Laumas piezīmes

Tag: Svētā Sofija

  • Oō, jā…

    No rīta ar dažu minūšu kavēšanos ievēlos brokastīs un satiku tur vienu pašu N., kurš mani sagaidīja ar vārdiem, ka esot domājis, ka kavē. Brokastu beigās uzzināju, ka es esmu domājusi, ka esam sarunājuši uz pirmo referātu neiet, kamēr puiši domā, ka mēs ejam gan. Būtu sapratusi ātrāk, varbūt pagulētu ilgāk. Šā vai tā, visi trīs konferencē nonācām pat visnotaļ laicīgi. Autobuss brauc apmēram 25 minūtes.

    Pēc svarīgajām rīta sesijām piedāvāju ņemt garu pusdienlaiku un aizbraukt uz Sultanahmedu kaut ko paskatīties. N. nedaudz iebilda par to, ka arī pusdienlaikā ir pāris tīri vērā ņemamas lietas, tomēr apņēmāmies to izlasīt un devāmies uz centru. Pirmais plāna punkts – Hagia Sofija, pēc tam atkarībā no laika rezervēm Bazilika Cisterna un Zilā mošeja. Lai lieki nekavētu laiku un spēkus, uz centru devāmies ar kārtējo autobusu.

    Sofija ir sekularizēta un kalpo par muzeju. Pieņemu, ka tā ir vislabāk, jo dažādu ticību pārstāvjiem nav jāapkaro citu ticību relikvijas, kas redzamas baznīcā. Trijās vai četrās vietās ir redzamas daļēji aglabājušās 10-12.gs. mozaīkas. Lai lietas labāk sietos kopā, iešpikoju Vikipēdijā nedaudz vēstures: vispār baznīca tajā vietā ir kopš ~320.gada, bet pašreizējā ēka ir uzcelta 530-tajos gados. Tūlīt pēc Konstantinopoles iekrarošanas 15.gs vidū kareivji Sofiju pāris dienu laikā izlaupa, un sultāns pēc tam pavēl to nekavējoties pārveidot par mošeju. Raiba dzīvīte. Kādus 1000 gadus tā ir bijusi pasaulē lielākā baznīca.

    Ņemot vērā, ka mošejās solu un citu lietu, kas aizņem vietu vai kaut ko norobežo, nav, tad Sofijas lielums ir pārskatāms visā savā apstulbinošajā pilnībā. Sevišķi šo iespaidu pastiprina tas, ka daudzie kroņlukturi ir nolaisti salīdzinoši zemu, nezinu, varbūt 4 metru augstumā. Rotājumu salīdzinoši maz. Gar sienām tukši rāmji (Islama izpratne par mākslu nepieļauj dieva radību attēlošanu), stūros pie griestu centrālā kupola redzamie rotājumi skaidri liek domāt, ka kaut kas tur ir aizkrāsots. Pie balkona/galerijas kolonām piestiprināti apļi ar tekstu arābiski. Centrālā kupola iekšpuse daļēji zeltīta. Bet pamatā interjers atstāj iespaidu ar savu lielumu, nevis ar izcakinājumiem – rotājumu ir tieši tik daudz, lai būtu redzams, ka ir piedomāts, lai labi izskatās, bet pārzeltītajām Viduseiropas katedrālēm līdzi netur. Un labi, ka tā. Kolonas, protams, ir nostrādātas skaisti, bet tomēr smalki rotāti ir tikai to kapiteļi, pašas kolonas visbiežāk ir gludas. Daudz marmora. Nodilis, “izliecies” marmora slieksnis, kas oriģināli bijis kādus 15-20cm augsts.

    No arhitektoniskā viedokļa Sofijai noteikti nāca par labu tas, ka aile, kas bija paredzēta altārim, atrodās apmēram Mekas virzienā, tāpēc aiztaupījās liels daudzums pārbūvēšanas darbu. Uz otrā stāva galeriju vienā pusē ved vienkāršs, augšupejošs akmens tunelis, otrā pusē ramptunelis kombinējas ar pakāpieniem. Galerijā dažās vietās ir izdevies atsegt (noņemt pa virsu uzlikto apmetumu) dažas kriestiešu laika mozaikas. Ārkārtīgi labs un dzīvīgs ēnojums. Jā, pēdējos Krievijas impērijas gadsimtos tur taisītajām mozaīkām ir vēl lielāka līdzība ar gleznām, bet nu Sofijas mozaīkas ir kādus 1000 gadus vecas!

