīgs taizemiešu un itāļu ēdiena sajaukums, kas pārsteidzoši labi garšoja), un vispār bija labi. Sarunājām ar J. ka nākamajā dienā gan noteikti jāaiziet uz Pagrabiņu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā – bijušajā cietumā.

    Mājupceļā aizgājām paskatīties, kas īsti ir pilsētas laukums – liela vieta Liepājas ielas promenādes otrā galā, kas nemaz neizskatās veclaicīgi – un pēc tam kādu laiku nosēdējām Rātslaukumā, vērojot strūklaku, kas ar daudzveidīgu laistīšanos, šļakstināšanu un plakšķināšanu izklaidēja mūs vismaz minūtes divdesmit. Struklaka sastāv no granīta plākšņu pamatnes un 15 ūdens avotiem – 7 vertikāli uz augšu un 8 mazliet ieslīpi. Ūdens avoti ūdeni izpļauj ar augstu spiedienu un tad kādā brīdī ļoti pēkšņi apraujas, tāpēc slīpie avoti raisa paraboliskas lentes, kas kādā brīdī apraujas, bet nekrīt lejā. Savukārt vertikālie avoti taisa skaļus pļakšķus, kad krietns daudzums ūdens ļoti īsā laika sprīdī tiek uzsviests augstu gaisā, strūklotājs izlsēdzas, un tad pēc acumirklīgas pakarāšanās gaisā tas spainis ūdens krīt zemē un pret granītu triecas ar kārtīgu troksni. Lielāki pļakšķi, mazāki pļakšķi un daudzveidīgas īsāku un garāku līniju spēles rada rakstu, kas ilgi neatkārtojas un pirmajā brīdī šķiet gluži vai fizikāli neiespējams, lai gan, rūpīgāk padomājot, protams, nākas secināt, ka nekā savādāk būt nevar.

    Pēc atgriešanās viesnīcā es rakstīju piezīmes, J. lasīja grāmatas un vārīja tēju. Tējas sakarā tika secināts, ka žēl gan, ka pie gultas nav plauktiņa, kur to tēju nolikt, jo šajā stipri mīkstajā gultā krūzīti likt noteikti nevar. J. šo problēmu atrisināja, apgriežot kājām gaisā nelietoto tualetes papīrgrozu. Kad pabeidzu piezīmes, bija jau pusdivpadsmit un gluži tumšs, tāpēc ierosināju aiziet paskatīties strūklaku vēlreiz – pa dienu varēja samanīt, ka slīpie ūdens avoti ir papildināti ar krāsainām lampiņām, taču dienas gaisma traucēja to aptvert pilnā krāšņumā. Diemžēl izrādījās, ka naktī strūklaka ir izslēgta.

    Kā suvenīru no brauciena būšu dabūjusi Tuves Jansones Mazos troļus un lielos plūdus – kad iegājām bibliotēkā, lai palūkotu, kā izskatās no iekšpuses (vienkāršas baltas sienas, ne miņas no vēstures), ieraudzīju to atdodamo grāmatu plauktā.

    III

    Pēdējā dienā pamodos rīta agrumā ar ciešu pārliecību, ka esmu dzirdējusi, ka mūsu viesnīcas istabiņā man tieši pie auss kāds kādam māca izteikt kādu latviešu valodas vārdu… “Saki ar ē! Saki ē!” Atvēru acis, izblisinājos apkārt, tā arī nesapratu, kas par lietu. Gaitenī kluss, ārā aiz atvērtā loga ir tikai Alekšupīte un tā pati – pusotru stāvu zemāk.

    Brokastīs ieradāmies pavisam dažas minūtītes vēlāk kā iepriekšējā dienā, bet kaut kā pamanījāmies palikt bez omletēm. Bet kruasāni bija burvīgi un mocarellas salāti arī. Mēģinājām izdomāt plānu, ko sadarīt līdz autobusam pusdienlaikā, bet vismaz man domāšana vedās pagalam slikti, jo mežonīgi nāca miegs. It kā gulēts taču bija diezgan daudz, īsti loģiski tas nešķita, bet nu varbūt labi pavadītais laiks mani bija nogurdinājis – miegs tā pa īstam visu dienu tā arī neatstājās. Badīju ar degunu kafijas krūzītē un ne sevišķi konstruktīvi centos ar J. izstrīdēties par to, vai jābrauc ar pēdējo autobusu sešos, vai priekšpēdējo – pustrijos. Vienojāmies, ka žēl, ka nav neviena pa vidu, un ka braukšana pustrijos liks ēst nepieklājīgi laicīgi pusdienas. J. gribēja ātrāk mājās, man savukārt šķita, ka es tikpat labi varētu te sēdēt mūžīgi – dzert kafiju un pārmaiņus vērot rātslaukumu aiz loga vai ar zeltītiem taurenīšiem apzīmēto sienu tepat restorānā iekšā – un ka es nekad mūžā vairs negribēšu steigties, kur nu vēl uz kaut ko tādu, kā autobusu tūlīt pēc pusdienām. Beigās ar domu, ka vienmēr taču var nokavēt es piekritu J. plānam braukt pusdienlaikā.

