Laumas piezīmes

Tag: Sv. Nikolaja baznīca

  • Ziemeļvācijas pavasaris 3: Ķīles vecpilsēta

    Nākamajā dienā pēc koncerta mēs izguļamies, paēdam brokastmaizes (šoreiz nelolojot ilūzijas par parasto sieru) un tad visi četri izejam pastaigāt mazliet pa Ķīles centru. Mēs ieejam vecpilsētas centrālajā baznīcā, to atkal sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Pēc skata zināmā mērā līdzīga Rīgas jaunajai Ģertrūdei, taisnas līnijas, sarkani ķieģeļi. Iekšpusē, skatoties taisnās un mūsdienīgās vitrāžas es izsaku minējumu, ka baznīca karā smagi cietusi un vitrāžas ir nācies iestiklot pēc kara no jauna. Vēlāk pārbaudu šo hipotēzi Vikipēdijā un uzzinu, ka man ir bijusi… pustaisnība – baznīcas drupas bija tik nestabilas, ka to nojauca un uzcēla pilnīgi par jaunu. Taču daži interjera objekti ir ļoti, ļoti veci, altāris, piemēram, ir no 15. gs. Tur pat netālu māsa aizved mūs uz savu šobrīd mīļāko kafijas vietu Impuls, tur viņa pērk sev kafiju mājām. Lai man piedod Ķīles svētie un aizgādņi, tik laba kā Rocket Bean nav, bet mīlīgi. Es paņemu mazliet par daudz kūku, bija sajūta, ka aizlipšu. Bet sēdēt ārā zem lieliem kokiem bija ļoti patīkami. Iegājām pāris normālos veikalos, kā arī galīgi apmaldījāmies vienā suvenīru veikalā – tur bija ne tikai parastās lietas, bet arī auskari ar kaķiem, un mums šķita, ka mēs pazīstam cilvēkus, kas tādus novērtētu.

    Vēl mēs apmetam loku ap nelielu ūdenstilipni rātsnama priekšā un paskatamies uz rātsnamu. Vāciski to ūdeni sauc par Kleiner Kiel. Rakstot šo blogu, es sāku pētīt, vai tam es varu atrast jau nostabilizējušos latvisko tulkojumu. Tas man neizdodas, taču saliekot kopā vācu un angļu Vikipēdijas mēs ar J. aptveram, ka, pirmkārt, šis kādreiz ir bijis Ķīles fjorda atzars, otrkārt, Ķīles pilsētas vārds un latviešu vārds “ķīlis” laikam ir radies no tā paša vārda, un, treškārt, zināmā mērā varbūt varētu teikt, ka šo ūdenstilpni sauc par Mazo ķīli. Vai Mazo ķīlīti. Jo Ķīles fjords ir būtībā lielais ķīlis. Ūdenstilpnes krasti ir zaļi, tur ir daudz soliņu, vismaz viena dekoratīva laipa ar soliņiem, kas ielokas pāri ūdenim, un tur tusē ļoti daudz pīļu.

    Pie rātsnama mēs sākam spriest par maija svētku atzīmēšanu, un māsa izstāsta, ka arī maija sākumā ir bijuši visās malās gadatirdziņi – tāpat kā savulaik es to novēroju Hamburgā uz Ziemassvētkiem. Jo tie esot pie katras izdevības. Tā mēs atkožam neskaidro, mazliet izdzisušo balto līniju noslēpumu gan rātsnama priekšā, gan fjorda malā gan vēl ļoti, ļoti daudzās vietās pilsētā: tās bija norādes, kā likt tirdziņa būdiņas, nav bijis lietus, nav noskalojis. Nākamajās dienās staigājoties, es pamanu vēl un vēl šādas vietas.