    Ārā ejot, bija iespējams aplūkot kristīšanas pagalmiņu ar milzīgu marmora vannu, kurā iekšā stāvot, cilvēkam ūdens būtu vismaz līdz krūtīm. Abās vannas pusēs iekšpusē ir pakāpieni. Vēl redzēju arī nelielu kvadrātveida ēku – reliģisko skolu (tradicionāli islamā nekādu citu nebija). Kad satiku puišus, izrādījās, ka esmu palaidusi garām kaligrāfijas muzeju. Sasodīts, un es par to uzzinu tūlīt AIZ izejas, aiz kuras vairs netiek atpakaļ! Katrs no viņiem bija domājis, ka es esmu kopā ar otru, mēs vairākas reizes paklīdām un atkal satikāmies, parasti pilnīgi netīšām kaut kur milzīgajā telpā zem centrālā kupola.

    Izgājuši ārā konstatējām, ka esam tur pavadījuši daudz daudz laika, un tagad vairs nav skaidrs, vai ir laiks apmeklēt Zilo mošeju. Es ierosināju fiksi ieiet tepat blakus Bazilikā Cisternā, un puiši, nosprieduši, ka pārāk daudz laika tas nevar prasīt, piekrīt. Hah, vai tik tas pats jau nebija dzirdēts, domājot par Sofiju?

    GPS kaut ko rāda, bet ar objektu rādīšanu viņam iet visādi – lielākiem objektiem viņš parasti rāda kādu patvaļīgu objekta punktu, kas biežāk nav ieeja nekā ir. Tā nu mēs drusku šaubīdamies ejam, kamēr pie necilas būdiņas ar nelielu rindu ieraugam meklēto uzrakstu. Puiši man tobrīd likās visnotaļ skeptiski, lai gan nevar izslēgt, ka man tā tikai rēgojās. Emociju lietas man bieži rēgojas.

    Tikuši pa necilām trepītēm lejā, sinhroni taisījām ō-jāāāāā skaņu. Bazilika ir vienkārši milzīga. Tas nekas, ka mēs tikko bijām bijuši vienā no pasaules vislielākajām katedrālēm, un Cisterna ir daudz, daudz mazāka. Bazlilika Cisterna ir apakšzemes ūdens rezervuārs, kas izbūvēts imperatora Justiniāna laikā (ap to pašu laiku, kad Sofija tagadējā ēka. Hmm, tas skan tik jocīgi, nosaukt Sofiju par, ē, ēku.). Milzīgās telpas griestus balsta vesela orda kvadrātveida rakstā (matemātiķiem – režģī) izvietotu kolonu. Pati kolonu augstumu biju novērtējusi 3-4 gara auguma cilvēkos, bet Viki saka, ka esot 9m. Ūdens rezervuāram pievadīts no 15-20km attāla meža, un pils ūdensapgādei to izmantoja vēl ilgi pēc tam, kad Konstantinopoli iekaroja Osmaņu impērija.

    Oriģināli cisterna plānota tā, ka to ar ūdeni var piepildīt līdz pat augšai, tomēr šobrīd tajā tiek uzturēts pavisam neliels ūdens slānis (krietni mazāk par metru), gar kolonām un gabaliņu virs tā sabūvētas laipas ar margām. Skan viegli gaudojoša mūzika, atbalsis telpā, protams, ir neparakstāmas. Drusku pil uz galvas ūdens, bet, liekas, ka fotoaparātam netrāpīja.