    Laiku līdz pusdienām aizpildījām, aizejot uz 19./20.gs. mijā celto Annas baznīcu. Baznīca ir milzīga sarkanu ķieģeļu ēka ar spilgti zaļiem jumta elementiem. Iekšā dziļš un bezgalīgs klusums, šoreiz nekādas mūzikas. Interjers nav pārspīlēti izcakots, taču nav arī askētisks. Baznīca ir labā tehniskā kārtībā, viss smuki restaurēts, nekur nekas nelobās, nedrūp un nekrīt. Acu priecēšanai bez dziļām vēstures un mākslas zināšanām ši visticamāk ir visskaistākā Kuldīgas baznīca.

    Baznīcas sānu logi ir vienkārši, taču trijos logos aiz altāra ir vitrāžas. Tās man ļoti patika, droši vien tāpēc, ka tajās bija daudz dzeltenās krāsas un tās atstāja gaišu un saulainu iespaidu. Skatījos un domāju, ka manam prātam ir ļoti saprotami nolikt Jēzu uz tāda saulaina fona, taisni vai brīnums, ka tik maz vitrāžās esmu tādu risinājumu redzējusi.

    Apkārt ir jauki iekopts pagalms/dārzs. Lieli koki, zālājs, puķu dobes ar tādām man mīļām un pazīstamām puķēm – flokšiem, funkijām, pojenēm, krūmrozēm. Ne tā kā Rīgā, kur es praktiski nevienu puķi neatpazīstu, izņemot kāpostus pie Ministru kabineta. Starp citu, Kuldīgā vispār ir ļoti daudz funkiju un flokšu.

    Pakavējušies kādu laiku pie Annas baznīcas, atcerējāmies, ka gribējām nopirkt sklanduraušus. Mazā sānieliņā pie Liepājas ielas promenādes ir Daigas beķereja, kurā pa 20 centiem pārdod mazus, stipri saldus sklandurausīšus ar daudz, daudz burkāniem. Nopirkām veselu kasti (15) ar domu mājās pacienāt draugus, bet tas īsti neizdevās – neviens no rausīšiem nesagaidīja nākamo dienu pēc atgriešanās mājās.

    Pusdienās aizgājām beidzot izpētīt Pagrabiņu – restorānu, kas ierīkots Vecā rātsnama pagrabā, kur agrāk bijis cietums. Izstaigājām restorāna iekštelpas un paķiķinājām, ka mūsdienu versija šis pagrabs ir pārāk omulīgs priekš cietuma. Tomēr, aizdomājoties par vairākām ailēm, kurās ērti ievietojās viens galds ar dažiem krēsliem un nekas vairāk, palika mazliet salti ap sirdi – tādi aizgaņģi nekas cits kā cietumnieku celles laikam nevarētu būt bijuši. Bija grūti izvēlēties – sēdēt pagrabā pie pavisam autentiski rupjās akmens sienas vai iet ārā uz Alekšupītei pāri pārbūvētās terases un vērot straujo ūdensplūsmu. Beigās palikām ārā, jo iekšā bija silti. Es pamēģināju buļļa pautus. J. jautājā, kā ir. Es nemācēdama izdomāt, kā izskaidrot, teicu, ka garšo mazliet pēc sirds. Saņēmu savā virzienā vērstu aizdomu pilnu skatienu un – pēc gabaliņa pagaršošanas – apstiprinājumu, ka tiešām kaut kas līdzīgs ir. Desertā mielojos ar maskarpones un ogu krēmu, kas uzkombinēts virsū zefīriem – vienkārši un jauki – iedvesma kādreiz mājās ko līdzīgu atkārtot. Pavlovas radinieks latviešu gaumē.