    Vakarā mēs spēlējam galdaspēles, māsa saka, ka vajag uzzināt, vai šī Sushi Go kaste ir vai nav ķīniešu pakaļdarinājums un vai tā ir lietojama. Tā bija lietojama gluži laba, lai gan druka bija mazliet jocīga. Otrajā spēles partijā pēc pirmā raunda māsa aiziet iečekot, kā virtuvē mazgājas mani krekli, ko es biju palūgusi, un tur pazūd… Kad es eju skatīties, galvenais, ko redzu, ir viņas pēcpuse zem izlietnes, un vienīgais, ko dzirdu, ir ritmiski burvju vārdi “kas par huiņu, nu kas par huiņu?!” Kad viņas vīrs jautā, kā var viņai palīdzēt, viņa paprasa: “uzvāri man kafiju, īstu, nevis decaf”. Pēcāk viņas vīrs man izstāsta, ka īrētajā dzīvoklī esot bijušas ritīgi sliktas ūdenstrubas, bet viņa visas, izņemot vienu, esot nomainījusi, tagad nepatikšanas laikam sagādājot tā viena, kaut kur drusku sūcas ūdens pa virtuves grīdu.

    Patiesībā nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz viņa ar trubām bija tikusi galā, es tikmēr esmu izžāvusi veļu. Es: “Pabeigsim partiju vai iesim gulēt?” Viņa: “Protams, pabeigsim!”

  • Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

    Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

    Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

    Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

    Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

    Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

    Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

    Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

    Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

    Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

    Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

    Stand side by side
    Carry all as one
    We can bear this weight
    Stand side by side
    We won’t come undone
    For the hands that will carry us home are
    Touched by fate

    Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

    Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

    Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
    Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
    J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
    Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē 😅

    Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

    Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

    Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

    Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

  • Tornis, tornis, mājupceļš

    Pēdējā dienā skola beidzās ātrāk – ap pusdienlaiku – un līdz prombraukšanai palika mazliet brīva laika, kuru nolēmām notērēt vēl mazliet paskatoties pilsētu. Mēģinājām ieiet blakus esošajā Nikolaja baznīcā, nesanāca – ieeja par maksu. Dīvaini, man likās, ka es tur iepriekš esmu bijusi un bez maksas. Nudien, jocīgi.

    Bijām nolēmušas uzkāpt kādā tornī – es ierosināju kādu no Kārļa tilta galu toņiem, bet, taisoties iet tajā virzienā, atklājām, ka Nikolaja baznīcas zvanu tornī ir iespējams uzkāpt pa cik tur tām kronām. Un šis tornis ir ievērojami augstāks. Tornis ir būvēts baznīcai kaut kad viduslaikos, bet jau kopš uzcelšanas brīža baznīcai un pilsētas pārvaldei ir bijusi vienošanās, ka pilsēta var lietot torni arī naktsardzei un pilsētnieku apziņošanai. Padomju laikos torni izmantoja KGB, lai novērotu kustību uz apkārt esošajām rietumvalstu vēstniecībām.

    Pašā agstākajā līmenī ir tikai četri mazi lodziņi, un tas augstuma līmenī krietni pārsniedz baznīcas centrālo kupolu. Pieņemu, ka no šejienes notika KGB novērošana. Baznīcas kupola līmenī ap torni ir platforma apkārt tornim – diezgan šaura, izmainīties nevar. Jāiet visiem vienā virzienā. Pateicoties tur izliktajām informācijas plāksnītēm uzzināju, muzejs, kam katru dienu gājām garām ir čehu mūzikas muzejs. Lai gan diena bija apmākusies, gaiss bija salīdzinoši dzidrs – kolēģe rādīja, ka uz Žižikovas televīzijas torņa varot saskatīt tādas kā pumpiņas, iespējams, ka tie esot torņa bēbīši.

    Kad kolēģe sasprūda kāpnēs vietā, kas man likās mazāk briesmīga kā iepriekš pārvētās, kārtējo reizi pārliecinājos, ka bailēm no augstuma vārds ir vienāds, bet implementācijas īstos, dzīvos cilvēkos – tik dažādas. Problēma mums abām saucās vienādi, bet trigeri ir ļoti dažādi – ir lietas, no kurām baidos tikai es, ir – no kurām viņa.