    Visas kolonas nav vienādas, lai gan lielākā daļa ir ļoti līdzīgas. Lielākā daļa ir gludas, apaļas, ar mazliet rotātiem kapiteļiem. Dažas ir bez rotātiem kapiteļiem. Viena ir kaut kāda pavisam jocīga – ar iekaltām spirlītēm un nošķeltu augšējo stūri. Pašā tālākajā cisternas stūrī ūdens ir norobežots tā, lai dažām kolonām atsegtu pašas apakšas un laipas nolaistas līdz zemei. Šeit divas kolonas balsta akmens bluķi, kam… vienā pusē ir iekaltas milzīgas čūskmatainu sieviešu, t.i. Medūzas sejas – katrā bluķī pa vienai. Viena seja ir ačgārni (ar galvu uz leju), otra – uz sāniem. Tiek uzskatīts, ka šie akmeņi ir nofenderēti no kādas Romas impērijas būves.

    Iznākuši no Bazilikas, sapratām, ka, pirmkārt, tagad mēs neiesim uz Zilo mošeju, un, otrkārt, mēs neiesim arī ēst, jo tam vairs īsti nav laika. Paķērām kaut ko uzkožamu un fiksi braucām atpakaļ uz Konferenču centru. Es biju dzirdējusi, ka cilvēki no paēšanas kļūst mazāk nelaimīgi, bet P. izskatījās mazāk slims arī pabaudījis Stambulas vēsturiskos objektus. Man ir jauka kompānija, neskatoties uz to, ka reizēm par darbu varētu runāt mazāk 😛 Un Stambula ir valdzinoša.

    Vakarā no autobusa uz viesnīcu ejot, uz ielas nopirkām paciņu ceptu kastaņu – laikam 300g pa 5 lirām. Šeit viņi ir stipri miltaini un saldeni. Ņammma. Gribēšu vēl.

    Pēc konferences ierados viesnīcā līdz ar priekšpēdējās vakara lūgšanas saucienu. Bruņojusies ar pistāciju šokolādīti un paku granātābolu sulas (spiestajai nav sezona, grūti dabūt), ķēros pie piezīmju rakstīšanas. Drīz jāsāk pārdzīvot par to, ka man sestdien jāprezentē, un varbūt vēl kaut kas jāizmet no slaidiem.

    P.S. Vēl neesmu bijusi nevienā iesvētītā mošejā, lakatu galvā neesmu likusi. Bet šovakar nākot mājās gar Jauno mošeju, redzēju, kā cilvēki pirms iešanas mošejā mazgā pēdas.

    P.S.2. Pie Jaunās mošejas ir tunelis, ko izmantojam, lai tiktu otrā pusē krastmalas lielajai ielai. Pēdējās trīs dienas pa šo tuneli ir sanācis iet vismaz 6 reizes. Pa dienu tunelī notiek aktīva tirdzniecība – drēbes, kurpes (ādas!) un visādi nieki. Vakarā, kad tirdzniecība beidzas, tunelī uzrodas daudz daudz atkritumu, pamatā visu iespējami veidu iesaiņojamie materiāli – kartons, maisi, plēves, reizēm arī putoplasts. Drausmīgi daudz, nekārtība, kas paliek Rīgas Centrāltirgus slēptajos kaktos, līdzi netur. Nākamajā rītā tunelis atkal ir perfekti tīrs, neviena gruzīša, un tirdzniecība norit tik pat aktīvi kā iepriekšējā dienā. Savukārt Sofijā visu laiku nonstopā staigāja apkārt divi vīri zilos kombinzonos un uzslaucīja visu, kas izskatījās aizdomīgs. Un viņi ik pa brīdim atrada ko uzslaucīt.

    P.S.3. Zandales divas dienas drausmīgi berza un tad pēkšņi pārstāja. Bet tagad šo problēmu aizstāj ilgstošās staigāšanas dēļ radušās tulznas pēdu apakšpusē un milzīgs nogurums. Nu a ko, nav mana vaina, ka te ir ko redzēt.