    Pēc tam jau arī bija jāiet uz autoostu. Otro reizi aplūkojot pie autoostas esošo Zvaigznes grāmatnīcu, es pēkšņi attapu, ka tā būvēta visnotaļ intersantā veidā. Spriežot pēc izskata, tur veikta kādas vecas koka mājas (ar vairākiem krusteniski kombinētiem divslīpu jumtiem) paplašināšana virzienā uz augšu – visas sākotnējās ēkas fasādes saglabātas pilnā apjomā, un tur kur tās beidzās, tālāk uz augšu iet stikla kosntrukcija, kas veido vēl pusotru stāvu. Burvīga ideja, kā sapludināt veco ar jauno, ļaujot domām spēlēties par to, vai puscaurspīdīgā augšdaļa simbolizē ledu, gaismu, nākotni, vai ko. Vienīgi pilnīgi horizontālais jumts un pelēkais beznianšu fasādes krāsojums man kaut kā nepatika – šķita, ka tas padara būvi kopā ļoti klucīgu.

    Epilogs

    Kuldīgā es redzēju sirmu onkulīti, kas brauca ar velosipēdu, pie stūres pieturot spieķi, kā arī divas kundzītes, kam visticamāk bija krietni pāri 70, dzīvi izvēlamies caffee Latte un vislabāko kūciņu vienā no Liepājas ielas konditorejām, laikam Makkabi. Tas dod man cerību, ka arī man varētu būt dzīve, arī pēc 50, 60 un 70.

  • Hamburga: par daudz tomātu pastas

    Nākamajā dienā atkal uztaisījām garo pusdienlaiku – pastaigājām pa pilsētas centru, iegājām Pētera un Jēkaba baznīcā un pēc tam izmetām līkumiņu noliktavu rajonā. Spriežot pēc tā, ka jutos pārsteigta, ka Pētera baznīcā var fotogrāfēt, jāsecina, ka laikam taču tur iekšā nekad nebija izdevies ieiet. J. filozofē par baznīcu lielumu un krāšņumu/askētiskumu, es reizēm nezinu, kā komentēt – ir redzētas gan lielākas, gan krāšņākas, tomēr, kad J. tā norāda, nu ir jau, ir arī šajās kaut kas. Krāšņas ērģeles un gleznas.

    No baznīcām nākot, sanāca trāpīt uz Čīles māju, kurai šoreiz bija iedegtas fasādes gaismiņas. Smuki. Pastaigājām pa Hafencity, uztrāpījām uz vairākām smukām ķieģeļu mājām, kuras nebija izgaismotas un tāpēc pustumsā bija slikti saskatāmas, kā arī uz daudz vairāk smuki izgaismotām ekām, it īpaši kanālu malās. Ikoniskajā vietā, kur saiet kopā divi kanāli, bija vesela fotogrāfu armāda ar statīviem, superobjektīviem un superlēcām. Sakautrējos un gājām tālāk. Ar ceļojuma aprīkojumu man galīgi neizdodas to vietu sabildēt.

    Ar ēdienu gan nepaveicās – J. gribēja atrast iespējas ēst lētāk, es nemācēju pietiekami pamatoti iebilst, ka tas neizdosies , kā rezultātā tikām pie nevis vienkārši dārga ēdiena, bet slikta un dārga ēdiena – manu picveidīgo maizīti kāds bija burtiski apslīcinājis kečupā.

    Beigās bijām arī pie Katrīnas baznīcas, kurai apgājām apkārt pusotru apli, meklēdami atvērtas durvis. Neatradām, lai gan šķita, ka iekšā spēlē. Nu, neko, citu reizi.

    Vakarā tikām mājās mazliet ātrāk un tad gulējām, gulējām un vēl gulējām. Bet miegs turpina nākt.

    Un es pirmo reizi redzēju Hamburgā sniegu. Vakarā sniga lielām pārslām un bija uzkrājusies tīri pieklājīga kārtiņa, kas gan nākamajā dienā bija praktiski pazudusi, atstājot plānu, aukstu un ļoti slidenu ledus kārtu.

  • Katrīnas baznīca, ķieģeļu noliktavas un Čīles māja

    Pretstatā Pēterburgai, Hamburgā attālumi ir nevis pārsteidzoši lieli, bet pārsteidzoši mazi. Lai gan varbūt tam ir sakars, ka biju centusies ieplānot ļoti īsu pastaigu – lidmašīnas nokavēšana man šoreiz likās vēl nevēlamāka kā parasti.

    Svētās Katrīnas baznīcu atradu vien kādu triju kvartālu attālumā laikam. Katrā ziņā pārsteidzoši drīz. Pa vidu šķērsoju vienu diezgan skaistu tiltiņu pār mazliet lielāku kanālu un vienu lielu, garlaicīgu maģistrālo ielu. Hamburgā gājēju pārejām zaļie cilvēciņi nemirgo, vienkārši pēkšņi pārslēdzas uz sarkanajiem. Man tas it īpaši sākumā likās ļoti neērti, bet tad pieradu, ka hamburdznieki, šķiet, mazāk uztraucas par gājēju atrašanos uz brauktuves sarkanās gaismas laikā.