    Pats TV tornis atgādina stilizētu raķeti, tāda savdabīga forma ar trim paralēlām kājām un tādiem kā balkoniem – tāda nav nevienam citam TV tornim, ko esmu redzējusi. Bet TV torņiem parasti ir unikālas formas. Nosacīti nesen (ap 2000. gadu) torni izrotāja ar bēbīšu skulptūrām, kas “rāpjas” augšup.

    Aizgājām uz medovinas muzejveikalu, nopirkām mazliet medovinas, nu, pāris pudeles katra. Labi, es nopirku arī trešo pudeli un iedevu to kolēģei, lai viņa ved autobusā – ja divas lidostas čemodānā sasitīs, tad būs trešā autobusā dzīva. Ja vienu autobusā sasitīs, būs divas lidmašīnā dzīves.

    Kolēģei gribējās arī vēlreiz iemest Desigual veikalā pie Vacslava laukuma. Pēc smagas kartes un attālumu izpētes izsecinājām, ka maršruts Viesnīca-Medovina-Desigual-Viesnīca-Metro ir ārkārtīgi nepraktisks (gan ilgi, gan tālu), tāpēc jāpaņem no viesnīcas čemodāni, tad jāiet pēc medovinas un tad uz metro pie Vacslava laukuma sanāk pats labākais risinājums. Bet kā mes grabējām! Prāgā pa gandrīz visu centru ir tāds jauks, krāsainu akmentiņu bruģītis, pa kuru ripinoties ar čemodānu, brīžiem rodas pārdomas, vai tā nevar dzirdi satraumēt.

    Pa ceļam uz Vacslava laukumu redzējām pāris jaukas mājiņas, kas šķietami uzbūvētas nelielu laukumu vidū. Apsvērām, vai tā varētu būt korupcija, piemēram, 18.gs. gaumē.

    Braucot vienatnē uz lidostu (kolēģe brauca ar autobusu), skatījos pa autobusa logu un melanholijojos par to, ka jābrauc prom. Skolas lekcijas bija interesantas un vērtīgas un man tiešām nebija sanācis noskrieties pa Prāgu līdz pēdējam spēku izsīkumam, lai ar laimīgu piepildītības sajūtu atgrieztos mājās. Un tas, ka mūsu kopīgajās pastaigās kolēģe itin bieži bija cildinājusi Prāgas noskaņas un skaistumu, manu sentimentālo melanholiju pa šīm dienām bija uzbarojis vēl lielāku.

    Ienākot lidostā, smadzenēs pēkšņi kaut kas saklikšķēja, un radās sajūta, ka es vairs neesmu Prāgā. Laikam tāpēc, ka pēdējā mēneša laikā jau otrais ceļojums ar lidojumiem ar pārsēšanos (un pēdējo gadu laikā vispār sazinkurais), lidostas kļuvušas par sinonīmu strikti un rūpīgi paveicamam uzdevumam, kas ir nesaistīts ar notikumiem un sajūtām, kas gaida ārpusē.

    Frankfurtē paveicās – lidmašīna no Prāgas piebrauca pie “vārtiem” A sektorā, pavisam netālu no tiem vārtiem, no kuriem paredzēta izlidošana uz Rīgu – izpalika staigāšana pusstundas garumā cauri trešajai lielākajai Eiropas lidostai. Nē, nav jau tā, ka iet cauri lidostai man briesmīgi nepatiktu, bet ejot cauri lidostai veselu pusstundu, ja iekāpšana ir pēc 35 minūtēm, ir pilnīgi pietiekami daudz laika, lai paspētu sākt baidīties par nokavēšanu.