    P.S.4. Neilgi pēc ieiešanas Hagia Sophia, mani piemeklēja Briesmīgais – pārpildījās fotoaparāta atmiņas karte. Bet pēc brīža pārdomu mani izglāba atskārsme, ka man somā metājas viena neizmantota mazā atmiņas kartīte – microSD un čupiņa pāreju. Parasti es viņu izmantoju kā USB flashatmiņu, bet šoreiz, lai vai kas uz viņas bija, tas tika bez žēlastības izmests un Sofijas fotogrāfēšana varēja turpināties.

  • Ierašanās Stambulā

    Fuf, esmu klāt Stambulā, vakrēju savā tīri omulīgajā viesnīcas numuriņā.

    Lidojām ilgi, ilgi, es paspēju beidzot ielasīties “Marsiešu hronikās”, bet nepaspēju izlasīt līdz galam. Ielidojām Stambulā Ataturk lidostā drusku pēc diviem. Laiks saulains, ar tīkamu vējiņu, bet tāds, ka, gaidot pārsēšanos no metro uz tramvaju, kas nes godpilno metro vārdu, es izķeksēju no somas cepuri.

    Dienas plāns bija visnotaļ haotisks, vai pareizāk sakot, plāna vienkārši nebija, tomēr vakarā savelkot visu kopā, konstatējām, ka sanācis ir labi. No lidostas braucām uz viesnīcu (metro + tramvajs), diemžēl, vēl neesam iemācījušies nopirkt šejienes e-talona analogu, kas ļautu braukt lētāk, un, cerams, dotu arī čekus. Vienkāršais variants ir pa 2 lirām nopirkt automātā žetonu, bet pārsēžoties jāpērk jauns, un čeku nedod.

    Beigu galā izkāpām Sultanahmed pieturā, kas, kā vēlāk atklājās, nebija tuvākā. Bet dabūjām pastaigāt un paskatīties Stambulu. P. apgalvoja, ka esot badā, tāpēc pa ceļam mēģinājām ieraudzīt kādu kebabnīcu, tomēr mans GPS mūs gar kebabnīcām neveda. Ielu, kurā ir viesnīca atradām gana viegli, ja neskaita dažus dīvainus piedzīvojumus ar čemodānu. Ceļa malā bieži ir dekoratīvi metāla stabiņi, un, ja ietve ir par šauru, tad nākas braukt pa ielu, pa kuru reizēm brauc arī kāda mašīna, un evakuējoties no mašīnas, izrādās, ka čemodānam nav bremžu un tas ļoti vēlas doties pa kalnu lejup. Atrastajā “viesnīcas” ielā savukārt pašu viesnīcu atrast bija sarežģītāk. Ieliņa diezgan noplukuša paskata, tomēr pilna ar viesnīcām, un neviena nav īstā. N. man jau paspēja apvaicāties, vai GPS esmu uzstādījusi uz pareizo ielu, kad kāds turks neizturēja un paprasīja, ko mēs meklējam. Ieeja viesnīcā bija šķērsielā, 2. vai 3. māja no stūra.

    Nolikām visu, ko vien varējām nolikt un devāmies meklēt kebabnīcu. Atradām ātri vien kaut ko gana kolorītu. Ēdienkarte nerada ne mazākos minējumus (ja neskaita to, ka kebab ir gaļa, doner kebab ir gaļa maizē, durum kebab ir gaļa lavašā un šiš kebab, lai vai kā to raksta, ir šašliks), bet bildes mūs izglāba. Turki, kā jau dienvidnieki, bez sava gala trokšņaini un pretīmnākoši, lielais vairums tirgoņu runā pāris vārdu angliski. Pie izvērsta skaidrojuma par ēdiena sastāvu tikt nav iespējams, bet viens gan ir droši – ja tu kaut ko gribi nopirkt, tad valoda nebūs barjera, un bez rakstura stingrības var viegli tikt arī pie vesalas kaudzes citu pirkumu. Kebabs bija ņamma, un apelsīnu sula šeit, protams, ir spiestā un maksā nepilnu liru (lira ir ~30 santīmi).