    Katrīnas baznīca izrādījās esam milzīga ķieģeļu ēka ar vienu torni. Daudzejādā ziņā atgādina Sv. Pētera baznīcu Rīgā, lai gan Katrīnas baznīcas ārsienu noformējums ir viendabīgāks un vienkāršāks kā Pētera baznīcai. Pat tornis atgādina posmainu tārpu tāpat kā Pēterbaznīcai. Iegāju iekšā un mazliet izbijos, kad pēkšņi sāka spēlēt ērģeles. Nu jā, drīz būs Vecgada vakara dievkalpojums. Interjers gandrīz pilnībā balts, un es mierīgi teiktu, ka askētisks, ja vien baznīca neatstātu uz mani tādu kā grandiozuma sajūtu. Ņemot vērā, ka esmu redzējusi gan lielākas, gan krāšņāk rotātas baznīcas, jā, kaut kas tajā visā ir. Baltas kolonnas, lauztās arkas un vitrāžas. Šur un tur pa kādai skulptūrai. Aizliegts fotogrāfēt. Pie ieejas garš koka statīvs uz paaugstām kājām. Uz tā cilvēki apmēram krūšu augstumā sprauž svecītes. Statīvu klāj milzonīga sveču parafīna nopilējumu kārta tā, ka pat nevar saprast, kur beidzās statīvs (un kāda ir tā patiesā forma; man šķiet, ka tie bija divi vai trīs baļķīši vai pusbaļķīši, piestiprināti pie diviem A veida kāju komplektiem katrā galā) un sākās parafīna kārta, jo cilvēki savas jaunās sveces vienkārši lipina izdzisušajām “uz galvas”. Ja pareizi atceros, parafīna pilējumu kārta bija vairkāk kā pusmetra augstumā visa vairāk kā metru garā svečtura garumā. Smalkais parafīna rievojums bija lieta, par kuru man bija patiesi žēl, ka nedabūju kādu bildi. Nu varbūt kādu citu reizi.

    Garām baznīcai izgāju pie lielāka kanāla, kam pāri redzams Speiherstades rajons – neliela pussaliņa, kas gandrīz pilnībā apbūvēta ar tumši sarkanu ķieģeļu ēkām. Viki saka, ka tas esot vēsturiskais noliktavu rajons, kurā agrāk ir bijis atļauts pārkraut preci no kuģa uz kuģi, nemaksājot muitas nodevas. Lai gan gar kanālu pagāju vien kādus 600 metrus, redzēju vairākus mīlīgus tiltus un ļoti izpriecēju acis ap otrajā pusē esošajām mājām – sarkanu ķieģeļu daudzstāvu ēkas ar 4-5 stāviem, ne pārspīlēti izgreznotas, tomēr skaisti rotātas. Kopā ar metāla tiltiem ļoti atgādināja steampunk fantāzijas. Vienīgajam autotiltam, kam gāju garām, šajā krastā bija priekšā izbīdāms satiksmes slēgšanas mehānisms, savukārt uz viena gājēju tilta bija brīdinājums vācu un angļu valodā, ka “Jūs ieejat zonā, ko apdraud plūdmaiņas. Atskanot trauksmes signālam, dodieties uz kartē atzīmētajām vietām.”

    Prom no kanāla aizgriezos, lai apskatītu Čīles māju – milzīgu (vismaz 8 stāvi), tumši brūnu ķieģeļu biroju ēku, kas saskaņā ar Viki teikto, ir celtā 1920-tajos gados. Visu fasādi rotā regulārs, mezgliņiem līdzīgs raksts, augšējos 3 stāvus rotā vienladus joslas ar tādiem kā baloju režģiem zaļā krāsā. Ēka aizņem visu kvartālu tādā kā sasēdāta trijstūra formā. Viens no ēkas stūriem ir teju vai smieklīgi saurā leņķī – no lejas skatoties “tur tālu augšā” likās pat, kā šāds leņķis telpām nebūtu ērts, bet ļoti iespējams, ka tas ir optiskais māns. (Starp citu, vienu pavisam necilu biroju ēku ar līdzīgu un vēl šaurleņķaināku stūri bijām redzējuši vakarā, kad gājām fotogrāfēt Mihaela baznīcu.) Gūgles kartes rāda, ka ēkai ir trīs iekšpagalmi, bet es redzēju tikai vienu, vidējo – tam varēja iziet cauri. Interesants veidojums, tikai kāds tam ar Čīli sakars?