    Lidmašīnā uz Rīgu man uzbruka vecais triks ar valodām pēc ārzemēs pavadītas nedēļas – lidmašīna bija pilna ar cilvēkiem, viņi visi sajusmināti murmulēja savas piektdienas vakara sarunas, un darīja to gandrīz tikai un vienīgi latviski un krieviski. Un es pēkšņi sapratu viņus visus un visas viņu sarunas par alu, vīramātēm, bērniem, sievietēm, piektdienas ballītēm, šnabi, sliktiem kolēģiem, apšaubāmiem piedzīvojum stāstiem un miljons citām lietām, kuras mani ne tikai neinteresēja, bet kuras es pat ļoti, ļoti negribēju dzirdēt. Klausīties. Šķita, ka uztveramās informācijas plūsma ir pieaugusi tiktāl, ka es varbūt dzirdu viņu visu domas, un nekādi nespēju tās izslēgt vai vismaz pagriest klusāk. Paldies, smadzene, paldies. Tomēr jāatzīst godīgi, ka šāds efekts ir novērots ne reizi vien, kad sanāk pāriet no komunikācijas “grūtā” (mazāk zināmā) valodā uz komunikāciju “vieglā” valodā -piemēram, dzimtajā.

    Nolaišanās Rīgā bija skaista – bija vēls, pusnakts, visas Rīgas gaismas ieslēgtas, skaisti varēja redzēt gan saules akmeni, gan Zemkopības ministriju un televīzijas torni. Turklāt to visu papildināja hotiski izvietoti miglas mutautiņi, kas sireāli kompakti karājās citādi ārkārtīgi dzidrajā gaisā – redzamība tālumā bija ļoti laba, mākoņi bija augstu (vai nebija vispār, neatceros), un Rīgu varēja apskatīt lieliski. Nakts nolaišanās notikumiem ir vēl viens papildus sirealitātes aspekts – tumsā ir grūti atšķirt meža masīvus no jūras un citiem lielajiem ūdens masīviem. Tas arī zināmai pilsētai piešķir zināmu mītiskum, savukārt nolaižoties Frankfurtē, kuras ūdens un mežu masīvu izvietojumu es nepārzinu, sajūta vispār ir maģiska.

    Rīgā uzzināju, ka mans čemodāns aizkavējies. Lidostas darbiniece man metās centīgi stāstīt, ka tas nav pazudis, ka tas ir Frankfurtē. Es paraustīju plecus un teicu “Nu jā, diezgan loģiska vieta, es arī tur biju.” Čemodānu atveda nākamajā dienā un medovina saplīsusi nebija. Līdz brīdim, kad čemodāns ieradās, tā vien kā biju paspējusi labi izgulēties.

  • Mazplānota nokļūšana Prāgā.

    Pieteicos ziemas skolai pa darba tēmu, nesaņēmu finansējumu braukšanai uz to, nolēmu pa saviem līdzekļiem nebraukt, jo vēl Hamburgas brauciens kož pakaļā, un veiksmīgi par to aizmirsu.

    … Līdz pagājušās pirmdienas vēlam vakaram, kad saņēmu ziņu, ka atkritēju dēļ ir atlicis finansējums arī priekš manis. Samulsu, apjuku, vēl samulsu, vēl apjuku, paprasīju darbā atļauju un metos steigšus organizēt braucienu. Pārsteidzošā kārtā dabūju pat vietu tajā pašā viesnīcā, kur mēnesi atpakļ bija ierezervējusies mana kolēģe, kas finansējumu braukšanai bija saņēmusi jau sen. Visu vajadzīgo dabūju pārsteidzoši veikli un vēl lāga neatjēgusies, jau pirmdienas rītā četros saucu taksīti, lai ved mani uz lidostu, jo vecākiem mašīna noplīsusi un pasaulē nav daudz citu tik traku labdaru, kas uzkatītu par adekvātu piecos no rīta būt izbraukši cauri visai Rīgai vairāk kā vienu reizi.