    No kafijas atteicāmies ar slēptu mērķi atrast vēlāk kādu vietu ar turku saldumiem un kafiju dzert tur. Tālāk gājām pastaigas solītī nevienam nezināmā virzienā ar nevienam nezināmu mērķi, jo pirms izbraukšanas man nebija sanācis laika ievadīt GPS-ā tūrisma objektu adreses, tur bija tikai viesnīca un konferences vieta. Gājām un skatījāmies riņķī, pārmaiņus ieklīstot gan ļoti rosīgās ielās, gan tādās, kur valda pilnīgs kapa klusums un blakus ir milzīgs būvlaukums. Beigās attapāmies pie Garšvielu tirgus, kurš bija viens no mums ieteiktajiem tūrisma objektiem. Pamata piedāvājums – lukumveidīgie saldumi, garšvielas un tējas, retāk rieksti. Nopirku mammai maisiņu rožu pumpuru tējas un sev gabaliņu lukuma. Tējai bija fiksētā cena, par lukumu man sanāca pirmā kaulēšanās epizode, jo pārdevējs teica, ka 4 liras, es teicu, ka man ir tikai 3.

    Pārdevēji savas preces tipiski reklamē ar dažādiem uzsaucieniem turciski, angliski, vai krieviski. Krieviski gan viņi mēdz izvēlēties padīvainas formas un locījumus. Derētu iemācīties tekoši turciski skaitīt vismaz līdz desmit, tas ievērojami atvieglotu dzīvi. Ar runāšanu pilnos, sakarīgos svešvalodu teikumos neviens sevi, protams, nenoslogo, bet nevienu tas arī neuztrauc. Un vispār, galvenais ir neuztraukties, un darīt lietu, gan ja runa ir par ēšanu, gan par iepirkšanos, gan par ielu šķērsošanu neregulētās vietās. Man patīk šī stratēģija – lieki neuztraukties.

    Tēju man iesaiņoja vakuummaisiņā, somā drusku pārdūrās un tagad vairs nav vakuummaisiņš. P. man teica, ka jābeidz iepirkties, jo citādi es nopirkšu arī safrānu un vēl nezinko. Es atbildēju, ka safrānu jau atvedu no Spānijas, bet nesālītas pistācijas gan noderētu. Bet tās mēs neatradām.

    Izlīkumojuši cauri tirgum (kurš patiesībā ir viss viens liels paviljons/nojume), ieraudzījām gaišu mošeju ar vairākām kupolu kaskādēm. Mošejas no ārpuses lielākoties nav neko diži rotātas, parasti atsevišķi cakaini elementi, bet ne visa fasāde, kā daudzviet Eiropā. Bet nu tas, ka tā ir mošeja, tāpat ir skaidrs. Vakarā noskaidroju, ka tā ir Jaunā Mošeja jeb Yeni Camii. Mošeja un tirgus šī puse atrodas tieši pie Zelta Raga – tieva, gara jūras līča vai kanāla, kas iestiepjas tālu iekšā Stambulas Eiropas daļā. Redzējām Galatas tiltu pāri Zelta Ragam un otrā pusē, iztālēm, Galatas torni. Tajā kādudien būs jātiek augšā, esot labs skats.

    Izmetuši līkumu uz garšvielu tirgu, nonācām atpakaļ un netālu no viesnīcas dzērām turku kafiju un piekodām lukumu. Turku kafija ir neliels podiņš uz biezumiem uzlietas kafijas – tumīga un stipra. Nemācēju izdomāt, vai tur nav klāt arī kādas garšvielas, tik vien secināju, ka kafijas malums ir ārkārtīgi smalks (to pēc izdzeršanas varēja secināt). P., kurš visu laiku bija apgalvojis, ka austrumu saldumi viņam esot par saldu, atzina, ka šitie nemaz tik saldi neesot. Man atliek domāt, ka iepriekšējo reizi viņam vienkārši bijusi iesmērēta nekvalitatīvāka prece, jo es nezinu, kas pasaulē var būt salds, ja ne šis. Protams, ar izņēmumiem. Iepazinos ar apaļām bumbveida konfektēm, kas sastāv no dīvaini apstrādātām, smalki saberztām aprikozēm vai to ievārījuma. Lai neliptu pie rokām, šo masu “apvīļā veselās pistācijās vai mandelēs”. Izteikti skābena ņamma. Lukums man bija pazīstams jau Rīgā, tomēr šķiet, ka šeit tas ir aromātiskāks un ar izteiktāku garšu.