    Puspiecos no rīta Rīga bija melnspīdīgā ledū kalta un pilnīgi tukša – pat taksometrus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Savukārt lidostā kāda puse no aiz doršības kontroles esošajiem veikaliem jau bija vaļā. Kad pēc drošības kontroles iziešanas un iekārtošanās pie atbilstošajiem izlidošanas vārtiem mani pārņēma pazīstama komforta sajūta, kāda maza balstiņa galvā ironiski komentēja, ka es neesot īsti normāla.

    Lidoju ar pārsēšanos caur Frankfurti, jo šķita neadekvāti tik ļoti daudz vairāk maksāt par airBaltic skopo servisu, lai gan lidojums tiešais, ja var lidot ar Lufthansu. Turklāt Lufta arī brokastīs sviestmaizi un kruasānu (jo divi lidojumi) iedod, un pie brokastu kafijas pat īstu krējumu, nevis pulverīša! Frankfurte šorīt bija lidosta profesionāliem pilotiem – ar kārtīgu miglu lielos neregulāros sablīvējumos. Tā radīja sajūtu, ka redzams ir tālu, piemēram, mērot autobusu garumos (vai pitonos)… un tad pēkšņi tepat blakus no miglas iznirst viens no lielajiem boeingiem vai airbusiem. Nevis tie, kas mazliet pārsniedz autobusa ietilpību, bet vislielākie, kas ar vienu iluminatoru rindu mēdz būt.

    Hamburgas braucienā biju ievērojusi, ka Luftas lidmašīnās nav trīspadsmitās sēdvietu rindas. Šorīt ievēroju, ka nav arī septiņpadsmitās. Ko tad tā nodarījusi!? Tā nu sēdēju astoņpadsmitajā. Nogulēju saullēktu, bet pa acu kaktiņam ievēroju, ka sanāca lidot starp diviem mākoņu slāņiem ar lielu attālumu – viens tālu uz leju, viens tālu uz augšu. Līdz šim biju lidojusi tikai tā, ka ir tikai viens slānis – uz leju.

    Frankfurtē nepārspīlējot pavadīju vismaz pusstundu ejot no ierašanās vārtiem uz izlidošanas. Garajā tunelī, kas savieno A un B vārtu kompleksus, nestrādāja slīdlente man vajadzīgajā virzienā, turklāt man vajadzēja pašus tālākos A vārtiņus. Paspēju iedomāties, ka varbūt citreiz rūpīgāk jāapdomā, vai stundu garš pārsēšanās laiks Frankfurtei ir pietiekami, bet tad jau es arī biju tikusi savā lidmašīnā gulēt tālāk.

    Prāgā secināju, ka lidostā pazuduši palīdzīgie uzraksti, kas vēstīja, ka 119. autobuss izmantojams, lai nokļūtu uz centru pa taisno, bet 100. – lai aplinkus. Palaidu garām vienu autobusu, kamēr pētīju transporta shēmu, lai saprastu, kurš bija man visnoderīgākais. GPS, kā parasti jaunā vietā, uzvedās kā bremze pēdējais, tāpēc ceļu no Malostranskas metro uz vietu, kur notiek lekcijas, meklēju pēc atmiņas. Pa ceļam zīmīte – Kārļa tilts pa labi, Mikuloša (Nikolaja) slimnīca pa kreisi. Nezinu, kas ir Mikuloša slimnīca, eju uz Kārļa tilta pusi, jo no tā zinu, ka māku atrast vajadzīgo vietu. Kad nu esmu tikusi jau gandrīz galā, pēkšņi attopos – tā zīmīte bija uz Mikuloša baznīcu, nevis slimnīcu, jo es tak nemaz nezinu, kā čehiski ir slimnīca. Nekad neesmu zinājusi. Bet iedomājoties par slimnīcu, aizgāju tieši pretējā virzienā un apmetu mazu līkumu, jo patiesībā jau man vajadzēja blakus baznīcai. Tomēr kolēģe mani mierināja, ka neko daudz es neesot nokavējusi, tikai ievadu par jau zināmo, savukārt, kad sācies interesantais, es esot arī bijusi klāt.

    Neskatoties uz visu gulēšanu lidmašīnā, ar miegu cīnīties nācās čakli. Tomēr godam jāatzīst, ka lielākoties es uzvarēju. Vakarā mēs ar kolēģi gājām staigāt pa Staremestu, bet par to es iztāstīšu vēlāk, lai neuzprasītos uz traku cīņu ar miegu rīt.

    Pa dienu es uzzināju, ka Universitātes ēka Malostranskas laukumā, par kuru jūsmoju jau iepriekšējās reizēs, tomēr nav bijis klosteris, bet gan jezuītu skola. Laikam no tiem jezuītiem es biju klosteri izdzejojusi.

    Un vēl es ieguvu kārtējo datu punktu, ka prādzinieku izpratne par viesnīcām man tomēr patīk daudz labāk kā berlīniešu un hamburdznieku, jo īpaši tad, ja piedāvātās funkcionālās ērtības ir līdzvērtīgas. Viesnīca, kur dzīvoju, ir gan ērta, gan skaista, jāpaslavē kolēģes izvēle. Un vispār, es atkal iemīlos Prāgā no jauna un stiprāk, lai gan man nemaz nebija licies, ka es būtu atmīlējusies no tās.

  • Hamburga: ierašanās un iekārtošanās

    Atbraucām veiksmīgi. Gaidot pārsešanos uz otro lidojumu gandrīz aizmigām un sākām apsvērt visu vakara plānu atcelšanu, bet, kad beidzot tikām līdz otrajai lidošanai – “excitement started to creep in” (aizrautība piezogas nemanot), kā teica J. Debesis bija pietiekami skaidras, lai paceļoties un nolaižoties varētu apbrīnot brīnumainas gaismiņu kaskādes. Savukārt pirmajā lidojumā bija iespējams redzēt smukus, dienasgaismas apspīdētus mākoņus – lidojumi, šķiet, centās J. parādīties no labākās puses. Turklāt mums deva bezmaksas ēdienu un dzērienus – varēja dabūt arī alu un vīnu, bet mēs ar saviem klepiem atteicāmies no šī prieka. Ir, ir atšķirība starp Luftu un, emm, citām kompānijām.

    Viesnīca ir pavisam, pavisam mazliet tālāk, nekā man šķistu ērti, un mazliet par daudz sterili dizainēta, nekā man šķistu pieņemami. Turklāt pie gultas ir tikai viena lampa – patumša naktslampiņa. Kad J. izteica komplimentu par aiz loga esošo skatu, samulsu – tur ir būvlaukums, būvlaukums, kanāls vai peļķe un vēl viens būvlaukums! Viņš teica, ka plika siena būtu sliktāk. Es nespēju līdz galam piekrist, bet aizdomājos, ka veiksmīgas būvdarbu pabeigšanas gadījumā gan te varētu būt skaisti. Tas izskaidro, kāpēc viesnīca bija salīdzinoši lēta par spīti savām zvaigžņotajām pretenzijām. Nonācu pie secinājuma, ka viesnīcas ar pretenzijām uz dizainu un pagalam neizdevušamies “odziņām” (šis ir mājiens uz Prāgas viesnīcu ar stikla logiem tualetes durvīs) man liekas patīkamākas nekā sterils jebkādu īpatnību trūkums. Šī laikam ir tā neracionālā mana cilvēciskuma daļa. Nez, man neveicas ar Vācijas viesnīcām, vai arī tas te ir tāds stils.

    Tomēr numuriņā ir elektriskā tējkainna un bezmaksas tēja, kas savukārt ir rets un ļoti patīkams bonuss.