    Kaut kur arī netālu no viesnīcas, bet citā saldumu bodē pārdevējs jau divas reizes šodien paspēja man uzkliegt “no calories!”*

    Pēc saldumiem metām līkumiņu uz otru pusi. Kaut kā izgājām uz nelielas ieliņas ar tādiem kā leļļu namiņiem kreisajā pusē un sētu labajā. Aiz sētas kaut kas nesaprotams – tā kā izrakumi, tā kā kas un pari tam visam – mīīīlzīīīga mošeja ar komplicētu daudzpakapju kupolu un puskupolu kaskādi. Tāda iesarkana. Ielas galā – strupceļš, kaut kādi remontdarbi. Gājām atpakaļ. Pusceļā es sāku dīkt, ka man jāuzzina, kā šo mošeju sauc, jo es kādu citu dienu (tobrīd rietēja saule), gribēšu ieiet viņā iekšā. Gājām un gājām līdz pa pusei apgājuši tai apkārt nonācām laukumā, kam pāri bija redzama otra, mazliet mazāka mošeja, gaiši pelēkzila. Te uzzināju atbildes uz veselu rindu jautājumu: 1) milzīgā mošeja ir Hagia Sophia (Svētā Sofija, tā pati, ko uzcēla bizantieši kā kristiešu baznīcu, kas kādus 1000 gadus bija pasaules lielākā baznīca, un kuru 1400-kaut kādā gadā, Konstantinopoli iekarojot, turki pārtaisīja par mošeju). 2) Remontdarbi patiesībā ir arheoloģiskie izrakumi. 3) Paejot vēl vairāk apkārt, laikam atradām ieeju Topkapi pilī. Vakarā noskaidroju, ka otra mošeja, ko redzējām, ir Zilā mošeja.

    Atpakaļceļā uz viesnīcu nopirkām ķiršus un dzirdējām pāris notis turku mūzikas kāda pilsētas pasākuma izskaņā. Laukumā pie abām lielajām mošejām ietrāpījos uz saulrietu. Grūti izstāstīt iespaidus – pieradušam pie, piemēram, Prāgas izcakotās Vīta katedrāles, šīs mošejas liekas pat ļoti vienkāršas, tām piemītošais grandiozums ir gan neizmērojams, gan… neuzkrītošs. P. teica, ka noteikti jāieiet Sofijā, kaut vai tāpēc, lai noskaidrotu, vai centrālajā telpas augstums tiešām ir līdz pat agušējam kupolam. Paskatījos vakarā Vikipēdijā – jā, ir. Bail iedomāties, kā tas ir.

    Stambulas ielās tūristu sieviešu redzēju vairāk kā musulmaņu. Un, ak, kungs, cik daudzos veidos ir iespējams sasiet vai saspraust galvas lakatu. Turklāt tie mēdz būt ārkārtīti skaistās krāsās un rakstos, spilgti, bet ne jēli.

    Vakarā ķēros pie GPS, un, nevarēdama tikt galā ar jautājumu, kāda ir Hagia Sophia adrese, atklāju, ka manam GPS-am tomēr ir kaut kādi ievērības cienīgo objektu punkti jau salādēti iekšā. Tas daudz ko vienkāršos.

    Rīt mums būs jātiek galā ar ļoti atbildīgu uzdevumu – jāsaprot, kā nokļūt konferenču centrā. Pašlaik pabeigta plāna vēl nav. Tā kā Stambulā laika zona ir tā pati, kas Rīgā, ir jau sasodīti vēls, un es tagad iešu gulēt un izlikšos, ka esmu gulējusi 2x vairāk kā patiesībā.

    Internets viesnīcā ir, bet nedaudz aizdomīgs. Savukārt viesnīcas administrators drošības pēc divreiz pārliecinājās, ka es ar kādu no puišiem neesmu iemitināma vienā numurā.

    ______________________________
    *) Bez kalorijām.