    Kamēr ar metro atpērāmies no lidostas līdz viesnīcai, pie mums piekrīpojusi bija ne tika aizrautīgā sajūsma, bet arī izsalkums. Neticēdama plašam ēšanas iespēju klāstam 26.decembra vakarā, piedāvāju J. savu oriģinālo plānu – vispirms gājiens uz kongresu centru, lai piereģistrētos un nebūtu nākamajā dienā jāstāv rindā, pēc tam uz Rīperbāni paēst Man Wah. Pa ceļam parādīju centrālo staciju, Alster ezeru un tam pāri gada tirgus gaismiņas. Kā arī pagājušajā gadā netīšām atklāto slidotavu, uz kuru var forši skatīties no augšas.

    Aplūkojām Rīperbānī termoforus ar pupiem un paēdām ķīniešu ēdienu. Uzzināju, ka tinteszivs ir kaut kāds astoņkāj-kalmār-veidīgais mūdzis, nevis zivs – pasīksta. Dabūju pajēlu olu mērci un šķita, ka esmu baigi iegrābusis. Pārsteidzšā kārtā tas bija ne tikai ēdami, bet pat zināmā mērā garšīgi. Tikai apkraukšķinātās nūdeles ļoti, ļoti sparīgi izvairījās no tikšanas mutē.

    J. atzina, ka Rīperbānis ir savādāks, kā jebkas Rīgā redzamais, bet lielais cilvēku daudzums esot nomācošs. Man nācās paraustīt plecus, ka, ja nebūtu cilvēku, mums nedotu ēst.

    Atpakaļceļā liku gps-am atrast vistaisnāko ceļu, jo biju piekususi. Sanāca tā, ka tas veda garām Mihaēla baznīcai, Nikolaja baznīcai un Čīles ēkai. Man vērā ņemamu melanholiju sagādāja atklāsme, ka Nikolaja baznīca ir remontā – skaistais, cakainais tornis ir pilnībā ietīts stalažu stalažās, tā, ka tikai daži stūri ir ārā. Turklāt pie skulptūrām nebija ieslēgta gaisma. J. visādi jūsmoja par torņa augstumu (jāatzīst godīgi, ka stalažu daudzie stāvi to uzsver, citādi nebiju tam īpaši pieversusi uzmanību), un ar telefona iebūvēto lukturīti gandrīz vai varēja apskatīt sēdošo raudātāju, tomēr maza melanholija man sirsniņā palika. Nu, neko. Citreiz. J. patika arī “lielcakainā” Mihaēla baznīca, kurai bija ieslēgts fasādes apgaismojums. Savukārt kāds bija notaupījies un izslēdzis Čīles mājas apgaismojumu. To gan mazliet kompensēja pilnīgi tukšā autostāvvieta, kurā tagad varēja nostāties pleķī, kurā vislabāk redzams Čīles ēkas spicais stūris un liektās sānu kontūras. Un viens no Čīles mājas pagalmiem bija burvīgi izgaismots. Un viens arī glītas, bet ne slavenas blakus mājas pagalms.

  • Svētā Nikolaja baznīcas memoriāls

    Plāns no rīta piecelties laicīgi realizējās salīdzinoši sekmīgi, un, sametusi somā fotoaparātu un GPS, es pametu dzīvokli, laimīgi domādama, ka neesmu iztraucējusi guļošos dzīvokļa biedrus. Aptuvenais ceļojuma plāns – šķērsot divus nelielus kanāliņus un izmest loku pa Hamburgas centrālo daļu, apskatot lielākās baznīcas, un uzmest aci Elbai. Tos kanāliņus mēs bijām šķērsojuši arī pirmajā vakarā, tāpēc nojautu, ka kaut kur tur jau esam maldījušies, bet gribēju pastaigāt plānveidīgi, bez steigas un ar fotoaparātu.

    Uz kanālu otro pusi GPS mani izveda pa nelielām ieliņām, gandrīz vai pagalmiem, un pāri pavisam nelieliem gājēju tiltiņiem ar mazliet cakainām metāla margām. Kā ievēroju arī atpakaļceļā, pāri tiem kanāliņiem ir daudz tiltu un tiltiņu, un ievērojama daļa no tiem ir pavisam nelieli gājēju tiltiņi ar mazliet dekoratīvām margām. Man ļoti patika un mazliet atgādināja Pēterburgas tiltiņus. Lai gan patiesībā jau varētu būt arī otrādi. Tā kā Hamburgas centrālo daļu caurvij krietns daudzums kanālu, kanāliņu un vairāk vai mazāk dabisku Elbas sazarojumu un atzarojumu, tad arī tiltu tur ir ne mazums. Lielākā daļa no tiem, ko redzēju es, bija salīdzinoši nelieli un ar tieši acij tīkamu dekorativitātes piesitienu – ne par daudz, ne par maz.

    Nikolajkirhe, t.i. Nikolaja baznīca ir gotiski cakainajā stilā celta luterāņu katedrāle, ir viena no 5 Hamburgas svarīgākajām luterāņu baznīcām (pārējās ir Mihaēla katedrāle, ko jau biju redzējusi iepriekšējā vakarā slēgtu un ar M.Lutera skulptūru blakus, un Katrīnas, Pētera un Jēkaba katedrāles, līdz kurām vēl nonākšu). Umm, bija. Man atlika vien nobrīnīties par steigu, ar kādu esmu iepriekšējā vakarā esmu pārskatījusi savu nu jau ierasto ceļvedi – Gūgles kartes un Vikipēdijas kombināciju, jo es nebiju pamanījusi, ka Nikolaja baznīca vairs nefunkcionē kā baznīca. Hamburgas bombardēšanu 2.pasaules karā pārdzīvoja tikai baznīcas zvanu tornis un atsevišķi ārsienu fragmenti, kā arī baznīcas ieeja blakus zvanu tornim. Savdabīga sajūta – pienākt no torņa puses, nošņākties, ka baznīca, acīmredzot ir restaurācijā, jo tornis no priekšpuses aizsegts ar plēvēm un stalažām… tad, ejot uz priekšu, uz ieejas pusi, pakāpeniski saprast, ka kaut kas nav kārtībā… ka kaut kas pietrūkst… ka patiesībā pietrūkst ievērojami vairāk nekā ir.

    Sienu fragmentu augšējās malas ir rūpīgi nosegtas ar nelieliem, vāciņiem līdzīgiem, skārda jumtiņiem. Dažviet novietots pa kādai salīdzinoši mūslaiku skulptūrai. Piemēram, baznīcas tālākajā galā (prom no torņa), lielākā sienas fragmenta ielokā uz ķieģeļu čupas sēž metāla vīrs, galvu rokās atspiedis. “Ārpus” baznīcas starp cakainām baznīcas arku atlūzām vēl viena metāla figūra tup uz ceļiem. Stūrī pie torņa pie sienām saliktas metāla plāksnes ar bojā gājušo vārdiem. Baznīcas tornī no “iekšpuses” var redzēt laikam taču diezgan pilnīgu zvanu sistēmu (ja pareizi atceros, tur bija vairāk kā 12 zvanu). Tur ir arī kase, kurā varot nopirkt biļetes, lai uzbrauktu (vai uzkāptu?) tornī augšā, bet šodien, kā jau brīvdienā (Vecgada vakars), tur neviena nav.

    Ja var ticēt Viki, tad baznīcas tornis ir otrā augstākā celtne Hamburgā aiz tā paša Radissona, kuru katru dienu skatījām blakus kongresu centram. Mani ceļabiedri gan domu par Radissonu kā augstāko ēku apšaubīja, jo tur pat blakus bija redzams diezgan garš TV tornis.